5.8. Varonis uzvārētājs


Fabians ir nonācis pie Lielās Ligzdas vārtiem ar veselu armiju.

Tehniski tā nav viņa armija. Septiņi Koki nav tik izmisuši, lai oficiāli atdotu tādu karaspēku tēviņa vadībai. Viola, viena no pilsētas ietekmīgākajām mātītēm, ir savas saimes runassieva, un tādēļ nomināli viņa visu vada. Fabians tur ir tikai tāpēc, lai īstenotu viņas komandas. Viņš bija gaidījis, ka šāda lietu kārtība kaitinās viņu vairāk.

Labi, ka Viola ir mierīga, tālredzīga un saprātīga. Viņa nemēģina stāstīt Fabianain, kā darīt viņa darbu. Viņa sniedz plašu pārskatu par stratēģiju, pievienojot savu izpratni par konfliktiem un zirnekļu dabu, kas būtiski pārsniedz Fabiana zināšanas. Viņš pievēršas taktikai, kā maestro spēlējot tūkstošiem skudru lielo armiju un savu plūstošo, pielāgojamo ķīmisko arhitektūru. Abi pārsteidzoši labi sadarbojas.

Vēl viens iemesls, kādēļ Fabians priecājas, ka viņam nav pilnīga autoritāte: jo viņš tajā pašā laikā nenes galējo atbildību. Lai nokļūtu tik tālu, Septiņi Koki ar sabiedrotajiem ir izveidojuši tādu noslepkavotu ienaidnieku sarakstu, ka Fabians ikreiz, par to domājot, jūtas satriekts. Vēl bez neskaitāmām beigtām skudrām cīņā ir gājuši bojā vairāki simti zirnekļu — dažas nāves bijušas nepieciešamas, citas nejaušas. Lielā Ligzda ir darījusi visu, ko spēj, lai mainītu cīņas gaitu, nogalinot Septiņu Koku vadones — viņus paklupināja pārliecība, ka šīm vadonēm acīmredzot jābūt sievietēm. Līdz šim slepkavas ir vairākkārt pagājuši garām Fabianam, bet Viola ir zaudējusi divas kājas un personiski apturējusi trīs ienaidnieces, kas mēģinājušas viņu nogalināt. Zirnekļi — visi, kas piedalās šajā konfliktā — ir atklājuši baisu patiesību par sevi: viņi ir suga, kas nenogalina ar vieglu roku, bet, ja tam būs iemesls, viņi to darīs.

Un tagad viņi ir pie pašas Lielās Ligzdas, viņu armija stājas pretī skudru pūlim, kas atvilkts no lielākajām pilsētas kolonijām; lielākā daļa skudru nemaz nav pielāgotas kara vajadzībām, bet nepieciešamības gadījumā cīnīsies pret svešām skudrām.

Viņu priekšā zirnekļu lielākā pilsēta — kas šķiet kā saplūdusi kopā no daudzām pilsētām — liekas trausla, it kā tā būtu tikai milzīga zīda skranda, ko var aizpūst vējš. Lielāko daļu Fabiana mūža tās ir bijušas viņa mājas. Simtiem tūkstošu zirnekļu patlaban ir sarāvušies saimes mājās, zem koku lapotnes, pie koku stumbriem un zariem — tie gaida, kas notiks tālāk. Evakuācija nav notikusi gandrīz nemaz, un Fabians ir dzirdējis, ka Templis ir darījis visu iespējamo, lai panāktu, ka neviens nepamet pilsētu.

Viola ir nosūtījusi Lielās Ligzdas saimēm ziņnesi ar prasībām. Ziņnesis bija tēviņš, tādēļ Fabians neapskauž viņa likteni. Kad viņš par to sūdzējās, Viola drūmi paziņoja, ka, ja Fabians patiešām grib, lai viņa dzimumam tiek visas mātīšu brīvības, tad visiem tēviņiem ir jāuzņemas tie paši riski.

Fabians var tikai iztēloties, kādas diskusijas šobrīd notiek Lielajā Ligzdā. Poršija un viņas Tempļa priesterienes noteikti mudina pretoties. Varbūt viņas tic, ka Ziņnese viņas izglābs, tāpat kā Viņa reiz iejaucās Savu ļaužu labā sensenajos laikos, kad notika lielais karš ar skudrām. Skaidrs, ka Tempļa radio frekvences ir pilnas ar lūgšanām pēc atpestīšanas. Ja Ziņnesei piemīt spēks, kas ļautu palīdzēt Viņas ticīgajām, tad ko gan Viņa gaida?

Radio...? Un tad Fabians uz mirkli aizsapņojas par zinātni, par laiku, kad ikvienu skudru kareivi varētu aprīkot ar radio uztvērēju un tas kaut kā varētu pats pārrakstīt savu ķīmisko arhitektūru saskaņā ar pa šo neredzamo tīklu nosūtīto signālu rīkojumiem. Skudru kolonija, ko var vadīt domas ātrumā...? Sī ideja liek viņam nodrebēt. Ko gan mēs tad nevarētu sasniegt?

Un viņu neliek mierā kāda apjausma — urdīga doma, ka viņš ar šādu ideju ir saskāries jau agrāk. Pēkšņi satrūcies viņš aptver, ka Ziņneses lielais projekts, kura īstenošanai Poršija un viņas svēti ticīgās biedrenes ir ziedojušas visu — un kas ir netiešs šī kara cēlonis —, varētu būt tieši kaut kas tāds. Nekādu skudru, nekādu ķimikāliju, bet gan vara tīkls, kas pārnesīs impulsus tieši tā, kā to darītu radio, tieši tā, kā to darītu individuālas kolonijas skudras. Un vai tad tajā nebija pārslēgu, sazarojumu, loģisko vārtu...? Viņam šķiet, ka šādam dizainam būtu priekšrocība — ātrums —, bet tas noteikti nevarētu būt tik sarežģīts un plaši pielietojams kā pilnā jaudā strādājoša skudru kolonija?

Tu pazīsti Poniju. Vai viņa paklausies? Viola viņam pajautā. Viņi ir gaidījuši atbildi tik ilgi, ka saule jau riet. Viņu noliktais laiks ir pilnīga tumsa — jo skudras gluži labi var cīnīties arī tumsā.

Ja viņa vēl arvien ir pie varas, tad nē.. Ja būs nepieciešams, tad Septiņu Koku armija atraus vaļā Lielo Ligzdu, un Fabians ļoti bīstas, ka pilsētas šaurībā un sajukumā var zaudēt kontroli. Viņa armijas daļas var tikt atdalītas no viņa vadības un turpināt sekot pēdējiem rīkojumiem. Tie, kuru vienīgais noziegums ir uzskatīt Lielo Ligzdu par mājām, ietu bojā baisā daudzumā. Fabians teju vai labprātāk grieztos atpakaļ.

Viola tomēr ir viņam pacietīgi visu izskaidrojusi. Lielās Ligzdas ietekme ir atvirzījusies līdz pat pilsētas robežām, bet tai tik un tā ir jāatzīst zaudējums. Pasaulē ir desmitiem citu pilsētu, kurās dominē Templis. Tām ir jāgūst mācība.

Fabians jau ir dzirdējis par citu konfliktu iznākumiem. Ir nodedzinātas veselas pilsētas — tīši vai netīšam, ņemot vērā to, cik rijīga ir uguns un cik viegli var uzliesmot liela daļa zirnekļu celtņu. Ir notikuši slaktiņi — abās pusēs. Ir mežonīgas skudru armijas, kas vairojušās bez kontroles un atgriezušās pie senā dzīvesveida. Radio ik dienu nes arvien sliktākas ziņas par karu.

Tomēr Lielā Ligzda ir krustnešu nepakļāvības simbols. Ja tā padosies, tad varbūt šajā haosā izdosies saglābt saprāta dzirksti.

Tiem būs viņa jānogalina pašiem, spriež Viola.

Paiet mirklis, līdz Fabians aptver, par ko viņa runā: par Poniju. Viņš pats nespēj domāt par Poršiju, neizjūtot vainas apziņas dūrienu. Viņa ir šī kara iemesls — cik nu tāds var būt atsevišķs zirneklis —, bet Fabians ar rūgtumu saprot, ka viņa visu ir darījusi, pēc pašas domām, vislabāko nolūku vadīta. Viņa ir apdraudējusi visu savu pilsētu, jo viņa tic. Un Fabians vēl arvien jūt cieņu pret Poršiju, kā arī to savādo, spriego sajūtu, kas piemīt tēviņiem — ka viņa ir mātīte, kurai viņš dejotu un dāvātu savu dzīvību. Tā ir apkaunojoša, nemoderna sajūta, bet tā ir dzinusi šīs sugas tēviņus sākt bīstamo aplidošanu, kas ļāvusi sugai turpināties miljoniem gadu.

Fabians vēlas, kaut viss būtu citādi, bet viņš nevar izplānot nekādu ceļu no turienes, kur tagad atrodas, līdz tādam rezultātam, kas ļautu viņam atkal būt labās attiecībās ar Poršiju.

Tad sagatavo avangardu. Viola zina, ka viņš jau būs apdomājis apkārtnes apstākļus, pretinieka spēkus un savu kareivju spējas, kā arī formulējis īpašus sākotnējā uzbrukuma nosacījumus, kas tiks mainīti un pieslīpēti, karam turpinoties. Viņa revolucionārā tehnoloģija līdz šim ir ļāvusi uzvarēt kaujas pret daudzkārt pārākiem spēkiem. Tagad viņš to izmantos pret aizsargiem, kuri ir mazākumā un ar vārgākām prasmēm.

Viņš atbrīvo smaržas. Viņš ir noslīpējis šo tehniku. Līdztekus gaisā plūstošiem feromoniem rindā ir nostādītas Pausīda vaboles, kas kalpo, nosūtot viņa instrukcijas visā armijā. Vaboles pērk savu izdzīvošanu, esot noderīgas; viņas piedāvā savus pakalpojumus, neskaidri aptverot šo darījumu — tie ir biedējoši gudri kukaiņi.

Tad seko spilgts gaismas uzliesmojums no Violas izlūkiem — pal-pas signalizē skaidru vēstījumu.

No Lielās Ligzdas šurp dodas divdesmit vai vairāk zirnekļu kopums. Viņu priekšgalā ir tēviņš — sūtnis, kurš devās uz pilsētu Violas uzdevumā.

Fabians jūt, kā viņa locekļus pamet stindzinošā spriedze. Lielā Ligzda vēlas runāt.

Viņš nepazīst lielāko daļu delegācijas locekļu. Acīmredzot neviena no mātītēm, kas tagad droši vien ir vadībā, nav viņam zināma. Dažas viņš atminas — Poršijas līdzskrējējas no saimes mājas vai tempļa. Viņas ir sasaistītas ar zīdu, un viņas dzen līdzšinējās politiskās pretinieces. Viņas tiks atdotas ienaidniekam.

Vēsts izplatās ātri. Ir notikusi Lielās Ligzdas sargu maiņa. Ir notikušas cīņas — pilsētai pret pilsētu, zirneklim pret zirnekli — visaugstākajā līmenī. Priesterienes ir sagrautas un gāztas no troņa. Dažas vēl arvien slēpjas, tās sargā tie, kas vēl arvien tic vēsts svētumam. Tiek uzskatīts, ka dažas ir aizbēgušas. Šeit ir atlikušās — kā labas gribas pierādījums.

Nav nekādu ziņu par Poršiju. Fabians iztēlojas, ka viņa ir viena, bēgle. Viņa ir gana atjautīga, lai izdzīvotu, un tagad, bez Lielās Ligzdas tempļa infrastruktūras, viņa vairs nav tāds drauds mieram pasaulē kā kādreiz. Nav šaubu, ka Viola un pārējās viņu atradīs, vai arī to izdarīs viņas agrākās Lielās Ligzdas biedrenes, bet viņš tomēr cer, ka Poršija izdzīvos. Viņš cer, ka viņa izbēgs un atradīs klusu vietiņu, kur dzīvot, un paveiks ko labu.

Tad notiek vienošanās par miera noslēgšanu — prasības ir skarbas, bet ne neizpildāmas. Jaunā kliķe, kas valda pār Lielo Ligzdu, novelk smalku līniju starp protestu un pakļaušanos; Viola zina šo spēli un spēlē to līdzi. Tikai vērojot vien, kā Septiņu Koku mātīte metas sarunās, Fabians saprot, cik ļoti arī viņa ir gribējusi izvairīties no pēdējā, neiedomājamā soļa speršanas.

*

Šīs nav doktrīnas kara beigas, bet tas ir beigu sākums. Lielās Ligzdas krišana un pievēršana citai ticībai ir katalizators un modelis nākotnei. Daudzās pasaules daļās turpinās cīņas, bet tie, kas vēl arvien tic tam, ka Ziņneses vēsts ir svarīgāka par visu, zaudē savas pozīcijas.

Protams, tas nenozīmē, ka neviens nerunā ar Dievi, bet viņi vairs neklausās ar to vienvirziena apņēmību, kas piemita Poršijai un viņas biedrenēm. Ziņneses mašīnas būvēšana vairs nenotiek tik drudžainā dedzībā, bet tomēr tā neapstājas. Vienmēr būs zinātnieki, kuri vēlēsies pieņemt šo izaicinājumu savam prātam, kas turpinās piesardzīgos un pārraudzītos veidos runāt ar Ziņnesi, lai mēģinātu pārvērst sarežģīto tehnisko valodu formā, kas atbilstu zirnekļu tehnoloģijai. Ironiskā kārtā, skatoties uz instrukcijām kā lajiem, var tikt sperti soļi, kurus ticīgās nekad nebūtu spērušas savas dogmatiskākās pieejas dēj.

Un drīz vien pēc tam, kad Lielā Ligzda kapitulē, Fabians atkal ir notupies Septiņu Koku vadošo mātīšu vidū: šī sapulce ir ļoti līdzīga tai, kas notika kara laikā. Viola dominē, viņas kara varones statuss ir apstiprināts, un viņi visi atceras vienošanos, ko slēdza grūtajā brīdī. Viņš ir gaidījis šo mirkli, kad pilsētas lielākie un dižākie prāti centīsies atkāpties no saviem vārdiem.

Vai viņam ir sabiedrotās? Varbūt. Šeit ir Bianka — viena no zemākajām starp dižajām, bet tik un tā diža, vienlīdz lielā mērā gan savu zinātnes sasniegumu, gan arī saistības ar Fabianu dēļ.

Valdošās mātītes mīņājas un norimst, čukstiem vibrējot tīklā. Viola prasmīgi sauc viņas pie kārtības.

Protams, Septiņi Koki un mūsu sabiedrotie ir daudz pateicības parādā taviem atklājumiem, viņa atzīst. Mūsu pašu ķīmijas arhitekti jau apsver, kādi vel ikdienas dzīves aspekti var tikt uzlaboti, izmantojot tevis piedāvāto smalko kontroli.

Es nekad nebiju plānojis, ka mans darbs tiktu izmantots kā ierocis, Fabians mierīgi piekrīt. Un, jā, iespējas ir teju nebeidzamas.

Varbūt dalīsies ar mums savos plānos?

Visas kļūst pavisam nekustīgas, gaidot viņa pirmo aplamo soli.

Man ir pašam sava saime, viņš saka, atgādinot mātītēm par viņu pirmo lielo piekāpšanos. Viņš jūt nepatiku un neveiklības sajūtu uzvirmojam un tad atkal nozūdam, pateicoties vadoņu izcilajai savaldībai. Man ir mana saime, ar kuriem esmu dalījies savā Sapratnē. Kā jau jūs teicāt, loti daudz ko var radikāli uzlabot. Es jau esmu sācis darbu.

Viņš atceras Bianku Lielajā Ligzdā, kā viņa nosauca Fabianu par sīku briesmoni. Tagad viņas visas viņu tā uztver. Vēl vairāk — viņas no Fabiana baidās, un varbūt šī ir pirmā reize šajā pasaulē, kad mātītes kaut jel kādā veidā ir baidījušās no tēviņa. Viņām ir jādomā, vai tad, ja viņš aicinātu, viņa armija pavērstos pret viņām pašām — armija, kas tagad vergo tēviņa gribai, tēviņa arhitektūrai.

Tomēr tāds nav viņa mērķis, un Fabianam ir aizdomas, ka, ja mātītes pārāk baidīsies no viņa, tad gan viņš, gan viņa sekotāji tiks nogalināti uz līdzenas vietas, neskatoties uz iespējamiem nākotnes zaudējumiem. Viņam ir ātri jāmaina pozīcija. Mana saime palīdzēs padarīt šo pilsētu par dižāko pilsētu pasaulē. Lai gan manam atklājumam ar laiku būs jāizplatās pa visu pasauli, pilsēta, kas lietos to pirmā, kļūs par māti, un tādēļ tai nekad nebūs jābaidās no to pilsētu armijām, kas šo tehnoloģiju nepārvalda.

Pa tīkla maliņām vibrē daudz klusinātu ziņu. Aukstas, salta aprēķina vadītas mātīšu acis nopēta Fabianu — viņām tēviņš ir tikai gards kumosiņš. Viņš redz, ka lielākā daļa grib ierādīt viņam savu vietu, atņemt visu, kas agrāk ir ticis spaidu kārtā dots. Varbūt viņas to darītu ar vislabākajiem nodomiem, sekojot ilgi uzturētajai pārliecībai, ka tēviņš vienkārši nevar uzņemties atbildību par tik svarīgām lietām. Varbūt prātos ap viņu tiek izdomāts dučiem dažādu attaisnojumu, lai atteiktu viņam to, kas iepriekš bija apsolīts. Viņas tēviņam piedāvās Poršijas velti: Ļauj mums tevi barot un aizsargāt, ko gan citu tu vari gribēt?

Es gribētu, lai šī pilsēta ir Septiņi Koki, Fabians signalizē un saraujas, gaidot iespējamo atbildi.

Violas palpu sakustēšanās liek viņam turpināt.

Es nevaru piespiest jūs turēt vārdu, viņš vienkārši saka. Esmu lūdzis jums vairāk nekā Pati Ziņnese. Esmu lūdzis jums sniegt man un visam manam dzimumam brīvības, kas irjūsu dzīves un pasaules pamatā. Tas nav sīks lūgums. Tas nebūs viegli panākams. Vēl paaudzēm ilgi būs tādas zirneklienes, kam šīs reformas šķitīs nepieņemamas, un vietas, kur dzimums vēl arvien noteiks, vai kāds var tikt uz vietas nogalināts. Šos konccptus ir grūti formulēt vārdos, jo dzimums ir būtiska daļa no viņu valodas, tādēļ Fabianam ir jādodas pa tālāko ceļu, lai izskaidrotu savu domu. Es varu teikt tikai vienu: pilsēta, kas sniegs man un manējiem šīs pamata tiesības, iegūs manus un manu biedru pakalpojumus un no tiem gūstamos ienākumus. Ja Septiņi Koki to nedarīs, tad to darīs kāda cita pilsēta — kāda, kura ir izmisīgāka. Ja jūs mani nogalināsiet tūlīt un tagad, tad atklāsiet, ka daži no maniem biedriem jau ir ārpus pilsētas, un viņi sev līdzi nes Sapratni. Mēs dosimies tur, kur būsim gaidīti. Es vēlētos, laijūs liktu mums justies gaidītiem šeit.

Viņš atstāj mātītes nikni strīdamies par viņa likteni. Lēmums, kā viņš uzzina vēlāk, ir pieņemts bez būtiska pārsvara — pret ir gandrīz tikpat daudz cik par. Septiņi Koki gandrīz vai piedzīvo šķelšanos paši savā vidū. Cienījamas matronas sāk mērīties kājām kā jaunas kausies. Beigu beigās tīrs, merkantils izdevīgums gūst pārsvaru pār tradicionālo piedienīgumu — bet par mata tiesu.

Fabians pats nedzīvo tik ilgi, lai redzētu pasauli, ko palīdzējis radīt. Divus gadus pēc Lielās Ligzdas padošanās viņš tiek atrasts savā laboratorijā miris, nezināmas uzbrucējas viņu izsūkušas sausu. Daudzi tic, ka pie vainas ir atriebīgas tradicionālistes no Septiņiem Kokiem. Citi apgalvo, ka Fabianu uzgājušas kādas sakautas pilsētas Tempļa fanātiķes. Tomēr tad jau karš ir uzvarēts, un zirnekļi parasti neatriebjas tikai atriebības pēc. Viņu dabā drīzāk ir pragmatisms un konstruktīvi risinājumi — pat ja esi zaudējis.

Daži apgalvo, ka slepkava bija pati Poršija, kuras vārds pa šo laiku ir ieguvis savādu misticisma pieskaņu — par viņu daudz runā, bet neviens nav viņu redzējis, viņas atrašanās vieta un liktenis ir noslēpums.

Tomēr ap to brīdi Fabiana jaunā arhitektūra vairs nevar tikt iebāzta atpakaļ maisā. Viņa plašā saime — lielākoties, bet ne visi tēviņi — ir izplatījusies tālu aiz Septiņu Koku robežām, tās Sapratne tiek rūpīgi sargāta, bet priekšrocības — agresīvi eksportētas kā apmaiņas priekšmets. Tehnoloģiskā revolūcija pārņem visu planētu.

Tā jau ir sasniegusi tos, kas runā ar Ziņnesi. Fabiana ģeniālo izgudrojumu pielietošana dievišķajā sfērā vēl ir bērna autiņos, bet viņa karalaika atklāsme — ka jaunā arhitektūra kaut kādā veidā var aptuveni atainot to, ko Dieve vēlas likt viņiem uzbūvēt — ir daudzu citu zinātkāru prātu sapnis.

*

Un tālumā, aukstajā orbītā, ir saplūdusī lieta — vienlaikus Avrana Kcrna un Sargkapsula, tās datorsistēma un Elīzas maska, kuru tā laiku pa laikam uzvelk. Viņa izmisīgi vēlas sazināties ar to, ko ir radījusi. Viņa ir iemācījusi saviem mērkaķiem — kā viņa par tiem domā — kopīgu valodu. Sākumā tā ir vienkāršota Impērijas C valoda, un tagad uz tās salapojis plašs nepazīstamu konceptu lauks, mērkaķiem šo valodu paplašinot. Viņa apzinās, ka, sākot saziņu ar zaļās planētas iedzīvotājiem, viņa ir spērusi jaunu soli cilvēces garajā vēsturē. Tā kā nav citu cilvēku (viņas skatījumā), ar ko šo triumfu dalīt, viņa jūt, ka tam kaut kā pietrūkst. Viņa arī arvien labāk apzinās, ka viņas jauno cilvēku atskaites sistēma šķiet ļoti atšķirīga. Lai gan viņiem ir kopīga valoda, abām pusēm nav tik daudz kopīgu konceptu, kā viņa bija paredzējusi.

Kerna arvien vairāk raizējas par viņiem. Viņi šķiet tālāki no viņas, nekā būtu sagaidāms no citiem primātiem.

Viņa saprot, ka tieša ietekme — proti, savu vēlmju tieša paušana viņu augošajai kultūrai — ir pilnīgi pretēja Briti sākotnējās misijas priekšnoteikumiem, saskaņā ar kuriem viņai būtu jaunos cilvēkus maigi jāpaskubina un allaž jāļauj, lai viņi paši vēršas pie Kernas. Bet nav laika. Viņa ir pārāk ilgi bijusi prom un apzinās, ka ilgā miega laikā Sargkapsulas enerģijas rezerves ir sarukušas un pēc tam tās ir teju vai pilnībā izsmēlušas saķeršanās ar Gilgamešu, tā droniem un atspolēm. Saules baterijas lēni atjaunojas, bet enerģijas trūkums jau tagad ir prasījis savu — tas ir novedis automātiskās remonta sistēmas līdz izsīkumam, un tās jau ir uzkrājušas nerimstošu milzīgu darba daudzumu, kas jāpaveic, lai tikai turpinātu darbināt kapsulas dzīvības uzturēšanas sistēmas.

Kerna arvien vairāk, arvien nožēlojamāk apzinās, ka viņa pati šobrīd ir drīzāk uztverama kā dzīvības sistēma, nevis kā kaut kas patiešām dzīvs. Nav robežas, kur beigtos mašīna un sāktos viņa — vairs nav. Nekas no Avranas Kernas nav tik dzīvotspējīgs, lai varētu pastāvēt pats par sevi. Elīza un augšupielāde, un sažuvušais valrieksts, kas reiz bija viņas smadzenes, vairs nav atdalāmi.

Viņa ir centusies nosūtīt mērkaķiem savus plānus automātiskai darbnīcai, kurai viņa tad varētu likt sākt būvēt ierīces lejā uz planētas. Tad viņa varētu datu pa datam nosūtīt sevi lejup gravitācijas akā. Viņa beidzot varētu satikt savus meža ļaudis. Svarīgākais — viņa varētu pa īstam ar tiem sarunāties. Kerna ieskatītos viņiem acīs un izskaidrotu, kāpēc tā rīkojusies.

Mērkaķu darbs ir bijis lēns kā gumijas stiepšana, un laiks ir viena no daudzajām lietām, kā Avranai Kernai vienkārši vairs nav daudz. Viņa nespēj to saprast, bet tehnoloģija, kas izveidojusies uz viņas planētas, šķiet devusies pilnīgi pa citu ceļu nekā uz Zemes. Šķiet, ka viņi nav pat izgudrojuši riteni, bet viņiem ir radio. Viņiem lēni padodas saprast lielāko daļu uzdevumu, ko viņa tiem likusi priekšā. Viņa savukārt nespēj izsekot lielai daļa no tā, ko viņi tai saka. Viņu tehniskā valoda ir kā aizvērta grāmata.

Un žēl, ka tā, jo kādam ir viņi jāsagatavo. Viņai ir viņi jābrldina.

Viņas ļaudis ir briesmās.

Gilgamešs atgriežas.

Загрузка...