Laika bērni

2.4. Nabaga radinieces

Poršijas sugasbiedres ir dzimušas pētnieces. Viņas ir aktīvas plēsējas ar daudz prasīgāku vielmaiņu nekā viņu sencēm, un pārāk daudz viņējo vienuviet drīz vien izmedītu tukšu jebkuru vietu, kur būtu apmetušās. Tradicionāli viņu ģimenes bieži sašķeļas — vājākās mātītes ar vismazāko biedreņu skaitu ir tās, kas dodas tālāk, lai izveidotu jaunas ligzdas. Šādas diasporas rodas bieži, jo, lai arī viņas dēj daudz mazāk olu nekā sen-ces, lai arī viņu atvašu aprūpes standarti ir stipri sliktāki nekā cilvēkiem, kamdēļ jaundzimušo mirstība ir augsta, sugas populācija aug dramatiskā ātrumā. Viena izjukusi ģimene pēc citas — zirnekļi pamazām izplešas pa visu pasauli.

Poršijas ekspedīcija tomēr ir nedaudz atšķirīga. Viņa nemeklē ligzdošanas vietu, un viņai ir mājas, kur saskaņā ar plānu būs jāatgriežas. Viņas prātā un runā tā ir Lielā Ligzda pie Rietumu okeāna, un tur dzīvo vairāki simti viņai līdzīgo — lielākā daļa, bet ne visi ir vismaz daļēji radinieces. Vienkāršā laputu piejaucēšana un to kopšana ļauj Lielajai Ligzdai pieaugt līdz nebijušam izmēram, nepiedzīvojot resursu trūkumu, kas novestu pie migrācijas vai izdzīšanas.

Vairāku paaudžu laikā Lielās Ligzdas sociālā struktūra ir kļuvusi eksponenciāli sarežģītāka. Viņas ir nodibinājušas sakarus ar citām ligzdām, tām katrai ir sava metode, kā pabarot pieticīgo baru iedzīvotāju. Ir notikusi nedroša tirdzniecība — reizēm ar barību, bet daudz biežāk ar zināšanām. Poršijas ļaudis ir ārkārtīgi zinātkāri un interesējas par savas pasaules robežām.

Tādēļ Poršija tagad ceļo, sekodama leģendu, baumu un nostāstu pēdām. Viņa ir sūtīta.

Visi trīs ienāk jau aizņemtā teritorijā. Pazīmes nav sajaucamas ne ar ko citu — šeit ir ne vien regulāri apkopti tīklu tilti un trases starp kokiem, bet arī raksti un attēli, kas gan vizuāli, gan ar smaržu ziņo, ka šīs medību vietas kādam pieder.

Tieši to Poršija ir meklējusi.

Ceļotāji uzrāpjas, cik augstu vien var, un redz, ka ziemeļos līdz šim bezgalīgais mežs dramatiski mainās. Dižā lapotne kļūst retāka, tā atklāj biedējoši skrajus klajumus, kur zeme ir attīrīta no kokiem. Aiz tā visa vēl arvien ir koki, bet tie pieder citai sugai un ir izvietoti regulārās rindās, kas viņu acīm šķiet nepatīkami mākslīgas. Tieši to apskatīt viņi ir ieradušies. Viņi varētu vienkārši apmest līkumu ap nelielo radniecīgās cilts aizņemto vietu un doties paskatīties. Tomēr Poršijas plāns — ceļš, ko viņa ir soli pa solim izplānojusi no gājiena sākuma līdz veiksmīgām beigām — liek viņai vākt informāciju. Sencēm tas būtu nozīmējis ilgu un sarežģītu izlūkošanu ar maņām. Poršijai tas nozīmē uzdot jautājumus vietējiem.

Viņi dodas tālāk piesardzīgi un neslēpjoties. Tomēr pastāv reāla iespēja, ka šejienietes viņas var aizdzīt prom — Poršija spēj mentāli iztēloties sevi viņu vietā, iedomāties, kā viņa pati uztvertu iebrucēju. Viņa var izdomāt dažādās versijas pietiekami labi, lai zinātu, ka agresīva vai slepena ienākšana teritorijā palielinās iespēju, ka viņus uzņems naidīgi.

Skaidrs, ka vietējie ir gana apķērīgi, lai žigli vien pamanītu nācējus, un pietiekami zinātkāri, lai jau pa gabalu ziņotu par savu klātbūtni, signalizējot, ka Poršija un viņas ceļabiedri drīkst tuvoties. Sagaidītāji ir septiņi: piecas mātītes un divi tēviņi, kuri ir starp diviem kokiem nostiepuši glītu ligzdu, kuru bagātīgi ietver viltīgi izstiepti pavedieni, kas brīdinātu par pārāk drošiem nācējiem. Turpat ir arī vismaz divus dučus liels dažādu vecumu zirneklēnu bariņš, kas izšķīrušies saimes silītē. Jau tikko no olas izšķīlušies tie var rāpot un uzbrukt dzīvam medījumam, kā ari aptver dažādus konceptus un uzdevumus, pirms tos kāds ir apmācījis. Domājams, ne vairāk kā četri sasniegs pieauguša zirnekļa vecumu. Poršijas ļaudīm nav zīdītājiem raksturīgās bezpalīdzīga mazuļa stadijas un nav arī ar to saistītā mātes instinkta. Tie, kas izdzīvos, būs visstiprākie, visinteliģentākie, visatvērtākie sadarbībai ar citiem.

Palpu zīmju valoda ļauj labos laikapstākļos sazināties vairāk nekā jūdzes attālumā, bet tā nav piemērota sarežģītai sarunai. Niansētākā soļu un vibrāciju valoda pa zemi vai zaru neceļo tālu. Lai nodrošinātu brīvu un atklātu viedokļu apmaiņu, viena no vietējām mātītēm uzpin tīklu, kas stiepjas starp vairākiem kokiem — gana lielu, lai ikviena varētu nolikt uz mezglu punktiem dažas kājas un sekot sarunas gaitai. Viena no vietējām ieņem savu vietu tīklā, un, saņēmusi uzaicinājumu, viņai pievienojas Poršija.

Mēs nesam jums sveicienus no Lielās Ligzdas pie Rietumu okeāna, Poršija sāk runāt, ar to pasakot: mēs esam tikai trīs, bet mums ir draugi. Mēs esam tālu ceļojušas, un esam daudz ko redzējušas. Jo informācija bieži vien pati par sevi ir maiņas objekts.

Vietējās vēl arvien ir aizdomīgas. Viņu vārdā runā lielākā mātīte, kas trīsuļo uz tīkla un kustina kājas, sakot: Kāds ir jūsu mērķis? Mums šeit nav vietas jums.

Mēs nemeklējam medību vietu, Poršija paziņo. Mēs neesam ieradušās uz palikšanu. Mēs drīz atgriezīsimies Lielajā Ligzdā. Pie mums ir nonākusi vēsts — šis koncepts viņu prātā tiek izteikts ļoti skaidri: vibrācijas, kas iešūpo nostieptu pavedienu. Viņas ir dabiski iekārtotas, lai izprastu, ka informācija tiek nodota no attāluma. Mūs interesē zeme aiz jūsējās.

Vietējās kļūst nemierīgas. Uz turieni neceļo, līdere saka.

Ja tas ir tā, tad tieši to mēs esam ieradušās atklāt. Vai jūs pastāstīsiet mums, ko zināt?

Vēl vairāk nemiera, un Poršija apzinās, ka viņas prāta kartē nav informācijas par notiekošo, jo viņas reaģē negaidītā un nesaprotamā veidā.

Viņu līdere tomēr cenšas izlikties drosmīga. Kāpēc mums tas būtu jādara?

Mēs daudz, ko pastāstīsim jums. Kā arī mums ir Sapratne, ko varam apmainīt. Zirnekļiem pastāstīšana un Sapratne ir divas ļoti atšķirīgas valūtas.

Vietējās pēc līderes signāla atkāpjas no tīkla un saspiežas kopā, paturot atnācējas vairāku acu pāru lokā. Viņi sarunājas, sīki mīņājoties, viegli kustinot kājas, lai runātais nesasniedz viesus. Ari Poršija atkāpjas, un viņas līdzgājēji pievienojas.

Biankai nav nekādu konkrētu domu, bet viņa sagaida, ka būs jādodas cīņā ar līderi, kas ir būtiski lielāka augumā. Bet tēviņš Poršiju pārsteidz.

Viņas baidās, tēviņš ieminas. Lai kas ari nebūtu tas, kas atrodas tur, priekšā, viņas baidās, ka mēs to iztraucēsim un tas viņām uzbruks.

Poršija nospriež, ka tēviņam ir tikai dabiski domāt par bailēm. Tas, ka viņa piekrīt, padara mērķi noskaidrot patiesību daudz svarīgāku.

Beidzot vietējie atgriežas tīklā un sarunas atsākas. Parādiet mums savu Sapratni, līdere izaicinoši paziņo.

Poršija signalizē Biankai, kura iztin pie vēdera piesieto laputi un parāda to — izraisot vietējos trīsas un pārsteigumu. Mazo lopiņu izslauc, lai iegūtu rasu, un Poršija ietin saldo vielu smagā nastiņā, kuru noliek tīkla vidū, lai vietējās to var apskatīt.

Pēc nogaršošanas, līdzko viņas saprot, ka Poršija spēj piejaucēt dzīvniekus, viņas ir vairāk nekā gatavas kādam darījumam. Neatkarīga barības avota priekšrocības viņām ir skaidri redzamas, it īpaši ņemot vērā noslēpumainos ziemeļu kaimiņus, kas varētu drīz uzbrukt viņu medību laukiem.

Ko no šī te jūs mainīsiet? vietējā līdere jautā. Viņas kustībās jaušama aizrautība.

Mums ir divi šādi lopi — paredzēti tiem, kas sniegs mums visu, ko zināt par to, kas atrodas aiz jūsu zemes, Poršija piedāvā, zinot, ka ne jau to vietējās patiešām grib iemainīt. Mums ir arī olas, bet mazuļu audzināšana un rūpes par viņiem ir iespējamas tikai ar konkrētām prasmēm, vai arī tie visi ies bojā bērnībā, un jums nepaliks nekas.

Tagad starp līderi un pārējām izveidojas spraigs saziņas kanāls, un Poršija pa tīklu notver sarunas fragmentus. Viņas ir pārāk uztrauktas, lai ievērotu piesardzību. Jūs teicāt, ka varat mainīties? mātīte prasa.

Jā, mēs varam mainīties ar šo Sapratni, bet pretī prasīsim vairāk. Poršija nerunā par apmācību, bet par kaut ko dziļāku — vienu no sugas pastāvīgās attīstības noslēpumiem.

Arī pašā nanovīrusā notiek pārrakstīšanas variācijas. Tas radīts mainīgs, lai radošā veidā īstenotu stingri ieprogrammēto mērķi: novest saimniekorganismu līdz tā radītāju noteiktajam līmenim un, tikko sasniegta uzvara, beigt turpmāku palīdzību. Tā radītāji iekļāva šos drošības risinājumus, lai neļautu saviem aizbilstamajiem kļūt par pārcilvēciskiem mērkaķdieviem.

Tomēr vīruss bija paredzēts primātiem, un tādēļ Portia labiata nekad nespēs sasniegt tā ieprogrammēto mērķi. Tādēļ nanovīruss ir mutējis un mutējis, lai tiektos arvien tuvāk nesasniedzamam mērķim — mērķim, kas attaisno visus iedomājamos līdzekļus.

Veiksmīgākas variācijas rada veiksmīgākus saimniekus, kas savukārt nodod tālāk uzlaboto, mutēto infekciju. No nanovīrusa mikroskopiskā skatupunkta — Poršija un citas vīrusa skartās sugas uz šīs planētas ir tikai vektori paša vīrusa mainīgo gēnu nodošanai tālāk.

Sen jo sen Poršijas evolūcijas vēsturē viņas sugas sociālo attīstību būtiski paātrināja to vadošās infekcijas mutāciju sērija. Vīruss sāka pārrakstīt dzīves laikā iemācītu uzvedību spermas un olšūnas genomā, pārveidojot apgūtas mēmes ģenētiski pārmantojamā uzvedībā. Poršijas sugas ekonomiskās, mākslīgi attīstītās smadzenes strukturāli savā starpā ir tlaudz līdzīgākas nekā cilvēku prāti, kuri attīstījušies nejaušā kārtā. Neironu ceļi var tikt pierakstīti, iekodēti kā ģenētiska informācija, pēc tam atvērti pēcnācējos un pārrakstīti kā instinktīva sapratne — reizēm tās ir konkrētas prasmes un muskuļu atmiņa, bet biežāk tie ir veseli zināšanu bloki, konteksta zuduma dēļ robusti, tādēļ jaundzimušie ar tiem lēni apradīs savas dzīves sākumposmā.

Šis process sākumā bija saraustīts, neprecīzs, reizēm nāvējošs, bet ar katru paaudzi, kad veiksmīgākās vīrusa līnijas izplatījās plašāk, arvien uzticamāks. Poršija savā mūžā ir iemācījusies daudz ko, bet ar daudzām zināšanām viņa ir vai nu piedzimusi, vai arī tās viņai ir atausušas attīstības gaitā. Gluži ka visi tikko izšķīlušies zirneklēni prot rāpties un medīt, lēkt un vērpt, tā arī Poršijas pirmie elpas vilcieni atvēra arī iedzimtu sapratni par valodu un pieeju senču dzīvēm.

Tagad tā jau ir vēsture — spēja, kas Poršijas ļaudīm piemita, vēl pirms sākās viņu vēsture. Tomēr samērā nesen viņas ir iemācījušās izmantot nanovīrusa uzlabotās spējas savā labā — gluži tāpat kā vīruss savā labā izmanto zirnekļus.

Viņam ir Sapratne, Poršija apliecina, ar palpas vēzienu norādīdama uz savas grupas tēviņu. Bet viņš mainīsies tikai tad, ja dabūs to pašu pretī. Jums ir Sapratne par to, kā šeit dzīvot un kā piesargāties no briesmām. To mēs meklējam.

Nākamajā mirklī viņa saprot, ka ir pāršāvusi pār strīpu, jo lielā mātīte savā tīklā sastingst — tas ir ļoti specifisks medību stingums, kas liecina par tīru agresiju.

Tad jūsu Lielā Ligzda tomēr plāno nākt uz mūsu zemi. Jūs neesat šeit, lai medītu, bet tomēr jau rīt jūsējie plāno šeit medīt. Jo šāda apmaiņas ceļā iegūta Sapratne nenoderētu Poršijai pašai tiešā veidā, bet tikai nākamajām paaudzēm — tām, kuru genomi vēl nav pierakstīti.

Mēs meklējam Sapratni par visām vietām, Poršija iebilst, bet kustību un vibrāciju valodā nav viegli mānīties. Viņas vārdos ievijas pietiekami daudz negribētu ķermeņa kustību, lai lielās mātītes aizdomas apstiprinātos.

Viņa pēkšņi izslējās, paceļ divus kāju pārus un atsedz ilkņus. Tā ir primitīva valoda, kas nav mainījusies miljoniem gadu: Paskaties, cik es esmu stipra. Viņas pakaļkājas ir savilkušās, gatavas lēcienam.

Pārdomā. Atkāpies, Poršija brīdina. Viņa pati ir saspringusi, bet nerāda ne atkāpšanos, ne padošanos, viņa arī nemērās ar pretinieci kāju garumiem.

Ejiet tūlīt pat vai cīnieties, niknā mātīte pieprasa. Poršija pamana, ka ne visas vietējās viņu pilnībā atbalsta — tās raižpilni signalizē par savu satraukumu un sūta pa tīklu brīdinājumus būt piesardzīgai.

Poršija parāpjas sāņus un jūt, kā aiz viņas dejā ietrīsas tikls: tur uz priekšu metas Bianka, un tīkla ziņojums ir arī kara dziesma. Vietējā līdere acīmredzami samulst par to, ka pretinieka runātāja vienlaikus nav arī karotāja, un piesardzīgi nedaudz atkāpjas. Turklāt Biankai ir bruņas.

Tam, cik daudz Sapratnes katrs indivīds var iegūt no nanovīrusa, ir savas robežas. Jauna informācija tiek pārrakstīta pāri vecajai, lai gan iespējams, ka katras paaudzes spēja uzglabāt šādas iedzimtas zināšanas ir nedaudz lielāka. Sīm nomales vietējām arī ir pašām savi trumpji, kas rūpīgi saglabāti gadu gaitā. Viņu indivīdi var mācīties — un mācīt —, bet zināšanu bāze ir ierobežota.

Lielākai kopienai, tādai kā Lielā Ligzda, ir loti daudz Sapratņu, no kurām izvēlēties, un dažādas dzimtas nodod tālāk savus noslēpumus un mainās ar tiem. Dažādi atklājumi, paņēmieni un triki var tikt apvienoti, ar tiem var eksperimentēt. Lielā Ligzda ir vairāk nekā tās daļu summa. Bianka nav amatniece —viņa to nav ne mācījusies, ne saņēmusi iedzimtu Sapratni —, bet viņa valkā citu darba augļus: izliektus koka vairogus, kas pielīmēti pie viņas palpām un izkrāsoti agresīvās, kontrastainās krāsās. Viņa izslējās visā augumā, samērīdamās kāju garumiem ar lielo mātīti, un tad notupstas, izslējusi vairogus.

Viņas cīnās tā, kā šai sugai raksturīgi: demonstrē savu spēku, draud, atsedz ilkņus. Viņas dejo pa tīklu, un katrs solis šķiet kā izaicinošs vārds. Vietējā mātīte ir lielāka, un viņa zina, kam jānotiek. Viņas lielākais augums pārliecinās mazāko uzbrucēju, ka jāatkāpjas, citādi sekos nāve.

Poršijas sugai ir kas kopīgs ar cilvēkiem, kas iemācījās izmantot darbarīkus: viņi ļoti labi prot ievainot cits citu. Jau no pirmsākumiem viņi bija zirnekļu slepkavas, un viņu inde sastindzinās savas sugas pārstāvi tikpat viegli kā spļāvēju. Ja tā notiktu, tad visdrīzāk uzvarētāja pakļausies instinktiem un apēdīs zaudētāju. Tādēļ viņu kultūrā notiek izbēgšana no īstas vardarbības, jo jebkura sadursme ir saistīta ar risku. Fakts, ka šie zirnekļi ir cits citam bīstami, ir veicinājis viņu civilizētību tieši tikpat lielā mērā kā kopīgais vīruss, kas sniedza viņiem izpratni par radnieciskumu.

Bet Bianka neatkāpjas, lai cik skaidri nebūtu redzams, ka pretiniece ir par viņu pārāka. Draudu demonstrēšana kļūst arvien agresīvāka, lielā mātīte lēkā un šaudās pa tīklu, kamēr Bianka kāpjas uz sāniem un ar vairogiem aizsargājas no uzbrukuma lēciena, kas neizbēgami sekos.

Savukārt Poršija vērpj pavedienu un sagatavojas izmantot jaunu Lielās Ligzdas inovāciju — tik jaunu, ka viņai tā bija jāmācās, lai gan varbūt viņa spēs to ar vīrusa palīdzību uzdāvināt saviem pēcnācējiem.

Lielā mātīte lec tieši tajā mirklī, kad Poršija ir sagatavojusies. Bianka uztver viņas ilkņu triecienu ar vairogiem, un trieciens apmet Bianku uz muguras. Saniknotā mātīte izslējās vēl vienam triecienam.

Lielajai mātītei trāpa akmens, izsviež viņu no tīkla. Mātīte krīt lejup un paliek karājamies savā drošības pavedienā — viņa raustās konvulsijās. Mātītes vēders vietā, kur tam cauri izgājis lādiņš, ir atrauts vaļā, un šķidruma zudums liek atlikušajām ekstremitātēm neviļus savilkties. Poršija jau ir pārlādējusi ieroci — zīda lingu, kura nostiepta starp plata “V” veidā izvietotajām priekškājām un jaudīgajām pakaļkājām.

Vietējie stīvi skatās uz viņu. Dažas ir parāpušās tuvāk ievainotajai līderei, bet Bianka pasteidzas pirmā, viņa lec no tīkla un ietriec ilkņus sava upura sadragātajā ķermenī.

Poršija nopēta vietējās. Viņas ir ieņēmušas padevīgas pozīcijas, pilnīgi iebiedētas. Viena no atlikušajām mātītēm — ne lielākā, bet varbūt drosmīgākā — godbijīgi uzkāpj uz tīkla. Ko jās gribat? viņa izdejo.

Labi. Mainīsimies, Poršija paziņo, kad Bianka atkal ir viņai pievienojusies. Pastāstiet mums par saviem kaimiņiem.

Pēc tam kad viss ir paveikts — katra puse izvērtējusi, ar ko viņi vēlas dalīties atkarībā no otras puses piedāvātā labuma —, Poršijas tēviņš uzskrien uz tīkla un ieliek savu Sapratni par laputu audzēšanu spermas paciņā, kas rūpīgi ietīta zīda tīklā. Viens no vietējiem tēviņiem veic līdzīgu pakalpojumu ar savām ikdienas zināšanām par savas dzimtas teritoriju un tās agresīvajiem kaimiņiem. Šādu aktīvu vīrusa transkripcijas pielietojumu nav veicinājis pats vīruss, bet gan Poršijas ļaužu kultūras tradīcija: informācija kā valūta, kas, tālāk nodota, turklāt arī palīdz izplatīties vīrusa ģenētiskajam kodam. Turklāt nākamā zirneklēnu paaudze izjutīs radnieciskumu — tiltu starp Poršijas Lielo Ligzdu un šo nelielo dzimtu. Tā būs daļa no lielā šādu savstarpēju attiecību tīkla, kuru saistībai var izsekot — no vienas kopienas līdz nākamajai — pa lielāko daļu šīs planētas.

Tas, ko vietējie stāsta par ziemeļiem, ir biedējoši — šis ir potenciāls drauds, ar ko Poršijas Lielā Ligzda, iespējams, visai drīz būs spiesta saskarties. Tajā pašā laikā tas ir intriģējoši, un Poršija nospriež, ka plānā jāiekļauj arī tuvāka apskate pašas acīm.