4.5. Senajo sapņi


“Meison.”

Holstens satrūkās — viņš bija pusaizmidzis pie darba konsoles — un gandrīz nokrita no krēsla. Tieši aiz viņa stāvēja Gaijens.

“Es — ē — vai kas vajadzīgs?” Viņš kādu bridi lauzīja galvu, cenšoties atcerēties, vai ir jau pabeidzis tulkojumus, kurus bija pieprasījis kapteinis. Bet, jā, viņš vakar bija tos nosūtījis caurskatei personiski Gaije-nam, ne tā? Vai kapteinis tos jau būtu izlasījis?

Gaijena seja neko neizteica. “Tev jānāk man līdzi.” Viņa tonis tikpat labi varētu ari nozīmēt, ka Holstenu tūlīt nošaus par to, ka viņš kaut kādā veidā ir nodevis Gaijena vienpersonisko valdīšanu. Vienīgais, kas klasicistu mierināja, bija drošībnieku trūkums.

“Nu, es...” Holstens pamāja kaut kur uz konsoles pusi, bet, godīgi sakot, pēdējo pāris dienu laikā darbs bija kļuvis mazāk interesants. Tas bija nogurdinošs, tas bija rutinēts un — savādi personiskā ziņā — tas bija nomācošs. Iespēja no tā tikt vaļā, pat Gaijena sabiedrībā, bija neizsakāmi pievilcīga. “Kas vajadzīgs, priekšniek?”

Gaijens ar žestu lika Holstenam sekot, un jau pēc dažiem Gilga-meša gaiteņu pagriezieniem Holstens varēja uzminēt, ka viņi dodas uz atspoļu angāriem. Nebija tā, ka viņš šo ceļu atcerētos ar sajūsmu. Šur tur viņš pat redzēja ložu pēdas, kuras apkopes komandas vēl nebija paguvušas aizdrīvēt.

Viņš teju vai atsauca atpakaļ šis senās/nescnās dienas, teju vai pieļāva kļūdu, runājot ar Gaijenu par vecajiem laikiem. Pēdējā brīdī viņš sevi apturēja. Visticamāk, ka Gaijens vienkārši uz viņu truli pablenztu, bet pastāvēja ari neliela iespēja, ka viņš patiesībā gribētu runāt par neveiksmīgo dumpi, un ko tad Holstens darītu? Viņam bija tikai viens jautājums, ar ko viņš bija apsēsts daudzajās dienās pēc tam, kad abi ar Leinu bija atgriezušies uz Gila. Nīkstot vientulībā attīrīšanas kamerā — līdzīgi kā Leina un pārējā Ķersta komanda —, viņš bija šos notikumus pārdomājis tā un citādi, mēģinot saprast, kuri Gaijena vārdi un darbi ir bijuši blefs un ko viņš tiešām bija aukstasinīgi izlēmis darīt. Tolaik viņš bija vēlējies par to runāt ar Ķerstu, bet tādas iespējas nebija bijis. Cik daudz no šīs izmisīgās glābšanas misijas bija noticis pēc Gaijena plāna, un cik daudz bija Ķersta improvizācija? Viņš vienmēr bija domājis, ka drošībnieku priekšnieks ir neģēlis, bet tomēr beigu galā šis cilvēks bija darījis neticami daudz, lai dabūtu gūstekņus atpakaļ neskartus.

Esmu tev parādā, Kerst, Holstens atzina, bet nezināja, cik daudz ir parādā Gaijenam.

“Vai mēs...?” viņš iejautājās, skatoties kapteiņa mugurā.

“Mēs dodamies uz staciju,” Gaijens apstiprināja. “Man vajag, lai tu kaut ko apskati.”

“Kaut kāds teksts, vai...?” Holstens iztēlojās, kā pavada visu dienu, tulkojot arvien drūmākam Gaijenam brīdinājuma zīmes un aparātu nosaukumus.

“Tu esi klasicists. Tu pārzini ko vairāk nekā tulkošanu, vai ne?” Gaijens pagriezās pret viņu. “Artefaktus?”

“Nu, jā, bet noteikti inženieri...” Holstens labi apzinājās, ka Gaijens ir viņu tik bieži apmulsinājis, ka viņš kopš kapteiņa ierašanās pat nebija īsti pabeidzis kaut vienu skaidru domu.

“Inženieri grib skatu no malas. Es gribu skatu no malas.” Viņi ienāca angārā, kur jau gaidīja sagatavota atspole — tās ieeja bija atvērta, un tai blakus slaistījās pilote, kas kaut ko lasīja no planšetes. Holstens pieņēma, ka tas varētu būt kāds no tiem Gila milzīgās bibliotēkas tekstiem, kurus Gaijens bija atļāvis izmantot, lai gan vienlaikus notika arī plaša apmaiņa ar darbiem ārpus viņa saraksta — rakstīti teksti un ieraksti, kuriem bija jābūt noslēgtā sistēmā. Gaijens par to mūždien niknojās, bet tā arī nespēja tikt galā ar noplūdi — Holstenam bija slepenas aizdomas, ka tas tādēļ, ka viņa ieteiktā cenzūra, kuru Leina būtu varējusi ieviest, tā arī nespēja turēt līdzi galvenajam aizdomās turamajam, proti, pašai Leinai.

“Tev būtu jābūt pateicīgam par iespēju pašam spert kāju uz satelīta,” Gaijens ieminējās, kad viņi abi bija sasēdušies krēslos un piesprādzējušies. “Senajo pēdas un tādā garā. Es teiktu, ka tas ir klasicista sapnis.”

Holstens domāja, ka klasicista sapnis drīzāk ir ļaut kādam citam darīt bīstamos darbiņus un pēc tam mierīgā garā rakstīt erudītu analīzi par senajo darbiem vai — kā liecināja viņa karjeras gaita — citu akadēmiķu darbiem. Vēl vairāk — izteiktāk, nekā viņš jebkad atzītu Gaije-nam —viņš bija nonācis pie nomācošas atziņas, ka viņam tie senie cilvēki nemaz tik ļoti nepatīk.

Jo vairāk viņš par tiem uzzināja, jo vairāk viņš tos uztvēra nevis kā dieviem līdzīgus kosmosa pionierus — kā viņa kultūra sākotnēji bija tos iedomājusies —, bet kā monstrus: neveiklus, ķildīgus, aprobežotus monstrus. Jā, viņi bija izveidojuši tehnoloģiju, kas tālu pārspēja visu, ko bija sasnieguši Holstena ļaudis, bet bija tā, kā viņš jau bija nojautis: Vecās Impērijas spožais piemērs bija pievīlis Holstena civilizāciju, liekot atkārtot pagātni. Mēģinot kļūt par senajiem, viņi paši bija nolikuši sev likteņa spriedumu — nesasniegt šos augstumus un nesasniegt arī nekādus citus, nolemjot sevi mūžīgai skaudībai un viduvējībai.

Viņu lidojums uz staciju bija īss — tikko ātrums bija palielināts, to jau nācās samazināt, pilotei apseglojot fizikas likumus, vienlaikus sazinoties ar Gila pacelšanās un pašizveidoto stacijas nolaišanās sistēmu.

Staciju veidoja vairāki gredzeni ap centrālo cilindru, kurā nebija gravitācijas un kurā vēl joprojām atradās viens no pilnīgākajiem jebkad redzētajiem Vecās Impērijas kodolreaktoriem. Leinas komanda pārsteidzoši viegli bija atjaunojusi strāvas padevi stacijai — kā viņi atklāja, senie aparāti pēc gadu tūkstošiem ilga miega bija gatavi atsākt darbu. Sī elegantā tehnoloģija, kas darbojās bez aizķeršanās, pēc ilgstošiem imitēšanas un pārveidošanas pūliņiem bija kļuvusi par ciltsmāti Gilgameša sistēmām, kas bija ļāvušas viņiem nokļūt tik tālu kosmosā, zaudējot vien dažus procentus no cilvēku kravas.

Tagad, kad daži gredzeni atkal rotēja, daļā stacijas bija kaut kas līdzīgs īstai gravitācijai, par ko Holstens bija patiesi pateicīgs. Viņš nebija drošs, ko atklās, nokāpjot no atspoles, bet pirmais stacijas gredzens izrādījās pilnībā izpētīts un ievadīts katalogā, un nu to bija kolonizējusi Leinas stipri paplašinātā inženieru komanda. Holstens un Gaijens ieradās dzīvīgā enerģijas, darbīguma un trokšņa vilnī, viņi redzēja gaiteņus un istabas, kur pēc maiņas beigām drūzmējās inženieri. Tur bija improvizēta ēdnīca ar ēdienu, atpūtas telpas, kur bija uzstādīti ekrāni, kas ļāva skatīties filmas no Gila arhīviem. Holstens redzēja, kā cilvēki spēlē spēles, kā mīlnieki apskaujas, un pat ko tādu, kas varētu būt akticrspēles etīde — tā gan strauji aprāvās līdz ar Gaijena parādīšanos. Leinas pārraudzībā inženieri bija kļuvuši par smagi strādājošiem, bet ne pārāk godbijīgiem darbiniekiem, un Holstenam bija aizdomas, ka Dižais Līderis nebaudīja visaptverošu cieņu.

“Tad kur ir tas tavs verķis?” Holstens apjautājās. Viņu arvien vairāk interesēja Gaijena nodomi, jo šķita, ka diez vai šeit bija kas tāds, par ko klasicists nebūtu varējis tikpat labi sniegt komentāru attālināti. Tad kādēļ Gaijens mani ir atvilcis visu gaisa gabalu līdz šejienei? Bija iespējamas vairākas atbildes, bet neviena no tām Holstenam nepatika. Galvenā bija doma, ka saziņa starp Gilgamešu un staciju nebija pārlieku droša. Ikviens, kurš kaut cik pārzināja tehnoloģiju, teorētiski varēja to noklausīties. Protams, diez vai kādam būtu sakāms kaut kas slēpjams — vai ne tā?

Varbūt bija.

Holstenam pārskrēja drebuļi, un viņš paklausīgi sekoja Gaijena pēdās cauri pirmajam gredzenam, līdz nonāca pie izejas, kas vērās uz nākamo.

Vai viņš ir kaut ko atradis? Holstens iedomājās, kā kapteinis rakņājas pa ziņojumiem, meklējot sazin ko. Kaut kas tomēr acīmredzot bija piesaistījis viņa skatu — droši vien kaut kas tāds, ko neviens cits nebija uztvēris tieši tāpat. Un nu bija skaidrs, ka Gaijens vēlas paturēt šo lietu savā pārziņā.

Un tagad es būtu viņa uzticības persona? Tā nebija patīkama doma.

Viņi devās arvien tālāk pa staciju — no viena gredzena uz nākamo, no vienas izejas uz nākamo, kur atpūtā esošos inženierus nomainīja citāda, fokusētāka darbība. Nu viņi prātīgi devās pa tām stacijas daļām, kas vēl nebija pilnībā izpētītas. Ārējās daļas šobrīd tika uzskatītas par drošām, tādēļ tās bija atstātas jaunākā Leinas personāla rīcībā — lielākoties tie bija nesen pamodinātie ar nelielu pieredzi —, lai tie varētu atjaunot dažas pēdējās sistēmas un pabeigt datu ievadi katalogā. Beidzot Gaijens lika Holstenam apvilkt aizsargtērpu un ne uz mirkli nenovilkt ķiveri. Viņi dosies uz tām stacijas daļām, kur ne gaiss, ne gravitācija nebija viscaur nodrošinātas ērtības.

No šīs vietas visi, ko viņi satika, bija tērpušies līdzīgi, un Holstens zināja, ka jaunu telpu atklāšanas tempu ierobežoja tas, cik daudz šādu tērpu bija Gilgameša krājumos un cik varēja saražot no jauna. Viņi ar Gaijenu devās garām arvien sarūkošam inženieru skaitam, kas strādāja pie galvenajām sistēmām un centās atjaunot stacijas dzīvības uzturēšanas sistēmas tik tālu, lai varētu paziņot, ka šīs stacijas daļas ir drošas darbam bez aizsargtērpa. Nekur vairs neskanēja iepriekšējām daļām raksturīgie joki un vieglās sarunas — šeit visi strādāja efektīvi un koncentrējušies.

Nākamajā sadaļā, ko viņi sasniedza, bija gravitācija, bet nebija gaisa, un viņi devās cauri murgainām telpām, kurās mirkšķināja gaismiņas un zibsnīja uzraksti, kas Impērijas C valodā brīdināja par bīstamām sekām. Inženieri — kuriem aizsargtērpi bija atņēmuši sejas vaibstus — cīnījās pret laika zoba bojājumiem, viņi centās saprast, kādēļ vecās sistēmas ir izgājušas no ierindas, un kā pamanīties salabot šo seno un biedējoši tālu attīstīto tehnoloģiju.

Mēs dodamies atpakaļ laikā, Holstens nodomāja. Ne atpakaļ uz Vecās Impērijas laiku, bet atpakaļ laikā, kur inženieri centās atdzīvināt staciju. Kādreiz te nebija bijis nekā — ne gaismas, ne atmosfēras, ne strāvas, pat ne gravitācijas. Tad ienāca Leina, miniatūrā māte-dieviete, un piešķīra pasaulei aprises.

“Mēs dodamies uz nākamo gredzenu. Tajā ir nedaudz strāvas, bet šī sekcija nerotē,” Gaijens brīdināja. Viņa balss skaidri skanēja ķiveres radio.

Holstens brīdi pārslēdza kanālus, līdz atcerējās, kā nosūtīt signālu. “Mēs ejam uz turieni?”

“Tā gan. Lēma?”

Holstens satrūkās, prātodams, kurš no trim stāviem, ko viņi redzēja, bija galvenā inženiere. Tomēr, kad Leinas balss skanēja komunikāciju sistēmā, tā neatbilda neviena kustībām, un viņš nosprieda, ka viņa droši vien ir kādā citā stacijas daļā.

“Sveiks, bos. Tu esi pārliecināts, ka to vēlies?”

“Tu jau esi likusi savējiem caurskatīt sadaļu, vai tajā nav briesmu,” Gaijens norādīja. I lolstens zināja, ka tas bija pirmais solis — solis, ko viņš nekad neredzētu pats savām acīm. Pirms kāds sāktu labot galvenās sistēmas, komandai būtu jādodas vietā bez gaismas un gaisa, lai pārbaudītu, vai nekas no seno atstātā patiešām nemēģinās tos nogalināt.

Vismaz šajās stacijā neviens nav apzināti licis slazdus. Tie, protams, bija agrāko kosmosa pētnieku lāsts. Senajie bija krituši cīņas laukā — cīnoties citam pret citu. Viņi nebija sēdējuši dīkā, bet gan padarījuši orbitālās stacijas grūti pieejamas: bieži vien visādi citādi mirušajos dzelzs gabalos, kas riņķoja ap planētu, darbojās vienīgi sen uzstādītie slazdi.

“Bos, tu dosies iekšā telpā, kur nav nekāda atbalsta dzīvošanai. Tur nav jābūt aktīvām briesmām,” Lcina atbildēja. “Bezgala daudz kas tāpat var noiet greizi. Un vispār, kas tas tev tur ir līdzi? Viņš nav no manējiem, ne?”

Holstens prātoja, nez, no kurienes viņa abus novēro — bet acīmredzot iekšējā novērošanas sistēma bija atjaunojama vieglāk nekā gaisa padeve.

“Meisons, klasicists.”

Pēc pauzes: “Ak tā. Sveiks, Holsten.”

“Sveika, Īsa.”

“Klau, bos,” Lcina izklausījās noraizējusies. “Es gan teicu, ka kopā ar tevi būtu jāiet vēl kādam, bet es pieņēmu, ka tas būs kāds, kas tam ir trenējies.”

“Es esmu tam trenējies,” Gaijens norādīja.

“Viņš nav. Esmu viņu redzējusi nulles gravitācijā. Klau, paliec uz vietas, un es atnākšu...”

“Nenāksi vis,” Gaijens nikni atcirta. “Paliec savā postenī. Es zinu, ka tev nākamajā sadaļā ir pusducis cilvēku. Ja būs kādas grūtības, mēs dosim viņiem ziņu.” Holstenam šķita, ka viņš ir nedaudz par uzstājīgu. “Bos...”

“Tā ir pavēle.”

“Kā tad,” atskanēja Leinas balss. Tad: “Jopcik, man nav nekāda priekšstata, ko tas mērglis ir izdomājis, bet esi piesardzīgs.” Holstens uz mirkli satrūkās un tad aptvēra, ka Leina noteikti to noraidīja viņam vien. “Klau, es nosūtīšu ziņu slazdu meklētājiem un pieteikšu, lai viņi tur acis vaļā. Padod ziņu, ja ir kādas problēmas, labi? Jā, turiene ir izpētīta un viņi cenšas atjaunot strāvu un visu pārējo. Bet tikai esi uzmanīgs— un nekādā gadījumā neko neslēdz iekšā. Mēs esam nosūtījuši komandu sākotnējai izpētei, bet mēs nezinām, ko lielākā daļa no tā visa patiesībā dara. Gredzens izskatās tā, it kā būtu izveidots kaut kādai vadībai un pārraudzībai, vai varbūt tā vienkārši ir teraformēšanas centrāle. Jebkurā gadījumā nespied nekādas pogas — un brīdini mani, ja Gaijens izskatās tā, it kā taisītos ko tādu darīt. Atceries, kā izvēlēties atsevišķu kanālu mums?” Holstens pats sev par pārsteigumu atklāja, ka atceras — vajadzēja ar mēli paspiest vadības sviras līdzīgi kā maskā, ko viņiem bija uzlikuši dumpinieki. “Testēju!”

“Malacis. Labi, parūpējies par sevi, jā?”

“Centīšos.”

Nepagāja ilgs laiks, līdz klasicista sapnis kļūt par kosmosa pētnieku tika nežēlīgi satriekts pīšļos. Aizsargtērpam bija magnētiskas zoles — ideja, ko Holstens vienkārši bija pieņēmis, kad pats bija bērns un skatījās filmas par drosmīgajiem kosmosa pētniekiem. Taču to izmantošana izrādījās nogurdinoša un neērta. Arī mēģinājums vienkārši slīdēt cauri stacijas telpām kā okeāna nirējam izrādījās būtiski sarežģītāks, nekā viņš bija gaidījis. Galu galā Gaijens — kurš acīmredzot spēja rāpaļāt pa bezdibe-nīgajām telpām kā mērkaķis — bija spiests novilkt drošības atsaiti starp savu un ī īolstena jostu, lai varētu paraut klasicistu atpakaļ, kad viņš bezpalīdzīgi aizplanēja prom.

Šī gredzena iekšiene — tālākais, ciktāl viņi bija iekļuvuši stacijā — vēl nebija īsti izgaismota, bet šeit bija neskaitāmi snaudas režīmā nolikti paneļi un tāpat dusošas izrakstu krātuves, kas klusi savā nodabā spīdēja miegā, un ar tērpu gaismām pietika, lai spētu orientēties. Gaijens devās uz priekšu, cik ātri vien spēja, acīmredzot zinādams, kurp dodas. Hol-stena paša nezināšana par šo jautājumu ne uz mirkli neizgāja viņam no prāta.

“Esmu ielauzusies tava tērpa kamerā,” viņa ķiverē atskanēja Leinas balss, “jo gribu zināt, ko vecais vīrs meklē.”

Tajā mirklī Holstens karājās aiz Gaijena kā balons un tādēļ uzskatīja, ka var veltīt kādu mirkli sarunai. “Man šķita, ka es esmu vecais vīrs.” “Vairs ne. Tu esi viņu redzējis. Nezinu, ko viņš darīja pa ceļam uz šejieni, bet izskatās, ka viņš ir bijis nomodā daudzus gadus ilgāk nekā mēs.” Holstens dzirdēja, kā Leina ievelk elpu, lai turpinātu, bet tad Gaijens palēnināja gaitu, pievilka Holstenu tuvāk un pietuvināja pie sienas tā, lai Holstcna zoles varētu no tās atsperties, un Leinas balss teica: “Ak tad viņam patīk šitā lietiņa, tā gan?”

Tur atradās zārks — kaut kas līdzīgs dzīvības apturēšanas krioka-merai, kuras galvgalis bija iebūvēts sienā. Holstens zināja, ka stacijā bija pieejamas tikai ierobežotas dzīvības apturēšanas iespējas — vismaz ciktāl viņi bija to izpētījuši —, tātad nevienam pēc plāna nebija šeit jāpavada vairāki mūža garumi. Turklāt kāda gan būtu jēga izveidot šo telpu, šo sarežģīto, dusošo aparatūru, tikai lai saglabātu nākotnei vienu vienīgu ķermeni?

Holstena tērpa planšete signalizēja, ka ir saņēmusi jaunu informāciju, tādēļ viņš to izņēma un, neveikli kustinot cimdotās rokas, pamanījās dabūt uz ekrāna datus — istabas un tās satura sākotnējās izpētes rezultātus. Inženieri nebija zinājuši, kas ir šī telpa, tādēļ bija piefiksējuši pamatiezīmes, saglabājuši attēlus un devušies tālāk. Viņi bija arī iedarbinājuši dažas telpā esošās konsoles, paņēmuši datus vēlākai analīzei — to veiktu kāds holstenveidīgais — un pārstājuši lauzīt par to galvu. Šie arī bija daži no failiem, ko Gaijens bija vēlējies saņemt pārtulkotus. 1 lolstens tos atkal apskatīja, prātodams, nez, cik labs ir bijis viņa darbs pie tiem. Tas bija sarežģīts tehnisks teksts — un tas bija tikai virspusējs fragments no šeit slēptajām zināšanām.

Tagad viņš vēlreiz pārskatīja šos failus — sarežģītos oriģinālus un paša ar datora palīdzību veikto tulkojumu kopā ar visu pārējo, ko par šo telpu bija piezīmējusi pirmreizējās apskates komanda. Gaijens nogaidoši lūkojās uz viņu.

“Es... Kas man tagad būtu jādara?”

“Tev būtu man jāpasaka, kas šitā ir par lietu.”

“Un tāpēc tev vajadzēja, lai es esmu šeit?” Holstens sev netipiski nedaudz uzšvirkstēja. “Bos, es būtu varējis vienkārši...”

“Tavs tulkojums lielākoties ir nesaprotams,” Gaijens iesāka.

“Nu, tehniskās detaļas...”

“Nē, tā ir pat labāk. Tā tas viss var palikt starp mums abiem. Es gribu, lai tu izej tam cauri vēlreiz un apstiprini — vienkārši pasaki, kas tas ir. Un mēs esam šeit tieši tāpēc, lai pati ierīce varētu palīdzēt tev to saprast.”

Gaijens pagriezās atpakaļ pie zārka un noliecās pār to, vienlaikus stiepjoties pēc darbarīkiem, kas bija sakārti pie viņa tērpa uzkabes. Holstena satraukums strauji pieauga, un viņš teju vai pārraidīja kapteinim savas bažas, bet laikus atcerējās, ka jāpārslēdzas uz Leinas kanālu.

“Viņš kaut ko ieslēdz,” Holstens izdabūja, un tad visa aparatūra ap zārku iedegās kā festivālā: ekrāni un paneļi zibsnīdami un mirkšķinādami atgriezās pie dzīvības, un to centrā atradās tukšuma telpa cilvēka formā, kas rēgaini spīdēja blāvi zila.

“Redzu,” Leinas balss noraustījās statiskajā elektrībā, tad nostabilizējās. “Klau, tepat ārā ir mani cilvēki. Tikko sāksies problēmas, viņi tūlīt metīsies pie tevis. Bet es gribu redzēt.”

Es arī, Holstens aptvēra un pieliecās tuvāk ekrāniem.

“Tie ir... Kļūdu paziņojumi?” Gaijens nomurmināja.

“Pārtraukti savienojumi... Inženieri domā, ka galveno datoru ir izpostījis vīruss,” Holstens prātoja, “tā ka mums ir tikai atsevišķas sistēmas.” Un šis mums ir tikai sastāvēja no pārpildītas ezotērisku zināšanu bibliotēkas. “Izskatās, ka tas cenšas pieslēgties kam tādam, kā tur nav. Vienkārši sakot, tas dod sarakstu ar... visu to, ko nevar atrast.”

Gaijens nopētīja vadības paneļus. Viņa lielās cimdotās rokas laiku pa laikam tuvojās to virsmām, bet īsti nesaņēmās pieskarties. “Tam man ir jāpasaka, kas tas ir,” viņš teica. Kapteinis bija atstājis kanālu atvērtu, bet Holstens nebija īsti drošs, vai šie vārdi bija domāti viņam.

“Klausies uzmanīgi,” Leina skaidri teica Holstenam ausī. “Es gribu, lai tu kaut ko pamēģini izdarīt ar paneli. Tas ir process, ko mēs izmēģinājām, kad sākām strādāt šeit, lai tiktu galā ar šitādiem sūdiem. Ar lielāko daļu verķu tas strādā. Tev būs jāiestāsta Gaijenam, ka tā bija tava ideja, vai arī ka tu to izlasīji kaut kādos ziņojumos vai kur.”

“Skaidrs.”

Gaijens ļāva Holstenam pieķerties pie paneļa, pār kuru plūda blāvā zārka gaisma, un klasicists rūpīgi sekoja visām Leinas komandām, pēc katras darbības pavilcinoties, lai viņa varētu pie nepieciešamības to izlabot. Darbība sastāvēja vien no piecpadsmit soļiem, viņam uzmanīgi pieskaroties ekrānam, lai atvērtu jaunas iespēju un sūdzību kaskādes, līdz viņam kaut kā izdevās tikt vaļā no visām ierīces žēlabainajām prasībām pēc zaudētajiem savienojumiem un nokļūt pie tā, kas bija palicis.

Kas bija...

“Avārijas augšupielādes ierīce,” Holstens nedaudz nedroši pārtulkoja. Viņš skatījās uz cilvēka formas tukšumu mašīnas sirdī. “Kā augšupielādes?”

Viņš pameta skatienu uz Gaijenu un, pirms kapteinis spēja to apslēpt, ieraudzīja viņa sejā izteiksmi, kas bija skaidri nolasāma pat ķiveres pustumsā. Gaijena sejā bija lasāms triumfs un alkas. Lai ko viņš patiesībā nebūtu meklējis — nu viņš to bija atradis šeit.

Загрузка...