2.2. Citi Zemes bērni


Vārdam, uz kuru viņa atsaucas, ir gan vienkāršā, gan sarežģītā forma. Vienkāršā forma ir aprautu žestu sērija, precīzas palpu kustības, kas sniedz ierobežotu informācijas daudzumu. Garākā forma ir papildināta ar mīņāšanos un trīsēšanu, kas piešķir niansētu vibrāciju zemtekstu robustajai signalizācijai — tā mainās atkarībā no garastāvokļa un laika formas, kā arī no tā, vai viņa sarunājas ar dominējošu vai zemākas kārtas mātīti vai arī ar tēviņu.

Nanovīruss ir cītīgi strādājis, darot visu, ko var ar neparedzētu materiālu. Viņa ir paaudzēm ilgas vadītas mutācijas rezultāts; viņas esamība ir mēma lieciniece visām neveiksmēm, kam nebija dota iespēja vairoties. Sauciet viņu par Poršiju.

Lai ceļotu pa mežu, ir jādodas pa augstceļiem — no zara uz zaru, un katrs koks ir kā miniatūra pasaule, kurās var ienākt pa zaru saskares vietām. Te tu virzies ar kājām gaisā, te uz kreisā sāna, te mēro vertikālus stumbrus, tad nonāc vietā, kur beidzas zari, un lec, izvērpjot aiz sevis drošības saiti, paļaujoties, ka acis un prāts būs noteikuši īsto attālumu un kustības leņķi.

Poršija pārvietojas uz priekšu, viņa nosaka attālumu: zars, uz kura viņa atrodas, stiepjas nekurienē, un viņa pavada minūti rūpīgās pārdomās, vai var aizlēkt līdz nākamajam, tad nospriež, ka nevar vis. Lapotne virs viņas izirst sīku zariņu tīklā, kas nekādi nespētu izturēt viņas svaru. Poršija ir daudz lielāka nekā viņas sīkā pirmsence. Pusmetru garumā no ilkņiem līdz tīmekļa kārpiņām — īsts arahnofoba murgs. Viņas eksoske-lctu stiprina iekšējie skrimšļi, kas agrāk bija nepieciešami tikai muskuļu nostiprināšanai. Ari viņas muskuļi ir kļuvuši efektīvāki, un daži no tiem

izpleš un saspiež zirnekļa vēderu, aktīvi ievelkot gaisu lapveida plaušās, nevis vienkārši pasīvi uzsūcot skābekli. Tas nodrošina straujāku vielmaiņu, mainīgu ķermeņa temperatūru un straujas, spēcīgas aktivitātes piesātinātu dzīvi.

Zemāk ir pamežs, kur labāk kāju nespert. Šeit mīt plēsēji, kas ir lielāki par Poršiju, un, lai arī viņa zina, ka var tos pārspēt atjautībā, tas prasītu laiku — un tuvojas krēsla.

Viņa nopēta apkārtni un apsver iespējas. Viņai ir tikpat izcila redze kā mazajai medniecei, no kuras Poršija ir evolucionējusi. Viņas vadošo acu milzīgie, tumšie diski ir daudzkārt lielāki nekā cilvēka acis.

Viņa pagriežas, lai varētu paskatīties uz saviem līdzbiedriem, paļaudamās uz to, ka perifērā redze brīdinās par briesmām. Bianka, otra mātīte, vēl arvien atrodas aiz stumbra, viņa vēro Poršiju un uzticas tās lēmumam. Bianka ir lielāka, bet Poršija ir grupas vadone, jo lielums un spēks jau labu laiku nav šīs sugas vērtīgākās īpašības.

Trešais viņu grupas biedrs, tēviņš, atrodas zemāk nekā Bianka. Viņš ir izpletis kājas, lai noturētu līdzsvaru, karājoties kokā ar skatu uz leju. Varbūt viņš domā, ka atrodas sardzē, bet Poršijai ir tāda sajūta, ka viņš ir aizsapņojies. Jo sliktāk — Poršijai viņš ir vajadzīgs. Viņš ir mazāks par Poršiju, var aizlēkt tālāk un paļauties uz to, ka arī mazāki zari viņu noturēs.

Visi trīs jau piecdesmit dienas ir ārpus savas teritorijas. Viņu suga ir zinātkāra. Tā pati īpašība, kas ļāva viņu mazajiem pirmsenčiem prātā izveidot apkārtnes karti, tagad ir pārtapusi par iztēles spēju, par varēšanu uzdot jautājumu: kas atrodas aiz meža? Poršijas suga ir radīti pētnieki.

Viņa paceļ palpas, izvērš ar balto pusi uz āru un signalizē: Nāc šurp! Nav jāsauc viņš vārdā. Mātītēm nav nepieciešams izmantot tēviņu vārdus. Viņš ar sānu redzi uztver viņas kustību un satrūkstas. Viņš mūždien satrūkstas, baidās pat no savas ēnas, nožēlojamais radījums. Poršijai ir savi uzskati par tēviņu un citi — daudz labvēlīgāki — par Bianku. Viņas pasaule sastāv no vairāk nekā simt indivīdiem, lielākoties mātītēm, ar kurām viņa izveidojusi patīkamas, rūpīgi uzturētas attiecības. Nanovī-russ ir uzcītīgi virzījis Poršijas sugu sociālas dzīves virzienā. Lai arī viņas

smadzenes ir būtiski mazākas nekā cilvēkam, līdzīgi kā pirmā Poršija spēja izmantot savu neironu mezglu dižiem darbiem, ari viņas tālā atvase spēj iespaidīgi labi risināt problēmas: fiziskas, telpiskas, teorētiskas, sociālas. Viņas suga ir izrādījusies auglīga augsne vīrusa attīstībai.

Tēviņš prātīgi šķērso telpu zem Biankas un uzlec uz viņas zara, atstādams aiz sevis šūpināmies drošības pavedienu.

Tiltu pāri, Poršija pavēl, kad tēviņš ir gana tuvu, lai ar viņu varētu pienācīgi sazināties. Un žigli. Viņas runa sastāv pamatā no vizuāliem signāliem — straujām palpu kustībām. Daudz nozīmju — tostarp arī viņas vispārējā neapmierinātība ar tēviņu — tiek sniegts ar kustīgajām kājiņām.

Viņš īsi signalizē pazemīgu pakļaušanos un dodas pa zaru tik tālu, cik uzdrīkstas, pārvietojot kājas turp un atpakaļ, pārdomājot lēcienu. Por-šijas palpas uzzibsnī, liekot Biankai saprast, cik ļoti tēviņš viņu kaitina, bet viņas biedrene vēro kaut ko pamežā. Pa augsni rāpo kaut kāda parādība — tāds kā staigājošs paklājs — vēl viens zirneklis, ko nanovīruss ir apveltījis ar lielāku izmēru, bet neko daudz vairāk. Tas ir tik liels kā pusducis Poršiju un varētu viņu acumirklī nogalināt, ja vien spētu notvert.

Bianka ir izsalkusi. Viņa norāda uz rāpotāju un laiski ieteic, ka varētu pārtraukt ceļojumu.

Poršija apdomājas un nospriež, ka šis ieteikums ir jēdzīgs. Viņa pagaida, kamēr tēviņš pārlec — tas nemaz nebija tik grūti, bet viņš tik traki uztraucās —, un atstāj viņu, lai tas rāpjas atpakaļ pa savu pavedienu un sāk veidot tiltu. Tad viņa uzzibsnī Biankai ziņu, un abas sāk ceļu lejup.

Matainais mednieks uz zemes ir pats sava izsalkuma pārņemts. Mežā netrūkst dažādu sugu medījuma visdažādākajos izmēros, daudzi no tiem — neveiksmīgi nanovīrusa darba augļi. īr izdzīvojušas dažas mugurkaulnieku sugas — peles, putni, pundurbrieži, čūskas —, bet ar tām vīruss neko nav varējis izdarīt, lai arī centieni ir bijuši. Kernas eksperimentiem bija nepieciešami mērkaķi, un viņa nodrošināja, ka zaļās planētas izredzētajiem nebūs jācīnās ar sev līdzīgajiem. Mugurkaulnieki, ar kuriem mērkaķiem bija paredzēts saskarties, bija izveidoti tā, lai atgrūstu vīrusu. Viņi teju nemaz nav mainījušies.

Neviens nebija padomājis par bezmugurkaulniekiem — sarežģīto ekosistēmu, kas sastāv no sīkām, rāpojošām radībām. Tā bija paredzēta tikai kā dekorācijas, pār kurām pacelties klātneesošajiem mērkaķiem.

Daudzos gadījumos — piemēram, kā milzīgajam tarantulas pēctecim, ko šobrīd vēro Poršija — vīruss spēja veicināt augšanu, bet nepieciešamā neiroloģiskā sarežģītība tā arī neparādījās. Bieži vien vienkārši pietrūka vides spiediena šādu spēju attīstībai. Apziņa par savu “es” un spēja domāt par visumu nav gluži tās īpašības, kas veicinātu izdzīvošanu. Poršija ir rets izņēmums — bet ne vienīgais izņēmums —, kad uzlabotas kog-nitīvās spējas ir nodrošinājušas tūlītējas un pārliecinošas priekšrocības.

Paklājam līdzīgais mednieks apstājas, jo to ir sasniegušas tikko jaušamas vibrācijas. Tā tīkls, kas klāj meža augsni, veido haotisku, bet efektīvu sajūtu orgānu, kas ļauj uztvert medījuma kustības. Pret tik vienkāršu radījumu kā šis Poršija un viņas sugasmāsas vislabprātāk izmanto medību metodi, kas nav mainījusies gadu tūkstošiem ilgi.

Poršija ir izpētījusi zemāk esošā tīkla pavedienu rakstu. Tas vijas cauri kritušajām lapām, slēpts skatienam, kas būtu mazāk ass nekā Por-šijas redze. Viņa pastiepj priekškāju un rūpīgi spēlējas ar pavedieniem. Daiļrunīgi izmantojot pieskāriena un kustības valodu, viņa prasmīgi rada rēgainu medījumu, veido ilūziju par tā izmēru, attālumu un svaru. Viņa iztēlojas sevi primitīvā zemes mednieka vietā tik pārliecinoši, it kā būtu iedēstījusi savas domas viņa prātā.

Tas dodas dažus soļus uz priekšu, pārbaudot jauno sajūtu — vēl ne gluži pārliecināts. Viņa prāto, nez, vai tas kādreiz jau ir teju kritis par laupījumu kādai no viņas sugas? Mednieka milzīgais, pinkainais vēders ir izsliets, gatavs izpurināt atskabargainu matu mākoni — tie liktu Poršijas lapveida plaušām kampt pēc gaisa un sakairinātu viņas locītavas.

Viņa atkal prātīgi pasniedzas lejup, rausta un velk, ļaujot saprast, ka iluzorais medījums dodas arvien tālāk prom un drīz aizbēgs pavisam. Viņas ķermenis ir plankumots neregulārā rakstā — tāpat kā viņas pirm-sencēm —, un zemes mednieka vienkāršā redze nav Poršiju ievērojusi.

Tas pēkšņi uzķeras uz ēsmas un kā spalvaina bumba metas pa zemi uz nekurieni. Bianka uzlec uz zirnekļa muguras un ietriec izstieptos ilkņus

vietā, kur ķermenim pievienojas kājas, tad aizlec vairāku augumu attālumā, lai izvairītos no atbildes trieciena. Mednieks metas viņai virsū, bet kustībā paklūp, pēkšņi zaudējis līdzsvaru. Jau pēc dažiem mirkļiem viņš indes iedarbībā trīc un raustās, un abas mātītes gaida, kad tas paliks pavisam nekustīgs — bet vēl arvien dzīvs. Tad viņas tuvojas maltītei. Jo īpaši Bianka saspringti gatavojas nākamajam lēcienam, ja tāds izrādītos vajadzīgs, viņas vēderiņš viegli savelkas un izplešas, dzenot gaisu lapveida plaušās.

Augstu virs viņiem tēviņš žēlīgi noraugās lejup un, kad Poršija uz viņu paskatās, signalizē, lūdzot atļauju baroties. Viņa atbild, ka viņam vispirms jāpabeidz darbs.

Mirkli vēlāk viņš ir nolaidies gandrīz vai viņai uz galvas tā, ka Poršija instinktīvi atlec, neveikli piezemējas un nokrīt uz muguras, un tad nikni pieceļas kājās. Bianka par mata tiesu ir tēviņu nobeigusi, bet viņš satraukti mīņājas un signalizē: Tuvojas briesmas! Briesmas! Spļāvēji!

Un viņam ir taisnība: tuvojas viņu sugas senie ienaidnieki.

Spļāvējzirnekļi, skitodes, ir attīstījušies soli solī ar Poršijas sugu — jau kopš pašiem pirmsākumiem, kad viņi visi bija sīciņi. Tagad izmērā viņi ir kaut kur starp Poršiju un zemes mednieku, bet pat senajos pirms-vīrusa laikos izmērs nebija ceļš uz dominējošo pozīciju. Tagad viņa redz, kā tic piesardzīgi rāpo uz priekšu — vesela brigāde. Seši, nē, astoņi indivīdi, izretinājušies, bet vērīgi viņi nolaižas no tīkliem, lai medītu. Šie vīrusa attīstītie spļāvēji medī baros, un Poršija saprot, ka tie nav zvēri, lai gan nav attīstījušies tik tālu, cik viņa. Viņi ir milzīgi, neveikli slepkavas, kas arvien atrodas uz Poršijas pasaules robežas: brutāli, slapstīgi, primitīvi radījumi, kuru neredzamā, bet sagaidāmā klātbūtne palīdz pārliecināt jaunuļus neklīst pārāk tālu no ligzdas.

Ja viņu skaits būtu līdzvērtīgs, tad Poršija un Bianka būtu cīnījušās par laupījumu — viņas redz, ka spļāvēji ir sekojuši pa šī paša medījuma pēdām. Astoņi ir pārāk daudz, pat ņemot vērā papildu paņēmienus, ko ceļotāju trijotne varētu izmantot. Skitodes izmetīs lipīgā, indīgā tīkla šaltis. Lai arī viņu redze nav laba, turklāt Poršija un viņas biedri ir gana gudri, lai paredzētu uzbrukumu, un gana veikli, lai no tā izvairītos, tīklu lielais skaits padarītu izbēgšanu mazticamu.

Tajā pašā laikā spļāvēji labi zina, kādas briesmas sola Poršijai līdzīgie. Abas sugas ir cīkstējušās neskaitāmas paaudzes ilgi, katru reizi arvien labāk izprotot savu pretinieku. Tagad abas puses uztver otru ne gluži kā savējos, bet noteikti kā kaut ko vairāk nekā medījumu.

Poršija un Bianka automātiski demonstrē draudu signālus, paceļot priekškājas un parādot ilkņus. Poršija apsver, vai viņas jaunais slepenais ierocis izlīdzinātu spēku samēru. Viņas prātā izspēlējas vairāki iespējamie scenāriji — ar tēviņa palīdzību vai bez tās. Ienaidnieku skaits šķiet pārāk liels, lai viņa varētu būt droša par uzvaru, un uzdevums ir pirmajā vietā. Poršijas prātā ir meta-plāns, līdzīgs kā maršrutu veidošana no A līdz B, ko savulaik izmantoja viņas tālās sences, tikai viņas mērķis nav vienkārši vieta telpā — tas ir netverams uzvaras stāvoklis. Ja viņa tagad cīnīsies ar spļāvējiem, tad, iespējams, zaudēs iespēju paveikt to, ko ir apņēmusies izdarīt.

Viņa signalizē abiem pārējiem, ka jāatkāpjas, žestikulējot pietiekami lēni un plaši, lai spļāvēju vārgās acis to pamanītu. Vai viņi saprot Poršiju? Viņa nezina. Viņa pat nevar noteikt, vai spļāvēji savā starpā sazinās kādā veidā, kas kaut cik līdzinās viņas pašas vizuālo un vibrāciju signālu valodai. Tomēr tic atturas no uzbrukuma — neseko spļāvieni, un viņi tikai minimāli demonstrē draudu pozu, kamēr Poršija un viņas līdzbiedri atkāpjas. Biankas kājas kustoties murmina par viņas aizkaitinājumu un neveiksmes sajūtu. Viņa ir lielāka par Poršiju un ātrāk iziet uz fizisku konfliktu. Viņa ir šeit tādēļ, ka tas var būt noderīgi, bet tieši šī iemesla dēļ viņa arī zina, ka jāseko Poršijas norādēm.

Viņi atkal dodas augšup, apzinoties, ka būs vēlreiz jādodas medībās, un cer, ka skitožu klanam pietiks ar to, kas viņiem ir ticis atstāts. Dažkārt, ja spļāvēju ir pietiekami daudz, viņi seko, un tad būtu jāizvēlas starp ātru bēgšanu vai pagriešanos un uzbrukumu no slēpņa.

Ap krēslas laiku viņi ir pieveikuši kādu lodveida tīklu būvētāju, un tēviņš noķer nepiesardzīgu peli — ne viens, ne otrs nav pienācīga maltīte. Poršijas aktīvais dzīvesveids un pārveidotā anatomija nozīmē, ka viņai uz ķermeņa svaru nepieciešams proporcionāli vairāk barības nekā viņas sen-cēm. Ja viņi būtu spiesti izdzīvot tikai no medībām, tad ceļojums būtu

ilgāks, nekā nepieciešams. Tomēr Bianka ir paņēmusi līdzi četras dzīvas laputis. Viņa izceļ ārā sīkās radības un liek tām sūkt koka sulu, kā arī padzen nostāk tēviņu, ja nu gadījumā šis aizmirst, ka laputis nav domātas ēšanai — vai vismaz ne tagad. Līdz mijkrēšļa beigām Poršija jau ir uzbūvējusi lapotnē pagaidu telti, no kuras uz visām pusēm stiepjas signāl-pavedieni, kas brīdinās par briesmām, un laputis ražo sātīgu rasu, kuru zirnekļi var dzert gluži kā medījuma barojošās želejveida iekšas. Pieradinātās radībiņas pēc padarīta darba rātni atgriežas Biankas tīklā, saprazdamas tikai to, ka tur ir drošībā, un neapzinādamās, ka krīzes situācijā pašas kļūs par maltīti.

Poršija vēl arvien ir izsalkusi — rasa rada tikai sāta sajūtu, pabaro, bet nesniedz apmierinājumu, ko rada īsts medījums. Viņai ir grūti šeit tupēt, zinot, ka laputis — un tēviņš — atrodas tepat tuvumā, bet Poršija spēj būt pietiekami tālredzīga, lai saprastu, ka, ja viņa tos apēstu tagad, tad ciestu ilgtermiņa plāni. Viņas dzimtas specialitāte ir tālākas nākotnes plānošana.

Un arī skatīšanās pagātnē. Tagad viņa ir nometusies pie telts — viņu pagaidu nometnes — ieejas, bet Bianka un tēviņš piespiedušies viņai blakus, lai saglabātu siltumu. Viņa pa spraugām lapotnē veras gaismās, kas mirdz nakts debesīs. Viņas ļaudis pazīst šīs gaismas, tie redz gaismu ceļus un rakstus un saprot, ka arī gaismiņas kustas. Poršija saprot, ka gaismu ceļojums nakts debesīs ir pietiekami paredzams, lai varētu to izmantot viņu pašu ceļojuma navigācijai. Bet viena gaismiņa ir citāda. Tā neceļo pāri debesīm lēni un visa gada garumā — tā joņo garām, tāda pati ceļotāja kā Poršija. Nu zirnekliene paskatās uz augšu un redz, kā pāri galvai traucas sīks atstarotas gaismas zibsnis, vientuļa, kustīga dzirkstele milzīgajā tumsā, un viņa sajūt radniecību ar šo gaismiņu, piešķirot riņķojošajam punktiņam tik daudz arahnomorfas personības, cik vien spēj iztēloties.

Загрузка...