6.1. Balons dodas augšup


Poršija vēro, kā top māksla.

Viņa ir nervoza un tramīga — tā nav mākslas vaina, bet viņas priekšā ir grandiozs uzdevums, kas aizņem lielāko daļu viņas prāta. Pacietīga skulptūru veidošanas vērošana nekad nav bijusi viņas aizraušanās. Žēl, jo tagad tas viss notiek viņai par godu.

Protams, ne tikai viņai. Visi divpadsmit viņas komandas biedri ir šeit — viņus ievēro un slavina. Poršija pat nomināli nav ceļojuma vadītāja. Tomēr viņas uzdevums ir visriskantākais. Viņas vārdu dimdina pa Septiņu Koku pilsētas Lielās Ligzdas rajonu.

Viņa cenšas atvairīt nervozitāti un koncentrēties tikai uz notiekošo performanci. Trīs veikli tēviņi mākslinieki stāsta mocekļa Fabiana — dižā zinātnieka un atsvabinātāja — stāstu. Sākot ar vien dažām atbalsta virvēm, viņi ir uzauduši trīsdimensionālu naratīvu, tā pavedieni krustojas un samezglojas, savienojoties pastāvīgi augošā kinētiskā zīda skulptūrā, kas sniedz mājienu par ainām no slavenā celmlauža dzīves un arī nāves. Katra aina tiek būvēta uz iepriekšējās karkasa tā, ka smalkā, gaisīgā skulptūra, ko viņi rada, aug un sazarojas, veidojot pastāvīgi augošu vizuālu stāstījumu.

Poršijai ir kauns par to, ka viņa ir nogarlaikojusies. Viņai nepiemīt poētisks prāts, kas ļautu pienācīgi novērtēt šo mākslas formu — alūzi-jas un mēmes, kuras nepieciešamas, lai sekotu līdzi stāstam, nav daļa no viņas Sapratnēm. Viņa ir pragmatiska būtne, kam patīk vienkāršas, miesiskas baudas. Viņa medī, viņa cīkstas, viņa kāpj, viņa pārojas: tradicionālas un varbūt nedaudz vecmodīgas nodarbes. Viņa labprātāk domātu par tām kā mūžīgām.

Viņa, protams, varētu doties uz pilsētas bibliotēku un iegūt Sapratni, kas tūlīt pat ļautu viņai novērtēt šo mākslu visā tās godībā, bet ko viņa zaudētu? Kāda mazāk augstu vērtēta spēja vai zināšana tiktu izstumta, jo viņas prātam ir ierobežots uzsūktspējas apjoms. Līdzīgi kā daudzi zirnekļi, viņa ir kļuvusi apmierināta ar to, kas ir, un nelabprāt mainās, ja viņai pēc tā nav dižas vajadzības.

Viņa paliek mierā, cik ilgi vien spēj izturēt, pieklājīgi vērojot arvien sarežģītāko struktūru, vienlaikus jūtot, kā publika performances iespaidā sakustas un notrīs, zinot vien to, ka šī sajūta viņai nav lemta. Beidzot viņa nespēj vairs ilgāk palikt šajā pūlī lielajā, teltij līdzīgajā nojumē un, cik nemanāmi vien spēj, izzogas ārā. Galu galā šī ir viņas nakts. Neviens viņai neko neliegs.

Ārpusē viņa nonāk milzīgajā Septiņu Koku zinātnes rajonā, kas sastāv no daudzām mazākām apmetnēm. Viņu pārņem vēlme pēc augstākas vietas un tīrāka gaisa, tādēļ viņa soli pa solim — pa pavedieniem un zariem — rāpjas augšup, līdz var saskatīt debesis virs galvas un tajās — spožus zvaigžņu punktiņus. Viņa zina — ir iemācījusies un guvusi Sapratni —, ka tie ir tik tāli, ka jebkāda izpratne par attālumu kļūst bezjēdzīga. Tomēr viņa atceras naktis, kuras pavadījusi mežonīgākās vietās — jo vēl arvien pastāv mežonīgas vietas, lai cik daudz nebūtu augušas zirnekļu kopienas un struktūras, kas nepieciešamas to atbalstam. Kad viņa tikusi prom no bioluminiscentajām pilsētas gaismām, zvaigznes šķiet tik skaidras un tuvas, it kā tām varētu pieskarties.

Tomēr šeit viņa gandrīz vai nespēj tās saskatīt — viss viņai apkārt spīd simtiem zaļā un zilā, un ultravioletā nokrāsās. Savādi, ka viņa, kuras darbs nolicis viņu pašā zinātniskā progresa ilkņa smailē, jūt, it kā dzīve viņu apsteidz un atstāj aiz muguras.

Viņā ir Sapratne, kura kādreiz piemita senai pirmsencei, medniecei, kuras dzīve bija pastāvīgas grūtības: viņa smagi strādāja, lai pabarotu sevi un savējos, viņa cīnījās pret seniem ienaidniekiem, kas tagad ir droši pieradināti vai iznīkuši, vai izdzīti uz kartes mežonīgākajiem nostūriem. Poršija — ši Poršija — spēj paskatīties atpakaļ uz vienkāršotajām, pat romantiskajām atmiņām par laiku, ko ir mantojusi, un ilgoties pēc mazāk sarežģītas dzīves.

Viņa jūt zem sevis drebēšanu un redz: kāds rāpjas viņai tuvāk. Tas ir Fabians — viņas Fabians, tikai viens no daudzajiem tēviņiem, kas nosaukts dižā atbrīvotāja vārdā. Viņš ir viens no diviem tēviņiem viņu divpadsmit zirnekļu komandā, kā arī viņas personiskais asistents — izvēlēts ašā prāta un veiklā ķermeņa dēļ.

Tā visa ir pārāk daudz, vai ne?

Viņam piemīt prasme pateikt īstos vārdus, un nav svarīgi, vai viņš domā performanci zem viņiem vai milzīgo, mirdzošo pilsētas mudžekli visapkārt. Rīt taps nākotne.

Tad Fabians dejo viņai, jo jūt, ka viņa ir nelaimīga, un nedaudz glaimu un uzmanības šovakar palīdzēs viņai rītdienā. Tālu no pūļa Fabians sniedz Poršijai viņu sugas seno pielūgsmes deju, un viņa tam atbild. Monogāmija —jeb, precīzāk, monoandrija — nav zirnekļiem labi pazīstama ideja, bet daži pāri pierod cits pie cita. Fabians dejo tikai viņai, un viņa atvaira jebkura cita tēviņa piedāvājumus.

Kā vienmēr pcrformances augstākajā punktā, kad viņš ir sniedzis Poršijai savu dāvanu, viņa izjūt dziļi slēpto tieksmi novest visu līdz nāvējošai saplūsmei. Bet tā ir tikai daļa no piedzīvojuma, kas piešķir tam kaisli un klātbūtnes sajūtu, pirms to žigli pārmāc civilizētāka daba. Mūsdienās tas gandrīz nekad nebeidzas ar nāvi.

Arī performance zem viņiem ir sasniegusi kulmināciju. Vēlāk mākslinieki to nojauks, apēdīs sava tīklojuma šķērdās un iznīcinās savu meistardarbu. Māksla, tāpat kā tik daudz kas cits, ir gaistoša.

*

Citur pilsētā, mācīšanās un izpētes mezglā, kas vienlaikus ir arī Lielās Ligzdas templis sarūkošajai draudzei, kas vēl arvien jūt nepieciešamību izjust nezināmo kā daļu no savas dzīves, Bianka cītīgi veic pēdējā brīža sagatavošanās darbus. Viņa nav rūpīgi atlasītās Poršijas komandas vidū, bet ir piedalījusies misijas izveidē kopumā. Viņai ir teju vai mātišķa interese par rītdienas ceļojumu, jo viņa ir bijusi dzinulis daudziem no rītdienas notikumiem. Viņas patiesie mērķi nav gluži tādi, kā citi iedomājas — un tie nav ļaunprātīgi —, bet viņai piemīt neparasts prāts, kas radīts plašākām domām un tālākam skatījumam.

Bianka ir dzimusi kā universāls ģēnijs, šajā kontekstā tas nozīmē to, ka viņa spēj uzsūkt daudz vairāk Sapratņu nekā vidusmēra zirneklis. Atšķirībā no Poršijas viņa bieži maina sava prāta saturu. Pamats tam, ko viņa uzskata par “sevi”, ir tikai spējas un vēlme mācīties, nevis kāda konkrēta prasme, ko viņa uz laiku pieņem. Patlaban viņa ir izcila radiospe-ciāliste, ķīmiķe, astronome, amatniece, teoloģe un matemātiķe, viņas prāts līdz malām piepildīts ar sarežģītu zināšanu savijumu.

Tagad — ilgi pēc tam, kad citi zirnekļi guļ — viņa vēl un vēlreiz pārbauda savus aprēķinus, kā arī izveido problēmu risināšanas arhitektūru skudru kolonijai, kuru viņa ir instruējusi veidot savu aprēķinu modeļus un pārbaudes.

Viņas nesen atklātā teoloģija apvienojas ar dabisko noslieci un dziļām pārdomām, radot cieņas un godbijības sajūtu par ieplānoto. Lepnība nav koncepts, kas viņai būtu labi saprotams, bet viņa ir nonākusi tai ļoti tuvu — šeit, viena pati savā vadības centrā, prātā pārskatot sava plāna sarežģītās daļas.

Viņai ir reti sastopama perspektīva, kas ļauj atskatīties uz tik daudzām cīņas un izaugsmes paaudzēm, spējot piešķirt vēsturei formu un tekstūru, novērtēt pakāpeniskos uzlabojumus, ko sniegušas visu iepriekšējo paaudžu Poršijas un Biankas, un, jā, Fabiani. Katrs no viņiem ir sniedzis Sapratnes, veidojot zirnekļu zināšanu kopumu. Katrs ir bijis mezgla punkts arvien plašākajā progresa tīklā. Katrs ir plānojis ceļu soli tālāk par senču veidoto. Patiesi — Bianka ir viņu bērns, viņu mācīšanās, uzdrīkstēšanās, atklājumu un uzupurēšanās auglis. Viņas prātā drūzmējas mirušo senču dzīvās zināšanas.

Viņa saprot — ļoti tieši un pa īstam —, ka viņa stāv uz milžu mugurām un ka arī viņas mugura reiz būs gana stipra, lai varētu noturēt daudzu nākamo paaudžu svaru.

*

Nākamajā rītā Poršija un viņas komanda satiekas vietā, kur pēdējās ēkas izzūd nekurienē: plaša, iekopta lauka vidū, kas stiepjas līdz pat horizontam, īsu, punainu koku rindu un starp tām izvietoto ugunsdrošības un labi iemīdītu skudru taku eju vidū. Laiks ir labs: mākoņains, bet tikai ar nelielu vēju, kā bija prognozēts. Šis mirklis jau iepriekš ir divreiz atcelts nepiemērotu laikapstākļu dēļ.

Poršija ir saspringta un nekustīga. Pārējie tiek galā ar savu nervozitāti katrs savā veidā. Daži saraujas, citi skraidelē apkārt, dažas cīkstas vai runā glupības, ar kājām izpēdojot nīgru staccato. Viola, vadītāja, dodas no viena pie otra, uzmundrinot viņus ar pieskārienu, glāstu, palpu noraustīšanos.

Fabians ir pirmais, kas ierauga Debesu Ligzdu.

Pat no šāda attāluma tā ir neaptverami milzīga — majestātiski slīdot pār Septiņiem Kokiem un eleganti planējot pār Lielās Ligzdas rajonu, tā izskatās pēc optiskas ilūzijas. Milzīgais, sudrabainais gāzes balons ir trīssimt metrus garš, un salīdzinājumā garā, slaidā kajīte, kas karājas zem tā, šķiet mazītiņa. Vēlāk viņi paplašinās balona izmēru divkārt, līdz celtspējas proporcija sasniegs galējo robežu, ko prasa viņu projekts.

Zirnekļi ir izmantojuši zīdu planēšanai vēl ilgi pirms pirmajām Sapratnēm, un viņu augošā inteliģence ir novedusi pie vairākiem šīs mākslas uzlabojumiem. Vienlaikus viņu zināšanas par ķīmisku vielu sintēzi sniedz viņiem iespēju iegūt visu nepieciešamo ūdeņradi. Izmantojot zīdu un vieglu koku, pat eksperimentējot ar lidaparātiem, kas smagāki par gaisu, rezultāts ceļas augšup viegls kā spalva. Dirižabļu izveide viņiem ir ļoti saprotama.

Nelielā lidojuma komanda nomet virves, kas atritinās simts metrus, līdz sasniedz zemi. Poršija un pārējie, priecīgi par to, ka beidzot var sākt kustēties, rāpjas augšup — kāpiens ir tik īss, ka to gandrīz nav vērts pieminēt. Seko neliela ceremonija, nododot vadības grožus Violai, un tad sākotnējā komanda noslīd lejup pa pašu nolaistajām virvēm, atstājot Debesu Ligzdu tās jaunajiem iemītniekiem.

Kuģa dizainā triumfē inženiera darbs: tas ir pietiekami robusts, lai izturētu zemāko atmosfēras slāņu nemierīgos laikapstākļus, un vienlaikus — kad gāzes balons ir pietiekami izplests un papildināts — tas spēj pacelties līdz augstumam, kāds agrāk nebija pieejams. Kuģa aerodinamiskais profils ir plūstošs, to ik mirkli var noteikt un mainīt iekšējās struktūras nospriegotās virves. Tagad tas paceļas augošajā vējā un tā struktūra pārmainās, automātiski reaģējot uz jaunās komandas iekārtošanos savās vietās.

Viņu plānotais augstums ir tik tālu virs pasaules, ka to diez vai vispār var saukt par augstumu. Un pat pēc tam sekos vēl dižāks ceļojums tai, kura visvairāk alkst piedzīvojumu: Poršijai.

Viola pārbauda, vai komandas locekļi ir savās vietās, un tad pievienojas Poršijai cilindra formas komandas telpas priekšgalā, vērojot, kā zem viņiem, vāri mirguļojot, attālinās zeme. Gāzes balons palielinās arvien vairāk, tas piepūšas ar ūdeņradi. Debesu Ligzdai traucoties augstāk un augstāk, tās augšpuse pārveidojas, veicinot plūstošāku kustību. Šeit, priekšgalā, ir radio un arī gaisa kuģa smadzeņu galvenais terminālis.

Viola noliek palpas divos padziļinājumos uz katedras sev priekšā, un Debesu Ligzda tai izstāsta, kā jūtas un kā turas kopā visas tās sastāvdaļas. Tas ir gluži kā runāt pa radio, gluži kā runāt ar dzīvu būtni. Pati Viola reiz runājusi ar Ziņnesi, un saziņa ar Debesu Ligzdu šķiet gluži līdzīga.

Viņas palpu jutīgos matiņus aizskar un kutina sīkas antenas, kas sniedz viņai informāciju ar smaržu un taustes palīdzību. Divi komandas biedri stāv blakus, gatavi sniegt ķīmiskas komandas terminālim, kas tās žigli izplatīs pa visu kuģi.

Pastāvīgie aprēķini, kas nepieciešami, lai paceltu no tīkla un ūdeņraža veidotu objektu līdz atmosfēras augstākajiem slāņiem, būtu izaicinājums pat Biankas universālajam ģēnijam, kas tādēļ izveidoja kuģi tā, ka tas var domāt pats: pacietīgs, mērķtiecīgs saprāts, kas radīts, lai sekotu zirnekļu komandas rīkojumiem. Pa visu gaisa kuģi rāpo skudras. Tieši šī suga ir neliela — strādnieki ir, lielākais, divus centimetrus gari —, bet izveidota, lai spētu uztvert sarežģītu apmācību. Patiesībā šī kolonija pati izveido lielu daļu savas apmācības, pastāvīgajai ķīmiskajai arhitektūrai ļaujot tiešā veidā saņemt informāciju par kuģa situāciju un reaģēt uz to bez komandas iejaukšanās.

Lai ari skudras var doties visur, to fiziskais ātrums būtu pārāk lēns, lai koordinētu kuģa pastāvīgās pārveidnes. Zirnekļu bioinženierija apiet šo problēmu, izmantojot īpaši audzētus audus. Līdzīgi kā paaudzēm ilgi mākslīgi muskuļi ir izmantoti kā virzītājspēks viensliedes kapsulām un citām ierīcēm, kam nepieciešams primitīvs spēks, tāpat arī Bianka pirmā ir izveidojusi mākslīgus neironu tīklus, kas savieno ķīmiskās rūpnīcas. Tādēļ skudrām komandas kapsulā nav nepieciešams pašām doties uz citām tālu izvietotām kolonijas daļām. Tās nosūta impulsus pa kuģa nerviem, un otrā galā termināļi tos pārtulko ķīmiskās instrukcijās. Neironu tīkls — vienlaikus dzīvs un nedzīvs — ir daļa no kolonijas, it kā tā būtu kāda savādi pārspecializēta kasta. Skudras pat spēj mainīt tā sarežģīto struktūru, pārgriežot vienas saites un veicinot citu augšanu.

Bianka varbūt ir vienīgais zirneklis, kas prāto, vai šī lieta, ko viņa ir radījusi — vai varbūt izaudzējusi —, kādudien varētu pārkāpt kādu neskaidru līniju, kas šķir prātu, kas spēj rēķināt, bet bez apziņas, un ko tādu, ko viņa pati uztvertu kā īstu saprātu. Sī varbūtība, kas, iespējams, satrauktu viņas biedrenes, kad viņas to sāktu apdomāt, jau labu laiku ir rosījusies Biankas prātā. Patiesībā viņas šībrīža personiskais projekts lielā mērā ir saistīts ar fantastiskākām idejām šajā virzienā.

Debesu Ligzdā komanda gatavojas augstāko atmosfēras slāņu apstākļiem. Kapsula ir izveidota ar diviem slāņiem — starp divām zīda kārtām ir gaiss, kas sniedz retinātajā atmosfērā nepieciešamo izolāciju. Arējā kapsulas un balona kārta ir austa no sudrabaina, mirdzoša pavediena — organiska materiāla, kas atstaro un izkliedē gaismu.

Debesu Ligzda nes tos augšup, tuvāk gaismai, kas apspīd mākoņus. Divas komandas dalībnieces uzvelk viegla zīda tērpus, lai varētu izkļūt pa izeju un pārbaudītu dievdzinēju darbu — tos sauc šādi tādēļ, ka tic attīstījušies no idejas, kas it kā savulaik esot saņemta tieši no Ziņneses. Pirms tam, kad šī doma tika nodiktēta kā dievišķa doktrīna, neviens pat nebija apsvēris rata kustības ideju. Tagad bioelektriskie lauki griež vieglmetāla propellerus, kas dzen Debesu Ligzdu arvien tālāk no zemes.

Daži no komandas sadrūzmējas pie puscaurspīdīgajiem logiem, lai vērotu pilsētas ainu, kas sarūk no lielas, daudzslāņainas civilizācijas

plašuma līdz nevīžīgam ķeburam, līdzīgam bērna mezglotai bildītei. Viņu noskaņojums ir satraukts, pacilāts. Vienīgi Poršija tā nejūtas. Viņa paliek nopietna, iekšupvērsta, cenšas sagatavoties savam uzdevumam. Viņa meklē vienatni no citiem un prātīgi velk un mezglo mantru, kas ir bijusi pazīstama gadsimtiem ilgi: seno, mierinošo pirmās Ziņas matemātiku. Nav tā, ka viņa būtu atavistiska īstenticīgā, bet šī tradīcija viņu remdina un nomierina, gluži kā viņas senās sences.

Kabīnes priekšpusē Viola pamāj savam radio operatoram, un viņi signalizē, ka viss ir labi. Lejā, Lielās Ligzdas rajonā, Bianka saņems viņu ziņu un tad nosūtīs pati savu vēsti — ne uz Debesu Ligzdu, bet vēl tālāk.

Bianka sveicina Dievi ar vienkāršu ziņu: Mēs nākam.

3S8

Загрузка...