Laika robeža

DORDOŅA

"Pagātnes spožums ir tikai ilūzija. Tāpat kā tagadnes spožums."

EDVARDS DŽONSTONS

Helikopters plīkšķinājās cauri biezai pelēkai miglai. Daiena Krāmere aizmugurējā sēdeklī nemierīgi pagrozījās. Ikreiz, kad migla pašķīrās, viņa ieraudzīja ļoti tuvu zem sevis meža koku galotnes. - Vai mums tiešām jālido tik zemu? - viņa jautāja.

Priekšā blakus pilotam sēdošais Andrē Mareks iesmējās. - Neuztraucieties! Tas ir pavisam droši. - Taču Mareks jau vis­pār izskatījās pēc tāda, kas ne par ko neuztraucas. Viņš bija div­desmit deviņus gadus vecs, garš un ļoti spēcīgs; muskuļi zem T krekla cilājās vien. Nevienam neienāktu prātā, ka viņš ir Jeilas universitātes vēstures docents. Un ari tas, ka viņš ir Dor­doņas projekta, lidojuma mērķa, vadītāja vietnieks.

Tā migla pēc brīža izklīdīs, - sacīja Mareks, runādams ar pavisam vieglu holandiešu akcenta pieskaņu. Krāmere zināja par viņu visu: dzimis holandietis, Utrehtas universitātes absol­vents, viens 110 jaunās "eksperimentālās" vēstures pētniecības pārstāvjiem, kuri centās pārradīt pagātnes daļas un paši tās iz­dzīvot, lai labāk saprastu. Mareks šai ziņā bija fanātiķis; viņš bija detalizēti apguvis viduslaiku ģērbšanās stilu, valodas un pa­ražas; runāja, ka viņš pārzinot pat bruņinieku divkauju veidus. Viņu uzlūkojot, tam varēja ticēt.

Es esmu pārsteigta, ka profesors Džonstons nebrauca mums līdzi, - sacīja Krāmere. Viņa bija cerējusi runāt tieši ar Džonsto- nu. Galu galā viņa bija pētījumu finansētāju firmas vadības pār­stāve. Protokols pieprasīja, lai Džonstons pats izrādītu projektu. Un viņa bija plānojusi sākt apstrādāt profesoru jau helikopterā.

Diemžēl profesoram Džonstonam bija iepriekš sarunāta tikšanās.

-Jā?

Ar Fransua Belēnu, vēsturēs mantojuma ministru. Viņš brauc šurp no Parīzes.

Saprotu. - Tas uzlaboja Krāmeres omu. Acīmredzot Džon- stonam vispirms jārunā ar vietējo varu. Dordoņas projekts bija pilnībā atkarīgs no labām attiecībām ar Francijas valdību.

Vai ir kāda problēma? - viņa jautāja.

Šaubos. Viņi ir veci draugi. Ā, nu jau būs…

Helikopters izlauzās no miglas rīta saulē. Zemnieku akmens

mājas meta garas ēnas.

Lidojot pāri vienai saimniecībai, tās pagalmā iztrūkās zosis, un sieviete priekšautā pakratīja pret viņiem dūri.

Viņa nav sajūsmā par mums, - sacīja Mareks, rādīdams lejup ar savu masīvo muskuļaino roku.

Krāmere viņam aiz muguras uzlika saulesbrilles un sacīja:

Galu galā ir tikai seši no rīta. Kāpēc mēs braucam tik agri?

Gaismas dēļ, - atbildēja Mareks. - Agra rīta ēnas atklāj kontūras, reljefu, visu pārējo. - Viņš rādīja lejup gar savu kāju. Pie helikoptera priekšējiem balsteņiem bija piestiprināti trīs smagi dzelteni karteri. - Patlaban mēs esam aprīkoti ar stereo reljefa kartētājiem - infrasarkano, ultravioleto un sānskata ra­daru.

Krāmere norādīja uz aizmugurējo logu, pa kuru zem heli­koptera korpusa bija redzama sešas pēdas gara sudrabaina caurule. - Un kas ir tas?

Protonu magnetometrs.

Khm… Un ko ar to dara?

Meklē magnētiskas anomālijas gruntī zem mums, kas va­rētu norādīt uz zemē iegrimušām sienām vai traukiem, vai me­tālu.

Vai būtu vajadzīgs vēl kāds ekipējums, kas jums pašlaik nav?

Mareks pasmaidīja. - Nē, mis Krāmere. Mēs esam saņēmu­ši visu, ko lūdzām. - Paldies!

Tikmēr helikopters bija slīdējis pār bieza meža līganajām kontūrām. Taču patlaban Krāmere ieraudzīja pelēku klinšu at­segumus, stāvas gravas, kas iegriezās ainavā. Viņu pārsteidza, cik tekoši un nepārtraukti runāja Mareks - gluži kā pieredzē­jis gids pierastā maršrutā.

Šis kaļķakmens klintis ir sena liedaga atliekas, - viņš sa­cīja. - Pirms daudziem miljoniem gadu šo Francijas daļu klāja jūra. Kad jūra atkāpās, šeit palika liedags. Vairāku ēru laikā sa­blīvējoties, liedags pārvērtās par kaļķakmeni. Tas ir ļoti mīksts akmens. Tāpēc šīs klintis ir vienās alās.

Krāmere patiešām varēja saskatīt daudzas alas - tumšas at­veres akmenī. - Tiešām daudz, - viņa sacīja.

Mareks pamāja. - Šī Dienvidfrancijas daļa ir viena no vis- pastāvīgāk apdzīvotajām vietām uz zemes. Cilvēki te dzīvojuši vismaz četrsimt tūkstošus gadu. Ziņas par nepārtrauktu apdzī­votību sniedzas no mūsdienām līdz pat neandertāliešu laikiem.

Krāmere nepacietīgi pamāja. - Un kur ir projekts? - viņa noprasīja.

Tūlīt ieraudzīsim.

Aiz mežiem sākās tīrumi un vietumis - zemnieku sētas. Pat­laban viņi virzījās uz ciematu pakalna galā; viņa ieraudzīja mū­ra ēku puduri, šauras ieliņas un pils akmens torni, kas slējās debesīs.

Tā ir Beinaka, - paskaidroja Mareks, sēdēdams ar mugu­ru pret Krāmeri. - Un, kā jau sagaidāms, Doplera radars brēc. - Krāmere izdzirdēja austiņās elektroniskus pīkstienus, kas kļu­va arvien straujāki.

Pieturieties! - sacīja pilots.

Mareks ieslēdza savu aparatūru. Uz paneļa iedegās pusdu­cis zaļu lampiņu.

Okei! - teica pilots. - Sākam pirmo šķērsojumu. Trīs… divi… viens.

Līganā mežu josla aprāvās stāvā klintī, un Daiena Krāmere

ieraudzīja lejā izplešamies Dordoņas ieleju.

•

Dordoņas upe kā brūna čūska līču loču vijās pa ieleju, ko pati bija izgrauzusi pirms simtiem tūkstošiem gadu. Pat šajā agrajā stundā pa upi īrās smaiļotāji.

Viduslaikos Dordoņa bija militāri nozīmīga robežšķirtne, - klāstīja Mareks. - Šis upes krasts piederēja frančiem, otrs krasts angļiem. Cīņas ritēja te vienā, te otrā pusē. Tieši zem mums ir Beinaka, franču cietoksnis.

Krāmere skatījās lejup uz gleznaino tūristu pilsētiņu ar ne­parastām mūra ēkām un tumšiem akmens jumtiem. Šaurajās, līkumainajās ieliņās vēl nebija cilvēku. Beinakas pilsētiņa bija uzcelta pie kraujas, kas slējās no upes līdz pat vecās pils mū­riem.

Un tur pāri, - sacīja. Mareks, rādīdams pāri upei, - jūs re­dzat pretinieku pilsētiņu: Kastelno. Angļu cietoksni.

Augstā, patālā pakalnā Krāmere ieraudzīja otru pili, būvētu viscaur no dzelteniem akmeņiem. Šī pils bija maza, bet skaisti atjaunota, tās trīs apaļie torņi graciozi slējās gaisā, tos savie­noja augsts mūris. Arī šīs pils pakājē bija uzbūvēta neparasta tūristu pilsētiņa.

Tomēr šis nav mūsu projekts… - viņa sacīja.

Nav gan, - atsaucās Mareks. - Es jums tikai rādu vispā­rējo apvidus ainu. Šādi pretinieku piļu pāri atrodas visā Dor­doņas garumā. Mūsu projektā arī ietilpst divas pretimstāvošas pilis, taču tas ir dažas jūdzes lejāk no šejienes. Mēs tūdaļ uz turieni lidosim.

• •

Helikopters sasvērās, pagriezdamies uz rietumiem, pāri pa­kalniem. Tūristu rajons palika aiz muguras; Krāmere apmieri­nāta vēroja, ka tālākās zemes zem viņas lielākoties klāj meži. Viņi palidoja garām Envo pilsētiņai pie upes un tad atkal pāri pakalniem. Aiz kārtējā izvirzījuma viņa pēkšņi ieraudzīja plašu zaļu izcirtumu. Klajuma vidū bija akmens ēku drupas, mūri da­žādos leņķos cits pret citu. Šeit acīmredzot kādreiz atradās pils mūru ieskauta pilsētiņa. No aizsargmūra gan tikai drupu līnija bija palikusi un no pils - tikpat kā nekas; viņa redzēja tikai di­vu apaļu torņu pamatnes un atsevišķus savienotājmūra frag­mentus starp tiem. Šur tur drupās bija uzslietas baltas teltis. Viņa redzēja strādājam vairākus dučus cilvēku.

Vēl pirms trim gadiem viss šeit piederēja vienam kazko- pim, - stāstīja Mareks. - Franči bija gandrīz aizmirsuši šis dru­pas, tās bija apaugušas ar mežu. Mēs mežu izcirtām un esam jau drusku atjaunojuši būves. Šeit jūs redzat kādreiz slaveno angļu cietoksni Kastelgāru.

Tā ir Kastelgāra? - Krāmere nopūtās. Tik maz palicis. Daži mūri rāda, kur bijusi pilsētiņa. Un no pašas pils tikpat kā nekā.

Es domāju, ka būs vairāk, - viņa sacīja.

Ar laiku, iespējams, būs. Kastelgāra tolaik skaitījās itin prāvs miests ar ļoti iespaidīgu pili, - teica Mareks. - Vēl vairā­ki gadi jāstrādā, kamēr atjaunosim.

Krāmere prātoja, kā to izskaidrot Donigeram. Dordoņas projekts nebija tik tālu pavirzījies, kā Donigers bija iedomājies. Būs ārkārtīgi grūti sākt vērienīgu rekonstrukciju, kamēr frag­menti vēl tik niecīgi. Un viņa bija pārliecināta, ka profesors Džonstons pretosies visiem ieteikumiem to sākt.

Mareks turpināja stāstījumu: - Tur tajās mājās mēs esam iekārtojuši savu štābu. - Viņš norādīja uz zemnieku saimnie­cību ar vairākām mūra ēkām netālu no drupām. Pie vienas no ēkām slējās zaļa telts. - Vēlaties apmest vēl vienu līkumiņu pār Kastelgāru?

Nē, - atteica Krāmere, pūlēdamās apslēpt vilšanos. - Lidosim tālāk.

Labi, nu tad laižam uz dzirnavām.

Helikopters pagriezās uz ziemeļiem un virzījās uz upes pu­si. Zeme sliecās lejup, tad izlīdzinājās Dordoņas krastos. Viņi lidoja pāri platajai tumšbrūnajai upei un nonāca virs biezu me­žu apaugušas saliņas pie tālākā - ziemeļu krasta. Starp saliņu un krastu bija tikai kādas piecpadsmit pēdas plata josla ar strau­jāku straumi. Un šeit viņa ieraudzīja vēl vienas būves drupas. Patiesībā tik ļoti sagruvušas, ka nevarēja pateikt, kas te agrāk bijis. - Un šeit? - viņa jautāja, lūkodamās lejup. - Kas ir tas?

Tās ir ūdensdzirnavas. Kādreiz šeit bija tilts pāri upei un zem tilta ūdens riteņi. Straumes spēks tika izmantots, maļot graudus un pumpējot lielās plēšas tērauda liešanai.

Te nekas nav atjaunots, - nopūzdamās teica Krāmere.

Nē, bet mēs to visu pētām, - sacīja Mareks. - Kriss Hjūss, viens no mūsu aspirantiem, to ir diezgan pamatīgi apguvis. Re, kur viņš lejā ir, kopā ar profesoru.

Krāmere ieraudzīja tumšmatainu neliela auguma jaunekli, kas stāvēja blakus garam, plecīgam vīram, kurā viņa pazina profesoru Džonstonu. Neviens no viņiem nepaskatījās augšup uz pāri dārdošo helikopteru; viņi bija koncentrējušies darbam.

Patlaban helikopters atstāja upi aiz muguras un virzījās uz līdzenu ieplaku austrumu pusē. Viņi lidoja pāri zemam taisn­stūrainu mūru kompleksam, kas slīpajā rīta gaismā iezīmējās kā tumšas līnijas. Krāmere saprata, ka mūri ir tikai dažas col­las augsti, taču kontūras bija skaidri izceltas un atgādināja mazu pilsētiņu.

Un tas? Vēl viena pilsētiņa?

Gandrīz. Tas ir Sentmēras klosteris, - atbildēja Mareks. - Viens no bagātākajiem un ietekmīgākajiem klosteriem Fran­cijā. Četrpadsmitajā gadsimtā nodedzināts līdz zemei.

Tur daudz rakts, - bilda Krāmere.

Jā, tas ir mūsu galvenais objekts.

Lidojot garām, viņa redzēja lielas kvadrātveida bedres, kas bija izraktas, lai aizsniegtu katakombas zem klostera. Krāme­re zināja, ka pētnieku vienība tām veltīja lielu uzmanību, jo ce­rēja atrast tur noglabātus klostera dokumentu krājumus; diez­gan daudzi jau bija atrasti.

Helikopters aizgriezās projām un pietuvojās kaļķakmens klintīm franču pusē, kā ari mazai pilsētiņai. Tas paaugstināja augstumu, lai neieskrietu klintīs.

Mēs esam nonākuši pie ceturtā un pēdējā objekta, - sacīja Mareks. - Pie cietokšņa virs Bezenakas pilsētiņas. Viduslaikos to sauca par Laroku. Lai gan tas atrodas upes franču pusē, pa­tiesībā to cēluši angļi, kas bija apņēmušies noturēt pastāvīgu at­balsta punktu franču teritorijā. Kā redzat, tas ir visai pamatīgs.

Tāds tas tiešām bija: varens militārs komplekss piecdesmit akru platībā ar diviem aizsargmūru apļiem, vienu iekšpus otra. Larokas cietoksnis bija labākā stāvoklī nekā citi projekta objek­ti, un tam bija vairāk saglabājušos mūru. Vieglāk varēja saprast, kas tas kādreiz bijis.

Taču tur jau bija pilns ar tūristiem.

Jūs tur ielaidāt tūristus? - viņa vīlusies jautāja.

Tas nebija gluži mūsu lēmums, - atteica Mareks. - Kā jūs zināt, tas ir jauns objekts, un Francijas valdība gribēja, lai tas ir pieejams publikai. Taču mēs to, protams, atkal slēgsim, kad sāksim rekonstrukciju.

Un kad tas notiks?

Nu… Sāksim, ātrākais, pēc diviem, vēlākais, pēc pieciem gadiem.

Krāmere neteica neko. Helikopters apmeta loku un pacē­lās augstāk.

Tā, - noteica Mareks, - nu jau esam galā. No šejienes var redzēt visu projektu: Larokas cietoksni, klosteri ieplakā, dzir­navas un otrā upes krastā Kastelgāras cietoksni. Vai jūs vēlē­tos vēlreiz uzmest tiem aci?

Nē, - sacīja Daiena Krāmere. - Varam lidot atpakaļ. Esmu redzējusi gana.

Edvards Džonstons, Jeilas universitātes vēstures profesors, samiedzis acis, paskatījās helikopterā, kas aizdārdēja virs gal­vas. Tas lidoja uz dienvidiem, uz Dommu, kur atradās nolaiša­nās laukums. Uzmetis acis rokas pulkstenim, Džonstons sacī­ja: - Turpināsim, Kris!

- Jā, - atsaucās Kriss Hjūss. Viņš atkal pievērsās datoram, kas bija uzsliets uz trijkāja viņiem priekšā, pievienoja globālās pozicionēšanas aparātu jeb GPS un ieslēdza. - Tikai minūtīte jāpagaida.

Kristofers Stjuarts Hjūss bija viens no Džonstona aspiran­tiem. Kopā ar Profesoru - viņu vienmēr dēvēja tikai šādi - šai objektā strādāja pieci aspiranti, kā arī divi duči bakalaura pro­grammas studentu, kas bija iejūsmojušies par viņu, klausoties kursu "Ievads Rietumu civilizācijā".

Iejūsmināties par Edvardu Džonstonu ir viegli, domāja Kriss. Kaut arī krietni pāri sešdesmit, Džonstons joprojām bi­ja plecīgs un vingrs; viņš kustējās veikli, izstarojot spēku un enerģiju. Iededzis, ar tumšām acīm un smīnīgu izturēšanās ma­nieri, viņš bieži vien vairāk atgādināja Mefistofeli, nevis vēstu­res profesoru.

Tomēr viņš ģērbās kā tipisks augstskolas profesors: pat šeit, arheoloģiskos izrakumos, viņam katru dienu bija mugurā po­gājams krekls ar kaklasaiti. Viņa vienīgā piekāpšanās lauka ap­stākļiem bija džinsi un pārgājiena kurpes.

Studenti tik ļoti mīlēja Džonstonu tāpēc, ka viņš dziļi iesais­tījās to dzīvē: reizi nedēļā viņš tos uzņēma savās mājās un pa­ēdināja; ja kādam bija mācību, naudas vai ģimenes grūtības, viņš vienmēr bija gatavs palīdzēt - taktiski, neizrādoties.

Kriss uzmanīgi izsaiņoja metāla kasti, kas gulēja pie kājām, vispirms izņemot caurspīdīgu šķidrā kristāla ekrānu, kuru viņš uzstādīja vertikāli, ielāgojot stiprinājumos virs datora. Tad viņš restartēja datoru, lai tas atpazītu ekrānu.

- Vēl tikai dažas sekundes, - viņš teica. - GPS jau kalibrē.

Džonstons tikai pacietīgi pamāja un pasmaidīja.

Aspirants Kriss specializējās zinātrtes vēsturē - ārkārtīgi kontroversiālā nozarē -, taču viņš smalki izvairījās no strīdiem, pievērsdamies nevis mūsdienu, bet viduslaiku zinātnei un teh­noloģijām. Tādējādi viņš bija kļuvis par ekspertu metalurģijas paņēmienos, bruņu darināšanā, trīslauku zemkopības ciklā, miecēšanas ķīmijā un kādā ducī citu šā perioda zinību. Savu doktora disertāciju viņš bija nolēmis rakstīt par viduslaiku dzir­navu tehnoloģijām - fascinējošu, maz pētītu jomu.

Un šobrīd viņš, protams, īpaši interesējās par Sentmēras dzirnavām.

Džonstons mierīgi gaidīja.

Kad Kriss mācījās pirmajā kursā, autokatastrofā gāja bojā viņa vecāki. Kriss, vienīgais bērns ģimenē, bija neizturami sa­triekts; viņš pat grasījās izstāties no augstskolas. Džonstons ļā­va jaunajam studentam uz trim mēnešiem ievākties savā mājā un ari pēc tam daudzus gadus bija viņam tēva vietā, dodams padomus par visu, sākot 110 vecāku mantojuma līdz problēmām ar meitenēm. Un ar meitenēm problēmu bija daudz.

Pēc vecāku nāves Kriss pinās ar daudzām sievietēm. Rezul­tāts bija sarežģījumi ikdienas dzīvē - semināra laikā jāiztur iz­nīcinoši skatieni 110 piekrāptas mīļākās; pusnaktī jāatbild uz drudžainiem telefona zvaniem par izkritušām mēnešreizēm, tobrīd atrodoties gultā ar kādu citu; jāgudro, kā īpaši slepeni kādā viesnīcā satikties ar filozofijas profesori, kam tolaik rit der­dzīga šķiršanās prāva, - pie tā visa viņš paguva pierast. Neiz­bēgami pasliktinājās viņa sekmes, un tad Džonstons sauca viņu pie sevis un vairākus vakarus pavadīja, runājot par dzīvi.

Taču Kriss nebija noskaņots klausīties; drīz vien viņa vārds tika minēts šķiršanās prāvā. Tikai Profesora personiskās ie­jaukšanās dēļ viņu neizslēdza no Jeilas. Kriša atbilde uz šīm pēkšņajām briesmām bija fanātiska nodošanās studijām; viņa atzīmes strauji uzlabojās; galu galā viņš absolvēja kā piektais labākais savā kursā. Taču šā procesa gaitā viņš kļuva konser­vatīvs. Tagad, divdesmit četru gadu vecumā, viņam bija noslie­ce uz satraukšanos un kuņģa kaitēm. Pārgalvīgs viņš bija tikai ar sievietēm.

•

Beidzot, - noteica Kriss. - Nu jau rādās.

Šķidro kristālu ekrānā iezīmējās spilgti zaļa kontūra. Caur­spīdīgajā displejā bija redzamas dzirnavu drupas, apvilktas ar zaļo kontūru. Tā bija jaunākā arheoloģisko būvju modelēšanas metode. Agrāk vajadzēja paļauties uz parastiem arhitektonis­kiem modelīšiem, ko darināja no balta putkartona, grieza un lika kopā ar rokām. Taču šī metode bija lēna, un kaut ko mo­dificēt jau izdarītajā - grūti.

Mūsdienās visus modeļus taisīja ar datoru. Tos varēja ātri salikt un bija viegli labot. Turklāt bija radusies iespēja strādāt ar modeļiem izrakumu vietā. Datorā ievadīja topogrāfiski pre­cīzus drupu atrašanās datus, lietojot fiksētu GPS stāvokli, un to attēls precīzā perspektīvā parādījās ekrānā.

Viņi vēroja, kā zaļā kontūra piepildās, rādot celtnes formu. Bija redzams pamatīgs, no akmens būvēts, pārjumts tilts ar trun ūdensratiem zem tā. - Kris, - ieteicās Džonstons, - es skatos, tu esi to iztaisījis nocietinātu. - Viņš izklausījās apmierināts.

Es zinu, ka tas ir riskanti… - teica Kriss.

Nē, nē! - attrauca Profesors. - Es domāju, šeit tam ir zi­nāms pamats.

Literatūrā bija atrodamas atsauces uz nocietinātām dzirna­vām un, protams, arī ziņas par neskaitāmām kaujām par dzir­navām un tiesībām uz tām. Taču reāli bija zināmas tikai dažas nocietinātas dzirnavas: vienas bija Bueržā un vēl vienas, tikai nesen atklātas, - kaimiņu ielejā, netālu no Montobanas. Lielā­kā daļa viduslaiku vēsturnieku uzskatīja, ka šādas nocietinātas dzirnavu būves ir retums.

Balsti pie ūdens līmeņa ir ļoti lieli, - sacīja Kriss. - Kā ar visu šai apkaimē, kad dzirnavas bija pamestas, vietējie ļaudis tās izmantoja par akmeņlauztuvēm. Viņi pievāca akmeņus sa­vu māju celšanai, taču laukakmeņi balstu pamatos tika atstāti vienkārši tāpēc, ka bija pārāk lieli, nepārvietojami. Manuprāt, tas nozīmē, ka tilts bijis ļoti masīvs. Iespējams, ka nocietināts.

Tev droši vien taisnība, - sacīja Džonstons. - Un es do­māju ari, ka…

Iečerkstējās Krišam pie jostas piespraustā rācija. - Kriš? Vai Profesors ir pie tevis? Uz objektu brauc ministrs.

Džonstons paskatījās pāri klostera izrakumiem uz zemesce­ļu, kas stiepās gar upes krastu. Uz viņu pusi, saceldams lielus putekļu mākoņus, drāzās zaļš džips ar baltiem burtiem uz sā­niem. - Jā, nudien, - viņš sacīja. - Tas būs Fransuā. Kā vien­mēr steidzīgs.

• •

Eduār! Eduār! - Fransuā Belēns sagrāba Profesoru aiz pie ciem un noskūpstīja uz abiem vaigiem. Belēns bija drukns, plik­paurains, enerģisks vīrs. Viņš runāja straujā franču valodā.

Mans mīļais draugs! Cik reti mums iznāk tikties! Kā tev klājas?

Paldies, labi, Fransuā! - sacīja Džonstons, pakāpdamies soli atpakaļ, atbraucēja sajūsmības viļņa nests. Ikreiz, kad Be­lēns bija pārmēru draudzīgs, tas nozīmēja, ka gaidāmas kādas problēmas. - Un tev, Fransuā? Kā jūties?

Tāpat vien, tāpat vien. Maniem gadiem gana labi. - Viņš pameta skatienu visapkārt, tad uzlika roku Džonstonam uz ple­ca un klusinātā tonī sacīja: - Eduār, man jālūdz tev pakalpo­jums. Man ir nelielas grūtības.

-Jā?

Tu zini to žurnālisti no L'Express…

0 nē! - sacīja Džonstons. - Tikai ne to!

Bet, Eduār…

Es jau ar viņu runāju pa telefonu. Viņa ir no tiem sazvē­restību cienītājiem. Kapitālisms ir slikts, visas korporācijas ir ļaunas…

Jā, jā, Eduār! Tas viss ir taisnība! - Viņš paliecās tuvāk.

Bet viņa guļ ar kultūras ministru.

Tas neko īpaši nemaina, - sacīja Džonstons.

Eduār, lūdzu! Ļaudis sāk viņā ieklausīties. Viņa var radīt nepatikšanas. Man. Tev. Šim projektam.

Džonstons nopūtās.

Tu taču zini, daudzi šeit domā, ka amerikāņi iznīcina visu kultūru, tāpēc ka pašiem tādas nav. Uztraucas par filmām un mūziku. Un ir apspriesti arī ierosinājumi aizliegt amerikāņiem strādāt franču kultūras objektos. Hmm…

Tie ir veci jaunumi, - sacīja Džonstons.

Un arī tavi sponsori, ITC, lūdza, lai tu ar viņu runā.

Tiešām?

Jā. Kāda mis Krāmere lūdza, lai tu ar viņu runā.

Džonstons atkal nopūtās.

Tas aizņems tikai dažas minūtes tava laika, es apsolu, - sacīja Belēns, pamādams uz džipa pusi. - Viņa ir mašīnā.

-Tu pats personiski viņu atvedi? - brīnījās Džonstons.

Eduār, es tev visu laiku klāstu, ka šī sieviete jāuztver no­pietni! - atbildēja Belēns. - Viņu sauc Luīze Delvēra.

Atbraucēja izkāpa no mašīnas. Kriss redzēja, ka viņa ir ap­mēram četrdesmit piecus gadus veca, slaida un tumšmataina, izteiktiem sejas vaibstiem. Viņa bija eleganta, piederīga tam no­briedušu Eiropas sieviešu tipam, kas neuzbāzīgi pauž izsmal­cinātu seksualitāti. Viņa bija saģērbusies kā uz ekspedīciju, ha­ki kreklā un biksēs, kaklā karājās fotoaparāta, videokameras un magnetofona siksnas. Rokā viņa nesa bloknotu un soļoja šurp - pats lietišķības iemiesojums.

Taču, jo tuvāk viņa tika, jo soļi palēninājās.

Delvēra izstiepa roku. - Profesor Džonston, - viņa sacīja an­gliski, bez akcenta, smaids bija patiess un silts, - es esmu ār­kārtīgi pateicīga, ka jūs atvēlējāt laiku, lai tiktos ar mani.

Nav par ko, nav par ko! - attrauca Džonstons, saņemdams viņas roku. - Jūs esat braukusi tālu ceļu, mis Delvēra. Es prie­cāšos jums palīdzēt, kā vien spēšu.

Džonstons vēl joprojām turēja viņas roku. Delvēra vēl aiz­vien smaidīja. Tas turpinājās labu brīdi, kamēr viņa sacīja, ka Profesors ir pārāk laipns, un viņš iebilda, ka tieši otrādi - tas ir tikai nožēlojams mazumiņš.

Viņi gāja cauri klostera izrakumiem ciešā bariņā: Profesors un mis Delvēra priekšā, Belēns un Kriss aiz muguras, ne pā­rāk tuvu, tomēr mēģinādami dzirdēt sarunu. Belēna sejā bija kluss, apmierināts smaids; Krišam ienāca prātā, ka ir dažādi veidi, kā tikt galā ar neērtiem kultūras ministriem.

Kas attiecas uz Profesoru, viņa sieva bija mirusi pirms dau­dziem gadiem, un, par spiti baumām, Kriss nekad nebija viņu redzējis kopā ne ar vienu citu sievieti. Bija interesanti viņu ta­gad vērot. Džonstons nemainīja savu runas manieri; viņš vien­kārši pievērsa reportierei nedalītu uzmanību. Viņš radīja iespai­du, ka tobrīd nekas visā pasaulē nav svarīgāks par šo sarunu. Un Krišam bija sajūta, ka Delvēras jautājumi kļūst daudz ma­zāk uzbrūkoši, nekā viņa bija ieplānojusi.

Kā jūs zināt, Profesor, - viņa sacīja, - mana avīze jau kādu laiku strādā pie raksta par amerikāņu kompāniju ITC.

Jā, es to zinu.

Vai taisnība, ka ITC sponsorē šos izrakumus?

Jā, tieši tā.

Mums ir ziņas, ka viņi ziedojot miljonu dolāru gadā.

Tā ir tiesa.

Vienu brītiņu viņi gāja klusēdami. Likās, ka žurnāliste uz­manīgi mēģina formulēt nākamo jautājumu.

Avīzē daži kolēģi domā, - viņa sacīja, - ka tā ir neparasti liela summa viduslaiku arheoloģiskai izpētei.

Nu, kolēģiem avīzē varētu pateilct, - atbildēja Džonstons, - ka nekā neparasta nav. Faktiski tādas ir caurmēra izmaksas tik lielā objektā kā šis. ITC dod divsimt piecdesmit tūkstošus tieša­jām izmaksām, simt divdesmit piecus netiešajām, proti, universi­tātei, vēl astoņdesmit stipendijām, ceļa un uzturēšanās izdevu­miem un piecdesmit laboratorijas un arhivēšanas izmaksām.

Taču tas nebūt nav viss, - viņa teica, spēlēdamās ar matu šķipsnu un strauji mirkšķinādama acis. Koķetē, cik spēka, no­domāja Kriss. Viņš nekad nebija redzējis sievieti tā darām. Lai­kam jābūt francūzietei, lai tā uzvestos.

Profesors, kā likās, to neievēroja. - Protams, protams! Nav viss, - viņš piekrita, - bet to nesaņemam mēs. Pārējais ir paša objekta rekonstrukcijas izmaksas. Tās tiek atsevišķi uzskaitī­tas, jo, kā jūs zināt, rekonstrukcija tiek finansēta kopā ar Fran­cijas valdību.

Protams, - viņa sacīja. - Tātad tas pusmiljons, ko iztērē jūsu paša pētnieku grupa, jūsuprāt, ir gluži parasta lieta?

Nu, mēs varam lūgt Fransuā precizēt, - atbildēja Džon­stons, - bet, cik man zināms, šai Francijas daļā darbi noris div­desmit septiņos dažādos arheoloģiskos objektos. Sākot ar pa- leolītiskajiem izrakumiem, ko Cīrihes universitāte veic kopā ar Kārnegija-Melona universitāti, un beidzot ar romiešu castrum jeb fortu, ko Bordo universitāte pētī kopā ar oksfordiešiem. Šādu projektu vidusmēra izmaksas ir pusmiljons dolāru gadā.

Es to nezināju. - Viņa skatījās Profesoram acīs ar neslēp­tu apbrīnu. Pārāk klaji, nodomāja Kriss. Taču tad viņam ienā­ca prātā, ka varbūt tas, kas notiek, vērtējams gluži citādi. Var­būt tas bija tikai žurnālistes paņēmiens, kā izvilināt informāciju.

Džonstons atskatījās uz Belēnu, kas gāja aiz viņa. - Nu, Fransuā? Ko tu saki?

Es ticu, ka tu zini, ko dari, proti, saki, - atbildēja Belēns. - Finansējums svārstās no četriem līdz sešiem simtiem tūksto­šu ASV dolāru. Skandināvu, vācu un amerikāņu pētniekiem ir jāmaksā vairāk. Arī paleolīta izpēte ir dārgāka par vidējo, taču kopumā, jā, pusmiljons varētu būt vidējais daudzums.

Mis Delvēra nenovērsa uzmanību no Džonstona. - Un, lai saņemtu šo finansējumu, profesor Džonston, cik daudz jums jākontaktējas ar ITC?

Tikpat kā nemaz.

Tikpat kā nemaz? Tiešām?

Firmas prezidents Roberts Donigers šeit bija pirms di­viem gadiem. Vēsture ir viņa vaļasprieks, un viņu ļoti aizrāva šeit notiekošais, gluži kā puiku. Apmēram reizi mēnesī ITC at­sūta kādu no viceprezidentiem. Viens ari šobrīd ir šeit. Taču kopumā viņi liek mūs mierā.

Un ko jūs zināt par pašu ITCl

Džonstons paraustīja plecus. - Viņi nodarbojas ar kvantu fizikas pētījumiem. Viņi ražo detaļas, kuras izmanto MRI un citos medicīniskos aparātos, un tamlīdzīgi. Un viņi attīsta vai­rākas jaunas, uz kvantiem balstītas datēšanas metodes, lai pre­cīzi noteiktu jebkura priekšmeta tapšanas laiku. Šai jomā mēs sadarbojamies.

Skaidrs. Un vai šīs metodes ir efektīvas?

Šeit, mūsu vietējā lauku "birojā", mums ir aparātu paraug- modeļi. Līdz šim tie ir izrādījušies pārāk smalki konkrētam darbam. Mūždien samaitājas.

Tātad tāpēc ITC jūs finansē? Lai pārbaudītu savu apara­tūru?

Nē, - atteica Džonstons, - tieši otrādi. Datēšanas tehniku ITC projektē tieši tā paša iemesla pēc, kāpēc finansē mūs: Bobs Donigers ir vēstures entuziasts. Mēs esam viņa hobijs.

Dārgs hobijs.

Tikai ne viņam, - sacīja Džonstons. - Viņš ir miljardieris. Viņš nopirka Gūtenberga Bībeli par divdesmit trim miljoniem. Ruānas gobelēnu izsolē par septiņpadsmit miljoniem. Mūsu projekts ir tikai sīknauda.

Varbūt. Taču misters Donigers ir arī lielisks biznesmenis… -Jā.

Vai jus tiešām domājat, ka viņš jus atbalsta tikai personis­kas intereses dēļ? - Viņas tonis bija viegls, gandrīz ķircinošs.

Džonstons ieskatījās viņai tieši acīs. - Nekad nevar zināt, mis Delvēra, kādi ir otra cilvēka rīcības iemesli.

Viņam ari radušās aizdomas, nosprieda Kriss.

Likās, ka to sajutusi ari Delvēra, jo viņa uzreiz pārslēdzās uz lietišķāku toni. - Jā, protams. Es to jautāju konkrēta iemes­la pēc. Vai tiesa, ka jums nepieder jūsu pētījumu rezultāti? Viss, ko jūs atrodat un atklājat, nonāk ITC īpašumā.

Jā, tieši tā.

Jūs tas neuztrauc?

Ja es strādātu Microsoft korporācijā, manu pētījumu rezul­tāti piederētu Billam Geitsam. Viņam piederētu viss, ko es at­rastu un atklātu.

Jā, bet tas taču ir pavisam citādi.

Kāpēc? ITC ir tehnoloģiju firma, un Donigers savu fondu ir nodibinājis tieši tā, kā tehnoloģiskas firmas to dara. Mani šā­da vienošanās it nemaz neuztrauc. Mums ir tiesības publicēt savus pētījumus - viņi pat maksā par publikācijām.

Pēc tam, kad viņi tās akceptējuši.

Jā. Viņi ir pirmie, kas saņem mūsu ziņojumus. Taču viņi nekad neko nav komentējuši.

Tātad jūs aiz visa tā nesaskatāt nekādus plašākus ITC plā­nus?

Un jūs saskatāt? - atjautāja Džonstons.

Es nezinu, - viņa atteica. - Tāpēc es jums prasu. Jo ITC kā firmas rīcībā tiešām ir daži ļoti dīvaini aspekti.

Kādi aspekti?

Piemēram, tas, - viņa sacīja, - ka ITC ir viens no pasau­les lielākajiem ksenona patērētājiem.

Ksenona? Tās gāzes?

Jā. To lieto lāzeros un elektronu lampās.

Džonstons paraustīja plecus. - Manis pēc viņi var lietot kse­nonu, cik vien viņiem tīk. Vai tad tā ir mana darīšana?

Un kā ar viņu interesi par eksotiskiem metāliem? ITC ne­sen nopirka kādu Nigērijas firmu, lai nodrošinātos ar niobija piegādēm.

Niobija? - Džonstons pašūpoja galvu. - Kas ir niobijs?

Tas ir metāls, līdzīgs titānam.

Kā to lieto?

Supervadītājos magnētos un kodolreaktoros.

Un jūs gribat zināt, kā ITC to izmanto? - Džonstons atkal pašūpoja galvu. - Jums būtu jājautā viņiem, mis Delvēra.

Es jau jautāju. Viņi teica, ka tas esot domāts "padziļinā­tiem magnētisma pētījumiem".

Nu re! Vai ir kāds iemesls viņiem neticēt?

>

Nē, - viņa atteica. - Taču, kā jūs pats teicāt, ITC ir pēt­niecības firma. Viņu galvenajā mītnē Blekrokā, Ņūmeksikā, strādā divi simti fiziķu. Skaidri un neapšaubāmi tā ir augsto teh­noloģiju firma.

-Jā…

Tapec es brīnos, kapec šadai augsto tehnoloģiju firmai vajag tik daudz zemes.

Zemes?

ITC ir iepirkusi lielus zemes gabalus nomaļos apvidos visā pasaulē: Sumatras kalnos, ziemeļu Kambodžā, dienvidaustru­mu Pakistānā, Gvatemalas vidienes džungļos, Peru augstienēs.

Džonstons sarauca pieri. - Jūs esat pārliecināta?

Jā. Viņi ir izdarījuši pirkumus arī Eiropā. Piecsimt hekt­āru uz rietumiem no Romas. Vācijā pie Heidelbergas septiņ­simt hektāru. Francijā tūkstoš hektārus kaļķakmens pakalnos pie Lo upes. Un pēdīgi tieši šeit

Šeit?

Jā. Izmantojot britu un zviedru holdingkompānijas, viņi ir klusi pievākuši piecsimt hektāru visapkārt jūsu objektam. Tie lielākoties ir meži un lauki, vismaz pašlaik.

Izmantojot holdingkompānijas?

Tāpēc tam ir tik grūti izsekot. Lai ko ITC darītu, tas ne­pārprotami prasa slepenību. Bet kāpēc šī firma finansē jūsu pē­tījumus un arī pērk zemi ap objektu?

Man nav ne jausmas, - sacīja Džonstons. - Sevišķi tāpēc, ka pats objekts ITC nepieder. Jūs droši vien atceraties, ka vi­su šo apvidu - Kastelgāru, Sentmēru un Iaroku - viņi pagājš- gad nodeva franču valdībai.

Protams. lai tiktu vaļā no nodokļiem.

Šā vai tā, objekts nepieder ITC. Kāpēc lai viņi pirktu zemi tam apkārt?

Es ļoti labprāt jums parādītu savus savāktos materiālus.

Varbūt tā tiešām būtu labāk, - sacīja Džonstons.

Tie ir tepat mašīnā.

Viņi devās uz džipu. Noskatoties viņos, Belēns noklakšķi- nāja mēli. - Ai-ai-ai, mūsdienās tik grūti uzticēties.

Kriss jau grasījās kaut ko atbildēt savā lauzītajā franču valo­dā, taču noklikšķēja viņa rācija. - Kriš? - Tas bija Deivids Sterns, projektu tehnologs. - Kris, vai Profesors ir pie tevis? Pajautā viņam, vai viņš kaut ko zina par tādu Džeimsu Voneku.

Kriss nospieda pogu uz rācijas. - Profesors šobrīd ir aiz­ņemts. Kas tur ir par lietu?

Tas ir kaut kāds tips no Galepas. Viņš jau divreiz zvanīja. Grib atsūtīt mums mūsu klostera attēlu, ko, viņš saka, esot at­radis tuksnesī.

Ko? Tuksnesī?

Varbūt viņš ir drusku nojūdzies. Viņš apgalvo, ka esot po­licists, un visu laiku murkšķ par kaut kādu mirušu ITC darbi­nieku.

Lai atsūta to bildi uz mūsu e-pasta adresi, - sacīja Kriss. - Tad tu varēsi apskatīties.

Viņš izslēdza rāciju. Belēns pameta skatienu rokas pulkste­nī, atkal noklakšķināja mēli, tad pavērās uz mašīnu, pie kuras stāvēja Džonstons un Delvēra un, galvām gandrīz saskaroties, caurskatīja dokumentus. - Man ir arī citas tikšanās, - viņš sē­rīgi noteica. - Kas zina, cik ilgi tas vēl vilksies?

Es domāju, ne pārāk ilgi, - sacīja Kriss.

•

•

Pēc divdesmit minūtēm Belēns brauca prom ar mis Delvēru blakussēdeklī, kamēr Kriss ar Profesoru palika stāvam un mā­jam atvadas. - Es domāju, ka tas noritēja diezgan sekmīgi, - noteica Džonstons.

Ko viņa tev parādīja?

Dažus datus par zemes pirkumiem šajā apkaimē. Taču nekā pārliecinoša tur nebija. Četrus zemes gabalus nopirkusi kāda mazpazīstama vācu investīciju pārvaldes grupa. Divus nopircis kāds britu advokāts, kurš apgalvo, ka pēc aiziešanas pensijā šeit dzīvošot; vēl vienu kāds holandiešu baņķieris savai pieaugušajai meitai un tā tālāk.

Briti un holandieši jau gadiem pērk zemi Perigoras nova­dā, - sacīja Kriss. - Tas nav nekas jauns.

Tieši tā, bet viņa ir iedomājusies, ka visi šie pirkumi ir sais­tīti ar ITC. Tam gan trūkst pierādījumu. Būtu stipri jānotic.

Auto bija prom. Viņi pagriezās un gāja uz upi. Saule jau bija augstāk debesīs, un kļuva siltāks.

Simpātiska sieviete, - Kriss uzmanīgi ieminējās.

Es domāju, ka viņa pārāk cītīgi strādā, - sacīja Džonstons.

Viņi iekāpa laivā, kas bija piesieta pie krasta, un Kriss airē­ja uz Kastelgāru.

•

Viņi atstāja laivu un sāka kāpt Kastelgāras pakalnā. Viņi re­dzēja pirmās pils esamības pazīmes. Šajā pusē no mūriem bija palikuši tikai ar zāli apauguši uzbērumi ar atsegtiem, apdru- pušiem akmeņiem galā, kas atgādināja garas rētas. Pēc sešiem gadsimtiem tie izskatījās gandrīz vai pēc dabiskiem veidoju­miem. Taču patiesībā tās bija mūra atliekas.

Zini, - sacīja Profesors, - īstenībā viņai vienkārši nepatīk korporatīvais finansējums. Taču arheoloģiskie pētījumi vien­mēr bijuši atkarīgi no labvēļiem. Pirms simt gadiem šie labvē­ļi bija privātpersonas: Kārnegijs, Pībodijs, Stenfords. Mūsdie­nās bagātība ir kolektīva, tāpēc Nippon TV finansē Siksta kapelu, British Telecom finansē Jorku, Philips Electronics finan­sē Tulūzas castrum un ITC finansē mūs.

Tādi ir tie sātani, - noteica Kriss. Uzkāpuši pakalnā, viņi ieraudzīja Daienas Krāmeres tumšo siluetu un tam blakus An- drē Mareku.

Profesors nopūtās. - Šī diena ir galīgi izķēzīta. Cik ilgi viņa te grasās uzkavēties?

Viņas lidmašīna ir Beržerakā. Aizlidot paredzēts šopēc- pusdien trijos.

•

Atvainojiet par to sievieti! - sacīja Daiena Krāmere, kad Džonstons piegāja viņai klāt. - Viņa visiem krīt uz nerviem, bet mums nekādi neizdevās tikt no viņas vaļā.

Belēns teica, ka jūs esot gribējusi, lai es ar viņu runāju.

Mēs gribam, lai visi ar viņu runā, - sacīja Krāmere. - Mēs da­rām visu iespējamo, lai parādītu viņai, ka nekādu noslēpumu nav.

Likās, ka visvairāk viņa uztraucās par to, - sacīja Džon­stons, - ka ITC šai apvidū iepērkot zemi.

Ieperkot zemi? ITC? - Krāmere smejas. - Šito es vēl nebi­ju dzirdējusi. Vai viņa jautāja ari par niobiju un kodolreaktoriem?

Kā nu ne, jautāja. Viņa teica, ka jūs esot nopirkuši kādu firmu Nigērijā, lai nodrošinātos ar krājumiem.

Nigērijā… - atkārtoja Krāmere, šūpodama galvu. - Alt kungs… Mūsu niobijs nāk no Kanādas. Starp citu, tas nav ne­maz tik rets metāls. Dabūjams par septiņdesmit pieciem dolā­riem mārciņā. - Viņa pakratīja galvu. - Mēs piedāvājām viņu izvadāt pa mūsu laboratorijām, piedāvājām interviju ar mūsu prezidentu un lai atved fotogrāfu un pati savus ekspertus, un ko vien vēlas. Bet nē. Tā ir modernā žurnālistika: neļauj fak­tiem maisīties pa kājām.

Krāmere pagriezās un pamāja uz Kastelgāras drupām vis­apkārt. - Lai kā būtu ar to žurnālisti, - viņa sacīja, - doktors Mareks man ir visu lieliski izrādījis, gan no helikoptera, gan kājām ejot. Skaidri redzams, ka jūsu darbs ir vienkārši fantas­tisks. Virzība laba, darbam ir ārkārtīgi augsta akadēmiskā kva­litāte, visa reģistrācija pirmklasīga, darbinieki apmierināti, ob­jekts prasmīgi pārvaldīts. Viss ir lieliski, un es priecājos no visas sirds. Taču doktors Mareks man teica, ka viņam tagad jāiet uz… Kas tas bija?

Uz paukošanas nodarbību, - sacīja Mareks.

Jā, uz paukošanas nodarbību. Es domāju, tas katrā ziņā jādara. Neizklausās pēc nodarbes, kurā var palaisties, tāpat kā klavierspēlē. Un mēs tikmēr pastaigāsim pa objektu, labi?

Protams, - sacīja Džonstons.

Iepīkstējās Kriša rācija. Kāda balss sacīja: - Kris? Tevi mek­lē Sofija.

Es viņai atzvanīšu.

Nē, nē, - sacīja Krāmere. - Ejiet vien! Mēs ar Profesoru parunāsim divatā.

Parasti, - ātri iejaucās Džonstons, - Kriss man ir līdzās, lai pierakstītu.

Es nedomāju, ka mums šodien vajadzēs ko pierakstīt.

Labi, manis pēc. - Viņš pagriezās pret Krišu. - Tomēr at­stāj man savu rāciju - katram gadījumam!

Lūdzu! - atsaucās Kriss. Viņš noāķēja rāciju no jostas un pasniedza Džonstonam. Paņemdams to, Džonstons redzami nospieda balss aktivācijas slēdzi. Tad viņš piesprauda aparātu pie jostas.

Paldies! - viņš teica. - Tagad labāk ej un piezvani Sofijai. Viņai nepatik gaidīt.

Tieši tā! - attrauca Kriss.

Kad Džonstons ar Krāmeri devās staigāt pa drupām, viņš traucās pāri laukam uz mūra ēku, kurā bija iekārtots projekta birojs.

Tieši aiz Kastelgāras pilsētiņas drūpošajiem mūriem pētnie­ki bija nopirkuši pussagruvušu mūra šķūni, uzlikuši tam jau­nu jumtu un nostiprinājuši sienas. Šeit viņi glabāja visu savu elektroniku, laboratorijas iekārtas un arhivēšanas datorus. Ne­apstrādātie ziņojumi un atradumi bija izklāti uz zemes plašajā zaļajā teltī blakus šķūnim.

Kriss iegāja šķūnī, ko viņi bija sadalījuši divās telpās. Pa kreisi bija Elsijas Kastneres, vienības valodnieces un grafolo­ģijas ekspertes, nodalījums; tur viņa sēdēja, salīkusi pār per­gamenta dokumentiem. Kriss viņu ignorēja un devās taisni uz elektronikas telpu. Tur bija Deivids Sterns, kalsnais un briļļai­nais projekta tehnikas eksperts; viņš runāja pa tālruni.

Nu, - sacīja Sterns, - jums vajadzēs to dokumentu ieske- nēt ar diezgan augstu izšķirtspēju un tad atsūtīt mums. Vai jums tur ir skeneris?

Kriss steidzīgi pārskatīja uz galda izlikto aparatūru, meklē­dams lieku rāciju. Nevienas nebija, visas uzlādēšanas ligzdas bija tukšas.

Policijas departamentā nav skenera? - Sterns izklausījās pārsteigts. - Ā, jūs neesat tur. Nu, un vai jūs nevarat uz turieni aizbraukt un lietot policijas skeneri?

Kriss piebikstīja Sternam. - Rāciju, - viņš pačukstēja.

Sterns pamāja un noāķēja no jostas savējo. - Jā, labi, gan jau arī slimnīcas skenerim nav ne vainas. Varbūt tur kāds va­rēs jums palīdzēt. Mums vajadzētu tūkstoš divsimt astoņdes­mit un tūkstoš divdesmit četru pikseļu attēlu, saglabāt kā JPEG failu. Ja jūs to nosūtītu uz mūsu…

Kriss steidzās laukā, jau slēgdams kanālu pēc kanāla.

No šķūņa durvīm varēja pārlūkot visu objektu. Viņš redzē­ja Džonstonu ar Krāmeri ejam gar plato malu ar skatu uz klos­teri. Krāmere bija atvērusi bloknotu un kaut ko tajā rādīja.

Beidzot Kriss atrada viņus astotajā kanālā.

…amatīgu paātrinājumu pētījumu gaitā, - sacīja Krāmere.

Un Profesors teica: - Ko?

•

Profesors Džonstons pāri briļļu metāla rāmim uzlūkoja pre- timstāvošo sievieti. - Tas nav iespējams, - viņš teica.

Viņa dziļi ievilka elpu. - Varbūt es neesmu pietiekami labi izskaidrojusi. Jūs šeit jau veicat nelielu rekonstrukciju. Un Bobs gribētu, - viņa sacīja, - to paplašināt līdz pilnīgas rekon­strukcijas programmas apjomam.

Jā. Un tas nav iespējams.

Izstāstiet man - kāpēc?

Tāpēc, ka mēs vēl pārāk maz zinām! - aizkaitināts izsau­cās Džonstons. - Klausieties, visi atjaunošanas darbi, ko mēs līdz šim esam veikuši, bijuši drošības pasākumi. Mēs esam no­stiprinājuši sienas, lai tās neuzgāžas mūsu pētniekiem uz gal­vas. Taču mēs nebūt neesam gatavi sākt paša objekta celšanu par jaunu.

Bet vismaz daļu, - viņa sacīja. - Nu, piemēram, šeit, klos­terī. Jūs noteikti varētu atjaunot baznīcu un krusteju tai blakus, un refektoriju, un…

Ko? - pārtrauca Džonstons. - Refektoriju? - Refektorijs bija mūku ēdamzāle. Džonstons norādīja uz izrakumu lauku­mu, kur zemas sienas un grāvīši dažādos virzienos veidoja sarežģītu rakstu. - Kas teica, ka refektorijs bija blakus krust- ejai?

Nu, es…

Redziet nu! Tieši par to es runāju, - sacīja Džonstons.

- Mēs joprojām neesam skaidrībā par to, kur īsti bijis refekto­rijs. Un tikai nesen mēs sākām domāt, ka tas varētu būt bla­kus krustejai, bet mēs neesam pārliecināti.

Krāmere sāka zaudēt savaldību. - Profesor, akadēmiskie pē­tījumi var vilkties bezgalīgi, bet reālajā rezultātu pasaulē…

Es neesmu pret rezultātiem, - teica Džonstons, - taču šādu izrakumu vienīgā jēga ir nepieļaut pagātnes kļūdu atkārtošanu. Pirms simt gadiem bija viens arhitekts, vārdā Violē le Duks. Viņš atjaunoja arhitektūras pieminekļus visā Francijā. Daži dar­bi bija labi, taču tajos gadījumos, kad nepietika informācijas, viņš izlīdzējās ar iztēli. Šīs celtnes bija viņa fantāzijas augļi.

Es saprotu, ka jūs gribat būt precīzs…

Ja es būtu zinājis, ka ITC grib Disnejlendu, es nemūžam nebūtu piekritis!

Mēs negribam Disnejlendu.

Mis Krāmere, ja atjaunošanu sāks tagad, tad tieši tāds būs rezultāts. Tā būs fantāzija. Viduslaiklenda.

Nē, - viņa sacīja. - Es jums varu pilnīgi noteikti aplieci­nāt. Mēs negribam fantāziju. Mēs gribam vēsturiski precīzu šā objekta atjaunošanu.

Bet tas pašlaik nav iespējams.

Mēs esam pārliecināti, ka ir.

-Kā?

Profesor, mēs jūs ļoti cienām, tomēr jūs esat pārmēru pie­sardzīgs. Jūs zināt vairāk, nekā jums pašam liekas. Piemēram, Kastelgāras pilsētiņu aiz pašas pils. To taču noteikti var atjau­not!

Nu… Kādu daļu varbūt tiešām var.

Un tas ir viss, ko mēs lūdzam. Tikai atjaunot kādu daļu!

•

Deivids Sterns iznāca no šķūņa un ieraudzīja Krišu, kas stā­vēja, piespiedis pie auss rāciju. - Noklausies, Kris?

Tsss! Tas ir svarīgi! - nošņācās Kriss.

Sterns paraustīja plecus. Viņš nekad nespēja pilnībā iesais­tīties aspirantu aizrautīgajā interesē. Tie bija vēsturnieki, bet

Sternam bija fiziķa izglītība un citāds skatījums uz pasauli. Viņu nekādi nespēja iejūsmināt vēl viens jauns viduslaiku pavards vai daži kauli no apbedījuma. Jebkurā gadījumā šo darbu - uzraudzīt elektroniskās iekārtas, veikl dažādas ķīmiskas analīzes, datēšanu ar oglekļa metodi un tamlīdzīgus sīkumus - viņš bija uzņēmies tikai, lai būtu tuvu savai draudzenei, kas mā­cījās vasaras skolā Tulūzā. Viņu bija ieintriģējusi arī kvantu da­tēšanas ideja, taču pagaidām šie aparāti īsti nedarbojās.

Rācijā Krāmere sacīja: - Un, ja jūs atjaunotu daļu pilsētiņas, tad varētu atjaunot ari daļu no ārējā pils mūra, kur tas ir bla­kus pilsētiņai. Lūk, tajā sektorā! - Viņa norādīja uz zemu, robai­nu mūri, kas stiepās pāri izrakumiem virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.

Profesors sacīja: - Nu, laikam jau varētu…

Un, - turpināja Krāmere, - mūri varētu pagarināt uz dien­vidiem, kur tas iesniedzas tajā mežā. Varētu mežu izcirst un atjaunot torni.

Sterns ar Krišu saskatījās.

Par ko viņa runā? - sacīja Sterns. - Kādu torni?

Neviens to mežu vēl nav pat uzmērījis, - sacīja Kriss. - Mēs grasījāmies to izcirst vasaras beigās un uzmērīt rudenī.

Rācijā viņi dzirdēja Profesora balsi: - Jūsu ierosinājums ir ļoti interesants, mis Krāmere. Man jāapspriež tas ar pārējiem, un pie pusdienu galda varēsim turpināt par to runāt.

Un tad Kriss redzēja Profesoru pagriežamies, paskatāmies

tieši uz vērotāju pusi un rādām ar pirkstu uz mežu.

•

Atstājuši aiz muguras klajumu ar drupām, viņi uzkāpa pa zaļo valni un iegāja mežā. Koki bija slaidi, taču tie auga cieši kopā, un zem lapotnēm bija tumšs un vēss. Kriss Hjūss gāja gar pils seno ārējo mūri, līdz tas pamazām saruka no jostas augstuma līdz zemiem akmens atsegumiem un beidzot pavi­sam iegrima zemē.

No šā brīža viņam nācās noliekties, ar rokām atstumt pa­pardes un citus sīkus augus, lai saskatītu sienas turpinājumu.

Mežs visapkārt kļuva arvien biezāks. Viņš juta dziļu mieru un atcerējās, ka, pirmoreiz ieraugot Kastelgāru, gandrīz visa šī apkaime bija viens vienīgs mežs. Daži palikušie mūri bija ap­auguši ar ķērpjiem un sūnām un šķita izcēlušies no zemes kā dabiski veidojumi. Gaisotne bija noslēpumaina. Kopš mežs tika lieliem gabaliem izcirsts un sākti izrakumi, šī gaisotne bija zudusi.

Sterns gāja viņam nopakaļ. Parasti viņš reti atstāja labora­toriju, un šī pārmaiņa, šķiet, viņam patika. - Kāpēc visi koki te ir tik mazi? - viņš jautāja.

Tāpēc, ka tas ir jauns mežs, - atbildēja Kriss. - Gandrīz visiem mežiem Perigorā ir mazāk par simt gadiem. Agrāk šī zeme tika apstrādāta, te bija vīna dārzi.

-Un?

Kriss paraustīja plecus. - Slimības un kaitēkļi. Ap gadsim­tu miju miltrasa un laputis visus vīnogulājus nobendēja. Un viss apauga ar mežu. - Un viņš piebilda: - Franču vīna rūpniecība gandrīz aizgāja bojā. Viņus izglāba importēti vīnogulāji, izturī­gi pret laputīm, no Kalifornijas. Šo faktu viņiem nepatīk atce­rēties.

Runādams viņš turpināja skatīties zemē, ieraudzīdams šur tur pa akmenim, knapi pietiekami, lai izsekotu senā mūra lī­nijai.

Bet pēkšņi tā bija pazudusi. Viņš to bija pazaudējis. Tagad nāksies atgriezties, risināt pavedienu no jauna.

Sasodīts…

Kas ir? - jautāja Sterns.

Es nevaru atrast mūri. Tas gāja šajā virzienā, - viņš norā­dīja ar delnu, - un tagad tā vairs nav.

Viņi stāvēja īpaši bieza pameža vidū, lielas papardes mijās ar ērkšķainiem krūmeļiem, kas skrāpēja viņa kailos stilbus. Sternam bija garās bikses, un viņš devās uz priekšu, sacīdams: - Es nezinu, Kris, kaut kur tepat taču jābūt…

Kriss zināja, ka jāatgriežas. Viņš bija nule pagriezies, lai do­tos pa savām pēdām atpakaļ, kad izdzirdēja Sterna kliedzienu.

Kriss atskatījās.

Sterna nebija. Viņš bija pazudis.

Kriss stāvēja mežā viens pats.

Deivid?

Vaids. - Eh… velns…

Kas noticis?

Es sasitu celi. Sāp kā…

Kriss viņu nekur neredzēja. - Kur tu esi?

Bedrē, - sacīja Sterns. - Es iekritu. Uzmanies, ja nāc uz šo pusi! Faktiski… - Steniens. Lāsti. - Neuztraucies, es varu piecelties. Viss kārtībā. Faktiski… Oho!

-Kas?

Pagaidi!

Kas tur ir?

Pagaidi brītiņu, labi?

Kriss redzēja brikšņus kustamies, papardes nošūpojamies, kad Sterns virzījās pa kreisi. Tad Sterns ierunājās. Viņa balss izklausījās savādi. - Ē… Kris?

-Nu?

Te ir mūra posms. Izliekts.

Ko tu saki?

Kris, es domāju, ka es te stāvu apaļa torņa apakšā, iekš­pusē.

Tie vairs nav joki, - sacīja Kriss. Un viņš nodomāja: kā Krāmere varēja zināt to?

Pārbaudiet datorā! - sacīja Profesors. - Paskatieties, vai kādā no helikoptera attēlu izvērsēm - infrasarkanajos vai radarattēlos - neparādās tornis. Varbūt ir jau reģistrēts, bet mēs vienkārši neesam tam pievērsuši uzmanību.

Visdrīzāk varētu būt vēlas pēcpusdienas infrasarkanajos attēlos, - sacīja Sterns. Viņš sēdēja krēslā ar ledus kompresi pie ceļa.

Kāpēc vēlas pēcpusdienas?

Tāpēc, ka kaļķakmens uztur siltumu. Tieši tāpēc alu cil­vēkiem te tik ļoti patika. Pat ziemā kurā katrā Perigoras kaļķ­akmens alā bija par desmit grādiem siltāk nekā ārā.

-Tātad pēcpusdienā…

Mūros paliks siltums, kaut ari mežs atdzisīs. Un tas parā­dīsies infrasarkanajā.

Pat pazemes mūros?

Sterns paraustīja plecus.

Kriss sēdēja pie datora un sāka spaidīt taustiņus. Atskanē­ja kluss pīkstiens. Attēls pēkšņi nomainījās.

Ups! E-pasts nāk.

Kriss uzklikšķināja pastkasti. Bija tikai viens jauns ziņojums, taču tas visai ilgi lejuplādējās. - Kas tas ir?

Droši vien tas Voneka, - sacīja Sterns. - Es teicu viņam, lai atsūta visai lielu bildi. Droši vien viņš nav to saspiedis.

Tad monitorā parādījās attēls: ģeometriski izkārtots punkti­ņu raksts. Viņi uzreiz to pazina. Tā neapšaubāmi bija Sentmē- ra. Viņu pašu objekts.

Detalizētāks attēls nekā viņu veidotais.

Džonstons, samiedzis acis, vērās attēlā. Viņš bungoja ar pirkstiem pa galda virsmu. - Dīvaini, - viņš beidzot sacīja, - ka Belēns un Krāmere te iegadījās vienā un tai pašā dienā.

Aspiranti saskatījās. - Kas tur dīvains? - jautāja Kriss.

Belēns nelūdza tikšanos ar viņu. Un viņš taču vienmēr grib satikt finansētājus.

Kriss paraustīja plecus. - Viņš izskatījās ļoti aizņemts.

Jā, tāds viņš tiešām izskatījās. - Profesors pievērsās Ster­ilam. - Šā vai tā, izdrukā šito! Paskatīsimies, ko teiks mūsu ar­hitekte.

Ketrina Eriksone - pelnu blonda, zilacaina, tumši iedegusi - karājās piecdesmit pēdu augstumā ar seju tikai dažas collas no Kastelgāras kapelas apdrupušajiem, gotiskajiem griestiem. Vi­ņa gulēja, atzvēlusies siksnās, un mierīgi pierakstīja bloknotā ziņas par konstrukciju virs sevis.

Aspirante Eriksone bija visnesenāk pievienojusies pētnieku vienībai, tikai pirms dažiem mēnešiem. Sākotnēji viņa bija ie­stājusies Jeilā studēt arhitektūru, taču atklāja, ka viņai nepatīk izvēlētā specialitāte, un pārgāja uz vēstures departamentu. Šeit viņu sameklēja Džonstons un pārliecināja piebiedroties savē­jiem; pārliecināja tādā pašā veidā kā pārējos: - Kāpēc gan jūs neliekat nost tās vecās grāmatas un neķeraties pie istas vēstu­res, pie praktiskas un aptaustāmas vēstures?

Tad nu tepat roku galā tā vēsture bija - tieši virs galvas. Kei- tai jau patika tā karāties: viņa bija uzaugusi Kolorādo un bija kaislīga alpīniste. Katru svētdienu viņa pavadīja, kāpaļādama pa klintīm Dordoņas krastos. Reti gadījās kāds cits kāpējs, un tas bija lieliski: mājās, lai tiktu labajās vietās, nācās stāvēt rindā.

Ar cērti viņa dažādās vietās atdalīja pa javas gabaliņam spek- troskopiskajām analīzēm. Katru paraudziņu viņa iemeta savā plastmasas trauciņā, līdzīgā tiem, kuros glabā fotofilmiņas. Trauciņi bija savērti viņai pār pleciem un krūtīm gluži kā pat- ronjostas.

Viņa atzīmēja datus uz trauciņiem. Atskanēja balss: - Vai tu nevarētu tikt lejā? Es gribu tev kaut ko parādīt.

Viņa paskatījās pār plecu un ieraudzīja lejā Džonstonu. - Protams, - viņa teica. Keita atraisīja mezglus un līgani nolai­dās zemē. Viņa attrauca no sejas dažas blondas šķipsnas. Kei­ta Eriksone nebija skaistule - to jau māte, agrākā Kolorādo uni­versitātes salidojuma karaliene, viņai bieži bija teikusi -, taču viņai piemita svaigs, tīrs amerikāniskums, kas vīriešiem likās pievilcīgs.

Tu jau nezin kur varētu uzrāpties, - sacīja Džonstons.

Viņa atāķēja siksnas. - Citādi jau šos datus nevar dabūt.

-Ja tu tā saki…

Nopietni, - viņa teica. - Ja jūs gribat zināt šīs kapelas ar­hitektonisko vēsturi, tad man ir jātiek tur augšā un jāņem ja­vas paraugi. Tāpēc ka griesti ir daudzas reizes pārbūvēti - vai nu tāpēc, ka slikti uzcelti, vai tāpēc, ka grauti karos ar katapul- tārn.

Skaidrs, ka karos, - teica Džonstons.

Nu, es neesmu tik pārliecināta, - sacīja Keita. - Galvenās pils struktūras - lielā zāle, iekšējie dzīvokļi - ir stabilas, taču vairākas sienas nav labi uzceltas. Dažos gadījumos liekas, ka iebūvētas papildu sienas, lai izveidotu slepenas ejas. Šai pilī tā­das ir vairākas. Viena pat iet uz virtuvi! Tas, kurš veicis šīs pār­būves, droši vien bijis visai iebaidīts. Un varbūt tās ir būvētas pārāk ātri. - Viņa noslaucīja rokas gar šortiem. - Tā. Ko jūs gribējāt man rādīt?

Džonstons pasniedza viņai papīra lapu. Tā bija datorizdru- ka, punktiņu rindas, izkārtotas taisnās, ģeometriskās figūrās.

Kas tas ir? - viņa jautāja.

To es gribu zināt.

Izskatās pēc Sentmēras.

Tiešām?

Es teiktu, ka jā. Taču…

Viņa izgāja no kapelas un paskatījās uz klostera izraku­miem, apmēram jūdzi tālāk, ieplakā. Tie bija redzami kā uz del­nas, gandrīz tikpat skaidri kā zīmējums viņai rokā.

-Khm…

-Nu?

Šai zīmējumā ir redzamas būves, ko mēs vēl neesam at- seguši, - viņa teica. - Kapela kā apsīda pievienota baznīcai, ot­ra krusteja ziemeļaustrumu kvadrantā… un šis izskatās pēc

dārza iekšpus mūriem… Un vispār - kur jūs dabūjāt šo attēlu?

•

Restorāns Markeisakas ciematā atradās pašā plakankalnes malā ar skatu uz visu Dordoņas ieleju. Krāmere pacēla acis un pārsteigta ieraudzīja, ka Profesors ieradies kopā ar Mareku un Krišu. Viņa sarauca pieri. Viņa bija gaidījusi privātas pusdie­nas un sēdēja pie divvietīga galdiņa.

Viņi visi apsēdās turpat, Mareks paņēma divus krēslus no blakusgaldiņa. Profesors paliecās uz priekšu un saspringti uz­lūkoja Krāmeri.

Mis Krāmere, - viņš sacīja, - kā jūs zinājāt, kur ir refek­torijs?

Refektorijs? - Viņa paraustīja plecus. - Nu, es nezinu. Vai tad tas nebija nedēļas atskaitē? Nē? Tad varbūt doktors Ma­reks man to minēja. - Viņa skatījās trīs nopietnajās sejās.

Kungi, klosteri taču nav gluži mana specialitāte! Es to būšu kaut kur dzirdējusi.

Un par torni mežā?

Tam jābūt kādā no attēliem. Vai vecajās fotogrāfijās.

Mēs pārbaudījām. Nav.

Profesors pār galdu piestūma viņai attēlu. - Un kāpēc kā­dam ITC darbiniekam, ko sauc Džozefs Traubs, ir pieejams pil­nīgāks šā klostera attēls nekā mums?

Es nezinu… Kur jūs to dabūjāt?

No kāda policista Galepā, Ņūmeksikā, kurš man uzdeva līdzīgus jautājumus kā es jums.

Krāmere neatbildēja. Tikai skatījās vēsturniekā.

Mis Krāmere, - Profesors beidzot noteica. - Es domāju, jūs kaut ko no mums slēpjat. Es domāju, ka jūs esat mums aiz muguras veikuši paši savus pētījumus un neesat dalījušies re­zultātos ar mums. Un vēl es domāju, ka iemesls ir šāds: jūs ar Belēnu esat apspriedusi, kā izmantot šo vietu, ja izrādītos, ka es nesadarbojos. Un Francijas valdība ļoti labprāt dabūtu ame­rikāņus projām no sava kultūras mantojuma objekta.

Profesor, tā it nemaz nav taisnība. Es varu jums aplieci­nāt…

Nē, mis Krāmere, to jūs nevarat vis. - Viņš paskatījās ro­kas pulkstenī. - Cikos jūs izlidojat atpakaļ uz ITC?

Trijos.

Es varu lidot kaut tūlīt.

Viņš atstūmās ar krēslu no galda.

Bet es lidoju vispirms uz Ņujorku.

Es domāju, būs labāk, ja jūs mainīsiet savus plānus un li­dosiet uz Ņūmeksiku.

Jums vajadzētu satikties ar Bobu Donigeru, un es nezi­nu, kad viņš ir brīvs…

Mis Krāmere! - Profesors paliecās viņai pretī. - Nokārto­jiet to!

Kad Profesors devās ceļā, Mareks sacīja: - Es lūdzu Die­vu, lai Viņš vada tevi ceļā un droši pārved mājās! - To viņš vien­mēr teica projām braucošiem draugiem. Šo frāzi pirms sešsimt gadiem bieži lietoja grāfs Džefrijs de la Tūrs.

Dažiem likās, ka Mareka aizraušanās ar pagātni ir īsta ap­sēstība. Patiesībā tā saskanēja ar viņa dabu: jau kopš bērnības viņu ļoti interesēja viduslaiki, un tagad varēja uzskatīt, ka viņš tajos zināmā mērā dzīvo. Reiz pie restorāna galda kāds draugs jautājis, kāpēc viņš neaudzē bārdu, un Mareks atbildējis: - Tā­pēc, ka nav modē. - Kā tad nav modē? - protestējis pārsteig­tais draugs. - Paskaties visapkārt! - Un Mareks atbildējis: - Jā, bet es gribēju teikt, ka manā laikā nav modē. - Ar savu laiku viņš domāja trīspadsmito un četrpadsmito gadsimtu.

Daudzi viduslaiku pētnieki spēja lasīt senajās valodās, taču Mareks prata tajās runāt: vidusperioda angļu, senfranču, oksi- tāniešu un latīņu. Viņš bija arī šā perioda apģērbu un manieru eksperts. Būdams augumā padevies un atlēta dotībām apvel­tīts, viņš sāka apgūt tālaika militārās iemaņas. Galu galā, viņš skaidroja, tas bija nepārtraukta kara laiks. Viņš jau mācēja jāt ar lielajiem peršeroniem, kurus agrāk izmantoja kā kara zir­gus. Un viņš bija it labi iemanījies paukoties, stundām vingri­nādamies ar sporta paukošanas treniņu manekenu, tā saukto kvintēnu. Loka šaušanā Mareks bija kļuvis tik prasmīgs, ka jau sāka mācīt to citiem. Un tagad viņš mācījās cīnīties ar plato zo­benu.

Taču detalizētās zināšanas par pagātni viņu dīvaini atrāva no šodienas realitātes. Profesora pēkšņā aizbraukšana samul­sināja visus projekta dalībniekus; klīda dažnedažādas baumas, sevišķi starp jaunākajiem studentiem: ITC pārtraucot finansē­jumu. ITC grasoties pārvērst projektu par viduslaiku atrakciju parku. ITC tuksnesī kādu nogalinājusi un iekūlusies nepatik­šanās. Darbs apstājās; ļaudis slaistījās un pļāpāja.

Mareks beidzot nolēma sasaukt sapulci, lai apklusinātu bau­mas. Agri pēcpusdienā viņš sapulcināja visus lielajā, zaļajā tel­tī pie šķūņa. Mareks paskaidroja, ka Profesoram ar ITC radu­šās domstarpības un ka Profesors aizbraucis uz ITC mītni tās atrisināt. Mareks teica, ka tā esot vienkārša nesaprašanās un pēc dažām dienām viss būšot nokārtots. Viņš teica, ka grupa būs pastāvīgā kontaktā ar Profesoru, jo viņš solījis zvanīt ik pēc divpadsmit stundām; un ka drīz vien Profesors atgriezīsies un nekas nebūs mainījies.

Tas neko nelīdzēja. Dzijā nemiera sajūta palika. Vairāki no jaunajiem ieteicās, ka pēcpusdienā ir pārāk karsts, lai strādā­tu; laiks vairāk piemērots, lai ar laivām pabraukātu pa upi; Ma­reks, beidzot sajutis vispārējo noskaņu, teica, ka viņi var iet.

Arī aspiranti cits pēc cita nolēma paņemt brīvu pēcpusdie­nu. Keita parādījās ar vairākām mārciņām metāla ap vidukli un paziņoja, ka dodas kāpt klintī aiz Gažakas. Viņa jautāja Krišam, vai tas negrib nākt līdzi (turēt viņas virves - viņa zināja, ka pats kāpt nemūžam neuzdrošināsies), taču Kriss atteica, ka dosies uz staļļiem, kopā ar Mareku. Sterns pavēstīja, ka brauks vaka­riņot uz Tulūzu. Riks Čangs devās uz Lezeizī apciemot kādu kolēģi paleolīta izrakumos. Šķūnī palika tikai grafoloģe Elsija Kastnere un pacietīgi studēja senos dokumentus. Mareks ai­cināja viņu līdzi, bet Elsija sacīja: - Nemuļķojies, Andrē! - Un turpināja strādāt.

•

Jāšanas sporta centrs pie Suilakas bija četras jūdzes atsta­tu, un tieši tur Mareks divas reizes nedēļā trenējās. Kāda maz izmantota laukuma tālajā stūrī viņš bija uzstādījis dīvainu T vei­da siju konstrukciju uz grozāma statņa. Viens T sijas gals bija apsists ar mīkstu materiālu; otrā galā karājās ādas vīstoklis, kas atgādināja boksa bumbieri.

Tas bija kvintēns - tik sena ierīce, ka pirms tūkstoš gadiem mūki to zīmēja uz savu krāšņi ilustrēto manuskriptu malām. Patiesībā tieši pēc šādiem zīmējumiem savu versiju bija veido­jis Mareks.

Uztaisīt kvintēnu bija diezgan vienkārši; daudz grūtāk bija sadabūt kārtīgu pīķi. Ar šāda veida ķibelēm Marekam, kā jau eksperimentālās vēstures entuziastam, nācās saskarties jo bie­ži. Gadījās, ka mūsdienu pasaulē nebija iespējams iztaisīt pat visparastākos un vienkāršākos pagātnes priekšmetus. Pat tad, kad nauda nebija šķērslis, pateicoties ITC pētniecības fondam.

Viduslaikos bruņinieku turnīru pīķus darināja ar vienpa­dsmit pēdas garām koka virpām, jo tieši tāds bija turnīra pīķa standartgarums. Taču tik lielas koka virpas tikpat kā nekur vairs nebija atrodamas. Pēc ilgiem meklējumiem Mareks atra­da īpašu kokapstrādes darbnīcu Ziemeļitālijā pie Austrijas ro­bežas. Meistari spēja iztaisīt Mareka norādīto izmēru priedes koka pīķus, taču bija satriekti dzirdot, ka viņš grib pasūtīt ve­selus divdesmit. - Pīķi lūst, - viņš meistariem skaidroja. - Man vajag daudz. - Lai neciestu no šķēpelēm, viņš amerikāņu fut­bola ķiveres sejsargam pielāgoja papildus sietu. Jādams ar šo ķiveri galvā, viņš piesaistīja apkārtējo uzmanību, jo izskatījās pēc nojukuša bitenieka.

Ar laiku Mareks piekāpās moderno tehnoloģiju priekšā un pasūtīja alumīnija pīķus. Tos viņam gatavoja firma, kuras pa- matspecialitāte bija beisbola nūjas. Alumīnija pīķi bija labāk izbalansēti un pat šķita autentiskāki, lai gan galīgi neatbilda attiecīgajam periodam. Un, tā kā par šķēpelēm vairs nebija jā­raizējas, viņš varēja lietot parastu jātnieka aizsargcepuri.

Tāda viņam bija galvā arī pašlaik.

Stāvēdams lauka viņā galā, viņš pamāja Krišam, kas atradās pie kvintēna. - Kris? Gatavs?

Kriss pamāja un novietoja T siju Marekam vajadzīgajā leņ­ķī. Viņš pamāja. Mareks nolaida pīķi līmeniski un pamudināja zirgu.

Vingrināšanās ar kvintēnu likās nodevīgi vienkārša. Zirgam aizauļojot līdz kvintēnam, jātnieks mēģināja ar pīķa galu trāpīt pa T sijas apsisto galu. Ja izdevās, viņš iegrieza siju, un tad va­jadzēja aši piecirst piešus, lai paspētu aizbrāzties garām, ie­kams ādas vīstoklis griezdamies pašam iebelž pa galvu. Ma­reks zināja, ka vecajos laikos šis vīstoklis bija gana smags, lai jaunu jātnieku izsistu no segliem. Taču Mareks to darīja tikai tik smagu, lai trieciens būtu izturams, kaut ari sāpīgs.

Pirmajā skrējienā viņš precīzi trāpīja pa siju, taču nepaspē­ja izvairīties 110 vīstokļa, kas iezvēla viņam pa kreiso ausi. Viņš pieturēja zirgu un drusku atkāpās ar to. - Vai tu tiešām negri­bi pamēģināt, Kris?

Varbūt vēlāk, - atteica Kriss, novietodams T siju nākama­jam skrējienam.

Pirms dažām dienām Marekam bija izdevies pierunāt Kri­šu pāris reižu pamēģināt skrējienu uz kvintēnu. Tomēr viņam bija aizdomas, ka tas notika tikai tāpēc, ka Krišam bija īpaši ie­mesli pēkšņi ieinteresēties par visiem jāšanas mākslas aspek­tiem.

Mareks apgrieza zirgu, aizjāja vietā un mēģināja atkal. Kad viņš sāka šo vingrināšanos, likās neiespējami grūti no auļojo­ša zirga trāpīt pīķi vienu kvadrātpēdu lielā mērķi. Nu jau viņš sāka iemanīties. Vidēji viņam izdevās trāpīt četros gadījumos no pieciem.

Zirgs traucās uz priekšu. Viņš nolaida pīķi.

Sveiks, Kris!

Kriss pagriezās un pamāja meitenei, kas jāšus tuvojās pui­šiem. Tobrīd Mareka pīķis trāpīja mērķī, un ādas vīstoklis

griezdamies ietriecās Krišam tieši sejā.

•

Kriss apdullis gulēja zemē un dzirdēja dzidrus meitenes smieklus. Tomēr viņa aši nokāpa no zirga un palīdzēja viņam piecelties. - Ai, Kris! Lūdzu, piedod, ka smējos! - viņa teica ar savu eleganto britu akcentu. - Tā bija tikai mana vaina. Man nevajadzēja novērst tev uzmanību.

Nekas, viss jau ir kārtībā, - viņš drusciņ īgni norūca. Viņš nobraucīja zemi no zoda, pagriezās pret meiteni un izspieda smaidu.

Krišu, kā vienmēr, satrieca viņas skaistums, sevišķi šobrīd, kad blondajos matos spīdēja pēcpusdienas saule, vizmoja lie­liskā sejas krāsa un izcēlās dziļi violetās acis. Sofija Rīsa-Hemp- tone bija visskaistākā sieviete, kādu viņš jelkad bija saticis. Un visgudrākā. Un vistalantīgākā. Un vispavedinošākā.

Ak, Kris, Kris! - viņa iesaucas, aizskardama viņam seju ar vēsiem pirkstu galiem. - Es no sirds atvainojos. Tā… Nu, ir labāk?

Sofija bija Čeltnemas koledžas studente; divdesmit gadus veca, četrus gadus jaunāka par Krišu. Viņas tēvs, Hjū Hemp- tons, bija advokāts Londonā; viņam piederēja lauku māja, ku­ru pa vasaru īrēja Profesora vienība. Sofija bija atbraukusi un apmetusies pie draugiem kādā no kaimiņu mājām. Kādu die­nu viņa ieradās kaut ko paņemt no sava tēva kabineta. Kriss viņu ieraudzīja un tūlīt ieskrēja kokā.

Kriss sērīgi nodomāja, ka šis sākums laikam noteica visu viņu attiecību toni. Tagad Sofija paskatījās viņā un teica: - Mani, protams, glaimo, ka es atstāju tik satriecošu iespaidu, Kris. Es tikai uztraucos par tavu drošību. - Viņa iesmējās un viegli noskūpstīja viņu uz vaiga. - Es tev šodien zvanīju.

Es zinu, es netiku vaļā. Mums bija krīze.

Krīze? Kā izpaužas arheoloģiska krīze?

Eh, kā jau visiem. Ķīviņi par finansējumu.

Ak jā! Jums jau tie ITC no Ņūmeksikas. - Viņa lika šim vārdam izskanēt tā, it kā tā būtu pasaules mala. - Tu zini, ka vini sagribēja pirkt mana tēva māju?

'-Jā?

Jā, teica, ka viņiem ša vai ta vajagot to īret uz tik daudziem gadiem, ka tikpat labi viņi varētu to nopirkt. Tēvs, protams, at­teicās.

Protams. - Viņš uzsmaidīja meitenei. - Kā būtu ar vaka­riņām?

Ai, Kris! Es šovakar nevaru. Bet rīt mēs varētu doties iz­jādē. labi?

Protams.

No rīta? Desmitos?

Labi, - viņš teica. - Es būšu pie tevis desmitos.

Es tevi neatraušu no darba?

Tu taču zini, ka atrausi.

Mēs jau varam to darīt kādu citu dienu.

Nē, nē! - viņš attrauca. - Rīt desmitos.

Sarunāts! - viņa sacīja ar žilbinošu smaidu.

Īstenībā Sofija Hemptone bija gandrīz pārāk skaista, viņas augums bija pārāk perfekts, viņas izturēšanās pārāk valdzino­ša, lai būtu pavisam reāla. Mareku, piemēram, tas atgrūda.

Taču Kriss bija kā apburts.

Kad viņa aizjāja, Mareks atkal traucās uz mērķi. Šoreiz Kri­šam izdevās izvairīties no kvintēna. Rikšodams atpakaļ, Mareks sacīja: - Tevi rausta kā lelli diedziņā, vecais.

Varbūt, - atteica Kriss. Patiesībā viņam tas bija vienalga.

Nākamajā dienā Mareks klosterī palīdzēja Rikām Čangam katakombu izrakumos. Viņi jau nedēļām ilgi šeit rakās. Darbs virzījās lēni, jo viņi nemitīgi uzdūrās cilvēku pīšļiem. Ikreiz, kad uzgāja kaulus, viņi lika pie malas lāpstas un ķērās pie maza­jiem kaplīšiem un zobu sukām.

Riks Čangs bija vienības fiziskās antropoloģijas speciālists. Viņš bija īpaši vingrinājies atšķirt cilvēku kaulu daļas; viņš va­rēja paskatīties uz zirņa lieluma kaula gabaliņu un pateikt, vai tas ir no labās vai kreisās rokas locītavas, vīrieša vai sievietes, bērna vai pieaugušā, sens vai mūsdienu.

Taču šeit atrodamie cilvēku pīšļi bija mīklaini. Pirmām kār­tām, visi bija vīrieši; dažiem no garajiem kauliem bija redzami kaujas ievainojumi. Vairākos galvaskausos bultu caurumi. Tieši tā krita lielākā daļa četrpadsmitā gadsimta karotāju: 110 bultām. Taču nebija nekādu ziņu, ka šai klosterī jelkad būtu notikušas kaujas. Vismaz viņiem zināmajos avotos tādu ziņu nebija.

Viņi bija nupat atraduši kaut ko līdzīgu sarūsējušas ķiveres ga­balam, kad iezvanījās Mareka mobilais tālrunis. Zvanīja Profesors.

Kā klājas? - jautāja Mareks.

-Jauki, vismaz pagaidām.

Vai tu satiki Donigeru?

Jā, šopēcpusdien.

-Un?

Es vēl nezinu.

Viņi joprojām grib sākt strauju rekonstrukciju?

Nu, es neesmu pārliecināts. Stāvoklis nav gluži tāds, kādu es gaidīju. - Profesors izklausījās mīklains, aizdomājies.

Kādā zinā?

Es nevaru to apspriest pa telefonu, - sacīja Profesors. - Taču es gribēju pateikt, lūk, ko: nākamo divpadsmit stundu laikā es nezvanīšu, varbūt pat veselu diennakti nezvanīšu.

Khm… Skaidrs. Vai viss kārtībā?

Vislabākajā kārtībā, Andrē.

Mareks nebija par to pārliecināts. - Vai tev nevajag aspirī­nu? - Tā bija viena no viņu ierastajām kodētajām frāzēm, kā pajautāt, vai nav atgadījies kas nelāgs, gadījumos, kad sarunas biedrs nevarēja brīvi runāt.

Nē, nē, it nemaz.

Tu izklausies tāds kā attālinājies…

Pārsteigts, tā gan varētu teikt. Bet viss ir kārtībā. Vismaz man liekas, ka viss ir kārtībā. - Viņš ieturēja pauzi, tad pajau­tāja: - Un kā objektā? Kā klājas jums?

Es te ar Riku esmu klosterī. Rokamies katakombās cetur­tajā kvadrantā. Domāju, šodien tiksim līdz pašai apakšai. Vēlā­kais, rīt.

Lieliski! Nezaudējiet darbaprieku, Andrē! Es rīt vai parit atkal piezvanīšu.

Un viņš beidza sarunu.

Mareks piesprauda tālruni atpakaļ pie jostas un sarauca pie­ri. Ko gan tas viss, sasodīts, nozīmēja?

Pāri galvai aizdārdēja helikopters, zem tā karājās sensoru kastes. Sterns bija paturējis lidaparātu vienu lieku dienu, lai veiktu rīta un pēcpusdienas pārlidojumus; viņš gribēja pārbau­dīt Krāmeres minētās vietas, pārliecināties, ko tieši tajās vie­tās uzrāda instrumenti.

Mareks gribēja zināt, kādi ir rezultāti, taču, lai sazinātos ar Sternu, vajadzēja rāciju. Tuvākā bija šķūnī.

Elsij, - sacīja Mareks, ieiedams šķūnī. - Kur ir rācija, pa kuru var sazvanīt Deividu?

Elsija Kastnere, protams, viņam neatbildēja. Viņa tikai tur­pināja cieši lūkoties dokumentā sev priekšā. Elsija bija glīta, smagnēja sieviete, kam piemita izcilas koncentrēšanās spējas. Viņa stundām no vietas sēdēja šķūnī, šifrēdama seno perga­mentu rokrakstus. Viņas darbā vajadzēja zināt ne tikai sešas galvenās viduslaiku Eiropas valodas, bet arī sen aizmirstus vie­tējos dialektus, slengu un saīsinājumus. Mareks domāja, ka vie­nībai ar Elsiju ir ļoti paveicies, kaut ari viņa turējās nostatu no pārējiem kolēģiem. Un dažkārt viņa izturējās drusku dīvaini. - Elsij? - Mareks atkārtoja.

Viņa strauji pacēla galvu. - Ko? Ai, piedod, Andrē! Es tikai, ē… saproti, drusku… - Viņa pamāja uz pergamentu. - Tas ir rēķins no klostera kādam vācu grāfam. Par naktsmāju snieg­šanu viņa privātajai svītai: divdesmit deviņiem cilvēkiem un trīs­desmit pieciem zirgiem. Tos visus grāfs ņēma līdzi izbraucie­nā uz laukiem. Un sarakstīts tas rēķins ir latīņu un oksitāniešu valodas sajaukumā, turklāt galīgi nesalasāmā rokrakstā.

Elsija paņēma pergamentu un aiznesa uz fotografēšanas stendu stūrī. Aparāts bija pieskrūvēts uz četrkāju statīva virs galda, zibspuldzes visapkārt. Viņa nolika pergamentu, noglu­dināja to, noregulēja svītrkodu identifikācijai, pielika lineālu mērogam un nospieda slēdzi.

Elsij? Kur ir rācija, pa kuru var sazvanīt Deividu?

Oi, atvaino… Uz tālākā galda. Tai ir uzlīmīte ar burtiem DS.

Mareks aizgāja pēc rācijas un nospieda pogu. - Deivid? Šeit Andrē.

Sveiks, Andrē! - Marekam bija grūti viņu saklausīt, heli­koptera dunoņa fonā bija pārāk skaļa.

Kas redzams?

Nekas. Nulle. Pilnīgs tukšums, - sacīja Sterns. - Mēs pār­baudījām klosteri un ari mežu. Neparādās neviena no Krāme- res celtnēm: nevienā radarā, ne sānskata, ne infrasarkanajā, ne ultravioletajā. Man nav ne jausmas, kā viņi izdarījuši šos atklā­jumus.

•

Viņi strauji aulekšoja gar zāļaino krauju ar skatu uz upi. Vis­maz Sofija aulekšoja; Kriss raustījās un kratījās, un krampjaini turējās, lai nenokristu. Parasti viņu kopīgajās izjādēs Sofija ņē­ma vērā viņa nepilnīgo jāšanas prasmi un nelaida zirgu aulek­šos, taču šodien viņa sajūsmā klaigāja vien, kad viņi drāzās pāri laukiem.

Kriss mēģināja turēties līdzi, lūgdams Dievu, lai viņa drīzāk rimtos, un beidzot viņa tiešām rimās, apturēja savu sprauslājo­šo un sviedros spīdošo melno ērzeli, papliķēja tā kaklu un sa­gaidīja Krišu.

Vai nebija satriecoši? - viņa jautāja.

Bija, - viņš sacīja, tverdams pēc elpas. - Tā tas tiešām bija.

Tev labi sokas, Kris, tas man jāatzīst. Tava uzsēde jau pa­liek labāka.

Viņš spēja tikai pamāt. Lai kā ar uzsēdi, bet sēžamvieta vi­ņam sāpēja pēc visas šīs kratīšanās, un ciskas smeldza no sa­sprindzinātās spiešanās pie zirga.

Skaisti, - viņa teica, norādīdama uz upi un tumšajām pi­līm virs tālīnajām klintīm. - Vai nav brīnišķīgi?

Un tad viņa paskatījās rokas pulkstenī, tas Krišu kaitināja. Tomēr jāšana soļiem izrādījās pārsteidzoši patīkama. Sofija jā­ja ļoti tuvu viņam, zirgi gandrīz saskārās, un viņa paliecās kaut ko pačukstēt Krišam ausī; vienbrīd viņa aplika roku Krišam ap pleciem un noskūpstīja viņu uz lūpām, un tikai pēc tam atska­tījās, acīmredzot samulsusi pati par savas drosmes mirkli.

Patlaban viņi varēja pārlūkot visus projekta objektus: Kas- telgāras drupas, klosteri un tālajā pakalnā - Laroku. Debesīs strauji slīdēja mākoņi, virzīdami ēnas pār ainavu. Gaiss bija silts un glāsmains, valdīja klusums, tikai kaut kur tālumā rūca kāds automobilis.

Ak, Kris! - viņa sacīja un atkal noskūpstīja viņu. Kad viņi atrāvās, Sofija paskatījās tālumā un pēkšņi pamāja.

Pa līkumaino ceļu viņiem tuvojās dzeltens auto ar nolaistu jumtu. Tas atgādināja sacīkšu auto - ar zemu korpusu un ska­ļu dzinēju. Gabaliņu no viņiem auto apstājās, vadītājs izkāpa un nostājās, atspiedies pret durvju malu.

Naidžel! - viņa laimīga iesaucās.

Atbraucējs laiski pamāja, rokai novelkot gaisā lēnu loku.

Ak, Kris, vai tu būsi tik mīļš? - Sofija pasniedza Krišam sava zirga pavadas, nolēca zemē, pa nogāzi aizskrēja pie mašī­nas un apskāva braucēju. Abi divi iekāpa mašīnā. Aizbraucot Sofija atskatījās un pameta Krišam gaisa skūpstu.

Sarlā, šī atjaunotā viduslaiku pilsētiņa, īpaši burvīga bija va­karos, kad tās cieši saspiedušos namus un šaurās ieliņas mai­gi izgaismoja gāzes laternas. Mareks ar aspirantiem sēdēja zem baltiem saulessargiem āra restorānā Turnī ielā un dzēra tumšo Kaoras sarkanvīnu. Jau bija visai vēls.

Parasti Krišam Hjūsam patika šie vakari, taču šoreiz viņam nekas nebija labi. Vakars bija pārāk silts, metāla krēsls - ne­ērts. Viņš bija pasūtījis savu mīļāko ēdienu - pintade aux cēpes -, taču pērļvistiņa likās sausa un baravikas sājas. Pat saruna vi­ņu kaitināja: parasti aspiranti pārrunāja dienā padarīto, taču šo­vakar viņu jaunā arhitekte Keita Eriksone bija satikusi drau­gus no Ņujorkas, divus amerikāņu pārus vēlos divdesmitos - biržas māklerus ar draudzenēm. Kriss uzreiz sajuta nepatiku pret viņiem.

Abi vīrieši nemitīgi cēlās no galda un gāja runāt pa mobilo telefonu. Abas sievietes strādāja vienā sabiedrisko attiecību fir­mā. Viņas bija nupat sarīkojušas milzīgas svinības par godu Martas Stjuartes jaunās grāmatas iznākšanai. Šā bariņa mutu­ļojošā sevis svarīguma apziņa ātri sakrita Krišam uz nerviem; un, gluži kā daudziem citiem biznesa dzīves veiksminiekiem, arī šiem bija nosliece izturēties pret zinātniekiem kā pret drus­ku atpalikušiem radījumiem, kas neprot lāgā funkcionēt īstajā pasaulē un spēlēt īstās spēles. Vai varbūt, viņš domāja, šie ne­spēja rast izskaidrojumu, kā vispār var izvēlēties profesiju, kas nenodrošina kļūšanu par miljonāru jau divdesmit četru gadu vecumā.

Tomēr Krišam nācās atzīt, ka viņi bija pavisam ciešami; vi­ņi dzēra daudz vīna un pamatīgi iztaujāja par projektu. Diem­žēl tie bija tie paši parastie jautājumi, kurus vienmēr uzdeva tūristi: Kas šai vietā tik īpašs? Kā jūs zināt, kur rakt? Kā jūs zināt, ko meklēt? Cik dziļi jūs rokat, un kā jūs zināt, kad jāmet miers?

Kāpēc jūs tur strādājat? Vispār - kas tai vietā ir tik īpašs? - jautāja viena no sievietēm.

Ar divām pilīm, vienu otrai pretī, šī vieta ir ļoti tipiska sa­vam laikam, - paskaidroja Keita. - Taču īpaši vērtīgi ir tas, ka tā bijusi pamesta novārtā; nekad agrāk nav veikti izrakumi.

Tas ir labi? Ka bijusi pamesta novārtā? - Sieviete rauca pieri; viņa bija no pasaules, kurā vārdam "novārtā" bija slikta skaņa.

Tas ir ļoti vēlams, - sacīja Mareks. - Mūsu darbā īstās iespējas parādās tikai tādās vietās, kam pasaule pagājusi garām. Piemēram, kā šeit, Sarlā. Šai pilsētiņā.

Te ir ļoti jauki, - bilda viena no sievietēm. Vīrieši pakā­pās sānis runāt pa telefoniem.

Būtībā, - turpināja Keita, - tā ir tīrā nejaušība, ka šī vecā pilsētiņa vispār pastāv. Sākotnēji Sarlā bija svētceļnieku pilsē­tiņa, kas izauga ap klosteri, kurā glabājās svētas relikvijas; ar laiku pilsētiņa izauga tik liela, ka klosteris pārvācās uz citurie­ni, mieru un klusumu meklēdams. Sarlā ari turpmāk bija pār­ticis Dordoņas reģiona tirgus centrs. Tomēr tā nozīme gadu gaitā pakāpeniski samazinājās, un divdesmitajā gadsimtā lielās pasaules dzīve vairs Sarlā neskāra. Pilsētiņa bija tik nenozīmī­ga un trūcīga, ka tai nebija naudas savas senākās daļas atjau­nošanai. Vecās mājas palika stāvam, kādas bijušas, bez moder­nas santehnikas un elektrības. Daudzas no tām bija pamestas.

Keita skaidroja, ka divdesmitā gadsimta piecdesmitajos ga­dos pilsētas pašvaldība beidzot grasījās vecos kvartālus nojaukt un uzcelt to vietā modernus mitekļus. - Andrē Malro to ne­pieļāva. Viņš pārliecināja Francijas valdību rezervēt līdzekļus restaurācijai. Ļaudis domāja, ka viņš ir traks. Tagad Sarlā ir vis­autentiskākā viduslaiku pilsētiņa Francijā, un viens no visas valsts galvenajiem tūrisma objektiem.

Fascinējoši… - novilka sieviete. Pēkšņi abi vīrieši atgrie­zās pie galda, apsēdās un ar padarīta darba izteiksmi iebāza mobilos telefonus kabatās.

Kas noticis? - apjautājās Keita.

Birža beidza darbu, - viens atbildēja. - Jā. Jūs stāstījāt par Kastelgāru. Kas tajā tik īpašs?

Mareks sacīja: - Mēs apspriedām to faktu, ka tajā nekad ag­rāk nav veikti izrakumi. Turklāt mums svarīgi ir arī tas, ka Kas­telgāra ir Upiska četrpadsmitā gadsimta nocietināta pilsēta. Vis­pār tā ir vecāka, taču starp 1300. un 1400. gadu tika uzcelta lielākā daļa aizsargmūru un esošie pārbūvēti drošākai aizsar­dzībai: biezāki, vairākās kārtās, ar sarežģītu aizsarggrāvju un vārtu sistēmu.

Kad tas notika? Tumšajos viduslaikos? - viens no vīrie­šiem, saliedams vīnu, apjautājās.

Nē, - atbildēja Mareks. - Formāli ņemot, tie ir augstie jeb klasiskie viduslaiki.

Augsti dzīvojam! - uzsauca taujātājs. - Un pirms tam bija zemie?

Tieši tā.

Re, - viņš sacīja, paceldams glāzi. - Trāpīts ar pirmo šā­vienu!

•

Sākot ar apmēram 40. gadu pirms Kristus Eiropā valdīja Roma. Tas Francijas reģions, kur viņi tobrīd atradās, Akvitāni- ja, sākotnēji bija romiešu kolonija. Romieši visā Eiropā būvēja ceļus, pārraudzīja tirdzniecību, uzturēja likumību un kārtību. Eiropa plauka.

Tad, ap mūsu ēras 400. gadu, Roma sāka atvilkt savus ka­rapulkus un pameta nocietinājumus. Pēc impērijas sabrukuma Eiropa ieslīga nelikumībā, kas ilga nākamos piecus gadsimtus. Iedzīvotāju skaits samazinājās, tirdzniecība apsīka, pilsētas sa­ruka. Laukos iebruka barbaru ordas: goti un vandaļi, huņņi un vikingi. Šis tumšais periods bija zemie jeb agrie viduslaiki.

Taču gadu tūkstošu mijā, proti, ap 1000. gadu pēc Kris­tus, situācija sāka uzlaboties, - stāstīja Mareks. - Nostiprinā­jās jauna iekārta, ko mēs dēvējam par feodālismu - lai gan to­laik ļaudis tādu vārdu nelietoja.

Feodālismā vietējo kārtību noteica vareni zemes kungi. Jau­nā sistēma darbojās. Uzlabojās stāvoklis lauksaimniecībā. Plau­ka tirdzniecība un pilsētas. Ap 1200. gadu Eiropa atkal bija uz zaļa zara, iedzīvotāju skaits jau bija lielāks nekā Romas impē­rijas laikā. - Tāpēc 1200. gadu uzskata par augsto viduslaiku sākumu - par izaugsmes un kultūras uzplaukuma laiku.

Amerikāņi bija skeptiski. - Ja jau viss bija tik lieliski, kāpēc tad visās malās cēla tādas aizsardzības būves?

-Tāpēc, ka ritēja Simtgadu karš starp Angliju un Franciju, - atbildēja Mareks.

Tas bija ticības karš?

Nē, - atbildēja Mareks. - Reliģijai ar to nebija nekāda sa­kara. Tolaik visi bija katoļi.

Tiešām? Un kur tad protestanti?

Nebija nekādu protestantu.

Kur viņi bija?

Viņi vēl nebija sevi izgudrojuši, - atteica Mareks.

Tiešām? Un par ko tad bija karš?

Par suverenitāti. Tāpēc ka Anglijai piederēja liela daļa Francijas.

Viens no vīriešiem neticīgi sarauca pieri. - Ko jūs man te stāstāt! Anglijai piederēja Francija?

Mareks nopūtās.

•

Šādus cilvēkus viņš dēvēja par laika provinciāļiem - viņi neko nejēdza no pagātnes un lepojās ar to.

Laika provinciāļi bija pārliecināti, ka tagadne ir vienīgais laiks, kam ir kāda nozīme, un ka visu agrāk notikušo var droši ignorēt. Modernā pasaule bija neatvairāma un jauna, un pa­gātnei ar to nebija nekāda sakara. Studēt vēsturi bija tikpat bezjēdzīgi kā mācīties Morzes'ābeci vai vingrināties zirgu pa­jūga vadīšanā. Un viduslaiku periods - ar tā bruņiniekiem klandošās bruņās, dāmām apmetņos un smailās cepurēs - tik ļoti neattiecās uz mūsdienām, ka vispār nebija uzmanības vērts.

Taču patiesībā modernā pasaule tika izgudrota tieši vidus­laikos. Viss, sākot no tiesu sistēmas, nacionālām valstīm, pa­ļaušanās uz tehnoloģiju un beidzot ar romantiskas mīlestības jēdzienu, tika pirmoreiz iedibināts viduslaikos. Pat par tirgus ekonomikas jēdzienu šie biržas mākleri varēja pateikties vidus­laikiem. Un, ja viņi to nezināja, tad viņi nezināja pašus pamat- faktus par to, kas viņi tādi ir un kāpēc viņi dara to, ko viņi dara, un no kurienes viņi ir nākuši.

Profesors Džonstons bieži atkārtoja: ja tu nezini vēsturi, tad

tu nezini neko. Tu esi kā lapa, kas nezina, ka ir daļa no koka.

•

Biržas mākleris nerimās, kā parasti dara stūrgalvīgi cilvē­ki, kas nostādīti aci pret aci paši ar savu nezināšanu: - Tiešām? Anglijai piederēja daļa Francijas? Tas taču nevar būt. Angļi un franči vienmēr ir ienīduši viens otru.

Ne vienmēr, - skaidroja Mareks. - Tas notika pirms seš­simt gadiem. Tā bija pavisam cita pasaule. Angļi un franči to­laik bija daudz tuvāki. Kopš 1066. gadā Normandijas karavīri iekaroja Angliju, visa angļu aristokrātija bija lielākoties francis­ka. Viņi runāja franciski, ēda franču ēdienus, ģērbās pēc fran­ču modes. Nebija brīnums, ka viņiem piederēja franču terito­rija. Šeit, dienvidos, viņi valdīja Akvitānijā vairāk nekā simt gadu.

Nu? Un par ko bija karš? Franči izdomāja, ka viņiem pa­šiem gribas te saimniekot?

Apmēram tā.

Var saprast, - noteica mākleris un zinīgi pamāja ar galvu.

•

Mareks turpināja savu lekciju. Kriss īsināja laiku, mēģinā­dams saskatīties ar Keitu. Sveču gaismā atmaiga viņas sejas līnijas, kas saules gaismā izskatījās paskarbas. Kriss negaidīti atklāja, ka viņa ir pievilcīga.

Taču viņa neatbildēja uz puiša skatienu. Viņas uzmanība bija pievērsta draugiem, biržas mākleriem. Tipiski, nodomāja Kriss.

Lai ko viņas ari teiktu, sievietes piesaistīja tikai vīrieši ar varu un naudu. Pat tādi supersaviesīgi dērgļi kā šie divi.

Kriss pieķēra sevi blenžam uz viņu rokas pulksteņiem. Abiem bija prāvi, pasmagi Rokx darinājumi ar vaļīgām metāla siksniņām, kas lika pulksteņiem šļūkāt un grabēt gar delnas locītavu gluži kā dāmu rokassprādzēm. Tā bija viņu vienaldzī­bas un bagātības zīme, viegla nevīžība, kas lika noprast, ka vi­ņiem vienmēr ir brīvdienas. Tas kaitināja Krišu.

Kad viens no vīriešiem sāka spēlēties ar pulksteni, virpinā- dams to sev ap roku, Kriss beidzot vairs nevarēja izturēt. Viņš spēji piecēlās no galda. Nomurminājis atvainošanos ar iegan­stu, ka viņam objektā jāpārbaudot analīzes, viņš devās projām pa Turnī ielu uz autostāvvietu veco kvartālu galā.

Ejot pa ielu, viņam likās, ka redzami tikai mīlētāji vien, te pārīši, kas staigāja, sadevušies rokās, tur sieviete, nolikusi gal­vu uz vīrieša pleca. Viņiem bija labi vienam ar otru, nekādas vajadzības runāt, tikai prieks par vakaru un apkārtni. Katrs pā­rītis, kam viņš pagāja garām, arvien vairāk sakaitināja Krišu un lika pielikt soli.

Viņš jutās atvieglots, beidzot nonācis līdz savai mašīnai un braukdams atpakaļ.

Naidžels!

Kas tas vispār par stulbu vārdu - Naidžels?

Nākamajā rītā Keita atkal karājās pie Kastelgāras kapelas griestiem, kad iečerkstējās rācija un viņa izdzirdēja saucienu: - Karsta zupa! Karsta zupa! Ceturtais sektors. Nāciet pusdie­nās!

Tas bija vienības signāls, ka izdarīts jauns atklājums. Visiem svarīgajiem ziņojumiem viņi lietoja segvārdus, jo zināja, ka vie­tējie ierēdņi dažkārt noklausās viņu sarunas. Citos izrakumos bija piedzīvoti gadījumi, kad valdības iestādes atsūtīja savus in­spektorus konfiscēt atradumus, tiklīdz tie bija parādījušies un pirms pētniekiem bija iespēja tos reģistrēt un novērtēt. lai gan Francijas valdībai bija visai inteliģenta attieksme pret senatni - daudzējādā ziņā labāka nekā Amerikas valdībai -, starp vietē­jiem censoņiem gadījās pamatīgi nejēgas. Un, protams, vien­mēr jau kaut kur gruzdēja aizdomas, ka ārzemnieki piesavinās Francijas cildeno vēsturi.

Keita zināja, ka ceturtais sektors ir klosterī. Viņa apsvēra, vai palikt kapelā vai doties patālā gājienā uz klosteri, un galu galā nolēma iet. Skaudrā patiesība bija tāda, ka liela daļa no viņu ikdienas darba bija visai garlaicīga, notikumiem nabaga. Viņiem visiem bija vajadzīgs jauns uzmundrinājums, ko snie­dza prieks par atradumiem.

Viņa gāja cauri Kastelgāras drupām. Atšķirībā no daudziem citiem Keita spēja prātā uzcelt namus no drupām un ieraudzīt pilsētiņu kopumā. Viņai patika Kastelgāra: šis miestiņš nebija uz jokiem, tas bija iecerēts un būvēts karam. Tai pilnā mērā piemita tas tiešais autentiskums, kura viņai tik ļoti pietrūka ar­hitektūras skolā.

Viņa juta karsto sauli uz kakla un kājām un jau simto reizi nodomāja, cik jauki būt Francijā, nevis šaurajā darbavietas no­dalījumā Mākslas un arhitektūras korpusa sestajā stāvā, pa kura lielajiem logiem pavērās skats uz pseidokoloniālajā stilā būvēto Davenportas koledžu un pseidogotisko Peina Vitnija sporta zāli. Keita bija konstatējusi, ka arhitektūras skola viņu nomāc, bet Mākslas un arhitektūras korpusa ēka pat ļoti no­māc, un viņa ne reizi nebija nožēlojusi, ka pārgājusi uz vēstur­niekiem.

Katrā ziņā pret vasaru Francijas dienvidos bija neiespējami kaut ko iebilst. Ari Dordoņas pētnieku vienībā viņa bija iekļā­vušies gluži labi. Līdz šim vasara bija patīkama.

Protams, nācās atkauties no dažiem vīriešiem. Mareks jau pašā sākumā mēģināja piebraukt, pēc tam Riks Čangs, un drīz būs jātiek galā arī ar Krišu Hjūsu. Kriss smagi uztvēra britu meičas atraidījumu - viņš acīmredzot bija vienīgais Perigorā, kas nemanīja, ka tas ir gaidāms, - un tagad uzvedās kā savai­nots kucēns. Vakar pie vakariņu galda visu laiku blenza neat- ņemdamies. Vīrieši laikam tiešām neapjēdza, ka šāda atspēlē­šanās uzvedība ir drusku aizskaroša.

Aizdomājusies viņa gāja uz upi, kur vienība turēja mazu airu laivu pārcelšanās gadījumiem.

Un tur viņu smaidīdams gaidīja Kriss Hjūss.

Es airēšu, - viņš pieteicās, kad abi iekāpa laivā. Keita at­ļāva. Viņš sāka viegliem vilcieniem irties pāri upei. Keita neko neteica, tikai pievēra acis un pavērsa seju pret sauli. Siltums tīkami atslābināja.

Skaista diena, - viņa dzirdēja Krišu ierunājamies.

Jā, skaista.

Zini, Keita, - viņš iesāka, - man tiešām patika vakarējā pasēdēšana. Es domāju, varbūt…

Tas ir ļoti glaimojoši, Kris, - viņa teica. - Bet man jābūt godīgai pret tevi.

-Jā? Par ko?

Es esmu tikko pārtraukusi vienas attiecības.

-Ā… Un?

Un es gribu kādu laiku ne ar vienu nesaistīties.

Ā… - viņš novilka. - Protams, es saprotu. Bet varbūt mēs tomēr varētu…

Viņa uzsmaidīja, cik mīļi spēdama. - Nedomāju vis, - viņa teica.

Ā, labi. - Viņa redzēja, ka Kriss sāk pūsties. Tad viņš tei­ca: - Zini ko, tev taisnība. laikam tiešām būs labāk, ja mēs pa­liksim tikai kolēģi.

Kolēģi, - viņa atkārtoja un paspieda Krišam roku.

Laivas priekšgals pieskārās pretējam krastam.

Klosterī paprāvs bariņš bija sastājies ceturtā sektora augš­pusē un skatījās lejup izrakumu bedrē.

Izrakums bija precīzs divdesmit pēdu kvadrāts, desmit pē­du dziļš. Ziemeļu un austrumu malās racēji bija atseguši līdze­nas akmens arkas malas, kas norādīja, ka tobrīd rakšana jau notiek katakombās zem sākotnējā klostera. Pašas arkas bija pil­nas ar sablietējušos zemi. Pagājušā nedēļā viņi bija izrakuši eju ziemeļu arkā, bet likās, ka tā neved nekur. Patlaban tā bija no­stiprināta ar baļķēniem un piemirsta.

Satraukuma iemesli slēpās austrumu arkā, kur pēdējās die­nās bija izrakta otra eja zem arkas. Darbs bija ritējis lēni, jo vi­ņi visu laiku uzdūrās cilvēku pīšļiem, pēc kuriem Riks Čangs varēja noteikt, ka tie ir krituši karavīri.

Skatoties lejup, Keita redzēja, ka ejas malas ir no abām pu­sēm iegruvušas un zeme pilnībā eju aizbērusi. Tagad tur bija liela zemes kaudze, kas kavēja turpmāku darbu, turklāt, zemei brūkot, bija atklājušies un visapkārt izbiruši daudzi brūngani galvaskausi un kauli.

Viņa redzēja lejā Riku Čangu, Mareku un Elsiju, kas šoreiz bija atstājusi savu midzeni. Elsija darbojās ar digitālo fotoapa­rātu, kas bija uzsliets uz trijkāja. Viņa bez mitas knipsēja, lai vēlāk datorā izveidotu 360 grādu panorāmiskos skatus. Tos uz­ņēma ik pēc stundas, lai fiksētu katru izrakumu fāzi.

Mareks pacēla galvu un ieraudzīja augšā Keitu. - Hei! - viņš uzsauca. - Es jau tevi meklēju. Rāpies lejā!

Pa pieslietajām kāpnēm viņa nokāpa uz irdnes pamata. Ze­mes smarža karstajā pēcpusdienas saulē sajaucās ar vieglu trū­du smaku. Kāds galvaskauss atrāvās no kaudzes un noripoja viņai pie kājām. Viņa tam nepieskārās, jo zināja, ka pīšļus ne­drīkst aiztikt, kamēr Čangs nav tos noformējis.

Izskatās tiešām pēc katakombām, - sacīja Keita, - bet šie kauli neizskatās pēc kārtīga apbedījuma. Vai te notikusi kāda kauja?

Mareks paraustīja plecus. - Te visur ir notikušas kaujas. Mani vairāk interesē tas. - Viņš norādīja uz arku, kas bija bez rotājumiem, apaļa un viegli saplacināta.

Keita sacīja: - Cisterciešu, varbūt pat divpadsmitā gadsimta…

Labi, protams. Bet kā ar to? - Tieši arkas izliekuma vidū ejas nogruvums bija atsedzis apmēram trīs pēdas platu melnu atveri.

Nu, un kas tev padomā? - viņa jautāja.

Man padomā, ka mums tur būtu jātiek iekšā. Tūlīt pat.

Kāpēc tāda steiga?

Paskaidrojumu sniedza Čangs: - Izskatās, ka aiz tā cauru­ma ir telpa. Vismaz viena, varbūt vairākas telpas.

-Un?

-Tagad tur tiek klāt gaiss. Varbūt pirmo reizi sešsimt gadu laikā.

Un gaisā ir skābeklis, - piebilda Mareks.

Tu domā, tur kaut kas glabājas?

Es nezinu, kas tur ir, - sacīja Mareks, - taču, lai kas tur būtu, dažu tuvāko stundu laikā tas var krietni samaitāties. - Viņš pagriezās pret Čangu. - Vai mums ir tārps?

Nav, Tulūzā remontā. - Tārps bija optiskais kabelis, kam varēja pievienot kameru. To lietoja, lai apskatītu citādi nepie­ejamas vietas.

Kāpēc nevar to telpu vienkārši piepumpēt ar slāpekli? - jautāja Keita. Slāpeklis ir inerta gāze, smagāka par gaisu. Ja to ielaistu pa caurumu, tas piepildītu telpu kā ūdens un aizsargā­tu jebkurus atrodamos priekšmetus no skābekļa oksidējošās iedarbības.

Nevar tāpēc, - atteica Mareks, - ka nepietiek gāzes. Mūsu lielākajā cilindrā ir tikai piecdesmit litru.

Ar to nepietika.

Keita pamāja uz galvaskausiem. - Es zinu, bet, ja kaut ko daris tagad, tad iztraucēs…

Par tiem skeletiem es neuztrauktos, - sacīja Čangs. - Tie šā vai tā jau ir izkustināti. Un izskatās, ka viņi te samesti masu kapā pēc kādas kaujas. Necik daudz mēs no viņiem neuzzinā­sim. - Viņš pagriezās un paskatījās augšup. - Kris, pie kā ir reflektori?

Pie manis nav! - no augšas atsaucās Kriss. - Es domāju, tos pēdējoreiz lietoja šeit.

Nē, trešajā sektorā, - iejaucās viens no studentiem.

Būs jāsadabū. Elsij, tu vēl nebeidzi ar savām bildēm?

Visi tik steidzīgi.

Beidzi vai nebeidzi?

Vēl vienu minūtīti.

Čangs lūdza studentiem atnest reflektorus. Četri censoņi mudīgi aizskrēja.

Pārējiem Mareks sacīja: - Labi, mīlīši! Man vajag lukturus, izrakumu komplektus, skābekļa balonu, respiratorus, auklas, vilktuvi - tūlīt!

Visas šīs rosīšanās gaitā Keita turpināja vērot atveri zem ar­kas. Pati arka viņai likās ļoti neizturīga, akmeņi tikai vaļīgi tu­rējās kopā. Parasti arkas saglabāja savu formu, kad sienu svars spieda uz arkas vidējo jeb noslēgakmeni. Taču šeit viss augšē­jais izliekums virs cauruma varēja vienkārši iebrukt. Zemes no­slīdējums zem cauruma bija nedrošs. Viņa vēroja, kā vietumis atdalās pa akmentiņam un noripo zemē. Neizskatījās sevišķi daudzsološi.

Andrē, es nedomāju, ka tur var droši kāpt pāri…

Kurš te grasās kāpt pāri? Mēs tevi nolaidīsim no augšas.

Mani?

Nūja! Tu karāsies no arkas augšpuses un tad līdīsi iekšā. - Viņa droši vien izskatījās satriekta, jo Mareks pasmaidīja. - Ne­uztraucies, es darīšu to pašu.

Tu saproti, ja mēs kļūdāmies… - Viņa domāja: mūs var aprakt dzīvus.

Kas tad tas? - sacīja Mareks. - Dūša papēžos?

Nekas cits viņam nebija jāsaka.

•

•

Pēc desmit minūtēm viņa jau karājās gaisā pie atsegtās ar­kas malas. Viņai bija pazemes darbu mugursoma ar skābekļa balonu uz muguras, divi lukturi kā granātas karājās pie jostas. Respirators bija atvilkts uz pieres. Vadi no rācijas stiepās uz akumulatoru kabatā. Vispār bija tāds lērums aprīkojuma, ka vi­ņa jutās smagnēja un neveikla. Mareks stāvēja virs viņas un turēja drošības auklu. No izrakumu bedres apakšas saspringti skatījās Riks un viņa studenti.

Keita paskatījās uz Mareku. - Palaid piecas pēdas! - Viņš atlaida piecas pēdas auklas, un Keita slīdēja lejup, līdz viegli pieskārās zemes uzkalnam. Irdne mazām straumītēm plūda lejup. Keita pastiepās uz priekšu.

Vēl trīs.

Viņa nometās uz rokām un ceļiem, likdama uzkalnam iztu­rēt visu viņas svaru. Izturēja. Tad viņa bažīgi uzlūkoja arku. No- slēgakmens malas bija apdrupušas.

Viss kārtībā? - sauca Mareks.

Jā! - viņa atsaucās. - Es tagad līdīšu iekšā.

Viņa parāpās atpakaļ pie arkas cauruma, paskatījās uz Mareku, atāķēja lukturi. - Es nezinu, vai tev vajadzētu to darīt, Andrē. Zeme var neizturēt tavu svaru.

Ļoti smieklīgi. Vienu es tevi tur nelaidīšu, Keita.

Labi, tad ļauj man vispirms tikt iekšā.

Viņa ieslēdza lukturi un rāciju, uzlika respiratoru, tā ka el­poja tagad caur filtru, un līda caurumā, melnā tumsā.

■

•

Gaiss bija pārsteidzoši vēss. Luktura dzeltenais stars pār­staigāja kailās akmens sienas, akmens grīdu. Čangam bija tais­nība: tā bija vaļēja telpa zem klostera. Un izskatījās, ka tā kādu gabalu turpinās, līdz zeme un iegruvis mūris aizšķērsoja ceļu. Dīvainā kārtā šī telpa, atšķirībā no citām, nebija pilna ar zemi. Viņa paspīdināja lukturi uz griestiem, cerot tikt skaidrībā par to stāvokli. Neko skaidri nevarēja pateikt. labi nebija.

Viņa četrrāpus virzījās tālāk, tad lejup, pa druskai slīdēda­ma līdz ar zemi. Pēc brīža viņa jau stāvēja uz katakombu grī­das.

Iekšā esmu.

Te bija tumšs, gaiss mitrs. Drēgnumam bija netīkama pie- smaka, pat caur respiratora filtriem jūtama. Filtri aizturēja ti­kai baktērijas un vīrusus. Lielākajā daļā izrakumu neviens ne- ķēpājās ar sejas maskām, taču šeit tās bija vajadzīgas, jo četrpadsmitajā gadsimtā te vairākas reizes bija plosījies mēris, iznīcinādams trešo daļu iedzīvotāju. Lai gan vienu šīs epidēmi­jas paveidu izplatīja inficētas žurkas, otra izplatījās pa gaisu, kle­pojot un šķaudot, tāpēc pret to bija jānodrošinās katram, kas devās senās, noslēgtās telpās…

Viņa izdzirdēja graboņu aiz sevis. Tas bija Mareka aprīko­jums. Viņš noslīdēja pa zemes kaudzi un nolēca Keitai blakus. Klusumā viņi ieklausījās, kā no kaudzes noripo oļi un irdnes kārtiņa.

Tu apjēdz, ka mūs te var dzīvus aprakt? - sacīja Keita.

Vienmēr jāskatās no gaišās puses! - attrauca Mareks. Viņš pagāja uz priekšu, turēdams lielu fluorescējošu lukturi ar reflektoriem. Tas izgaismoja prāvu telpas daļu. Tagad viņi skaidri redzēja, ka telpa diemžēl ir visai tukša. Pa kreisi bija kāda bruņinieka akmens sarkofags; bruņinieka portrets bija ie­gravēts uz vāka, kas bija nolikts sānis. Viņi ieskatījās sarkofā- gā. Tas bija tukšs. Vēl pie sienas stāvēja raupjš koka galds. Uz tā nekā nebija. Vaļējs gaitenis aizliecās pa kreisi un beidzās ar akmens kāpnēm, kas veda augšup, līdz pazuda, aizbirušas ar zemi. Citi nogruvumi šai telpā, vairāk pa labi, aizsedza vēl vie­nu eju un vēl vienu arku.

Mareks nopūtās. - Viss šis satraukums… par neko.

Taču Keita joprojām bija nobažījusies, ka zeme varētu iegrūt telpā, tāpēc viņa cieši lūkojās uz kaudzēm labajā pusē.

Un tapec viņa to ieraudzīja.

Andrē, - viņa ieteicās. - Panāc šurp!

Tas bija zemes krāsas izvirzījums, brūns pret kaudzes brū- numu, taču tā virsmai piemita viegls spīdums. Viņa paberzēja to ar roku. Tā bija vaskadrāna. Viņa atsedza asu stūri. Vaska­drānā kaut kas bija ietīts.

Mareks paskatījās viņai pār plecu. - Ļoti labi, ļoti labi.

Vai tolaik jau bija vaskadrāna?

0 jā! Vaskadrāna ir vikingu izgudrojums, varbūt jau devī­tajā gadsimtā. Mūsu periodā jau visai parasta manta Eiropā. Lai gan es nedomāju, ka šai klosteri mēs agrāk būtu atraduši kaut ko, vaskadrānā ietītu.

Viņš palīdzēja Keitai rakt. Viņi rīkojās piesardzīgi, negribē­dami, lai zemes kaudze nogrūst viņiem virsū, taču drīz vien at­radums bija atsegts. Tas bija apmēram divas pēdas garš taisn­stūris, nosiets ar eļļā izmērcētu auklu.

Droši vien dokumenti, - bilda Mareks. Viņam raustījās pirksti fluorescējošajā gaismā: tik ļoti gribējās atvērt saini, to­mēr viņš savaldījās. - Ņemsim to līdzi.

Viņš pasita saini padusē un virzījās atpakaļ uz izeju. Keita pēdējo reizi paskatījās uz zemes kaudzi, lai pārliecinātos, ka ne­ko nav atstājusi nepamanītu. Nē. Viņa novērsa luktura staru un…

Keita sastinga.

Acs kaktiņā bija pazibējis kaut kas spīdīgs. Viņa pagriezās, skatījas atkal. Kādu brīdi viņa to nespēja ieraudzīt, pēdīgi to­mēr izdevās.

Tas bija mazs stikla gabaliņš, palīdis laukā 110 zemes.

Andrē? - viņa sacīja. - Izskatās, ka ir vēl.

•

Stikls bija plāns un pavisam dzidrs. Mala bija izliekta un glu­da, pēc kvalitātes gandrīz vai mūsdienīga. Viņa ar pirkstgaliem notrausa zemi, un atklājās, ka tas ir briļļu stikls.

Tā bija bifokāla lēca.

Kas tur ir? - jautāja Andrē, atgriezdamies pie viņas.

To tu man pasaki.

Samiedzis acis, viņš pētīja atradumu, spīdinādams tam vir­sū lukturi. Viņš bija tik tuvu pieliecies stiklam, ka gandrīz skā­ra to ar degunu. - Kur tu to atradi? - Viņš izklausījās nobažī­jies.

Šeit pat.

Vienkārši tā gulēja? Tā kā tagad? - Viņa balss bija sa­springta, gandrīz apsūdzoša.

Nē, tikai maliņa bija redzama. Es to noslaucīju.

-Kā?

Ar pirkstu.

Tātad - tu man saki, ka tas bija daļēji iegremdēts? - Iz­klausījās, it kā viņš Keitai neticētu.

Ei, kas lēcies?

Tikai atbildi, lūdzu!

Nē, Andrē. Tas bija gandrīz pilnībā iegremdēts. Arā bija tikai kreisā maliņa.

Kaut tu nebūtu tai pieskārusies!

Es arī to gribētu, ja būtu zinājusi, ka tu uzvedisies kā…

Tam jāatrod izskaidrojums, - viņš teica. - Pagriezies!

-Ko?

Pagriezies! - Viņš sagrāba Keitu aiz pleca un rupji pagrie­za, tā ka tagad viņa stāvēja ar muguru pret Andrē.

Jēziņ! - Viņa paskatījās pār plecu, ko viņš dara. Viņš turē­ja lukturi ļoti tuvu pie viņas mugursomas un lēni virzīja gar to, uzmanīgi nopētīdams, tad tālāk lejup, līdz pat šortiem. - E, var­būt tu man tomēr pateiksi…

Paklusē, lūdzu!

Apmēram pēc minūtes viņš bija beidzis. - Tavas somas apak­šējās kreisās kabatas rāvējslēdzējs ir vaļā. Vai tu to attaisīji?

-Nē.

Tātad tas bija vaļā visu laiku? Kopš tu uzliki mugursomu?

Laikam gan…

Vai tu kādu bridi pieskāries sienai?

Nedomāju vis. - Viņa tiešam bija uzmanījusies, baidīda­mās, ka siena varētu nobrukt viņai virsū.

-Tu esi pārliecināta? - uzstāja Andrē.

Dievs visžēlīgais! Nē, Andrē, es neesmu pārliecināta.

Labi. Tagad pārbaudi mani. - Viņš iedeva Keitai lukturi un pagrieza muguru.

Kā lai es pārbaudu? - viņa jautāja.

Tas stikls ir piesārņojums, - viņš atbildēja. - Mums jātiek skaidrībā, kā tas te nonācis. Paskaties, vai mana mugursoma nav kaut kur vaļā.

Viņa skatījās. Nekas nebija vaļā.

Vai tu rūpīgi pārbaudīji?

-Jā, es rūpīgi pārbaudīju, - viņa aizkaitināta atteica.

Manuprāt, tu to izdarīji pārāk ātri.

Andrē, es rūpīgi pārbaudīju.

Mareks blenza uz zemes kaudzi viņiem priekšā. Arī tobrīd sīksīki akmentiņi ripoja pa to lejup. - Tas varēja izkrist no ma­nas vai tavas mugursomas un pēc tam pārklāties ar zemi…

Jā, tas nav izslēgts.

Ja tu to varēji noslaucīt ar pirksta galu, tad tas nebija cie­ši iegremdējies.

Nē, nē! Pavisam vaļīgi.

labi. Tad tas ir vismaz kaut kāds izskaidrojums.

-Kas?

Kaut kādā veidā mēs esam ienesuši to lēcu sev līdzi, un, kamēr strādājām ar to vaskadrānas saini, tas izkrita no mugur­somas un pārklājās ar zemi. Tad tu to ieraudzīji un noslaucīji. Tas ir vienīgais izskaidrojums.

Nu, laikam…

Mareks izņēma fotoaparātu un vairākas reizes nofotografē­ja stikliņu no dažādiem atstatumiem - vispirms ļoti maza, tad arvien lielāka. Tikai pēc tam viņš izņēma plastmasas maisiņu, ļoti uzmanīgi ar pinceti paņēma stikliņu un iemeta maisiņā. Viņš aizlīmēja maisiņu ar līmlenti un iedeva Keitai. - Šito iz­nes tu! Tikai, lūdzu, uzmanīgi! - Viņš likās drusku atslābis. Sāka jau jēdzīgāk izturēties.

labs ir, - viņa noteica. Viņi kapa pa slīpo irdni augšup, virzīdamies uz izeju.

Studenti sagaidīja viņus ar sajūsmas saucieniem, un vaska­drānas sainis tika nodots Elsijai, kas to aši aiznesa uz šķūni. Līksmoja un smējās visi, izņemot Čangu un Krišu Hjūsu. Viņiem bija uz ausīm austiņas, un viņi bija dzirdējuši visu, kas iekšā notika. Viņi izskatījās drūmi un satraukti.

Objekta piesārņojums bija ārkārtīgi nopietna lieta, un viņi visi to zināja. Tāpēc ka tas nozīmēja nevīžīgu izrakumu izpildi un līdz ar to darīja apšaubāmus visus citus pētnieku vienības atradumus. Pirms gada šāds tipisks skandāls izcēlās Lezeizī.

Lezeizī bija paleolīta izrakumu vieta, kur zem klintsradzes bija dzīvojuši pirmatnējie cilvēki. Arheologi rakās līmenī, kas attiecās uz periodu 320 000 gadu pirms tagadnes, kad viens no viņiem pēkšņi atrada pusiegremdētu prezervatīvu. Tas vēl bija metāliskajā iesaiņojumā, un nevienam ne prātā nenāca, ka tas varētu attiekties uz pētāmo periodu. Taču pats fakts, ka tas tur bija atrasts - pa pusei iegrimis zemē -, nozīmēja, ka izra­kumi nav veikti pietiekami rūpīgi. Pētnieku vienībā tas izraisī­ja gandrīz vai paniku, kura nerimās pat tad, kad viens no aspi­rantiem tika ar negodu aiztriekts mājās uz Parīzi.

Kur ir tā stikla lēca? - Kriss jautāja Marekam.

Pie Keitas.

Viņa padeva maisiņu Krišam. Kamēr vairākums līksmoja, viņš novērsās un pacēla maisiņu pret gaismu.

Nepārprotami moderns, - viņš noteica un nelaimīgs pa­šūpoja galvu. - Es pārbaudīšu, kas tas ir. Tikai neaizmirstiet to iekļaut ziņojumā par objektu!

Mareks teica, ka neaizmirsīs.

Tad Riks Čangs pagriezās un sasita plaukstas. - Uzmanību! Prieki beigušies. Atgriežamies pie darba!

Pēcpusdienās Mareks bija nolicis loka šaušanas stundas. Studenti to uztvēra kā labu izklaidi un nekad nekavēja šis no­darbības; pēdējā laikā arī Keita bija viņiem piebiedrojusies. Mērķis šodien bija ar salmiem piebāzts putnu biedēklis, novie­tots apmēram piecdesmit jardu atstatumā. Šāvēji bija nostādīti rindā, turēja savus lokus, un Mareks staigāja viņiem aiz mu­guras.

Lai nogalinātu pretinieku, - viņš sacīja, - jums jāatceras: viņam gandrīz noteikti būs krūšu bruņas. Daudz mazāka ir ie­spēja, ka bruņas būs arī ap kājām un kaklu un ka galvā būs ķivere. Tādēļ, lai nogalinātu viņu, jāšauj galvā vai arī sānos, ko

nenosedz bruņas.

>

Keita uzjautrināta klausījās Marekā. Viņš visu uztvēra ļoti nopietni. Lai nogalinātu pretinieku. It kā viņš tiešām grasītos to darīt. Stāvot Dienvidfrancijas pēcpusdienas saulē un dzirdot attālu auto troksni uz šosejas, šī doma likās drusciņ absurda.

-Taču, ja jūs gribat pretinieku tikai apturēt, - tuipināja Ma­reks, - tad šaujiet viņam kājā. Tad nekur vairs neaizskries. Šo- dien lietosim piecdesmit mārciņu lokus.

Piecdesmit mārciņas nozīmēja svara ekvivalentu loka stieg­ras atvilkuma spēkam. Loki bija visai smagi, un to stiegras at­vilkt - grūti. Bultas bija gandrīz trīs pēdas garas. Daudziem stu­dentiem bija grūti atvilkt, sevišķi iesākumā. Katru nodarbību Mareks parasti beidza ar svarcelšanas vingrojumiem, lai attīs­tītu vinu muskulatūru. >

Mareks pats varēja atvilkt simt mārciņu loku. Kaut arī tam bija grūti ticēt, viņš apgalvoja, ka tieši tādi īstenībā bijuši četr­padsmitā gadsimta loki - daudz lielāki, nekā jebkurš no pārē­jiem spētu lietot.

Labi, - noteica Mareks, - nostiept stiegru… nomērķēt…

šaut! - Aizlidoja bultas. - Nē, nē, nē, Deivid, nevelc, lidz pats sāc drebēt. Saglabā kontroli! Kari, neaizmirsti stāju! Bob, pā­rāk augstu. Dina, uzmani savus pirkstus! Rik, nu jau tev sokas

labāk. Nu tad vēlreiz - nostiept stiegru… nomērķēt… šaut!

•

Vēlu pēcpusdienā Sterns pa rāciju piezvanīja Marekam un lūdza atnākt uz šķūni. Viņš piebilda, ka ir labi jaunumi. Mareks atrada viņu pie mikroskopa pētām lēcu.

Kas tur ir?

Lūk, paskaties pats! - Viņš pakāpās sānis, un Mareks ska­tījās. Viņš redzēja lēcu un aso bifokālā šķīruma līniju. Šur tur uz lēcas bija traipiņi - balti aplīši, it kā no baktērijām.

Kas man būtu jāredz? - Mareks jautāja.

Kreisā mala.

Viņš pavirzīja platformu, lai kreisā mala nonāktu fokusā. Spilgtajā gaismā tā izskatījās ļoU balta. Tad viņš ievēroja, ka bal­tums it kā pārlijis pār malu, nonākot uz pašas lēcas virsmas.

Tās ir baktērijas, kas aug uz lēcas, - sacīja Sterns. - Tā­pat kā akmens glazūra.

Par akmens glazūru bija iesaukta baktēriju un pelējuma pa- tina, kas veidojās zem akmeņiem. Tā kā akmens glazūra bija organiska, to varēja datēt.

Vai to var datēt? - jautāja Mareks.

Varētu, ja pieliktu oglekļa testam, - atbildēja Sterns. - Bet es jau uzreiz tev varu pateikt, ka nepietiek. No tāda mazuma nevar dabūt pienācīgu datējumu. Nav pat vērts mēģināt.

-Tātad?

Runa ir par to, ka tās baktērijas atrodas uz lēcas atsegtās malas, vai ne? Keita teica, ka šī mala bijusi virs zemes.

-Jā…

Tatad ta leca ir veca, Andrē. Es nezinu, cik veca, bet tas nav objekta piesārņojums. Riks jau sāka skatīties šodien atrak­tos kaulus, un viņš domā, ka daži no tiem ir jaunāki par mūsu periodu, no astoņpadsmitā, varbūt pat deviņpadsmitā gadsim­ta. Tas nozīmē, ka kādam no tiem varēja būt bifokālas acenes.

Nezinu. Ši lēca izskatās visai smalki darināta…

Tas nenozīmē, ka tā ir jauna, - iebilda Sterns. - laba slī­pēšanas tehnika pastāvēja jau pirms divsimt gadiem. Es saru­nāšu, lai šo lēcu pārbauda viens optiķis Ņūheivenā. Un es jau palūdzu Elsiju pasteigties ar tiem vaskadrānas dokumentiem, lai noskaidrotu, vai tajos neslēpjas kas neparasts. Tikmēr es domāju, ka mēs visi varam atslābināties.

Tiešām labi jaunumi! - plati smaidīdams, iesaucās Ma­reks.

Man jau likās, ka tu gribēsi zināt. Tiekamies vakariņās!

Viņi bija sarunājuši vakariņot Dommā, kas atradās kalnos dažas jūdzes no viņu objekta. Restorāns bija vecajā pilsētiņas laukumā. Pret vakaru Kriss, visu dienu sabijis rūclgs, atguvās no sliktās omas un mīļuprāt gaidīja vakariņas. Viņš prātoja, vai Mareks ir saņēmis kādu ziņu no Profesora un, ja nav, tad kas viņiem būtu šai sakarā jādara. Tas vairoja gaidu sajūtu.

Ierodoties Dommā, viņa labais noskaņojums izgaisa, jo viņš ieraudzīja abus mālderu pārus atkal sēžam pie pētnieku gal­da. Acīmredzot Keita viņus uzaicinājusi vēlreiz. Kriss jau gra­sījās pagriezties un doties projām, taču Keita piecēlās, aši apli­ka roku viņam ap vidu un piestūma pie galda.

Es negribētu, - viņš pieklusināti sacīja. - Nevaru ciest šos cilvēkus. - Taču Keita tikai viegli apskāva viņu un piespieda apsēsties. Viņš redzēja, ka mākleri šovakar uzstājas - galdā bija 1995. gada Chāteau Lafite-Rotschild, vīns, kas maksāja vismaz div­tūkstoš franku par pudeli.

Un viņš nodomāja: vilks viņus rāvis, kas man liedz?

Jā, šī tiešām ir burvīga pilsētiņa, - sacīja viena no sievie­tēm. - Mēs apstaigājām mūrus no ārpuses. Pamatīgs gabaliņš. Diezgan augsti ari! Un tik skaisti pilsētiņas vārti, ar diviem tor- nīšiem, jūs jau zināt.

Keita pamāja. - Savā ziņā dīvaini, - viņa teica, - ka daudzas pilsētiņas, kas mums tagad liekas tik burvīgas, četrpadsmitajā gadsimtā faktiski bija tas pats, kas mūsu veikalu kvartāli.

Veikalu kvartāli? Kādā nozīmē? - jautāja sieviete.

Tobrīd pie Mareka jostas iečerkstējās rācija.

Andrē? Tu tur esi?

Tā bija Elsija. Viņa nekad nevakariņoja kopā ar citiem un bieži strādāja līdz vēlai naktij, kataloģizēdama atradumus. Ma­reks pacēla rāciju. - Jā, Elsij.

Es nupat šeit atradu kaut ko loti dīvainu.

-Jā…

Vai tu nepalugtu Deividu atbraukt šurp? Man vajag viņa palīdzību pārbaudēm. Bet es jums saku, puiši, - ja tas ir joks, tad, manuprāt, nav smieklīgs.

Rācija ar klikšķi apklusa.

Elsij?

Nekādas atbildes.

Mareks pārlūkoja galdabiedrus. - Vai kāds mēģina viņu iz­jokot?

Visi noliedzoši pakratīja galvu.

Varbūt viņa jūdzas nost, - ieminējās Kriss Hjūss. - Mani tas nepārsteigtu; visu laiku tikai blenž pergamentos.

Es aizbraukšu paskatīties, ko viņai vajag, - noteica Dei- vids Sterns, piecēlās no galda un aizgāja tumsā.

Kriss dzīrās iet viņam līdzi, bet Keita aši uzmeta viņam ska- tienu un uzsmaidīja. Tad nu viņš atzvēlās krēslā un pasniedzās pēc savas vīna glāzes.

Tu teici, ka šīs pilsētiņas bijušas kā veikalu kvartāli?

Jā, daudzas no šīm pilsētiņām, - atbildēja Keita Eriksone. - Tās bija spekulatīvi uzņēmumi ar nolūku nest peļņu zemes īpašniekiem. Tāpat kā mūsdienu tirdzniecības centri. Pat plā­nojums tām ir visai līdzīgs tirdzniecības centriem.

Viņa pagriezās krēslā un norādīja uz laukumu aiz vakariņo­tājiem. - Redzat laukuma vidū to pārjumto tirdzniecības placi? Līdzīgus pārjumtus tirdziņus jūs ieraudzīsiet daudzās šejienes pilsētiņās. Tas nozīmē, ka tā būvēta kā bastide, jauna, nocieti­nāta pilsēta. Četrpadsmitā gadsimta laikā Francijā tika uzcelts gandrīz tūkstotis šādu nocietinātu pilsētiņu. Un daudzas no tām parādījās tikai peļņas nolūkos.

Tas ieinteresēja biržas māklerus.

Viens no viņiem spēji pacēla acis un teica: - Paga, paga! Kā, uzceļot pilsētu, var nopelnīt naudu?

Keita smaidīja. - Tā ir četrpadsmitā gadsimta ekonomika, - viņa teica. - Shēma bija šāda. Pieņemsim, ka tu esi augstma­nis, kam pieder daudz zemes. Četrpadsmitajā gadsimtā Fran­ciju lielākoties klāja meži, tātad ari tava zeme bija galvenokārt klāta ar mežiem, kuros dzīvoja vilki. Iespējams, ka šur tur dzī­voja pa kādam zemniekam, kas maksāja tev nožēlojamu renti, taču bagāts tu tā nevarēji kļūt. Un, tā kā tu biji augstmanis, tev vienmēr izmisīgi vajadzēja naudu, lai dotos karagājienos un pie­koptu tik greznu dzīves stilu, cik tev pēc sabiedriskā stāvokļa pieklājas… Un kā gan varēja palielināt ieņēmumus no zemes īpašumiem? Uzceļot jaunu pilsētu. Ļaudis, kas dzīvotu šajā pil­sētiņā, piesaistīja ar īpašām nodokļu atlaidēm un citām privilē­ģijām, kas bija noteiktas pilsētiņas hartā. Visbiežāk pilsētnieki bija vienkārši atbrīvoti no feodālajām saistībām.

Kādēļ viņiem bija jādod šādas atlaides? - jautāja viens no vīriešiem.

Tādēļ, lai itin drīz pilsētiņā sarastos tirgotāji un lai no tirdz­niecības nodokļiem un atļaujām rastos jauni ienākumi. Maksu iekasēja par visu. Par to, ka brauci pa ceļu, kas ved uz pilsēti­ņu. Par tiesībām ieiet pilsētiņā. Par tirdzniecības vietu tirgū. Par drošību, kuru nodrošināja karavīri. Par to, ka tirgū bija naudas mainītāji.

Nav slikti, - noteica mākleris.

It nemaz nebija slikti! Turklāt tu varēji iekasēt procentus no visa tirgū pārdotā!

Tiešām? Cik procentu?

Tas bija atkarīgs no konkrētās vietas un preces. Caurmē­rā no viena līdz pieciem procentiem. Tātad tirgus patiesībā bi­ja galvenais pilsētas rašanās iemesls. Tas ir skaidri redzams arī pēc plānojuma. Paskatieties uz to baznīcu! - Viņa norādīja sā­nis. - Agrākajos gadsimtos baznīca bija pilsētas centrs. Ļaudis vismaz vienreiz dienā gāja uz mesu. Visa dzīve ritēja ap baznī­cu. Taču šeit, Dommā, baznīca ir uzcelta maliņā. Pilsētas centrs tagad ir tirgus.

Tātad visa nauda nāca no tirgus?

Ne visa! Šāda nocietināta pilsēta deva drošību arī tuvāka­jai apkaimei, un tas nozīmēja, ka zemnieki varēja droši izcirst tuvējos mežus un iekārtot jaunas saimniecibas. Tātad varēja pa­lielināt ari nodevas zemniekiem. Kopumā jauna pilsētiņa bija drošs naudas ieguldījuma veids. Tieši tāpēc tika uzceltas tik daudzas jaunas pilsētas.

Vai tas bija vienīgais iemesls, kāpēc cēla pilsētas?

Nē, daudzas cēla arī militāru apsvērumu pēc, jo…

Iečerkstējās Mareka rācija. Tā atkal bija Elsija. - Andrē?

Jā, - atsaucās Mareks.

Atbrauc, lūdzu, tūlīt šurp! Es tiešām nezinu, ko lai par to domā.

Kāpēc? Kas noticis?

Atbrauc, lūdzu! Nekavējoties!

Strāvas ģenerators paskaļi rūca, un šķūnis tumšajā laukā zem zvaigžņotās debess bija spoži izgaismots.

Viņi visi sapulcējās iekšā. Elsija sēdēja pie sava rakstāmgal­da un skatījās atbraucējos. Viņas acis likās tālas, atsvešinātas.

Elsij?

Tas nav iespējams, - viņa ierunājās.

Kas nav iespējams? Kas te noticis?

Mareks paskatījās uz Deividu Sternu, bet tas bija iegrimis darbā ar kādu analīzi telpas stūrī.

Elsija nopūtās. - Es nezinu, vienkārši nezinu…

Nu, - sacīja Mareks, - tad stāsti no sākuma!

Labi, - viņa noteica. - No sākuma. - Viņa piecēlās, pārgā­ja telpas otrā pusē un norādīja uz grīdu. Tur uz izklāta brezen­ta gulēja pergamentu kaudzīte. - Lūk, tas ir sākums. Doku­mentu sainis, kuru es reģistrēju ar numuru M-031; šodien atrasts klosterī. Deivids lūdza man to apstrādāt, cik ātri vien iespējams.

Neviens neko neteica. Visi tikai vēroja Elsiju.

Labi, - viņa turpināja, - tad nu es strādāju ar saini. Es to daru šādi: ņemu apmēram desmit pergamentu vienā reizē un nesu pie sava galda. - Viņa paņēma desmit virsējos un aizne­sa pie galda. - Tā, es sēžos pie galda un caurskatu tos, citu pēc cita. Ņemu lapu, izlasu, ievadu kopsavilkumu datorā un nesu lapu fotografēt, lūk, tur. - Viņa aizgāja pie nākamā galda un no­klāja lapu zem aparāta.

Elsij, - ieteicās Mareks, - mēs esam pazīstami ar…

Nē, - viņa asi atcirta, - ne ar ko jūs neesat pazīstami! - Elsija atgriezās pie sava rakstāmgalda un paņēma nākamo per­gamentu. - Labi, tādā veidā es tos apstrādāju citu pēc cita. Ša- jā sainī ir dažnedažādi dokumenti: rēķini, vēstules, atbildes uz bīskapa pavēlēm, ziņas par gada ražu, klostera īpašumu uzskai­tījums. Visi attiecas apmēram uz 1357. gadu.

Citu pēc cita viņa cēla pergamentus no kaudzītes.

Un tad… - Viņa noņēma priekšpēdējo. -… es ieraugu šo.

Visi skatījās.

Neviens neko neteica.

Pergaments pēc lieluma bija vienāds ar pārējiem, taču blī­vā latīņu vai senfranču raksta vietā uz tā bija tikai divi vārdi vienkāršā angļu valodā:

PALĪDZIET MAN 4/7/1357

Ja jūs vēl nesapratāt, - piebilda Elsija, - tas ir Profesora rokraksts.

Telpā valdīja klusums. Visi stāvēja kā sastinguši un, neiz- dvesdami ne skaņas, blenza pergamentā.

Mareka domas skrēja zibens ātrumā, apsverot visas varbū­tības. Tā kā viņam bija smalkas, enciklopēdiskas zināšanas par viduslaikiem, viņš jau vairākus gadus strādāja par ārštata kon­sultantu Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja viduslaiku fondā. Rezultātā Mareks bija guvis pamatīgu pieredzi saskarē ar dažnedažādiem viltojumiem. Tiesa, reti gadījās redzēt vilto­tus viduslaiku dokumentus - viltojumi parasti bija dārgakme­ņi desmit gadu vecās rokassprādzēs vai arī bruņas, kas izrādī­jās taisītas Bruklinā, - taču pieredze bija sniegusi viņam skaidrību, kā šādus gadījumus analizēt.

Labi, atkal no sākuma, - sacīja Mareks. - Tu esi pārlieci­nāta, ka tas ir viņa rokraksts?

Jā, - atbildēja Elsija. - Tas ir neapšaubāmi.

Kā tu zini?

Viņa nošņācās. - Es esmu grafoloģe, Andrē. Bet vienalga, paskaties pats!

Viņa izvilka zīmīti, ko Džonstons bija uzrakstījis pirms da­žām dienām, arī ar drukātiem burtiem; tā bija piesprausta kā­dam rēķinam: "LŪDZU, PĀRBAUDI ŠO TĒRIŅU!" Vina nolika > ' > »

to blakus pergamentam. - Patiesībā drukātos burtus ir vieg­lāk analizēt. Lūk, piemēram, šī A viegli diagonālā šķērssvītra. Viņš velk slīpo līniju uz augšu, tad pretējā virzienā lejup, paceļ rakstāmo un, it kā būtu par slinku pacelt augstāk, šķērssvītru sāk netipiski zemu un velk slīpi augšup. Vai, skatieties, šis P - viņš velk uz leju, tad atpakaļ un tad velk pusloku. Vai arī E - to viņš velk kā L un pēc tam ar zigzagu augšup pievieno pārē­jās abas līnijas. Šaubu nav, tas ir viņa rokraksts.

Neviens to nevarētu viltot?

Nē. Viltojumus allaž var pazīt pēc vietām, kurās pacelts rakstāmais, un pēc citām zīmēm. Tas ir viņa rokraksts.

Vai viņš tiešām gribētu mūs izjokot? - minēja Keita.

Ja tiešām, tad nav smieklīgi.

Un kas ir ar to pergamentu? - jautāja Mareks. - Tas ir tikpat vecs kā citas lapas šai saini?

Jā, - pienākdams klāt, sacīja Deivids Sterns. - Oglekļa tests, protams, derētu, bet es teiktu, ka jā - tas ir tikpat vecs, cik pārējie.

Mareks domāja: kā tas var būt? Skaļi viņš sacīja: - Tu esi pārliecināts? Šis pergaments izskatās citādi. Virsma liekas raupjāka.

Tā ir raupjāka, - atteica Sterns, - tāpēc ka draņķīgi no- skrāpēta. Viduslaikos pergaments bija dārga manta. Jūs jau zi­nāt, ka to lietoja, noskrāpēja tīru un lietoja atkal. Taču, ja paska­tāmies uz šo pergamentu ultravioletajā… Vai kāds neizslēgtu lielo gaismu? - To izdarīja Keita, un Sterns tumsā ieslēdza sar­kano lampu virs galda.

Mareks uzreiz ieraudzīja vēl citu tekstu, vāri, tomēr skaidri saredzamu uz pergamenta.

Sākotnēji tas bijis rēķins par izmitināšanu, - teica Elsija. - Tas noskrāpēts nost, ātri un neveikli, it kā rakstītājs būtu ļoti steidzies.

Tu saki, ka to noskrāpējis Profesors? - jautāja Kriss.

Man nav ne jausmas, kas to ir izdarījis, bet prasmīgi da­rīts tas nav.

labi, - noteica Mareks. - Ir viena skaidra metode, kā to noskaidrot reizi par visām reizēm. - Viņš pagriezās pret Ster- nu. - Kas ir ar tinti, Deivid? Tā ir īsta?

Sterns vilcinājās. - Es neesmu pārliecināts.

Neesi pārliecināts? Un kāpēc?

•

•

No ķīmiskā viedokļa, - sacīja Sterns, - tā ir tieši tāda, kā­dai vajadzētu būt: dzelzs ir dzelzs oksīda formā, sajaukta ar žul­ti kā organisku saistvielu. Melnumam drusku pievienots oglek­lis un pieci procenti saharozes. Tolaik cukuru lietoja, lai pie­šķirtu tintei spīdumu. Tā ir parasta dzelzs un žults tinte, atbil­stoša savam laikam. Taču tas vēl neko nenozīmē.

Tieši tā. - Sterns bija devis mājienu, ka tā varētu būt viltota.

Tāpēc es veicu žults un dzelzs titrēšanu, - sacīja Sterns. - To parasti dara šaubīgos gadījumos. Tā precīzi nosaka kat­ras vielas daudzumu tintē. Titrēšana rāda, ka šīs konkrētās tin­tes sastāvs ir līdzīgs, bet nav identisks ar tinti pārējos doku­mentos.

Līdzīgs, bet nav identisks… - atkārtoja Mareks. - Cik lī­dzīgs?

Kā tu zini, viduslaikos tinti pirms lietošanas sajauca ar ro­kām, jo to nevarēja glabāt. Žults un aizstājēji - piemēram, ozo­lu pangas, - ir organiski, tāpēc tintes var ar laiku samaitāties. Dažkārt tintei kā konservantu pievienoja vīnu. Šā vai tā, daža- dos dokumentos mēdz būt diezgan liela žults un dzelzs satura dažādība. Dažkārt divdesmit vai pat trīsdesmit procentu robe­žās. Atšķirības ir pietiekamas, lai pēc tām varētu pateikt, vai dokumenti ir rakstīti vienā dienā, ar to pašu tintes krājumu. Šī konkrētā pergamenta tinte par apmēram divdesmit deviņiem procentiem atšķiras no tām lapām, kas bija virs un zem tā.

Tas ir bezjēdzīgi, - sacīja Mareks. - Šie skaitļi nepierāda ne autentiskumu, ne viltojumu. Vai tu veici spektrogrāfisko analīzi?

Jā. Tikko pabeidzu. Lūk, triju dokumentu spektri, Profe­sora rokraksta lapa ir vidējā. - Trīs līnijas, smaiļu un kritumu virknes. - Atkal līdzīgi, bet ne identiski.

Ne tik līdzīgi, - sacīja Mareks, nopētīdams līnijas. - Līdz ar dzelzs daudzuma atšķirību Profesora tintē ir ari daudz mik­roelementu, ieskaitot, piemēram… kas ir šī smaile?

Hroms.

Mareks nopūtās. - Tātad moderna.

Nebūt nav obligāti.

Citos paraugos hroma nav.

Tas tiesa, taču vispār hroms ir sastopams klosteru tintēs. Diezgan bieži.

Vai šai ielejā ir hroms?

Nē, - atteica Sterns, - bet hromu importēja visā Eiropā, tāpēc ka to lietoja ne tikai tintēs, bet ari audumu krāsošanai.

Nu, bet ko nozīmē visi šie pārējie blakus elementi? - ne­rimās Mareks, norādīdams uz citām smailēm. Viņš pakratīja galvu. - Piedod, bet es to vienkārši nepieņemu.

Piekrītu, - sacīja Sterns. - Tas noteikti ir joks.

Taču skaidri mēs to bez oglekļa testa nezināsim, - notei­ca Mareks. Tests Carbon-14 noteiks tintes un pergamenta ve­cumu ar precizitāti līdz piecdesmit gadiem. Ar to pietiks, lai no­skaidrotu viltojuma jautājumu.

Kamēr par to runājam, - sacīja Sterns, - es gribētu arī termoluminiscences un varbūt lāzeraktivācijas anaLizes.

-Šeit mes to nevaram.

Zinu, es aizvedīšu uz Lezeizī. - Šai kaimiņu ielejas pilsē­tiņā atradās Dienvidfrancijas priekšvēstures pētniecības centrs ar labi ekipētu laboratoriju, kurā varēja veikt Carbon-14 un kāli­ja—ar^rona datēšanas, kā arī neitronu aktivācijas un citas sarež­ģītas pārbaudes. Rezultāti nebija tik precīzi kā Parīzes vai Tu- lūzas laboratorijās, taču pētnieki tos varēja saņemt dažu stundu laikā.

Vai ir kādas izredzes to izdarīt šovakar? - jautāja Mareks.

Es mēģināšu.

Pie grupiņas atgriezās Kriss; viņš bija mēģinājis sazvanīt Profesora mobilo telefonu. - Nekā, - viņš sacīja. - Tikai balss pasts.

Nu ko, - sacīja Mareks. - Neko citu mēs šobrīd izdarīt nevaram. Pagaidām izskatās, ka šī lapa ir dīvains joks. Nevaru iedomāties, kas to nostrādājis, - taču kāds to ir darījis. Rīt da­tēsim ar oglekli. Nešaubos, ka šī lapa izrādīsies jauna. Un, lai kā mēs cienītu Elsiju, šie vārdi droši vien ir viltojums.

Elsija sāka pūsties.

Jebkurā gadījumā, - turpināja Mareks, - rīt ir gaidāms Profesora zvans, un mēs varēsim pajautāt viņam. Tikmēr do­simies labāk pie miera un kārtīgi izgulēsimies.

Dzīvojamā mājā Mareks klusi aizvēra aiz sevis durvis un ti­kai tad ieslēdza gaismu. Tad paskatījās apkārt.

Istaba bija nevainojamā kārtībā, kā jau bija gaidāms. Tā bi­ja tīra kā mūka celle. Pie gultas uz naktsgaldiņa gulēja pieci seši pētījumu manuskripti kārtīgā kaudzītē. Uz rakstāmgalda pa labi citi pētījumi blakus aizvērtam piezīmjdatoram. Galdam bija atvilktne. Mareks to atvēra un aši pārmeklēja.

Tomēr viņš neatrada to, ko meklēja.

Tad viņš devās pie drēbju skapja. Profesora drēbes bija rū­pīgi sakārtotas, starp pakārtajiem apģērba gabaliem atstātas vienādas spraugas. Mareks apčamdīja kabatas visiem pēc kār­tas, tomēr neatrada. Varbūt nemaz te nav, viņš nodomāja. Var­būt paņēmis līdzi uz Ņūmeksiku.

Pretī durvīm stāvēja kumode. Viņš atvēra augšējo atvilkt­ni: monētas uz tasītes, ASV dolāru paciņa ar gumijiņu apkārt un dažas personiskas mantas, ieskaitot nazi, pildspalvu un re­zerves rokas pulksteni, - nekā neparasta.

Tad viņš vienā malā ieraudzīja plastmasas futrāli.

Viņš izņēma futrāli un atvēra to. Iekšā bija brilles. Viņš no­lika tās uz kumodes.

Lēcas bija bifokālas, ovālas formas.

No krekla kabatas viņš izvilka plastmasas maisiņu. Izdzir­dēja čīkstienu aiz muguras un pagriezies ieraudzīja ienākam Keitu Eriksoni.

Pārmeklē viņa vešu? - viņa jautāja, pacēlusi uzacis. - Es ieraudzīju gaismu zem durvīm, nolēmu paskatīties.

Neklauvējot? - sacīja Mareks.

Ko tu šeit dari? - Tad viņa ieraudzīja plastmasas maisiņu. - Vai tas tiešām ir tas, kas man liekas?

-Jā.

Mareks ar pinceti izņēma no maisiņa atsevišķo bifokālo lēcu un nolika uz kumodes blakus Profesora acenēm.

Identiskas nav, - sacīja Keita, - bet es teiktu, ka tā ir viņa lēca.

Es ari.

Un vai tad tu visu laiku tā nedomāji? Proti, viņš taču mū­su grupā ir vienīgais, kam ir bifokālas brilles. Piesārņojumam jābūt no viņa brillēm.

Bet nav nekāda piesārņojuma, - sacīja Mareks. - Šī lēca ir veca.

-Ko?

Deivids saka, ka šī baltā mala esot baktēriju uzaugums. Tas nozīmē, ka lēca nav jauna, Keita. Tā ir veca.

Viņa nopētīja lēcas. - Nevar būt. Paskaties, kā tās ir slīpē­tas! Profesora brillēs tieši tāpat kā šajā lēcā. Tai jābūt moder­nai.

Es zinu, bet Deivids uzstāj, ka tā ir veca.

Cik veca?

Viņš nevar pateikt.

Vai datēt nevar?

Mareks papurināja galvu. - Nepietiek organiskā materiāla.

Tātad tas nozīmē, - sacīja Keita, - ka tu ienāci šai istabā, tāpēc ka… - Viņa ieturēja pauzi, skatījās uz brillēm, tad uz Ma­reku. Viņa sarauca pieri. - Man liekas, tu teici, ka tie vārdi ir viltojums. Andrē.

Jā, es tā teicu.

Bet tu tomēr prasīji Deividam, vai to oglekļa testu nevar veikt šovakar, vai ne?

-Jā…

Un tad tu atnaci šurp ar šo stikliņu, tapec ka tu uztrau­cies… - Viņa nopurināja galvu, it kā lai attaptos no kaut kā. - Par ko? Kas, tavuprāt, te notiek?

Mareks paskatījās viņā. - Man nav ne jausmas. Viss izska­tās galīgi nesakarīgi.

Tomēr tu uztraucies.

Jā, - sacīja Mareks. - Es uztraucos.

Nākamā diena pienāca skaidra un karsta, saule zvēroja de­besīs bez neviena mākonīša. Profesors no rīta nepiezvanīja. Mareks pats divreiz mēģināja viņu sazvanīt, taču atkal atbildēja balss pasts: "Lūdzu, atstājiet ziņojumu, un es jums atzvanīšu!"

Arī no Sterna nebija nekādu ziņu. Kad viņi piezvanīja uz la­boratoriju, tad saņēma atbildi, ka Sterns ir aizņemts. Kāds aiz­kaitināts laborants sacīja: - Viņš atkal atkārto tos testus! Jau trešo reizi!

Kāpēc? Mareks brīnījās. Viņš apsvēra, vai nevajadzētu aiz­braukt uz Lezeizī un pašam paskatīties - nebija taču tālu -, to­mēr nolēma palikt šķūņa tuvumā, lai nepalaistu garām Profe­sora zvanu.

Profesors nezvanīja.

Bija jau pavēla rīta stunda. Elsija nokremšlojās. - Khm…

-Jā?

Viņa skatījas uz citu pergamenta lapu. - Šī lapa sainī bija tieši pirms Profesora rakstītās, - viņa sacīja.

Mareks pienāca klāt. - Kas ir ar to?

Izskatās, ka te ir tintes traipi no Profesora spalvas. Redzi? Šeit un šeit…

Mareks paraustīja plecus. - Viņš droši vien skatījās uz to, pirms rakstīja uz savējās.

Bet tie ir uz malas, - viņa sacīja, - gandrīz vai kā speciā­las atzīmes.

Kādas atzīmes? - Mareks nesaprata. - Par ko ir tas doku­ments?

Tas ir darbiņš dabas vēstures jomā, - viņa atbildēja. - Kāda mūka rakstīts pazemes upes apraksts. Tur sacīts, ka vairākās vietās jābūt uzmanīgam, izsekots pa upes posmiem un tamlīdzīgi.

Pazemes upe… - Mareku tas neinteresēja. Mūki bija ari novadpētnieki, viņi bieži rakstīja nelielus traktātus par vietējo ģeogrāfiju, amatniecību, par pareizo laiku, kad jāretina augļu koki, par to, kā ziemā glabājama labība un tā tālāk. Tie bija in­teresanti sīkumi, turklāt bieži vien aplami.

"Atslēga ir pie Marsela," - lasīja Elsija. - Nez, ko tas nozī­mē? Tieši šeit ir Profesora atzīme. Tad… kaut kas par milzīgām pēdām… nē… milža pēdām?… Pēdām kā milzim?… Un te rak­stīts vivix, kas latīniski nozīmē… jāpaskatās, man tas ir jauns vārds…

Vina atšķīra vārdnīcu. t t

Marekam nebija miera, viņš izgāja ārā un staigāja šurpu turpu.

Dīvaini, - noteica Elsija. - Nav tāda vārda vivix, vismaz šajā vārdnīcā nav. - Viņa pierakstīja to, kā jau pedantisks cil­vēks.

Mareks nopūtās.

Gāja laiks.

Profesors nezvanīja.

Pienāca pēcpusdiena; studenti trijos, pēcpusdienas pārtrau­kumā, gāja uz lielo telti. Mareks stāvēja durvīs un skatījās vi­ņos. Viņi likās bezrūpīgi, priecīgi, viņi jokojās un bakstīja cits citam sānos.

Iezvanījās telefons. Viņš uzreiz gāja iekšā. Elsija pacēla klau­suli. Viņa sacīja: - Jā, viņš tepat blakus ir…

Mareks piesteidzās klāt. - Profesors?

Elsija pakratīja galvu. - Nē, kāds no ITC. - Viņa pasniedza Marekam klausuli.

Šeit Andrē Mareks, - viņš sacīja.

Jā. Lūdzu, drusku uzgaidiet, mister Marek! Ar jums vē­las runāt misters Donigers.

Viņš pats?

Jā. Mēs jau vairākas stundas pūlējāmies jūs sazvanīt. Pa­gaidiet, lūdzu, pie klausules, es viņu tūdaļ sameklēšu!

Gara pauze. Fonā skanēja klasiskā mūzika. Mareks aizse­dza klausuli ar delnu un sacīja Elsijai: - Donigers!

Oho! - viņa atsaucās. - Tad jau tev jāizceļas. Pats pasau­les varenais.

Kāpēc lai Donigers man zvanītu?

Pēc piecām minūtēm viņš joprojām gaidīja. Telpā, galvu šū­podams, ienāca Sterns. - Tu tam neticēsi.

Jā? Kam? - atsaucās Mareks, neatraudamies no telefona.

Sterns pasniedza viņam papīra lapu, uz kuras bija rakstīts:

638 ± 47 PT

Un kas tas būtu? - jautāja Mareks.

Tintes vecums. Sešsimt trīsdesmit astoņi gadi, - atbildē­ja Sterns.

Par ko tu runā?

Par tinti uz tā pergamenta. Tā ir apmēram tik veca, plus mīnus četrdesmit septiņi gadi.

Ko? - pārjautāja Mareks.

Tā tas ir. Tinte datējama ar 1361. gadu.

Ko, ko?

Es zinu, zinu… - Sterns nopūtās. - Bet mēs atkārtojām testu trīs reizes. Nav nekādu šaubu. Ja to tiešām ir rakstījis Pro­fesors, tad viņš to ir darījis pirms sešsimt gadiem. - Mareks apgrieza lapu otrādi. Tur bija rakstīts:

AD 1361 ± 47

Fona mūzika klausulē ar klikšķi aprāvās, un atskanēja sa­springta balss: - Šeit Bobs Donigers. Misters Mareks?

-Jā, - atsaucās Mareks.

Jūs varbūt neatceraties, bet mēs pirms pāris gadiem sati­kāmies, kad es apskatīju izrakumus.

Es ļoti labi atceros, - sacīja Mareks.

Es zvanu sakarā ar profesoru Džonstonu. Mēs esam ļoti noraizējušies par viņa drošību.

Vai viņš ir pazudis?

Nē, pazudis nav. Mēs skaidri zinām, kur viņš ir.

Kaut kas Donigera tonī bija tāds, ka Marekam aukstas skudriņas pārskrēja pār muguru. - Tādā gadījumā, vai es va­rētu ar viņu parunāt?

Baidos, ka pašlaik nevarētu.

Vai Profesors ir briesmās?

To ir grūti pateikt. Es ceru, ka nav. Tomēr mums būs va­jadzīga jūsu, proti, jūsu grupas palīdzība. Es jau esmu aizsūtī­jis pēc jums lidmašīnu.

Mister Doniger, - sacīja Mareks, - izskatās, ka mums ir zīmīte no Profesora Džonstona, kas ir sešsimt gadu veca…

Ne pa telefonu, - strupi pārtrauca Donigers, taču Mareks ievēroja, ka viņš nebūt nelikās pārsteigts. - Tagad Francijā ir trīs pēcpusdienā, vai ne?

Jā, tieši tā.

labi, - sacīja Donigers. - Izvēlieties trīs savas vienības da­lībniekus, kas vislabāk pazīst Dordoņas reģionu. Brauciet uz Beržerakas lidostu! Kravāt mantas nevajag. Kad atbrauksiet šurp, mēs jūs ar visu apgādāsim. Lidmašīna nolaižas sešos va­karā pēc jūsu laika, un tā aizvedīs jūs uz Ņūmeksiku. Vai tas būtu skaidrs?

-Jā, bet…

-Tad izrunāsimies.

Un Donigers nolika klausuli.

Deivids Sterns skatījās Marekā. - Par ko bija runa?

Mareks sacīja: - Aizej pēc pases!

-Ko?

Aizej pēc pases un atgriezies ar mašīnu!

Mums kaut kur jābrauc? -Jā.

Mareks paņēma rāciju.

Keita Eriksone stāvēja uz Larokas pils vaļņa un nolūkojās iekšpagalmā, pils plašajā, zāļainajā centrā, divdesmit pēdu lejāk. Zālājā mudžēja tūristi, vismaz divpadsmit dažādu tautī­bu, visi spilgtos kreklos un šortos. Fotoaparāti klikšķēja neat- ņemdamies.

Tieši zem sevis viņa izdzirdēja meitenes balsi: - Vēl viena pils… Mammu, kāpēc .mums visu laiku jābrauc uz šitām stul­bajām pilim?

Tāpēc, ka tētim interesē, - atbildēja māte.

Bet, mammu, viņas taču visas ir vienādas!

Es zinu, zakit…

Tēvs gabaliņu tālāk stāvēja aiz zema mūra, kas iezīmēja tur kādreiz atradušos telpu. - Un šeit, - viņš paziņoja ģimenei, - bija lielā zāle.

Keita uzreiz redzēja, ka tā nav vis. Vīrišķis stāvēja virtuves atliekās. Tas bija acīmredzami pēc trim plītīm, kuras vēl varē­ja samanīt sienā pa kreisi. Un akmens tekne, pa kuru pienāca ūdens, bija vīrietim tieši aiz muguras.

Un kas notika tai lielajā zālē? - apjautājās viņa meita.

Šeit tika rīkotas dzīres, un ceļojošie bruņinieki apliecinā­ja cieņu karalim.

Keita nopūtās. Nebija ziņu, ka I>arokā jelkad būtu bijis kāds karalis. Vēstures dokumenti vēstīja ko gluži pretēju: ka tā vien­mēr bijusi privāta pils, vienpadsmitajā gadsimtā to uzcēlis kāds Armāns de Klēri. Četrpadsmitajā gadsimtā tā bija pamatīgi pār­būvēta, pievienojot vēl vienu ārējo mūru kārtu un papildu pa­ceļamos tiltus. To ap 1302. gadu bija veicis kāds bruņinieks, vārdā Fransuā le Gro jeb Frānsiss Resnais.

Par spīti franciskajam vārdam, Fransuā bija angļu bruņi­nieks, un viņš pārbūvēja Laroku jaunajā angļu piļu būvniecības stilā, ko bija iedibinājis Edvards Pirmais. Edvarda laikmeta pi­lis bija lielas, ar plašiem iekšpagalmiem un ērtu mītni kungam. Tas atbilda Fransuā raksturam, kurš, kā vēstī avoti, bijis māk­slinieciskas dabas, paslinks un ar noslieci iekulties naudas grū­tībās. Fransuā tika piespiests ieķīlāt savu pili un pēc tam pavi­sam pārdot. Simtgadu kara laikā pili cits pēc cita pārvaldīja vairāki bruņinieki. Nocietinājumi turējās labi: pils nekad neti­ka ieņemta kaujā, tās saimnieki mainījās tikai komerciālu darī­jumu dēļ.

Lielo zāli Keita redzēja tālāk pa kreisi; tā bija stipri sagrau­ta, tomēr šīs ļoti plašās telpas kontūras bija skaidri samanāmas, tā bija gandrīz simt pēdu gara. Joprojām bija redzams milzīgais kamīns - deviņas pēdas augsts un divpadsmit pēdu plats. Kei­ta zināja, ka šāda lieluma zālei vajadzēja būt ar akmens sienām un koka griestiem. Un jā, kur mūris turējās, augšējos akme­ņos bija redzami ierobi lielajām, līmeniskajām sijām. Virs tām savulaik noteikti bija spāres, kas balstīja jumtu.

Viņai garām uz šaurā vaļņa paspraucās britu tūristu grupa. Viņa dzirdēja gidu stāstām: - Šos vaļņus cēlis sers Frānsiss Briesmīgais 1363. gadā. Frānsiss bija izslavēts neģēlis. Viņš iz­klaidējās savos milzīgajos kazemātos, spīdzinādams vīriešus, sievietes un pat bērnus. Tagad, paskatoties pa kreisi, jūs re­dzēsiet tā saukto Mīlnieces Pēdējo Soli, vietu, no kuras 1292. gadā nokrita un nositās grāfiene de Reno, kritusi negodā, jo bija stāvoklī no sava vīra zirgu puiša. Pētnieki joprojām strīdas, vai viņa nolēkusi pati vai arī viņu nogrūdis saniknotais vīrs…

Keita nopūtās. Nez, kas sacerēja visas šīs blēņas? Viņa pie­vērsās savam skiču bloknotam, kur viņa atzīmēja sienu kontū­ras. Arī šajā pilī bija slepenas ejas. Tomēr Frānsiss Resnais bi­ja prasmīgs arhitekts. Viņa ejas bija iekārtotas lielākoties aizsardzības vajadzībām. Cita eja gāja no vaļņa aiz lielās zāles tālākās sienas gar lielā kamīna aizmuguri. Viena cita stiepās gar dienvidu valni.

Taču vissvarīgāko eju viņai vēl nebija izdevies atrast. Četr­padsmitā gadsimta rakstnieks Fruasārs vēstīja, ka larokas pils nekad nav ieņemta, novārdzinot aplenkumā, jo uzbrucējiem ne­kad nav izdevies atrast slepeno eju, pa kuru pilij piegādāta pār­tika un ūdens. Baumoja, ka šī slepenā eja bijusi saistīta ar alu labirintiem kaļķakmens klintīs zem pils, tā stiepusies prāvu ga­balu un beigusies ar apslēptu izeju kalnos.

Kaut kur.

Visvieglāk to atrast būtu, sameklējot ejas galu pilī un virzo­ties pa to atpakaļ. Taču, lai atrastu šo atveri, viņai vajadzēja teh­nisku palīdzību. Vislabāk varētu derēt zemes radars. Lai dar­botos ar to, viņai vajadzētu, lai pils ir tukša. Apmeklētājiem tā bija slēgta pirmdienās, to varētu darīt nākampirmdien, ja vien…

Iečerkstējās viņas rācija. - Keita?

Tas bija Mareks.

Viņa paņēma rāciju un nospieda pogu. - Jā, Keita.

Nāc tūlīt šurp uz dzīvojamo māju! Ārkārtēja situācija.

Un viņš atslēdza savienojumu.

•

•

Peldēdams deviņas pēdas zem ūdens, Kriss Hjūss dzirdēja skābekļa regulētāja sīkoņu un nostiprināja saiti, kas ļāva viņam necīnīties pret Dordoņas straumi. Redzamība ūdenī šodien bija gluži laba, ap divpadsmit pēdu, un viņš varēja saskatīt visu lielo nocietināto dzirnavu tilta balstu pie ūdensmalas. Šis balsts bei­dzās ar nekārtīgu lielu, šķeltu akmeņu rindu, kas taisnā līnijā stiepās pāri upei. Šie akmeņi iezīmēja te bijušo tiltu visā garumā.

Kriss virzījās gar šo līniju, kārtīgi nopētīdams šos akmeņus. Viņš meklēja ierobus, kas palīdzētu noskaidrot, kur lietoti baļ­ķi. Pa reizei viņš mēģināja kādu akmeni pagriezt, bet zem ūdens tas bija ļoti grūti, jo nebija īsti, kur atsperties.

Ūdens virsū par viņu liecināja plastmasas boja ar sarkanu ūdenslīdēja karodziņu. Tā bija domāta, lai pasargātu viņu no atpūtniekiem - smaiļotājiem. Tāda vismaz bija iecere.

Pēkšņi spējš rāviens atrāva viņu no upes dibena. Viņš nira augšup un sasita galvu pret dzeltenu smailītes korpusu. Airē­tājs turēja rokā plastmasas boju un kaut ko kliedza viņam, iz­klausījās, ka vāciski.

Kriss izņēma iemuti un sacīja: - Neaiztiec šito, sasodīts!

Airētājs vāciski nobēra atbildi un aizkaitināts rādīja uz krasta pusi.

Paklausies, draugs, es nezinu, ko tu…

Vācietis turpināja aurot un bakstīt pirkstu krasta virzienā.

Kriss atskatījās.

Krastā stāvēja viens no studentiem ar rāciju rokā. Viņš sau­ca. Krišam vajadzēja brītiņu, lai attaptos un saprastu. - Mareks teica, ka tev jāiet uz dzīvojamo māju. Nekavējoties.

Jēziņ, pēc pusstundas nevar? Man te jāpabeidz…

Viņš teica: nekavējoties.

Pār tālajiem pakalniem savilkās tumši mākoņi, izskatījās, ka būs lietus. Donigers savā kabinetā nolika tālruņa klausuli un sacīja: - Viņi piekrita atbraukt.

Lieliski, - sacīja Daiena Krāmere. Viņa stāvēja pretī Do­nigeram ar muguru pret kalniem. - Mums vajag viņu palīdzī­bu.

Diemžēl, - noteica Donigers. Viņš piecēlās no galda un sāka soļot šurpu turpu. Kad viņš saspringti domāja, viņš nekad nevarēja nosēdēt mierā..

Es tikai nesaprotu, kā mēs vispār varējām Profesoru pa­zaudēt, - sacīja Krāmere. - Viņš droši vien iejaucās notikumos. Tu viņam teici, lai to nedara. Tu teici, ka viņam vispār nevajag turp doties. Tagad viņš droši vien ir iesaistījies dzīvē.

Mēs nezinām, kas noticis, - sacīja Donigers. - Mums nav ne jausmas, sasodīts!

Zināms tikai, ka viņš uzrakstījis zīmīti, - sacīja Krāmere.

Jā, to Kastnere ziņoja. Kad tu ar viņu runāji?

Vakar vakarā, - sacīja Krāmere. - Viņa man piezvanīja, tik­līdz uzzināja. Viņa mums vienmēr bijusi laba sakarniece, un…

Vienalga! - Donigers aizkaitināts atmeta ar roku. - Tas nav galvenais.

Tā viņš vienmēr teica, kad uzskatīja, ka kaut kas nav piemi­nēšanas vērts. - Kas ir galvenais? - jautāja Krāmere.

Dabūt viņu atpakaļ, - sacīja Donigers. - Mums katrā ziņā jādabū viņš atpakaļ. Tas ir galvenais.

Bez šaubām, - sacīja Krāmere. - Katrā ziņā.

Man jau likās, ka tas vecais perdelis ir kretīns, - teica Do­nigers, - taču, ja mēs nedabūsim viņu atpakaļ, tas būs murgs no publicitātes viedokļa.

Murgs gan.

Bet ar to es tikšu galā, - turpināja Donigers.

Skaidrs, ka tiksi.

Gadu gaitā Krāmere bija ieradinājusies atkārtot visu, ko Do­nigers teica, kad viņam uznāca šis "soļojamais noskaņojums". Svešiniekam tā izskatītos pēc lišķības, bet Donigeram tā bija noderīga. Bieži vien, kad Donigers dzirdēja savu vārdu atkār­tojumu, viņš nepiekrita. Krāmere saprata, ka šai procesā viņa ir tikai instruments. Varbūt tā izskatījās pēc divu cilvēku saru­nas, bet patiesībā tā nebija saruna. Donigers runāja tikai pats ar sevi.

Problēma ir tāda, - sacīja Donigers, - ka palielinās to ār- pusnieku skaits, kas zina par šo tehnoloģiju, taču mēs no tā negūstām pienācīgu atdevi. Mums nav pamata cerēt, ka šie as­piranti atdabūs viņu atpakaļ.

Viņiem ir labākas izredzes.

Tas ir tikai pieņēmums. - Viņš soļoja šurpu turpu. - Vājš pieņēmums.

Piekritu, Bob. Vājš.

Un kas ir ar to meklētāju vienību, ko tu aizsūtīji? Kuri tie bija?

Gomesa un Bareto. Viņi nekur neredzēja Profesoru.

Cik ilgi viņi tur bija?

Manuprāt, kādu stundu.

Viņi neiejaucās notikumos?

Krāmere papurināja galvu. - Kāpēc lai viņi riskētu? Nav jē­gas. Viņi ir bijušie jūras kājnieki, Bob. Pat ja viņi būtu iejauku- šies, viņi nemaz nezinātu, kur meklēt. Viņi pat nezinātu, no kā jāuzmanās. Tur viss ir pavisam atšķirīgi.

Bet šie aspiranti labāk zinās, kur meklēt.

Tā vajadzētu būt, - sacīja Krāmere.

Tālumā noducināja pērkons. Pirmās lielās lietus lāses no­slīdēja pār kabineta logu rūtīm. Donigers skatījās lietū. - Un ja mēs zaudējam arī šos aspirantus?

Būs publisks skandāls.

Varbūt, - sacīja Donigers, - bet mums jābūt gataviem uz šādu iespēju.

Reaktīvā lidmašīna Guljštream V, dzinējiem dunot, lēni slī­dēja uz viņu pusi. Uz tās astes lieliem sudrabainiem burtiem bija rakstīts: ITC. Tika nolaists traps, un stjuarte uniformā no­kāpa lejā un atritināja sarkanu paklāju.

Aspiranti blenza.

Ne pa jokam… - noteica Kriss Hjūss. - Tas tiešām ir sar­kanais paklājs.

Ejam! - sacīja Mareks. Viņš uzmeta plecā somu un veda biedrus uz lidmašīnu.

Mareks bija atteicies atbildēt uz viņu jautājumiem un apgal­vojis, ka neko nezinot. Viņš tikai pateica viņiem oglekļa datē­juma rezultātu un atzinās, ka neredz tam izskaidrojumu. Vēl pateica, ka ITC viņus aicinot braukt palīgā Profesoram un ka tas esot steidzami. Neko citu viņš neteica. Un viņš ievēroja, ka arī Sterns neko negrasās paskaidrot.

Lidmašīnas salons bija iekārtots pelēkos un sudrabainos toņos. Stjuarte piedāvāja viņiem dzērienus. Visa šī greznī­ba kontrastēja ar skarba izskata vīru, sirmiem matiem ezītī, kas nāca pretī ar viņiem sasveicināties. Kaut arī viņam bija mugurā darījumu uzvalks, militārā pagātne nebija noslēpja­ma. Vismaz Mareks to ievēroja, kad vīrs ar visiem saroko­jās.

Es esmu Gordons, - viņš teica. - ITC viceprezidents. laip­ni lūdzu! Lidojums līdz Ņūmeksikai ilgs deviņas stundas, četr­desmit minūtes. Un tagad labāk piesprādzējieties!

Viņi atkrita sēdekļos, jau juzdami, ka lidmašīna sākusi braukt uz skrejceļu. Vēl pēc brīža dzinēji ierēcās skaļāk, un Mareks, paskatījies pa logu lejup, redzēja, kā no viņiem attāli­nās Francijas ainava.

Varēja būt sliktāk, nodomāja Gordons, apsēzdamies lidma­šīnas aizmugurē un uzlūkodams jauniešu grupu. Tiesa, viņi bi­ja akadēmiski ļaudis; redzams, ka drusku samulsuši. Un viņu vidū nebija nekādas koordinācijas, nekādas komandas izjūtas.

Taču, no otras puses, izskatījās, ka viņi visi ir pieklājīgā fi­ziskā formā, sevišķi tas ārzemnieks, Mareks. Tas izskatījās spē­cīgs. Un tā meiča arī nebija zemē metama. Trenēta roku mus­kulatūra, sastrādātas delnas, mierīga izturēšanās. Viņa varētu izturēt pamatīgu spiedienu, prātoja Gordons.

No tā izskatīgā puikas gan nebūs nekāda labuma. Gordons nopūtās, redzēdams, kā Kriss Hjūss paskatās pa logu, ierauga stiklā savu atspulgu un atglauž ar roku matus.

Par ceturto Gordons nespēja tikt skaidrībā. Tas bija patru­ļa izskata dēlietis, redzams, ka daudz laika pavadījis brīvā da­bā; viņa drēbes bija izbalējušas, acenes apskrambātas. Taču uz­reiz bija redzams, ka viņš ir no tehniskas noslieces ļaudīm. Zināja visu par iekārtām un vadiem, bet neko par pasauli. Ne­varēja zināt, kā viņš reaģēs, ja nonāks skarbos apstākļos.

Dūšīgākais no viņiem, Mareks, ierunājās: - Varbūt jūs mums pateiksiet, kas vispār notiek?

Es domāju, ka jūs jau to zināt, mister Marek, - sacīja Gor­dons. - Vai tad ne?

Es zinu tikai to, ka man ir sešsimt gadu vecs pergaments ar pāris vārdiem Profesora rokrakstā. Un tie rakstīti ar sešsimt gadu vecu tinti.

Jā, tieši tā.

Mareks pašūpoja galvu. - Bet man grūti tam noticēt.

Patlaban, - sacīja Gordons, - tā vienkārši ir tehnoloģiska realitāte. Tā ir īstenība. To var izdarīt. - Viņš piecēlās un atnā­ca apsēsties blakus pārējiem.

Jūs gribat teikt, ka ir iespējami ceļojumi laikā? - jautāja Mareks.

Nē, - atteica Gordons. - Es nebūt nedomāju ceļojumus laikā. Tādi nemaz nav iespējami, tas visiem zināms.

Pašai idejai par ceļojumiem laikā nav jēgas, jo laiks nemaz nerit. Tas, ka, mūsuprāt, laiks iet, ir tikai mūsu nervu sistēmas īpatnība - mums tā liekas. Patiesībā laiks neiet; mūsu dzīves gan paiet. Pats laiks ir nemainīgs. Tas vienkārši ir. Līdz ar to pagātne un nākotne nav atsevišķas vietas tādā izpratnē, kā Ņu­jorka un Parīze ir noteiktā attālumā viena no otras. Un, tā kā pagātne nav vieta, uz to nevar ceļot.

Viņi klusēja un tikai skatījās Gordonā.

Ir ļoti svarigi to skaidri saprast, - turpināja Gordons. - ITC tehnoloģijām nav nekāda sakara ar ceļojumiem laikā, vismaz tiešā nozīmē ne. Taču mēs esam radījuši jaunu veidu, kā ceļot telpā. Precīzāk izsakoties, mēs lietojam kvantu tehnoloģiju, lai rīkotos ar ortogonāla multiversa koordinātu maiņām.

Viņi neizpratnē blenza runātājā.

Tas nozīmē, - sacīja Gordons, - ka mēs ceļojam uz citu vietu multiversā.

Un kas ir multiverss? - jautāja Keita.

Multiverss jeb multipli universi ir pasaule, ko definē kvan­tu mehānika. Tas nozīmē, ka…

Kvantu mehānika? - pārjautāja Kriss. - Kas ir kvantu me­hānika?

Gordons ieturēja pauzi. - Tas ir diezgan sarežģīti. Bet, tā kā jūs esat vēsturnieki, es mēģināšu jums to izskaidrot vēstu­riski.

•

Pirms simt gadiem, - iesāka Gordons, - fiziķi uzskatīja, ka enerģijai, piemēram, gaismai vai magnētismam, vai elektrī­bai, piemīt nepārtraukti plūstošu viļņu forma. Mēs joprojām ru­nājam par "radio viļņiem" un "gaismas viļņiem". Faktiski šī at­ziņa, ka visām enerģijas formām ir kopīga viļņveida daba, bija viens no lielākajiem deviņpadsmitā gadsimta fizikas sasniegu­miem. Taču bija kāda sīka problēma. Izrādījās, ka, spīdinot gaismu uz metāla plāksnes, rodas elektriska strāva. Fiziķis Makss Planks izpētīja attiecības starp spidinātās gaismas un ra­dītās elektrības daudzumu un secināja, ka enerģija nav nepār­traukts vilnis. Tieši otrādi, likās, ka enerģija sastāv no atseviš­ķām daļiņām, kuras viņš nosauca par kvantiem. Šis atklājums, ka enerģiju veido kvanti, bija kvantu fizikas sākums. Pēc da­žiem gadiem Einšteins pierādīja, ka fotoelektrisko efektu var izskaidrot, pieņemot, ka gaisma sastāv no daļiņām, kuras viņš nosauca par fotoniem. Šie gaismas fotoni trāpīja metāla plāk­snei un notrieca no tās elektronus, radīdami elektrību. Mate­mātiski viss atbilda vienādojumiem. Tie apliecināja uzskatu, ka gaisma sastāv no daļiņām. Tiktāl skaidrs? -Jā…

Un visai drīz, - turpinaja Gordons, - fiziķi saka saprast, ka ne tikai gaisma, bet arī visa cita enerģija sastāv no daļiņām. Īstenībā visa matērija universā sastāv no daļiņām. Atomi sastā­vēja no smagākām daļiņām to kodolā, bet vieglie elektroni šau­dījās pa ārmalām. Tātad saskaņā ar jauno teoriju viss ir tikai

daļiņas. Skaidrs?

Skaidrs…

Šīs daļiņas ir diskrētas vienības jeb kvanti. Un teorija, kas apraksta, kā šīs daļiņas uzvedas, ir kvantu teorija. Liels divdes­mitā gadsimta fizikas atklājums.

Visi māja ar galvu.

Fiziķi turpināja pētīt šis daļiņas un sāka apjēgt, ka tās ir ļoti dīvaini veidojumi. Nevarēja skaidri zināt, kur tās atrodas; tās nevarēja precīzi izmērīt, un neviens nevarēja paredzēt, ko tās darīs. Dažkārt tās izturējās kā daļiņas, dažkārt kā viļņi. Daž­kārt divas daļiņas mijiedarbojās viena ar otru, kaut ari atradās tūkstoš jūdžu atstatumā, bez jelkāda sakara starp tām. Un tā tālāk. Šī teorija sāka izskatīties visai dīvaina. Turpmāk ar kvan­tu teoriju notika divas lietas. Pirmām kārtām tā tika apstipri­nāta - atkal un atkal. Tā ir vispamatīgāk pierādītā teorija zināt­nes vēsturē. Uz kvantu mehāniku balstās gan lielveikalu skeneri, gan lāzeri, gan datoru mikroshēmas. Tāpēc nav nekā­du šaubu, ka kvantu teorija ir matemātiski pareizs universa ap­raksts. Taču problēma ir tāda, ka tas ir tikai matemātisks ap­raksts. Tas ir tikai vienādojumu komplekts. Un fiziķi nespēja iztēloties pasauli, kāda bija izsecināma no šiem vienādojumiem - tā bija pārāk dīvaina, pārāk pretrunīga. Piemēram, Einšteinam tas nepatika. Viņaprāt, tas nozīmēja, ka teorija ir aplama. Taču teorija tika pierādīta arvien no jauna, un situācija kļuva arvien sliktāka un sliktāka. Galu galā pat tiem zinātniekiem, kas bija saņēmuši Nobela prēmiju par ieguldījumu kvantu fizikā, nācās atzīt, ka viņi to nesaprot… Tādējādi situācija kļuva pavisam sa­vāda. Lielāko daļu divdesmitā gadsimta pastāvēja tāda univer­sa teorija, kuru visi lietoja un atzina par pareizu, - taču neviens nespēja pateikt, ko tā māca par pasauli.

Un kāds tam visam sakars ar multipliem universiem? - jautāja Mareks.

Tūdaļ es pie tā nonākšu, - sacīja Gordons.

•

Daudzi fiziķi mēģināja šos vienādojumus izskaidrot, - turpināja Gordons. - Katrs izskaidrojums bija viena vai otra ie­mesla pēc neveiksmīgs. Tad 1957. gadā kāds fiziķis, ko sauca Hjū Everets, piedāvāja jaunu drosmīgu skaidrojumu. Everets apgalvoja, ka mūsu universs - universs, ko mēs redzam, tas, kurš sastāv no klintīm, kokiem, cilvēkiem un galaktikām kos­mosā, - ir tikai viens no neskaitāmi daudziem universiem, kas pastāv līdztekus. Katrs no šiem universiem nemitīgi sadalās, tāpēc ir viens universs, kurā Hitlers zaudēja karu, un otrs, ku­rā viņš uzvarēja; universs, kurā Kenecliju nošāva, un otrs, ku­rā viņš vēl ir dzīvs. Un arī pasaule, kurā jūs no rīta iztīrījāt zo­bus, un otra, kurā neiztīrījāt vis. Un tā tālāk un tā joprojām. Bezgalīgi daudzas pasaules… Everets to nosauca par kvantu mehānikas "daudzpasauļu" interpretāciju. Viņa izskaidrojums bija saskaņā ar kvantu vienādojumiem, taču fiziķiem bija ļoti grūti to pieņemt. Viņiem nepatika doma par visām šīm daudza­jām pasaulēm, kas visu laiku sadalās. Viņiem likās neticami, ka realitātei varētu būt šāda forma… Daudzi fiziķi joprojām at­sakās to pieņemt, lai gan neviens nav pierādījis, ka tā būtu ap­lama… Pats Everets nebija īpaši iecietīgs pret kolēģu iebildu­miem. Viņš uzstāja, ka teorija ir pareiza, vai nu tā kādam patīk, vai nepatīk. Ja tu neticēji viņa teorijai, tad tu biji iesīkstējis, vec­modīgs sakārnis, tāpat kā tie zinātnieki, kas neticēja Koperni- ka teorijai, kurš Sauli novietoja Saules sistēmas centrā, - teo­rijai, kas tolaik daudziem ari šķita neticama. Jo Everets apgal­voja, ka ši daudzu pasauļu koncepcija ir īstenība, ka multipli universi tiešām pastāv. Ar laiku šos multiplos universus sāka dēvēt par multiversu.

Pagaidiet, - iejaucās Kriss. - Jūs gribat sacīt, ka tā ir pa­tiesība?

Jā, - atbildēja Gordons. - Tā ir patiesība.

Kā jūs zināt? - jautāja Mareks.

Es jums parādīšu. - Un Gordons paņēma kartona mapi,

uz kuras bija rakstīts "ITC/SLL tehnoloģijas".

•

Viņš izņēma baltu papīra lapu un sāka zīmēt. - Ļoti vien­kāršs eksperiments, to veic jau divsimt gadu. Uzstāda divas sie­nas - vienu pretī otrai. Pirmajā sienā ir viena vertikāla sprauga.

Viņš parādīja zīmējumu.

4

Tagad spīdinām pa spraugu gaismu. Uz pretējās sienas redzam…

Baltu līniju, - sacīja Mareks. - No gaismas, kas nāk pa spraugu.

Pareizi. Tas izskatītos apmēram tā. - Gordons izvilka no mapes fotogrāfiju.

Gordons turpināja zimēt. - Tagad ņemsim sienu nevis ar vienu, bet ar divām vertikālām spraugām. Spidināsim gaismu un uz pretējās sienas ieraudzīsim…

Divas vertikālas līnijas, - sacīja Mareks.

Nē. Mēs ieraudzīsim veselu rindu gaišu un tumšu stabi­ņu. - Viņš parādīja otru fotogrāfiju.

- Un, - turpināja Gordons, - ja spīdināsiet gaismu pa čet­rām spraugām, tad iegūsiet uz pusi mazāk stabiņu nekā ie­priekš. Tāpēc ka katrs otrais stabiņš paliek melns.

Mareks sarauca pieri. - Ja vairāk spraugu, tad mazāk stabi­ņu? Kāpēc?

- Parastais izskaidrojums ir tāds, kā es uzzīmēju: gaisma, kas izplūst pa spraugām, izturas kā divi viļņi, kuri pārklājas. Da­žās vietās tie papildina viens otru, citās vietās izslēdz viens ot­ru. Mēs sakām, ka viļņi viens ar otru interferē, un šis ir inter­ferences paraugs jeb interferogramma.

Nu? - ieteicās Kriss Hjūss. - Un kas vainas?

Vaina ir tāda, - sacīja Gordons, - ka es tikko jums sniedzu deviņpadsmitā gadsimta izskaidrojumu. Tas ir pilnīgi pieņe­mams, ja visi tic, ka gaisma ir vilnis. Taču kopš Einšteina mums ir zināms, ka gaismu veido daļiņas, ko sauc par fotoniem. Kā lai izskaidro fotonus, kas veido šādu rakstu?

Iestājās klusums. Klausītāji raustīja plecus.

Pirmo reizi ierunājās Deivids Sterns. - Daļiņas nav tik vien­kāršas, kā jūs tās aprakstāt. Daļiņām var parādīties dažas viļņu īpašības, atkarībā no situācijas. Daļiņas var interferēt cita ar citu. Šajā gadījumā fotoni gaismas starā interferē cits ar citu un rada šādu rakstu.

Tas šķiet loģiski, - piekrita Gordons. - Galu galā gaismas starā ir nesaskaitāmi daudz sīciņu fotonu. Nav grūti iedomā­ties, ka tie var kaut kādā veidā mijiedarboties un radīt šādu in­terferences paraugu.

Viņi māja ar galvu. Jā, to nebija grūti iztēloties.

Bet vai tas tiešām tā ir? - jautāja Gordons. - Vai tāds ir notiekošā izskaidrojums? Viens veids, kā to noskaidrot, ir iz­slēgt jebkādu mijiedarbību starp fotoniem. Ņemsim fotonus pa vienam. Tādi eksperimenti ir veikti. Gaismas staru padara tik vāju, ka tas nāk tikai pa vienam fotonam. Un aiz spraugām noliek ārkārtīgi jutīgus detektorus - tik jutīgus, ka tie spēj re­ģistrēt viena atsevišķa fotona pieskārienu. Skaidrs?

Viņi pamāja, šoreiz jau lēnāk.

Ko mes redzam? - turpinaja Gordons. - Mes redzam, ka atsevišķie fotoni atsitas tikai noteiktās vietās, bet no citām vien-

Tātad tagad nevar būt nekādas interferences 110 citiem fotoniem, jo ir darīšana tikai ar vienu. Tātad fotoni nāk pa vie­nam. Detektors reģistrē, kur tie atsitas. Un pēc dažām stun­dām mēs iegūstam rezultātu, kas ir apmēram šāds.

mēr izvairās. Tie uzvedas tieši tāpat kā parasts gaismas stars. Bet viņi taču nāk pa vienam! Nav nekādu citu fotonu, kas ar tiem interferētu. Tomēr kaut kas uz tiem iedarbojas, tāpēc ka tie izveido parasto interferences rakstu. Tātad - kas iedarbo­jas uz atsevišķo fotonu?

Klusums.

Mister Stern?

Sterns pakratīja galvu. - Ja aprēķinātu varbūtības…

Nemeklēsim glābiņu matemātikā! Paliksim pie realitātes! Galu galā tas ir reāli noticis eksperiments - ar īstiem fotoniem, kas atsitas pret īstiem detektoriem. Un uz tiem iedarbojas kaut kas īsts, reāls. Jautājums šāds: "Kas tas ir?"

-Tiem jābūt citiem fotoniem, - sacīja Sterns.

Jā, - teica Gordons, - bet kur viņi ir? Mums ir detektori, un tie neuzrāda nekādus citus fotonus. Tātad kur ir šie inter- ferējošie fotoni?

Sterns nopūtās. - Labs ir, - viņš teica un kā padodamies pa­cēla rokas.

Ko tu gribi teikt ar to "labs ir"? Kas par lietu? - jautāja Kriss.

Gordons pamāja Sternam. - Pasakiet viņiem!

Viņš grib pateikt to, ka šī viena fotona interference ir pie­rādījums, ka realitāte ir daudz lielāka par to, ko mēs redzam savā universā. Šī interference notiek, bet savā universā mēs nespējam tai saskatīt nekādu cēloni. Tātad šiem interferējoša- jiem fotoniem jābūt citos universos. Un tas pierāda, ka šie citi universi eksistē.

Pareizi, - apstiprināja Gordons. - Un dažkārt tie mijiedar­bojas ar mūsu pašu universu.

• •

Atvainojiet, - sacīja Mareks. - Varbūt tomēr varētu skaid­rāk? Kāpēc lai kāds cits universs interferētu ar mūsu universu?

Tāda ir multiversa daba, - atteica Gordons. - Atcerieties, multiversā universi nemitīgi sadalās, un tas nozīmē, ka daudzi citi universi ir ļoti līdzīgi mūsējam. Un mijiedarbojas tieši' šie līdzīgie universi. Katru reizi, kad mēs savā universā radām gaismas staru, gaismas stari tiek vienlaikus radīti daudzos citos universos, un fotoni no šiem citiem universiem interferē ar fo­toniem mūsu universā un rada šos rakstus, ko mēs redzam.

Un jūs gribat teikt, ka tā tas tiešām ir?

Tieši tā. Šis eksperiments ir pārbaudīts daudzas reizes.

Mareks sarauca pieri. Keita blenza galdiņā. Kriss kasīja pa­kausi.

Pēdīgi Deivids Sterns sacīja: - Bet visi universi taču nav lī­dzīgi mūsējam?

-Nē.

Vai tie visi ir vienlaicīgi ar mūsējo?

Visi nav, nē.

-Tātad daži universi pastāv kādā agrākā laikā?

Jā. Faktiski, tā kā to skaits ir bezgalīgs, šādi universi pa­stāv visos agrākajos laikos.

Sterns brīdi padomāja. - Un jūs mums sakāt, ka ITC ir ra­dījusi tehnoloģiju, kas ļauj aizceļot uz šiem citiem universiem?

-Jā, - apstiprināja Gordons, - tieši to es jums saku.

-Kā?

Mēs radām tārpveida tuneļsavienojumus no kvantu pu­tām.

Proti, ar Vīlera putām? Izmantojot laiktelpas subatomārās fluktuācijas?

-Jā.

Bet tas nav iespējams!

Gordons pasmaidīja. - Gan jūs pats pārliecināsieties, drīz vien.

Mēs? Ko jūs ar to gribat teikt? - jautāja Mareks.

Un man likās, ka jūs jau sapratāt, - sacīja Gordons. - Pro­fesors Džonstons atrodas četrpadsmitajā gadsimtā. Mēs gri­bam, lai jūs dodaties uz turieni un dabūjat viņu atpakaļ.

•

•

Neviens neteica ne vārda. Stjuarte nospieda pogu, un visi salona logi vienlaikus aizslīdēja ciet, aizklājot saules gaismu.

Viņa apstaigāja salonu, salikdama uz krēsliem segas un pala­gus un pārveidodama tos par gultām. Pie katras viņa nolika lie­las polsterētas austiņas.

Mēs dosimies uz četrpadsmito gadsimtu? - pārjautāja Kriss Hjūss. - Kā?

To būs vieglāk vienkārši parādīt, - sacīja Gordons. Viņš pasniedza katram mazu celofāna paciņu ar tabletēm. - Patla­ban jums būtu jāieņem šīs te.

Kas tās ir? - jautāja Kriss.

Triju veidu sedatīvi, - atbildēja Gordons. - Pēc tam es gri­bētu, lai jūs atguļaties, uzliekat austiņas un klausāties. Ja vēla­ties, varat ļauties miegam. Lidojums ilgst tikai desmit stundas, tā ka jūs šā vai tā īpaši daudz neapgūsiet. Bet vismaz pieradī­siet pie valodas un izrunas.

Kādas valodas? - jautāja Kriss, ieņemdams tabletes.

Senfranču un vidusperioda angļu.

Es jau zinu šīs valodas, - sacīja Mareks.

Šaubos gan, vai jums ir pareiza izruna. Uzlieciet austiņas!

Bet pareizo izrunu nezina neviens! - iebilda Mareks. Tik­līdz bija to pateicis, viņš attapās.

Es domāju, jūs pārliecināsieties, ka mēs zinām, - sacīja Gordons.

Kriss atgūlās gultā. Viņš uzvilka segu līdz zodam un uzlika austiņas. Tās vismaz drusku apslāpēs lidmašīnas motora trok­sni.

Tās gan ir stipras ripas, viņš nodomāja, jo pēkšņi sajuta lie­lu atslābumu. Viņš nespēja noturēt acis vaļā. Austiņās sāka ska­nēt ieraksts: - Dziļi ievelciet elpu! Iedomājieties, ka jūs esat skaistā, siltā dārzā. Viss ir jums pazīstams un patīkams. Tieši priekšā jūs redzat durvis, kas ved uz pagrabu. Jūs atverat dur­vis. Jūs labi pazīstat šo pagrabu, tāpēc ka tas ir jūsu pagrabs. Jūs sākat kāpt lejup pa akmens pakāpieniem uz siltu un patī­kamu pagrabu. Ar katru soli jūs dzirdat balsis. Jums ir patīka­mi tajās klausīties, jums ir viegli tajās klausīties.

Tad vīrieša un sievietes balsis sāka skanēt pamīšus.

Iedod man cepuri! Yiffmay mean haht.

Lūdzu, tava cepure. Hair baye thynhatt.

Paldies! Grah mersy.

laipni lūdzu! Ayepray thee.

Teikumi kļuva garāki. Drīz Krišam vairs nebija viegli tiem izsekot.

Man ir auksti. Man vajadzētu mēteli. Ayeam chillingcold, ee wolld leiferhalfa coot.

Kriss lēnītēm un nemanāmi slīga miegā, un sajūta bija tā­da, it kā viņš joprojām kāptu lejup pa kāpnēm dziļāk un dziļāk kādā alai līdzīgā, dobā, patīkamā vietā. Viņš bija mierīgs, lai gan pēdējie divi teikumi, ko viņš atcerējās, atstāja vieglu bažu no­spiedumu.

Sagatavojies cīņai! Dicht theeselv to ficht.

Kur ir mans zobens? Whar beest mee svvearde?

Bet tad viņš nopūtās. Un aizmiga.