3.6. Dulce et decorum est


Lielajā Ligzdā nav stingras hierarhijas. Patiesībā, pēc cilvēku standartiem, zirnekļu sabiedrība šķistu līdzīgāka funkcionālai anarhijai. Sociālais statuss ir viss — un to iegūst, veltot darbu. Saimes, kuru karei-ves uzvar cīņās, kuru pētnieces atklāj ko jaunu, kam ir visgraciozākie dejotāji, smalkāko stāstu vērpējas un prasmīgākās amatnieces, gūst neredzamu statusu, kas pievilina pielūdzējus, dāvanas, izdevības, lielākus pieglaimīgu tēviņu barus, kas grib šai saimei strādāt, un mātītes, kas vēlas pievienot savus talantus saimes jau esošajam klāstam. Viņu sabiedrība ir plūstoša — spējīga mātīte var gūt ievērojamu sociālo mobilitāti. Vai arī — viņu pašu izpratnē — kultūra ir sarežģīts savstarpējo pavedienu tīkls, kas tiek austs ik rītu no jauna.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šī sabiedrība ir efektīva, ir tāds, ka nepatīkamos ikdienas darbus pārņem tēviņi — kuriem nav nekādu īpašu tiesību prasīt patvērumu Ligzdā, ja viņiem nav nodarbes vai patroneses. Smagos darbus — mežkopība, zemkopība un tamlīdzīgi — veic Lielās Ligzdas pieradināto skudru kolonijas, kuras zirnekļiem izdevies izmanipulēt tā, lai tās darbotos viņu labā. Kā nekā skudras jau pēc dabas strādā. Viņām nav nekādas vēlmes vai spēju prātot par dzīves filozofiju plašākā redzējumā, un tādēļ šādu iespēju viņām sniegt nav vērts. No skudru koloniju skatpunkta, viņas plaukst un zeļ, cik var, ņemot vērā to, cik savādi mākslīgā vidē tās atrodas. Viņu kolonijām nav īsti skaidrs, kas viņas vada vai kā viņu darbs tiek izmantots no Lielās Ligzdas puses. Viss notiek nevainojami.

Poršijas sabiedrība tagad ir nospriegota līdz pēdējam. Fakts, ka tuvojas skudru armija, prasa upurus, un nav nekādas vadības, kas noteiktu, kam būtu šis upuris jānes un kuram būtu no tā jāiegūst. Ja situācija pasliktināsies, Lielā Ligzda sāks izirt, sadaloties mazākās bēgļu vienībās un atstājot vien atmiņas par zirnekļu kultūras augstāko punktu. Vai arī no sabiedrības varētu izcelties kāda diža vadītāja, kas vispārējā labuma vārdā pārņemtu kontroli pār visu — un, ja cilvēku sabiedrības piemērs var tikt uzskatīts par gana labu paraugu, vispārējo labumu papildinātu arī pašlabums. Bet jebkurā gadījumā Lielā Ligzda, kādu to pazīst Poršija, beigtu pastāvēt.

Tā nebūtu pirmā zaudētā metropole. Nerimstošajā gājienā pa kontinentu skudru kolonija ir iznīcinājusi simtiem atsevišķu, atšķirīgu un unikālu kultūru, kuras pasaule vairs neiepazīs — iznīcinot indivīdus un pārrakstot dzīvesveidus. Jebkura cita uzvaroša orda, kas dzenas pēc sev apsolītā likteņa, ir darījusi ne mazāk.

Poršijas militārie panākumi ir snieguši viņai atzinību saimē, bet šobrīd viņu lielākais ieguvums ir Bianka: viņa ir viena no Ligzdas visvairāk apbrīnotajām, visneparastākajām zinātniecēm. Ir vismaz ducis dažādu veidu, kā viņa ir uzlabojusi savas sugas dzīvi, jo viņas prāts var atrisināt problēmas, kuru radīto traucējumu citi pat nepamana. Viņa ir arī savrupniece un nevēlas neko citu, tikai turpināt darboties ar saviem eksperimentiem — šī ir kopīga iezīme zirneklienčm, kas izjūt tieksmi attīstīt savas iedzimtās Sapratnes —, un Poršijas saimei tas patīk, jo citādi Bianka varētu izdomāt, ka viņai pienākas daudz lielāka daļa no saimes bagātībām.

Tomēr, kad viņa sūta ziņu, biedrenes nekavējas ne mirkli. Ja Bianka kādā brīdī sajustos, ka nav novērtēta, tad viņa varētu brīvi izvēlēties citu Lielās Ligzdas saimi.

Bianka nemīt pašā Lielajā Ligzdā. īstai zinātnei nepieciešama zināma savrupība, kaut vai tikai tāpēc, lai varētu droši tikt galā ar dažiem negaidītākiem rezultātiem. Poršijas ļaudis jau izsenis ir dzimuši kā problēmu risinātāji, kam patīk izmēģināt dažādas pieejas, līdz kāda no tām ir sekmīga. Darbā ar bīstamām vielām šādai pieejai ir savi trūkumi.

Poršija atklāj, ka Biankas jaunā laboratorija atrodas kādas vietējo skudru kolonijas pūžņa teritorijā. Tuvojoties pūznim pa marķēto ceļu, no kura skudrām jāizvairās, viņa atklāj, ka vilcinās, bieži saminstinās, reizumis negribot paceļ priekškājas un atsedz ilkņus. Ir grūti atbrīvoties no vecās asociācijas par skudrām un sadursmi.

Viņa atrod Bianku telpā, kuru izrakušas pašas skudras, pirms tās nošķirtas no pūžņa, izmantojot kolonijai raksturīgas smaržas. Ir jau notikuši mēģinājumi līdzīgā veidā nosargāt apmetni no uzbrūkošās skudru superkolonijas, bet tas nekad nav izdevies. Skudras vienmēr atrod izeju, un turklāt ugunij feromoni ir vienaldzīgi.

Telpas sienu klāj zīds, un no griestiem karājas sarežģīts destilācijas un jaukšanas trauku tīkls, kas sniedz Blankas alķīmijai nepieciešamo rīku klāstu. Blakus telpā ir aploks ar kaut kādiem lopiem — varbūt tā ir daļa no eksperimenta, varbūt vienkārši ērti pieejama barība. Bianka, notupusies pie griestiem, valda pār šo kompleksu, viņas daudzās acis pamana visu un, kustinot palpas un mīņājoties ar kājām, signalizē padotajiem, ja tiem nepieciešama vadība. No ieejas jumtā krīt nedaudz gaismas, bet Bianka stāv pāri diennakts ritmam: viņa no spīdošu vaboļu kāpuru luminiscences dziedzeriem izveidojusi mākslīgus zvaigznājus, kas mirdz no telpas tīklotajām sienām.

Poršija nolaižas lejup, paturot prātā, ka daļa no grīdas arī ir vaļēja un paver skatu uz skudru koloniju lejāk. Caur smalkāko zīda klājumu viņa var redzēt konstanto, haotisko insektu ņudzoņu, tiem dodoties savās gaitās. Jā, viņi nenogurstoši — lai arī nezinoši — strādā Lielās Ligzdas pastāvīgās pārticības labā, bet, ja Poršija pārcirstu šo membrānu un iekļūtu viņu valstībā, tad sastaptos ar to pašu likteni, kam nolemti visi iebrucēji, ja vien viņiem nav kādi ķīmiski aizsardzības līdzekļi.

Viņa sveicina Bianku ar strauju palpu zibināšanu, tā atjaunojot viņu pazīšanos — ziņā nododot precīzi aprēķinātu relatīvo sociālo stāvokļu apkopojumu, atsauces uz viņu abu biedrenēm, atšķirīgo specializāciju un cieņu, ko bauda Bianka.

Alķīmiķes atbilde nav izjusta, bet arī ne nepieklājīga. Viņa aicina Poršiju pagaidīt, pavērš vadošās acis uz darbīgo laboratoriju zemāk, pārliecinās, ka tur notiekošo var uz dažām minūtēm atstāt bez ciešas pārraudzības.

Poršija vēlreiz paskatās uz zemāk notiekošo un ir šokēta. Tavi asistenti ir tēviņi.

Tā ir, Bianka piekrīt ar žestu, kas liek domāt, ka šī tēma ir tikusi skarta jau iepriekš.

Man būtu licies, ka viņi nespētu tikt galā ar tik sarežģītu darbu, Por-šija ieminas.

Parasta kļūda. Ja viņi ir labi instruēti un dzimusi ar nepieciešamajām Sapratnēm, tad var tīri labi tikt galā ar vienkāršākajiem darbiem. Savulaik es izmantoju mātītes, bet rezultātā rodas tāda ciņa par statusu un nepieciešamība aizstāvēt savu pozīciju, tāda mērīšanās ar kājiņām —gan starp viņām, gan ar mani —, ka darbi aizkavējās. Tādēļ es izvēlējos šādu risinājumu.

Bet viņi taču visu laiku mēģina tevi aplidot, Poršija samulsusi iebilst. Ko gan citu galu galā tēviņi var gribēt no dzīves?

Tu esi pārāk daudz laika pavadījusi laiskās saimes mājās, Bianka aizrāda. Es izvēlos savus asistentus atbilstoši viņu vēlmei strādāt. Un, ja laiku pa laikam es pieņemu viņu reproduktīvo materiālu, tas ir tikai tādēļ, lai saglabātu Sapratnes, pie kurām mēs esam nonākuši. Kā nekā —ja viņi to zina, un es to zinu, tad pastāv ievērojama iespēja, ka arī mūsu pēcnācēji pārņems šo Sapratni.

Poršijas mīņāšanās un straujā palpu kustība skaidri parāda to, cik neērti viņa jūtas šajā diskusijā. Bet tēviņi ne...

Ciktāl man zināms, tas, ka tēviņi var nodot pēcnācējiem dzīves laikā iegūtās zināšanas, ir pierādīts fakts. Bianka piesper kāju, lai viņas vārdi pārmāktu Poršijas teikto. Ticībai, ka tālāk var nodot tikai mātīšu Sapratni, nav pamata. Mūsu saimes dēļ tu vari priecāties, ka vismaz es to saprotu — es cenšos izvēlēties tēviņus, kas ir izšķīlušies mūsu silītē, jo viņiem ar lielāku varbūtību jau piemīt vērtīgas Sapratnes, kuras nodot tālāk, un kumulatīvais efekts papildinās un bagātinās mūsu krājumus. Es ticu, ka vēl pirms mūsu aiziešanas tā kļūs par vispāratzītu praksi. Kad man būs laiks, tad sākšu nodot Sapratni par to tiem nedaudzajiem citu saimju pārstāvjiem, kas spēs novērtēt manu domu gaitu.

Pieņemot, ka kādai no mums būs tik daudz laika, Poršija stingri norāda. Māsa, es Lielajā Ligzdā ilgi nepalikšu. Kā varu tev palīdzēt?

Jā, tu biji Septiņos Kokos. Izstāsti man, kas tur notika.

Poršija ir pārsteigta, ka Bianka pat tik daudz zina par viņas gaitām. Viņa sniedz pienācīgu ziņojumu, galvenokārt koncentrējoties uz militāro pusi: aizstāvju izmantotajām taktikām, ienaidnieka ieročiem. Bianka uzmanīgi klausās, iegaumējot būtiskākās nianses.

Lielajā Ligzdā daudzi tic, ka mēs neizdzīvosim, Bianka beidzot saka. Neviena saime nevēlas izsaukt uz sevi visu nicinājumu, aizejot pirmie, bet tik un tā tas notiks. Kad viena saime aizies, kad šai plaisai būs pārmests tilts, tad prom steigsies visas. Mēs iznīcināsim sevi un zaudēsim visu, ko esam izveidojuši.

Tas šķiet ticami, Poršija piekrīt. Es pirms kāda laika biju templi. Pat priesteriene šķiet zaudējusi vērību.

Bianka uz brītiņu nemierīgi pieraujas pie griestiem. Ir teikts, ka ziņojums ir piesārņots, ka ir citas Ziņneses. Es runāju ar priesterieni, kura teica, ka viņa jutusi kristālā jaunu ziņu — aplamā laikā un bez jēgas, tikai nesakarīgu vibrāciju jūkli. Man nav tam skaidrojuma, bet tas vieš raizes.

Varbūt šī ziņa ir domāta skudrām. Poršija skatās lejup uz rosīgajiem kukaiņiem. Sajūtu tēls “nesakarīgu vibrāciju jūklis” šķiet atbilstošs.

Tu neesi pirmā, kas par to ieminas, Bianka atbild. Laimīgā kārtā manas domas par ziņojumu un Ziņnesi nav nekas vairāk kā manas domas, un tās man neliedz turpināt darbu pie ligzdas glābšanas. Nāc man līdzi. Es esmu veikusi jauna ieroča izstrādi, un man nepieciešama tava palīdzība, lai to laistu darbā.

Poršija pirmo reizi daudzu dienu laikā jūt pēkšņu cerības uzplūdu. Ja vispār kāds prāts spēj atrast ceļu uz priekšu, tad tas pieder Biankai.

Viņa seko alķīmiķei uz lopu aizgaldiem un redz tajos nevaldāmu vaboļu baru, katru skudras lielumā — ne vairāk kā divdesmit centimetrus garu. Tumšsarkano kukaiņu ievērojamākā iezīme ir to antenas, kas izplešas smalku zariņu lokā gluži kā apaļi vēdekļi.

Vai es tās jau esmu redzējusi? Poršija nepārliecinošām kustībām min.

Tas ir ticami, ņemot vērā to, cik ievērojama mūsu ienaidnieku apkarotāja tu esi, Bianka apliecina. Šai sugai ir neparastas ierašas. Mani asistenti, pakļaujot sevi zināmam riskam, ir tos atraduši skudru kolonijā tur, lejāk. Vaboles dzīvo starp skudrām, bet tomēr tās neviens neaiztiek. Tās pat ēd skudru kāpurus. Manu asistentu ziņojumi liek domāt, ka skudras pat var tikt pārliecinātas šīs radības pabarot.

Poršija gaida. Šajā brīdi jebkāda komunikācija no viņas puses būtu veltīga. Bianka jau ir soli pa solim izplānojusi visu sarunu līdz tās veiksmīgam noslēgumam.

Man vajag, lai tu atrodi uzticamas un spējīgas kareives — varbūt kādas divdesmit četras, Bianka viņu instruē. Jūs būsiet drosmīgas. Jūs izmēģināsiet jaunu ieroci, un, ja tas nedarbosies, kā iecerēts, jūs, visticamāk, iesiet bojā. Es vēlos, lai jūs stājaties pretī kolonijai, kas mums uzbrūk. Vēlos, lai jūs dodaties karagājienā uz tās sirdi.

Lai infiltrētos skudru kolonijā, vairs nepietiek ar dažu galvu paņemšanu un smaržu dziedzeru izzagšanu. Superkolonija ir izstrādājusi aizsardzību: šeit notiek bruņojuma sacensība starp skudru aklajiem ķīmijas eksperimentiem un zirnekļu atjautību. Tagad skudras izmanto ķīmisku ekvivalentu šifru atslēgām, kas ir mainīgas laikā un vienas milzīgās kolonijas dažādās daļās, un Poršijas cilts nespēj turēt līdzi. Zirnekļu izmantotie ķīmiskie ieroči, kas izjauc ienaidnieku plānus un apmulsina kareivjus, nedarbojas ilgi un, ņemot vērā ienaidnieku milzīgo skaitu, ir tikai neliels kavēklis.

Kolonijas uzlabotā drošības sistēma daudzām citām sugām bija katastrofa. Skudru pūžņi ir patstāvīgas eksosistēmas, un daudzas citas sugas dzīvo nedrošā līdzsvarā ar skudrām. Dažas — piemēram, laputis — sniedz pakalpojumus, un skudras tās aktīvi audzē. Citas ir parazīti: ērcītes, vaboles, pat nelieli zirnekļi, kas adaptējušies, lai zagtu labumus no skudru galda vai ēstu mājas saimniekus.

Tagad lielākā daļa šādu sugu no supcrkolonijas ir pazudušas. Pielāgojoties, lai aizsargātos pret ārēju ienaidnieku, skudru izmantotais uzlabotais ķīmiskais kods ir atklājis un iznīcinājis dučiem nevēlamu viesu skudru valstībā. Tomēr ļoti nedaudzi ir pamanījušies izdzīvot, pateicoties atjautībai un izcilām adaptācijas spējām. Pausīda vaboles — Biankas šībrīža pētījuma objekts — ir bijušas visveiksmīgākās.

Pausīdas ir dzīvojušas skudru pūžņos miljoniem gadu, izmantojot dažādus veidus, kā iemidzināt viņu nedomājošo uzturētāju modrību un likt skudrām tās pieņemt savā saimē. Tagad ar tām ir darbojies nanovīruss, un, lai ari vaboles nav tik inteliģentas kā Poršija, viņām tomēr piemīt sava izmanība un spēja sadarboties, ar vērā ņemamu izpratni izmantojot plašo feromonu klāstu.

Katrai atsevišķai pausīdai ir ķīmisku ieroču arsenāls, kas ļauj manipulēt ar apkārtesošajām skudrām. Individuālas skudras ir neredzīgas, tās mīt pasaulē, ko veido teju vien smaržas un pieskārieni — tās var tikt apmuļķotas. Pausīdu ķimikālijas prasmīgi veido iluzoru pasauli, vadot skudru halucinācijas un liekot pakļautajām skudru kolonijas vienībām sekot vaboļu gribai. Poršijai un viņas ļaudīm par laimi pausīdas vēl nav sasniegušas tādu intelekta līmeni, kas ļautu tām paskatīties tālāk par šībrīža eksistenci, kurā viņas ir pašapmierināta piektā kolonna skudru kolonijā. Var viegli iztēloties alternatīvu vēstures gaitu, kurā uzbrūkošā skudru kolonija kļūst par marioneti vaboļu rokās — marioneti ar miljardiem ķermeņu.

Kolonijas mainīgie ķīmiskie kodi ir pastāvīgs izaicinājums pausīdu spējām, un individuālas vaboles pastāvīgi apmainās ar ķimikālijām, lai sniegtu cita citai jaunāko informāciju par efektīvākajiem veidiem, kā atslēgt un mainīt skudru programmas. Tomēr šis viens varoņdarbs — spēja nepamanītām dzīvot starp skudrām — ir veikts, pateicoties pausīdu slepenajam ierocim: izsmalcinātam no senčiem pārmantoto smaržu izmantojumam, kas ir piesaistījis Biankas vērību un padziļinātu interesi.

Poršija ir uzmanīgi noklausījusies Biankas piedāvāto plānu. Sī afēra atrastos pa vidu starp “bīstami" un “pašnāvnieciski”. Pēc plāna viņai un līdzbiedrēm ir jāsameklē skudru rota, jātuvojas tai no slēpņa un jāiziet cauri milzīgam skaitam sargu tā, it kā zirnekļu tur nemaz nebūtu. Poršija jau apsver iespējas: uzbrukums no augšpuses, nokrītot no zariem vai no augstu novilkta tīkla, ielecot kukaiņu ķermeņu virpuļviesulī. Bianka, protams, par to jau ir padomājusi. Viņiem jāatrod rota mirklī, kad tā uz nakti apstājusies un izveidojusi milzīgu skudru ķermeņu cietoksni.

Es esmu izveidojusi ko jaunu, Bianka skaidro. Tev piemērotas bruņas. Bet tu tās varēsi uzvilkt tikai tad, kad būsi gatava uzbrukumam.

Bruņas, kas ir gana izturīgas, lai atvairītu skudras? Poršiju māc pamatotas šaubas. Zirnekļa ķermenī ir pārāk daudz vājo punktu, pārāk daudz locītavu, kurām var pieķerties icnaidnieces.

Tas nav nekas tik primitīvs. Biankai vienmēr paticis turēt savus atklājumus noslēpumā. Šīs pausidas — šīs vaboles — spēj iet cauri skudru kolonijām kā vējš. Arī tu to spēsi.

Poršijas nedrošība ir manāma viņas palpu nervozajā trīsēšanā. Un tad es viņas nogalināšu ? Tik daudz, cik vien varu ? Vai ar to pietiks ?

Biankas poza liecina par pretējo. Es to biju apsvērusi, bet baidos, ka pat tu, māsa, nespēj skudras apturēt šādi. Viņu vienkārši ir pārāk daudz. Pat ja mana aizsardzība tev sniegtu tik ilgu drošību, tu varētu skudras galināt nost dienām un naktīm — un tik un tā viņu būtu vairāk. Tu neatturētu viņu armiju no Lielās Ligzdas.

Ko tad? Poršija prasa.

Ir jauns ierocis. Ja tas darbosies... Bianka ar piespērienu parāda savu neapmierinātību. Es nevaru to pārbaudīt citādi, kā vien izmēģinot. Tas darbojas ar šīm te nelielajām kolonijām, bet iebrucēji ir citādi, sarežģītāki, grūtāk ievainojami. Jums vienkārši būs jātic, ka es nekļūdos. Jūs saprotat, ko es jums lūdzu — mūsu māsībai, mūsu mājām?

Poršija domā par Septiņu Koku krišanu: par liesmām, par izsalkušo kukaiņu ordu, par sačervelētajiem līķiem — zirnekļiem, kas bija pārāk lēni vai pārāk apzinīgi, lai izbēgtu. Bailes ir universāla emocija, un viņa tās skaudri izjūt; viņa izmisīgi vēlas izbēgt no šīs pieredzes un nekad vairs nestāties pretī skudrām. Bet par bailēm spēcīgākas ir kopienas saites, radniecības izjūta, lojalitāte savai saimei, saviem ļaudīm. Paaudzēm ilgi stiprinātās vērtības — pateicoties tam, ka veiksmīgākie pirmsenči bija tie, kurus vīruss vislabāk mudināja sadarboties ar savējiem — tagad ņem virsroku. Pienāk laiks, kad kādam jādara tas, kas jādara. Poršija ir jau no agras bērnības apmācīta un audzināta kā kareive, tādēļ tagad, kad viņa ir nepieciešama, viņa ir gatava atdot dzīvību par vispārības izdzīvošanu.

Kad? Viņa jautā Biankai.

Jo ātrāk, jo labāk. Ataicini savas izvēlētās biedres, esiet gatavas no rīta pamest Lielo Ligzdu. Šonakt pilsēta ir pie tavām kājām. Vai esi izdējusi otas?

Poršija atbild apstiprinoši. Šobrīd viņā nav tēviņa uzmanībai noderīgas olu nastiņas, bet viņa jau agrāk vairākas tādas ir atstājusi. Viņas mantojums — gan ģenētiskais, gan iemācītais — tiks saglabāts Lielajā Ligzdā. Skatoties plašāk, tas nozīmē, ka viņa būs uzvarējusi.

*

Tajā naktī Poršija sameklē citas kareives, veterānes, uz kurām var paļauties. Daudzas, bet ne visas, ir no viņas pašas saimes. Ar citām viņa ir cīnījusies kopā — un dažkārt varas cīņās bijusi to pretiniece — viņa tās ciena, un tās ciena viņu. Katrai kareivei Poršija tuvojas piesardzīgi, viņa taustās, viņa ziņo par saviem nodomiem, soli pa solim izklāstot Biankas plānu, līdz ir pārliecināta par kareivju iesaisti. Dažas atsakās — vai nu viņas šis plāns nepārliecina, vai arī pietrūkst nepieciešamās drosmes, kas, atklāti sakot, būtu gandrīz pilnīga bezbailība. Viņu uzticība pienākumam ir teju vai tikpat akla kā pašas skudras.

Tomēr drīz vien Poršijai ir sekotājas, un katra pa augstajiem Lielās Ligzdas ceļiem dodas izbaudīt nakti, pirms viņas kopā aicinās rīts. Dažas pavada laiku savas saimes sabiedrībā, citas meklē izklaides — tēviņu dejas, audēju mirdzošo mākslu. Tās, kas ir tam gatavas, ļausies pielūdzēju glaimiem un tad atstās savā saimes mājā olu nastiņu, lai saglabātu tik lielu daļu no sevis, cik iespējams. Pati Poršija ir daudz ko iemācījusies kopš pēdējās vairošanās un nedaudz nožēlo, ka šīs Sapratnes, šīs konkrētās zināšanu daļas, ies zudībā līdz ar viņu.

Viņa vēlreiz dodas uz templi, cenšoties notvert bēgošo mieru, ko sniedz padevība — bet nu viņa atceras Biankas vārdus: ka Ziņneses balss vairs nav viena, ka priesterieni satrauc kristālā skanošie tikko jaušamie čuksti. Gluži kā Poršija allaž ir ticējusi tam, ka ziņojuma matemātiskajai skaidrībai ir kāda dižāka, transcendenta jēga, kas sniedzas pāri to veidojošajiem skaitļiem, arī šīm pārmaiņām ir kāda plašāka nozīme, pārāk plaša, lai to spētu notvert nabaga zirnekļu vērpšana un mezglošana, kas sniedz vien pazīstamo vienādojumu un risinājumu virkni. Bet tad ko tas nozīmē? Viņa jūt, ka neko labu. Neko labu.

Vēlu naktī kādā no Lielās Ligzdas augstākajiem punktiem viņa ilgi skatās zvaigznēs un prāto, kurš gaišais punktiņš tur, augšā, tagad čukst kristāliem nesaprotamus noslēpumus.

Загрузка...