Laika robeža

09:04:01

Kriss pamodās no karavīru kliedzieniem. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka karavīri lielā apjukumā skraida pa dzirnavu tiltu. Viņš redzēja mūku baltā apmetnī izkāpjam pa lielākās ēkas lo­gu, tad aptvēra, ka tas ir Mareks, - viņš vēl cirta ar zobenu kādam iekštelpās. Tad Mareks pa vīnstīgām noslīdēja lejup, līdz bija pietiekami zemu, lai riskētu lēkt upē. Uzpeldam viņu Kriss neredzēja.

Viņš vēl raudzījās ūdeni, kad uzsprāga maltuve - milzīgā uguns mutulī, sijām lidojot kur kurā. Karavīrus no torņiem sprādziena vilnis uzlidināja gaisā, un viņi krita lejā kā lelles. Kad dūmi un putekļi izklīda, viņš redzēja, ka maltuves vairs nav - bija palikuši tikai daži baļķi, kuri vēl dega. Pa upi juku jukām peldēja uzsprāgušās ēkas dēļi un mirušie karavīri.

Mareku viņš joprojām nekur neredzēja un Keitu arī ne. Vi­ņam garām, straumes nests, aizpeldēja balts mūka apmetnis, un Krišam pēkšņi sametās šķērmi no domas, ka viņa varbūt mirusi.

Ja tā, tad viņš palicis viens. Riskējot atklāt sevi ienaidnie­kam, viņš piebikstīja auss aparātiņam un klusi uzsauca: - Kei­ta! Andrē!

Atbildes nebija.

- Keita, kur tu esi? Andrē!

Aparātiņā nebija dzirdams nekas, pat statiski trokšņi ne.

Viņš redzēja kādu vīrieša līķi peldam upē ar seju uz leju. Izskatījās pēc Mareka. Vai tas bija viņš? Jā, Kriss bija gandrīz pārliecināts: tumši mati, spēcīgs augums, linu apakškrekls. Kriss novaidējās. Karavīri augstāk pie krasta kaut ko kliedza; viņš pagriezās un skatījās, cik tuvu tie ir. Kad viņš atkal paska­tījās uz upi, līķis jau bija aizpeldējis.

Kriss nosēdās aiz krūmiem un mēģināja izdomāt, ko darīt.

Keita uzpeldēja, viņa gulēja uz muguras. Viņa bezpalīdzīgi slīdēja lejup pa straumi. Visapkārt ūdeni kā šāviņi triecās ro­baini koka gabali. Sāpes kaklā bija tik spēcīgas, ka bija grūti elpot; ar katru elpas vilcienu likās, ka strāvas triecieni izstrāvo līdz rokām un kājām. Viņa nemaz nevarēja pakustināt augumu, viņa domāja, ka ir paralizēta, līdz palēnām apjauta, ka tomēr spēj drusku pakustināt roku un kāju pirkstus. Sāpes sāka at­kāpties, virzoties augšup pa locekļiem un tagad lokalizējoties kaklā, kur tās palika nežēlīgi asas. Tomēr viņa jau varēja dzi­ļāk ievilkt elpu un pakustināt visus locekļus. Viņa pamēģināja vēlreiz: jā, gan rokas, gan kājas bija kustināmas.

Tātad viņa nebija paralizēta. Varbūt sprandas lauzt®? Viņa mēģināja pagrozīt galvu - mazdrusciņ pa labi, mazdrusciņ pa kreisi. Bija šaušalīgi sāpīgi, tomēr izdevās. Viņa slīdēja tālāk. Kaut kas biezs ieplūda acī, bija grūti redzēt. Viņa to noslaucīja un ieraudzīja uz pirkstu galiem asinis. Tātad kaut kur bija pušu galva. Sūrstēja piere. Viņa pieskārās tai ar delnu - delna kļuva viscaur sarkana.

Viņa joprojām uz muguras slīdēja lejup pa straumi. Sāpes vēl bija tik spēcīgas, ka viņa neuzdrošinājās apgriezties un pel­dēt. Pagaidām jāslīd uz priekšu. Viņa brīnījās, kāpēc karavīri nav viņu pamanījuši.

Tad viņa izdzirdēja saucienus no krasta un saprata, ka to­mēr ir pamanīta.

•

Kriss palūrēja pāri krūmiem tieši laikā, lai pamanītu Keitu slīdam lejup pa straumi. Viņa bija ievainota, sejas kreisā puse bija asinīs, kas plūda no galvvidus. Un viņa daudz nekustējās. Varbūt paralizēta.

Viņu skatieni uz mirkli satikās. Keita viegli pasmaidīja. Kriss zināja, ja viņš tagad atklāsies, tad tiks notverts, tomēr viņš ne­vilcinājās. Mareks bija pagalam, vairs nebija, ko zaudēt; tikpat labi viņi varēja palikt kopā līdz galam. Viņš metās ūdenī un pel­dēja pie Keitas. Tikai tad viņš aptvēra savu kļūdu. Viņš bija lo­ka šāviena attālumā no tiem strēlniekiem, kas vēl stāvēja atli­kušajā dzirnavu torni, un tie sāka šaut uz viņu - bultas ūdenī šmiukstēja vien.

Tūdaļ no Arno puses upē zirga mugurā metās kāds bruņi­nieks pilnās bruņās. Bruņiniekam bija galvā ķivere, seja nebi­ja redzama, taču viņš acīmredzot nebaidījās ne no kā, jo nostā­dīja savu augumu un zirgu tā, lai nobloķētu bultām ceļu. Viņa zirgs, nonākot dziļāk, iegrima un pēdīgi metās peldus; bruņi­nieks bija līdz gurniem ūdenī, kad viņš uzcēla Keitu seglos glu­ži kā slapju maisu un satvēra Krišu aiz rokas. Tad viņš uzsau­ca: -Allons! - un pagriezās uz krastu.

•

Keita noslīdēja no segliem zemē. Bruņinieks izkliedza pa­vēli, un pieskrēja kāds vīrs ar karodziņu - slīpām sarkanām un baltām svītrām. Viņš apskatīja Keitas ievainojumu, apslaucīja to un apturēja asiņošanu, tad pārsēja ar linu drāniņu.

Bruņinieks tikmēr nokāpa no zirga un noņēma ķiveri. Viņš bija garš un spēcīgs vīrs, ārkārtīgi pievilcīgs un pašapzinīgs, ar tumšiem, cirtainiem matiem, pilnīgām, jutekliskām lūpām un tumšām, možām acīm, kurās jautās uzjautrinājums par pasaules muļķīgumu. Sejas āda bija patumša, viņš izskatījās pēc spāņa.

Kad Keita bija pārsieta, bruņinieks pasmaidīja, parādīdams spoži baltus zobus. - Es būtu ļoti pagodināts, ja jūs nāktu man līdzi. - Viņš veda Keitu un Krišu atpakaļ uz klosteri un tā baz­nīcu. Pie baznīcas sāndurvīm stāvēja karavīru grupiņa, viens vēl sēdēja zirga mugurā un turēja Arno de Servola zaļganmel- no karogu.

Kad viņi gāja garām, karavīri cits pēc cita klanījās bruņinie­kam, nomurminādami: - Milord… milord…

Kriss piebikstīja Keitai. - Tas ir viņš!

-Kas?

-Arno.

Šis bruņinieks? Tu joko?

Paskaties, kā karavīri pret viņu izturas!

Tātad mūsu dzīvību izglābis Arno, - noteica Keita.

Kriss saprata situācijas ironiskumu. Divdesmitā gadsimta vēsturnieku pētījumos par šo laiku sers Olivers bija attēlots gandrīz vai kā karavīrs svētais, bet de Servols bija negatīvais tēls, "viens no šā laikmeta lielākajiem ļaundariem", kā rakstīja kāds pētnieks. Tomēr izskatījās, ka patiesība ir deši pretēja šiem pētījumiem. Olivers bija nožēlojams neģēlis, bet Servols - spožs bruņnieciskuma paraugs, kuram viņi tagad bija pateicīgi par savu dzīvību.

Kas ir ar Andrē? - jautāja Keita.

Kriss pašūpoja galvu.

Tu esi pārliecināts?

Gandrīz. Man liekas, es redzēju viņu upē.

Keita neteica neko.

Pie Sentmēras baznīcas stāvēja garas gūstekņu rindas - ro­kas sasietas aiz muguras - un gaidīja, kad viņus vedīs iekšā. Tie bija lielākoties Olivera karavīri sarkanbrūnpelēkās tunikās, kā arī daži zemnieki raupjās drānās. Kriss lēsa, ka tur bija pa­visam ap četrdesmit piecdesmit vīru. Kad viņi gāja garām, tie drūmi noraudzījās pakaļ. Daži bija ievainoti, visi izskatījās pār­guruši.

Viens gūsteknis, karavīrs, sarkastiski sacīja otram: - Re, kur iet izdzimtenis, Narbonnas lords! Viņš padara to, gar ko pat Arno negrib rokas smērēt.

Kriss vēl nebija lāgā sapratis sacīto, kad izskatīgais bruņi­nieks apmetās apkārt. - Tu saki? - viņš iesaucās, sagrāba ba­lamuti aiz matiem un atlieca viņa galvu atpakaļ. Otrā rokā pa­zibēja duncis un pāršķēla rīkli. Asinis noplūda pār krūtīm. Vīrs kādu brīdi palika stāvam, izdvesdams sēcošas skaņas.

-Tas bija tavs pēdējais apvainojums, - teica izskatīgais bru­ņinieks. Viņš smaidīdams nolūkojās sagrieztajā, raudzījās, kā plūst asinis, smējās, kad nelaimīgā acis šausmās pletās arvien platākas. Taču upuris palika stāvam. Krišam likās, ka tas vel­kas veselu mūžību, lai gan droši vien neilga vairāk par pusmi­nūti. Izskatīgais bruņinieks klusi vēroja, nekustējās, viņa seju nepameta smaids.

Pēdīgi vīrs saļima uz ceļiem, noliektu galvu kā lūgšanā. Bru­ņinieks mierīgi atvēzējās un iespēra viņam pa zodu, tā ka ne­laimīgais atkrita atpakaļ. Viņš turpināja vērot vīra mokas, kas ilga vēl kādu minūti. Beidzot viņš nomira.

Izskatīgais bruņinieks noliecās, noslaucīja dunča asmeni gar mirušā biksēm un asinīm nopilējušo zābaka purngalu gar viņa kamzoli. Tad viņš pamāja Krišam un Keitai.

Viņi iegāja Sentmēras baznīcā.

•

Iekšā gaisā bija jūtama dūmu smaka. Baznīca bija plaša, va­ļēja telpa; soli te vēl divsimt gadu nebija gaidāmi. Viņi nostā­jās aizmugurē, izskatīgajam bruņiniekam, kā likās, gribējās no­gaidīt. Vienā pusē viņi redzēja karavīru pulciņu, kas par kaut ko saspringti sačukstējās.

Baznīcas vidū kāds bruņinieks pilnā bruņojumā bija nome­ties ceļos un lūdza Dievu.

Kriss lūkojās uz pārējiem bruņiniekiem. Likās, ka tie iede­gušies strīdā, čuksti bija visai neganti. Taču viņam, protams, nebija ne jausmas, par ko viņi strīdas.

Kamēr viņi gaidīja, Kriss juta kaut ko uzpilam uz pleca. Pa­skatījies augšup, viņš tieši virs sevis ieraudzīja pakārtu vīru, kas lēni griezās virvē. Viņam gar kāju lāsoja urīns. Kriss pakā­pās sānis un ieraudzīja, ka pie otrā stāva balustrādes virvēs ka­rājas pusducis līķu - to rokas bija sasietas aiz muguras. Tri­jiem bija mugurā Olivera vīru tunikas. Divi bija zemnieku drānās, viens baltā mūka apmetnī. Divi citi gūstekņi sēdēja uz grīdas un klusi noskatījās, kā augšā tiek piesietas papildu vir­ves; viņi sēdēja stingi, acīm redzami padevušies liktenim.

Bruņinieks baznīcas vidū pārmeta krustu un piecēlās kājās. Izskatīgais Keitas un Kriša glābējs sacīja: - Milord Arno, šeit ir tie palīgi.

- Hmm… Ko tu teici? Palīgi?

Arno de Servols pagriezās. Viņš bija stiegrains, gadus trīs­desmit piecus vecs vīrs ar šauru, nepatīkamu, viltīgu seju. Vi­ņam bija sejas tiks, kas palaikam lika noraustīties viņa degu­nam, un šajos brīžos viņš atgādināja žurku, kas ošņājas. Viņa bruņas bija notraipītas ar asinīm. Viņš uzlūkoja atnācējus ar laisku, garlaikotu skatienu. - Tu saki, šitie ir viņa palīgi, Rai- mondo?

Jā, milord. Maģistra Eduardus palīgi.

Hmm… - Arno apgāja viņiem apkārt. - Kāpēc slapji?

Mēs viņus izvilkām no upes, milord, - sacīja Raimondo.

Viņi bija dzirnavās un pēdējā brīdī izglābās.

Ak tā? - Arno vairs nebija garlaikots. Viņa acīs uzdzirk­stīja interese. - Un sakiet jel man - kādā veidā jūs iznīcinājāt dzirnavas?

Kriss nokremšļojās un sacija: - Milord, mēs to neizdarījām.

Jā? - Arno sarauca pieri. Viņš uzlūkoja otru bruņinieku.

Kādā mēlē viņš runā? Neko nevar saprast.

Milord, viņi ir īri vai varbūt hebridieši.

-Jā? Tad jau angļi nav. Tas viņus ceļ manās acīs. - Viņš cieši ieskatījās abiem sejās. - Jūs mani saprotat?

Jā, milord, - sacīja Kriss. Šī atbilde tika saprasta.

Jūs esat angļi?

Nē, milord.

Patiesi, pēc tādiem neizskatāties. Par vārgu, lai būtu ka­rotāji. - Viņš paskatījās uz Keitu. - Tas vispār mīksts kā sku­ķis. Un šis… - Viņš pačamdīja Kriša bicepsu. - Droši vien rakst­vedis. Un anglis katrā ziņā nav. - Arno pakratīja galvu, viņa deguns noraustījās.

Jo angļi ir mežoņi! - viņš izsaucās, balsij atbalsojoties pie­dūmotajā baznīcā. - Piekrītat?

-Jā, milord, - sacīja Kriss.

Angļi nemāk citādi dzīvot kā vien nemieros un strīdos. Vi­ņi vienmēr slepkavo paši savus karaļus, tas viņiem tāds mežo­ņu paradums. Mūsu normaņu brāļi viņus iekaroja un mēģinā­ja pievērst civilizētam dzīvesveidam, bet nekas, protams, neiznāca. Barbariskums ir pārāk dziļi sakšu asinīs. Angļi prie­cājas par postu, nāvi un mokām. Viņiem nepietiek ar kaušanos pašiem uz savas aukstās draņķa salas, tāpēc viņi kuģo ar sa­viem karapūļiem šurp, uz šo mierīgo un pārtikušo zemi, un bendē nost vienkāršos ļaudis. Piekrītat?

Keita pamāja un palocījās.

Kā nu nepiekritīsiet, - turpināja Arno. - Viņu nežēlība ir nepārspējama. Vai zināt viņu iepriekšējo karali, Edvardu Otro? Vai zināt, kā viņi izdomāja šo nogalināt? Ar nokaitētu krāsns kruķi! Karali! Nav brīnums, ka mūsu laukos viņi uzdarbojas vēl briesmīgāk.

Viņš staigāja šurpu turpu. Tad atkal pievērsās Keitai un Krišam.

Un karaļa favorītam, faktiskajam valdniekam Hjūsam Des- penseram, neklājās labāk. Tādas jau tās angļu paražas ir. Vai zināt, kā viņu nobendēja? Viņu piesēja pie staba pilsētas lau­kumā, nogrieza pautus un sadedzināja viņa acu priekšā. Un ti­kai pēc tam nocirta galvu! Charmant, vai ne?

Viņš atkal gaidīja piekrišanu, Keita un Kriss atkal pamāja.

Un tagadējais karalis Edvards Trešais ir ņēmis vērā priekšgājēju likteni. Viņš saprot, ka visu laiku jāiet karā, citādi var dabūt galu pats no saviem pavalstniekiem. Tāpēc viņš ar savu izdzimteni dēlu, Velsas princi, barbariski iebrūk Francijā, zemē, kas tādus mežoņus nebija redzējusi. Šie sāka slepkavot mūsu ļaudis, izvarot mūsu sievietes, izkaut mūsu lopus, izbra­dāt mūsu laukus, graut mūsu pilsētas un bremzēt mūsu tirdz­niecību. Kāpēc? Tāpēc, ka šos asinskārīgos angļu garus vaja­dzēja nodarbināt ārzemēs. Tāpēc, ka viņi grib salaupīt daudz cildenākas zemes bagātības. Tāpēc, ka katra angļu lēdija grib ēdināt savus viesus no franču traukiem. Tāpēc, ka viņi grib uz­doties par cildeniem bruņiniekiem, lai gan neko cildenāku ne­jēdz kā kapāt ar zobeniem mazus bērnus.

Arno beidza savu tirādi un vienu pēc otra uzlūkoja viņus šau­dīgām, aizdomīgām acīm. - Un tāpēc, - viņš sacīja, - es nesa­protu, kāpēc jūs esat pievienojušies tam angļu cūkām Oliveram!

Nav tiesa, milord! - Kriss steidzīgi iebilda.

Es to necietīšu! Neliedzies: tu palīdzi Oliveram, jo tavs Ma­ģistrs ir viņa dienestā.

Nē, milord. Maģistrs ir aizturēts pret viņa gribu.

Pret… viņa… - Arno pretīgumā atmeta ar roku. - Kas man var pateikt, ko šis pusslīkušais neģēlis saka?

Pienāca izskatīgais bruņinieks. - Es labi protu angliski, - viņš sacīja. Un Krišam: - Spek ayain. - Runā atkal!

Kriss apdomājās, tad sacīja: - Maģistrs Eduardus…

-Jā…

-… ir gūsta.

Gūs tā? - Izskatīgais bruņinieks neizpratnē sarauca pie­ri. - Gūvs stāv?

Kriss sāka saprast, ka bruņinieks tomēr neprot angliski tik labi, kā bija iedomājies. Viņš nolēma atkal mēģināt likt lietā sa­vas trūcīgās latīņu valodas zināšanas. - Est in carcere - captus - heri captus est de coenobio sanctae Mariae. - Viņš cerēja, ka ir pateicis: "Viņš vakar no rīta tika sagūstīts Sentmērā."

Bruņinieks pacēla uzacis. - Invite? - Pret savu gribu?

-Jā gan, kungs.

Bruņinieks pagriezās pret Arno. - Viņš apgalvo, ka Ma­ģistrs Eduardus vakar pret savu gribu notverts klosterī un ta­gad ir Olivera gūsteknis.

Arno aši pagriezās, cieši ieskatījās viņiem sejās un zemā, draudīgā balsī sacīja: - Sed vos non capti estis. Nonne? - To­mēr jūs nedkāt sagūstīti?

Kriss brīdi klusēja. - Ē, mēs…

Oui?

Nē, nē, milord, - Kriss steidzīgi bilda. - Ē, non. Mēs iz­bēgām. Ē, ef-effugi-i-imus. Effugimus. - Vai tas bija īstais vārds? Viņš sāka svīst no sasprindzinājuma.

Acīmredzot bija pietiekami saprotami, jo izskatīgais bruņi­nieks pamāja. - Viņi saka, ka esot izbēguši.

Izbēguši? No kurienes? - noprasīja Arno.

Kriss: - Ex Castelgard heri…

Jūs vakar izbēgāt no Kastelgāras?

-Etiam, mi dominē. - Jā, mans kungs.

Arno cieši skatījās uz viņu un ilgi neko neteica. Balkonā vai­rākiem vīriem bija uzmauktas cilpas kaklā, un viņi tika pārmes­ti pār balustrādes malu. Kritiens nepārlauza viņiem sprandu, un tā viņi karājās, gārgdami un locīdamies, līdz nomira.

Arno paskatījās augšup, it kā šie agonijas gārdzieni viņu kai- linātu un traucētu. - Dažas auklas vēl ir, - viņš noteica, atkal pie­vērsdamies Krišam un Keitai. - Es izdabūšu nojums patiesību.

Es jums nemeloju, milord, - teica Kriss.

Arno apmetās uz papēža. - Vai jūs runājāt ar mūku Marse- lu, pirms viņš nomira.

Marselu? - Kriss cik spēdams centās tēlot neizpratni.

Jā, jā, Marselu! Cognovistine fratrem Marcellum? - Vai jūs pazināt brāli Marselu?

Nē, milord.

Transitum ad Roccam cognitum habesne? - Uz šā jautāju­ma tulkojumu Krišam nevajadzēja gaidīt: vai eju uz Laroku zināt?

Eju… transitum… - Kriss atkal paraustīja plecus, tēlodams, ka pirmoreiz dzird par tādu. - Eju?… Uz Laroku? Nē, milord.

Arno viņam neticēja un neslēpa to. - Izskatās, ka tu itin ne­ko nezini. - Viņš cieši lūkojās uz Krišu un Keitu, viņa deguns raustījās: izskatījās, ka viņš abus apošņā. - Es neticu. Jūs esat meļi!

Viņš pagriezās pret izskatīgo bruņinieku. - Pakar vienu, tad otrs runās!

Kuru, milord?

-Šo! - atbildēja Arno, noradīdams uz Krišu. Viņš paskatī­jās uz Keitu un ieknieba viņai vaigā. - Šis mīlīgais jauneklis man patīk. Es ar viņu šovakar savā teltī papriecāšos. Līdz tam laikam viņš jāsaglabā!

Labi, milord. - Izskatīgais bruņinieks nokliedza pavēli, un vīri balkonā ņēmās siet vēl vienu virvi. Citi sagrāba Kriša ro­kas un veikli sasēja aiz muguras.

Jēziņ, viņi to tiešām darīs, nodomāja Kriss. Viņš pavērās uz Keitu, kuras acis bija ieplestas šausmās. Vīri sāka vilkt Krišu projām.

No telpas malas atskanēja balss: - Milord! Lūdzu, uzgaidiet! -

Gaidošo karavīru pūlītis pašķīrās, un parādījās lēdija Klēra.

•

Milord, - Klēra klusi sacīja, - es lūdzu mazu, privātu sa­runu!

Ē, protams, kā vēlaties. - Arno piegāja viņai klāt, un Klē­ra kaut ko čukstēja viņam ausī. Viņš padomāja, paraustīja ple­cus. Klēra atkal kaut ko čukstēja, dedzīgāk nekā iepriekš.

Pēc brīža Arno jautāja: - Jā? Un kāds no tā būs labums?

Atkal čuksti. Kriss neko no šīs sarunas nedzirdēja.

Krietno lēdij, - sacīja Arno, - es jau esmu izlēmis.

Atkal čuksti.

Pēdīgi Arno, galvu šūpodams, atnāca pie Keitas un Kriša. - Lēdija vēlas, lai nodrošinu viņas ceļu uz Bordo. Un vēl viņa saka, ka pazīstot jūs un ka jūs esot godīgi cilvēki. - Viņš ietu­rēja pauzi. - Viņa saka, ka man vajadzētu jūs atbrīvot.

Tikai, ja jūs pats to vēlaties, milord! - sacīja Klēra. - Ir taču labi zināms, ka angļi lej asinis pa labi, pa kreisi, bet franči tādi nav. Franču ir žēlsirdīgi, jo viņiem ir gudrāks prāts un la­bāka audzināšana.

Tas ir tiesa, - atsaucās Arno. - Franči ir Civilizēti. Un, ja šie divi neko nezina par brāli Marselu un par eju, tad man viņi vairs nav vajadzīgi. Un tāpēc es pavēlu: dodiet viņiem zirgus un pārtiku, un lai viņi dodas ceļā! Es varētu baudīt jūsu Ma­ģistra Eduardus labvēlību, tāpēc nododu sevi viņa rīcībā, un lai Dievs dod, ka jūs droši nokļūstat pie viņa! Varat iet.

Lēdija Klēra palocījās.

Kriss un Keita palocījās.

Izskatīgais bruņinieks pārgrieza auklu, ar ko bija sasietas Kriša rokas, un izveda viņus laukā. Kriss ar Keitu bija tik pār­steigti par šo pavērsienu, ka nespēja izdvest ne vārda, kamēr gāja atpakaļ uz upes pusi. Krišam bija grīļīga sajūta, galvā dī­vains vieglums. Keita visu laiku berzēja vaigus, it kā mēģinātu pamosties.

Pēdīgi bruņinieks noteica: - Tagad jūs vienai gudrai lēdijai esat dzīvību parādā.

-Jā gan… - atsaucās Kriss.

Izskatīgais bruņinieks sāji pasmaidīja.

Jums uzsmaidījis pats Dievs, - viņš teica.

Izklausījās, ka tas viņu īpaši neiepriecina.

Pie upes stāvoklis bija pilnīgi mainījies. Arno vīri bija ieņē­muši dzirnavu tiltu, un tagad tornī plīvoja zaļganmelnais ka­rogs. Abos upes krastos pulcējās Arno bruņinieki zirgos. Pat­laban karavīru un kalpotāju pulks sāka, putekļu mākoņus saceļot, soļot uz Laroku. Tur bija vīri ar zirgu vilktiem apgā­des vezumiem, rati, kuros sēdēja un pļāpāja sievietes un skran­daini bērni, vēl citi rati, kam bija uzkrauti pamatīgi baļķi - mil­zīgas izjauktas katapultas, ar kurām mest akmeņus un degošu piķi pāri pils mūriem.

Bruņinieks bija salūkojis zirgus Krišam un Keitai - divus kaulainus kleperus, bija redzams, ka tie vairāk raduši vilkt ar­klu. Bruņinieks izveda viņus cauri sardzes postenim.

Pēkšņa rosība upē lika Krišam atskatīties. Viņš ieraudzīja, ka ducis vīru, līdz ceļiem iebriduši ūdenī, stīvējas ap čuguna lielgabalu, tas bija lādējams pa stobru, balsta vietā bija koka bluķis. Kriss aizrāvies skatījās. Līdz mūsdienām nebija sagla­bājies neviens tik sens lielgabals, nebija pat to aprakstu.

Bija zināms, ka šai laikā jau lietota primitīva artilērija; Puat- jē kaujas vietā arheologi bija atraduši lielgabalu lodes, tomēr vēsturnieki uzskatīja, ka lielgabali bijuši retums un lietoti lie­lākoties izrādīšanās pēc - tas bijis prestiža jautājums. Taču Kri­šam, vērojot, kā vīri cīnās, lai iedabūtu pamatīgo stobru atpa­kaļ ratos, kļuva skaidrs, ka tīri simboliskam ierocim nemūžam netiktu izšķiests tik daudz spēka. Lielgabals bija smags, tas aiz­kavēja visu armiju, kura noteikti gribēja līdz tumsai sasniegt Larokas mūrus. Nebija cita iemesla, kāpēc lielgabalu nevarē­tu atgādāt vēlāk, kā vien tas, ka šo ieroci uzskatīja par būtiski nepieciešamu uzbrukumam.

Bet kādā veidā, Kriss prātoja. Ierokas mūri bija desmit pēdu biezi. Šāda lielgabala lode tiem neko nevarētu padarīt.

Izskatīgais bruņinieks atvadījās no viņiem, sacīdams; - Lai Dievs jūs žēlo un sargā!

- Un jūs lai svētī un apdāvina! - atsaucās Kriss. Tad bruņi­nieks uzšāva zirgiem, un viņi aizjāja katrs uz savu pusi. Kriss ar Keitu - uz Laroku.

Kamēr viņi jāja, Keita izstāstīja Krišam par viņas un Mare­ka atklājumu Marsela cellē, kā arī par zaļo kapelu.

-Tu zini, kur tā kapela ir? - jautāja Kriss.

Jā. Es to redzēju vienā no apkaimes kartēm. Tā ir pusjū- dzi uz austrumiem no Larokas. Uz turieni ved meža taka.

Kriss nopūtās. - Tātad mēs zinām, kur ir šī eja, - viņš tei­ca, - bet marķieris ir pie Andrē, un viņš ir pagalam, un līdz ar to mēs šā vai tā nedekam projām.

Nē, - sacīja Keita. - Marķieris ir pie manis.

Pie tevis?

Andrē man to iedeva, uz tilta. Es domāju, viņš zināja, ka netiks dzīvs projām. Viņš būtu varējis bēgt un izglābties, bet nedarīja to. Viņš palika un izglāba mani.

Vina sāka klusi raudāt. >

Kriss jāja klusēdams. Viņš atcerējās Mareka aizrautību, kas vienmēr bija uzjautrinājusi citus aspirantus. "Vari iedomāties? Viņš tiešām tic tam bruņinieku sviestam!" Viņi bija uzskatījuši Mareka uzvedību par dīvainu pozu. Par lomu, pie kuras viņš visai uzspēlēti turas, jo divdesmitā gadsimta beigās taču neva­rēja visā nopietnībā pārliecināt citus, ka tu tici godam un tais­nīgumam, miesiskai šķīstībai, sieviešu aizstāvēšanai, īstas mī­lestības svētumam un visam pārējam.

Taču Andrē acīmredzot tiešām bija tam ticējis.

•

•

Viņi virzījās pa murgainu ainavu. Dūmi un putekļi saules gaismu darīja blāvu. Viņi jāja caur vīna dārziem, taču visi vīn­ogulāji bija nodeguši, atstājot tikai ķeburainus stumbenīšus, no kuriem virpinājās dūmi. Ari no augļu dārziem bija palikusi vienīgi melna postaža un koku skeleti. Izdedzis bija viss.

No visām pusēm skanēja drausmīgi ievainotu karotāju vai­di. Daudzi atkāpjoties bija saļimuši pie paša ceļa. Daži vēl el­poja, citiem vaigā jau nāves pelēkums.

Kriss apstājās paņemt viena kritušā ieročus. Kāds karavīrs turpat netālu pacēla roku un žēli sauca: - Secors, secors! - Kriss piejāja klāt Nelaimīgajam viena bulta bija iedūrusies dziļi vē­derā, otra krūtīs. Viņam bija tikai drusku pāri divdesmit ga­diem. Izskatījās, ka viņš apzinās savu drīzo nāvi. Viņš gulēja uz muguras, lūdzoši skatījās Krišā un kaut ko sacīja, bet Kriss nesaprata. Pēdīgi karavīrs rādīja uz savu muti un teica: - Aquam. Da milti aquam. - Viņam slāpa; vajadzēja ūdeni. Kriss bez­palīdzīgi noplātīja rokas. Viņam nebija ūdens. Ievainotais izska­tījās nikns, saviebās, aizvēra acis un novērsās. Kriss jāja tālāk. Turpmāk viņš palīdzības lūdzējiem jāja garām neapstājoties. Viņš neko nevarēja cietušo labā darīt.

Tālumā, augstu neaizsniedzamajās Dordoņas klintīs, slējās

Laroka. Stundas laikā viņiem vajadzētu tur nonākt.

•

Kādā tumšā Sentmēras baznīcas stūri izskatīgais bruņinieks palīdzēja Andrē Marekam piecelties. Viņš sacīja: - Jūsu drau­gi ir prom.

Mareks iekrekstējās un pieķērās bruņinieka rokai, lai ne­zaudētu līdzsvaru, kad cauri kājai izbrāzās sāpju vilnis. Izska­tīgais bruņinieks pasmaidīja. Viņš bija sagūstījis Mareku tūlīt pēc sprādziena dzirnavās.

Kad Mareks izkāpa pa dzirnavu logu, viņam palaimējās ne- savainojoties ielēkt dziļā upes ieaobē. Un iznirstot viņš jopro­jām atradās zem tilta. Iedobē bija atvars, tāpēc straume nebija aiznesusi viņu lejup.

Kad eksplodēja maltuve un visapkārt lidoja līķi un baļķi, Mareks bija novilcis mūka apmetni un iemetis straumē. Netā­lu no viņa ūdenī iekrita kāds karavīrs, viņa augums griezās at­varā. Mareks sāka rāpties krastā - un tur izskatīgais bruņi­nieks pielika viņam zobena smaili pie rīkles un aicināja sev līdzi. Marekam vēl bija mugurā Olivera vīru sarkanbrūnpelē- kais tērps, un viņš sāka oksitāniski klāstīt, ka ir nevainīgs, un lūdzās žēlastību.

Bruņinieka atbilde bija vienkārša: - Klusē! Es tevi redzēju. - Viņš bija redzējis, kā Mareks izkāpj pa logu un tiek vaļā no mū­ka tērpa. Viņš aizveda Mareku uz baznīcu, kur tas satika Klē­ru un Arno. Virspriesteris bija drūmā un draudīgā noskaņoju­mā, tomēr likās, ka Klēra spēj viņu ietekmēt, kaut vai tikai jau­cot gaisu. Tieši Klēra bija pavēlējusi Marekam klusi sēdēt tum­sā, kad ienāca Kriss ar Keitu. - Ja Arno varēs sakūdīt tevi pret pārējiem diviem, tad varbūt viņš vēl pasaudzēs gan tevi, gan viņus. Ja jūs visi būsiet vienoti pret viņu, tad viņš dusmās jūs visus nogalinās. - Klēra bija izplānojusi turpmākos notikumus. Un viss bija izdevies samērā labi.

Pagaidām.

Tagad Arno aizdomīgi nopētīja viņu. - Tātad tavi draugi zina, kur atrodas eja?

Zina, - atbildēja Mareks. - Es zvēru.

Tava dotā vārda dēļ es pasaudzēju viņu dzīvības, - sacīja Arno. - Tava un šīs lēdijas, kas par tevi galvo. - Viņš viegli pa­māja uz lēdijas Klēras pusi, kas tikko manāmi pasmaidīja.

Tas ir gudrs lēmums, milord, - sacīja Klēra, - jo viena vīra pakāršana var atraisīt mēli viņa draugam, kam tā jāredz. Tomēr bieži gadās, ka šis skats tieši nocietina drauga apņemšanos un viņš paņem savu noslēpumu līdzi kapā. Un šis noslēpums ir tik svarīgs, ka es gribētu, lai jūsu augstība varētu būt pilnīgi drošs, ka to dabūs zināt.

Tāpēc mēs sekosim tiem diviem un paskatīsimies, kurp viņi dodas. - Viņš pamāja uz Mareka pusi. - Raimondo, pagā­dā šim nelaimīgajam zirgu! Un lai viņu pavada tavi divi labākie bruņinieki, un seko arī pats!

Izskatīgais bruņinieks palocījās. - Jā, milord, ja jums tīk, es viņu pavadīšu pats.

Dari tā, - sacīja Ai no, - jo te vēl var slēpties kāda blēdī­ba. - Un viņš veltīja bruņiniekam daudznozīmīgu skatienu.

Tikmēr lēdija Klēra bija piegājusi klāt Marekam un silti spie­da viņa roku savējās. Mareks juta no viņas pirkstiem izslīdam kaut ko vēsu un aptvēra, ka tas ir mazs duncītis, knapi četras collas garš. Viņš teica: - Milēdij, es esmu jums lielu pateicību parādā.

Tad lūkojiet atmaksāt! - viņa sacīja, skatīdamās Marekam acīs.

Atmaksāšu, Dievs mans liecinieks. - Viņš paslēpa duncī­ti zem drēbēm.

Un es lūgšu par jums Dievu, bruņiniek, - viņa sacija un pieliecās, lai šķisti noskūpstītu Mareku uz vaiga. To darīdama, viņa čukstēja: - Jūsu pavadonis ir Narbonnas Raimondo. Viņam patīk griezt rīkles. Kad viņš uzzinās noslēpumu, uzmanieties, lai viņš nepārgriež jums un ari jūsu draugiem! - Viņa smaidot atkāpās.

Jūs esat pārāk laipna, lēdij! - teica Mareks. - Es noglabā­šu jūsu laipnos vēlējumus dziļi sirdī.

Lai Dievs jūs sargā, krietno bruņiniek!

Lēdij, es vienmēr domāšu pārjums.

Ak, krietno bruņiniek, es vēlētos, lai…

Diezgan, diezgan! - ar riebumu balsī izsaucās Arno. Viņš pagriezās pret Raimondo. - Ej, Raimondo, citādi man no šīs jū- teļošanās metas šķērina dūša.

-Jā, milord. - Izskatīgais bruņinieks palocījās. Viņš izveda Mareku pa durvīm ārā, saulē.