Laika robeža

09:10:23

Keita nodomāja, ka tagad tikai jātiek dzīviem ārā no dzirna­vām. Mareks piegāja pie durvīm un piesardzīgi palūrēja uz ka­ravīriem lielajā telpā. Keita pienāca blakus.

Viņa saskaitīja deviņus vīrus. Un vēl de Kērs. Kopā desmit.

Desmit pret diviem.

Tagad viņi vairs nebija tik centīgi meklētāji. Daudzi lūkojās cits citā pār klaudzošajiem veseriem un raustīja plecus, kā sa­cīdami: "Vai nebūtu laiks beigt? Kāda jēga turpināt?"

Skaidrs, tagad Keitai un Marekam būtu neiespējami nozust nepamanītiem.

Mareks norādīja uz kāpnēm, kas veda uz augšējo rampu. - Ej taisni uz kāpnēm un ārā no šejienes! - viņš teica. - Es te­vi piesegšu. Vēlāk sapulcēsimies lejāk pie upes, ziemeļu kras­tā. Skaidrs?

Keita paskatījās uz karavīriem. - Desmit pret vienu? Es pa­likšu, - viņa teica.

Nē. Vienam no mums noteikti jātiek no šejienes laukā. Es šeit tikšu galā. Ej! - Viņš iebāza roku kabatā. - Un paņem lī­dzi šo! - Viņš sniedza Keitai keramisko marķieri.

Viņai šermuļi pārskrēja pār kauliem. - Kāpēc, Andrē?

Nem! >

Un viņi atstāja brāļa Marsela celli. Keita devās uz kāpnēm, atgriezdamās, no kurienes nākusi. Mareks gāja šķērsām pāri telpai uz tālākajiem logiem ar skatu uz upi.

Keita bija uzkāpusi pa kāpnēm līdz pusei, kad izdzirdēja sau­cienu. Karavīri no visām pusēm metās uz Mareka pusi, kas bija nometis mūka apmetni un jau ar vienu cīnījās.

Keita nevilcinājās. Viņa izvilka bultu maku no apmetņa apak­šas, ierobīja bultu, atvilka loku. Viņa atcerējās Mareka teikto: Lai nogalinātu pretinieku… Toreiz tas viņai bija licies smieklīgi.

Viens karavirs iesaucās un rādīja uz viņu. Keita šāva: bulta ietriecās saucējam kaklā. Viņš streipuļoja atpakaļ, krita un ie­krita tieši pannā ar kvēlošām oglēm. Otrs karavīrs viņam bla­kus kāpās atpakaļ, meklēdams aizsegu, kad Keita iešāva viņam tieši krūtīs. Viņš saļima miris.

Palikuši astoņi.

Mareks cīnījās vienlaikus ar trijiem, ieskaitot de Ķēru. Zo­beniem ldandzot, vīri locījās starp dunošajiem veseriem un lēca pāri šķēršļiem. Vienu Mareks jau bija nogalinājis, tas gulēja viņam aiz muguras.

Palikuši septiņi.

Bet tad viņa redzēja, ka guļošais slienas kājās; viņa nāve bi­ja tikai izlikšanās, un tagad viņš uzmanīgi virzījās uz priekšu ar nolūku uzbrukt Marekam no muguras. Keita ierobīja vēl vie­nu bultu un izšāva. Virs klupa, sagrābdams cisku; viņš nokrita zemē, bet bija tikai ievainots; Keita iešāva viņam galvā.

Viņa sniedzās pēc jaunas bultas, kad ieraudzīja, ka de Kērs bija izrāvies no cīņas ar Mareku un tagad pārsteidzoši ātri me­tās uz viņas pusi.

Keita ņēma bultu, ierobīja to, šāva pa de Ķēru, taču steigā netrāpīja. De Kērs tuvojās ļoti strauji.

Keita nosvieda loku un bultas un metās laukā.

•

•

Viņa skrēja gar rampu uz dzirnavām, skatīdamās ūdenī. Vi­sur balti šalcošajā straumē bija redzami upes akmeņi: par sek­lu, lai lēktu. Būs jātiek atpakaļ pa to pašu ceļu, kā bija iekļuvu­si. De Kērs aiz muguras kaut ko kliedza. Priekšā, sargtornī, strēlnieku grupa atvilka lokus.

Kad izlidoja pirmās bultas, viņa jau bija sasniegusi maltu­ves durvis. De Kērs tuvojās, skriedams atmuguriski, kliegdams uz strēlniekiem un kratīdams dūri gaisā. Bultu zalve nosvilpa viņam visapkārt.

Maltuves augšējā telpā karavīri sitās pret durvīm, kas bija nobloķētas ar kāpnēm. Keita zināja, ka kāpnes ilgi neizturēs. Viņa metās uz lūku grīdā un nolaidās apakšējā telpā. Piedzē­rušie vīri sāka mosties no apkārtējiem trokšņiem, vēra vaļā duļ­ķainas acis un slējās grīļīgās kājās. Tomēr gaisā bija tik daudz dzelteno putekļu, ka sevišķi daudz viņi neredzēja.

Šie putekļi piespēlēja Keitai ideju.

Viņa pačamdījās savā maisiņā un izvilka vienu 110 sarkana­jiem kubiņiem. Uz tā bija skaitlis 60. Viņa izrāva drošinātāju un iemeta kubiņu telpas stūrī.

Viņa sāka domās skaidt atpakaļ.

Piecdesmit deviņi. Piecdesmit astoņi.

L)e Kērs tagad jau bija augšstāva telpā, taču vilcinājās pie lūkas, nezinādams, vai Keita ir apbruņota. Keita dzirdēja aug­šā daudzas balsis un soļus; tur bija saskrējuši arī vīri no sar­dzes nama. Droši vien kāds ducis. Varbūt vairāk.

Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka viens no piedzērušajiem metas uz priekšu un mēģina viņu sagrābt. Keita spēcīgi iespēra viņam kājstarpē, un viņš ar kunkstu locīdamies sabruka zemē.

Piecdesmit divi. Piecdesmit viens.

Viņa pieliecās un iegāja mazajā telpiņā, caur kuru bija iera­dusies. Dzirnavu rats čīkstēja, ūdens šļakstījās. Viņa aizvēra ze­mās durtiņas, taču tām nebija ne bultas, ne krampja. Iekšā tikt varēja jebkurš.

Piecdesmit. Četrdesmit deviņi.

Viņa paskatījās lejup. Caurums grīdā, kur rats turpināja le- jupgriezienu, bija pietiekami plats, lai viņa tiktu iekšā. Tagad bija tikai jāpieķeras vienai no lāpstiņām un līdzi ratam jālaižas lejup, līdz tiks pietiekami zemu, lai droši ielēktu seklajā ūdenī.

Taču, stāvot pie rata un domās izplānojot darāmo, viņa sa­prata, ka tas izskatās vieglāk, nekā ir patiesībā. Rats griezās pā­rāk strauji, lāpstiņas ātri slīdēja garām. Viņa juta, ka ūdens šļak­stās sejā, aizmiglo skatienu. Cik laika vēl palicis? Trīsdesmit sekundes? Divdesmit? Skatoties ratā, viņai bija sajucis skaits. Bet viņa zināja, ka gaidīt vairs nevar. Ja Krišam bija taisnība, tad kuru katru bridi visas dzirnavas uzies gaisā. Keita sniedzās uz priekšu, pieķērās lāpstiņai, sāka laisties tai līdzi, nobijās, pa­laida vaļā, sniedzās atkal, nobijās, tad atkāpās, ievilka elpu, sa­ņēmās izšķirošajam mēģinājumam.

Viņa dzirdēja blakustelpā būkšķus - tur pa lūku lēca vīri no augšstāva, cits pēc cita. Pēdējais laiks.

Jāpazūd.

Viņa dziļi ievilka elpu, ar abām rokām pieķērās nākamajai lāpstiņai, piekļāvās ar augumu ratam. Viņa slīdēja caurumā - tūlīt jau būs ārā, saulē - izdevās! - bet pēkšņi tika atrauta no rata un palika karājamies gaisā.

Viņa pacēla acis.

Roberts de Kērs bija sagrābis Keitas roku dzelžainā tvērie­nā. Sniegdamies lejup, viņš bija pēdējā brīdī noķēris aizslīdo­šo bēgli. Un tagad viņš turēja Keitu aiz vienas rokas. Rats tur­pināja griezties dažas collas atstatu. Keita mēģināja izraudes no de Ķēra tvēriena. Viņš ar drūmu apņēmību raudzījās bēglē.

Keita raustījās.

De Kērs turēja stingri.

Tad viņa ieraudzīja, ka vajātāja acīs izteiksme mainās - ta­jās parādījās nedrošība, jo pievilgusī grīda sāka iegrimt. Veca­jiem koka dēļiem, kurus gadu gadiem bija mērcējis rata ūdens, viņu kopīgais svars bija par smagu. Dēļi lēni liecās lejup. Viens bez skaņas ielūza, un de Ķēra kāja iespruka līdz celim, taču viņš neatlaida ciešo tvērienu.

*

Cik vēl laika, domāja Keita. Viņa ar brīvo roku dauzīja de Ķēra plaukstas locītavu, mēģinot atbrīvoties.

Cik daudz laika?

De Kērs bija kā buldogs, ieķēries turēja un nelaida vaļā. Lūza vēl viens grīdas dēlis, un de Kērs rāvās sānis. Ja lūzīs vēl viens, viņš izkritīs cauri pavisam.

Un viņam bija vienalga. Viņš turēsies līdz galam.

Cik laika?

Keita ar brīvo roku pieķērās garāmslīdošai lāpstiņai, lai ar rata spēku vilktu savu augumu lejup pretēji de Ķēra tvērienam. Viņas rokas dedzināja sasprindzinājuma sāpes, taču izdevās - dēļi nokrakšķēja - de Kērs krita cauri - atlaida Keitu -, un viņa nokrita dažas atlikušās pēdas balti mutuļojošajā ūdenī ap ratu.

Un tad dzeltenas gaismas uzliesmojums, un koka ēka virs viņas pazuda karstā dārdoņā. Viņa vēl pamanīja, ka dēļi lido uz visām pusēm, un tad trieciena vilnis atmuguriski, ar galvu pa priekšu iesvieda viņu ledainajā ūdenī. īsu bridi gar acīm pazi­bēja zvaigznītes, un tad viņa ūdens mutulī zaudēja samaņu.