Laika robeža

KASTELGARA

"Ne uz ko pasaule nevar tik droši paļauties ka uz navi."

ŽANS FRUASARS, 1359

Gomesa viegli izlēca no aparāta. Mareks un Keita lēni izkā­pa no savējiem un, redzami apdulluši, skatījās apkārt. Izkāpa arī Kriss. Viņa pēdas pieskārās sūnām. Tās likās gluži atsperī­gas.

Fantastiski! - izsaucās Mareks un uzreiz gaja nost no apa­rāta, šķērsodams dubļaino taku, lai varētu labāk saskatīt pilsē­tiņu. Keita sekoja. Izskatījās, ka viņa joprojām ir šokēta.

Taču Kriss gribēja palikt aparāta tuvumā. Viņš lēni pagrie­zās un paskatījās uz mežu. Tas likās tumšs, biezs, pirmatnīgs. Viņš ievēroja, ka koki ir milzīgi. Dažiem bija tik resni stumbri, ka aiz tiem varētu noslēpties trīs vai pat četri cilvēki. Koki slē­jās augstu debesīs, to biezās lapotnes darīja pamežu pavisam krēslainu.

Skaisti, vai ne? - sacīja Gomesa. Viņa laikam manīja Kri­ša nedrošību.

Jā, skaisti, - viņš atbildēja. Taču izjust skaistumu viņš to­brīd nespēja: kaut kas šai mežā viņam šķita draudīgs. Viņš grie­zās te uz vienu, te uz otru pusi, mēģinādams izprast, kāpēc vi­ņam visā redzamajā kaut kas liekas aplams - kaut kas pietrūkst vai ir nevietā. Pēdīgi viņš jautāja: - Kas te ir noticis?

Gomesa iesmējās. - Nekas! - viņa attrauca. - Ieklausieties!

Kriss kādu brīdi klusi stāvēja un ieklausījās. Čaloja putni, lapotnēs šalca viegls vējiņš. Bet citādi…

Es neko nedzirdu.

Tieši tā, - sacīja Gomesa. - Pirmoreiz ierodoties, tas pār­steidz gandrīz visus. Šeit nav nekādu tehnisku fona trokšņu: nekur neskan radio vai televizors, nekādu lidmašīnu vai me­hānismu, nekādu garāmbraucošu automašīnu. Divdesmitajā gadsimtā mēs esam tik ļoti pieraduši visu laiku dzirdēt kādus trokšņus, ka klusums liekas spocīgs.

Jā, laikam gan. - Vismaz viņam tiešām bija tāda sajūta. Viņš novērsās no kokiem un paskatījās uz dubļaino taku, sau­lainu celiņu cauri mežam. Vietām dubļi bija pat divas pēdas dzi­ļi, daudzu pakavu izdangāti.

Šī ir zirgu pasaule, viņš nodomāja.

Nekādu mašīnu trokšņu. Daudz pakavu nospiedumu.

Viņš dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Pat gaiss likās citāds. Reibinoši svaigs, spirgts, it kā tajā būtu vairāk skābekļa.

Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka pazudis aparāts. Izskatījās, ka Gomesu tas neuztrauc. - Kur tad aparāts? - viņš jautāja, cenzdamies neizklausīties uztraucies.

Tas aizdreifēja.

Aizdreifēja?

Kad aparāti ir pilnībā uzlādēti, tie ir drusku nestabili un mēdz izslīdēt no pašreizējā mirkļa. Tā ka mēs tos nevaram re­dzēt.

Kur tie ir? - jautāja Kriss.

Gomesa paraustīja plecus. - Mēs īsti nezinām. Vajadzētu būt kādā citā universā. Lai kur tie būtu, viņiem nekas nekaiš. Kad vajag, tad atgriežas.

Lai to parādītu, viņa izvilka savu keramisko marķieri un ar īkšķa nagu nospieda podziņu. Žibinoties arvien spilgtākos gais­mas uzliesmojumos, aparāts atgriezās: visi četri būri nostājās tieši turpat, kur iepriekš.

Nu re, un tagad tie šeit vienu divas minūtes paliks, - sacī­ja Gomesa, - un pēc tam atkal aizdreifēs. Es tos vienkārši lai­žu prom. Lai nemaisās pa kājām.

Kriss pamāja; izskatījās, ka viņa zina, par ko runā. Tomēr doma. ka aparāti mēdz dreifēt, vairoja Kriša nemieru; šie apa­rāti bija viņa biļete atpakaļceļam uz mājām, un viņam nepatika doma, ka tie var rīkoties paši pēc saviem likumiem un pazust, kad tiem iegribas. Viņš nodomāja: vai gan kāds lidotu ar lid­mašīnu, ja pilots pavēstītu, ka tā ir "drusku nestabila"? Viņš juta vēsumu uz pieres un saprata, ka ir sācis svīst aukstus svied­rus.

Lai pievērstu domas kam citam, viņš sekoja pārējiem pāri takai, lavieredams pa dubļiem. Ticis atkal uz cietāka pamata, viņš spraucās cauri trīs pēdas augstiem pameža krūmeļiem, kas atgādināja rododendrus. Viņš atskatījās uz Gomesu. - Vai šajos mežos ir no kaut kā īpaši jāuzmanās?

Tikai no odzēm, - viņa atteica. - Tās mēdz gadīdes koku zemākajos zaros, uzkrist uz pleciem un iekost.

Brīnišķīgi, - viņš atsaucās. - Tās odzes ir indīgas?

-Ļoti.

Nāvīgi?

Neuztraucieties, viņas ir ļoti retas, - mierināja Gomesa.

Kriss nolēma vairs neuzdot jautājumus. Šā vai tā viņš jau

bija sasniedzis saulaino klajumiņu mežmalā. Viņš skatījās le­jup un divsimt pēdu lejāk redzēja Dordoņas upi, kas vijās starp tīrumiem. Upe, viņš nodomāja, neizskatās citādi kā pa­rasti.

Tomēr, ja arī upe bija tā pati, tad viss cits šai ainavā bija at­šķirīgs. Kastelgāra bija pilnīgi vesela un pilsētiņa tāpat. Šaipus mūriem bija zemnieku lauki; dažus tīrumus patlaban ara.

Palūkojoties pa labi, viņa uzmanība pilnībā pievērsās tur redzamajam lielajam taisnstūrainajam klostera kompleksam un nocietinātajam dzirnavu tiltam. Mans nocietinātais tilts, viņš no­domāja. Šo tiltu viņš bija pētījis visu vasaru…

Un diemžēl tas izskatījās pavisam citādi nekā viņa radītajā datormodelī.

Kriss redzēja četrus, nevis trīs ūdensriteņus, kas griezās zemtilta straumē. Un tilts virs riteņiem nebija vienlaidus celt­ne. Izskatījās, ka tas sastāv no vismaz divām atsevišķām bū­vēm, gandrīz vai mājiņām. lielākā bija no akmens un mazākā no koka, liekot domāt, ka tās celtas dažādos laikos. No akmens ēkas nepārtrauktā pelēkā strūklā cēlās dūmi. Tātad varbūt vi­ņi tiešām tur lej tēraudu, viņš nodomāja. Ja ir ūdens pūstas plē­šas, tad iespējams uzturēt uguni īstā domnas krāsnī. Tas būtu ari pienācīgs skaidrojums atsevišķajām celtnēm, jo tajās dzir­navās, kur mala graudus, nekad netika pieļauta ne mazākās liesmiņas klātbūtne - tur pat sveci nedrīkstēja ienest. Tāpēc šīs maltuves darbojās tikai dienas gaismas stundās.

Kriss juta, ka, aizraujoties ar šim dētajam, saspringums at­slābst.

Ticis pāri dubļainajai takai, Mareks skatījās uz Kastelgāras ciematu, pamazām apjauzdams savu sajūsmu.

Viņš bija šeit.

Galva likās viegla, tā gandrīz vai reiba no prieka, uzsūcot visas detaļas. laukos zemniekiem kājās bija ielāpainas bikses un krāsainas tunikas: sarkanas un zilas, oranžas un sārtas. Spilgtās krāsas izcēlās uz tumšās zemes fona. Lielākā daļa lau­ku jau bija apsēti, vagas aizartas. Tagad bija aprīļa sākums, tā­tad pavasara sējai vajadzēja būt tuvu galam - miežiem, zirņiem, auzām un pupām - tā sauktajai Gavēņa labībai.

Viņš vēroja, kā tiek arts jauns lauks - divi vērši vilka mel­nu dzelzs arklu. Lemesis līdzeni vērsa zemi uz abām pusēm. Viņš bija gandarīts, redzot, ka virs lemeša atrodas zema koka vērstuve - īsti raksturīgi šim konkrētajam laikam.

Aiz arāja gāja sējējs un bēra sēklas ar ritmiskiem rokas vē­zieniem. Sēklu maiss viņam bija pakārts plecā. Gabaliņu aiz sē­jēja putni metās vagā un steidza uzknābāt sēklas. Taču viņu prieki bija lemti īsi. Blakus tīrumā Mareks redzēja ecētāju: vī­ru, kura zirgs vilka koka rāmi, kas bija noslogots ar pamatīgu akmeni. Ecēšas izlīdzināja zemi, aizsargājot sēklas.

Viss likās kustamies vienādā, kārtīgā ritmā: roka, kas sēja sēklas, lemesis, kas vērsa velēnas, ecēšas, kas līdzināja un ir­dināja zemi. Un šai rāmajā rītā nebija tikpat kā nekādu trok­šņu, tikai putnu čalas un kukaiņu zufopņa.

Aiz laukiem Mareks redzēja divdesmit pēdu augstu mūri, kas apjoza Kastelgāras pilsētiņu. Mūra akmeņi bija tumši pe­lēki, vēja un lietus vienādoti. Vienā posmā mūris tika labots; jaunie akmeņi bija gaišāki, dzeltenpelēki. Mūrnieki bija salīku­ši, darbojās steidzīgi. Pa mūra augšpusi staigāja bruņukreklos tērpušies sargi, brīžiem apstādamies un saspringti lūkodamies tālumā.

Un pāri visam citam pacēlās pati pils ar saviem apaļajiem torņiem un melnajiem akmens jumtiem. Torņos plivoja karo­gi. Visos karogos bija redzama viena un tā pati emblēma: sar- kanbrūnpelēks vairogs ar sudraba rozi.

Karogi piešķīra pilij svētku noskaņu, un patiesi, laukumā tie­ši aiz pilsētiņas mūriem tika slieta liela koka tribīne bruņinie­ku turnīra skatītājiem. Ļaudis jau bija sākuši pulcēties. Arī daži bruņinieki jau bija tur, viņu zirgi piesieti pie spilgti svītraina­jām teltīm, kas bija saceltas visapkārt turnīra laukumam. Pāži un zirgupuiši staigāja starp teltīm, nēsādami bruņas un ūdeni zirgiem.

Mareks to visu uzlūkoja un izdvesa garu, apmierinātu no­pūtu.

Viss redzamais bija precīzs līdz vissīkākajai detaļai. Viss bija īsts.

Viņš bija šeit.

• •

Keita Eriksone skatījās uz Kastelgāru ar vieglu neizpratni. Mareks viņai blakus elsa kā mīlnieks, bet viņai nebija īsti skaidrs, kāpēc. Protams, Kastelgāra tagad bija dzīvelīga pilsē­tiņa, redzama tās sākotnējā krāšņumā, gan mājas, gan pils bija vesela. Taču kopumā šis skats viņai nelikās sevišķi atšķirīgs no kuras katras Francijas lauku ainavas. Varbūt drusku sen­laicīgāka, jo traktoru vietā laukos zirgi un vērši, bet citādi… Nu, atšķirība vienkārši nebija tik liela.

Arhitektoniski lielākā atšķirība starp šeit redzamo ainavu un divdesmito gadsimtu bija tā, ka visām mājām bija lauzes jeb melnu akmens plātņu jumti. Šie akmens jumti bija ārkārtīgi smagi, un tiem vajadzēja daudz pamatīgu siju, tāpēc Perigoras novadā tādus vairs lika vien retumis - tūristu pievilināšanai. Vi­ņa bija radusi franču namiem redzēt vai nu viļņaino dzelten- brūno romiešu dakstiņu jumtus, vai arī plakanos franču kārni­ņus. *

Taču šeit, aiz mūriem, visur bija lauzes jumti. It nekādu kārninu.

Turpinot lūkoties ainavā, viņa sāka ievērot ari citas detaļas.

Piemēram, zirgu daudzumu: to tiešām bija daudz, gan zemnie­ku tīrumos, gan turnīra laukumā, zirgos jāja pa zemesceļiem, zirgi ganījās ganībās. Viņa lēsa, ka šobrīd pat viņas redzeslo­kā ir apmēram simt zirgu. Viņa nevarēja atcerēties, ka agrāk būtu vienlaikus redzējusi tik daudz zirgu, pat dzimtajā Kolorā­do ne. Tie bija dažnedažādi zirgi, sākot ar skaistajiem slaida­jiem kara zirgiem turnīrā un beidzot ar zemnieku kleperiem tīrumos.

Un, kaut arī daudzi zemes arāji bija visai pelēcīgi ģērbti, da­žu drānas bija tik spilgtās krāsās, ka viņai nāca prātā Karibu baseina košums. Viņu tērpi bija lāpīti un atkal lāpīti, taču katrs ielāps bija kontrastējošā krāsā, tā ka ielāpi sāka veidot pa lielu gabalu redzamu rakstu.

Viņa arī sāka apjaust, cik skaidri norobežoti nelielie cilvē­ku apdzīvotie klajumi - pilsētiņas un lauki - no apkārtējiem me­žiem, šīs blīvās, plašās zaļās segas, kas stiepās uz visām pu­sēm. Šajā ainavā galvenais bija mežs. Viņai bija sajūta, ka šeit valda daba un tās likumi, kuros cilvēks tikai nedaudz un neno­zīmīgi iejaucies.

Un, atkal paskatoties uz Kastelgāru, viņa juta, ka tajā ir kas dīvains, taču vēl nespēja nosaukt - kas. Pēkšņi viņa atskārta - tur taču nebija skursteņu!

Nekur neviena skursteņa.

Zemnieku mājās salmu jumtos bija caurumi, no kuriem cē­lās dūmi. Pilsētiņas nami bija līdzīgi, kaut arī to jumti bija no akmens: dūmi cēlās no cauruma jumtā vai vēdlodziņa sienā. Skursteņu nebija arī pilij.

Viņa raudzījās laikā, kad šai Francijas daļā skursteņi vēl ne­bija parādījušies. Šī triviālā arhitektoniskā detaļa nezin kāpēc lika viņai šausmās nodrebēt. Pasaule pirms skursteņiem… Un kad tad skursteņus vispār izgudroja? Viņa nevarēja precīzi at­cerēties. Katrā ziņā ap 1600. gadu tie jau bija parasti. Taču līdz tam vēl bija ilgs laiks.

No šā brīža: viņa sev atgādināja.

Aiz muguras viņa izdzirdēja Gomesas balsi: - Ko tu, velns parāvis, iedomājies darīt?

Keita atskatījās un redzēja, ka ieradies īgnais tips Bareto. Viņa atsevišķais aparāts bija redzams takas otrā pusē dažus jar­dus no meža.

Es darīšu to, ko es, sasodīts, gribu, - viņš atbildēja Go- mesai.

Viņš bija pacēlis savu raupjo tuniku un atsedzis pamatīgu ādas jostu, pie kuras karājās pistoles maksts un divas melnas granātas. Viņš pārbaudīja pistoli.

Ja mums jāiesaistās notikumos, - sacīja Bareto, - es būšu tam gatavs.

Šitās mantas tu nenesīsi sev līdzi! - noskaldīja Gomesa.

Paskatīsimies, māsiņ!

Nenesīsi! Tu zini, ka tas ir aizliegts. Gordons nemūžam neatļautu iesaistīt notikumos mūsdienu ieročus.

Bet vai tad Gordons ir šeit? - atjautāja Bareto.

Skaties, velns parāvis! - teica Gomesa, izvilkdama savu balto keramisko marķieri un pamādama ar to Bareto.

Izskatījās, ka viņa draud atgriezties.

Kontroles telpā viens no tehniķiem pie monitoriem sacija:

Sāk parādīties lauka ragi.

Tiešām? Lieliski! - izsaucās Gordons.

Kāpēc lieliski? - jautāja Sterns.

Tas nozīmē, - atbildēja Gordons, - ka tuvāko divu stun­du laikā kāds atgriezīsies. Tie noteikti būs jūsu draugi.

Tātad viņi dabūs rokā Profesoru un būs šeit atpakaļ divu stundu laikā?

Jā, tieši to tas no… - Gordons aprāvās, skatīdamies viļņai­najās zīmēs monitorā. Līknes vilnīši bija nelieli ar vienu atse­višķu smaili. - Vai tas?

Jā, - atbildēja tehniķis.

Bet amplitūda ir pārāk liela, - sacīja Gordons.

-Jā. Un intervāli kļūst īsāki. Strauji.

Tas nozīmē, ka kāds atgriežas jau tagad?

Mjā, tā tiešām izskatās.

Sterns paskatījās rokas pulkstenī. Vienība bija prom tikai dažas minūtes. Tik ātri viņi nebūtu varējuši atgūt Profesoru.

Ko tas nozīmē? - Sterns jautāja.

Nezinu, - atrūca Gordons. Patiesībā viņam it nemaz ne­patika šāda notikumu attīstība. - Viņiem laikam gadījusies kāda ķibele.

Kāda ķibele?

Ja tik ātri, tad droši vien mehāniska. Varbūt transkripci­jas kļūda.

Kas ir transkripcijas kļūda? - jautāja Sterns.

Es rēķinu, ka ierašanās gaidāma pēc divdesmit minūtēm piecdesmit septiņām sekundēm, - sacīja tehniķis. Viņš mērija lauka spēkus un pulsa intervālus.

Cik atgriežas? - jautāja Gordons. - Visi?

Nē, - atteica tehniķis, - tikai viens.

Kriss Hjūss neko nevarēja padarīt: viņš atkal juta bailes. Kaut arī rīta gaiss bija spirdzinošs, viņš svīda aukstus svied­rus un viņa sirds dauzījās. Klausīšanās Bareto un Gomesas strī­dā it nemaz nevairoja drošības sajūtu.

Viņš gāja atpakaļ uz taku, laipodams starp biezo dubļu lā­mām. Nāca atpakaļ arī Mareks un Keita. Viņi stāvēja gabaliņu nost no strīdniekiem.

Labi, labi, nolādēts! - sacīja Bareto. Viņš noņēma ieročus un uzmanīgi salika uz sava aparāta grīdas. - labi. Vai tagad tu esi apmierināta?

Gomesa joprojām runāja klusi, gandrīz čukstus. Vārdus Kriss nevarēja saklausīt.

Brīnišķīgi, - viņai atšņāca Bareto.

Gomesa atkal kaut ko klusi sacīja. Bareto grieza zobus. Bija ļoti neērti tur stāvēt. Kriss pagāja dažus soļus tālāk, pagrieza strīdum muguru un gaidīja, kad tas beigsies.

Viņš bija pārsteigts, redzot, ka taka visai krauji nosliecas le­jup. Pa spraugu lapotnēs lejā varēja redzēt līdzenumu. Tur bija klosteris - ģeometriski izkārtoti pagalmi, pārjumtas ejas un ēkas, visas no smilškrāsas akmens, augsta mūra apjoztas. Klosteris iz- skadjās pēc cieši vienuviet sablīvētas pilsētiņas. Tā bija pārsteidzo­ši tuvu, varbūt tikai ceturtdaļjūdzes atstatumā. Ne vairāk.

Pie joda! - izsaucās Keita. - Es eju. - Un viņa devās lejup pa taku. Mareks ar Krišu saskadjās un sekoja viņai.

Jūs nenoklīstiet, velns ar ārā! - uzsauca Bareto.

Labāk iesim arī mēs, - sacīja Gomesa.

Bareto aizturot satvēra viņas roku. - Neiesim, kamēr nebū­sim šo to noskaidrojuši, - viņš teica. - To, kāda būs kārtība šajā ekspedīcijā.

Es domāju, viss tāpat ir pilnīgi skaidrs, - atcirta Gomesa.

Bareto paliecās tuvāk un sacija: - Man galīgi nepatika tas, kā tu… - Pārējais bija par klusu, lai citi saklausītu. Bija dzir­dams tikai negants šņāciens.

Kriss jutās atvieglots, kad aiz takas pagrieziena viņi vairs ne­bija manāmi.

• •

Keita sāka moži soļot, juzdama, ka kustoties viņas sasprin­gums atslābst. Strīds bija atstājis stindzinoša satraukuma ie­spaidu. Dažus soļus aiz muguras viņa dzirdēja Kriša un Mare­ka sarunu. Kriss bija nobažījies, un Mareks mēģināja viņu nomierināt. Viņa negribēja to klausīties. Viņa drusku pielika soli. Galu galā atrasties šeit, šai fantastiskajā mežā, milzīgu koku ielokā…

Pēc dažiem mirkļiem Mareks ar Krišu jau bija palikuši ie­pakaļ un, kaut arī viņa zināja, ka biedri turpat vien ir, bija patī­kami pabūt vienai. Mežs visapkārt bija tik vēss un nomierinošs. Viņa ieklausījās putniņu čirpstoņā un pati savos soļos uz takas. Vienubrīd viņai likās, ka dzirdams vēl kaut kas. Viņa palēninā­ja gaitu un ieklausījās.

Jā, bija vēl kāds troksnis: skrienoši soļi. Likās, ka tie nāk no lejas, šurp pa taku. Viņa dzirdēja elsas, skrējējam tverot pēc elpas.

Un tad vēl kāda klusāka skaņa, tāds kā attāls pērkons. Viņa mēģināja saprast, kas tas par troksni, kad no takas pagriezie­na izbrāzās pusauga zēns un skrēja viņai pretī.

Puikam bija kājās melnas bikses, mugurā spilgti zaļa jaka, galvā melna cepure. Viņš bija piesārtis no piepūles; acīmredzot skrējis jau labu laiku. Viņš brīdi iztrūkās, ieraugot Keitu, tad skrēja tik tuvāk un sauca: - Aydethee amsel! Grassa due! Ay- dethee!

Pēc brīža viņa izdzirdēja auss aparātiņā atskanam tulkoju­mu: - Slēpies, sieviete! Dieva dēļ! Slēpies!

No kā jāslēpjas? Keita brīnījās. Šis mežs bija tukšs. Ko viņš ar to gribēja teikt? Varbūt viņa nebija pareizi sapratusi. Varbūt tulkojums nebija pareizs. Skrienot garām, puika vēlreiz uzsau­ca: - Slēpies! - un spēcīgi nogrūda Keitu no takas uz meža pusi. Keita paklupa pār līku sakni un ievēlās brikšņos. Viņa sa­sita galvu, sajuta asas sāpes un reiboņa vilni. I^ēni sliedamās kājās, viņa saprata, kas tas par dunošo troksni.

Zirgi.

Zirgi, kas pilnos auļos tuvojās viņai.

Kriss ieraudzīja zēnu skrienam šurp pa taku un gandrīz tū­daļ izdzirdēja arī vajātāju auļus. Puika, galīgi aizelsies, uz brīdi apstājās viņiem blakus un, vidū saliecies, pēdīgi izdvesa: - Slē­pieties! Slēpieties! - un saņēmies ieskrēja mežā.

Mareks ignorēja puiku. Viņš skatījās lejup pa taku.

Kriss sarauca pieri. - Ko tas viss no…

Tagad! - noteica Mareks, apmeta roku Krišam ap pleciem un ievilka viņu krūmājā.

Jēziņ! - izsaucās Kriss. - Vai tu man tomēr nepateiktu…

Tsss!- Mareks aizspieda Krišam muti. - Tu gribi, lai mūs nogalina?

Nē, nodomāja Kriss, tik daudz viņam bija skaidrs: viņš ne­gribēja, lai kāds tiktu nogalināts. Kalnup traucās seši jātnieki pilnās bruņās: tērauda ķiverēs, bruņukreklos un sarkanbrūn- pelēkos apmetņos. Zirgiem bija apvilkta ar sudrabu rotāta mel­na drēbe. Iespaids bija draudīgs. Vadošais jātnieks, kam pie ķi­veres bija melna spalva, norādīja uz priekšu un iesaucās: - Godin!

Bareto un Gomesa joprojām stāvēja pie takas, tikai stāvēja, acīm redzami šokēti, redzot šurp auļojošos jātniekus. Vadošais jātnieks paliecās seglos sānis un, garām jādams, vērsa pret Go- mesu plašu zobena vēzienu.

Kriss redzēja, kā Gomesas bezgalvas augums, asinis šļācot, sabrūk zemē. Bareto, nošķiests ar asinīm, skaļi nolamājās un metās uz mežu. Kalnā uzjāja pārējie jātnieki. Tagad viņi visi kliedza: - Godin! Godin! - Viens jātnieks apgrieza zirgu un at­vilka loku.

Bulta ietriecās skrienošajam Bareto plecā, tērauda uzgalis izurbās otrā pusē, trieciens nogāza viņu ceļos. Bareto lādēda­mies trausās kājās un pēdīgi sasniedza savu aparātu.

Viņš pacēla savu jostu, izrāva vienu granātu un pagriezās, lai mestu. Jauna bulta ieurbās viņam tieši krūtīs. Bareto izska­tījās pārsteigts, viņš ieklepojās un atkrita atpakaļ, palikdams sēdus pret stieņiem. Viņš vāri mēģināja izraut bultu no krūtīm. Nākamā bulta ieurbās viņam kaklā. Granāta izkrita viņam no rokas.

Uz takas zirgi slējās pakaļkājās un zviedza, jātnieki riņķoja, sakliedzās un rādīja ar rokām.

Notika spožs gaismas uzliesmojums.

Kriss paguva laikus atskatīties, lai redzētu Bareto nekustī­gi sēžam aparātā, kas vairākkārt iegaismojās un saruka.

Pēc dažiem mirkļiem aparāts bija pazudis. Tagad bailes bija jātnieku sejās. Jātnieks ar melno spalvu kaut ko uzkliedza pārē­jiem, un visa grupa paskubināja zirgus un jāja tālāk - projām.

Melnajam jātniekam pagriežoties, viņa zirgs paklupa pār Gomesas līķi. Jātnieks nolamājās un lika zirgam vairākkārt griezties, galīgi sabradājot nelaiķi. Gaisā šķīda asinis, zirga priekškājas iekrāsojās tumši sarkanas. Pēdīgi melnais jātnieks pagriezās un, izgrūdis pēdējo lāstu, aizauļoja kalnup pievieno­ties pārējiem.

- Kungs Jēzu! - Viss notika tik pēkšņi, tik vienkārša var­darbība…

Kriss pietrausās kājās, skrēja atpakaļ uz taku.

Gomesas līķis gulēja dubļos, sadragāts līdz nepazīšanai. Vie­na roka bija atmesta un vaļēju delnu gulēja zemē. Blakus ro­kai mētājās baltais keramiskais marķieris.

Tas bija saplīsis, elektroniskās detaļas atsegtas.

Kriss pacēla marķieri. Keramiskais materiāls sadalījās vi­ņam rokās, balti un sudrabaini gabaliņi nobira zemē, dubļos. Tobrīd viņu stāvoklis Krišam kļuva pilnīgi skaidrs.

Viņu pavadoņi bija pagalam.

Viens aparāts bija prom.

Viņu atgriešanās marķieris bija saplīsis druskās.

Tas nozīmēja, ka viņiem nebija izejas no šīs vietas. Viņi bija sprostā, bez pavadoņiem un bez palīdzības. Un bez cerībām jel­kad tikt atpakaļ.

Bez cerībām.

Uzmanību! - sacīja tehniķis. - Sākas ierašanās.

Uz gumijas grīdas, vidū starp ūdens vairogiem, parādījās mazi spīdumiņi.

Gordons paskatījās Sternā. - Pēc brīža mēs uzzināsim, kas noticis.

Gaismiņas kļuva spilgtākas, un virs gumijas sāka parādīties aparāts. Kad tas bija apmēram divas pēdas augsts, Gordons iz­saucās: - Sasodīts! Tas nu gan ir mūlāps!

Sterns kaut ko sacīja, bet Gordons nepievērsa viņam uzma­nību. Viņš redzēja aparātā Bareto, kas sēdēja, atspiedies pret stieņiem, nepārprotami miris. Aparāts sasniedza pilnu lielumu. Viņš redzēja pistoli Bareto rokā. Viņš, protams, saprata, kas noticis. Kaut arī Krāmere bija īpaši nobrīdinājusi Bareto, tas kuņasdēls tomēr bija paņēmis līdzi mūsdienu ieročus. Tāpēc Gomesa, protams, bija atsūtījusi viņu atpakaļ un…

Uz grīdas izripoja neliels tumšs priekšmets.

Kas tas? - jautāja Sterns.

Nezinu, - atbildēja Gordons, saspringti vērdamies ekrā­nā. - Izskatās gandrīz vai pēc gra…

Tranzīta telpā nogranda sprādziens, videoekrāns piešķīda ar baltu gaismu. Kontroles telpā skaņa bija dīvaini pārvērsta, izklausījās tikai pēc statiska sprakšķa. Tranzīta telpa uzreiz pie­plūda ar bāliem dūmiem.

Velns! - noelsās Gordons. Viņš trieca dūri pret konsoli.

Tehniķi tranzīta telpā kliedza. Viena vīra seju klāja asinis.

Pēc brīža viņu nogāza no kājām ūdens vilnis no granātas šķem­bu saplēstā vairoga. Odens trīs pēdu dziļumā skalojās šurpu turpu kā viļņi liedagā. Taču vēl pēc brīža tas sāka strauji kris­ties, atkal atsedzot grīdu, kas čūkstēja un kūpēja.

Tās ir baterijas, - sacīja Gordons. - Izplūdusi fluorūdeņ- ražskābe.

Dūmos knapi saredzamas figūras gāzmaskās ieskrēja telpā palīgos ievainotajiem tehniķiem. No augšas sāka brukt balsta sijas, sadragājot atlikušos ūdens vairogus. Citas sijas gāzās tel­pas vidū.

Kontroles telpā kāds pasniedza Gordonam un Sternam gāz­maskas. Gordons vilka savējo.

Mums jāiet, - viņš teica. - Gaiss ir piesārņots.

Sterns stīvi blenza ekrānos. Cauri dūmiem viņš redzēja ap­gāzušos sadragātos aparātus, no tiem nāca tvaiki un bālganza- ļa gāze. Vesels bija palicis tikai viens aparāts, kas stāvēja drus­ku sānis. Sterns redzēja, kā vēl viena sija uzgāžas virsū arī tam.

Aparātu vairs nav, - viņš sacīja. - Vai tas nozīmē…

Jā, - teica Gordons. - Baidos, ka pagaidām jūsu draugiem būs jācīnās saviem spēkiem.

Neuztraucies, Kris! - sacīja Mareks.

Neuztraukties? Es lai neuztraucos? - Kriss gandrīz klie­dza. - Andrē, padomā, dieva dēļ! Viņas marķieris ir saplīsis.

Mums vairs nav marķiera. Tas nozīmē, ka mums vairs nav ie- > 1

spējas tikt atpakaļ. Un tas nozīmē, ka mēs esam totālā pakaļā, Andrē, un tu gribi, lai es neuztraucos?

Tieši tā, Kris, - atbildēja Mareks, viņa balss bija ļoti mie­rīga un spēkpilna. - Tieši to es gribu. Es gribu, lai tu neuztrau­cies, lūdzu. Es gribu, lai tu saņemies.

Kāda velna pēc? - atcirta Kriss. - Priekš kam? Padomā par faktiem, Andrē! Mēs te visi aiziesim bojā. Tu taču to sajēdz, vai ne? Mūs visus te, sasodīts, nogalinās. Un no šejienes nav izejas.

Ir izeja.

Saproti, mums nav pat ko ēst, mums nav nekā, mēs esam ieķepuši šitajos sūdos un netiekam ārā un… - Viņš aprāvās un pagriezās pret Mareku. - Ko tu teici?

Es teicu, ka ir izeja. -Kāda?

Padomā pats! Otrs aparāts devās atpakaļ uz Ņūmeksiku. -Un?

Viņi redzēs, kādā stāvoklī ir Bareto…

Beigts, Andrē. Viņi redzēs, ka Bareto ir beigts!

Jā, redzēs un tāpēc sapratīs, ka kaut kas ir nogājis greizi. Un viņi atbrauks mums pakaļ. Atsūtīs citu aparātu, - sacīja Ma­reks.

Kā tu zini?

Viņi to darīs. - Mareks pagriezās un sāka iet lejup pa kalnu.

Kur tu iesi?

Sameklēt Keitu. Mums jāturas kopā.

Es palikšu šeit.

Kā vēlies. Tikai nekur neaizklīsti.

Neuztraucies, es palikšu tieši šeit.

Kriss norādīja sev zem kājām. - Tieši šeit pirmīt ieradās aparāts, un tieši šeit es arī grasos palikt.

Mareks aizsoļoja prom, pazuzdams aiz takas līkuma. Kriss palika viens pats. Viņam uzreiz iešāvās prātā doma, ka varbūt tomēr jāskrien un jāpiebiedrojas Marekam. Varbūt labāk ne­palikt vienam. Jāturas kopā, tieši kā viņš bija teicis.

Viņš paspēra pāris soļu pa taku lejup, kur bija aizgājis Ma­reks, tad apstājās. Nē, viņš nodomāja. Jāpaliek turpat. Viņš stā­vēja uz takas un mēģināja nomierināt elpu.

Pavēries lejup, viņš pamanīja, ka stāv uz Gomesas rokas. Viņš aši atlēca sānis. Pagājis dažus jardus atpakaļ pa taku, viņš mēģināja sameklēt vietu, no kuras nevarētu redzēt līķi. Viņa elpa pamazām nomierinājās. Radās spēja pārdomāt stāvokli. Marekam taisnība, viņš nosprieda. Gan jau atsūtīs pakaļ apa­rātu un droši vien visai drīz. Vai tas nolaidīsies tieši šeit? Vai šī ir parastā nolaišanās vieta? Vai ari tas būs kur citur šai pašā apvidū?

Jebkurā gadījumā Krišam nostiprinājās pārliecība, ka jāpa­liek turpat, kur viņš bija.

Viņš paskatījās lejup, kur bija aizgājis Mareks. Kur tagad bija Keita? Droši vien vēl kādu gabaliņu lejāk. Pārsimt jardu tālāk, varbūt vairāk.

Jēziņ, kā viņam gribējās mājās!

Tad viņš mežā pa labi izdzirdēja brakšķi.

Kāds tuvojās.

Viņš saspringa, saprata, ka ir neapbruņots. Tad atcerējās ār­kārtēju gadījumu komplektu, kas bija piesiets viņam pie jostas zem drēbēm. Tajā bija gāzes baloniņš. Tomēr labāk nekā ne­kas. Viņš pacēla apakškreklu, ķimerējās, mēģinot sačamdīt…

Tsss!

Viņš pagriezās.

No meža nāca laukā tas pats pusauga zēns. Viņa seja bija gluda, pavisam bez bārdas; nevarēja būt vairāk kā divpadsmit gadu vecs, nodomāja Kriss. Puika čukstēja: - Arkith. Thou. Earivashmann.

Kriss neizpratnē sarauca pieri, bet pēc briža izdzirdēja ausī tulka metālisko balsi: - Hei! Tu. Ir. - Aparātiņš tulko, viņš at­vieglots atskārta.

Ko? - viņš teica.

Coumen hastealey! - Ausī atskanēja: - Nāc ātri!

Puika viņam saspringti, drudžaini māja.

-Bet… '

Nāc! Sers Gijs tūlit sapratīs, ka viņam nojauktas pēdas. Tad viņš atkal atgriezīsies!

Bet…

Tu nedrīksti šeit palikt. Viņš tevi nogalinās. Nāc!

Bet… - Kriss bezpalīdzīgi pamāja uz taku, kur bija aizgā­jis Mareks.

Gan tavs kalps tevi atradīs. Nāc!

Tagad viņš izdzirdēja attālu zirgu pakavu dunoņu, kas ātri kļuva skaļāka.

Tu esi stulbs? - puika noprasīja, skatīdamies viņam cieši virsū. - Nāc!

Dunoņa tuvojās.

Kriss stāvēja kā sastindzis, nesaprazdams, ko darīt.

Puika zaudēja pacieUbu. Dusmīgi atmetis galvu, viņš pagrie­zās un aizskrēja cauri mežam, ātri pazuzdams biezajos brik­šņos.

Kriss viens pats stāvēja uz takas. Viņš skatījās lejup. Mareks nebija redzams. Paskatījās augšup pa taku, no turienes skanē­ja zirgu tuvošanās. Sirds atkal dauzījās.

Jāizlemj. Tūlīt.

Es nāku! - viņš sauca puikam.

Tad viņš pagriezās un ieskrēja mežā.

•

Keita sēdēja uz krituša koka stumbra un saudzīgi aptaustī­ja galvu. Parūka bija sašķiebusies. Pirkstgali tapa asiņaini.

Tu esi ievainota? - pienākdams klāt, jautāja Mareks.

Nedomāju vis.

Rādi šurp!

Nocēlis parūku, Mareks ieraudzīja matos saķepušas asinis un trīs collas garu brūci. Tā vairs neasiņoja; asinis bija sāku­šas sarecēt. Ievainojumam vajadzētu šuves, bet varēja iztikt arī bez tām.

Gan izdzīvosi. - Viņš uzlika parūku atpakaļ Keitai uz gal­vas.

Kas noticis? - jautāja Keita.

Tie divi ir pagalam. Esam palikuši tikai mēs. Kriss drus­ciņ krīt panikā.

Keita pamāja. Kriss panikā - tas bija gaidāms.

-Tad labāk iesim un sameklēsim viņu.

Viņi gāja atpakaļ pa taku.

Kas ar marķieriem? - jautāja Keita.

Bareto devās atpakaļ ar savējo. Gomesas līķis tika sabra­dāts, viņas marķieris ir iznīcināts.

Un otrs? - jautāja Keita.

Kāds otrs?

Viņai bija arī rezerves marķieris.

Kā tu zini?

Viņa teica. Neatceries? Tad, kad viņa atgriezās no tā iz- lūkbrauciena, vai kas nu tas bija, viņa teica, ka viss ir kārtībā un lai mēs aši gatavojamies. Un vēl viņa teica: "Es iešu forsēt savu rezerves marķieri." Vai kaut ko tamlīdzīgu.

Mareks sarauca pieri.

Tas liekas visai loģiski, ka jābūt arī rezerves marķierim, - sacīja Keita.

Nu, Krišam būs prieks to dzirdēt, - noteica Mareks. Viņi iznāca no pēdējā takas līkuma. Tad apstājās un skatījās.

Kriša nebija.

•

Kriss Hjūss metās cauri brikšņiem, nelikdamies ne zinis par kazenājiem, kas skrāpēja viņa kājas un ķērās biksēs, līdz jar­dus piecdesmit tālāk atkal ieraudzīja puiku. Tomēr puika ne­pievērsa viņam uzmanību un skrēja tikai tālāk uz ciemata pusi. Kriss visiem spēkiem mēģināja turēties līdzi.

Aiz muguras viņš dzirdēja uz takas zirgu mīņāšanos un sprauslāšanu un vīru sakliegšanos. Viens sauca: - Mežā! - Un otrs atbildēja ar lāstu. Mežā nebija viegli tikt uz priekšu. Kri­šam nācās rāpties pāri kritušiem kokiem, raudzīt nepaklupt pār pamatīgiem zariem ciskas resnumā, vairīties 110 bieziem kaze­nāju puduriem. Vai ar zirgiem te iekšā nesprauksies? Metīs mieru? Kāps no zirgiem un dzīsies pakaļ skriešus?

Nolādēts, gan jau dzīsies.

Kriss turpināja skriet. Nu jau viņš bija staignās vietās. Viņš spraucās cauri smirdīgiem augiem, kas sniedzās viņam līdz pat gurniem; slīdēja dubļos, kas kļuva ar katru soli dziļāki. Viņš dzirdēja savu sēcošo elpu, savu soļu žļekstoņu muklājā.

Taču aiz muguras nevienu nedzirdēja.

Drīz pamats zem kājām atkal bija sauss un varēja skriet āt­rāk. Tagad puika bija tikai desmit soļu priekšā, bet joprojām straujš. Kriss elsoja, tomēr neatpalika un skrēja, ka melns gar acīm griezās.

Viņš turpināja skriet. Kreisajā ausī atskanēja sprakšķis.

-Kris!

Tas bija Mareks.

Kris, kur tu esi?

Kā lai atbild? Vai kaut kur ir mikrofons? Tad viņš atcerējās, ka kaut kas tika teikts par skaņas vadāmību kaulos. Viņš skaļi sacīja: - Es… es skrienu…

-To es dzirdu. Kur tu skrien?

Ar puiku… uz ciematu…

-Tu skrien uz ciematu?

Es nezinu. Laikam.

Laikam? Kris, kur tu esi?

Un tad Kriss aiz muguras izdzirdēja brākšķus, viru balsis, zirgu zviedzienus.

Jātnieki bija tikuši viņam uz pēdām. Viņš aiz sevis bija at­stājis nolauztu zariņu un dubļainu nospiedumu sliedi. Sekot bi­ja viegli.

Sūdi vagā!

Kriss skrēja vēl ātrāk, ar pašiem pēdējiem spēkiem. Un pēk­šņi viņš aptvēra, ka puika priekšā vairs nav redzams.

Viņš apstājās, tvēra pēc elpas, griezās apkārt, skatījās…

Nav.

Puika bija pazudis.

Kriss bija mežā viens pats.

Un jātnieki tuvojās.

•

Mareks un Keita stāvēja uz dubļainās takas ar skatu uz klosteri un klausījās auss aparātiņos. Šobrīd bija klusums; Keita aizlika ausij priekšā roku, lai labāk saklausītu. - Es neko nedzirdu.

Varbūt nav vairs uztveramības joslā, - teica Mareks.

Kāpēc lai viņš skrietu uz ciematu? Izklausījās, ka viņš seko tam puikam, - viņa sacīja. - Kāpēc viņam tas jādara?

Mareks skatījās uz klosteri. No šīs vietas līdz turienei bija tikai desmit minūšu gājiens. - Profesors šobrīd droši vien ir tur. Mēs būtu varējuši viņu savākt un braukt mājās! - Viņš aiz­kaitināts iespēra pa celmu. - Tas būtu bijis tik vienkārši!

Vairs nav vienkārši, - noteica Keita.

Ass statisks sprakšķis ausīs lika viņiem saviebties. Viņi at­kal dzirdēja Kriša elsošanu.

Mareks sacīja: - Kris! Tu tur esi?

Es… nevaru tagad runāt.

Viņš čukstēja. Un izklausījās nobijies.

•

•

Nē, nē, nē! - čukstēja puika, sniegdamies lejup no ļoti lie­la koka zariem. Viņš bija beidzot uzsvilpis, apžēlodamies par Krišu, kas paniski skraidīja lejā. Un bija ar mājienu aicinājis kāpt kokā.

Kriss tagad pūlējās kāpt, mēģinādams pievilkties pie zemā­kā zara, dabūt papildu atbalsta punktu, atsperoties ar kājām pret stumbru. Tieši tas bija satraucis puiku.

Nē! Ar rokām! Kāp tikai ar rokām! - puika izmisīgi čuk­stēja. - Tu neko nesaproti? Skaties, kas uz stumbra paliek! Ta­vas pēdas!

Karādamies zarā, Kriss paskatījās uz stumbru. Puikam bija taisnība. Uz stumbra mizas bija skaidri redzamas dubļainas sliedes.

Pie svētā krusta! Mēs esam pazuduši. - Puika nopūtās. Viņš iekārās Krišam virs galvas un viegli nolēca zemē.

Ko tu dari? - jautāja Kriss.

Taču puika jau skrēja cauri kazenājiem projām, pie lieliem kokiem, no cita pie cita. Kriss atlaida rokas no zara un sekoja.

Puika dusmīgi purpināja, nopētīdams katra koka zarotni. Acīmredzot viņš gribēja atrast lielu koku ar pietiekami zemiem zariem; neviens viņam nelikās piemērots. Jātnieku saceltais troksnis tapa skaļāks.

Vēl pēc apmēram simt jardiem viņi izskrēja laukumiņā, kur auga ķeburaini staipekņi. Te bija klajāks un saulaināks, un Kriss ieraudzīja, ka viņi atskrējuši gandrīz vai līdz kraujas ma­lai ar skatu uz pilsētiņu un upi lejā. Puika šāvās prom no sau­lainās vietas atpakaļ mežā. Gandrīz uzreiz viņš tur ieraudzīja piemērotu koku un māja Krišam, lai nāk šurp. - Tu pirmais! Un bez kājām!

Puika saliecās ceļos, savija roku pirkstus un sasprindzināja augumu. Krišam likās, ka zēns ir par trauslu, lai noturētu viņa svaru, taču tas tikai nepacietīgi māja ar galvu. Kriss ielika kāju puikam rokās un, sniedzoties augšup, satvēra zemāko zaru. Ar puikas palīdzību viņš pievilkās un nosēcies uztrausās uz zara ar vēderu, karādamies tam abās pusēs. Viņš paskatījās uz pui­ku, kas nošņāca: "Kusties!" Kriss notupās uz ceļiem, tad pie­cēlās kājās. Nākamais zars virs galvas bija viegli aizsniedzams, un viņš turpināja kāpt.

Zēns lejā viegli palēcās, ieķērās zarā un aši pievilkās. Kaut arī tieviņš, puika bija pārsteidzoši spēcīgs un droši virzījās no zara uz zaru. Kriss tagad jau bija ap divdesmit pēdu virs ze­mes. Rokas smeldza, viņš smagi elsa, tomēr turpināja kāpt, zaru pēc zara.

Puika satvēra viņa potiti, un viņš sastinga. Lēni, uzmanīgi paskatījies pār plecu lejup, viņš redzāja puiku sastingušu zaru zemāk. Tad Kriss dzirdēja zirga sprauslienu un aptvēra, ka tas skan tuvu.

Loti tuvu.

Lejā seši jātnieki lēni un klusi virzījās uz priekšu. Viņi vēl bija gabaliņu attālu, brīžiem redzami pa lapotnes spraugām. Kāds zirgs nosprauslājās, jātnieks paliecās uz priekšu un mie­rinādams papliķēja tam pa kaklu.

Jātnieki zināja, ka viņi ir tuvu savam medījumam. Viņi gro­zījās seglos, laida pētīgus skatienus pa zemi un apkārtni. Par laimi, viņi tagad bija staipekņu laukumiņā; nekādas pēdas ne­bija redzamas.

Sazinādamies ar žestiem, viņi izretinājās un virzījās uz priek­šu plašākā joslā. Nu viņi bija zem bēgļu koka abās pusēs. Kriss aizturēja elpu./a viņi paskatīsies augšup…

Tomēr viņi nepaskatījās.

Viņi jāja uz priekšu, dziļāk mežā, un pēdīgi viens no viņiem ierunājās skaļā balsī. Tas bija jātnieks ar melno spalvu pie bru- ņucepures, tas pats, kurš bija nocirtis Gomesai galvu. Viņš bija pacēlis sejsegu.

Pietiks. Viņi ir mums izsprukuši.

Kā? Pār kraujas malu?

Melnais bruņinieks pašūpoja galvu. - Tas bērns nav tik dumjš. - Kriss redzēja, ka viņam ir tumša sejas krāsa un tum­šas acis.

Nedz arī bērns, mans kungs.

Ja viņš nokrita, tad netīšām. Citādi ne. Bet es domāju, ka mēs paši esam aizmaldījušies. Atgriezīsimies, kur sākām!

Klausos, kungs.

Jātnieki apgrieza zirgus un devās atpakaļ. Viņi atkal izjāja pa bēgļu koka apakšu un, joprojām plaši izretinājušies, devās tālāk uz saulaino laukumu.

Varbūt labākā gaismā mēs ieraudzīsim viņu pēdas.

Kriss atviegloti nopūtās.

Puika no lejas piebikstīja viņam pie kājas un pamāja kā sacī­dams: "Lieliski nostrādāts!" Viņi nogaidīja, līdz jātnieki bija vis­maz simt jardu atstatu un gandrīz vairs neredzami. Tad puika klusi noslīdēja no koka, un Kriss kā mācēdams viņam sekoja.

Ticis lejā, Kriss noraudzījās, kā jātnieki dodas prom. Viņi tuvojās kokam, uz kura bija palikuši dubļainie pēdu nospiedu­mi. Melnais bruņinieks pajāja tam garām neievērojis. Bet nā­kamais…

Puika satvēra Kriša roku un rāva viņu projām, iesprukdams krūmos.

Bija dzirdama balss: - Ser Gij! Skatieties! Koks! Viņi ir kokā!

Viens no bruņiniekiem bija pamanījis.

Sūdi vagā!

Jātnieki grieza zirgus un skatījās augšup. Melnais bruņi­nieks atgriezās un neticīgi bilda: - Jā? Kur ir?

Es viņus tur augšā neredzu, kungs.

Bruņinieki pagriezās, skatījās atpakaļ, skatījās uz visām pu­sēm, skatījās aiz muguras…

Un tad viņi bēgļus ieraudzīja.

-Tur!

Jātnieki trenca zirgus.

Puika skrēja, cik jaudas. - Ak dievs, mēs esam pagalam! - viņš izmeta, atskatījies pār plecu. - Tu proti peldēt?

Peldēt? - pārjautāja Kriss.

Skaidrs, ka viņš prata peldēt. Bet ne jau par to viņš domāja, jo tobrīd viņi no visa spēka skrēja uz skrajumu, kas pavērās aiz kokiem.

Uz krauju.

Zeme sliecās lejup - vispirms viegli, tad jau stāvāk. Augsne kļuva plānāka, tajā vietumis sāka parādīties dzeltenbaltais kaļķ­akmens. Dedzināja saule.

Melnais bruņinieks kaut ko nokliedzās. Kriss nesaprata.

Beidzot viņi tika līdz skrajumam. Puika nevilcinādamies lēca pār malu.

Kriss apstājās, negribēdams sekot. Atskatījies viņš ieraudzī­ja, ka bruņinieki metas viņam virsū paceltiem zobeniem.

Nebija izvēles.

Kriss pagriezās un skrēja uz kraujas malu.

•

Mareks saviebās, izdzirdot auss aparātiņā Kriša kliedzienu. Kliedziens bija skaļš, taču aprāvās ar vaidu un trieciena troksni.

Smags trieciens.

Viņš stāvēja ar Keitu takas malā un klausījās. Gaidīja.

Viņi neko vairs nedzirdēja. Pat ne statiskos trokšņus.

It neko.

- Viņš ir pagalam? - jautāja Keita.

Mareks neatbildēja. Viņš ātri aizgāja pie Gomesas līķa, no­liecās un sāka meklēt dubļos. - Nāc! - viņš teica. - Palīdzi man atrast to rezerves marķieri!

•

Viņi meklēja vairākas minūtes. Tad Mareks satvēra Gome­sas roku, kas jau kļuva bāli pelēka un stinga. Viņš juta miru­šās ādas vēsumu, cēla un apgrieza līķi otrādi. Dubļi noplakšķē- ja vien.

Tieši tobrīd viņš ievēroja, ka Gomesai ap delnas locītavu ir pīta siksniņa. Agrāk Mareks to nebija pamanījis; tā piestāvēja pie viduslaiku ietērpa. Taču, protams, tā šim periodam it ne­maz neatbilda. Kurai katrai vienkāršai zemniecei, ja vispār būtu rotas, tad metāla vai akmens, vai kokā grebtas. Gomesai ap roku bija tipisks mūsdienu darinājums hipiju stilā.

Ziņkāres dzīts, Mareks pieskārās un pārsteigts atklāja, ka siksniņa ir cieta, gandrīz vai kā no kartona. Viņš pagrieza sik­sniņu uz locītavas, lūkodams pēc sprādzītes, un pēkšņi rotā at­sprāga vāciņš, un Mareks aptvēra, ka tas ir tikai aizsegs ma­zam elektroniskam taimerim, līdzīgam rokas pulkstenim.

Taimeris rādīja: 36:10:37.

Un tas skaitīja laiku atpakaļ.

Viņš uzreiz saprata, kas tas ir. Tas bija ar aparātu saistīts skaitītājs, kas rādīja, cik daudz laika viņiem atlicis. Sākotnēji bija trīsdesmit septiņas stundas, un piecdesmit minūtes viņi jau bija zaudējuši.

Šī manta mums ir vajadzīga, viņš nodomāja. Viņš noņēma siksniņu Gomesai no rokas, aplika savējai un aizvēra mazo vā­ciņu. >

- Mums tagad ir taimeris, - viņš sacīja Keitai. - Tomēr mar­ķiera nav.

Viņi meklēja vēl kādas piecas minūtes. Pēdīgi Marekam nā­cās negribīgi atzīt skarbo patiesību.

Marķiera nebija. Un bez marķiera aparāti neatgriezīsies.

Krišam bija taisnība: viņi bija šeit iesprostoti.

Kontroles telpā nepārtraukti skanēja trauksmes zvans. Abi tehniķi cēlās no savām darba vietām un gāja laukā. Sterns ju­ta, ka Gordons stingri paņem viņu aiz elkoņa.

Mums jāiet, - sacīja Gordons. - Gaisu piesārņo fluorūdeņ- ražskābe. Tranzīta blokā jau ir toksiska atmosfēra. Tvaiki drīz būs pacēlušies arī līdz šejienei. - Viņš ņēmās vest Sternu lau­kā no kontroles telpas.

Sterns atskatījās uz ekrānu, kurā bija redzams dūmos tīts juceklīgs siju krāvums tranzīta vietā. - Bet ja nu viņi mēģina atgriezties, kad tur neviena nav?

Neuztraucieties, - atbildēja Gordons. - Tas nav iespējams. Šīs drupas iedarbinās infrasarkano brīdinājumu. Neaizmirstiet, ka sensoriem vajag vismaz sešas pēdas brīvas telpas visos vir­zienos. Gandrīz divus metrus. Šeit to nav. Līdz ar to sensori neļaus aparātiem atgriezdes, kamēr šeit nav ievesta kārtība.

Cik ilgs laiks tam būs vajadzīgs?

Vispirms šai alā ir jānomaina gaiss.

Gordons izveda Sternu garajā gaitenī, kas veda uz galveno liftu. Tur jau bija daudz cilvēku, visi devās prom. Viņu balsis atbalsojās tunelī.

Alā jānomaina gaiss? - pārjautāja Sterns. - Tas taču ir mil­zīgs daudzums. Cik ilgs laiks tam vajadzīgs?

Teorētiski tam vajadzīgas deviņas stundas, - atteica Gor­dons.

Teorētiski?

Līdz šim mums nav bijis vajadzības to darīt, - paskaidroja Gordons, - taču viss nepieciešamais šai darbībai mums, pro­tams, ir. Lielie ventilatori sāks strādāt kuru katru brīdi.

Pēc dažām sekundēm tuneli piepildīja rēcošs troksnis. Sterns juta, ka vējš spiežas pret viņa augumu, velk aiz drēbēm.

Un kad būs nomainīts gaiss? Ko pēc tam?

Mums jāatjauno tranzīta bloks un jāgaida, kad viņi atgrie­zīsies, - sacīja Gordons. - Principā jau nekas nav mainījies.

Un ja viņi mēģinās atgriezties, kamēr viss vēl nav sagata­vots?

Tā nav problēma, Deivid. Aparāts atteiksies to darīt. Tas vienkārši izlēks atpakaļ turpat, kur viņi jau bija. Pagaidām.

Tātad viņiem nav izejas no turienes, - secināja Sterns.

Jā, - piekrita Gordons, - šobrīd viņiem izejas tiešām nav. Un mēs tur neko nevaram darīt.

Kriss Hjūss aizskrēja līdz kraujas malai un ar kliedzienu, ro­kas un kājas saulē vicinādams, metās tukšumā. Divsimt pēdu lejāk viņš redzēja Dordoņu, kas aizvijās starp zaļo apkaimi. Augstums bija pārāk liels. Viņš zināja, ka upe ir pārāk sekla. Bija gaidāma droša nāve.

Taču tai pašā mirklī viņš ievēroja arī, ka klints nav vienlai­dus stāvums - divdesmit pēdu lejāk tajā bija izvirzījums, visai slīps, un tomēr. Starp akmeņiem tur bija iesakņojušies daži sī­ki kociņi un krūmi.

Viņš sāniski nokrita uz izvirzījuma. Trieciens izsita gaisu no plaušām. Viņš uzreiz sāka veldes uz malas pusi. Viņš izmisīgi pūlējās apstāties, ieķerties krūmeļos, taču visi bija pārāk vāri un trūka viņam rokās. Veldamies viņš pamanīja, ka puika stei­dzās palīgā, taču Krišam neizdevās pieķerties sniegtajai rokai. Viņš turpināja ripot, galva un pasaule griezās. Puika bija aiz viņa ar šausmu izteiksmi sejā. Kriss zināja, ka tūlīt būs pie ma­las un kritīs…

Vaidēdams viņš ietriecās kokā. Sajuta asas sāpes vēderā, kas uzreiz izstrāvoja pa visu augumu. Kādu brīdi viņam zuda sajēga, kur viņš atrodas, bija tikai sāpes. Pasaule bija zaļi bal­ta. Viņš lēni atjēdzās.

Koks bija apturējis viņa gāšanos, tomēr paelpot viņš kādu brīdi vēl nevarēja. Sāpes bija ļoti spēcīgas. Gar acīm griezās zvaigznītes, tad tās lēni izbālēja, un beidzot Kriss ieraudzīja, ka viņa kājas karājas pāri malai.

Un virzās.

Virzās lejup.

Koks bija sīka priedīte, un viņa svars lēni, lēni lieca to. Viņš juta, ka pats sāk slīdēt gar stumbru. Viņam likās, ka neizdo­sies slīdēšanu apturēt. Tad viņš cieši ieķērās stumbrā. Tas de­rēja: viņš vairs neslīdēja. Viņš vilkās pie stumbra, mēģinādams uzrausties atpakaļ uz klints.

Tad viņš ar šausmām ieraudzīja, ka kociņa saknes sākušas rauties laukā no klints spraugām, tās trūka cita pēc citas, bā­las atsegdamās saulei. Ilgi nebija jāgaida, lai nogāztos ar visu koku.

Tad viņš sajuta, ka tiek vilkts aiz apkakles, un ieraudzīja virs sevis puiku, kas pūlējās uzstīvēt viņu kājās. Puika izskatījās iz­misis. - Saņemies!

- Jēziņ! - Kriss noelsās. Viņš atkrita uz plakanās klints, tver­dams pēc elpas. - Vienu mirklīti…

Gar ausi ātri kā lode aizspindzēja bulta. Viņš juta tās sacel­to vēsmiņu. Neticams spēks tādai bultai, viņš nodomāja. Baiļu dzīts, viņš saliecies rāpās gar klints izvirzījumu, vilkdamies no kociņa uz kociņu. Nospindzēja vēl viena bulta.

No kraujas augšas viņos noraudzījās jātnieki. Melnais bru­ņinieks nokliedzās: - Muļķis! Tizlenis! - un nikni iebelza strēl­niekam, izsizdams loku tam no rokām. Bultu vairs nebija.

Puika aiz rokas vilka Krišu uz priekšu. Kriss nezināja, kurp ved taciņa gar klinti, taču likās, ka puikam ir kas padomā. Virs viņa jātnieki pagrieza zirgus un aizjāja atpakaļ mežā.

Patlaban nogāzes izvirzījums beidzās ar šauru radzi, ne vai­rāk kā pēdu platu, kas aizvijās gar klinti. Zem radzes bija pil­nīgs stāvums līdz pat upei. Kriss blenza uz upi, bet puika sa­tvēra viņu aiz zoda un pagrūda galvu augšup. - Neskaties lejā! Nāc! - Puika piespiedās pie klints, kā skaujot pieķērās ar ro­kām, un uzmanīgi virzījās gar radzi. Kriss sekoja viņa parau­gam, joprojām tverdams pēc elpas. Viņš zināja - ja kaut mirkli svārstīsies, viņu pārņems panika. Vējš tvērās pie drēbēm, mē­ģināja atraut viņu no klints. Viņš piespieda vaigu pie siltā ak­mens, mēģināja turēties ar pirkstiem un pārvarēt bailes.

Viņš redzēja, ka puika pazūd ap stūri. Kriss sekoja. Stūris bija ass, un pirms tā radzē bija caurums, aiz kura taciņa turpi­nājās drusku zemāk. Uzmanīgi pārkāpis pār caurumu un pa­griezies ap stūri, viņš atviegloti uzelpoja.

Viņš redzēja, ka klints šeit pāriet garā mežainā nogāzē, kas turpinājās līdz pat upei. Puika viņam māja ar roku. Kriss gāja uz priekšu un pievienojās viņam.

No šejienes būs vieglāk. - Puika devās lejup, Kriss aiz vi­ņa. Gandriz uzreiz viņš saprata, ka nogāze nebūt nav tik līga­na, kā pirmajā brīdī izskatījās. Koki meta tumšas ēnas, taka bi­ja stāva un dubļaina. Puika paslīdēja un aizslīdēja pa dubļaino celiņu starp kokiem. Kriss turpināja kāpt lejup, tverdamies za­ros pēc atbalsta. Taču drīz arī viņam izslīdēja pamats zem kā­jām, viņš nogāzās uz dibena dubļos un slīdēja. Nezin kāda iemesla pēc viņš iedomājās: Es esmu Jeilas universitātes aspi­rants. Es esmu vērsturnieks, kas specializējas tehnoloģiju vēstu­rē. Viņš itin kā mēģināja turēties pie identitātes, kas strauji ba­lēja viņa apziņā, tāpat kā sapnis, no kura cilvēks pamodies un kuru nenovēršami aizmirst.

Garšļaukus braukdams pa dubļiem, Kriss pa brīžam atsitās kokos, juta kā zari skrāpē seju, bet nespēja neko padarīt, lai

palēninātu savu lejupslīdi. Likās, ka nogāzei nekad nebūs gala.

•

Mareks nopūzdamies izslējās. Pie Gomesas līķa marķiera nebija. Viņš par to bija pārliecināts. Keita stāvēja blakus un ko­dīja lūpas. - Es zinu, viņa pieminēja rezerves marķieri. Es to zinu!

Un es nezinu, kur tas ir, - norūca Mareks.

Keita ar neapzinātu kustību grasījās pakasīt pakausi un sa­juta parūku un sāpes no galvas traumas. - Šitā nolādētā parū­ka…

Viņa aprāvās un uzlūkoja Mareku.

Tad viņa gar taku gāja iekšā mežā. - Kur tā palika? - viņa jautāja.

Kas?

Viņas galva.

Pēc brīža viņa to atrada un bija pārsteigta, cik maza tā iz­skatās. Galva bez ķermeņa likās visai niecīga. Viņa centās ne­skatīties uz kakla strupuli.

Cīnīdamās ar pretīgumu, viņa noliecās, pagrieza galvu un tagad lūkojās pelēcīgajā sejā un neko neredzošajās acīs. Atka­roties žoklim, mēles gals bija izlīdis starp vaļīgajām lūpām. Mutē zumēja mušas.

Viņa nocēla parūku un uzreiz ieraudzīja keramisko marķie­ri. Tas bija ar līmlenti piestiprināts parūkas iekšpusei. Viņa no­ņēma to.

Rokā ir, - viņa noteica.

Keita pagrozīja marķieri. Sānos bija mazītiņa lampiņa un zem tās podziņa - tik maza un šaura, ka to tiešām varēja no­spiest tikai ar nagu.

Tā. Marķieris nu bija atrasts.

Mareks pienāca un paskatījās uz to.

Izskatās, ka būs īstais, - viņš sacīja.

Tātad mēs varam tikt atpakaļ, kad vien vēlamies, - sacīja Keita.

Tu gribi doties atpakaļ? - jautāja Mareks.

Keita padomāja. - Mēs tomēr ieradāmies pēc Profesora, - viņa sacīja. - Es domāju, ka mums viņš jāatrod.

Mareks pasmaidīja.

Un tad viņi izdzirdēja pakavu rīboņu un knapi paspēja ie­sprukt krūmos, pirms garām aizauļoja seši tumši jātnieki - le­jup pa dubļaino taku uz upes pusi.

•

Kriss klumburoja uz priekšu, līdz ceļiem grimdams staig­nājā pie upes krasta. Dubļi bija visur: uz sejas, matos, drēbēs. Viņu klāja tāds dubļu daudzums, ka viņš juta to svaru. Priekšā viņš redzēja puiku, kas jau stāvēja ūdenī un skalojās.

Izspraucies cauri pēdējiem krasta brikšņiem, Kriss beidzot ieslīdēja upē. Ūdens bija ledaini auksts, bet viņam bija vienal­ga. Viņš pabāza galvu zem ūdens, skaloja matus, berzēja seju, mēģināja nodabūt no sevis visus dubļus.

Puika jau bija izkāpis pretējā krastā un sēdēja saulītē uz klintsakmeņa. Puika kaut ko sacīja. Kriss nesadzirdēja, tomēr ausī atskanēja tulkojums: - Kāpēc tu nenovelc drēbes, lai no­mazgātos?

Kāpēc? Tu to nedarīji.

Puika tikai paraustīja plecus. - Bet tu taču to vari, ja vēlies.

Kriss aizpeldēja otrā krastā un izkāpa laukā. Viņa drēbes jo­projām bija Joti dubļainas, un atklātā gaisā viņš sajuta aukstu­mu. Viņš noģērbās līdz jostai un linu apakšbiksēm, izskaloja drēbes upē un nolika uz akmeņiem žāvēties. Viņa augumu klā­ja švīkas, zilumi un nobrāzumi. Tomēr āda jau sāka apžūt - sau­le bija silta. Viņš pavērsa seju augšup un aizvēra acis. No lau­kiem bija dzirdama klusa zemnieču dziesma. Čivināja putni. Upes vilnīši skalojās pret krastiem. Kādu brīdi viņš juta, ka pār viņu nolaižas miers, kas bija dziļāks un pamatīgāks par visu, ko viņš savā mūžā izjutis.

Viņš atgūlās uz klintīm un droši vien bija kādu laiciņu aiz­snaudies, jo atskanējusī balss viņu pamodināja.

Houibite thou speakst foolsimple ohcopan, eek invich array thouart. Essay thousooth Earisher?

Tas bija puika. Pēc brītiņa viņš izdzirdēja ausī metālisko tul­kojumu: - Tas, kā tu vienkārši runā ar savu draugu, un tas, kā tu ģērbies. Saki patiesību: tu esi īrs?

Kriss lēni pamāja, pārdomādams jautājumu. Acīmredzot pui­ka bija dzirdējis, kā viņš uz takas runā ar Mareku, un nosprie­dis, ka viņi ir īri. Likās, ka varēja ļaut viņam tā domāt; nekāds ļaunums no tā nevarēja celties.

Aye, - viņš centās senangļu valodā pateikt "jā".

Aie? - atkārtoja puika. Viņš lēni veidoja šo zilbi, atvilk­dams lūpas, parādīdams zobus. - Aie? - Izskatījās, ka šis vārds viņam ir svešs.

Viņš nesaprot "aye", nobrīnījās Kriss. Būs jāmēģina kas cits. - Oui, - viņš franciski bilda.

Oui… oui… - Likās, ka puiku mulsina arī šis vārds. Tad viņš atplauka: - Ourie? Seyngthou ourie? - Un tulkojums ska­nēja: - Padzīts? Vai tu saki: "padzīts"?

Kriss noraidoši papurināja galvu. - Es saku: "Jā." - Situāci­ja kļuva ļoti mulsinoša.

Jā-a? - atkārtoja puika, pavilkdams patskani.

Jā. - Kriss pamāja.

A! Earisher. - Tulkojums skanēja: - A! Irs. -Jā.

Wee sayen yeaso. Oriivis, thousay trew.

Kriss sacīja: - Thousay trew. - Ausī atskanēja tulkojums viņa paša vārdiem. - Tu saki patiesību.

Puika, apmierināts ar atbildi, pamāja. Kādu bridi viņi sēdē­ja klusēdami. Puika nopētīja Krišu no galvas līdz kājām. - Tā­tad tu esi smalks.

Smalks? Kriss paraustīja plecus. Skaidrs, ka viņu varētu dē­vēt par smalku. Karotājs viņš katrā ziņā nebija. - Thousay trew.

Puika prātīgi pamāja. - Tā jau es domāju. To rāda tavas ma­nieres, kaut ari ģērbs stāvoklim neatbilst.

Kriss neatbildēja. Viņam nebija īsti skaidrs, ko puika grib pateikt.

Kā tevi sauc? - atskanēja nākamais jautājums.

Kristofers Hjūss.

Ā! Kristofers de Hjūss, - lēni atkārtoja puika. Izskatījās, ka viņš izsver šo vārdu kādā Krišam neizprotamā veidā. - Kur ir Hjūsa? īru zemē?

Thousay trew.

Iestājās vēl viens klusuma bridis, viņiem sēžot saulītē.

Tu esi bruņinieks? - puika beidzot pajautāja. -Nē.

Tātad tu esi skvairs, - secināja puika, pats apstiprinoši pa­mādams. -Tas būtu skaidrs. - Viņš pagriezās pret Krišu. - Un cik vecs? Divdesmit vienu gadu?

Divdesmit četrus.

Šis jaunums lika puikam pārsteigumā ieplest acis. Kriss brī­nījās: kas gan divdesmit četru gadu vecumam tik īpašs?

Tādā gadījumā, krietno skvair, es esmu ļoti pateicīgs par tavu palīdzību, izglābjot mani no sera Gija un viņa bandas. - Viņš norādīja pāri upei, kur ūdensmalā stāvēja seši tumšie jāt­nieki un noraudzījās viņos. Viņi ļāva zirgiem padzerties, bet paši nenolaida acis no Kriša un puikas.

Es taču tevi neizglābu, - iebilda Kriss. - Tu izglābi mani.

Neizglābu? - Puika atkal bija neizpratnē.

Kriss nopūtās. Gramatikas barjeras laikam būs grūti pārva­rēt. Radās iespaids, ka nav iespējams izteikt pat visvienkāršā­kās domas; tas bija mokoši. Tomēr viņš mēģināja vēlreiz: - Es taču tevi neizglābu. Tu izglābi mani.

Krietno skvair, tu esi pārmēru pieticīgs, - atbildēja puika. - Es esmu tev parādā savu dzīvību un ar prieku izpildīšu tavas vēlēšanās, kad būsim nonākuši pilī.

Pilī? - Šoreiz neizpratnē bija Kriss.

•

Keita un Mareks piesardzīgi izlavījās no meža un virzījās uz klostera pusi. No jātniekiem, kas bija aizauļojuši pa taku, šeit nebija ne zīmes. Aina bija mierīga; tieši priekšā atradās kloste­ra labības lauki, kurus norobežoja zemas akmens sienas. Vie­na lauka stūrī atradās slaids sešstūrains piemineklis, rotāts smalkiem gravējumiem, kas atgādināja gotiskas baznīcas.

Vai tas būtu montjoie? - viņa jautāja.

Turklāt lielisks, - atsaucās Mareks. - Jā. Tas ir ceļa stabs, attāluma rādītājs. Tādiem šeit jābūt daudziem.

Viņi gāja starp laukiem uz desmit pēdu augsto mūri, kas ap­joza visu klosteri. Zemnieki tīrumā nepievērsa viņiem uzmanī­bu. Pa upi lejup slīdēja barža, tās krava bija ietīta audeklā. lai­vinieks stāvēja pakaļgalā un līksmi dziedāja.

Šaipus klostera mūrim atradās laukos strādājošo zemnieku būdu puduris. Aiz būdām Mareks ieraudzīja mūrī nelielas dur­vis. Klosteris aizņēma tik plašu teritoriju, ka tam bija durvis vi­sās četrās pusēs. Šī noteikti nebija galvenā ieeja, un Mareks domāja, ka tieši tāpēc vajadzēja vispirms mēģināt iekļūt pa to.

Viņi gāja starp būdām, kad pēkšņi izdzirdēja zirga iespraus- lāšanos un klusu, mierinošu puiša balsi. Mareks izstiepa roku un apturēja Keitu.

Kas ir? - viņa čukstēja.

Mareks rādīja. Divdesmit jardu tālāk pie vienas no būdām stāvēja pieci zirgi, kuru pavadas turēja kalps. Zirgi bija krāšņi izrotāti, seglus klāja sarkans samts ar sudraba izšuvumiem. Sarkanas lentes karājās ari zirgiem pie sāniem.

Zemnieku zirgi tie noteikti nav, - noteica Mareks. Taču jātnieki nekur nebija redzami.

Ko lai tagad dara? - jautāja Keita.

•

Kriss Hjūss sekoja puikam uz Kastelgāras ciemata pusi, kad viņa ausī pēkšņi iečerkstējās aparātiņš. Viņš izdzirdēja Keitas balsi: - Ko lai tagad dara? - Un Mareka atbildi: - Es nezinu.

Vai jūs atradāt Profesoru? - jautāja Kriss.

Puika pagriezās un skatījās viņā. - Vai tu ar mani runā, skvair?

Nē, puis, - atteica Kriss. - Tikai ar sevi.

Tikajar sēvī? - puika atkārtoja, šūpodams galvu. - Tavu runu grūti saprast.

Ausī atskanēja Mareka balss: - Kris, kur, ellē, tu esi?

Eju uz pili, - Kriss sacīja. - Šai skaistā dienā. - Runādams viņš skatījās debesīs, mēģinādams izlikties, ka runā pats ar sevi.

Viņš dzirdēja Mareku: - Kāpēc tu uz turieni ej? Tu vēl esi ar to puiku?

Jā, ļoti skaistā.

Puika atkal pagriezās ar bažīgu sejas izteiksmi. - Tu runā ar tukšu gaisu? Tu esi pie pilna prāta?

Jā, - atbildēja Kriss. - Es esmu pie pilna prāta. Es tikai gribētu, lai mani biedri man varētu pilī pievienoties.

Kāpēc? - ausī prasīja Mareks.

Esmu pārliecināts, ka drīz vien viņi varēs tev pievienoties, - teica puika. - Saki - kas ir tavi biedri? Viņi ari ir īri? Viņi ir smal­ki, kā tu, vai tomēr kalpi?

Ausī Mareks sacīja: - Kāpēc tu viņam pateici, ka esi smalks?

Tāpēc, ka tas mani raksturo.

Kris… "Smalks" jeb gentle nozīmē, ka tu esi augstmanis, - skaidroja Mareks. - Vārds "džentlmenis" patiesībā nozīmē aristokrātisku izcelsmi. Tu pievērsīsi sev uzmanību, un tev nāksies atbildēt uz jautājumiem par savu dzimtu, un to tu ne­varēsi vis!

-Ā… - noteica Kriss.

Es nešaubos, ka tas tevi raksturo, - teica puika. - Un vai

tavus biedrus arī? Vai vini ari ir smalki?

*

Tu saki patiesību, - atbildēja Kriss. - Mani biedri arī ir smalki.

Kris! Velns parāvis! - Mareks austiņā novaidējās. - Ne­muļķojies ar to, ko tu nesaproti! Tu riskē ar nepatikšanām, un, ja tā turpināsi, tad arī iekulsies nepatikšanās!

Izgājis cauri zemnieku būdu pudurim, Mareks dzirdēja Kri­ša balsi: - Tu tikai dabū rokā Profesoru, labi? - Un tad puika uzdeva Krišam vēl vienu jautājumu, taču to apslāpēja statisks sprakšķis.

Mareks pagriezās un paskatijās pāri upei uz Kastelgāru. Viņš ieraudzīja Krišu, kuram pa priekšu gāja puika.

Kris, - Mareks sacīja, - es tevi redzu. Griezies apkārt un nāc šurp! Pievienojies mums šeit! Mums jāturas kopā.

Ļoti grūti.

Kāpēc? - aizkaitināts noprasīja Mareks.

Kriša atbilde nebija tieša. - Un kas, mans draugs, ir tie jāt­nieki otrā krastā? - Acīmredzot viņš runāja ar puiku.

Mareks paskatījās uz otru krastu un ieraudzīja upes malā jātniekus, kas dzirdināja savus zirgus un skatījās uz Krišu un puiku.

Tas ir sers Gijs de Malegāns, saukts par "Giju Melno Gal­vu". Viņš ir mana lorda Olivera dienestā. Sers Gijs ir slavens ar daudzām slepkavībām un ļaundarībām.

Keita, to dzirdējusi, teica: - Viņš netiek pie mums to bruņi­nieku dēl. >

Tu saki patiesību, - teica Kriss.

Mareks pakratīja galvu. - Viņam vispār nevajadzēja no mums nošķirties!

Durvju čīksts lika viņam pagriezties. Mareks redzēja, ka pa klostera durvīm saulē iznāk pazīstamais Profesora Edvarda Džonstona stāvs. Viņš bija viens.

Edvardam Džonstonam bija mugurā tumšzils kamzolis, kā­jās melnas bikses: vienkāršas drēbes, kam bija maz izšuvumu vai citu rotājumu, tomēr tās piešķīra viņam konservatīva pēt­nieka izskatu. Viņš tiešām varēja uzdoties par Londonas kler­ku, kas devies svētceļojumā, nodomāja Mareks. Varbūt tāpat, savā svētceļojumā dodamies, bija tērpies kāds cits šā laikmeta klerks - Džefrijs Čosers.

Profesors bezrūpīgi iznāca rīta saulē un tad mazliet sagrī­ļojās. Mareks ar Keitu metās viņam klāt un ieraudzīja, ka Pro­fesors ir aizelsies. Viņa pirmie vārdi bija: - Jums ir marķieris?

Jā, - atbildēja Mareks.

-Jūs esat tikai divi?

Nē. Ir arī Kriss. Bet viņš nav šeit.

Džonstons pakratīja galvu ātrā aizkaitinājumā. - labi. Tātad situācija īsumā šāda: Olivers ir Kastelgārā, - viņš pamāja uz pil­sētiņu otrā upes krastā, - bet viņš grib tikt uz Laroku pirms Arno ierašanās. Viņam ir lielas bailes no tās slepenās ejas, kas iet uz Laroku. Olivers grib zināt, kur tā ir. Šeit visi kā traki grib to atklāt, jo tā ļoti vajadzīga gan Oliveram, gan Arno. Šī eja ir visa atslēga. Šejienes ļaudis domā, ka es esmu vieds. Abats lū­dza mani caurskatīt senos dokumentus, un es atklāju…

Durvis aiz viņiem atvērās, un pa tām izskrēja karavīri sar- kanbrūnpelēkos apmetņos. Viņi strauji un spēcīgi aizgrūda Ma­reku un Keitu sānis, tā ka Keitai gandrīz nokrita parūka. To­mēr pret Profesoru viņi izturējās saudzīgi, pat nepieskārās viņam, tikai turējās viņam abās pusēs. Likās, ka viņiem ir cie­ņa pret Profesoru; radās pat iespaids, ka viņi būtu Profesora apsardze. Mareks cēlās kājās un nodauzīja no drēbēm putek­ļus. Viņš domāja, ka karavīriem dots īpašs uzdevums Profeso­ru neaizskart.

Mareks klusi noskatījās, kā Džonstons ar karavīriem uzkāpj zirgos un aizjāj pa ceļu.

- Ko lai tagad dara? - čukstēja Keita.

Profesors piesita pie auss. Viņa balss aparātiņos skanēja me­lodiski, kā skandējot lūgšanu: - Sekojiet man! Es mēģināšu mūs sapulcināt. Un dabūjiet rokā Krišu!

Sekodams puikam, Kriss nonāca pie Kastelgāras ieejas: pa­matīgām koka divviru durvīm ar dzelzs stiprinājumiem. Dur­vis bija vaļā, tās apsargāja karavīrs sarkanbrūnpelēkā apmet­nī. Sargs viņus uzrunāja šādi: - Uzstādīsiet telti? Vienkāršu preču paklāju? Par tirgošanos turnīra dienā jāmaksā pieci soļi.

Non sumus mercatores, - atbildēja puika. - Mēs neesam tirgotāji.

Sargs atbildēja: - Anthoubeest, ye schule payen. Quinquesols maintenant, aut decem postea. - Tulkojums Kriša ausī uzreiz neatskanēja; viņš aptvēra, ka sargs runā dīvainā angļu, franču un latīņu valodas sajaukumā.

Tad viņš tomēr dzirdēja: - Ja esat, tad jums jāmaksā. Pieci soļi tagad vai desmit vēlāk.

Puika pakratīja galvu. - Vai tu redzi tirgojamas preces?

Herkle, non. - Un aparātiņā: - Pie Herkulesa, nē!

Tad atbildi zini.

Par spīti saviem jaunajiem gadiem, puika runāja asi, it kā būtu pieradis pavēlēt. Sargs tikai paraustīja plecus un novēr­sās. Puika un Kriss iegāja pa durvīm pilsētiņā.

Tūlīt pie mūriem bija vairākas zemnieku mājas un iežogoti dārzi. Spēcīgi smirdēja pēc mēsliem. Viņi pagāja garām ar sal­miem apjumtajām ēkām un vairākiem aplokiem, pilniem ar rukšķošām cūkām, tad, uzkāpuši dažus pakāpienus, nonāca lī­kumotā bruģētā ielā, kuras abās pusēs bija mūra nami. Te jau bija pilsētiņas centrs.

Iela bija šaura un rosīga, abās pusēs divstāvu nami, turklāt otrais stāvs izvirzīts pār pirmo, tā ka saules gaisma līdz zemei nenonāca. Pirmajā stāvā visos namos bija atvērtas darbnīcas: te kalējs, tur galdnieks un mucinieks vienā personā, skroderis un miesnieks notraipītā vaskadrānas priekšautā, kurš savas bo­des priekšā patlaban kāva kviecošu vepri; viņi izvairījās no asins straumes un bālajām izgāztajām iekšām.

Iela bija skaļa un drūzmaina, smaka Krišam šķita gandrīz ne­izturama, bet puika nelikās ne zinis un gāja dk uz priekšu. Viņi iznāca bruģētā laukumā ar pāijumtu tirgus placi vidū. Arheologu izrakumos šis bija tikai laukums. Kriss palēnināja gaitu un skatī- jās apkārt, mēģinādams sastatīt sev zināmo ar tagad redzamo.

Kāda labi ģērbta meitene ar dārzeņu grozu atsteidzās pāri laukumam pie puikas un raižpilni sacīja: - Mans dārgais kungs, jūsu ilgā prombūtne gauži satrauc seru Dānieļu.

Puika aizkaitināts uzlūkoja meiteni. Viņš atbildēja: - Tad pa­saki manam tēvocim, ka es drīz pie viņa ieradīšos.

Tas nomierinās viņa sirdi, - sacīja meitene un aizsteidzās kādā šaurā ejā.

Puika veda Krišu uz citu pusi. Viņš nekādi nepaskaidroja šo sarunu, tikai kaut ko purpināja.

Viņi iznāca klajumā tieši pils priekšā. Tā bija krāšņa un krā­saina vieta. Šurpu turpu jādelēja bruņinieki ar karogiem rokās. - Uz turnīru šodien daudz viesu, - sacīja puika.

Tieši priekšā pilī veda paceļamais tiltiņš. Kriss skatījās uz stāvajiem mūriem un augstajiem torņiem. Karavīri staigāja pa vaļņiem un skatījās pūlī. Puika nevilcinādamies veda viņu uz priekšu. Kriss dzirdēja, kā viņa soļi noklaudz uz koka tiltiņa. Pie vārtiem stāvēja divi sargi. Nākot tuvāk, viņš juta savu augu­mu saspringstam.

Taču sargi vispār nepievērsa viņiem uzmanību. Viens tikai laiski pamāja, otrs bija pagriezis muguru un kasīja dubļus no apaviem.

Kriss bija pārsteigts par viņu vienaldzību. - Viņi nesargā ieeju?

Kāpēc lai sargātu? - attrauca puika. - Ir taču diena. Un neviens mums neuzbrūk.

No pils iznāca trīs sievietes ar groziem, viņu galvas bija satī­tas baltos lakatos, tikai sejas laukā. Sargi atkal nelikās ne zinis. Sievietes aizgāja projām tērzēdamas un smiedamās, neko nepa­skaidrojot.

Kriss saprata, ka viņš sadūries ar kārtējo vēsturisko stereo­tipu, kas tik dziļi iezīdies apziņā, ka nevienam pat neienāk prātā to apšaubīt. Pilis bija cietokšņi, un tām vienmēr bija aizsargāja­mas ieejas - ar aizsarggrāvjiem, paceļamiem tiltiņiem un tā tā­lāk. Un visi iedomājās, ka šo ieeju neganti apsargāja visu laiku.

Taču, kā jau puika teica, kāpēc lai sargātu? Miera laikos pils bija rosīgs sabiedriskās dzīves centrs, ļaudis nāca un gāja, lai satiktu kungu vai piegādātu preces. Nebija vajadzības cieši ap­sargāt. Sevišķi, kā norādīja puika, dienas laikā.

Krišam ienāca prātā mūsdienu biroju ēkas, kuras arī apsar­gāja tikai naktīs; sargi bija klāt arī dienas laikā, taču tikai lai sniegtu informāciju. Un to pašu droši vien darīja arī šie sargi.

Bet no otras puses…

Ejot iekšā pa vārtiem, viņš pameta skatienu augšup - tieši virs galvas bija pamatīgi nolaižamā vārtu režģa dzelzs stieņi. Viņš zināja, ka šo režģi var nolaist vienā mirklī. Un, ja to izda­rīja, tad pilī vairs nevarēja tikt iekšā. Un ārā arī ne.

Pilī viņš šobrīd iekļuva bez grūtībām. Vai izdosies tikpat

viegli tikt laukā? Par to viņš nebija pārliecināts.

•

Viņi iegāja plašā pagalmā ar mūriem visās pusēs. Šeit bija daudz zirgu; karavīri sarkanbrūnpelēkās tunikās sēdēja bari­ņos un ēda pusdienas. Augstu virs galvas Kriss redzēja pie mū­riem koka ejas ar margām. Tieši priekšā viņš redzēja vēl vie­nu namu ar mūriem trīsstāvu mājas augstumā un tornīšiem vēl virs tiem. Tā bija pils pilī. Puika veda viņu uz to.

Vienā pusē bija atvērtas durvis. Pie tām viens pats sargs gremoja cāļa gaļas gabalu. Puika sacīja: - Mēs pie lēdijas Klē- ras. Viņa vēlas, lai šis īrs viņai pakalpo.

lai tā būtu, - vienaldzīgi norūca sargs; viņi gāja iekšā. Tie­ši priekšā Kriss redzēja arku, kas veda uz lielo zāli, kur stāvē­ja un runājās bariņš vīriešu un sieviešu. Visi izskatījās grezni ģērbušies; viņu balsis atbalsojās pret mūra sienām.

Tomēr puika nedeva viņam iespēju apskatīt zāli. Viņš veda Krišu otrajā stāvā pa šaurām vītņveida kāpnēm, tad cauri ak­mens gaitenim un pēdīgi dzīvojamās istabās.

Trīs istabenes, visas tērptas baltā, metās pretī puikam un apskāva viņu. Viņas izskatījās ļoti atvieglotas. - Paldies Dievam, manu lēdij, jūs esat atgriezusies!

Manu lēdij? - izdvesa Kriss.

Viņam to sakot, "puika" norāva melno cepuri, un pār ple­ciem noklājās zeltainu matu vilnis. Viņa paklanījās un paknik­sēja vienlaikus. - Man ļoti žēl, un es no visas sirds lūdzu tavu piedošanu par šo mānīšanos!

K-kas tu esi? - satriekts izstomīja Kriss.

Mani sauc Klēra.

Viņa izslējās un ieskatījās Krišam tieši acīs. Viņš redzēja, ka Klēra nebūt nav pusaudža gados, kā viņam bija licies, drī­zāk divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus veca. Un ārkārtī­gi skaista.

Viņam aizrāvās elpa. Viņš neko neteica, jo nebija ne jaus­mas, ko vajadzētu teikt vai darīt. Viņš jutās muļķīgi un neveikli.

Klusumā pienāca viena no istabenēm, pakniksēja un sacīja: - Ja jums labpatīk zināt, viņa ir lēdija Klēra no Elthemas, ne­sen kritušā Elthemas sera Džefrija atraitne, kam pieder lielas muižas Gijennā un Midlseksā. Sers Džefrijs nomira no Puatjē kaujā gūtajiem ievainojumiem, un tagad sers Olivers - šīs pils valdnieks - ir manas kundzes aizbildnis. Sers Olivers uzskata, ka viņai atkal jāprecas, un viņš ir izvēlējies seru Giju de Male- gānu, šai apvidū labi pazīstamu augstmani. Taču no šā preci­nieka mana kundze atsakās.

Klēra pagriezās un uzmeta istabenei bridinošu skatienu.

Meitene aizrāvusies to nepamanīja un mēļoja tālāk. - Mana kundze visiem saka, ka sers Gijs nespēs nosargāt viņas īpašu­mus Francijā un Anglijā. Tomēr sers Olivers grib savu atlīdzī­bu par šīm precībām, un Gijām ir…

Elēna!

Atvainojiet, kundze! - noteica meitene un steigšus atkā­pās. Viņa pievienojās pārējām, kas viņu čukstus sabāra.

Pļāpāts gana, - sacīja Klēra. - Viņš ir mans šīsdienas glā­bējs, skvairs Kristofers no Hjūsas. Viņš mani izglāba no negan­tā sera Gija, kas mēģināja ar varu dabūt to, ko galmā brīvi ie­gūt neizdevās.

Nē, nē, tāda nemaz nebija notikumu gaita! - iebilda Kriss.

Viņš aprāvās, jo pamanīja, ka istabenes uz viņu skatās ie­plestām acīm, pavērtām mutēm.

Patiesi, Kristofers runā dīvaini, - sacīja Klēra, - jo viņš nāk no tāla īru zemes novada. Un viņš ir pieticīgs, kā smalkiem ļau­dīm piedien. Taču viņš izglāba mani, tāpēc es šodien iepazīsti­nāšu viņu ar savu aizbildni - tiklīdz viņam būs pienācīgs ie­tērps. - Viņa pagriezās pret vienu no istabenēm. - Vai gan mūsu staļļmeistars, skvairs Brandons, nav tāda paša auguma? Aizej un atnes man viņa indigo apmetni, sudraba jostu un la­bākās baltās bikses! - Viņa pasniedza meitenei maku. - Samak­sā, cik viņš prasa, tikai aši!

Meitene aizsteidzās. Aizejot viņa pagaja garām drūmam pa­vecākam vīram, kas stāvēja ēnā un skatījās. Viņam bija mugu­rā grezns sarkanbrūna samta apmetnis ar izšūtu sudraba liliju uz tā un sermuļādas apkakli. - Kā klājas, manu lēdij? - viņš jautāja, panākdams uz priekšu.

Klēra pakniksēja viņam. - Labi, ser Daniel.

Tu esi veiksmīgi atgriezusies.

Par to jāpateicas Dievam.

Vajadzētu gan. - Drūmais vīrs nošņācās. - Tu jau pārbau­di pat Viņa pacietību. Un vai tava ceļojuma ieguvums ir tikpat liels kā no tā draudējušās briesmas?

Klēra iekoda lūpā. - Baidos, ka nē.

Vai tu satiki Abatu?

Mirklīga vilcināšanās. - Nē.

Saki man patiesību. Klēra!

Meitene papurināja galvu. - Nē, ser, es viņu nesatiku. Viņš ir aiz robežām, medībās.

Žēl gan, - noteica sers Daniels. - Kāpēc tu vinu nesagai­dīji?

Es neuzdrīkstējos, jo lorda Olivera vīri ielauzās svētajos mūros un aizveda Maģistru ar varu. Es baidījos, ka mani at­klās, un aizbēgu.

Jā, jā, nemiers vien no šā Maģistra, - sadrūmis novilka sers Daniels. - Viņš ir visiem mutēs. Vai zini, ko ļaudis runā? Ka viņš spējot parādīties gaismas starā. - Sers Daniels pašū­poja galvu. Nevarēja pateikt, vai viņš tam tic vai netic. - Lai­kam tiešām varenas mākas šim šaujampulvera Maģistram. - Viņš gan sacīja šāviņu pūderis un izrunāja šos vārdus lēni, it kā tie būtu ļoti eksotiski un neparasti. - Vai savām acīm esi ska­tījusi šo Maģistru?

Jā gan. Es runāju ar vinu. -Jā?

-Ta kā Abats bija prombūtnē, es sameklēju viņu. Jo ļaudis saka, ka Maģistrs šajās dienās ir iedraudzējies ar Abatu.

Kriss Hjūss ar pūlēm sekoja sarunai un tikai tagad novēloti aptvēra, ka viņi runā par Profesoru. Viņš teica: - Maģistrs?

Vai tu pazīsti Maģistru? - jautāja Klēra. - Eduardu de Džonsu?

Kriss uzreiz atkāpās. - Ē… nē… nē, nepazīstu, un…

Tagad sers Daniels uzlūkoja Krišu neslēptā apjukumā. Viņš pagriezās pret Klēru. - Ko viņš saka?

Viņš saka, ka nepazīstot Maģistru.

Pavecā vīra pārsteigums nemitējās. - Kādā mēlē?

Līdzīgā angļu, ser Daniel, ar gēlu piejaukumu, kā man

šķiet. >

Tādu gēlu mēli man nav nācies uzklausīt, - viņš noteica un pagriezās pret Krišu. - Vai tu proti runāt la Iuingue doc? Nē? Loquerisquide Latine?

Viņš jautāja, vai Kriss runā latīniski. Krišam bija akadēmiskas latīņu valodas zināšanas, viņš spēja šai valodā lasīt. Runāt gan ne­kad nebija mēģinājis. Viņš nedroši bilda: - Non, Senior Danielis, solumperpaululum. Perdoleo. -Tikai drusku. Atvainojiet!

Per, per… dicendo ille Ciceroni persimilis est. - Viņam ir Cicerona laika izruna.

Perdoleo. - Atvainojiet!

Tad tev labus augļus nesīs klusēšana. - Pavecais vīrs at­kal pagriezās pret Klēru. - Ko Maģistrs tev teica?

Viņš man nevarēja palīdzēt.

Vai viņš zina mūsu meklēto noslēpumu?

Viņš teica, ka nezinot.

Bet Abats zina, - noteica sers Daniels. - Abatam jāzina. Tieši viņa priekštecis, Laonas bīskaps, veica arī arhitekta dar­bu pēdējā Larokas pārbūvē.

Maģistrs teica, ka laonietis nav bijis arhitekts.

Nav? - Sers Daniels sarauca pieri. - Un kā Maģistrs to zina?

Es domāju, ka Abats viņam to pateicis. Vai varbūt viņš to izlasījis senajos dokumentos. Maģistrs uzņēmies mūkiem par labu sašķirot un sakārtot Sentmēras pergamentus.

Redz, kā, - domīgi novilka sers Daniels. - Gribētos zināt, kādēļ.

Man nebija laika pajautāt, jo tieši tad svētajos mūros ie­lauzās lorda Olivera vīri.

Nu, tad jau Maģistrs visnotaļ drīz būs šeit, - sacīja sers Daniels. - Un lords Olivers pats uzdos šos jautājumus… - Viņš sarauca pieri, acim redzami nelaimīgs par šo domu.

Pavecais vīrs strauji pagriezās pret deviņus vai desmit gadus vecu zēnu, kas stāvēja viņam aiz muguras. - Aizved skvairu Kristoferu uz manu istabu, lai viņš tur nomazgājas un notīrās.

To dzirdot, Klēra uzmeta Danielam asu skatienu. - Tēvoc, neizjauc manus plānus!

Vai es jebkad esmu to darījis?

Pats zini, ka esi mēģinājis.

Mīļais bērns, - viņš sacīja, - es tikai rūpējos par tavu dro­šību - un par tavu godu.

- Un mans gods, tēvoc, vēl nevienam nav apsolīts. - To tei­kusi, Klēra stalti piegāja pie Kriša, aplika roku viņam ap kaklu un ieskatījās acīs. - Es skaitīšu katru mirkli, kamēr tu būsi prom, un ilgošos pēc tevis no visas sirds! - viņa klusi sacīja, un viņas acis bija valgas. - Atgriezies pie manis drīz!

Viņa viegli piedūrās ar lūpām Kriša mutei un negribīgi at­kāpās, pirkstiem noslīdot gar Kriša kaklu. Viņš stāvēja apdul­lis, skatījās cieši viņai acīs, redzēja, cik skaista…

Sers Daniels ieklepojās un pagriezās pret zēnu. - Pakalpo skvairam Kristoferam un palīdzi nomazgāties.

Zēns paklanījās Krišam. Visi klusēja. Acīmredzot viņam bi­ja jāiet. Viņš palocīja galvu un teica: - Es pateicos tev. - Kā par brīnumu, šoreiz viņa vārdi nevienu nepārsteidza; visi likās sa­protam, ko viņš teica. Sers Daniels par atbildi vēsi pamāja, un Kriss atstāja telpu.

Zirgu pakavi noklaudzēja uz paceļamā tiltiņa. Profesors ska­tījās taisni uz priekšu, ignorēdams karavīrus, kas viņu eskor- tēja. Sargi pie pils vārtiem uzmeta jātniekiem vienaldzīgu ska­tienu. Tad Profesors vairs nebija redzams.

Ko tagad darīsim? - stāvēdama pie paceļamā tiltiņa, jau­tāja Keita. - Sekosim viņam?

Mareks neatbildēja. Atskatījusies viņa redzēja, ka Mareks saspringti skatījās, kā divi bruņinieki zirgu mugurās cīnās ar zobeniem laukumā pie pils. Izskatījās, ka tas ir kāds paraug­demonstrējums vai vingrināšanās; cīnītājiem apkārt aplī stāvē­ja jaunekļi livrejās - daži zaļās, citi dzeltenās ar zeltu, acīmre­dzot abu bruņinieku krāsās. Turpat bija arī skatītāju pūlis, kas smējās un izkliedza lamas un uzmundrinājumus vienam vai ot­ram bruņiniekam. Zirgi griezās ciešos lokos, gandrīz saskar- damies, savezdami bruņotos jātniekus seju pret seju. Rīta gai­sā nemitīgi šķindēja zobeni.

Mareks nekustēdamies skatījās.

Keita piebikstīja viņam. - Klausies, Andrē, Profesors… -Tūlīt…

Bet…

Tūlīt!

•

Mareks pirmo reizi sajuta nedrošību. Līdz šim nekas šai pa­saulē nebija licies nevietā vai negaidīts. Klosteris bija tieši tāds, kā viņš bija gaidījis. Zemnieki tīrumos ari bija tieši tādi, kā bi­ja gaidāms. Turnīra laukums ari bija iekārtots atbilstoši viņa agrākajiem priekšstatiem. Un, ari ieejot Kastelgāras pilsētiņā, viņš secināja, ka tā ir tieši tāda, kādai lai, viņaprāt, bija jābūt. Keitu bija šausminājusi cūkas slaktēšana uz bruģa un smirdo­ņa no ādmiņa mucām, bet Mareku ne. Tā bija tieši tāda, kādu viņš jau pirms daudziem gadiem bija iztēlojies.

Taču šo nē, viņš nodomāja, vērodams bruņinieku cīņu.

Tā bija tik strauja! Zobeni lidot lidoja, bez mirkļa apstājas, te no augšas, te no apakšas, un tā vairāk izskatījās pēc pauko­šanās ar špagu, nevis īstas zobenu cīņas. Zobeni nošķindēja viens pret otru ik pēc vienas vai divām sekundēm. Cīņa turpi­nājās bez pauzēm un vilcināšanās.

Mareks vienmēr bija iztēlojies šīs cīņas kā palēninātā filmā: vīri, bruņu dēļ neveikli, cilāja tik smagus zobenus, ka ikviens vēziens prasīja lielu piepūli, tam bija bīstama inerce, un vaja­dzēja laiku, lai atgūtos un iegrozītos nākamajam vēzienam. Viņš bija hronikās lasījis, cik pārguruši pēc kaujas mēdza būt karotāji, un bija pieņēmis, ka pārgurumu radījis lēnās cīņas un smago bruņu nešanas pūliņš.

Šie cīnītāji bija raženības un varas iemiesojums. Viņu zirgi bija milzīgi, arī paši vismaz sešas pēdas gari un ārkārtīgi spē­cīgi.

Mareks nekad nebija ļāvies apmuļķoties no muzeju stendos redzamajiem mazajiem bruņu komplektiem - viņš zināja, ka visas bruņas, kas veselas nonāca muzejā, bija radītas ceremo­niālām vajadzībām un nekad nebija pieredzējušas neko bīsta­māku par viduslaiku parādi. Marekam arī bija aizdomas, ku­ras viņš gan nevarēja pierādīt, ka daudzas no šīm saglabātajām bruņām - smalkiem kalumiem apdarinātajām un izrotātajām bruņām - bija domātas tikai kā izstādāmi paraugi un speciāli darinātas triju ceturtdaļu mērogā, lai labāk parādītu kalēja aug­sto amata prasmi.

īstās kaujas bruņas nemēdza saglabāties. Un viņš bija lasī­jis gana daudz hroniku, lai zinātu, ka visslavenākie viduslaiku bruņinieki visi bijuši raženi vīri - gara auguma, muskuļaini un neparasti spēcīgi. Viņi bija augstdzimuši; viņiem bija pieejama labāka pārtika; un viņi nebija sīkaļas. Viņš bija lasījis, kā bru­ņinieki trenējušies un kā viņi izklaidējušies, dāmām par prie­ku rādīdami spēka brīnumdarbus.

Un tomēr, tomēr viņš nebija spējis iztēloties kaut ko tādu vai vismaz tamlīdzīgu. Šie vīri cīnījās neganti, ātri un nepār­traukti - un izskatījās, ka viņi spētu tā turpināt visu dienu. Ne­viens neizrādīja ne mazākās noguruma zīmes; drīzāk likās, ka viņi gūst baudu no šīs piepūles.

Vērojot bruņinieku agresivitāti un tempu, Mareks saprata, ka deši tādā veidā arī viņš pats labprāt būtu cīnījies, ja viņam būtu bijusi tāda iespēja, - strauji, ar savas sagatavotības un spē­ka rezervēm nokausējot prednieku. Lēnāku cīņas stilu viņš bija tikai iztēlojies, pamatojoties uz neapzinātu pieņēmumu, ka pa­gātnes vīri noteikti bijuši vājāki vai lēnāki, vai neapķērīgāki kā viņš, mūsdienu cilvēks.

Mareks zināja, ka šis pārākuma pieņēmums ir šķērslis, ar kuru jāsaduras katram vēsturniekam. Viņš tikai bija iedomā­jies, ka pats to laikus pamanīs.

Izrādās, nebija vis pamanījis.

Tikai pēc kāda brīža viņš cauri pūļa klaigām saklausīja, ka sakliedzas ari cīnītāji, - viņi bija tik lieliskā fiziskā formā, ka varēja atļauties tērēt elpu un, nepārtraucot cīņu, apveltīt viens otru arī ar asiem un dzēlīgiem vārdiem.

Un tad viņš ievēroja, ka zobeni nav notrulināti, - bruņinie­ki cīnījās ar īstiem kaujas zobeniem, kas bija asi kā bārdas na­ži. Tomēr viņi nepārprotami negribēja viens otru ievainot; tā bija tikai izklaidējoša iesildīšanās pirms gaidāmā turnīra. Šī vieglā, dzīvespriecīgā attieksme pret nāves briesmām bija gan­drīz tikpat šausminoša kā viņu cīņas ātrums un sīvums.

Cīņa turpinājās vēl kādas desmit minūtes, līdz spēcīgs cir­tiens izsita vienu bruņinieku no segliem. Viņš nokrita zemē, taču uzreiz smiedamies pielēca kājās, it kā nekādu bruņu vi­ņam mugurā nebūtu. Skatītāji maksāja saderēto. Skanēja sau­cieni: - Vēlreiz! Vēlreiz! - Starp puišiem livrejās izcēlās kau­tiņš, bet bruņinieki draudzīgi aizgāja uz traktiera pusi.

Mareks izdzirdēja Keitas balsi: - Andrē…

Viņš lēni pagriezās pret viņu.

Andrē, vai ar tevi viss kārtībā?

Viss ir kārtībā, - atbildēja Mareks. - Tikai man vēl daudz jāmācās.

Viņi gāja pa pils paceļamo tiltiņu, tuvodamies sargiem. Ma­reks juta Keitu saspringstam. - Ko mēs darīsim? Ko mēs teik­sim?

Neuztraucies! Es protu oksitāniešu valodu.

Taču, kad viņi bija pienākuši klāt, laukumā aiz aizsarggrāv- ja bija izcēlies vēl viens kautiņš, un sargi vēroja to. Viņi bija aizrāvušies ar to, kamēr Mareks ar Keitu izgāja caur akmens arku un nonāca pils pagalmā.

Mēs vienkārši iegājām iekšā, - nobrīnījās Keita. Viņa lū­kojās visapkārt. - Ko nu?

• •

Auksti, nodomāja Kriss. Viņš sēdēja, izģērbies līdz apakš­biksēm, uz ķebļa sera Daniela mazajā dzīvoklītī. Blakus viņam bija kubuliņš ar karstu ūdeni un drāniņa mazgāšanās sūkļa vie­tā. Zēns bija atgādājis ūdens kubuliņu no virtuves - viņš to ne­sa kā lielu dārgumu, it kā tas būtu no zelta; pēc viņa izturēša­nās varēja spriest, ka karstā ūdens pasniegšana ir liela pagodinājuma zīme.

Kriss bija apzinīgi noberzējies, atteikdamies no zēna palī­dzības. Kubuliņš bija mazs, un ūdens ātri palika melns. Tomēr viņam bija izdevies nodabūt dubļus no auguma, no panadzēm un pat no sejas - te līdzēja zēna pasniegtais metāla spogulītis.

Pēdīgi viņš bija ar rezultātu apmierināts. Taču puika sa­traukti iebilda: - Kungs Kristofer, jūs neesat šķīsts! - un uzstā­ja, ka padarīs mazgāšanās darbu līdz galam.

Tad nu Kriss drebinādamies sēdēja uz koka ķebļa, kamēr puika viņu berza - vai veselu stundu, kā viņam likās. Kriss bi­ja samulsis; viņš vienmēr bija domājis, ka viduslaiku cilvēki bi­juši netīrīgi un smirdīgi, pieskanīgi laikmeta netīrībai. Taču šie ļaudis likās vai apsēsti ar tīrīgumu. Visi, ko viņš pilī redzēja, bija tīri, un nekas ari nesmakoja.

Pat tualete, uz kuras lietošanu pirms mazgāšanās zēns bija uzstājis, nebija tik briesmīga, kā Kriss bija gaidījis. Tas bija šaurs guļamistabā nodalīts kambarītis aiz koka durvīm, tur bi­ja akmens sēdeklis virs bļodas ar noteci caurulē. Acīmredzot izdalījumi nonāca pils pirmajā stāvā, kur tos ik dienas aizvāca. Zēns paskaidroja, ka kalpotājs ik rītu izskalojot cauruli ar ie- smaržinātu ūdeni un uzkarot uz āķa pie sienas svaigu pušķi ar smaržīgiem augiem. Tāpēc nebija nepatīkamas smakas. Patie­sībā, Kriss sērīgi nodomāja, viena otra lidmašīnas tualete smir­dēja riebīgāk.

Un kronis visam bija tas, ka šie ļaudis apslaucījās ar baltām linu strēmelēm! Nē, viņš nodomāja, te it nemaz nav tā, kā viņš bija gaidījis.

Viens labums no šīs piespiedu mazgāšanās bija tas, ka viņš varēja mēģināt parunāties ar zēnu. Puika bija iecietīgs un at­bildēja Krišam lēni, kā pamuļķim. Taču tas deva Krišam iespēju uzklausīt viņu, pirms ausī atskan tulkojums, un viņš ātri atklā­ja, ka var izlīdzēties ar atdarināšanu; pārvarot kautrīgumu un lietojot arhaiskās frāzes, kuras viņš bija lasījis tekstos un ku­rām līdzīgas lietoja arī zēns, viņam bija daudz vieglāk sapras­ties ar zēnu. Tad nu Kriss pamazām ieradinājās sacīt "aumež", nevis "ļoti", "nevaid", nevis "nav", "šķīsts", nevis "tīrs". Likās, ka ar katru sīko vārdu pārmaiņu puika saprot viņu labāk.

Kriss joprojām sēdēja uz ķebļa, kad istabā ienāca sers Da­niels. Viņš nesa krāšņas, kārtīgi salocītas drēbes; tās izskatī­jās ļoti dārgas. Viņš nolika tās uz gultas.

Tā, Kristofer no Hjūsas! Tu esi sasaistījies ar mūsu gud­ro daiļavu.

Tik viņai pateicot, vēl spēju dvest. - Likās, ka sers Daniels saprot.

Es ceru, ka tamdēļ netiksi nelaimē.

Nelaimē?

Sers Daniels nopūtās. - Viņa man stāsta, draugs Kristofer, ka tu esot smalks, bet neesot bruņinieks. Tu esi skvairs?

No tiesas, jā.

Loti sens skvairs, - noteica sers Daniels. - Kā esi skolots kaujas mākslā?

Kaujas mākslā? - Kriss sarauca pieri. - Nu, es esmu… ē…

Vai vispār esi? Saki vaļā: kā esi skolots?

Kriss nolēma, ka labāk sacīt patiesību. - Patiesi, es esmu… . saprotiet… esmu skolots, izskolots… Es esmu pētnieks… sho- lārs.

Sholārs? - Pavecais vīrs nesapratnē pakratīja galvu. - Es- colie? Esne discipulus? Studesne sub magistro? - Vai tu skolo­jies pie kāda maģistra?

Ita est. - Tā ir.

Ubi? - Kur?

E… Oksfordā.

Oksfordā? - Sers Daniels nicīgi nošņācās. - Tad tev šeit nav ko meklēt pie tādas kā mana kundze. Tici man, kad saku - šī vieta nav paredzēta tādiem scolere. Es tev pateikšu, kāds ta­gad ir stāvoklis.

• •

Lordam Oliveram vajag naudu, ar ko samaksāt saviem ka­ravīriem, un tuvējās pilsētās viņš jau ir salaupījis visu, kas vien dabūjams. Tāpēc tagad viņš mudina Klēru precēties, lai dabū­tu savu daļu no šā darījuma. Gijs de Malegāns ir izteicis izde­vīgu piedāvājumu, kas ļoti iepriecina lordu Oliveru. Taču Gijs nav bagāts, un viņš nevar atlīdzināt lordam Oliveram, ja neie­ķīlā daļu no manas kundzes īpašumiem. Tam viņa nevēlas pie­krist. Daudzi domā, ka lords Olivers jau sen ir privāti vieno­jies ar Giju - viens pārdos lēdiju Klēru, otrs viņas zemes.

Kriss neteica neko.

Šīm laulībām ir vēl kāds šķērslis. Klēra nicina Malegānu, kuru viņa tur aizdomās par līdzdalību viņas vīra nāvē. Gijs bija klāt Džefrija nāves brīdī. Visi bija pārsteigti, cik pēkšņi viņš šķī­rās no šīs pasaules. Džefrijs bija jauns un spēcīgs bruņinieks. Kaut arī ievainojumi bija nopietni, viņš jau bija sācis atkopties. Patiesību neviens nezina līdz šai dienai, taču runā - daudzi runā -, ka vainīga bijusi inde.

Es saprotu, - teica Kriss.

Tiešām? Atļaušos šaubīties. Apdomājiet - mana kundze šai pilī ir gluži vai lorda Olivera gūstekne. Viņai pašai varētu

izdoties aizbēgt, bet viņa nevar slepus paņemt līdzi visu savu svītu. Ja viņa tiešām slepus aizbrauks un atgriezīsies Anglijā - un tāda vēlēšanās viņai ir -, tad lords Olivers atriebsies man un citiem viņas ļaudīm. Viņa to zina, un tāpēc viņai jāpaliek… Lords Olivers grib viņu izprecināt, un mana kundze izdomā vi­sādas viltības, lai to atliktu. Viņa patiešām ir gudra. Taču lords Olivers nav pacietīgs cilvēks, un viņš drīz piespiedīs jautājumu atrisināt. Pašlaik viņas vienīgās cerības ir tur. - Viņš piegāja pie loga un rādīja ārā.

Kriss piegāja klāt un skatījās.

No šā augstā loga varēja redzēt pāri pagalmam un pils ārē­jam mūrim. Aiz tā viņš redzēja pilsētiņas jumtus, tad pilsētiņas mūri un sargus, kas staigāja pa vaļņiem. Aiz tiem laukus un mežus, kas aizsniedzās tālē.

Kriss vaicājoši paskatījās serā Danielā.

Tur, mans scolere! - Sers Daniels rādīja. - Ugunis.

Viņš rādīja tālumā. Samiedzis acis, Kriss tik tikko spēja iz­šķirt blāvas dūmu strūklas, kas saplūda ar zilo dūmaku. Neko citu viņš tur nejaudāja saskatīt.

Tas ir Arno de Servola karapulks, - paskaidroja sers Da­niels. - Viņi iekārtojuši nometni tikai piecpadsmit jūdžu atsta­tu. Pēc vienas vai, lielākais, divām dienām viņi būs šeit. Visi to zina.

Un sers Olivers?

Viņš zina, ka kauja ar Arno būs sīva.

Un tomēr viņš rīko turnīru.

Tas ir viņa goda jautājums, - sacīja sers Daniels. - Viņa dzeļošā goda. Patiesi, viņš labprāt to atceltu, ja vien varētu. To­mēr viņš neuzdrošinās. Un tur slēpjas tavas briesmas.

Manas briesmas?

Sers Daniels nopūtās. Viņš sāka staigāt šurpu turpu. - Sa­ģērbies nu, lai vari pienācīgi satikt seru Oliveru. Es mēģināšu novērst briesmīgo nelaimi.

Pavecais vīrs pagriezās un izgāja no istabas. Kriss skatījās zēnā. Tas bija mitējies berzt.

Kādu nelaimi? - viņš jautāja.

Viduslaiku pētniekiem divdesmitajā gadsimtā nācās rēķinā­ties ar to, ka nebija saglabājies neviens četrpadsmitā gadsimta attēls, kurā būtu redzams, kāds izskatijies tā laika pils inter­jers. No tā laika nebija saglabājušās ne gleznas, ne ilustrētas manuskriptu lapas, ne zīmētas skices - itin nekas. Senākie četr­padsmitā gadsimta dzīves attēli patiesībā bija darināti piecpa­dsmitajā gadsimtā, un visi interjeri, kā arī ēdieni, tērpi un viss pārējais atbilda šim, nevis čeb'padsmitajam gadsimtam.

Līdz ar to neviens mūsdienu zinātnieks nezināja, kādas mē­beles tika lietotas, kā bija rotātos sienas, kā ļaudis ģērbās un uzvedās. Šādas informācijas trūkums bija tik absolūts, ka Ix>n- donas Tauerā, kad tika atrakti karaļa Edvarda Pirmā aparta­menti, atjaunotās sienas tika atstātas ar pliku apmetumu, jo ne­viens nezināja, kādi rotājumi tur varēja būt.

Tieši tāpēc arī mākslinieku versijās par četrpadsmito gad­simtu parasti bija redzams pelēcīgs interjers, kailas sienas, maz mēbeļu - varbūt pa kādam krēslam vai lādei - un maz kas cits. Laikmetam atbilstošu iztēlojamu ainu trūkums radīja priekšsta­tu. ka dzīve tai laikā bijusi visai pieticīga.

Visas šīs domas uzzibsnīja Keitas liriksones prātā, kad vi­ņa gāja iekšā Kastelgāras lielajā zālē. To, ko viņai bija lemts ie­raudzīt, nekad nebija redzējis neviens vēsturnieks. Viņa gāja, spraukdamās cauri pūlim un sekodama Marekam. Un viņa ska­tījās neatņemdamās uz juceklīgo bagātību klāstu, kas pavērās viņas skatienam.

Lielā zāle laistījās kā milzīgs dārgakmens. Saule pa augsta­jiem logiem apspīdēja sienas, pie kurām karājās ar zeltu izšūti gobelēni, tā ka atspīdumi mirguļoja uz sarkanzeltaini izkrāso­tajiem griestiem. Pie vienas sienas visā telpas platumā karājās milzīgs izšūts audekls ar sudraba liliju rakstu uz tumšzila fo­na. Pie pretējās sienas bija gobelēns, kurā bija attēlota kauja: bruņinieki cīnījās, dižodamies ar dzimtu regālijām - ar sudra­bu rotātās bruņās, zilbaltos un sarkanzeltainos apmetņos; viņu plīvojošie karogi izšūti ar zeltu.

Zāles galā slējās milzīgs krāšņs kamīns, tik liels, ka cilvēks tajā varētu ieiet nepieliecodes, gravējumiem rotātā dzega bija apzeltīta un vizuļoja. Kamīna priekšā atradās pamatīgs pīts rež­ģis, arī apzeltīts. Virs kamīna karājās gobelēns, kurā gulbju kā­sis lidoja virs pļavas, kas bija attēlota ar smalku sarkanu un zel­tainu ziediņu rakstu.

Telpai piemita dabiska elegance, tā bija bagātīgi un skaisti rotāta - mūsdienīgam skatītājam liktos, ka atbilstoši visai sie­višķīgai gaumei. Zāles krāšņums un smalkums bija asā pret­runā ar cilvēku uzvedību - ļaudis bija trokšņaini, nesavaldīgi, rupji.

Kamīna priekšā bija klāts pamatīgs galds ar baltu linu gald­autu - zelta bļodas bija ar kaudzi piekrautas ēdieniem. Pa gal­du skraidelēja sīki šuneļi un uzcienājās ar visu, ko viņiem ie­kārojās, līdz galda vidū sēdošais vīrs tos lādēdamies patrieca.

Lordam Oliveram de Vanesam bija ap trīsdesmit gadu, ga­ļīgajā, izlaidīgajā ģīmī vīdēja šauras acis, žoklis visu laiku atiezts smīnā, lūpas saspringtas, piesedzot trūkstošo zobu vietas. Vi­ņa drēbes bija tikpat krāšņas kā šī zāle: zilzeltains apmetnis ar augstu zeltītu apkakli, kažokādas cepure. Ap kaklu krelles ar ziliem dārgakmeņiem, katrs vismaz sarkankrūtīša olas lielumā. Pirkstos vairāki gredzeni ar lieliem ovāliem akmeņiem resnos zelta riņķos. Viņš dūra ar nazi ēdienā un skaļi gremoja, pa brī­žam uzrūkdanis galdabiedriem.

Par spīti smalkajam ietērpam palika iespaids, ka viņš ir ne­iecietīgs un bīstams cilvēks - maltites gaitā viņa apsārtušo acu skatiens šaudījās pa telpu, modri uzmanot, vai kāds viņu neaiz­vainos, vai neradīsies iegansts kautiņam. Viņš bija sasprindzis un gatavs dot triecienu kuru katru brīdi; kad uz galda atkal uz­rāpās mieloties viens no šuneļiem, Olivers nevilcinādamies trie­ca tam dibenā naža asmeni, tā ka dzīvnieciņš ar kaucienu aiz­lēca projām un smilkstēdams un asiņodams izjoņoja no zāles.

Lords Olivers nosmējās, noslaucīja no naža asmens suņa asinis un turpināja ēst.

Pārējie viri pie galda pievienojās jautrībai. Pēc izskata viņi visi šķita karavīri, apmēram vienos gados ar Oliveru, un visi arī turīgi ģērbušies, tomēr ne tik izsmalcināti kā viņu vadonis. Turpat sēdēja arī trīs četras sievietes - jaunas, skaistas, nekau­nīgas; kupliem izlaistiem matiem un cieši pieguļošās kleitās. Viņas ķiķināja un grābstījās ar rokām zem galda.

Keita skatījās, un viņai prātā nelūgts ienāca viens vārds: ka- rakungs. Tas bija tipisks viduslaiku bandas vadonis, kas ar sa­viem vīriem un viņu pērkamajiem sievišķiem uzdzīvoja sagrāb­tā pilī.

Pret grīdu norībēja koka nūja, un atskanēja vēstneša sau­ciens: - Mans kungs! Ierodas Maģistrs Eduardus de Džonss!

Keita pagriezās un redzēja, ka Profesors tiek stumts cauri pūlim uz galda pusi.

Lords Olivers pacēla acis, ar delnu noslaucīja mērci no zo­da un sacīja: - Esi sveicināts Maģistr Eduardus! Es gan nezi­nu, vai tu esi maģistrs vai mags…

Sveicināts, lord Oliver! - oksitāniešu valodā atbildēja Pro­fesors un viegli palocīja galvu.

Maģistr, kāpēc tik vēsi? - Olivers izlikās, ka sapūšas. - Tu mani sāpini, nudien. Kā gan es būtu izpelnījies šādu vē­sumu? Vai tu esat neapmierināts, ka es liku tevi atvest no klos­tera? Šeit tevi baros tikpat labi, to es apsolu. Pat labāk. Šā vai tā, Abatam tu neesi vajadzīgs, bet man esi.

Džonstons stāvēja, stalti izslējies, un neatbildēja.

Tev nav, ko teikt? - jautāja Olivers, nikni blenzdams Džon- stonā. Viņa seja satumsa. - Gan būs… - viņš norūca.

Džonstons palika nekustīgs un kluss.

Pauze ieilga. Lords Olivers, kā likās, saņēmās. Viņš sāji pa­smaidīja. - Nekas, nekas, neķildosimies. Godājamais ciemiņ, man vajadzīgs tavs padoms, - sacīja Olivers. - Tu esi gudrs, un gudrība man esot ļoti vajadzīga - tā šie varenie man saka. - Ap galdu atskanēja smieklu rēcieni. - Un man stāsta, ka tu spē­jot paredzēt nākotni.

To nespēj neviens, - atteica Džonstons.

Ak tā? Es domāju, ka tu to spēj gan, Maģistr. Un palūko, lūdzams, pats savu nākotni. Es negribētu, lai tik izcilam vīram kā tev būtu briesmīgi jācieš. Zini, kādu galu ņēma tavs vārda­brālis, mūsu nelaiķa karalis Edvards Negudrais? Pēc acīm re­dzu, ka tu to zini. Tu gan nebiji šeit, pili, klāt. Bet es biju… - Viņš drūmi pasmīnēja un atzvēlās krēslā. - Uz viņa ādas nebi­ja ne zīmes.

Džonstons lēni pamāja. - Viņa kliedzienus varēja dzirdēt jū­dzēm tālu.

Keita vaicājoši paskatījās Marekā. Tas čukstēja: - Viņi ru­nā par Anglijas karali Edvardu Otro. Viņš tika ieslodzīts un no­galināts. Viņa gūstītāji negribēja, lai paliek ārējas vardarbības pēdas, tāpēc iesprauda viņam anālajā atverē cauruli un pa to nokaitētu krāsnskruki taisni zarnās, līdz viņš nomira.

Keita nodrebēja.

Karalis bija gejs, - turpināja čukstēt Mareks, - tāpēc šo eksekūciju uzskatīja par lieliskas asprātības izpausmi.

Patiesi, viņa kliedzienus varēja dzirdēt jūdzēm tālu, - at­balsoja Olivers. - Tāpēc padomā par to. Tu daudz ko zini, un arī es daudz ko zināšu. Vai nu tu būsi mans padomnieks, vai arī tavas dienas ir skaitītas.

Lordu Oliveru pārtrauca kāds bruninieks, kas bija pienācis viņam klāt un kaut ko čukstēja ausi. Šis bruņinieks bija grez­nā sarkanbrūnpelēkā tērpā, tomēr viņam bija skarba, karagā­jienos vēju appūsta seja. Pār viņa seju no pieres līdz zodam sniedzās dziļa rēta, gandrīz vai grava; tā turpinājās vēl aiz aug­stās apkakles. Olivers noklausījās, tad sacīja: - Jā? Tu tā domā, Robert?

Rētainais bruņinieks par atbildi pačukstēja vēl kaut ko, ne mirkli nenolaižot acis no Profesora. Lords Olivers klausīdamies arī skatījās uz Profesoru. - Labi, paskatīsimies, - viņš noteica.

Skarbais bruņinieks turpināja čukstēt. Olivers pamāja.

•

•

Mareks, pūli stāvēdams, pagriezās pret galminieku, kas mī­ņājās turpat blakus, un oksitāniski jautāja: - Teic - kas ir šis varenais virs pie Olivera?

Draugs, tas ir sers Roberts de Kērs.

De Kērs? - brīnījās Mareks. - Neesmu par viņu dzirdējis.

Viņš nesen pievienojies svītai, vēl gadu nav nodienējis, taču guvis lielu labvēlību sera Olivera acīs.

Ak tā? Un ar ko?

Galminieks gurdi paraustīja plecus, kā sacīdams: "Kas zina augstmaņu prātus?" Tomēr atbildēja: - Sers Roberts ir no­pietns karotājs, un viņš ir uzticams lorda Olivera padomnieks visos kara jautājumos. - Galminieks pieklusināja balsi. - Bet patiesi, es domāju, ka viņam nebūt netīk redzēt lorda priekšā citu padomnieku, turklāt tik izcilu.

Mjā, - noteica Mareks un pamāja. - Saprotu.

Likās, ka sers Roberts tiešām neatlaidīgi pastāv uz savu, de dzīgi čukstēdams, līdz Olivers strauji pamāja ar roku, kā mos­kītu padzīdams. Bruņinieks tūdaļ paklanījās, atkāpās un nostā­jās Oliveram aiz muguras.

Maģistr! - sacīja Olivers.

-Jā, milord.

Man ir ziņas, ka tu protot iegūt Grieķu Uguni.

Mareks pūlī pavīpsnāja. - To neviens neprot, - viņš čukstē­ja Keitai. Grieķu Uguns bija slavena vēstures mīkla, postošs aizdedzināšanas ierocis, kas radies sestajā gadsimtā, un vēs­turnieki līdz šai dienai strīdas, kāds tas varētu būt bijis. Kāda patiesībā bija Grieķu Uguns un kā to taisīja, nezināja neviens.

Jā, - atbildēja Džonstons. - Protu.

Mareks stingi vērās Profesorā. Ko tas nozīmē? Skaidrs, ka Profesors ari bija sapratis, ka priekšā ir sāncensis, bet šī nu­dien bija bistama spēle. Viņam noteikti liks savu prasmi aplie­cināt.

Tu pats to varētu uztaisīt? - pārjautāja Olivers.

-Jā, milord, varētu.

Alia! - Olivers pagriezās un uzmeta asu skatienu seram Robertam. Izskatījās, ka uzticamais padomnieks šoreiz devis aplamu padomu. Olivers atkal pievērsās Profesoram.

Tas nebūs grūti, - sacīja Profesors, - ja man varēs nākt talkā mani palīgi.

Skaidrs, kas par lietu, nodomāja Mareks. Profesors dod so­lījumus, lai varētu viņus visus sapulcināt.

Ko? Palīgi? Tev ir palīgi?

-Jā, milord, un…

Labi, viņi, protams, varēs tev palīdzēt, Maģistr. Un, ja ar viņiem nepietiks, mēs tev dosim, cik vien palīgus vajadzēs. Par to nav jāraizējas. Un kā ar Rasuguni jeb Natosas uguni? To arī proti?

-Jā, milord.

Un vai tu man tos uztaisīsi un parādīsi?

Kad vien vēlades, milord.

Ļoti labi, Maģistr. Ļoti labi. - Lords Olivers ieturēja pauzi un saspringti skatījās uz Profesoru. - Un vai tu zini arī to vie­nu noslēpumu, kurš man no tevis visvairāk vajadzīgs?

Ser Oliver, to noslēpumu es nezinu vis.

Zini gan! Un tu man to pateiksi! - viņš kliedza, triekdams biķeri pret galdu. Viņa seja bija tumši piesarkusi, uz pieres izspiedās vēnas, un balss pieskanēja zāli, kurā visi cid trokšņi bija apklusuši. - Jau šodien tu man to pateiksi! - Kāds šunelis uz galda bija pielīdis viņam priekšā. Olivers ar spēcīgu pļauku notrieca to uz grīdas. Blakus sēdošā meitene kaut ko pārmetot iebilda un saņēma vēl spēcīgāku sitienu pa seju, tādu, ka no­krita ar visu krēslu atmuguriski uz grīdas. Meitene neizdvesa ne skaņas un nekustējās, tikai gulēja saspringusi, kājām gaisā.

Uh, cik esmu dusmīgs! - pieceldamies kājās, šņāca lords Olivers. - Uh! - Viņš nikni skatījās apkārt, roku uz zobena spa­la turēdams, viņa acis šaudījās pa zāli, it kā meklēdamas kādu vainīgo. Visi zālē klusēja, nekustējās, blenza sev uz kājām. Li­kās, ka pils lielā zāle pēkšņi pārvērtusies par gleznu, kurā kus­tējās vienīgi lords Olivers. Viņš strauji elpoja, tad izrāva zobe­nu un trieca ar asmeni galdā. Šķīvji un biķeri palēcās un nograbēja, zobens ieurbās kokā.

Olivers nikni blenza uz Profesoru, tomēr pamazām savaldī­jās, viņa dusmu vilnis atkāpās. - Maģistr, tu darīsi, ko saku! - viņš vēl nokliedzās un pamāja sargiem. - Vediet viņu prom! lai apdomājas.

Sargi rupji sagrāba Profesoru un aizvilka viņu projām cauri klusējošajam pūlim. Keita un Mareks pagājās tuvāk, kad viņu veda garām, taču Profesors viņus neredzēja.

Lords Olivers zvērojošu skatienu vērās zālē. - Sēdiet un līk­smojieties, - viņš nošņācās, - kamēr es neesmu pavisam dus­mīgs!

Mūziķi uzreiz sāka spēlēt, un zāli piepildīja pūļa troksnis.

•

•

Drīz pēc tam Roberts de Kērs izsteidzās no zāles uz to pa­šu pusi, kur aizveda Profesoru. Mareks nodomāja, ka tā nav laba zīme. Viņš piebikstīja Keitai, norādot, ka viņiem vajadzē­tu sekot de Kēram. Viņi jau virzījās uz durvīm, kad pret grīdu atkal norībēja vēstneša nūja.

Milord! Lēdija Klēra d'Elthema un skvairs Kristofers de Hjūss.

Mareks ar Keitu apstājās. - Velns un elle! - norūca Mareks.

Zālē ienāca skaista jauna sieviete un viņai pie sāniem - Kriss Hjūss. Tagad Krišam bija mugurā krāšņas galminieka drēbes. Viņš izskatījās ļoti cēls - un ļoti apjucis.

Stāvēdams blakus Keitai, Mareks piebikstīja pie auss un čukstēja: - Kris! Kamēr tu esi šai zālē, neko nesaki un neko nedari! Saproti?

Kriss viegli, viegli pamāja.

Uzvedies tā, it kā neko nesaprastu! Tas nebūs grūti.

Kriss un sieviete devās cauri pūlim tieši pie lielā galda, no

kura lords Olivers raudzījās viņos ar neslēptu aizkaitinājumu. Sieviete to pamanīja un noliecās dziļā, pazemīgā reveransā, un palika nodurtu galvu.

Labi, labi! - īgni uzsauca lords Olivers, pamādams ar vis­tas stilbiņu. - Tāda zemošanās tev nepiestāv.

Milord… - Viņa izslējās.

Olivers nošņācās. - Un ko tu šodien esi atvilkusi sev līdzi? Vēl viens apstulbis iekarojums?

Milord, ja labpatīk, es stādu tev priekšā Kristoferu de Hjū- su, Īrijas skvairu, kurš izglāba mani no ļaundariem, kas šodien gribēja mani nolaupīt un varbūt izdarīt vēl ko sliktāku.

-Jā? No ļaundariem? Kas gribēja nolaupīt? - Lords Olivers uzjautrināts lūkojās uz pārējiem bruņiniekiem pie galda. - Ser Gij, ko tu par to saki?

Melnīgsnējais vīrs nikni piecēlās. Sers Gijs de Malegāns bija viscaur tērpies melnā - melnā bruņukreklā un melnā apmetnī ar izšūtu melnu ērgli uz krūtīm. - Milord, baidos, ka milēdija uzjautrinās par mums. Viņa ļoti labi zina, ka es sūtīju savus vīrus, lai izglābtu viņu, redzot, ka viņa bija viena un briesmās. - Sers Gijs pagājās uz Kriša pusi, neganti blenzdams uz viņu. - Šis ir tas cilvēks, milord, kas pakļāva milēdiju dzīvības briesmām. Ja tagad viņa šo aizstāv, tad tikai, lai izrādītu savu neparasto as­prātību.

Khm, - noteica Olivers, - asprātību? Milēdij Klēra, kāda asprātība še slēpjas?

Sieviete paraustīja plecus. - Tikai neprātīgie, milord, redz asprātību, kur tās nav.

Tumšais bruņinieks nošņācās. - Atra mēle jo ātri patiesību slēpj. - Malegāns piegāja Krišam klāt un nostājās tikai pāris collu atstatu. Viņš saspringti skatījās, lēni un apņēmīgi sāk­dams vilkt nost bruņu cimdu. - Skvairs Kristofers. Vai tā tevi sauc?

Kriss neko neteica, tikai pamāja.

•

Kriss bija šausmās. Viņš bija iekļuvis situācijā, no kuras ne­ko nesaprata, telpā, kas pilna ar asinskārīgiem karavīriem, ne labākiem par lielpilsētas bandītu baru, un tagad vēl šis mel­nīgsnējais, niknais vīrs, kura elpa oda pēc nopuvušiem zobiem, ķiplokiem un vīna, - bija grūti noturēdes, lai nedrebētu ceļi.

Ausī viņš dzirdēja Mareka balsi: - Nerunā, lai vai kas no­tiktu!

Sers Gijs, samiedzis acis, skatījās uz viņu. - Es tev uzdevu jautājumu, skvair! Atbildēsi? - Viņš joprojām lēni, lēnītiņām vil­ka nost cimdu, un Krišam likās, ka tūdaļ viņš sitīs ar kailu dūri.

Nerunā! - atgādināja Mareks.

Krišam nenāca ne prātā nepakļauties šim padomam. Viņš dziļi ievilka elpu, mēģinādams savaldīties. Kājas bija kā no gu­mijas un nevaldāmi trīsēja. Viņš juta, ka varētu sabrukt šā vīra priekšā. Viņš no visiem spēkiem pūlējās saņemties. Vēlreiz dzi­ļi ievilka elpu.

Sers Gijs pagriezās pret sievieti. - Madam, vai tavs glābējs skvairs runāt arī prot? Vai tikai dvest?

Ja tev labpatīk zināt, ser Gij, viņš ir svešzemnieks un īpa­ši labi nesaprot mūsu valodu.

Dic mihi nomen tuum, scutari. - Teic, kā tevi sauc!

Baidos, ka ari latīniski viņš nerunā, ser Gij.

Malegāns neslēpa riebumu. - Commodissime. Ērti iekārto­jies šis stulbais skvairs, jo mēs nevaram izprasīt, kā viņš te no­nācis un ar kādu nolūku. Ja īrs, tad tālu no mājām. Un svētceļ­nieks viņš tomēr nav. Un dienestā arī nav. Kas viņš ir? Kāpēc viņš ir šeit? Paskat, kā dreb! Kāpēc lai viņš baidītos? No mums viņam nav jābaidās, milord, - ja vien viņš nav no Arno ļaudīm, atnācis izlūkot mūsu zemes. Tāpēc izliekas par stulbu. Gļēvu­lis, kas neuzdrošinās runāt!

Neatbildi… - čukstēja Mareks.

Malegāns spēcīgi iebakstīja Krišam krūtīs. - Jā, gļēvulīgais skvair, es saucu tevi par spiegu un par neģēli, kam vīra dūšas nepietiek, lai atzītu savu mērķi. Es tevi nicinātu, ja tu vispār būtu nicinājuma vērts.

Bruņinieks atmeta galvu un ar nicīgu žestu nometa bruņu cimdu uz grīdas. Tas nograbēja vien Krišam pie kājām. Sers Gijs nekaunīgi novērsās un gāja atpakaļ pie galda.

Visa zāle cieši skatījās uz Krišu.

Klēra viņam blakus čukstēja: - Cimds…

Kriss pameta skatienu uz viņas pusi.

Cimds!

Kas ir ar to cimdu? Viņš nobrīnījās, noliecās un pacēla. Tas bija smags. Viņš sniedza cimdu Klērai, taču tā jau bija pagrie­zusies pret galdu un sacīja: - Bruņiniek, skvairs ir pieņēmis tavu izaicinājumu.

Izaicinājumu? Kriss nesaprata.

Sers Gijs atbildēja uzreiz: - Trīs pīķi bez uzgaļiem, ā out- rance. - Cīņa līdz galam.

Nabaga idiots! - Mareks noelsas. - Vai tu apjēdz, ko tik­ko izdarīji?

Sers Gijs pie galda pagriezās pret lordu Oliveru. - Milord, es lūdzu, atļaujiet šīsdienas turnīru sākt ar mūsu divkauju!

lai notiek! - atteica Olivers.

No pūļa iznira sers Daniels un palocījās. - Milord Oliver, mana krustmeita nupat jau pārāk aizrāvusies ar jokiem, līdz necienīgām sekām. Var jau būt, ka viņai ir jautri redzēt, kā sers Gijs, cildens bruņinieks, nolaižas tik zemu, lai cīnītos ar vien­kāršu skvairu, bet seram Gijām nekādi nepiestāv paļauties šai

viņas viltībai. >

Vai tiešām? - jautāja lords Olivers, uzlūkodams melnīg­snējo bruņinieku.

Sers Gijs Malegāns nospļāvās uz grīdas. - Skvairs? Varu sa­derēt, ka viņš nav nekāds skvairs! Viņš ir maskējies bruņi­nieks, blēdis un spiegs. Viņš saņems pienācīgu algu par savu krāpniecību. Es cīnīšos ar viņu šodien pat.

Jel uzklausiet, milord! - nerimās sers Daniels. - Es do­māju, tā nebūs pareizi. Viņš patiesi ir tikai skvairs, maz mācīts karamākslā, viņš nebūs cienīgs pretinieks jūsu cildenajam bru­ņiniekam.

Kriss joprojām pūlējās saprast, kas vispār notiek, kad priek­šā iznāca Mareks un tekoši ierunājās kādā svešvalodā, kas drusku izklausījās pēc franču. Viņš nosprieda, ka tā droši vien ir oksitāniešu valoda, un klausījās aparātiņa tulkojumu.

Milord, - sacīja Mareks, zemu paklanīdamies, - šis godā­jamais džentlmenis runā patiesību. Skvairs Kristofers ir mans ceļabiedrs, bet viņš nav karotājs. No sirds jūs lūdzu - atļaujiet Kristoferam nosaukt vietnieku, kas pieņemtu šo izaicinājumu.

Ko? Vietnieku? Kādu vietnieku? Es tevi nepazīstu.

Kriss redzēja, ka lēdija Klēra skatās Marekā ar neslēptu in­teresi. Mareks īsu mirklīti atbildēja uz šo skatienu un tad uz­runāja Oliveru:

Ar jūsu atļauju, milord, es esmu sers Andrē de Mareks no Eno novada. Es piedāvājos būt par viņa vietnieku un ar Die­va palīgu būšu sīvs pretinieks šim cildenajam bruņiniekam.

Lords Olivers pārdomādams pakasīja zodu.

Redzēdams viņa neizlēmību, sers Daniels izmantoja izdevī­bu turpināt. - Milord, sākt turnīru ar nevienādu cīņu - tas var sabojāt šo dienu, kam jāpaliek ļaužu atmiņā kā lieliskai. Es do­māju, de Mareks būtu piemērotāks pretinieks.

Lords Olivers atkal pagriezās pret Mareku, lūkojot, vai vi­ņam būs kas sakāms.

Milord, - iesāka Mareks, - ja mans draugs Kristofers ir spiegs, tad arī es tāds esmu. Viņu apvainojot, sers Gijs ir ap­vainojis arī mani, un es lūdzu atļauju aizstāvēt savu godu!

Izskatijās, ka šis jaunais sarežģījums izklaidē lordu Olive­ru. - Ko teiksi, ser Gij?

Patiesi, - atbildēja melnīgsnējais bruņinieks. - Es pieļau­ju, ka šis de Mareks varētu būt cienīgs vietnieks, ja vien kaujā viņš ir tikpat veikls kā runās. Taču, kā jau vietniekam, viņam pienākas cīnīties ar manu vietnieku, seru Šarlu de Gonu.

Galda galā piecēlās garš virs. Viņam bija bāla seja, plakans deguns un sārtas acis, viņš atgādināja bulterjeru. Viņa tonis bija nicīgs. - Es būšu vietnieks, ar prieku.

Mareks mēģināja vēlreiz. - Tātad, - viņš teica, - izskatās, ka sers Gijs baidās vispirms cīnīties ar mani.

Lēdija Klēra, to dzirdot, atklāti uzsmaidīja Marekam. Viņa bija nepārprotami ieinteresējusies par viņu. Likās, ka seru Giju tas kaitina.

Es nebaidos ne no viena, - atteica Gijs, - un vismazāk no Eno salašņām. Ja tu izdzīvosi cīņā ar manu vietnieku, par ko es stipri šaubos, tad es labprāt ar tevi cīnīšos un darīšu galu tavai nekaunībai.

Lai tā nodek! - noteica lords Olivers un novērsās. Vina

»

tonis pauda, ka šī saruna ir pabeigta.

Zirgi zāļainajā laukumā dižājās un skraidīja cits citam garām. Zeme drebēja vien, kad varenie dzīvnieki traucās ga­rām Marekam un Krišam, kas stāvēja pie zemā žoga un skatī­jās izmēģinājuma skrējienus. Krišam turnīra laukums šķita mil­zīgs - tas nebija mazāks par futbola laukumu, turklāt divās pusēs bija uzslietas skatītāju tribīnes, un tajās jau bija sākušas sēsties dāmas. Skatītāji no laukiem, vienkārši ģērbušies un trokšņaini, drūzmējās gar apmali.

Garām šņācošos zirgos paauļoja vēl divi jātnieki. - Cik labi tu proti jāt? - jautāja Mareks.

Kriss paraustīja plecus. - Esmu jājis ar Sofiju.

Nu, tad jau dzīvs paliksi, Kris, - noteica Mareks. - Bet tev jādara tieši tas, ko es saku.

Zinu.

Līdz šim tu neesi darījis, ko es saku, - atgādināja Mareks. - Šoreiz obligāti.

Labi, labi…

Vienīgais, kas tev jāizdara, - sacīja Mareks, - ir jānoturas zirgā līdz triecienam. Redzot, cik slikti tu jāj, seram Gijām ne­būs citas iespējas kā mērķēt krūtīs, jo krūtis ir lielākais un maz­kustīgākais mērķis auļojošā jātniekā. Es gribu, lai tu uzņem vi­ņa pīķi tieši uz krūtīm, uz krūšu vairoga. Saproti?

Uzņemu pīķi uz krūtīm, - atkārtoja Kriss. Viņš izskatījās ļoti nelaimīgs.

Kad tev trāpīs pīķis, tev jāļaujas triecienam un jākrīt ze­mē. Tas nebūs grūti. Nokriti zemē un nekusties! Lai izskatās, ka tu esi zaudējis samaņu. Tas patiesībā nav izslēgts. Un, lai kas notiktu, necelies kājās! Saproti?

Necelties kājās.

Tieši tā. Lai kas notiktu, paliec tur guļam. Ja sers Gijs būs tevi izsitis no segliem un tu būsi zaudējis samaņu, cīņa būs bei­gusies. Bet, ja tu piecelsies, viņš varēs pieprasīt nākamos pī­ķus vai ari cīnīties ar tevi, kājās stāvot, ar zobeniem un jebku­rā gadījumā tevi nogalināt…

Nedrīkst celties kājās…

Jā, nekādā ziņā! - atkārtoja Mareks. - Necelies kājās! - Viņš uzsita Krišam uz pleca. - Ja paveiksies, nekas slikts tev nenodks.

Jēziņ! - Kriss noelsās.

Vēl citi zirgi, zemi rībinādami, padrāzās viņiem garām.

•

•

Viņi atstāja laukumu aiz muguras un gāja starp teltīm, kas bija saslietas aiz turnīra vietas. Teltis bija mazas un apaļas, ko­ši izrotātas ar krāsainām svītrām un zigzaga rakstiem. Virs kat­ras telts plīvoja karodziņi. Zirgi bija piesieti ārpusē. Pāži un ie­roču nesēji steidzās šurpu turpu, nesdami bruņas, seglus, sienu, ūdeni. Vairāki pāži vēla pa zemi muciņas. No muciņām nāca klusa šņācoša skaņa.

-Tās ir smiltis, - paskaidroja Mareks. - Viņi izrullē smiltīs bruņukreklus, lai notīrītu rūsu.

Hmm… - Kriss centās pievērsties detaļām, lai novērstu domas no gaidāmajiem notikumiem. Tomēr viņam bija sajūta, it kā viņš ietu uz savu nāvessodu.

Viņi iegāja teltī, kur jau gaidīja trīs pāži. Siltumam vienā stū­rī kurējās ugunskuriņš; bruņas bija izklātas zemē uz audekla. Mareks tās īsu bridi nopētīja, tad pateica: - Viss kārtībā, - un pagriezās uz iešanu.

Kur tu iesi?

Uz otru telti - ģērbties.

Bet es nezinu, kā…

Pāži tevi apģērbs, - atteica Mareks un aizgāja.

Kriss skatījās uz bruņām, kuru sastāvdaļas gulēja zemē, se­višķi uz ķiveri, kam bija smails izvirzījums deguna vietā, kas atgādināja lielu pīles knābi. Acīm bija tikai šaura spraudziņa. Blakus stāvēja vēl viena ķivere, parastāka izskata, un Kriss do­māja, ka…

Nu ko, skvaira kungs, - viņu uzrunāja galvenais pāžs, drusku vecāks un labāk ģērbies par pārējiem. Viņam bija ap četrpadsmit gadu. - Ja jums, lūdzu, labpatiktu nostāties šeit. - Viņš norādīja uz telts vidu.

Kriss nostājās un juta, ka pār viņa augumu slīgst daudzas rokas. Viņam tika aši novilktas visas drēbes, izņemot linu apakškreklu un apakšbikses, un, ieraugot viņa augumu, atska­nēja raižpilna murmināšana.

Vai jūs nesen slimojāt, skvair? - viens jautāja.

Ē, nē…

Drudzis vai kāda cita kaite tik ļoti novājinājusi jūsu augu­mu, kā mēs te redzam?

Nē! - bilda Kriss, saraucis pieri.

Pāži vairs neprašņāja un sāka viņu ģērbt. Vispirms biezus kājautus, tad smagu, ārkārtīgi biezu, priekšā pogājamu krek­lu. Viņu lūdza palocīt rokas. Viņš gandrīz vai nespēja to izda­rīt, tik ļoti sdngra bija drēbe.

Drusciņ stīva no mazgāšanas, bet ātri ielocīsies, - viens paskaidroja.

Krišam tā nelikās. Jēziņ, viņš nodomāja, es tikpat kā neva­ru pakustēties, un viņi vēl nav uzlikuši man bruņas. Patlaban viņi sēja metāla plāksnītes pie viņa ciskām, lieliem un ceļiem. Tad turpināja ar rokām. Pēc katra jauna bruņu gabala viņi lū­dza Krišu pakustēties, lai redzētu, vai saites nav par ciešu.

Pēc tam viņam pār galvu uzvilka bruņukreklu. Tas smagi uzgūla pleciem. Kamēr tika sieta krūšu plātne, vecākais pāžs uzdeva virkni jautājumu, bet Kriss ne uz vienu nevarēja atbil­dēt.

Vai seglos jūs sēžat augstu vai uz aizmuguri?

Pīķi turēsiet guleniski vai balstīsiet?

Savilksiet priekšējo loku vai sēdēsiet brīvi?

Kāpšļus zemu vai uz priekšu?

Kriss atbildēja ar neskaidriem rūcieniem. Tikmēr tika pie­stiprināti jauni bruņu gabali, uzdodot jaunus jautājumus.

Lokanus kājsargus vai stingrus?

Roku vai sānu sargus?

Zobens kreisajā vai labajā pusē?

Basinē zem bruņucepures vajadzēs?

Ar katru jaunu bruņu gabalu Krišam kļuva arvien smagāk, un, jo vairāk bija metāla, jo grūtāk kļuva kustēties. Pāži strā­dāja ātri, un pēc dažām minūtēm viņš bija pilnībā saģērbts. Pui­kas atkāpās un nopētīja viņu.

Vai ir labi, skvair?

Jā, - viņš atteica.

Tagad bruņucepuri. - Viņam jau bija galvā tāda kā metā­la mice - basinē -, taču tagad viņi vēl ņēma lielo, knābjaino ķi­veri un uzmauca viņam galvā. Kriss iegrima tumsā. Ķiveres ma­las spieda plecus. Pa šauro horizontālo acu spraugu viņš varēja redzēt tikai to, kas bija taisni priekšā.

Viņa sirds sāka dauzīties. Trūka gaisa. Viņš nevarēja pael­pot. Viņš ķērās pie ķiveres, mēģināja pacelt sejsegu, bet tas nekustējās. Viņš bija slazdā. Viņš dzirdēja savu elpu, tā atbal­sojās metāla telpiņā. Elpa to piekarsēja. Viņš smaka. Nebija gai­sa! Viņš grāba ķiveri, mēģinādams to noņemt.

Pāži nocēla šo slogu no viņa galvas un izbrīnījušies lūkojās.

Vai viss kārtībā, skvair?

Kriss klepodams pamāja, neuzdrīkstēdamies runāt. Nemū­žam viņš negribēja, lai šis daikts būtu viņam atkal galvā. Taču neko nevarēja darīt, un viņu jau veda ārā no telts. Tur gaidīja zirgs.

Jēziņ, apžēlojies, viņš nodomāja.

Šis zirgs bija milzīgs, vēl vairāk noklāts ar metālu nekā viņš pats. Tam bija grezna plāksne uz galvas un lielas plāksnes arī uz krūtīm un pie sāniem. Par spīti bruņām, dzīvnieks dižajās un šņāca, un raustīja pāža turēto pavadu. Tas bija īsts kara zirgs, kustīgāks nekā jebkurš cits zirgs, ar kuru viņam bija ga­dījies jāt. Taču tas viņu vēl neuztrauca. Kriss uztraucās par zir­ga lielumu - neradījums bija tik milzīgs, ka ne pāri nevarēja redzēt. Un koka segli bija paaugstināti, padarot tos vēl nepie­ejamākus. Pāži nogaidot lūkojās viņā. Ko lai dara? Laikam jā­mēģina kāpt.

Kā lai es… ē…

Pāži pārsteigti samirkšķināja acis. Galvenais panācās uz priekšu un pakalpīgi sacīja: - Uzlieciet roku šeit, skvair, uz koka, un Ieciet augšā…

Kriss izstiepa roku, bet viņš tik tikko varēja aizsniegt seglu priekšējo loku. Viņš sažņaudza to, tad cēla kāju un lika kāpslī.

Khm… Labāk būs ar otru kāju, skvair.

Protams. Ar kreiso kāju. Viņš to zināja, tikai bija pārāk sa- sprindzis un apjucis. Turklāt labās kājas bruņas bija iestrēgu­šas kāpslī. Viņš purināja kāju, pūlēdamies atbrīvoties, bet ne­izdevās. Viņš neveikli noliecās un mēģināja atbrīvot kāju ar rokām. Nekā. Pēdīgi, kad kāja beidzot izkļuva no kāpšļa, viņš zaudēja līdzsvaru un atmuguriski nokrita zirgam pie pakaļkā­jām. Pāži šausmās ātri atvilka viņu nost.

Viņi pieslēja Krišu kājās un palīdzēja viņam uzrāpties zirgā. Viņš juta, kā rokas stumj viņa dibenu, līdz viņš tika pietiekami augstu, lai varētu pārmest pāri kāju. Jēziņ, cik tas bija grūti! Viņš iekrita seglos, ka bruņas noblarkšķēja vien.

Kriss paskatījās uz zemi, tālu lejā. Likās, ka viņš ir vismaz desmit pēdu augstumā. Tiklīdz viņš bija ticis seglos, zirgs sā­ka zviegt un purināt galvu, un griezties, ķerstoties pēc Kriša kājām. Tas velna zirgs grib man iekost, viņš nodomāja.

Pavadas, skvair! Pavadas! Jums jāpievelk pavadas!

Kriss pavilka pavadas. Milzīgais zirgs nepievērsa tam uzma­nību un joprojām mēģināja viņam iekost.

Sdngrāk, skvair! Parādiet viņam!

Kriss parāva pavadas no visa spēka. Tā jau var nolauzt zir­gam kaklu, viņš nodomāja. Zirgs par atbildi vēlreiz nošņācās, pēkšņi aprima un skatījās taisni uz priekšu.

Teicami, skvair!

Taures nopūta vairākus garus signālus.

Tas ir pirmais sauciens pie ieročiem, - sacīja pāžs. - Mums jāiet uz turnīra laukumu.

Viņi paņēma zirga pavadas un veda Krišu uz zāļaino klaju­mu.

Pulkstenis bija viens naktī. Roberts Donigers no sava ITC kabineta noraudzījās uz alas ieeju, kuru nakts tumsā izgaismoja sešu ātrās palīdzības mašīnu signālugunis. Viņš klausījās, kā sprakšķ paramediķu rācijas, un vēroja cilvēkus, kas nāca laukā 110 tuneļa. Viņš redzēja Gordonu, kas nāca kopā ar vienu no aspirantiem - Sternu. Ne viens, ne otrs neizskatījās ievainots.

Stikla atspulgā viņš pamanīja Krāmeri, kas ienāca telpā. Vi­ņa bija drusku aizelsusies. - Cik ievainoto? - neatskatīdamies noprasīja Donigers.

Seši. Divi diezgan nopietni.

Cik nopietni?

Šrapneļu brūces. Apdegumi no toksiskajām gāzēm.

-Tad būs jāved uz Albukerki. - Viņš ar to domāja šīs pilsē­tas universitātes slimnīcu.

Jā, - sacīja Krāmere. - Es jau esmu viņiem pateikusi, kas jāsaka. Negadījums laboratorijā un tādā garā. Un es jau piezva­nīju uz slimnīcu Vitlam un atgādināju par mūsu pēdējo ziedo­jumu. Nedomāju, ka tur būs problēmas.

Donigers skatījās pa logu. - Var tomēr gadīties, - viņš sacīja.

Gan sabiedrisko attiecību dienesta ļaudis tiks ar to galā.

Var arī netikt, - teica Donigers.

ITC bija vairāku gadu laikā izveidota sabiedrisko attiecī­bu nodaļa, kuras divdesmit seši darbinieki strādāja dažādās pasaules malās. Viņu darba uzdevums bija nevis vairot firmas publicitāti, bet tieši pretēji - mazināt interesi par to. Visiem, kas gribēja ko zināt, viņi skaidroja, ka ITC izstrādā kvantu su- pervadītāju blokus, kas domāti magnetometriem un diagnos­tikas skeneriem. Šis bloks sastāvēja no sarežģīta elektrome­hāniska elementa, kas bija apmēram sešas collas garš. Firmas informatīvie materiāli bija apstulbinoši garlaicīgi, pārblīvēti ar kvantu mehānikas terminoloģiju.

Tiem retajiem žurnālistiem, kas nezaudēja interesi, ITC ar sajūsmu piedāvāja ekskursiju pa savu Ņūmeksikas komplek­su. Reportierus veda uz īpaši izraudzītām laboratorijām. Tad lielajā montēšanas cehā viņiem rādīja, kā taisa supervadītāju blokus, - kā gradiometra spoles ieliek kriostatā, kā ārpusē pie­vieno supervaditāja vairogu un elektrības vadus. Skaidrojot ru­nāja par Maksvela vienādojumiem un elektriskā lādiņa kustī­bu. Pēc ekskursijas gandrīz vai visi reportieri atteicās no savām iecerēm. Kā izteicās viens no viņiem: - Tas ir apmēram tikpat aizraujoši kā rakstīt par matu fēnu konveijeru.

Šādā veidā Donigeram bija izdevies noklusēt sabiedrībai vis- satriecošāko divdesmitā gadsimta nogales zinātnes atklājumu. Viņa klusēšanu daļēji izraisīja pašsaglabāšanās tieksme: citas firmas, piemēram, IBM un Fujitsu, bija sākušas pašas savus kvantu pētījumus, un, kaut arī Donigers bija sācis četrus ga­dus agrāk, viņš bija ieinteresēts, lai sāncenši neuzzinātu, cik

tālu viņš ticis. i

Turklāt viņš skaidri apzinājās, ka viņa plāns vēl nebūt nav līdz galam īstenots, un darbu pabeigšanai vajadzēja slepenību. Kā viņš bieži izteicās, smaidīdams kā blēdīgs puika: - Ja ļaudis zinātu, kas mums padomā, viņi tiešām gribētu mūs apturēt.

Tajā pašā laikā Donigers zināja, ka mūžīgi saglabāt slepenī­bu nebūs iespējams. Agrāk vai vēlāk viss nāks gaismā - kaut vai kāda negadījuma dēļ. Un brīdī, kad tas notiks, viņa uzde­vums būs tikt galā ar šo situāciju.

Donigeram nedeva mieru jautājums, vai tas nenotiek tieši šobrīd.

Viņš noskatījās, kā, sirēnām gaudojot, aizbrauc ātrās palī­dzības mašīnas.

- Padomā, - viņš sacīja Krāmerei. - Pirms divām nedēļām šī firma bija klusa kā kaps. Mūsu vienīgā problēma bija tā fran­ču žurnāliste. Tad Trauba gadījums. Tas vecais depresīvais mērkaķis pakļāva briesmām visu firmu! Iidz ar Trauba nāvi uz­radās tas Galepas pogainais, kas joprojām okšķerējas visap­kārt. Tad Džonstons. Tad viņa četri aspiranti. Un tagad sešus tehniķus ved uz slimnīcu. Pārāk daudz cilvēku aizplūst, Dai­ena. Pārāk liela atsegšanās.

Tu domā, ka mēs sākam zaudēt kontroli… - vina bilda.

Iespējams, - viņš sacīja. - Bet es darīšu visu, lai tas neno­tiktu. Sevišķi tāpēc, ka parit ieradīsies trīs potenciālie valdes locekļi. Taisīsim tos caurumus atkal ciet.

Krāmere pamāja. - Es ari domāju, ka mēs varam tikt ar to galā.

Labi, - viņš noteica, novērsdamies no loga. - Gādā, lai to Sternu noliek gulēt vienā no rezerves istabām. Un lai viņš pa­matīgi aizmieg, un viņa telefons jānobloķē. Rīt es gribu, lai Gor­dons turas pie viņa kā pielīmēts. lai izvadā pa laboratorijām - vienalga, kā, bet lai paliek ar viņu kopā. Rīt astoņos es gribu

telefonkonferenci ar sabiedrisko attiecību dienesta ļaudīm. De-

»

viņos lai būtu ziņojums par tranzīta bloku. Divpadsmitos varē­šu runāt ar dem mediju jefiņiem. Piezvani visiem tagad, lai viņi var sagatavoties.

Labi, - atsaucās Krāmere.

Var gadīties, ka neizdosies šito putru izstrēbt, - sacīja Do­nigers, - bet es mēģināšu, sit vai nost!

Viņš saviebies paskatījās pa logu uz cilvēkiem, kas tumsā drūzmējās pie tuneļa izejas. - Pēc cik ilga laika viņi varēs iet atpakaļ alā?

Pēc deviņām stundām.

Un tad mēs varēsim sarīkot glābšanas operāciju un aiz­sūtīt citu vienību pakaļ?

Krāmere ieklepojās. - Zini…

Tu neesi vesela? Vai arī tas nozīmē "nē"?

Sprādzienā tika iznīcināti visi aparāti, Bob, - viņa sacīja.

Pilnīgi visi?

Es tā domāju, jā.

Tātad mēs varam tikai atjaunot tranzīta bloku, sēdēt un kasīties, cerot, ka viņi atgriezīsies, nesakapāti gabalos?

Jā, tieši tā. Mums nav iespēju viņus izglābt.

Nu, ja jau viņi tur ir savā vaļā, - atteica Donigers, - tad cerēsim, ka pratīs izkulties. Lai viņiem tur, dirsā, veicas!

Pa bruņucepures sejsega šauro spraugu Kriss Hjūss redzē­ja, ka turnīra tribīnes nu ir pilnas - lielākoties ar dāmām - un gar margām drūzmējas iespaidīgs vienkāršo ļaužu pūlis. Visi kliedza, lai sāk turnīru. Kriss pašlaik bija laukuma austrumu galā, savu pāžu ielenkts, un mēģināja savaldīt zirgu, kuru, kā likās, uztrauca kliedzošais pūlis, un tas sāka dīžāties un slie­ties pakaļkājās. Pāži sniedza viņam svītrainu pīķi, kas bija ne­jēdzīgi garš un neparocīgs. Kriss paņēma pīķi, taču tas viņam izšļuka, kamēr zirgs zem viņa tikai sprauslāja un mīņājās.

Aiz margas viņš ieraudzīja pūli Keitu. Viņa uzmundrinoši uz­smaidīja, bet zirgs bez mitas svaidījās un grozījās, tā ka nebija iespējams atbildēt uz skatienu.

Netālu viņš redzēja Mareka bruņoto stāvu pāžu ielenkumā.

Kad Kriša zirgs vēlreiz pagriezās - kāpēc gan pāži neturēja pavadas? - viņš ieraudzīja tālāko laukuma galu, kur sers Gijs de Malegāns mierīgi sēdēja seglos. Viņš lika galvā savu ķiveri ar melno spalvu.

Kriša zirgs atkal saslējās pakaļkājās un apļiem vien griezās apkārt. Viņš dzirdēja taures, un viss skatītāju pūlis pievērsās tribīnēm. Viņš miglaini aptvēra, ka tur laikam savu vietu ieņem lords Olivers. Skanēja šķidri aplausi.

Vēl viens tauru pūtiens.

- Skvair, tas ir jūsu signāls, - sacīja pāžs, vēlreiz sniegdams viņam pīķi. Šoreiz Krišam izdevās to noturēt un atbalstīt seglu loka ierobā, tā ka tas slējās šķērseniski zirgam ar asmeni pa kreisi. Tad zirgs griezās, un pāži kliegdami izklīda, lai nedabū­tu ar pīķi pa galvu.

Atkal taures.

Kriss tikpat kā neko neredzēja. Viņš parāva pavadas, lai vis­maz savaldītu zirgu. Viņš īsu brīdi pamanīja otrā laukuma galā seru Giju, kas mierīgi vēroja; viņa zirgs bija pavisam mierīgs. Kriss gribēja, kaut tas viss ātrāk beigtos, taču viņa zirgs bija kā jucis. Nikns un neapmierināts, viņš rāva pavadas no visa spē­ka. - Klausi, velns tāds!

To dzirdot, zirgs ar divām ātrām kustībām pameta galvu augšup, tad lejup. Pieglauda ausis.

Un metās uzbrukumā.

• •

Mareks saspringti vēroja uzbrukumu. Viņš nebija pateicis Krišam visu; nebija jēgas iebiedēt viņu vairāk, kā nepieciešams. Sers Gijs noteikti mēģinās Krišu nogalināt, tāpēc mērķēs savu pīķi pret Kriša galvu. Kriss nevaldāmi mētājās seglos, viņa pī­ķis raustījās augšā lejā, augums svērās te uz vienu, te uz otru pusi. Viņš bija neērts mērķis, taču, ja sers Gijs bija pieredzējis - un Mareks par to nešaubījās -, tad viņš tik un tā mērķēs galvā, riskēdams pirmoreiz netrāpīt, tomēr ar nolūku, lai trieciens bū­tu liktenīgs.

Viņš skatījās, kā Kriss jāja pār lauku, knapi balansējot seg­los, un kā pretī traucās sers Gijs, nevainojami kontrolēdams zirgu, paliecies uz priekšu, atbalstījis pīķi elkonī.

Nu, nodomāja Mareks, ir tomēr nelielas izredzes, ka Kriss paliks dzīvs.

•

Kriss necik daudz nevarēja saredzēt. Neganti svaidīdamies seglos, viņš kā pa miglu manīja te tribīnes, te zemi, te otru jāt­nieku, kas brāzās viņam pretī. Šajos īsajos mirkļos viņš nespē­ja aplēst, cik tālu vēl ir sers Gijs un kurā brīdī gaidāms trie­ciens. Viņš dzirdēja sava zirga pakavu dunoņu, tā ritmisko, sprauslājošo elpu. Viņš svaidījās seglos un mēģināja turēties pie pīķa. Viss vilkās daudz ilgāk, nekā viņš bija gaidījis. Likās, ka šis jājiens ilgst vai veselu stundu.

Pēdējā brīdī Kriss ieraudzīja Giju pavisam tuvu, tas tuvojās šaušalīgā ātrumā, un tad viņa paša pīķis izsitās no rokas un sā­pīgi iegrūdās viņam labajā sānā, un vienlaikus viņš sajuta asas sāpes kreisajā plecā; trieciens pagrieza viņu seglos sāniski, un viņš izdzirdēja lūstoša koka krakšķi.

Pūlis rēca.

Viņa zirgs traucās tālāk, uz otru laukuma galu. Kriss bija apdullis. Kas bija noticis? Plecu dedzināja neciešamas sāpes. Viņa piķis bija salūzis uz pusēm.

Un viņš joprojām sēdēja seglos.

Sūdi vagā.

• •

Mareks satriekts skatījās. Tā bija neveiksme; trieciens bija pārāk viegls un neizsita Krišu no segliem. Tagad viņiem bija jādodas otrajā triecienā. Viņš paskatījās uz seru Giju, kas lādē­damies ņēma no pāžiem jaunu pīķi, grieza apkārt zirgu un gra­sījās uzbrukt vēlreiz.

Kriss tālajā laukuma galā atkal mēģināja savaldīt savu jau­no pīķi, kas zvārojās gaisā kā metronoms. Beidzot viņš to pie­spieda pie segliem, taču zirgs joprojām griezās un slējās pakaļ­kājās.

Gijs bija pazemots, saniknots un nepacietīgs. Viņš nesagai­dīja, līdz Kriss būs gatavs, piecirta piešus un traucās pāri lau­kumam.

Izdzimtenis, nodomāja Mareks.

Pūlis noelsās vien, pārsteigts par šo vienpusīgo uzbrukumu. Kriss to dzirdēja un ieraudzīja, ka Gijs jau pilnos auļos tuvo­jas. Viņa paša zirgs vēl joprojām grozījās un bija nevaldāms. Viņš rāva pavadas un tai pašā brīdī izdzirdēja plīkšķi, kad viens no puišiem uzšāva ar pātagu viņa zirgam pa pakaļu.

Zirgs iezviedzās. Pieglauda ausis.

Viņš traucās pāri laukumam.

Otrā reize bija grūtāka, jo tagad viņš zināja, kas gaidāms.

•

•

Trieciens bija drausmīgs, tas izsita viņu no segliem; sāpe izšāvās cauri krūtīm; viss kļuva ļoti lēns. Viņš redzēja, kā segli aizslīd no viņa, kā gar acīm aizpeld zirga gurni, tad, gāžoties atpakaļ, skatienam pavērās debesis.

Viņš nogāzās zemē plakaniski, tieši uz muguras. Ķiverē no­brikšķēja galva. Acu priekšā uzņirbēja spilgti zili punktiņi, kas izpletās, auga lielāki un kļuva pelēki. Ausī skanēja Mareka balss: - Tagad nekusties!

Kaut kur tālumā vēl nopūta taures, un pasaule lēni, maigi iegrima tumsā.

Laukuma tālajā galā Gijs apgrieza zirgu jaunam triecienam, taču taures jau aicināja nākamo pāri.

Mareks nolaida pīķi, paskubināja zirgu un auļoja uz priek­šu. Viņš redzēja pretinieku, seru Sarlu de Gonu; tas traucās pretī. Viņš dzirdēja sava zirga pakavu ritmisko dunoņu un pie­augošo pūļa rēkoņu - publika saprata, ka šis būs īsts cīniņš. Mareka zirgs traucās neticamā ātrumā. Sers Šarls tikpat ātri brāzās pretī.

•

Saskaņā ar viduslaiku traktātiem bruņinieku divkaujās gal­venās grūtības ir nevis pareizi turēt vai nomērķēt pīķi, bet gan noturēties trieciena līnijā un nevairīties no trieciena - proti, ne­ļauties panikai, kas pārņēma gandrīz katru jātnieku, kad tas au­ļoja pretī pretiniekam.

Mareks bija lasījis senos tekstus, taču tikai tagad pēkšņi ap­tvēra to dziļo jēgu: viņš juta, ka dreb pie visām miesām, spēki zūd, trīcošās ciskas žmiedzas zirgam pie sāniem. Viņš piespie­da sevi koncentrēties un mēģināja nomērķēt piķi pret seru Šar­lu. Tomēr piķa gals auļojot lēkāja augšā lejā. Viņš pacēla to no seglu loka un atbalstīja elkonī. Nu turējās līdzenāk. Elpot kļu­va vieglāk. Spēki sāka atgriezties. Viņš nomērķēja. Vēl astoņ­desmit jardu.

Tikai uz priekšu.

Viņš redzēja, ka sers Šarls pavērš pīķi drusku augšup. Tā­tad mēģinās trāpīt galvā. Vai varbūt tā ir tikai māņu kustība?

Jātnieku cīņās varēja gadīties, ka mērķi maina pēdējā brīdī. Vai viņš to darīs?

Sešdesmit jardu.

Mēģināt trāpīt galvā bija riskanti, ja to negribēja darīt abi cīnītāji. Taisns, augumā mērķēts pīķis trāpīs sekundes daļiņu ātrāk nekā galvā mērķētais: leņķa dēļ. Pirmais trieciens izkusti­na abus jātniekus, darot trāpījumu galvā mazāk drošu. Taču prasmīgs bruņinieks varēja izstiept savu pīķi drusku uz priek­šu, atsakoties no atbalsta pozīcijas, bet iegūstot sešas līdz asto­ņas papildu collas un pirmā trieciena iespēju. Lai to izdarītu, bija vajadzīga ārkārtīgi spēcīga roka, kas noturētu pīķi trieciena mirklī, kad tas sistos atpakaļ, lai kopīgais trieciena svars tomēr tiktu zirgam, nevis jātniekam. Tomēr iespēja šādi apsteigt pre­tinieku bija vilinoša.

Piecdesmit jardu.

Sers Šarls joprojām turēja pīķi augstu. Taču tagad viņš to nolaida, atbalstīja un paliecās uz priekšu. Tā bija stabilāka kon­trole pār pīķi. Vai viņš mainīs pozu vēlreiz?

Četrdesmit jardu.

Nevarēja zināt. Mareks nolēma, ka mērķēs krūtīs. Viņš no­lika pīķi vajadzīgajā pozīcijā un nolēma to vairs nekustināt.

Trīsdesmit jardu.

Viņš dzirdēja pakavu rīboņu un pūļa klaigas. Viduslaiku traktātos bija teikts: 'Trieciena brīdī neaizver acis. Acis jātur vaļā, lai pats varētu trāpīt."

Divdesmit jardu.

Viņa acis bija vaļā.

Desmit.

Pretinieks pacēla pīķi.

Viņš mēģinās trāpīt galvā.

Trieciens.

•

Koka krakšķis noskanēja kā šāviens. Mareks sajuta spēcī­gas sāpes kreisajā plecā, tās atbalsojās galvā. Viņš aizjāja līdz laukuma galam, nosvieda sašķaidīto pīķi un izstiepa roku pēc jauna, taču pāži skatījās viņam garām uz laukumu.

Mareks atskatījās un ieraudzīja, ka sers Šarls, izsists no seg­liem, guļ zemē un nekustas.

Un vēl viņš ieraudzīja, ka sers Gijs griež zirgu ap nokritušo Krišu. Tad redz, kāds viņš cīnītājs, nodomāja Mareks. Grib sa­bradāt Krišu līdz nāvei.

Mareks apgrieza zirgu un izvilka zobenu.

Viņš pacēla zobenu gaisā, izgrūda negantu kaujas saucie­nu un metās pāri laukumam.

•

Pūlis kliedza un ritmiski dauzīja margas kā bungas. Sers Gijs pagriezās un ieraudzīja Mareku. Viņš vēlreiz paskatījās uz Krišu un iespēra zirgam, liekot tam sāniski virzīties, lai neiz­bēgami uzkāptu Krišam.

- Kauns! Kauns! - kliedza pūlis, un pat lords Olivers bija šausmās pielēcis kājās.

Bet tad Mareks jau bija sasniedzis seru Giju un, nejaudā­dams apturēt zirgu, nokliedzās: - Maita! - un, traukdamies ga­rām, plakaniski iebelza viņam pa galvu ar zobenu. Viņš zināja, ka nebūs ievainojis pretinieku, taču sitiens būs pazemojošs un liks viņam atstāties no Kriša. Tā ari notika.

Sers Gijs uzreiz novērsās no Kriša. Mareks savaldīja zirgu un turēja zobenu. Sers Gijs izvilka no maksts savējo un neganti vēzēja, asmenim nošvīkstot gaisā. Tas atsitās pret Mareka zo­benu. Mareks juta, kā zobens no trieciena novibrē delnā. Viņš savu vēzienu raidīja pret Gija galvu. Pretinieks atsita; zirgi grie­zās; zobeni šķindēja atkal un atkal.

Cīņa bija sākusies. Ar kādu sesto prātu Mareks apjauta, ka tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi.

•

•

Keita vēroja cīņu no margām. Mareks turējās labi, fiziski viņš bija stiprāks, tomēr sera Gija prasme bija nepārprotami pā­rāka. Mareka cirtieni bija haotiskāki, viņa auguma stāvoklis ne­drošāks. Likās, ka viņš un ari sers Gijs to apzinās. Gijs visu lai­ku lika zirgam atkāpties, mēģinot radīt brīvu telpu pilniem vēzieniem. Mareks turpretī dzinās tuvāk, mēģinot samazināt distanci, gluži kā bokseris, kas dod priekšroku tuvcīņai saķe­roties.

Keita redzēja, ka visu laiku tas nevarēja Marekam izdoties. Agrāk vai vēlāk Gijs iegūs pietiekamu distanci, kaut vai tikai

uz mirkli, un izdarīs nāvējošu cirtienu.

•

•

Mareka mati bruņucepurē bija izmirkuši sviedros. Kodīgas lāses pilēja acīs. Lietas labā neko nevarēja iesākt. Viņš papuri­nāja galvu, mēģinot atskaidrot acis, bet necik daudz tas nelī­dzēja.

Drīz vien sāka trūkt elpas. Pa sejsega spraugu redzamais sers Gijs izskatījās nenogurdināms un nepielūdzams; viņš ne­pārtraukti uzbruka, vēzēdams zobenu drošā, ievingrinātā rit­mā. Mareks zināja, ka pavisam ātri kaut kas jāizdomā - kamēr viņš nav pārāk noguris. Vajadzēja izsist bruņinieku no ritma.

Viņa labā roka jau svilinoši smeldza no piepūles. Spēcīga bija arī viņa kreisā roka. Kāpēc neizmantot to?

Bija vērts pamēģināt.

Mareks piecirta piešus un virzījās tuvāk, līdz viņi atradās cieši pretī. Viņš nogaidīja, līdz bija ar savu zobenu nobloķējis pretinieka cirtienu, un tad trieca kreiso roku augšup pret sera Gija ķiveri. Ķivere atsitās atpakaļ; Mareks ar gandarījumu dzir­dēja mīkstu būkšķi, Gija sejai ietriecoties ķiverē.

Mareks uzreiz pārsvieda zobenu otrā rokā un trieca spalu pret ķiveri. Šķindoņa bija skaļa, Gija augums noraustījās seg­los. Viņa pleci uz mirkli saguma. Mareks vēlreiz spēcīgi sita pa ķiveri. Viņš zināja, ka dara pretiniekam sāpes.

Tomēr nepietiekami.

Viņš pārāk vēlu pamanīja Gija zobena plašo vēzienu pret vi­ņa muguru. Mareks sajuta tādu kā spēcīgu pātagas cirtienu pār pleciem. Vai bruņukrekls izturējis? Vai viņš ir ievainots? Rokas pakustināt vēl varēja. Viņš strauji cirta zobenu pret Gija ķive­res aizmuguri. Gijs nemēģināja atvairīt triecienu, tas noskanē­ja kā gongs. Viņam jābūt apdullinātam.

Mareks iecirta vēlreiz, tad apgrieza zirgu un uzbruka ar pla­šu vēzienu pret kaklu. Gijs nobloķēja, bet trieciena spēks at­svieda viņu atpakaļ. Viņš sagrīļojās, sāniski izslīdēja no seg­liem, vēl mēģināja pieķerties pie to loka, tomēr nespēja noturēdes un nokrita zemē.

Mareks pagriezās un sāka kāpt zemē. Pūlis atkal ierēcās; atskatījies viņš redzēja, ka sers Gijs jau pielēcis kājās, viņa vā­juma mirklis izrādījās tēlots. Viņš vēzēja zobenu pret Mareku, kamēr tas vēl kāpa no zirga. Mareks, ar vienu kāju vēl kāpslī, neveikli atsita, kaut kā atbrīvojās no zirga un metās pretuzbru­kumā. Sers Gijs bija spēcīgs un pašpārliecināts.

Mareks aptvēra, ka tagad situācija ir sliktāka nekā iepriekš. Viņš uzbruka neganti, taču Gijs viegli atkāpās, viņa soļi bija ie­vingrināti un ātri. Marekam ķiverē trūka elpas, viņš smagi sē­ca; varēja būt drošs, ka Gijs to dzird un saprot, ko tas nozīmē: Mareks sācis nogurt.

Sers Gijs tagad varēja mierīgi atkāpties, kamēr Mareks pa­visam iztērēs spēkus.

Ja vien…

Tālāk pa kreisi Kriss joprojām paklausīgi gulēja uz mugu­ras un nekustējās.

Mareks uzbruka Gijām, ar katru cirtienu virzīdamies pa la­bi. Gijs turpināja viegli atkāpties, taču tagad Mareks jau viņu dzina ar mērķi - virsū Krišam.

• •

Kriss sāka lēni mosdes. Klandzēja zobeni. Viņš mēģināja pa­mazām apjēgt situāciju. Viņš gulēja uz muguras, skatījās zilās debesīs. Tomēr viņš bija dzīvs. Kas bija noticis? Viņš pagrieza galvu melnajā ķiverē. Skatienam bija tikai šaura sprauga, gaiss iekšā bija karsts un sasmacis.

Sāka uzmākties klaustrofobiskas sajūtas. Metās nelaba dūša.

Nelabuma sajūta ātri pastiprinājās. Viņš negribēja apvem- ties ķiverē. Tā bija pārāk cieši ap galvu, viņš nosmaktu pats sa­vos vēmekļos. Vajadzēja dabūt ķiveri nost. Vēl guļus viņš snie­dzās pie galvas ar abām rokām un mēģināja novilkt ķiveri.

Vilka.

Ķivere neļāvās. Kāpēc? Vai tā būtu viņam piesieta? Varbūt tas tāpēc, ka viņš atradās guļus stāvoklī?

Viņš tūlīt apvemsies šai sasodītajā ķiverē!

Jēziņ!

Viņš drudžaini vēlās pa zemi.

•

Mareks izmisīgi vēzēja zobenu. Viņš redzēja, ka Kriss se­ram Gijām aiz muguras sāk kustēties. Mareks gribēja uzsaukt, lai viņš paliek, kur ir, bet trūka elpas.

Mareks vēzēja un cirta, vēzēja un cirta.

Tagad Kriss raustīja ķiveri, mēģinādams dabūt to nost. Gijs vēl bija desmit jardu no Kriša. Viņš atkāpās viegli, kā dejodams un izklaidēdamies, un slaidi atsita Mareka cirtienus.

Mareks zināja, ka viņa spēku rezerves ir pavisam tuvu izsī­kumam. Viņa cirtieni kļuva vājāki. Gijs vēl bija spēcīgs un veikls. Viņš tikai atkāpās un atsita. Un gaidīja savu izdevību.

Pieci jardi.

Kriss bija pārvēlies uz vēdera un sācis slieties kājās. Viņš bija četrrāpus, nokārtu galvu. Atskanēja skaļš gārdziens.

To dzirdēja arī Gijs un drusku pagrieza galvu, lai paskatī­tos…

Mareks metās uz priekšu un ar galvu triecās viņa krūšu plātnē. Gijs streipuļoja atpakaļ, paklupa pār Krišu un nokrita.

Gijs strauji vēlās prom pa zemi, tomēr Mareks viņu panā­ca, uzkāpa labajai rokai ar zobenu, tad uzreiz pārmetās pāri un ar otras kājas celi piespieda Gija kreiso plecu. Mareks augstu izslēja zobenu, gatavs triekt to lejup.

Pūlis apklusa.

Gijs nekustējās.

Mareks lēni nolaida zobenu, pārgrieza Gija bruņucepures saites un atstūma to ar asmeņa galu. Gija galva tagad bija at­segta. Mareks redzēja, ka no viņa kreisās auss bagātīgi plūst asinis.

Gijs naidīgi pablenza viņā un spļāva.

Mareks atkal pacēla zobenu. Viņš bija dusmu pārņemts, ko­da sviedri, smeldza rokas, acis no dusmām un pārguruma mig- lojās sarkanas. Viņš sasprindzināja rokas, gatavodamies ar vie­nu cirtienu atdalīt galvu no ķermeņa.

Gijs to redzēja.

Žēlastību!

Viņš kliedza, lai visi dzirdētu.

Es lūdzu žēlastību! - viņš sauca. - Svētās Trīsvienības un Jaunavas Marijas vārdā! Žēlastību! Žēlastību!

Pūlis bija kā sastindzis.

Gaidīja.

•

Mareks nevarēja izšķirties par darāmo. Kāda balss sirds dzi­ļumos teica: nogalini šo izdzimteni, citādi pats vēlāk dabūsi nožēlot! Viņš zināja, ka jāizlemj ātri; jo ilgāk viņš tur stāvēja, ar ceļiem nospiezdams seru Giju, jo lielāka bija iespēja zaudēt dūšu.

Viņš paskatījās pūli aiz margām. Neviens nekustējās, visi ti­kai skatījās. Viņš pavērās tribīnēs, kur sēdēja lords Olivers un galma dāmas. Visi kā sastinguši, ari lords Olivers. Mareks pa­skatījās uz pāžu pulciņu pie margām. Arī tie bija nekustīgi. Ti­kai viens pāžs ar lēnu, gluži vai neapzinātu kustību pacēla del­nu un strauji novilka gar kaklu: griez nost!

Viņš man dod labu padomu, nodomāja Mareks.

Tomēr vilcinājās. Laukumā valdīja pilnīgs klusums, tikai Kriss rīstījās un stenēja. Galu galā visu izšķīra tieši šī Tīstīša­nās. Mareks atkāpās no sera Gija un izstiepa roku, lai palīdzē­tu piecelties.

Sers Gijs pieņēma roku, piecēlās un nostājās Marekam pre­tī. - Ak tu, kuņasbērns… - viņš klusi sacīja. - Tiksimies ellē! - To pateicis, sers Gijs pagriezās uz papēža un aizgāja.

Cauri sūnainai pļaviņai tecēja strautiņš. Kriss bija nometies uz ceļiem un mērcēja galvu ūdeni. Viņš izslējās, sprauslādams un klepodams. Viņš paskatījās Marekā, kas bija notupies līdzās un skatījās tālumā.

Man pietiek! - sacīja Kriss. - Man beidzot pietiek!

Varu iztēloties.

Es taču varēju dabūt galu! - nerimās Kriss. - Vai tad tas ir sports? Zini, kas tas ir? Tā ir pašnāvība zirga mugurā! Tie ļaudni ir ārprātīgi. - Viņš atkal iegrūda galvu ūdenī.

-Kris!

Man riebjas vemt. Riebjas!

-Kris!

Nu? Kas atkal ir? Tu gribi man teikt, ka sarūsēs bruņas? Man pie dirsas, Andrē.

Nē, - atteica Mareks. - Es gribu teikt, ka tavs biezais krekls piebriedis un būs grūti dabūt tās bruņas nost.

Jā? Tiešām? Man vienalga. Gan jau atnāks tie pāži un no- dabūs. - Kriss atsēdās sūnās un klepoja. - Jēziņ, es netieku vaļā no tās smakas! Būtu jāieiet vannā vai arī… es nezinu…

Mareks sēdēja blakus un neteica neko. Lai jau izlādējas. Kriša rokas runājot drebēja. Labāk, lai izlādējas tagad, nodo­māja Mareks.

•

Laukumā drusku lejāk vingrinājās strēlnieki sarkanbrūnpe- lēkās tunikās. Viņi nelikās ne zinis par tuvējā turnīra kņadu un pacietīgi šāva mērķos, atkāpās un atkal šāva. Tieši kā rakstīts senajās hronikās: angļu strēlnieki bija ļoti disciplinēti un vingri­nājās katru dienu.

Šie vīri ir jaunais militārais spēks, - sacīja Mareks. - Ta­gad viņi izlemj kauju likteni. Paskaties vien!

Kriss atbalstījās uz elkoņa. - Ko nu mels, - viņš sacīja. - Tiešām? - Strēlnieki tagad bija nostājušies vairāk nekā div­simt jardu no saviem apaļajiem mērķiem, vairāk nekā divu fut­bola laukumu attālumā. Tik tālu viņi izskatījās pēc sīkām figūri­ņām un tomēr pašpārliecināti atvilka lokus un pavērsa augšup.

Gaiss noņirbēja melns no bultām. Viņi trāpīja mērķos, tikai dažas bultas nokrita tuvu dem un iedūrās zemē.

Oho! - novilka Kriss.

Gandrīz uzreiz gaisā nošvīkstēja vēl viena zalve. Un vēl vie­na, un vēl viena. Mareks klusībā skaitīja. Trīs sekundes starp zalvēm. Tātad avotiem taisnība: angļu strēlnieki tiešām spēja izšaut divdesmit bultu minūtē. Mērķi nu jau bija dzītin piedzīti ar bultām.

Bruņinieki uz zirgiem nevar izturēt šādu uzbrukumu, - sacīja Mareks. - Tas nogalina gan jātniekus, gan zirgus. Tāpēc angļu bruņinieki cīnās tikai stāvus. Franči joprojām cīnās pa vecam, un tāpēc viņus noslaktē, kamēr nav tikuši angļiem ne tuvumā. Četri tūkstoši krita pie Kresi, vēl vairāk pie Puatjē. Šiem laikiem tas ir ļoti daudz.

Kāpēc franči nemaina taktiku? Vai tad viņi neredz, kas no­tiek?

Redz, bet tas nozīmē beigas visam viņu dzīvesveidam - būtībā visai kultūrai, - sacīja Mareks. - Bruņinieki ir tikai aris­tokrāti; viņu dzīvesveids ir pārāk dārgs vienkāršiem ļaudīm. Bruņiniekam jāpērk sev bruņas un vismaz trīs kara zirgi, un viņam jāuztur vesela pāžu un citu izpalīgu svīta. Turklāt līdz pat šim laikam šie dižciltīgie bruņinieki bija noteicošais spēks katrā karā. Tagad tā vairs nav. - Viņš norādīja uz strēlniekiem laukā. - Šie vīri ir vienkāršu ļaužu. Viņi uzvar ar saskaņotību un disciplīnu. Nekādas individuālas varonības šai cīņā nav. Vi­ņiem maksā algu, viņi dara darbu. Un tomēr viņi ir karamāk- slas nākotne - apmaksātas, disciplinētas, bezpersoniskas vie­nības. Ar bruņiniekiem ir cauri.

Ja neskaita turnīrus, - īgni piebilda Kriss.

Jā, un pat tajos, visas tās krūšu bruņas virs bruņukrekla - tās ir bultu dēļ. Karavīram bez bruņām bultas iet cauri kā svies­tam, un tās caurdur ari bruņukreklus. Tāpēc bruņiniekiem va­jag bruņu plātnes. Tāpēc ari zirgiem vajag bruņas. Taču ar tā­dām zalvēm… - Mareks pamāja blivās bultu ņirboņas virzienā. - Cauri ir.

Kriss atskatījās uz turnīra laukumu un sacīja: - Nu tad bei­dzot!

Mareks pagriezās un redzēja, ka pie viņiem nāk pieci pāži livrejās, kā arī divi sargi sarkanmelnos apmetņos. - Beidzot es tikšu vaļā no dem dzelžiem!

Vīriem pienākot, Kriss un Mareks piecēlās. Viens no sar­giem sacīja: - Jūs esat pārkāpuši turnīra noteikumus, apkau­nojuši cildeno bruņinieku Giju Malegānu un lorda Olivera vies­mīlību. Jūs esat arestēti un nāksiet mums līdzi.

Pagaidiet! - izsaucās Kriss. - Mēs apkaunojām viņu?

Jūs nāksiet mums līdzi.

Pagaidiet! - atkārtoja Kriss.

Karavīrs spēcīgi iebelza viņam pa vaigu un pagrūda uz priekšu. Mareks gāja aiz viņa. Sargi veda viņus uz pili.

•

•

Keita vēl bija turnīrā un meklēja Krišu un Andrē. Vispirms viņa grasījās skatīties teltīs aiz laukuma, taču tur atradās tikai vīrieši - bruninieki, ieroču nesēji, pāži -, un viņa atteicās no šīs ieceres. Šī bija cita pasaule, ar nepārprotamu varmācības gaisotni, un viņa nemitīgi juta briesmas. Gandrīz visi šai pa­saulē bija jauni; bruņiniekiem, kas dižojās laukumā, bija pāri divdesmit gadiem, dažam varbūt drusku pāri trīsdesmit; visi ieroču nesēji bija padsmitnieki. Keita, ģērbusies diezgan vien­kāršās drānās, acīm redzami nebija dižciltīga. Viņai bija sajū­ta, ka neviens īpaši nepievērstu uzmanību, ja viņa tiktu ievilk­ta krūmos un izvarota.

Kaut arī bija dienas vidus, viņa pieķēra sevi izturamies tā kā Nūheivenā nakts vidū. Vina centās ne brīdi nenoškirties no apkārtējiem, uzturēties kādas ļaužu grupiņas tuvumā; vīriešu pulciņiem viņa meta līkumu, cik lielu vien bija iespējams.

Viņa aizgāja aiz tribīnēm, no kurām skanēja uzmundrinā­juma saucieni nākamajam bruņinieku pārim, kas sāka cīņu. Vi­ņa ieskatījās telšu joslā pa kreisi. Ne Mareka, ne Kriša nekur nebija. Tomēr viņi bija atstājuši laukumu tikai pirms dažām mi­nūtēm. Vai viņi bija kādā no teltīm? Auss aparātiņā jau stundu nekas neskanēja; viņa bija nospriedusi, ka tas Mareka un Kri­ša dzelzs bruņucepuru dēļ; tās varbūt traucēja sakarus. Bet ta­gad taču viņi noteikti bija bruņucepures noņēmuši.

Tad viņa ieraudzīja savus biedrus - viņi sēdēja drusku no­stāk no turnīra laukuma, pļavā pie strautiņa.

Viņa gāja turp. Parūkā bija karsti, galva niezēja. Varbūt va­rēja atbrīvoties no parūkas un saņemt matus zem cepures? Vai, ja nogrieztu matus vēl drusku īsākus, viņa varētu izlikties par jaunu vīrieti pat bez cepures.

Tas būtu interesanti, viņa nodomāja, - kādu laiciņu būt vī­rietim.

Viņa jau prātoja, kur lai dabū šķēres, kad ieraudzīja karavī­rus, kas tuvojās viņas Marekam un Krišam. Viņa palēnināja gai­tu. Viņas aparātiņā joprojām nekas neskanēja, bet nu jau viņa bija tuvu, vajadzēja skanēt.

Varbūt izslēdzies? Viņa piesita pie auss un uzreiz izdzirdēja Kriša balsi: "Mēs apkaunojām viņu?" Tam sekoja blarkšķis. Vi­ņa redzēja, ka karavīri grūž Krišu uz pils pusi. Mareks gāja līdzi.

Keita bridi nogaidīja, tad sekoja.

•

•

Kastelgāra bija pamesta, veikaliņi un darbnīcas slēgtas, ie­las tik tukšas, ka tajās atbalsojās Keitas soļi. Visi bija aizgājuši uz turnīru, tāpēc sekot savējiem un karavīru grupai bija pagrū­ti. Vajadzēja palikt krietnu gabalu iepakaļ, nogaidīt, līdz viņi pa­zūd aiz stūra, un tad gandrīz skriešus steigties pakaļ, lai pa­spētu ieraudzīt, kur viņi dodas tālāk, piesargājoties, lai pati netiktu pamanīta.

Keita zināja, ka viņas rīcība izskatās aizdomīga. Taču nebi­ja neviena, kas to redzētu. Tikai vienā augšējā stāva logā sē­dēja kāda vecenīte un aizvērtām acīm sildījās saulītē. Viņa ne­paskatījās lejup. Varbūt bija aizmigusi.

Keita nonāca pie klajā laukuma pils priekšā. Ari tas bija tukšs kā izslaucits. Nebija bruņinieku nemierīgajos zirgos, ne­bija grūstīšanās, nebija plīvojošo karogu. Karavīri gāja pāri pa­ceļamajam tiltiņam. Kad Keita viņiem sekoja, viņa dzirdēja va­renu pūļa ieaurošanos turnīra laukumā aiz mūra. Sargi pagriezās un kliegšus jautāja apgaitniekiem uz vaļņa, kas noti­cis. Apgaitnieki varēja redzēt, kas notiek turnīrā. Viņi atklie­dza atbildes. To visu pavadīja sulīga lādēšanās; acīmredzot kāds zaudēja, kāds uzvarēja derības.

Keita izmantoja sargu pievēršanos turnīram un ielavījās pilī.

•

Viņa stāvēja mazajā ārējā pagalmā. Pie mieta piesieti mīņā­jās neuzraudzīti zirgi. Neviena karavīra te nebija; visi no vaļņa skatījās turnīru.

Mareks ar Krišu nekur nebija redzami. Nezinādama, ko ci­tu iesākt, viņa gāja iekšā pa lielās zāles durvīm. Vītņu kāpnēs pa kreisi bija dzirdami soļi. Viņa kāpa augšā, riņķi pēc riņķa, taču soļi noklusa.

Tātad gājuši lejā, nevis augšā.

Viņa ātri devās atpakaļ. Kāpnes beidzās mūra gaitenī ar ze­miem griestiem, mitrā un smacīgā, ar kamerām vienā pusē. Ka­meru durvis bija vaļā, iekšā neviena nebija. Kaut kur priekšā, aiz gaiteņa pagrieziena, atskanēja balsis un metāla šķinda.

Viņa piesardzīgi virzījās uz priekšu. Droši vien esmu zem lielās zāles, viņa nosprieda. Viņa mēģināja atsaukt atmiņā tel­pu izkārtojumu, kuru pirms dažām nedēļām bija sagrautajā pi­lī rūpīgi mēģinājusi precizēt. Tomēr šādu gaiteni viņa neatce­rējās. Varbūt tas bija iebrucis jau pirms vairākiem gadsimtiem.

Atkal nožvadzēja metāls, atbalsojās smiekli.

Tad soļi.

Pēc brīža viņa aptvēra, ka tie tuvojas viņai.

•

•

Mareks atkrita salmos; tie bija piemirkuši, iepelējuši, slide­ni un smirdīgi. Krišam paslīdēja kāja, un viņš novēlās blakus.

Kameras durvis aizcirtās. Viņi bija gaiteņa galā ar kamerām uz visām trim pusēm. Mareks caur restēm redzēja sargus aiz­ejam, viņi smējās. Viens sacīja: - Ei, Paolo, kur tu iesi? Tev jā­paliek un jāsargā šie!

Kāpēc? Viņi taču nekur nedks. Es gribu redzēt turnīru!

Tagad ir tava maiņa. Olivers grib, lai viņus sargā.

Paolo lādējās un kurnēja. Pārējie nosmējās, un viņu soļi at­tālinājās. Druknais Paolo caur restēm uzlūkoja vaņģiniekus. Viņš bija nelaimīgs, šo maitasgabalu dēļ viņam gāja secen tur­nīrs. Viņš nolamājās, nospļāvās viņu kamerā uz grīdas, tad aiz­gāja gabaliņu nostāk un apsēdās uz koka ķebļa. Mareks vairs nevarēja viņu redzēt, bet redzēja viņa ēnu uz pretējās sienas.

Izskatījās, ka viņš baksta zobus.

Mareks piegāja pie restēm un mēģināja ieskatīties pārējās kamerās. Nevarēja lāgā saskatīt, kas atrodas pa labi, taču ka­merā tieši pretī viņš redzēja siluetu: kāds sēdēja tumsā, atspie­dies pret sienu.

Kad acis aprada ar tumsu, viņš redzēja, ka tas ir Profesors.

Sterns sēdēja vienā no ITC personāla ēdamistabām. Tā bija neliela telpa ar vienu galdu; balts galdauts, uzklāts čet­riem. Gordons sēdēja viņam pretī un badīgi ēda olu kulteni ar šķiņķi. Sterns lūkojās, kā cilājas Gordona īsi cirptais galv­vidus, kad tas veikli ar dakšiņu liekšķerēja olas. Šis cilvēks nudien ēda ātri.

Ārā saule jau kāpa debesīs virs pakalniem austrumos. Sterns paskatījās rokas pulksteni; bija seši no rīta. ITS tehni­ķi no autostāvvietas palaida kārtējo meteoroloģisko balonu; viņš atcerējās Gordona stāstīto, ka to darot katru stundu. Ba­lons ātri cēlās gaisā, līdz pazuda augstajos mākoņos. Vīri, kas to palaida, neskatījās pakaļ un iegāja atpakaļ laboratorijas kor­pusā.

Kā jūsu grauzdiņi? - pacēlis acis, apjautājās Gordons. - Varbūt vēlaties ko citu?

Nē, paldies! - atteica Sterns. - Es neesmu izsalcis.

Uzklausiet veca karavīra padomu, - sacīja Gordons. - Mal­tītes reizē ēdiet vienmēr. Jo nekad nevar zināt, kad būs nāka­mā reize.

Es saprotu, - sacīja Sterns. - Man šobrīd vienkārši negri­bas.

Gordons paraustīja plecus un atsāka ēst.

Telpā ienāca viesmīlis. - Ā, Harolds! - sacīja Gordons. - Vai kafiju var dabūt?

Protams, ser. Varbūt kapučīno?

Labāk melnu.

Jā, ser.

Un jums, Deivid? - jautāja Gordons. - Kafiju?

Ar beztauku pienu, ja iespējams, - sacīja Sterns.

Protams, ser. - Harolds aizgāja.

Sterns skatījās pa logu. Viņš klausījās, kā Gordona dakšiņa skan pret šķīvi. Pēdīgi viņš ierunājās: - Es gribētu pārliecināties, vai visu saprotu pareizi. Šobrīd viņi nevar atgriezties, vai ne?

Tieši tā.

Tāpēc, ka nav nolaišanās vietas.

Tieši tā.

Tāpēc ka tur ir gruveši. -Jā.

Un pēc cik ilga laika viņi varēs atgriezties?

Gordons nopūtās un atliecās no galda. - Viss būs kārtībā, Deivid, - viņš sacīja. - Galu galā viss nokārtosies pavisam labi.

Pasakiet man - pēc cik ilga laika?

Nu, parēķināsim. Vēl vismaz trīs stundas vajadzīgas gai­sa attīrīšanai alā. Rēķināsim četras. Vēl divas stundas, lai no­vāktu gruvešus. Kopā sešas. Tad jāatjauno ūdens vairogi.

Ūdens vairogi? - pārjautāja Sterns.

Trīs ūdens aizsardzības loki. Tie noteikti ir vajadzīgi.

Kāpēc?

Lai mazinātu transkripcijas kļūdas.

Un kas tieši ir šis transkripcijas kļūdas? - jautāja Sterns.

Kļūdas atgriešanās procesā. Kad aparāts pārrada cilvēku.

Jūs man teicāt, ka nekādu kļūdu nav. Ka atjaunošana ir pilnīgi precīza.

Atjaunošana ir pilnīgi precīza, kamēr visi aizsardzības pa­sākumi ir nodrošināti.

Un ja nav?

Gordons nopūtās. - Būs, Deivid. - Viņš paskatījās rokas pulkstenī. - Es gribētu, lai jūs beidzat uztraukties. Vēl vairā­kas stundas mēs nevaram ķerties pie tranzīta bloka atjaunoša­nas; jūs gluži nevajadzīgi sevi mokāt.

Es tikai domāju, - sacīja Sterns, - ka mums vajadzētu būt spējīgiem kaut ko darīt. Aizsūtīt kādu ziņu, kaut kādā veidā no­nākt kontaktā…

Gordons pašūpoja galvu. - Nē, pagaidām nekādas ziņas, ne­kādi kontakti vienkārši nav iespējami. Viņi ir pilnīgi šķirti no mums. Un mēs tur neko nevaram darīt.

Keita Eriksone piespiedās pie sienas, sajuta mitros akme­ņus pie muguras. Viņa bija iesprukusi vienā no tukšajām kame­rām gaitenī un tagad, aizturējusi elpu, gaidīja, kamēr paies ga­rām sargi, kas bija ieslēguši Mareku un Krišu. Sargi smējās, likās, ka viņi ir labā omā. Viņa dzirdēja vienu sakām: - Šito vī­ru no Eno sers Olivers nežēlos. Šitā izmuļķoja viņa vietnieku.

Tas otrais jau vēl trakāk! Jāj kā puņķis deguna galā un tik un tā salauž divus pīķus pret Melno! - Visi smējās.

Jā, Melnais nu ir brangi izāzēts. Par to lords Olivers liks galvelēm ripot, jau pirms saules rieta.

Es lieku uz to, ka viņš nocirtīs šiem galvas jau pirms va­kariņām.

j

Nē, pēc tam. Būs lielāks pūlis. - Atkal smiekli.

Viņi gāja tālāk pa gaiteni, balsis noklusa. Drīz viņa tikpat kā nevarēja sargus dzirdēt. īss klusuma brīdis - vai viņi jau kāpj atpakaļ augšā? Nē, vēl ne. Viņa atkal izdzirdēja smieklus. Smiekli turpinājās un dīvainā kārtā pastiprinājās.

Kaut kas nebija kārtībā.

Viņa saspringti klausījās. Viņi kaut ko teica par seru Giju un lēdiju Klēru. Viņa īsti nevarēja saklausīt. Noskanēja frāze: "… mūsu lēdija viņu pamatīgi nokaitinājusi…" Atkal smiekli.

Keita sarauca pieri.

Viņu balsis vairs neattālinājās.

Tas nebija labi. Viņi nāca atpakaļ.

Kāpēc? Kas bija noticis?

Viņa paskatījās uz durvīm. Un tur, uz akmens grīdas, viņa redzēja pati savus mitro pēdu nospiedumus, kas veda iekšā ka­merā.

Viņas apavi bija samirkuši pļavā pie strauta. Tādi bija ari vi­su citu apavi, un gaiteņa vidū iezīmējās mitra iestaigāta taka. Taču vienas pēdas nogriezās no tās - uz kameru.

Un viņi to bija ievērojuši.

Sasodīts!

Balss: - Kad beigsies turnīrs?

Trijos pēc pusdienas.

Vai! Tad jau drīz.

Lords Olivers liks ātri vakariņot un gatavoties Virspries­terim.

Viņa ieklausījās, mēģinādama saskaitīt balsis. Cik sargu tur īsti bija? Viņa mēģināja atcerēties. Vismaz trīs. Varbūt pieci. Kad redzēja, viņa tam nepievērsa uzmanību.

Velns parāvis!

Runā, ka Virspriesteris nākšot ar tūkstoš jātniekiem…

Pār grīdu aiz viņas durvīm pārslīdēja ēna. Tas nozīmēja, ka

tagad viņi ir abās pusēs kameras durvīm.

Ko tagad darīt? Viņa zināja, ka nedrīkst ļauties sagūstīša­nai. Viņa bija sieviete, viņa nedrīkstēja šeit atrasties; sargi no­teikti izvaros un nogalinās viņu.

Bet, viņa domāja, sargi nezināja, ka viņa ir sieviete. Vēl ne. Aiz durvīm bija klusums, tad dzirdama mīņāšanās. Ko viņi da­rīs? Droši vien iesūtīs kamerā vienu, kamēr citi gaidīs ārā, sa­gatavosies, izvilks zobenus, pacels tos…

Nedrīkstēja gaidīt. Viņa saliecās un saspringa.

Kad sargs nāca iekšā pa durvīm, viņa metās virsū un, cik spēka, iespēra tam pa ceļgalu. Sargs, no sāpēm un pārsteigu­ma iekliegdamies, atsprāga atpakaļ. Citi sargi kaut ko sauca, bet Keita jau bija ārā no kameras. Aiz viņas pret sienas akme­ņiem nodžinkstēja zobens, nošķīda dzirksteles. Viņa skrēja projām pa gaiteni.

Sieviete! Sieviete!

Sargi skrēja viņai pakaļ.

Nu viņa jau bija vītņu kāpnēs, strauji lēca pa pakāpieniem augšup. Lejā viņa dzirdēja nožvadzam sekotāju bruņas. Nonā­kusi pirmajā stāvā, viņa nedomājot ieskrēja lielajā zālē.

Tajā neviena nebija, galdi uzklāti dzīrēm, bet ēdieni vēl ne­bija salikti. Viņa skrēja garām galdiem, meklēdama vietu, kur paslēpties. Aiz gobelēniem? Nē, tie bija cieši pie sienas. Zem galdautiem? Nē, tur viņi meklēs un atradīs. Kur? Kur? Viņa ie­raudzīja lielo kamīnu, tajā vēl augstu kurējās uguns. Vai aiz tā neslēpās slepenā eja, kas veda projām no zāles? Vai tā bija Kas- telgārā vai Larokā? Viņa nevarēja atcerēties. Vajadzēja rūpīgāk iegaumēt.

Prāta acīm viņa redzēja sevi haki šortos, polo T kreklā un Nike teniskurpēs laiski ložņājam pa drupām ar piezīmju blok­notu. Viņai rūpēja tikai tas - ciktāl vispār viņai kas rūpēja -, lai viņas akadēmiskā darba vadītāji būtu apmierināti.

Vajadzēja rūpīgāk iegaumēt!

Viņa dzirdēja vīru tuvošanos. Nebija vairs laika. Viņa aiz­skrēja pie deviņas pēdas augstā kamīna un iekāpa aiz milzīgā, apzeltītā, apaļā režģa. Viņas augumu caurstrāvoja uguns kar­stums. Viņa dzirdēja vīrus ienākam zālē. Tie klaigāja, skraidī­ja apkārt, meklēja. Viņa noliecās aiz režģa, aizturēja elpu un gaidīja.

•

Viņa dzirdēja, kā meklējumu gaitā tiek grūstīti krēsli, kā grab trauki uz galda. Balsis nevarēja skaidri izšķirt, tās saplū­da ar liesmu rūkoņu aiz viņas. Smagi noklandzēja metāls, kaut kam apgāžoties; varbūt lāpturim - katrā ziņā kaut kam lielam.

Viņa gaidīja.

Viens no vīriem izkliedza kādu jautājumu, atbildes, cik viņa dzirdēja, nebija. Vēl viens izkliegts jautājums, un šoreiz viņa dzirdēja klusu atbildi. Neizklausījās pēc vīrieša. Ar ko viņi runā­ja? Laikam ar sievieti. Keita ieklausījās: jā, tā bija sievietes balss. Nepārprotami.

Vēl daži pārmīti vārdi, un tad vīri, bruņām žvadzot, izskrēja no zāles. Palūrējusi gar apzeltītā režģa malu, Keita redzēja tos nozūdam pa durvīm.

Viņa vēl brīdi nogaidīja un tad izkāpa laukā.

Viņa ieraudzīja jauniņu, gadus desmit vai vienpadsmit vecu meiteni, kurai bija ap galvu aptīts liels balts lakats, tā ka tikai seja bija redzama. Mugurā viņai bija vaļīga sārta kleita, kas sniedzās gandrīz līdz grīdai. Viņa nesa zelta krūku un lēja ūde­ni biķeros uz galda.

Meitene pamanīja Keitu un nenovērsdamās skatījās.

Keita gaidija, ka viņa iekliegsies, taču meitene to nedarīja. Viņa tikai kādu brīdi ziņkārīgi uzlūkoja Keitu un tad sacīja: - Viņi uzgāja augšā.

Keita pagriezās un skrēja.

• •

Nonācis kamerā, Mareks klausījās tauru skaņās un pūļa rē­koņā, kas bija dzirdamas pa lodziņiem pie griestiem. Sargs ne­laimīgi pavērās augšup, izlamāja Mareku un Profesoru un at­griezās pie sava ķebļa.

Vai tev vēl ir marķieris? - klusi iejautājās Profesors.

Jā, - atbildēja Mareks. - Un tev?

Nē, man atņēma. Tikko es nokļuvu šeit.

' > >

Profesors stāstīja, ka viņš ieradies līdzenā meža nostūri starp klosteri un upi. ITC bija viņam galvojis, ka tā ir nomaļa, bet ideāla vieta. Neaizejot tālu no aparāta, viņš varēšot redzēt visus galvenos savu izrakumu objektus.

Viņam vienkārši nepaveicies: Profesors ieradies tieši tobrīd, kad garām sava darba gaitās gājis malkas cirtēju pulciņš ar cirvjiem pār plecu.

Viņi redzēja gaismas uzliesmojumus un tad ieraudzīja ma­ni, un visi metās ceļos un pielūdza. Viņi iedomājās, ka redz die­višķu brīnumu. Tad izdomāja, ka brīnums tomēr nav dievišķs, un sāka draudēt ar cirvjiem, - stāstīja Profesors. - Man jau li­kās, ka gals klāt, bet, par laimi, es protu oksitāniešu valodu, un man izdevās viņus pierunāt, lai aizved mani uz klosteri. Lai mūki tur noskaidro patiesību.

Mūki pārņēmuši viņu no malkas cirtējiem, izģērbuši un meklējuši uz viņa auguma stigmas. - Viņi meklēja diezgan ne­parastās vietās, - piebilda Profesors. - Tad es pieprasīju tikša­nos ar Abatu. Abats gribēja no manis uzzināt, kur atrodas eja uz Laroku. Man ir aizdomas, ka viņš apsolījis to Arno. Šā vai tā, es ieminējos, ka ziņas par to varētu būt klostera dokumen­tos. - Profesors pasmaidīja. - Es piedāvājos pakalpot un caur­skatīt pergamentus.

-Un?

Un man liekas, ka es to atradu.

-Eju?

Tā es domāju. Tā iet gar pazemes upi, tāpēc droši vien ir visai liela. Tā sākas vietā, ko sauc par zaļo kapelu. Un ieeja ir ipaši noslēpta.

-Kā?

Sargs kaut ko norūca, un Mareks uz brīdi pārtrauca saru­nu. Kriss piecēlās un notrausa mitros salmus no biksēm. - Mums jātiek ārā no šejienes, - viņš teica. - Kur ir Keita?

Mareks paraustīja plecus. Keita vēl bija brīvībā, ja vien sar­gu klaigas tālāk gaitenī nenozīmēja, ka viņa ir notverta. Tomēr viņam nelikās, ka tas sargiem ir izdevies. Tātad, ja viņam izdo­tos ar Keitu sazināties, viņa varētu mēģināt cietumniekus iz­pestīt.

Tas nozīmētu, ka jāpievārē sargs. Problēma bija tāda, ka sargs sēdēja uz sava ķebļa gaiteņa līkumā vismaz divdesmit jardu atstatu. Viņu negaidīti pārsteigt nebija iespējams. Taču, ja Keita atrastos auss aparātiņu dzirdamības joslā, tad viņš va­rētu…

Kriss sāka bungot pa kameras restēm un saukt: - Ei! Sargs! Ei tu!

Pirms Mareks paspēja ko iebilst, sargs jau nāca. Viņš ziņ­kārīgi paskatījās Krišā, kurš bija izbāzis roku starp restēm un māja viņam. - Ei, panāc šurp!

Sargs piegāja klāt, ieblieza pa Kriša izstiepto roku un sāka rīstīties klepus lēkmē, jo Kriss bija uzpūtis viņam baloniņa gā­zi. Sargs sāka grīļoties. Kriss vēlreiz pasniedzās starp restēm, sagrāba viņu aiz apkakles un vēlreiz iepūta - tieši sejā.

Sargs izbolīja acis un krita kā akmens. Kriss nebija atlaidis roku, tā atsitās pret šķērsstieni; viņš iekaucās no sāpēm un at­laida sargu, kurš gāzdamies aizvēlās nost no restēm.

Nu vairs nevarēja viņu aizsniegt.

Brīnišķīgi, - noteica Mareks. - Ko nu?

Zini, tu varētu man palīdzēt, - sacīja Kriss. - Tev ir pārāk negatīva attieksme. - Viņš bija nometies ceļos un stiepās starp restēm, izbāzis roku līdz plecam. Viņa izstieptie pirksti gandrīz varēja aizsniegt sarga kāju. Gandrīz tomēr neskaitījās. Sešas collas līdz pēdai. Kriss stiepās atsperdamies un ņurdēja: - Ja būtu kāds miets vai āķis… Kaut kas, ar ko pavilkt…

Tas neko nedos, - sacīja Profesors otrā kamerā.

Kāpēc ne?

Profesors iznāca gaismā un paskatījās caur restēm. - Tāpēc, ka viņam nav atslēgas.

Nav atslēgas? Kur tad tā ir?

Karājas pie sienas, - atteica Džonstons un rādīja gaiteņa dziļumā.

Uh, velns! - norēcās Kriss.

Sarga roka uz grīdas notrīsēja. Viena kāja spazmatiski no­raustījās. Viņš sāka mosties.

Ko lai mēs tagad darām? - panikā izsaucās Kriss.

•

Keita, kur tu esi? - jautāja Mareks.

Es esmu šeit.

Kur tieši?

Tālāk gaitenī. Es atgriezos, jo nodomāju, ka šeit viņi mani nemeklēs.

Keita! - sacīja Mareks. - Nāc šurp! Aši!

Mareks dzirdēja viņas skrienošos soļus.

Sargs klepoja, apvēlās uz muguras, tad izslējās uz elkoņa. Viņš paskatījās gaitenī un sāka steidzīgi slieties kājās.

Sargs jau bija ticis četrrāpus, kad Keita ietrieca kāju viņam sejā, un viņš atkal nokrita guļus. Tomēr viņš vairs nebija bez­samaņā, tikai apdullis. Viņš atkal slējās kājās un purināja gal­vu, lai atskaidrotos.

Keita, atslēgas! - bilda Mareks.

-Kur?

Pie sienas.

Keita atkāpās no sarga, sadabūja atslēgu saišķi smagā riņ­ķī un atnesa uz Mareka kameru. Viņa iebāza vienu atslēgu slē­dzenē un mēģināja griezt, bet atslēga neļāvās.

Sargs ierēkdamies metās virsū Keitai un aizgrūda viņu no kameras uz gaiteņa vidu. Viņi saķērās, vēlās pa grīdu. Keita bija daudz mazāka par sargu, tam bija viegli viņu novaldīt.

Mareks izstiepa caur restēm abas rokas, izvilka atslēgu no slēdzenes un mēģināja citu. Arī tā nederēja.

Tagad sargs jau bija uztupies ar ceļiem Keitai virsū un abām

rokām žņaudza viņas kaklu. j »

Mareks mēģināja vēl vienu atslēgu. Nekā. Saišķi bija vēl se­šas atslēgas.

Keita jau metās zila un vāri gārdza. Viņa dauzīja ar dūrītēm sarga rokas, bet tas neko nelīdzēja. Viņa mēģināja iebelzt ar celi pa cirkšņiem, bet neizdevās ari tas.

Nazi! Nazi! - sauca Mareks, bet likās, ka viņa nesaprot. Mareks mēģināja vēl vienu atslēgu. Joprojām nekā. Džonstons no pretējās kameras kaut ko franciski uzsauca sargam.

Sargs pacēla acis un nošņāca atbildi, un tobrīd Keita izrāva savu duncīti un no visa spēka trieca pret sarga plecu. Asmens netika cauri bruņukreklam. Viņa mēģināja atkal un atkal. Sargs negantās dusmās ņēmās dauzīt Keitas galvu pret akmens grī­du, lai piespiestu atlaist nazi.

Mareks mēģināja vēl vienu atslēgu.

Atskanēja skaļš čerksts, un tā pagriezās.

Profesors kliedza, Kriss kliedza, un Mareks atgrūda durvis. Sargs pagriezās pret viņu un, celdamies kājās, palaida vaļā Keitu. Viņa novaidējās un tomēr pamanījās ietriekt nazi sarga neaizsar­gātajā kājā. Sargs sāpēs ierēcās. Mareks divreiz iesita viņam pa galvu, ļoti spēcīgi. Sargs nokrita uz grīdas un vairs nekustējās.

Kriss atslēdza Profesoram durvis. Keita slējās kājās un sāka pamazām atgūt normālu sejas krāsu.

Mareks izvilka balto marķieri un dzīrās spiest ar īkšķa na­gu podziņu. - Tā. Mēs beidzot esam visi kopā. - Viņš pameta skatienu telpā starp kamerām. - Vai vietas pietiks? Varam iz­saukt aparātu tieši uz šejieni?

Nē, - sacīja Kriss. - Vajadzīgas sešas pēdas uz visām pu­sēm, vai tad neatceries?

Vajag plašāku telpu. - Profesors pagriezās pret Keitu. - Tu zini, kā tikt ārā no šejienes?

Viņa pamāja. Viņi sāka iet pa gaiteni.

Viņa veda biedrus augšup pa pirmo vitņu kāpņu posmu, juz­dama jaunu pašapziņu. Cīņa ar sargu bija viņu kaut kā atbrīvo­jusi; vissliktākais jau bija noticis, un viņa bija izdzīvojusi. Ta­gad, kaut arī galvā joprojām dunēja, viņa jutās mierīgāka nekā iepriekš un spēja skaidrāk domāt. Atmiņā atgriezās arī visi vi­ņas pētījumu rezultāti: viņa spēja atcerēties, kur atrodas ejas.

Bēgļi nonāca pirmajā stāvā un palūkojās laukā, pagalmā. Tur bija vēl vairāk ļaužu, nekā Keita bija gaidījusi. Tur bija daudz karavīru, bruņinieku un galminieku greznās drānās - visi atgriezās no turnīra. Viņa lēsa, ka varētu būt ap trijiem pēc­pusdienā; pagalmā vēl laistījās pēcpusdienas saule, bet ēnas bija sākušas pagarināties.

Tur mēs nevaram iet, - šūpodams galvu, noteica Mareks.

Tas nekas! - Keita uzveda viņus uz otro stāvu, tad aši pa akmens eju, kurā durvis vērās uz iekšu, logi uz āru. Viņa zinā­ja, ka aiz durvīm ir vairāki mazi dzīvoklīši ģimenei vai viesiem.

Kriss aiz muguras sacīja: - Tur es esmu bijis. - Viņš norā­dīja uz vienām durvīm. - Klēra ir tajā istabā.

Mareks nošņācās. Keita gāja tālāk. Gaiteņa tālākajā galā sie­nu kreisajā pusē aizsedza gobelēns. Viņa to pacēla - tas bija pārsteidzoši smags - un tad sāka virzīties gar sienu, spiezda­ma akmeņus, citu pēc cita. - Esmu pārliecināta, ka te jābūt, - viņa sacīja.

Kam? - jautāja Kriss.

Ejai, kas izvedīs mūs uz aizmugurējo pagalmu.

Viņa aizčamdījās līdz sienas galam, durvis neatradusi. Un, atskatoties uz sienu, viņai nācās atzīt, ka tā neizskatījās pēc tā­das, aiz kuras tās varētu slēpties. Akmeņi bija plakani un kār­tīgi samūrēti, siena bija līdzena, bez ierobiem vai izvirzījumiem. Nekādu zīmju, ka ar to būtu veikti kādi papildu remontdarbi.

Kad viņa piespieda vaigu pie sienas un, piemiegusi aci, lūko­jās visgarām, tā likās pilnīgi viengabalaina.

Vai viņa būtu maldījusies?

Vai šī nebija īstā vieta?

Viņa nevarēja maldīties. Durvīm te kaut kur bija jābūt. Vi­ņa gāja atpakaļ, atkal spieda. Nekā. Beigu beigās viņa atrada durvis pavisam nejauši. Viņa izdzirdēja balsis no tālākā gaite­ņa gala - kāds nāca augšā pa kāpnēm. Kad Keita pagriezās, lai paskatītos, viņas potīte piespiedās akmenim pie pašas grīdas.

Viņa juta akmeni pakustamies.

Ar klusu metālisku klinkšķi tieši viņai priekšā parādījās dur­vis. Tās atvērās tikai par dažu collu desu. Tagad viņa redzēja, cik izcili prasmīgi mūrnieki bija nomaskējuši spraugu apme­tumā.

Viņa atgrūda durvis, un visi gāja iekšā. Mareks palika pē­dējais un, aizvērdams durvis, nolaida pār tām gobelēnu.

•

Viņi atradās tumšā, šaurā gaitenī. Ik pēc dažiem jardiem sie­nā bija caurumiņi, pa kuriem nāca vāra gaismiņa, tā ka varēja iztikt bez papildu apgaismojuma.

Kad Keita Kastelgāras drupās pirmoreiz konstatēja šo eju, viņa brīnījās, kam tā bijusi vajadzīga. Tā bija likusies gluži bez­jēdzīga. Tagad, atrodoties šeit, viņa pēkšņi aptvēra tās mērķi.

Tā nebija domāta, lai tiktu no vienas vietas uz otru. Tas bija slepens gaitenītis, lai izspiegotu, kas notiek otrā stāva dzīvok­ļos.

Viņi klusi virzījās uz priekšu. Blakusistabā Keita dzirdēja divas balsis: sievietes un vīrieša. Nonākuši pie mazajiem cau­rumiņiem, viņi apstājās un ieskatījās.

Keita dzirdēja Krišu nopūšamies; tas izklausījās gandrīz pēc vaida.

•

Vispirms Kriss redzēja tikai vīrieša un sievietes siluetus uz saulaina loga fona. Vajadzēja kādu brīdi, lai acis pierastu pie spožās gaismas. Tad viņš aptvēra, ka skatās uz lēdiju Klēru un seru Giju. Viņi bija apskāvušies un kaislīgi glāstīja viens otru. Sers Gijs dedzīgi skūpstīja lēdiju, kura atbildēja tikpat dedzīgi, apķērusies viņam ap kaklu.

Kriss tikai skatījās.

Tad mīlnieki atrāvās, un sers Gijs uzrunāja Klēru, kas ska­tījās viņam tieši acīs. - Milēdij, - viņš teica, - jūsu publiskā iz­turēšanās un asā nelaipnība izraisīja lielu smiešanos man aiz muguras un runas par manu nevīrišķīgumu. Es to nevaru pa­ciest.

Bet tā tam jānotiek, - viņa iebilda. - Mūsu abu dēļ. Jūs to ļoti labi zināt.

Tomēr es vēlētos, lai jūs neizturētos gluži tik krasi.

Ak tā? Un kā tad? Vai jūs vēlaties riskēt ar to bagātību, pēc kuras mēs abi alkstam? Ir taču arī citas runas, krietno bru­ņiniek, kā jūs labi zināt. Kamēr es pretojos laulībām, es esmu vienā pusē ar tiem, kas jūs tur aizdomās, ka jūsu roka bijusi klāt mana vīra nāvē. Taču, ja lords Olivers uzspiedīs man šo laulību, par spīti visām manām pūlēm, tad neviens nevarēs ma­nu uzvedību apsūdzēt. Vai tiesa?

Tiesa. - Viņš nelaimīgs pamāja.

Taču pavisam citādi būtu apstākļi, ja es jums tagad izrādī­tu savu labvēlību, - viņa turpināja. - Tās pašas mēles, kas ta­gad kulstās ap jums, drīz vien sāks čukstēt, ka arī man bijusi sava daļa pie mana vīra pāragrās nāves, un šādas valodas ātri sasniegs mana vīra radus Anglijā. Tie jau tāpat tīko atgūt viņa īpašumus. Trūkst tikai iegansta šādai rīcībai. Tāpēc sers Da­niels modri uzmana katru manu soli. Krietno bruņiniek, ma­nu sievietes godu ir viegli aptraipīt, un pēc tam tas vairs ne­būs nomazgājams. Mūsu vienīgais drošais balsts ir mans nemainīgais naidīgums pret jums, tāpēc es lūdzu - pacietiet, ja nāksies dzirdēt nelāgus vārdus, un labāk domājiet par bal­vu, kas jūs gaida.

Krišam atkārās žoklis. Klēras izturēšanās bija tieši tikpat kaislīga un piekļāvīga kā ar viņu: tie paši siltie skatieni, klusā balss, maigie glāsti. Pirmīt Kriss bija secinājis, ka viņam izdo­das lēdiju pavest. Tagad noskaidrojās - pavestais bija viņš pats.

Par spiti lēdijas Klēras glāstiem, sers Gijs bija nīgrs. - Un jūsu gājieni uz klosteri? Es gribētu, lai jūs turp vairs neejat.

Kāpēc tā? Vai esat greizsirdīgs uz Abatu, mans kungs? - viņa ķircināja.

Es tikai saku, ka es gribētu, lai jūs turp vairs neejat, - viņš spītīgi atkārtoja.

Un tomēr mans nolūks bija svarigs, jo tas, kurš zinās La­rokas noslēpumu, valdīs pār lordu Oliveru. Viņam būs jārīko­jas, kā viņam lūgs, ja gribēs uzzināt noslēpumu.

Tas tiesa, lēdij, Dieva vārds, tomēr jūs noslēpumu neuz­zinājāt, - atteica sers Gijs. - Vai Abats to zina?

Es nesatiku Abatu, - sacīja Klēra. - Viņš tobrīd nebija klosterī.

Un Maģistrs apgalvo, ka viņš nezinot.

Tā viņš tiešām apgalvo. Tomēr es vēl mēģināšu jautāt Aba­tam, varbūt rīt.

Pie durvīm klauvēja, aiz tām atskanēja klusa vīrieša balss. Viņi abi pagriezās. - Tas būs sers Daniels, - sacīja sers Gijs.

Aši uz paslēptuvi, mans kungs!

Sers Gijs steidzās pie sienas, aiz kuras viņi slēpās, pavilka nost gobelēnu un tad, bēgļiem šausmās noskatoties, viņš pa­vēra durvis - un iespraucās šaurajā gaitenītī viņiem blakus. Sers Gijs iepleta acis un pēc brīža sāka kliegt: - Cietumnieki! Aizbēgušie cietumnieki!

Šo saucienu parņema lēdija Klēra, kura, saukdama pēc ap­sardzes, metās laukā no savas istabas.

Profesors ejā pagriezās pret biedriem. - Ja mēs tiksim šķir­ti, dodieties uz klosteri. Atrodiet brāli Marselu! Viņam ir sle­penās ejas atslēga. Skaidrs?

Pirms viņi paspēja atbildēt, ejā iebrāzās karavīri. Kriss juta, ka viņu sagrābj spēcīgas rokas un velk projām.

Viņi bija notverti.

Lielajā zālē kalpi beidza klāt galdus, tikmēr skanēja vientu­līga lauta. Ix>rds Olivers un sers Roberts turēja savu draugaļu rokas un dejoja. Deju skolotājs sita ritmu un sajūsmināts smai­dīja. Pēc dažiem soļiem, kad lords Olivers pagriezās, lai nostā­tos ar seju pret partneri, bet ieraudzīja pagrieztu muguru, viņš nolamājās.

Tas nekas, milord, - steidzīgi bilda deju skolotājs, nezau­dēdams savu možo smaidu. - Kā jūsu augstība atceras, bija uz priekšu-atpakaļ, uz priekšu-atpakaļ, pagrieziens, atpakaļ un pagrieziens, un atpakaļ. Mēs izlaidām pagriezienu.

Neko es neizlaidu! - atcirta Olivers.

Patiesi, milord, neizlaidāt, - uzreiz bilda sers Roberts. - Mūzikā bija pārsitiens, kas izraisīja sajukumu. - Viņš negan­ti pablenza uz jaunekli, kas spēlēja lautu.

Nu labi. - Olivers nostājās pozīcijā un pasniedza meitenei roku. - Kā tur bija? Uz priekšu-atpakaļ, uz priekšu-atpakaļ, pa­grieziens, atpakaļ…

Lieliski! - līksmi atsaucās deju skolotājs un sāka sist rit­mu. -Tā, tagad aiziet!

No durvīm atskanēja balss: - Milord!

Mūzika aprāvās. Lords Olivers aizkaitināts pagriezās un ie­raudzīja seru Giju ar sargiem, kas stāvēja ap Profesoru un da­žiem citiem. - Kas atkal lēcies?

Milord, izskatās, ka Maģistram ir biedri.

Jā? Kādi biedri?

Lords Olivers pagāja pretī. Viņš redzēja, ka tie ir tas vīrs no Eno, stulbais īrs, kas nemāk jāt, un jauna neliela auguma sieviete ar nekaunīgu skadenu. - Tie būtu viņa biedri?

Milord, viņi apgalvo, ka esot Maģistra palīgi.

Palīgi? - Olivers uzlūkoja grupiņu un pacēla uzaci. - Mans dārgais Maģistr, kad jūs teicāt, ka jums ir palīgi, es nezināju, ka viņi ir šeit, pilī, ar jums.

Es pats to nezināju, - sacīja Profesors.

Lords Olivers nošņācās. - Jūs nevarat būt palīgi. - Viņš pēc kārtas uzlūkoja gūstekņus. - Jūs esat vismaz desmit gadus par vecu. Un agrāk, šodien, jūs nekādi nelikāt manīt, ka pazīstat Maģistru… Jūs nerunājat patiesību. Neviens no jums. - Viņš pakratīja galvu, pagriezās pret seru Giju. - Es neticu viņiem, un es uzzināšu patiesību. Bet ne tagad. Vediet viņus uz pa­grabu!

Milord, viņi bija pagrabā, bet tika laukā.

Tika laukā? Kā? - Viņš uzreiz pacēla roku un apklusināja atbildi. - Kur ir mūsu visdrošākā vieta?

Roberts de Kērs pieslīdēja klāt un kaut ko pačukstēja.

Mana torņa istaba? Kur es turu Alisīti? - Olivers sāka smieties. - Tā nudien ir droša. Jā, ieslēdziet viņus tur!

Es to izdarīšu, milord, - sacīja sers Gijs.

Šie "palīgi" būs ķīla, lai viņu saimnieks labi uzvedas. - Viņš drūmi pasmaidīja. - Es zinu, Maģistr, ka jūs vēl iemācī­sieties ar mani dancot.

Trīs jaunie ļaudis tika rupji aizvilkti projām. Lords Olivers pameta ar roku, un lautists ar deju skolotāju klusi paklanījās un aizgāja. Tāpat sievietes. Sers Roberts vēl kavējās, bet, sa­ņēmis asu Olivera skatienu, ari atstāja zāli.

Palika tikai kalpi, kas klāja galdus. Citādi zālē bija klusums.

Nu, Maģistr, kas tā ir par spēlīti?

Dievs mans liecinieks, viņi ir mani palīgi, kā es jums pašā sākumā teicu, - sacīja Profesors.

Palīgi? Viens ir bruņinieks.

Viņš ir man pateicību parādā, tāpēc kalpo man.

Jā? Par ko jāpateicas?

Es izglābu viņa tēva dzīvību.

Patiesi? - Olivers piegāja Profesoram tuvāk. - Kādā veidā?

Ar zālēm.

Ar ko viņš sirga?

Profesors pieskārās ausij un sacīja: - Milord Oliver, ja jūs vēlaties pārliecināties, pavēliet atvest bruņinieku Mareku tūlīt pat, un viņš jums pateiks to pašu, ko es jums saku tagad: viņa tēvu, kas bija slims ar tūsku, es izglābu ar arnikas ziedi, un tas notika Hemstidā, ciematā pie Ix>ndonas, izgājušā gada rudenī. Pasauciet viņu un pajautājiet!

Olivers klusēja.

Viņš cieši skatījās uz Profesoru.

Klusumu pārtrauca virs, kura tērps bija nobiris ar kādu bal­tu pulveri. Viņš bija parādijies tālākajās durvīs un sauca: - Mi­lord!

Olivers apmetās apkārt. - Kas nu atkal?

Milord, smalksaldumi!

Smalksaldumi? Ļoti labi - tikai aši!

Milord… - Vīrs paklanījās un vienlaikus noplikšķināja pirk­stus. Mudīgi ienāca divi jauni zēni ar paplāti uz pleciem.

Milord, pirmais smalksaldums - ceptas iekšas.

Uz paplātes bija redzami bāli zarnu rituļi un lieli meža zvē­ra pauti ar visu peni. Olivers apgāja apkārt paplātei un vērīgi nopētīja.

Kuilis, tikko pārnests no medībām, - viņš pamādams no­teica. - Ļoti pārliecinoši. - Viņš pagriezās pret Profesoru. - Kā jums tīk manas virtuves darbs?

Ļoti labi, milord. Šis smalksaldums ir tradīcijas garā un lieliski izpildīts. Pauti sevišķi labi izdevušies.

Pateicos, ser! - palocīdamies teica šefpavārs. - Tie ir no karsēta cukura un žāvētām plūmēm, ja jums tīk. Un iekšas ir savērti augļi, noklāti ar olām, sakultām ar alu un medu.

Jauki, jauki, - sacīja Olivers. - Jūs to pasniegsiet pirms otrā ēdiena?

Tieši tā, lord Oliver.

Un otrs smalksaldums?

Marcipāns, milord, krāsots ar pienenēm un safrānu. - Šef­pavārs palocījās un pamāja. Ienāca citi zēni ar vēl vienu paplā­ti Uz tās bija milzīgs Kastelgāras cietokšņa modelis, tā mūri teju piecas pēdas augsti, viscaur dzeltenbāli, atbilstoši īstā mū­ra krāsai. Saldais veidojums bija precīzs līdz sīkākajām deta­ļām, ieskaitot sīkus cukurkarodziņus gar mūri.

Eleganti! Teicami! - izsaucās Olivers. Viņš priekā sasita plaukstas un kādu brīdi sajūsminājās kā bērns. - Es esmu ļoti apmierināts.

Viņš pagriezās pret Profesoru un pamāja uz modeli. - Jūs zināt, ka nekrietnelis Arno cieši uzglūn mūsu pilij un ka man pret viņu jāaizstāvas?

Džonstons pamāja. - Zinu.

Kā jūs man ieteiktu Kastelgārā izkārtot manus spēkus?

Milord, - atbildēja Džonstons. - Es vispār neaizsargātu Kastelgāru.

Jā? Kāpēc jūs tā sakāt? - Olivers piegāja pie tuvākā galda, paņēma biķeri un ielēja sev vīnu.

Cik karavīru jums vajadzēja, lai atņemtu to gaskoņiem? - jautāja Džonstons.

Piecdesmit vai sešdesmit, ne vairāk.

Tad jums ir atbildēts.

Bet mēs negājām frontālā uzbrukumā. Mums bija viltība. Prasme.

Un Virspriesterim tās nav?

Viņš var mēģināt, bet mēs gaidīsim. Mēs būsim gatavi vina uzbrukumam.

Varbūt, - teica Džonstons pagriezdamies. - Un varbūt ne.

Tātad jums tomēr ir tāda gudrība…

Nē, milord, es nevaru paredzēt nākotni. Tādas spējas man nav. Es tikai dodu jums padomu kā vīrs. Un es saku - Virspries­teris būs ne mazāk viltīgs pārjums.

Olivers sarauca pieri un kādu brīdi klusēdams malkoja vī­nu. Tad viņš pamanīja, ka šefpavārs joprojām nav aizgājis un zēni klusi vēl tur paplāti. Viņš ar mājienu atlaida tos. Kad gāja prom, viņš vēl piekodināja: - Uzmaniet labi šo smalksaldumu! Es gribu, lai tas ir pilnīgi vesels uz viesu ierašanos! - Pēc brī­ža viņi atkal bija vieni. Olivers pagriezās pret Džonstonu un pla­ši pamāja. - Un es gribu, lai arī šī pils paliek pilnīgi vesela!

Milord, - atbildēja Džonstons, - jums nav vajadzības aiz­sargāt šo pili, ja jums ir otra, daudz labāka.

Jā? Jūs domājat Laroku? Bet Larokai ir kāda vājā vieta. Kāda eja, kuru man nav izdevies sameklēt.

Un kā jūs zināt, ka tāda eja vispār ir?

Jābūt, - sacija Olivers, - jo Ierokas arhitekts bija vecais Laons. Jūs zināt Laonu? Nē? Viņš bija bīskaps un klostera abats pirms tagadējā. Šis vecais bīskaps bija viltīgs, un ikreiz, kad vi­ņu aicināja palīgos atjaunot kādu pilsētu vai pili, vai baznīcu, viņš vienmēr tur atstāja kādu noslēpumu, kas zināms tikai vi­ņam. Katrā pilī bija kāda nevienam nezināma eja vai citādi vāja vieta, kuru Laons, ja radās vajadzība, varēja par atlīdzību iz­paust uzbrucējiem. Vecais Laons modri lūkoja pēc iespējām pa­kalpot Mātes Baznīcas interesēm - un vēl daudz vairāk pats savām.

Un tomēr, - nerimās Džonstons, - ja neviens nezina, kur tā eja ir, tad tā tiklab varētu arī nebūt. Ir citi apsvērumi, mi­lord. Cik lieli spēki jums šeit pašlaik ir?

Divi simti divdesmit jātnieku, divi simti piecdesmit strēl­nieku un divi simti kājnieku ar pīķiem.

Arno ir divtik daudz vīru, - sacīja Džonstons. - Varbūt vēl vairāk.

Jūs tā domājat?

Nudien, viņš nav labāks par parastu zagli, bet nu jau viņš ir slavens zaglis. Ja viņš iet uz Aviņonu un pieprasa, lai pāvests vakariņo ar viņa vīriem un tad liek samaksāt desmit tūkstoš livru par to, ka neizposta pilsētu.

Patiesi? - Lords Olivers izskatījās drusku iztrūcies. - Ko tādu es neesmu dzirdējis. Protams, klīst baumas, ka Arno gra­sās iet uz Aviņonu, varbūt jau pēc mēneša. Un visi domā, ka viņš tiešām draudēs pašam pāvestam. Bet viņš vēl nav to darī­jis. - Viņš sarauca pieri. - Vai tad ir?

Jums pilnīga taisnība, milord! - steidzīgi bilda Profesors. - Es jau tikai saku, ka viņam ir tik pārdroši plāni, ka vai katru dienu viņa pusē pāriet jauni karotāji. Tagad viņa karapulkā esot vismaz tūkstotis vīru. Varbūt jau divi tūkstoši.

Es nebaidos! - nicīgi atmeta Olivers.

Es nešaubos, ka jūs nebaidāties, - sacīja Džonstons, - ta­ču šai pilij ir sekls aizsarggrāvis, viens paceļamais tilts, viena vārtu arka, nav kraujas un ir tikai viens nolaižamais režģis. Vaļ­ņi austrumu pusē ir zemi. IJdeni un pārtiku jums ir kur uzgla­bāt tikai dažām dienām. Jūsu garnizons ir iespiests šauros pa­galmos, un vīriem trūkst manevrēšanas iespēju.

Es jums saku, - teica Olivers. - Mana bagātība ir šeit, un es palikšu pie tās.

Un mans padoms, - turpināja Džonstons, - ir savākt visu, ko varat, un doties projām. Laroka ir būvēta kalna galā, divās pusēs tai ir klinšu stāvumi, trešajā pusē ir dziļš aizsarggrāvis, ir divi vārti, divi nolaižamie režģi, divi paceļamie tilti. Pat ja ie­brucēji tiktu cauri ārējiem vārtiem…

Es zinu, kādas ir iMrokas stiprās puses!

Džonstons ieturēja pauzi.

Un es negribu klausīties jūsu nolādētās pamācības!

Kā vēlaties, lord Oliver. - Un tad Džonstons piebilda: -Ak vai…

Ko? Ak vai?

Milord, - sacīja Džonstons, - es nevaru dot padomu, ja jūs man neizklāstāt visus apstākļus.

Kādus apstākļus? Es jums neko neslēpju, Maģistr. Es ru­nāju atklāti.

Cik bruņinieku jums ir Larokā?

Olivers drusku saminstinājās. - Trīs simti.

Lūk, jūsu bagātība jau ir Larokā.

Lords Olivers piemiedza acis. Viņš neko neteica. Viņš pagrie­zās, apgāja apkārt Džonstonam, atkal piemiedza acis. - Jūs gri­bat iedvest man bailes un tādā veidā piedabūt doties uz turieni.

Nebūt ne.

Jūs gribat, lai es dodos uz Laroku, jo zināt, ka šai pilij ir kāda vājā vieta. Jūs ir sūtījis Arno, un pašlaik jūs līdzināt ceļu viņa uzbrukumam.

Milord, - iebilda Džonstons, - ja Laroka nav pārāka, kā jūs sakāt, tad kāpēc savu bagātību jūs esat novietojis tur?

Olivers nošņaukājās un izskatījās visai nelaimīgs. - Jums ir veikla mēle.

Milord, jūsu paša darbi jums rāda, kura pils ir pārāka.

Nu labi, Maģistr. Bet, ja es došos uz Laroku, tad jūs do­sieties man līdzi. Un, ja kāds cits atradīs to slepeno eju, pirms jūs man būsiet to atklājis, tad es pats parūpēšos, lai jūs mirtu tādā veidā, ka Edvarda gals liktos visdziļākais maigums. - Viņš noņirdzās par briesmīgo atsauci.

Es jūs sapratu, - sacīja Džonstons.

Tiešām? Pielūkojiet, ka neaizmirstat.

•

Kriss Hjūss skatījās pa logu.

Sešdesmit pēdu zemāk pagalms slīga ēnā. Vīrieši un sievie­tes greznos tērpos virzījās uz lielās zāles gaišo logu pusi. Viņš dzirdēja klusas mūzikas skaņas. Svinību aina lika viņam justies vēl drūmāk, vēl vientulīgāk. Viņus - visus trīs - drīz nogalinās, un viņi neko nevarēja lietas labā darīt.

Viņi bija ieslēgti mazā istabiņā, augstu pils centrālajā tornī ar skatu uz pils mūriem un pilsētiņu aiz tiem. Šī bija sievietes istaba ar ratiņu un altārīti vienā pusē, taču tās bija tikai nenozī­mīgas krietnības zīmes pretstatā milzīgajai gultai istabas vidū; tai bija sarkans plīša pārsegums un kažokādu apdare. Istabai bija pamatīgas ozolkoka durvis ar jaunu atslēgu. Sers Gijs pats bija aizslēdzis durvis, iepriekš nolikdams vienu sargu istabā pie durvīm un divus citus ārā.

Šoreiz viņi negribēja riskēt.

Mareks sēdēja uz gultas un aizdomājies skatījās tukšumā. Vai varbūt viņš klausījās; viņš bija vienu roku pielicis pie auss. Keita tikmēr nemierīgi staigāja no viena loga pie otra, skatījās te pa vienu, te pa otru. Viņa izliecās pa tālāko logu, skatījās le­jup, tad gāja pie tā, kur stāvēja Kriss, un izliecās pa to.

Skats pa abiem logiem ir gandrīz vienāds, - sacīja Kriss. Keitas nemierigums krita viņam uz nerviem.

Tad viņš redzēja, ka Keita izbāž roku pa logu un laiž delnu gar ārsienu pie loga, iztaustīdama akmeņus un javu.

Viņš vaicājoši paskatījās uz Keitu.

Varbūt, - viņa sacīja un palocīja galvu. - Varbūt.

Kriss pasniedzās laukā un pačamdīja sienu. Mūrējums bija gandrīz pavisam gluds, siena stāva. Kritiens būtu taisni līdz le­jai, pagalmā.

Tu joko? - viņš jautāja.

Nē, - atteica Keita, - nejokoju.

Viņš atkal paskatījās ārā. Pagalmā vēl bez galminiekiem bi­ja daudz citu ļaužu. Bariņš ieroču nesēju tīrīja bruņas, apkopa bruņinieku zirgus, pļāpāja un smējās. Pa labi karavīri patrulē­ja pa aizsargmūri. Jebkurš no tiem varēja pagriezties un paska­tīties augšup, ja ar acs kaktiņu pamanītu Keitas pārvietošanos.

Tevi pamanīs.

No šā loga pamanīs. No otra ne, tur mūris liecas. Mūsu vienīgā problēma ir viņš. - Keita pamāja uz sargu pie durvīm. - Vai tu vari ko darīt?

Es to nokārtošu, - no gultas sacīja Mareks.

Ko tas, velns ar ārā, nozīmē? - Kriss ļoti aizkaitināts nopra­sīja. Viņš runāja skaļi. - Tu domā, es ar to nevaru tikt galā?

-Jā, domāju.

Nolādēts, man ir apriebusies tāda izturēšanās pret mani! - sacīja Kriss. Viņš bija pārskaities; viņš lūkoja pēc kāda sitamā, paķēra ķeblīti, kas stāvēja pie ratiņa, un gāja virsū Marekam.

Sargs to redzēja un iesaucās: - Non, non, non! - tad metās starpā. Tā viņš nepamanīja, ka Mareks viņam no aizmugures iesit ar čuguna svečturi. Sargs ļima, Mareks viņu notvēra un klusi nolaida uz grīdas. Asinis plūda no sarga galvas uz aus­trumnieciskā paklāja.

Viņš ir miris? - jautāja Kriss, apstulbis blenzdams Marekā.

Vai nav vienalga? - atteica Mareks. - Tikai turpini runāt, lai tie ārā dzird mūsu balsis.

Viņi paskatījās uz logu, bet Keita tur vairs nebija redzama.

Tas ir tikai brīvais solo, Keita sev sacīja, ieķērusies torņa sienā, sešdesmit pēdu virs zemes.

Vējš tvarstīja viņas drēbes, mēģināja atraut no sienas. Viņa ar pirkstu galiem iekrampējās nelielajos javas izvirzījumos.

Dažbrīd java saira, un viņai nācās steigšus čamdīt pēc citas vie­tas. Tomēr šur tur viņa atrada pietiekami lielus robiņus sienā, lai kārtīgi ieķertos.

Viņa bija tikusi galā ar grūtākiem kāpieniem. Pa daudzām Jeilas ēkām bija grūtāk kāpt, taču tur viņai vienmēr bija rokas ar krītu, kārtīgas kāpjamās kurpes un drošības aukla. Šeit ne­kāda nodrošinājuma nebija.

Nav tālu.

Viņa bija izkāpusi pa rietumpuses logu, jo tas bija vistuvāk nākamajam logam gaiteņa galā, kas veda uz istabu; turklāt šis logs bija uz pilsētiņas pusi, tāpēc bija mazāka iespēja tikt pa­manītai no pagalma.

Nav tālu, viņa sev sacīja. Nav vairāk par desmit pēdām. Mie­rīgi. Nesteigties. Viena roka, atbalsts kājai… otra roka…

Nu jau tuvu, viņa domāja.

Tuvu.

Tad viņa pieskārās akmens palodzei. Beidzot iespēja īsti stingri ieķerties. Viņa pievilkās ar vienu roku un piesardzīgi palūrēja gaitenī.

Neviena sarga nebija.

Gaitenis bija tukšs.

Keita uzvilkās augšā, 11u jau ar abām rokām. Uzmetās uz palodzes un ieslīdēja iekšā. Viņa tagad stāvēja gaitenī, slēgto durvju otrā pusē. - Man izdevās, - viņa klusi sacīja.

Kas ar sargiem? - jautāja Mareks.

Nav. Bet atslēgas arī nav.

Kādas eņģes? - jautāja Mareks.

Ārpusē. - Tās bija smagas, no kaltas dzelzs. Viņa aptvēra jautājuma būtību. - Tapas redzu. - Ja viņai izdotos izsist no eņ­ģēm tapas, durvis būtu viegli atlauzt. - Bet man vajadzētu āmu­ru vai kaut ko tamlīdzīgu. Te nekā tāda nav.

Sameklē kaut ko! - klusi sacīja Mareks.

Viņa aizskrēja pa gaiteni.

• •

De Kēr, - lords Olivers uzrunāja bruņinieku ar garo rētu, kas tobrīd ienāca zālē, - Maģistrs iesaka pārcelties uz Laroku.

De Kērs pašūpoja galvu. - Tas būtu liels risks, jūsu augstība.

Un risks palikt šeit? - jautāja Olivers.

-Ja Maģistra padoms ir patiess un krietns, un bez cita no­lūka, tad kāpēc viņa palīgi slēpa, kas viņi tādi ir, kad pirmoreiz ieradās jūsu galmā? Šāda noklusēšana nav godīguma zīme, mi­lord. Es gribētu zināt, kā viņi izskaidro šādu uzvedību, pirms uzticētos šim jaunajam Maģistram un viņa gudrībām.

Nu tad tiksim skaidrībā, - noteica Olivers. - Atvediet tos palīgus šurp un pajautāsim viņiem to, ko tu gribi zināt!

-Jā, milord. - De Kērs paklanījās un atstāja zāli.

•

•

Keita iznāca no kāpņu telpas un ieslīdēja pagalma drūzmā. Viņa domāja, ka vajadzētu tikt klāt kāda galdnieka darbarīkiem vai varbūt pie kalēja āmura. Pa kreisi viņa ieraudzīja puišus ar zirgiem. Varbūt kāds apkalšanas āmurs gadīsies? Viņa sāka vir­zīties uz to pusi. Priecīgi satrauktajā pūlī neviens nepievērsa viņai uzmanību. Viņa viegli tika gandrīz līdz austrumu mūrim un jau sāka domāt, kā novērst zirgupuišu uzmanību, kad tieši priekšā ieraudzīja bruņinieku, kas mierīgi stāvēja un cieši lū­kojās viņā.

Roberts de Kērs.

Viņu skatieni uz brīdi sastapās, tad Keita pagriezās un me­tās bēgt. Aiz muguras viņa dzirdēja de Ķēra saucienu pēc palī­giem un karavīru atsaukšanos visapkārt. Viņa spiedās uz priek­šu cauri pūlim, kas pēkšņi bija kļuvis par šķērsli, daudzas rokas mēģināja viņu satvert, ieķerties viņai drēbēs. Tas bija kā murgs. Lai tiktu vaļā no pūļa, viņa metās tuvākajās durvīs un aizcirta tās aiz sevis.

Izrādījās, ka tā ir virtuve.

Telpa bija šausmīgi karsta, un tajā bija maz brīvas vietas. Milzīgā kamīnā uz uguns vārījās pamatīgi dzelzs katli. Ducis gaiļu cepās uz iesmu rindas, un mazs puika grieza kopīgo klo­ķi. Viņa apstājās, neattapdama, ko darīt, un tad pa durvīm vi­ņai pakaļ iebrāzās de Kērs, norēcās: - Tu! - un vēzēja zobenu.

Keita noliecās, metās starp galdiem ar gatavoto ēdienu trau­kiem. Zobens aizbrāzās viņai garām, pašķīda šķīvji. Viņa izlīda pa galdapakšu. Pavāri sāka kliegt. Viņa ieraudzīja milzīgu pils modeli, laikam gatavotu no mīklas, un metās turp. De Kērs - pakaļ.

- Non, ser Robert, non! - pavāri kliedza gandrīz vai kori no visiem virtuves stūriem, un daži no viņiem izmisumā metās de Ķēru aizkavēt.

De Kērs cirta vēlreiz. Keita izvairījās, un zobens nomēza pils torņus, saceļot balta pūdera mākoni. Pavāri, to redzot, iz­grūda tādu kā agonijas vaidu un no visām pusēm uzkrita de Kēram virsū, saukdami, ka pils ļoti patikusi lordam Oliveram, ka viņš to pieņēmis un ka sers Roberts nedrīkst to vēl vairāk sapostīt. Roberts vēlās pa grīdu, lādējās un mēģināja varzu no­kratīt.

Keita izmantoja jukas un izskrēja atkal laukā pēcpusdienas saulē.

Pa labi viņa redzēja kapelas izliekto sienu. Kapelā notika re­monts; gar sienu stiepās kāpnes, pie jumta - pagalam trūcīgas stalažas, uz kurām strādāja jumiķi.

Viņa gribēja tikt projām no pūļa un karavīriem. Viņa zināja, ka tālajā kapelas galā, starp kapelas ēku un pils torņa ārējo mū­ri, veda šaura eja. Tur vismaz nebūs pūļa. Skriedama uz eju, viņa dzirdēja aiz muguras de Ķēru, kas kliedza pavēles karavī­riem; viņš bija ticis ārā no virtuves. Keita skrēja, cik jaudas, mē­ģinādama atrauties. Atskatīdamās viņa redzēja citus karavīrus aizskrienam pretējā virzienā apkārt kapelai, lai aizšķērsotu vi­ņai ceļu otrā ejas galā. Viņa metās ap kapelas stūri.

Sers Roberts izrēca vēl dažas pavēles, tad jau pats bija pie stūra, un aiz tā viņš pēkšņi apstājās. Karavīri apstājās viņam bla­kus, un visi apjukuši murmināja.

Viņi skatījās četras pēdas platajā ejā starp kapelu un pili. Tā bija tukša. Ejas tālajā galā parādījās pretim skrienošie karavīri.

Sieviete bija pazudusi.

Keita bija pieķērusies pie kapelas sienas desmit pēdu aug­stumā, viņas auguma kontūras maskēja kapelas loga dekoratī­vā apdare un leknās efeju stīgas. Tomēr viņu būtu viegli pa­manīt, ja kāds paskatītos augšup. Taču eja bija tumša, un neviens augšup neskatījās. Viņa dzirdēja niknu de Ķēra sau­cienu: - Ejiet un aši novāciet tos pārējos palīgus!

Karavīri vilcinājās. - Bet, ser Robert, viņi palīdz lorda Oli­vera Maģistram…

Un to pavēl darīt pats lords Olivers. Nogaliniet viņus!

Karavīri aizskrēja uz pili.

De Kērs nolamājās. Viņš runāja ar kādu pakaļpalikušu ka­ravīru, taču čukstus, un Keitas auss aparātiņš tikai čerkstēja, un teiktais nebija skaidri saklausāms. Patiesībā viņa bija pār­steigta, ka vispār jelko varēja dzirdēt.

Kā tas bija iespējams? Izskatījās, ka viņi ir pārāk tālu, lai vi­ņa tik skaidri dzirdētu de Ķēru. Un tomēr viņa balss bija ska­nējusi skaidri, gandrīz pastiprināti. Varbūt ejā tāda akustika…

Paskatījusies lejup, viņa redzēja, ka daži karavīri nav aizgā­juši. Viņi tikai staigāja šurpu turpu. Tātad lejā kāpt nevarēja. Viņa nolēma uzkāpt uz jumta un nogaidīt, līdz situācija kļūst mierīgāka. Kapelas jumts vēl bija saulē: vienkāršs slīps daksti­ņu jumts ar maziem caurumiem, kurus patlaban laboja. Kā­pums bija stāvs; viņa pieplaka pie notekcaurules un sacīja: - Andrē!

Čerksts. Keitai likās, ka viņa dzird Mareka balsi, taču sta­tiskie trokšņi traucēja.

Andrē! Viņi iet jūs nogalināt!

Atbildes nebija, tikai jauni statiskie trokšņi.

Andrē?

Nekādas atbildes.

Varbūt pārraidi traucēja mūri visapkārt un no jumta augšas veiksies labāk? Viņa sāka kāpt pa slīpumu, vairīdamās no re­montētajām vietām, kurās mūrnieki bija iekārtojuši mazas plat- formiņas, lai noliktu savas javas vanniņas un dakstiņu kaudzī­ti. Tuva putnu čivināšana lika viņai apstāties. Tā nāca no pa­matīga cauruma jumtā…

Cits troksnis lika viņai paskatīties augšup. Viņa ieraudzīja virs jumta kores parādāmies karavīra galvu. Karavīrs apstājās un skatījās lejup uz viņu.

Parādījās vēl viens.

Tātad, lūk, kāpēc de Kērs runāja čukstus! Viņš tomēr bija Keitu uz sienas pamanījis un aizsūtījis karavīrus uz kāpnēm otrā kapelas pusē.

Viņa paskatījās lejup un redzēja karavīrus arī lejā. Tie ska­tījās augšup.

Nu pirmais karavīrs pārmetās pār jumta kori un sāka virzī­ties lejup, pie Keitas.

Bija palikusi tikai viena iespēja. Jumta caurums bija apmē­ram divas pēdas plats. Pa to viņa redzēja jumta sijas un desmit pēdu zemāk kapelas griestu akmens arkas. Pāri arkām bija pār­liktas koka plankas.

Keita izlīda pa caurumu un nolēca uz griestiem. Viņa juta skābu putekļu un putnu mēslu smaku. Ligzdas bija visur, gar plakanajām plankām, stūros, pie sijām. Viņa noliecās, kad da­ži zvirbuļi čiepstēdami pārlaidās tuvu viņai pār galvu. Un pēk­šņi viņai visapkārt sacēlās vesels putnu viesulis, pilns gaiss brē- kāšanas un spalvu. Viņa aptvēra, ka putnu te ir simtiem un ka viņa tos iztraucējusi. Kādu bridi vienīgais, ko varēja iesākt, bi­ja aizsegt ar rokām seju un mierīgi stāvēt. Trokšņi noklusa.

Kad viņa atkal paskatījās, laidelēja vairs tikai daži putniņi. Un divi karavīri kāpa no caurumiem jumtā uz griestiem.

Keita aši gāja pa planku uz tālākajām durvīm, kas droši vien veda uz baznīcu. Tuvojoties durvis atvērās, un tajās parādījās trešais karavīrs.

Trīs pret vienu.

Viņa atkāpās pa to pašu planku pār griestu iekšup liekta­jiem jomiem. Taču pārējie karavīri nāca viņai pretī. Viņi bija iz­vilkuši dunčus. Par viņu nolūkiem Keitai nebija ne mazāko ilū­ziju.

Viņa atkāpās.

Viņa atcerējās, kā bija karājusies pie griestiem, pētīdama daudzās plaisas un gadsimtu gaitā labotās vietas. Tagad viņa stāvēja uz šīs pašas konstrukcijas. Planka pati par sevi liecinā­ja, ka izliektie jomi neturas stipri. Cik vāji tie bija? Vai tie iztu­rēs viņas svaru? Vīri nepielūdzami tuvojās viņai.

Viņa uzmanīgi uzkāpa uz viena no jomiem - pārbaudīdama. Tad ar visu svaru.

Turējās.

Karavīri lēni tuvojās viņai. Putni pēkšņi atkal sacēla jezgu, čiepstēja kā nelabie, laidelēja kā mākonis. Karavīri aizsedza se­ju. Zvirbuļi lidoja dk tuvu, ka to spārni sitās pret Keitas seju. Viņa atkāpās tālāk, soļi knirkstēja uz biezās sakaltušo mēslu kārtas.

Jomu ieliekumi bija vesela rinda, biezākās akmens joslas bija jomu saduras vietā - centrā. Viņa virzījās uz šīm saduras joslām, jo zināja, ka tur konstrukcija ir stiprāka. Ejot pa šīm joslām, viņa virzījās uz tālāko kapelas galu, kur redzēja mazas durtiņas. Tās droši vien veda baznīcas telpā kaut kur aiz altāra.

Viens no karavīriem aizskrēja pa planku un tad nokāpa uz joma izliekuma. Viņš gribēja aizšķērsot Keitai ceļu. Viņš bija izstiepis rokā dunci.

Keita liecās, gribēja ar māņu kustību tikt viņam garām, bet karavīrs nelikās par viltibu ne zinis un palika, kur bija. Pieskrē­ja otrs un nostājās viņam blakus. Trešais bija aiz Keitas. Tas arī nokāpa uz joma.

Viņa virzījās pa labi, taču abi uzbrucēji nāca tieši virsū. Tre­šais no aizmugures.

Abi vīri bija tikai dažus jardus tālu, kad atskanēja skaļš krak- šķis, gluži kā šāviens, un Keita ieraudzīja javā starp akmeņiem atveramies zigzaga spraugu. Karavīri metās atpakaļ, taču sprau­ga pletās plašāk, sazarodamās kā koks. Spraugas pletās starp karavīru kājām, tie šausmās skatījās. Tad akmeņi viņiem zem kājām iegruva, un karavīri ar drausmīgu kliedzienu pazuda ska­tienam.

Keita atskatījās uz trešo karavīru, kurš metās uz planku, ta­ču paklupa un nokrita, atskanot jaunam krakšķini. Viņa redzē­ja šausmas karavīra sejā, kad tas juta, kā akmeņi zem viņa au­guma cits pēc cita padodas spiedienam. Un tad ar spalgu izbaiļu vaidu pazuda arī viņš.

Keita pēkšņi atkal bija viena.

Viņa stāvēja uz griestiem, visapkārt plosījās putniņi. Kustē­ties bija bail, viņa tikai stāvēja un mēģināja nomierināt elpoša­nu. Ar viņu taču viss bija kārtībā.

Ar viņu viss bija kārtībā.

Viss bija kārtībā.

Viņa izdzirdēja klusu krakšķīti.

Tam nekas nesekoja. Viņa gaidīja.

Vēlreiz: krak. Šoreiz viņa to juta, tieši zem kājām. Akmeņi kustējās. Paskatījusies lejup, viņa redzēja spraudziņas javā aiz- stīgojam uz visām pusēm no viņas. Viņa aši gāja pa kreisi, uz drošo robežjoslu, taču bija jau par vēlu.

Nogāzās viens akmens, un viņas kāja iemuka caurumā. Kei­ta metās guļus un, kaut arī kājas iebruka līdz gurniem, iekšā viņa vēl neiekrita, palika izplestām rokām, lai sadalītu svaru. Viņa aizelsusies vairākas sekundes gulēja. Viņa nodomāja: es viņam teicu, ka tā ir draņķīga konstrukcija.

Viņa centās izdomāt, kā tikt ārā no šā cauruma. Mēģināja pagriezties uz sāniem…

Krak.

Tieši priekšā sprauga paplašinājās, un iegruva vairāki ak­meņi. Un tad Keita juta, ka augumam zūd pamats; briesmīgas

skaidrības brīdī viņa aptvēra, ka arī pad kritīs.

•

Torņa plīša sarkanajā istabā Kriss nebija īsti drošs par to, ko bija dzirdējis auss aparātiņā. Bija izklausījies pēc Keitas balss: "Viņi iet jūs nogalināt!" Un tam sekoja vēl kaut kas, bet to viņš nesaprata, jo statiskie trokšņi kļuva pārāk stipri.

Mareks bija atvēris koka lādi blakus altāritim un steidzīgi rakņājās tajā. - Nāc šurp, palīdzi!

Ko palīdzēt? - atsaucās Kriss.

Olivers šai istabā tur savu mīļāko, - sacīja Mareks. - Es varu saderēt, ka viņš šeit tur ari ieroci.

Kriss aizgāja pie otras lādes gultas kājgalī un atrāva to vaļā. Šī lāde bija pilna ar palagiem, kleitām un zīda veļu. Meklēdams viņš meta tos pa gaisu; drēbes sakrita uz grīdas viņam visap­kārt.

Ieroci viņš neatrada.

Nebija.

Viņš paskatījās uz Mareku. Tas arī stāvēja drēbju kaudzes vidū un šūpoja galvu.

Ieroča nebija.

No gaiteņa atskanēja skrienošu karavīru soļi, tie tuvojās vi­ņiem. Kriss dzirdēja, kā aiz durvīm ar metālisku džinkstu no makstīm tiek izvilkti zobeni.

Es varu jums piedāvāt kolu, diēdsko kolu, fantu vai sprai- tu, - sacija Gordons. Viņi stāvēja pie automāta ITC laboratori­ju korpusa gaitenī.

Paldies! Kolu, - sacīja Sterns.

Automāta mutē noblarkšķēja skārdene. Sterns to paņēma, atrāva gredzenu. Gordons paņēma spraitu. - Tuksnesī ir sva­rīgi nezaudēt ūdeni, - viņš sacija. - Ēkās mums ir gaisa mitri­nātāji, taču tie nestrādā pietiekami labi.

Viņi gāja pa gaiteni uz nākamajām durvīm.

Es domāju, jums būs interesanti to redzēt, - sacīja Gor­dons, ievezdams Sternu vēl vienā laboratorijā. - Kaut vai šī in­terese būtu tikai vēsturiska. Šajā laboratorijā mēs pirmoreiz de­monstrējām jauno tehnoloģiju. - Viņš ieslēdza gaismu.

Laboratorijas telpa bija plaša un nekopta. Grīdu klāja pelē­kas antistatiskās flīzes; pie griestiem vienkāršas lampas un me­tāla kārbas, no kurām biezi vadi gluži kā nabas saites stiepās līdz galdiem, pie datoriem. Uz viena galda atradās divi būriem līdzīgi aparāti, katrs apmēram pēdu augsts. Tie stāvēja apmē­ram četras pēdas atstatu, savienoti ar vadu.

Tā ir Alise, - lepni pavēstīja Gordons, norādīdams uz vie­nu būri. - Un tas ir Bobs.

Sterns zināja, ka kvantu transmisijas aparātus jau sen pa­rasts dēvēt par Alisi un Bobu, lai neteiktu A un B. Viņš skatī­jās uz mazajiem būrīšiem. Vienā bija ielikta plastmasas lellīte svītrainā kokvilnas kleitā.

Šeit notika pati pirmā transmisija, - sacīja Gordons. - Mēs veiksmīgi pārvietojām lelli no viena aparāta uz otru. Tas noti­ka pirms četriem gadiem.

Sterns paņēma lellīti rokā. Tā bija lēta, parasta mantiņa, gar sāniem plastmasā no augšas līdz lejai stiepās savienojumlīnija. Actiņas bija aizvērtas, tās atvērās, tikai pagrozot lellīti.

Saprotiet, - sacīja Gordons, - mūsu sākotnējais mērķis bija pilnveidot trīsdimensiju objektu transmisiju. Trīsdimensiju fak- sēšanu. Jūs droši vien zināt, ka par to daudzi ir interesējušies.

Sterns pamāja; viņš bija dzirdējis par šādiem pētījumiem.

Stenfordā sāka pirmie, - sacīja Gordons. - Un ar to ir daudz strādāts Silikona ielejā. Idejas pamatā bija tas, ka pēdē­jo divdesmit gadu laikā visa veida dokumentu sūtīšana bija kļu­vusi elektronizēta - sūta vai nu pa faksu, vai pa e-pastu. Pats papīrs fiziski vairs nav jāsūta, pietiek aizsūtīt elektroniskus sig­nālus. Daudziem likās, ka agrāk vai vēlāk ari visus objektus va­rēs sūtīt šādi. Piemēram, nevajadzēs vairs vest mēbeles; tās va­rēs vienkārši pārraidīt no rūpnīcas uz noliktavu. Un tamlīdzīgi…

Ja varēs! - bilda Sterns.

Tieši tā. Un, strādājot ar vienkāršiem objektiem, mums tas izdevās. Tas mūs uzmundrināja. Protams, ar to nepietika, ka izdevās pārraidīt starp diviem aparātiem, kas savienoti ar vadu. Mums vajadzēja pārraidīt lielā attālumā, pa tā sauktajiem gaisa viļņiem. Tad nu mēs mēģinājām. Lūk, šeit!

Viņš gāja uz otru telpas pusi, kur stāvēja vēl divi būri, lielā­ki un sarežģītāki. Tie jau sāka līdzināties tiem aparātiem, ko Sterns bija redzējis alā. Šie aparāti nebija savienoti ar vadu.

Alise un Bobs, otrā daļa, - sacīja Gordons. - Vai, kā mēs viņus saucām, Alija un Bobijs. Šis bija mūsu tālās transmisijas izmēģinājuma lauciņš.

-Un?

Neizdevās, - sacīja Gordons. - Mēs pārraidījām no Ali- jas, bet Bobs nesaņēma. Ne reizi.

Sterns lēni pamāja. - Tāpēc ka objekts no Alijas nonāca citā universā.

Jā. Tobrīd mēs to, protams, vēl neaptvērām, - atsaucās Gordons. - Proti, tāds bija teorētiskais izskaidrojums, bet vai tad kāds ticēja, ka tā tiešām notiek. Mums vajadzēja sasodīti ilgu laiku, lai apjēgtu, kā tas notiek. Pēdīgi mēs izdomājām at­griešanās aparātu - tādu, kas dotos projām un automātiski at­grieztos atpakaļ. Pētnieki to sauca: "Alij-Alij-mājā-nāc". Lūk, te tas ir.

Šis būris bija vēl prāvāks, apmēram trīs pēdas augsts, un jau visai līdzīgs tagad lietotajiem aparātiem. Tādi paši trīs stie­ņi, tāds pats lāzeru izkārtojums.

Un? - vaicāja Sterns.

Mēs panācām, ka objekts dodas prom un atgriežas pie mums, - sacīja Gordons. - Tad mēs sākām sūtīt arvien sarež­ģītākus objektus. Drīz vien mums izdevās aizsūtīt fotoaparātu un dabūt to atpakaļ ar uzņēmumu.

-Jā?

Tas bija tuksneša attēls. Faktiski tieši šī pati vieta. Taču pirms tā laika, kad te parādījās ēkas.

Sterns pamāja. - Un jums izdevās to datēt?

Sākumā neizdevās, - atbildēja Gordons. - Mēs sūtījām fo­toaparātu atkal un atkal, taču vienmēr dabūjām tikai tuksneša attēlu. Dažkārt lietū, reiz pat sniegā, taču vienmēr tuksnesi. Bi­ja skaidrs, ka fotoaparāts tiek aizsūtīts uz dažādiem laikiem - bet kādiem? Datēt attēlu bija visai grūti. Proti, vai tad šādas ai­navas attēls dod kaut ko precīzi datējamu?

Sterns sarauca pieri. Viņš saprata problēmu. Lielāko daļu veco fotogrāfiju datēja pēc tajās redzamo cilvēka darinājumu vecuma - pēc mājas vai mašīnas, pēc drēbēm vai drupām. Ta­ču Ņūmeksikas neapdzīvotais tuksnesis gadu tūkstošu gaitā tikpat kā nemainījās, varbūt pat simttūkstoš gados tas palika, kāds bijis.

Gordons smaidīja. - Mēs pagriezām aparātu vertikāli, pieli­kām platleņķa objektīvu un fotografējām debesis naktī.

-Ā…

Protams, vienmēr tas neizdodas - jātrāpa naktī, un debe­sīm jābūt skaidrām -, taču, ja izdodas dabūt attēlā pietiekami plašu sektoru ar visiem debesu ķermeņiem, tad to izvietoju­mu var datēt visai precīzi. Gadu, dienu un pat stundu. Un tā mēs sākām attīstīt savu navigācijas tehnoloģiju.

-Tātad viss projekts pārvērtās…

Jā. Tagad mēs, protams, sapratām, pie kā esam nonāku­ši. Mēs vairs nepūlējāmies veikt objektu transmisiju - nebija jēgas. Mēs veicām transmisijas starp universiem.

Un kad jūs sākāt sūtīt cilvēkus?

Nu, kādu laiku vēl nesākām.

Gordons veda viņu gar sienas bloku ar elektroniskām iekār­tām uz citu laboratorijas daļu. Un tur Sterns ieraudzīja lielus griestos iekārtus plastmasas vairogus, piepildītus ar ūdeni, lī­dzīgus stāvus saslietām ūdensgultām. Un vidū starp tiem atra­dās pilna lieluma aparāts, ne tik smalks kā tranzīta blokā re­dzētie, taču nepārprotami tās pašas tehnoloģijas.

Šis bija mūsu pirmais īstais aparāts, - lepojās Gordons.

Paga, paga! - ieteicās Sterns. - Vai tas darbojas?

Jā, protams.

Vai tieši šobrīd tas darbotos?

Kādu laiku nav lietots, - atbildēja Gordons, - bet domāju, ka darbotos. Kāpēc jautājat?

Tātad, ja es gribētu doties uz turieni un iet viņiem palīgā, - sacīja Sterns, - tad ar šo aparātu es to varētu, vai ne?

Mjā! - lēni novilka Gordons. - Ar šo aparātu varētu do­ties, bet…

Klau! Es domāju, ka viņi tur ir iekūlušies nepatikšanās, varbūt pat nelaimē.

Tas ir iespējams, jā.

Un jūs sakāt, ka mums ir aparāts, kas darbojas, - sacīja Sterns. - Tieši tagad.

Gordons nopūtās. - Baidos, ka tas viss ir drusku sarežģī­tāk, Deivid.

Griestu akmeņi padevās, Keita lēni slīdēja lejup. Viņas pirk­sti nonāca pie akmens malas ar robainām javas paliekām, viņa iekrampējās tajā ar daudzos gados ievingrinātu ķērienu. Karā­damās ar vienu roku, viņa palūkojās lejup uz krītošajiem ak­meņiem, kas putekļu mākonī rībēja uz kapelas grīdas. To, kas noticis ar karavīriem, nevarēja redzēt.

Keita pacēla otru roku un pieķērās akmens malai. Viņa zinā­ja, ka kuru katru brīdi var nobrukt arī tā. Griesti viscaur brak­šķēja. Visstiprākā vieta konstrukcijā bija pie nostiprinātās krus­ta velves līnijas, jomu sadurā. Vai nu tur, vai ari pie kapelas malējās sienas, vertikāla akmens stāvuma.

Viņa nolēma mēģināt nokļūt līdz sienai.

Viens akmens atrāvās, un viņa palika karājamies kreisajā ro­kā. Mainīdama rokas un stiepdamās, cik tālu varēja aizsniegt, viņa centās sadalīt sava auguma svaru.

Tagad atrāvās akmens, kam bija pieķērusies kreisā roka. Akmens norībēja uz grīdas, un Keita atkal karājās vienā rokā, meklēdama citu atbalsta punktu. Tagad viņa jau bija tikai trīs pēdas no sienas, un akmens mala te kļuva jūtami biezāka. Li­kās, ka tā ari stabilāk turas.

Viņa dzirdēja, ka karavīri klaigādami ieskrien kapelā. Ne­paies ilgs laiks, kad viņu pamanīs un sāks lidot bultas.

Keita mēģināja uzšūpot uz malas kreiso kāju. Jo vairāk iz­dosies sadalīt svaru, jo labāk. Viņa uzdabūja augšā kāju; gries­ti turējās. Viņa uzvilkās uz malas ar visu augumu; tiklīdz tas bija izdarīts, garām nosvilpa pirmās bultas. Citas ietriecās gries­tos, saceļot baltus javas putekļu mākonīšus. Viņa gulēja plaka­niski uz griestiem.

Tomēr palikt šeit nevarēja. Viņa vēlās projām no malas uz krusta velves pusi. To darot, atkal atrāvās un nokrita daži akmeņi.

Karavīri apklusa. Varbūt kādam trāpīts ar akmeni, viņa no­domāja. Bet nē - viņa dzirdēja, ka tie steidzīgi izskrien no baz­nīcas. Ārā klaigāja vīri, zviedza zirgi. Kas tur notika?

Torņa istabā Kriss izdzirdēja durvīs noskrapstam atslēgu. Tad karavīri aiz durvīm ieturēja pauzi un kliedza caur durvīm - sauca iekšā palikušo sargu.

Mareks tikmēr meklēja kā traks. Viņš bija nometies uz ce­ļiem un skatījās zem gultas. - Rokā ir! - viņš iesaucās un pie­cēlās kājās, turēdams rokās zobenu un garu dunci. Viņš pa­svieda dunci Krišam.

Ārā karavīri gaidīja, kad sargs no iekšas atsauksies. Mareks piegāja pie durvīm un pamāja Krišam, lai stājas otrā pusē.

Kriss piespiedās ar muguru pie sienas aizdurvē. Viņš dzir­dēja vīru balsis ārpusē - daudzas balsis. Viņa sirds sāka dau­zīties. Viņš joprojām bija šokēts par to, kā Mareks nogalināja sargu.

Viņi iet jūs nogalināt!

Šie vārdi atkal un atkal atbalsojās viņa galvā un radīja tādu kā nerealitātes sajūtu. Nelikās iespējams, ka bruņoti vīri varē­tu nākt un nogalināt viņu.

Viņš bija, protams, bibliotēkas komfortā lasījis hronikas par pagātnes varmācībām, slepkavībām un slaktiņiem. Viņš bija la­sījis par ielām, kas bija slidenas 110 izlietajām asinīm, par karavī­riem, kas izmirkuši sarkani no galvas līdz kājām, par sievietēm un bērniem, kas uzšķērsti, par spīd viņu izmisīgajiem lūgumiem pēc žēlastības. Tomēr Kriss vienmēr bija uzskatījis šos stāstus pai" pārspīlētiem, speciāli paspilgtinātiem. Universitātē bija mo­dē ironiski interpretēt dokumentus, runāt par stāstijuma naivi- tāti, par teksta kontekstu, par varas privilēģijām… Šāda teoreti­zēšana padarīja vēsturi par gudru intelektuālu spēli. Krišam labi padevās šī spēle, taču, to spēlējot, viņam bija zudis sakars ar tie­šo realitāti - ar to, ka senajos tekstos atrodamie šausmīgie stās­ti un varmācīgās epizodes jo bieži balstījās uz dzīves īstenību. Viņam bija piemirsies, ka tie ir dzīvas vēstures dokumend.

Un tagad viņa uzmanība tika ar spēku pievērsta šim apstāklim.

Slēdzenē pagriezās atslēga.

Durvju otrā pusē Mareka sejā bija parādījusies draudīga izteiksme, lūpas atvilktas, atsedzot sakostus zobus. Kā zvērs, nodomāja Kriss. Mareka augums bija sasprindzis, viņš bija sa­žņaudzis zobenu, gatavs cirtienam. Gatavs nogalināt.

Durvis atgrūdās vaļā, uz brīdi aizsedzot Krišam skatienu. Tomēr viņš pamanīja, kā nozibēja Mareka zobens, dzirdēja klie­dzienu, un uz grīdas izgāzās asins straume, pēc mirkļa novē­lās arī līķis.

Durvis atsitās pret viņa augumu, neattaisoties līdz galam un piespiežot Krišu pie sienas. Kāds vīrs no otras puses ietriecās tajās, tad noelsās, kad zobens ieurbās kokā. Kriss mēģināja tikt ārā no aizdurves, taču priekšā nokrita vēl viens līķis.

Viņš pārkāpa līķim pāri, un durvis plakaniski atsitās pret sienu. Mareks cirta nākamajam uzbrucējam; tas bija jau tre­šais, kurš sagrīļojās no trieciena un sabruka uz grīdas Krišam pie kājām. Karavīra augums pludoja asinīs, asinis šlācās no krū­tīm kā no plūstoša avota. Kriss noliecās, lai izņemtu zobenu viņam no rokas. Kad viņš pavilka aiz tā, vīrs saviebās un ie- krampējās spalā. Tad tvēriens pēkšņi atslāba, viņš atlaida zo­benu, tā ka Kriss gandrīz zaudēja līdzsvaru.

Vīrs no grīdas turpināja skatīties uz Krišu. Viņa seja bija sa­viebta naida grimasē - un tad tā sastinga.

Jēziņ, nodomāja Kriss, viņš tikko nomira.

Pēkšņi, pa labi no viņa, vēl viens karavīrs ienāca istabā, tā mugura, cīnoties ar Mareku, bija pagriezta pret Krišu. Viņu zo­beni šķindēja, cīņa bija sīva, taču svešinieks nebija pamanījis Krišu, un Kriss pacēla zobenu, tas likās ļoti smags un neparo- cīgs. Viņš nezināja, vai tiešām būs spējīgs uz cirtienu, vai spēs nogalināt cilvēku, kas viņam pagriezis muguru. Viņš pacēla ro­ku ar zobenu, attapa, ka sasprindzis beisbolista pozā - ir gan beisbols! Un tad pēc Mareka cirtiena svešinieka roka viegli at­dalījās no pleca.

Nocirstā roka aizripoja pa grīdu un pie loga atsitās pret sie­nu. Vīrs īsu brītiņu izskatījās pārsteigts, bet pēc nākamā Mare­ka cirtiena no pleciem atdalījās arī galva. Krītot tā atsitās pret durvīm blakus Krišam un uzkrita viņam uz kājas, ar seju uz leju.

Kriss steidzīgi atrāva kāju. Galva paripoja nost un palika ar seju augšup, Kriss redzēja acis samirkšķināmies, muti pakus­tamies, it kā izrunājot vārdus. Viņš atkāpās.

Kriss pavērās augumā uz grīdas, no kakla aumaļām plūda asinis. Tās brīvi tecēja pa akmens grīdu, likās - galoniem. Viņš paskatījās uz Mareku, kas bija apsēdies uz gultas un smagi el­poja, viņa seja un apmetnis bija nošķiesti ar asinīm.

Mareks pacēla acis. - Ar tevi viss kārtībā? - viņš jautāja.

Kriss nespēja atbildēt.

Viņš vispār neko nespēja pateikt.

Un tad sāka zvanīt pilsētiņas baznīcas zvans.

•

Pa logu Kriss ieraudzīja, ka tālākajā pilsēdņas malā, pie pa­ša aizsargmūra, aizdegušās divas zemnieku mājas. Vīri skrēja pa ieliņām uz to pusi.

Tur ir ugunsgrēks! - iesaucās Kriss.

Šaubos, - atrūca Mareks, joprojām sēdēdams uz gultas.

Ir gan! - neatlaidās Kriss. - Paskaties!

Pilsētiņā pa ielām auļoja jātnieki; tie bija ģērbušies kā tir­gotāji vai amatnieki, taču jāja kā karavīri.

Tā ir tipiska diversija, - teica Mareks. - Ai" tādām sāk uz­brukumus.

Uzbrukumus?

Virspriesteris uzbrūk Kastelgārai.

Jau? Tik ātri?

Tas ir tikai avangarda iebrukums, varētu būt apmēram simts vīru. Viņi mēģinās radīt jukas un paniku. Galvenie spēki droši vien vēl ir otrā upes krastā. Taču uzbrukums ir sācies.

Acīmredzot arī pilsētnieki tā domāja. Lejā, pagalmā, galmi­nieku straume atstāja lielo zāli un steidzās uz paceļamo tiltu, atstājot pili; svinības bija pēkšņi beigušās. Galminiekus izklīdi­nāja bruņinieku grupa, kas izauļoja cauri pūlim, ka tiltiņš no­dunēja vien. Jātnieki aiztraucās tālāk pa pilsētiņas ielām.

Durvīs parādījās aizelsusies Keita. - Puiši? Ejam! Mums jā­atrod Profesors, kamēr nav par vēlu.

Lielajā zālē gāja vajā īsta elle. Mūziķi bēga, viesi metās uz durvīm, suņi rēja, plīsa trauki. Bruņinieki skrēja iesaistīties kaujā un izkliedza pavēles saviem ieroču nesējiem. Lords Oli­vers aši piecēlās no sava augstā galda, piegāja pie Profesora, sagrāba aiz rokas un sacīja seram Gijām: - Mēs ejam uz Laro­ku. Parūpējieties par lēdiju Klēru. Un atvediet līdzi šā palīgus!

Zālē aizelsies iebrāzās Roberts de Kērs. - Milord, Maģis­tra palīgi ir pagalam! Nogalināti bēgšanas mēģinājuma laikā!

- Bēgšanas? Viņi mēģināja bēgt, riskēdami ar sava saimnie­ka dzīvību? Nāciet man līdzi, Maģistr! - drūmi noteica lords Olivers. Viņš aizveda Profesoru sānis uz durvīm, kas veda tie­ši uz pagalmu.

• •

Keita kāpa lejup pa vītņu kāpnēm, Mareks ar Krišu cieši vi­ņai aiz muguras. Otrajā stāvā viņiem vajadzēja pagaidīt, kamēr nokāpj ļaužu bariņš, kas bija pirms viņiem. Palūrējusi gar ma­lu, Keita redzēja vairākas galma dāmas un pavecu, klibu vīru sarkanā apmetnī. - Kas tur lēcies? - aiz muguras iesaucās Kriss. Keita viņu apklusināja ar brīdinošu žestu. Pēc dažiem mirkļiem arī viņi izskrēja pagalmā.

Tur valdīja haoss. Bruņinieki no zirgiem pātagoja pūli, lai piedabūtu to pašķirties. Keita dzirdēja ļaužu kliedzienus, zirgu zviedzienus, karavīru saucienus no vaļņiem. - Uz šo pusi! - sacīja Keita un veda Mareku un Krišu uz priekšu, turoties tu­vu pils sienai, apejot apkārt kapelai, tad 110 sāniem nonākot ārē­jā pagalmā, kurā izrādījās tikpat liela drūzma.

Viņi ieraudzīja Oliveru zirga mugurā, Profesoru viņam bla­kus un bruņinieku pūlīti. Olivers kaut ko nokliedzās, un viņi visi aizjāja uz paceļamo tiltu.

Bēgļu trijotne redzēja, kā viņi pārjāj pār tiltiņu, tad nogrie­žas pa kreisi, neiejājot pilsētiņas centrā. Sargi atvēra vārtus aus­trumu mūri, un Olivers ar savējiem izjāja pēcpusdienas saulē. Vārti aiz viņiem tika steidzīgi aizvērti.

Kur tagad? - Mareks jautāja Keitai.

Viņa norādīja uz vārtiem. Tos sargāja trīsdesmit bruņinie­ku. Vēl citi stāvēja augšā uz mūra.

Pa turieni mēs nemūžam netiksim cauri, - sacīja Mareks. Tieši aiz viņiem karavīru pulciņš nometa brūnas tunikas, atklā­jot zaļganmelnus apmetņus; viņi sāka lauzties iekšā pilī. Sāka čīkstēt paceļamā tilta ķēdes. - Skrienam!

Viņi skrēja uz tiltu, dzirdēja čīkstoņu, juta, ka dēļi zem viņu kājām paceļas. Kad viņi tika tālākajā galā un lēca, tilts jau bija pacēlies trīs pēdas gaisā. Klupšus krišus viņi nolēca otrā malā.

Ko nu? - celdamies jautāja Kriss. Viņam joprojām bija

rokā asinainais zobens. »

Tur! - sacīja Mareks, un viņi skrēja taisni uz pilsētiņas centru.

•

Viņi skrēja uz baznīcas pusi, tad nogriezās no galvenās ie­las. kurā bija sākusies sīva cīņa: Olivera vīri bija sarkanbrūn- pelēkos apmetņos, Arno kaujinieki - zaļganmelnos. Mareks ve­da viņus pa kreisi cauri tirgum, kas tagad bija pamests, preces sakravātas, tirgoņi prom. Viņiem nācās mudīgi palēkt sānis, kad garām uz pils pusi aizauļoja Arno bruņinieku pulciņš. Viens no tiem pavicināja pret Mareku zobenu un kaut ko no­kliedzās. Mareks noskatījās, kā viņi pazūd, tad devās tālāk.

Kriss skatījās, vai nebūs redzamas noslaktētas sievietes un uzšķērsti mazuļi, un nezināja, vai ir vīlies vai atvieglots, kad ne­vienu neredzēja. Patiesībā viņš vispār neredzēja nevienu sie­vieti vai bērnu. - Visi aizbēguši vai noslēpušies, - sacīja Ma­reks. - Te jau ilgi ir karš. Ļaudis zina, kas jādara.

Uz kuru pusi? - jautāja Keita. Viņa bija priekšā.

Pa kreisi, uz galvenajiem vārtiem.

Viņi nogriezās pa kreisi un gāja pa šauru ieliņu, un pēkšņi izdzirdēja aiz muguras saucienus. Atskatījās un ieraudzija ka­ravīrus skrienam uz viņu pusi. Kriss nevarēja saprast, vai ka­ravīri dzenas pakaļ viņiem vai vienkārši skrien. Gaidīt un no­skaidrot tomēr nebija ieteicams.

Mareks metās skriet; viņi visi tagad skrēja, un pēc kāda lai­ciņa Kriss atskatījies redzēja, ka karavīri atpaliek, un īsu brīdi juta pat dīvainu lepnumu: viņi noskrēja karavīrus.

Taču Mareks negribēja ievilkt šo sacīksti. Viņš spēji nogrie­zās šķērsieliņā, kurā valdīja spēcīga un riebīga smaka. Visas darbnīcas bija noslēgtas, bet starp tām veda šauras ejas. Ma­reks aizskrēja pa vienu, kas noveda viņus iežogotā pagalmā aiz darbnīcas. Pagalmā atradās milzīgas koka mucas un nojume ar koka redelēm. Šeit smaka bija gandrīz neizturama: pūsto­šas gaļas un izkārnījumu sajaukums.

Te bija miecētava.

Aši! - teica Mareks, viņi pārkāpa pār žogu un noslēpās aiz smirdošajām mucām.

Ufff! - Keita noelsās, aizspiezdama degunu. - Kas te tā smird?

Te mērcē ādas vistu mēslos, - čukstus skaidroja Kriss. - Fekālijās ir slāpeklis, kas mīkstina ādu.

Brīnišķīgi, - noteica Keita.

Sunu mēslos arī.

Lieliski.

Kriss atskatījās un redzēja vēl citas mucas un ādas, kas ka­rājās uz redelēm. Šur tur zemē gulēja siera dzeltenas vielas ču- piņas - tie bija no ādu iekšpusēm izskrāpētie tauki.

Man dedzina acis, - sacīja Keita.

Kriss norādīja uz balto kārtiņu ap apkārtējām mucām. Tās bija kaļķu mucas, spēcīgs sārmains šķīdums, kas atdalīja visas spalvas un gaļas paliekas, kad ādas bija noskrāpētas. Acis de­dzināja kaļķu izgarojumi.

Tad viņa uzmanība pievērsās ejai, kurā atskanēja skrejoši soļi un bruņu klandi. Pa žoga spraugām viņš redzēja Robertu de Ķēru ar septiņiem karavīriem. Karavīri skriedami lūkojās uz visām pusēm - meklēja viņus.

Kāpēc? Kriss brīnījās, lūkodamies gar mucas malu. Kāpēc viņus joprojām vajā? Kas viņos bija tik svarīgs, ka de Kērs ne­likās ne zinis par ienaidnieku uzbrukumu un centās dabūt ro­kā viņus?

7

Acīmredzot meklētājiem smaka šai ejā nepatika tikpat ļoti, cik Krišam, tāpēc drīz vien de Kērs izkliedza pavēli, un viņi iz­skrēja no ejas ārā, uz ielas.

Ko tas nozīmē? - beidzot nočukstēja Kriss.

Mareks paraustīja plecus.

Un tad viņi atkal dzirdēja vīru klaigas un karavīru soļus, kad tie skrēja atpakaļ. Kriss sarauca pieri. Kā viņi būtu varējuši dzir­dēt? Viņš pavērās Marekā, kas arī izskatījās satraukts. Viņi dzirdēja ejā de Ķēru saucam: - Ici! Ici! - Šeit… Varbūt de Kers bija atstājis vienu vīru noslēpušos. Droši vien, nodomāja Kriss. Viņš taču nebija čukstējis tik skaļi, lai viņu dzirdētu. Mareks dzīrās mesties pretī, tad pārdomāja. De Kērs un viņa vīri jau kāpa pāri žogam - pavisam astoņi, ar visiem nevarētu tikt galā.

Andrē! - iesaucās Kriss, norādīdams uz mucu. - Tas ir sārms.

Mareks pasmīnēja. - Labs ir! - viņš noteica un atspiedās pret mucu.

Viņiem visiem nācās pielikt plecu, lai izdotos apgāzt mucu. Putojošais šķīdums izlija zemē un ar straumi plūda uz karavī­ru pusi. Smaka bija briesmīgi kodīga. Karavīri uzreiz saprata, kas tas ir - jebkura saskare ar šo šķidrumu nodedzinātu mie­su -, un rāpās atpakaļ uz žoga, lai atrautu kājas no zemes. Žo­ga stabi, kad tiem pieskārās sārms, sāka čurkstēt un sīkt. Žogs sāka grīļoties zem astoņu vīru svara; viņi kliedza un metās at­pakaļ alejā.

Mūkam! - uzsauca Mareks. Viņš veda biedrus dziļāk mie- cētavas pagalmā. Pārrāpjoties pāri nojumei, viņi nonāca citā alejā.

• •

Bija jau vēla pēcpusdiena, gaisma kļuva rēnāka; priekšā vi­ņi redzēja degošās zemnieku mājas, kas meta uz zemes šau- dlgas ēnas. Sākumā daži bija mēģinājuši liesmas dzēst, bet nu šīs pūles bija atmestas; jumtu salmi svila rūkdami, gaisā cēlās degošas plēnes.

Viņi gāja pa šauru taciņu starp cūku aizgaldiem. Cūkas, tuvo liesmu satrauktas, kvieca un rukšķēja.

Mareks apgāja ugunsgrēkus un devās uz dienvidu vārtiem, pa kuriem viņi bija ieradušies. Jau pa gabalu bija redzams, ka pie vārtiem rit sīva kauja; ieeju bija gandrīz pilnībā nobloķēju­ši zirgu līķi; Arno vīri rāpās pāri līķiem, lai tiktu klāt aizstāv­jiem, kas sirdīgi pretojās ar āvām un zobeniem.

Mareks pagriezās un manījās atpakaļ cauri zemnieku saim­niecībām.

Kur mēs ejam? - jautāja Kriss.

īsti nezinu, - atteica Mareks. Viņš nopētīja pilsētiņas ārē­jo mūri. Gar to aizskrēja karavīri - uz dienvidu vārtiem, lai mes­tos kaujā. - Es gribu tikt augšā uz tā mūra.

Augšā?

Tur. - Viņš norādīja uz šauru, tumšu atveri mūrī ar pa­kāpieniem, kas veda augšup. Viņi uzkāpa augšā uz mūra. No šā augstā skatpunkta viņi redzēja, ka arvien lielāku pilsētiņas daļu pārņem liesmas; nu jau tās bija gandrīz pie amatnieku darbnīcām. Drīz degs visa Kastelgāra. Mareks paskatījās uz laukiem otrpus mūrim. Zeme bija divdesmit pēdu lejāk. Tur­pat auga arī daži apmēram piecas pēdas augsti krūmi, kas li­kās gana piemēroti, lai samazinātu trieciena spēku. Jau me­tās tumšs.

Atslābinieties! - teica Mareks. - Nesasprindziniet ķer­meni!

Atslābināties? - pārjautāja Kriss.

Bet Keita jau bija pārmetusies otrā pusē un karājās rokās. Viņa atlaida tvērienu un nolēca atlikušo gabalu, nokrizdama uz kājām kā kaķis. Viņa paskatījās augšup un pamāja.

Diezgan augstu, - bilda Kriss. - Es negribu salauzt kāju…

No labās puses viņi dzirdēja saucienus. Gar mūri paceltiem

zobeniem skrēja trīs karavīri.

Nu tad nesalauz, - atteica Mareks un lēca. Kriss pustum­sā lēca viņam pakaļ, piezemējās, novaidējās, vēlās. Tad lēni pie­cēlās kājās. Nekas salauzts nebija.

Kriss jutās atvieglots un visai apmierināts ar sevi, bet tad viņam gar ausi aizbrāzās bulta un ieurbās zemē starp kājām. Karavīri jau bija uz mūra un šāva no augšas. Mareks sagrāba viņu aiz rokas un metās biezajos krūmos desmit jardu tālāk. Viņi nometās zemē un gaidīja.

Gandrīz tūdaļ virs galvas nosvilpa vēl citas bultas, taču šo­reiz tās nāca no lauka puses. Palika arvien tumšāks, bet Kriss vēl spēja lejāk, pakalniņā, samanīt karavīrus zaļganmelnos ap­metņos. »

- Tie ir Arno vīri! - izsaucās Kriss. - Kāpēc viņi šauj uz mums?

Mareks neatbildēja; viņš līda projām, turēdamies ar augu­mu cieši pie zemes. Keita līda viņam pakaļ. Nākamā bulta Kri­šu gandrīz nobeidza, tā saplēsa pie pleca viņa apmetni, un viņš juta īsu sāpju dūrienu.

Viņš nometās guļus zemē un līda pakaļ draugiem.

Ir labas ziņas un sliktas ziņas, - pavēstīja Daiena Krāme­re, drusku pirms deviņiem no rīta ieiedama Donigera kabine­tā. Donigers sēdēja pie sava datora, ar vienu roku spaidīja taus­tiņus, otrā turēja kolas skārdeni.

Sāc ar sliktajām, - viņš teica.

Mūsu ievainotie tika aizvesti uz Universitātes slimnīcu. Kad viņi tur vakarvakar nonāca, uzmini, kas dežurēja? Tā pati daktere, kas Galepā ārstēja Traubu. Viņu sauc Cosija.

Viena un tā pati ārste divās slimnīcās?

Jā. Universitātes slimnīca ir viņas pamatdarbavieta, bet di­vas reizes nedēļā viņa ir arī Galepā.

Stulbums, - noteica Donigers. - Tas ir likumīgi?

Protams. Katrā ziņā šitā Cosija smalki ņēma priekšā mūsu tehniķus. Trijus viņa pat izlaida caur MRI. Viņa bija speciāli rezervējusi skeneri, tiklīdz izdzirdēja, ka ITC notikusi avārija.

MRI? - Donigers sarauca pieri. - Tas nozīmē, viņa droši vien zinājusi, ka Traubs bija sašķelts.

Jā, - piebalsoja Krāmere. - Tāpēc ka viņi acīmredzot vei­kuši MRI pārbaudi arī Traubam. Tātad viņa noteikti kaut ko meklēja. Fiziskus defektus. Ķermeņa deformācijas.

Dirsa, - teica Donigers.

Viņa arī sacēla lielu jezgu ap saviem meklējumiem, sabai­dīja un nokaitināja visu slimnīcu, un vēl viņa piezvanīja tam kru­ķim Vonekam Galepā. Izskatās, ka viņi draudzējas.

Donigers novaidējās. - Šito man vajadzēja tāpat, kā man va­jag vēl vienu pakaļas caurumu!

Labās ziņas gribi dzirdēt?

Esmu gatavs.

Voneka piezvana uz Albukerkes policiju. Slimnīcā ierodas pats priekšnieks. Pāris reportieru. Visi sēž un gaida lielo sen­sāciju. Gaida, ka atklāsies radioaktīvs apstarojums. Gaida, ka šie spīdēs tumsā. Ko sagaida? Pamatīgu vilšanos! Visi ievaino­jumi ir diezgan sīki. Lielākoties no lidojošām stikla lauskām. Pat granātas šķembu brūces ir diezgan virspusējas; metāls lie­lākoties skāris tikai ādas slāņus.

Vispārējo kustību droši vien samazināja ūdens vairogi, - sacīja Donigers.

Jā, laikam gan. Visi tie ļaudis bija stipri vīlušies. Un tad kā kronis visam - MRI pārbaude! Trīs reizes taisa, un nekādu rezultātu. Nevienam no mūsējiem tur nebija nekādu transkrip­cijas kļūdu. Tas, protams, loģiski, jo viņi visi bija tikai tehniķi. Policijas priekšnieks sēž kā apdirsies. Slimnīcas direktors arī apdirsies. Reportieri notinas, lai paspētu uz ugunsgrēku kādā daudzdzīvokļu mājā. Tikmēr viens vecis ar nierakmeņiem gan­drīz vai atdod galus, tāpēc ka viņam nevar iztaisīt MRI, jo apa­rātu, redz, aizņēmusi daktere Cosija. Tā pēkšņi sāk uztrauk­ties, ka var palikt bez darba. Vonekam kauns pa visu ģīmi. Tagad pašiem gribas, lai visi gali ūdenī.

Teicami! - izsaucās Donigers, uzsizdams ar dūri pa gal­du. Viņš plati pasmaidīja. - Tā tiem smerdeļiem vajag!

Un vēl odziņa visam pa virsu, - ar triumfu pabeidza Krā­mere. - Tā franču žurnāliste, Luīze Delvēra, ir piekritusi at­braukt ekskursijā uz mūsu laboratorijām.

Beidzot! Kad?

Nākamnedēļ. Uztaisīsim viņai parasto "trulo tūri".

Izskatās, ka būs superlaba diena, - teica Donigers. - Zini, mums laikam tiešām izdosies šito putru izstrēbt. Vai tas bija viss?

Divpadsmitos tev preses konference.

Ak jā! Tas laikam jāpieskaita pie sliktajām ziņām, - bilda Donigers.

Un Sterns ir uzzinājis par aparāta veco paraugmodeli. Viņš grib doties atpakaļ. Gordons jau teica, ka tas ir pilnīgi izslēgts, bet Sterns grib, lai tu viņam apstiprini, ka viņš nevar doties.

Donigers brīdi klusēja. - Manis pēc viņš varētu doties.

Bob…

Kāpēc lai viņš nedotos?

Tāpēc, ka tas aparāts ir sasodīti nedrošs! Tam ir minimāls vairogojums. Tas nav lietots gadiem ilgi, un tiem, kas ir to lie­tojuši, bijušas lielas transkripcijas kļūdas. Var gadīties, ka viņš vispār neatgriežas.

Es zinu. - Donigers atmeta ar roku. - Tas viss nav pro­blēmas pamatā.

Kas tad ir pamatā? - apjukusi jautāja Krāmere.

Bareto.

Bareto?

Vai es dzirdēju atbalsi? Daiena, domā, Dieva dēļ!

Krāmere sarauca pieri, papurināja galvu.

Atceries situāciju! Bareto aizgāja bojā brauciena pirmajās minūtēs. Tā ir? Kāds pašā brauciena sākumā piešāva viņu pil­nu ar bultām.

-Jā…

Dažas pirmās minūtes, - turpināja Donigers, - ir laiks, kad visi noteikti vēl stāv pie aparātiem, kopā, kā grupa. Pareizi? Tā­tad - vai mums ir kāds pamats domāt, ka nogalināts tikai Ba­reto un neviens cits?

Krāmere neteica neko.

Daudz dcamāk, ka tie, kas nošāva Bareto, nošāva arī pā­rējos. Visu baru.

-Nu jā…

Tas nozīmē, ka viņi droši vien neatgriezīsies. Profesors arī neatgriezīsies. Visa grupa ir ar galiem. Nu, tas, protams, nav nekas lielisks, bet mēs varam kaut kā piesegt pazudušu cilvēku grupiņu: traģisks negadījums laboratorijā, visi līķi sa­deguši superaugstā temperatūrā, vai ari lidmašīnas katastrofa… Neviens netiks gudrs.

Iestājās klusums.

Taču ir palicis Sterns, - secināja Krāmere. - Viņš visu zina.

Tieši tā.

Tātad tu gribi aizsūtīt uz turieni arī viņu. Tikt no viņa vaļā. Viss pa tīro.

Nebūt ne! - Donigers steigšus iebilda. - Nē, es to neat­balstu! Tomēr šis puisis pats piesakās. Viņš grib palīdzēt sa­viem draugiem. Nebūtu pareizi, ja es stātos viņam ceļā.

Bob, - sacīja Krāmere, - dažkārt tu esi riktīgi īsts maita.

Donigers pēkšņi sāka smieties. Viņam bija histēriski, līdz

aizsmakumam spalgi smiekli, gluži kā mazam bērnam. Tā smē­jās daudzi zinātnieki, bet Krāmerei šie smiekli vienmēr lika do­māt par hiēnām.

Ja tu atļausi Sternam dodes uz turieni, tad es aizeju no darba.

Tas vēl vairāk sasmīdināja Donigeru. Viņš bija atzvēlies krēslā un smējās, atmetis galvu. Krāmere sadusmojās.

Es to nopietni teicu, Bob!

Donigers beidzot mitējās zvaigāt un slaucīja asaras no acīm. - Jā, Daiena, - viņš teica, - bet es jokoju! Skaidrs, ka Sterns nekur nevar doties. Kur ir palikusi tava humora izjūta?

Krāmere pagriezās uz iešanu. - Es pateikšu Sternam, ka viņš nekur nebrauks, - viņa sacīja. - Un es zinu, ka tu nejokoji.

Donigers atkal sāka smieties. Hiēnas zvaigas pieskandēja visus kabineta stūrus. Krāmere nikni aizcirta aiz sevis durvis.