07:24:33

Turpmāko pusstundu Keita pavadīja karotāju tiešā tuvumā, jājot cauri Arno vezumnieku zirgu un ratu rindām un mēģinot nonākt ziemeļpuses mežā. Arno vīri patlaban iekārtoja pama­tīgu telšu nometni mežmalā ar skatu uz zāļaino klajumu, kas sdepās augšup līdz pat pilij.

Vīri sauca, lai viņa nāk palīgā, bet viņa tikai pamāja, cenz­damās, lai žests ir pēc iespējas vīrišķīgāks, un jāja tālāk. Bei­dzot viņa nonāca pie paša meža un jāja gar to, līdz ieraudzīja

šauru taciņu, kas veda iekšā - tumsā un nošķirtībā. Te vina

» ' > >

drusku pagaidīja, ļaujot zirgam atpūsties un pašas strauji sito­šajai sirdij nomierināties, un tikai tad devās starp lapotnēm.

Tikmēr klajumā amatnieku pulciņš mudīgi uzstādīja vairā­kus trebušē - milzīgas un pēc skata neveiklas katapultas ar pa­matīgu koka siju armatūru ap šaujamo sviru, kura tika atvilk­ta ar stiprām kaņepāju virvēm, tad atlaista, lai šautos gaisā un aizlidinātu savu metamo pāri pils mūriem.

Šī ierīce svēra vismaz piecsimt mārciņu, taču amatnieki to salika aši, strādājot ļoti koordinēti, un, beiguši vienu, steidza pie nākamās. Tagad Keita beidzot saprata, kā atsevišķos gadī­jumos lielas baznīcas un pilis varēja uzcelt nieka pāris gadu lai­kā. Strādnieki bija tik prasmīgi un biedriski, ka viņi lieliski sa­pratās bez jebkādas virsvadības.

Viņa pagrieza zirgu un iejāja biezajā mežā uz ziemeļiem no pils.

Taciņa bija šaura, un, jo dziļāk viņa iejāja mežā, jo tumšāks tas tapa. Bija spocīgi šeit vienai; viņa dzirdēja pūču kliedzienus un patālas viņai svešu putnu balsis. Viņa jāja garām kokam, ku­rā sēdēja vairāki kraukļi. Saskaitīja: divpadsmit. Keita nodomā­ja, ka tā ir gluži vai kāda īpaša zīme. Nez, ko tā varētu vēstīt?

Lēni jājot cauri mežam, Keitai bija sajūta, ka viņa slīd atpa­kaļ laikā un piesavinās pirmatnīgāku domāšanas veidu. Lapot­nes saslēdzās virs galvas, bija tumšs kā vakarā. Viņai bija ie- slēgtības, apspiestības sajūta.

Pēc divdesmit minūtēm viņa atvieglota izjāja saulainā klaju- miņā, kur auga gara zāle. Otrā pusē viņa redzēja vietu starp kokiem, kur taka turpinājās. Jājot pāri klajumiņam, viņa pama­nīja tā kreisajā pusē greznu ēku. Dīvaini, viņa neatcerējās, ka kartēs šeit būtu atzīmēta jelkāda celtne, bet te nu tā bija: iz­skatījās pēc mazas pils vai pamatīgas muižas, balti kaļķotās sie­nas spīdēja saulē. Mājai bija četri mazi tornīši un zils plākšņu jumts. Pirmajā brīdī aina likās dzīvespriecīga, bet tad viņa ie­vēroja, ka visi logi ir restoti; viena jumta dala iegāzusies, atstā­jot lielu caurumu. Palīgēkas bija noplukušas, šķības un grei­zas. Šis klajumiņš bija kādreizējais mauriņš, bet tagad jau pamatīgi aizaudzis. Keita juta posta un aizmirstības gaisotni.

Viņa nodrebinājās un piecirta piešus. Viņa ievēroja, ka zāle priekšā nesen nomīņāta - pakavu pēdas -, tur bija jājis kāds cits, uz to pašu pusi, kur viņa. Kamēr viņa skadjās, viņa redzēja, kā garie zāles stiebri lēni paceļas un atgriežas iepriekšējā stāvoklī.

Kāds te bijis pavisam nesen. Varbūt tikai pirms dažām mi­nūtēm. Viņa uzmanīgi virzījās tālāk, uz klajumiņa otru malu.

Iejājot starp kokiem, viņu atkal ieskāva pustumsa. Taka priekšā kļuva dubļaina, un viņa skaidri redzēja, ka pakavu pē­das ved uz priekšu.

Laiku pa laikam viņa apstājās un saspringti ieklausījās. To­mēr priekšā it nekas nebija dzirdams. Vai nu jātnieks bija pā­rāk tālu, vai arī viņš bija ļoti kluss. Pāris reižu viņai likās, ka dzird zirga troksni, bet nebija pārliecināta.

Droši vien tās bija tikai viņas iedomas.

Viņa virzījās uz priekšu, uz vietu, kas viņas kartēs bija no­saukta: la chapelle verte morte - zaļās nāves kapela.

Meža pustumsā viņa ieraudzīja cilvēku, kas stāvēja, gurdi atspiedies pret nokaltušu koku. Tas bija vecs izdēdējis vīrs ar kapuci galvā un mežstrādnieka cirvi rokā. Kad Keita jāja ga­rām, viņš ierunājās: - Es jūs lūdzu, godātais kungs, es jūs lū­dzu! - Viņa balss bija vāra, sēcoša. - Atmetiet man, nabagam, kaut ko ēdamu, tik sen neesmu ēdis!

Keitai nelikās, ka viņai būtu kas ēdams, bet tad viņa atcerē­jās, ka bruņinieks bija izsniedzis viņiem pa mazam sainītim, tas bija piesiets aiz segliem. Viņa pasniedzās atpakaļ, salūkoja mai­zes donu un kaltētas vēršgaļas gabalu. Ēdamais nelikās apetīt- līgs, sevišķi tāpēc, ka bija piesūcies ar zirga sviedriem. Viņa sniedza šo cienastu svešiniekam.

Vecis mudīgi pienāca klāt un stiepās ar kaulainu roku pēc ēdiena, taču sagrāba nevis to, bet Keitas delnas locītavu negai­dīti stiprā tvērienā un mēģināja strauji izraut viņu no segliem. Viņš sajūsmināti iegruģinājās, tā bija pretīga skaņa; cīkstoties atkrita atpakaļ viņa kapuce, un Keita redzēja, ka viņš ir jaunāks, nekā bija izlicies. Patlaban vēl trīs vīri izskrēja no brikšņiem abpus takai, un viņa aptvēra, ka tie ir godini, zemnieku kārtas bandīti. Keita vēl turējās seglos, bet ilgi tajos palikt nebija ce­rību. Viņa spēra savam kleperim, bet tas bija saguris un neklau­sīja. Pavecais vīrs turpināja vilkt viņas roku, visu laiku murmi­nādams: - Ak tu, muļķa puika! Muļķa puika!

Nezinādama, ko citu darīt, viņa sauca palīgā, kliedza, cik plaušās bija jaudas, un tas uzbrucējus iztrūcināja, viņi pat uz bridi pārtrauca savu uzbrukumu. Tad dzīrās atkal mesties vir­sū Keitai, bet izdzirdēja tuvojamies auļojošu zirgu, kuru pava­dīja mežonīgs kaujas sauciens. Godini saskatījās un izklīda. Vi­si, izņemot izdēdējušo vīru, kurš negribēja laist vaļā Keitu un tagad draudēja viņai ar cirvi, ko bija pacēlis otrā rokā.

Tobrīd pa taku šurp brāzās bruņinieks, gluži kā rēgs - asins- sarkans. Viņa zirgs šņāca, no pakaviem dubļi šķīda pa gaisu, pats bija tik negants un asiņains, ka arī vecim palika savas dzī­vības žēl, un viņš, ko kājas nes, nozuda meža tumsā.

Kriss pieturēja zirgu. Keita juta lielu atvieglojuma vilni iz- plūstam caur augumu; izbīlis bija piedzīvots pamatīgs. Kriss smaidīja, acīm redzami apmierināts ar sevi.

Vai ar jums viss kārtībā, madam? - viņš jautāja.

Un ar tevi? - Keita izbrīnījusies atjautāja. Kriss bija bur­tiski izmircis asinīs; tās bija piekaltušas viņam pie sejas un vis­caur pie auguma. Kad viņš pasmaidīja, tās saplaisāja mutes kak­tiņos, atsedzot bālo ādu. Izskatījās, it kā viņš būtu izpeldināts vannā ar sarkano krāsu.

Nav ne vainas! - attrauca Kriss. - Kāds man blakus iecir­ta zirgam, laikam pāršķēla artēriju. Viens mirklis, un es pali­ku šitāds. Asinis ir karstas, vai tu to zināji?

Keita apstulbusi skatījās uz viņu, bija dīvaini dzirdēt jokus no cilvēka šādā izskatā. Viņš paņēma Keitas zirga pavadu un aši veda viņu projām. - Labāk negaidīsim, kamēr viņi pārgru- pējas, - sacīja Kriss. - Vai tev mamma nemācīja neielaisties sa­runās ar svešiem onkuļiem? It sevišķi, ja tādus satiec mežā?

Padesībā es domāju, ka grūtībās nonākuši svešinieki ir jā­paēdina un tad viņi palīdzēs tev.

Tikai pasakās, - sacīja Kriss. - īstajā pasaulē, ja mežā ap­stāsies palīdzēt nabadziņam, viņš ar saviem draugiem pievāks tavu zirgu un pašam pārgriezīs rīkli. Tāpēc neviens neapstājas.

Kriss joprojām plati smaidīja, viņš bija ļoti pašapzinīgs un uzjautrināts, un Keita sāka brīnīties, kāpēc agrāk nav pamanī­jusi un sajutusi, ka viņš ir visnotaļ pievilcīgs vīrietis, patiesi sim­pātisks. Bet tas, protams, viņa nodomāja, tāpēc, ka viņš bija iz­glābis viņai dzīvību. Viņa gluži vienkārši jutās pateicīga.

Ko tu vispār te dari? - viņa jautāja.

Kriss iesmējās. - Dzenos tev pakaļ. Man likās, ka tu būsi tālāk priekšā.

Taka sadalījās. Lielākā turpinājās, nosliecodes lejup, pa la­bi. Otra, daudz šaurāka, nogriezās pa kreisi, paliekot līdzena. Taču tā likās daudz mazāk staigāta.

Kā tev liekas? - jautāja Keita.

Pa galveno ceļu, - noteica Kriss. Viņš jāja pa priekšu, un Keita labprāt viņam sekoja. Mežaudze ap viņiem kļuva leknā­ka, papardes slējās turpat vai sešu pēdu augstumā un aizsedza skatu uz priekšu. Viņa dzirdēja attālu ūdens šalkoņu. Nogāze kļuva stāvāka, paparžu dēļ viņa vairs nevarēja redzēt pamatu zem kājām. Viņi nokāpa no zirgiem, piesēja tos pie koka un devās tālāk ar kājām.

Stāvums kļuva vēl kraujāks, taka pārvērtās par dubļu slie­di. Kriss paslīdēja, krita, ķērās zaros un krūmos, lai apstātos, tomēr Keitai nācās noraudzīties, kā viņš aizslīd lejup un tad ar kliedzienu nozūd skatienam.

Viņa nogaidīja. - Kris?

Atbildes nebija.

Viņa ieslēdza auss aparātiņu. - Kris?

Nekā.

Viņa nezināja, ko darīt: mēģināt virzīties uz priekšu vai at­kāpties. Viņa nolēma uzmanīgi sekot Krišam, jo tagad zināja, ka takas slidenums ir bīstams. Tomēr pēc dažiem piesardzī­giem soļiem zeme itin kā izslīdēja no kājapakšas, un viņa bez­palīdzīgi aizslīdēja pa dubļiem, atsitās pret pāris kokiem un pali­ka bez elpas.

Stāvums kļuva vēl krasāks. Keita slīdēja uz muguras, cen­tās ar kājām atgrūst koku zarus, tad mēģināja ieķerties kādā kokā vai krūmā, bet zari tikai skrāpēja seju, nobrāza rokas un palika nenoturami. Slidējums likās neapturams.

Nogāze visu laiku palika arvien stāvāka. Patlaban koki priekšā kļuva retāki, viņa redzēja gaismu starp stumbriem, dzirdēja ūdens šalkoņu. Viņa slīdēja lejup pa taku, kas gāja pa­ralēli mazai upītei. Koki kļuva vēl retāki, un viņa ieraudzīja, ka ap divdesmit jardu tālāk mežs spēji beidzas. Ūdens šalkoņa kļu­va skaļāka.

Un tad viņa aptvēra, kāpēc mežs beidzas.

Tā bija klints mala.

Un aiz tās bija ūdenskritums. Tieši priekšā.

Keita šausmās apvēlās uz vēdera, mēģināja ar pirkstiem, ar nagiem iekrampēties zemē, bet glumais māls neļāvās. Viņa tur­pināja slīdēt. Nevarēja apstāties. Viņa apvēlās atpakaļ uz mu­guras, slīdēja tālāk pa dubļu sliedi un varēja vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā tuvojas gals. Un tad viņa izšāvās no meža un

lidoja pa gaisu, neuzdrīkstēdamās paskatīties lejup.

Nākamajā acumirklī viņa ietriecās lapotnē, tvērās ar rokām, noturējās, šūpojās augšup lejup. Viņa bija iekritusi liela koka lapotnē, kas auga pārkāries pār klinti. Ūdenskritums bija tieši zem viņas. Tas nebija tik liels, kā Keitai bija licies. Desmit, var­būt piecpadsmit pēdu augsts. Apakšā bija upes paplašinājums. Nevarēja redzēt, cik tur ir dziļš.

Keita mēģināja rāpties atpakaļ pa koka zariem, taču viņas rokas bija pārāk dubļainas un slidenas. Viņa visu laiku slīdēja, vijās ap zaru kā mācēdama. Pēdīgi viņa karājās no tā kā sliņ­ķis, apķērusies ar visām četrām, un mēģināja uzvilkties aug­stāk. Viņai izdevās tikt kādas piecas pēdas atpakaļ, taču tad kļu­va skaidrs, ka šie mēģinājumi ir bezcerīgi.

Viņa krita.

Četras pēdas lejāk viņa atsitās pret citu zaru, ieķērās tajā slidenām, mālainām rokām, tad krita tālāk, atsitās pret vēl vie­nu zaru.

Tagad viņa bija tikai dažas pēdas virs ūdenskrituma, kas krākdams gāzās pār kraujas malu. Koka zari bija norasojuši mikli. Keita paskatījās lejup mutuļojošajā ūdenī. Dibens nebija redzams; nevarēja zināt, cik dziļš.

Viņa nedroši karājās zarā, nodomāja: kur, sasodīts, ir Kriss? Tad zars izslīdēja, un viņa krita.

Ūdens bija ledains, blāvi sakultā masa burbuļoja un šļācās visapkārt. Keita iekrita, uz bridi zaudēja orientāciju, tad atsi­tās pret dibena akmeņiem. Pēdīgi viņa iznira tieši zem rum­bas, ūdens ar neticamu spēku gāzās uz pakauša. Viņa nevarē­ja paelpot. Ienira, papeldēja dažus jardus lejup, atkal iznira. Šeit, upes paplašinājumā, ūdens bija rāmāks, tomēr joprojām stin­dzinoši auksts.

Keita izkāpa krastā un apsēdās uz akmens. Viņa redzēja, ka straujais ūdens noskalojis visus dubļus no viņas drēbēm un au­guma. Viņa jutās kā atjaunota - un ļoti gandarīta par to, ka ir dzīva.

Viņa pūlējās atgūt elpu un skatījās apkārt.

Viņa bija mazā, šaurā ielejā. Pēcpusdienas gaisma ūdens­krituma dēļ bija viegli dūmakaina. Ieleja bija lekni zaļa un mik­la, zāle mikla, koki un akmeņi noauguši ar sūnām. Tieši priek­šā akmeņaina taciņa veda uz mazu kapelu.

Arī kapela bija mikla, tās sienas un jumtu klāja gluma pelē­juma kārtiņa. Tā bija spilgti zaļa.

Zaļā kapela.

Viņa redzēja, ka pie kapelas durvīm nekārtīgi nokrautas sa­lauztas bruņas, vecas krūšu plāksnes rūsēja blāvajā saulē, ap­dauzītas ķiveres gulēja uz sāniem; turpat mētājās arī vairāki zo­beni un āvas.

Keita lūkojās pēc Kriša, bet neredzēja viņu. Acīmredzot viņš nebija kritis visu ceļu turpat, kur viņa. Droši vien viņš tagad mēģināja tikt lejā pa kādu citu taku. Viņa nodomāja, ka vaja­dzētu Krišu pagaidīt; pirmīt bija liels prieks, viņu ieraugot, ta­gad viņa trūka. Taču viņš nekur nebija redzams. Un, atskaitot ūdenskrituma šalkoņu, šai ielejā nekas nebija dzirdams, pat putnu balsis ne. Klusums bija draudīgs.

Uzmācās sajūta, ka viņa nav viena. Tā bija svešas klātbūt­nes sajūta.

Un tad viņa izdzirdēja no kapelas rēcienu: dzīvniecisku rīk­les skanu.

Viņa piecēlās un pa akmeņaino taciņu uzmanīgi tuvojās ie­roču kaudzei. Viņa paņēma zobenu, satvēra spalu ar abām ro­kām, lai gan sajūta bija muļķīga - zobens bija smags, un viņa apzinājās, ka nepietiks ne spēka, ne prasmes ar to rīkoties. Vi­ņa tagad bija tuvu kapelas durvīm, no tām nāca spēcīga trūdu smaka. Atskanēja vēl viens rēciens.

Pēkšņi durvīs parādījās bruņinieks un spēra soli uz priek­šu. Tas bija milzīgs vīrs, gandrīz septiņas pēdas garš, viņa bru­ņas bija nosmērētas ar zaļo pelējumu. Viņam galvā bija pama­tīga bruņucepure, seja nebija redzama. Bruņiniekam rokā bija smaga āva, līdzīga bendes cirvim.

Bruņinieks šūpoja āvu šurpu turpu un tuvojās viņai.

Keita instinktīvi atkāpās, ieurbusies ar skatienu āvā. Pirmā doma bija bēgt, taču bruņinieks bija strauji parādījies durvīs; Keita bažījās, ka tas varētu viņu noķert. Šā vai tā, viņa negri­bēja pagriezt muguru. Pašai uzbrukt būtu neprāts; bruņinieks bija gandrīz divreiz lielāks. Viņš neteica ne vārda, aiz bruņu- cepures sejsega skanēja tikai rūkšana un šņākšana - dzīvnie­ciskas, ārprātīgas skaņas. Viņš ir jucis, nodomāja Keita.

Bruņinieks ātri tuvojās, vairs nedrīkstēja kavēties. Keita no visa spēka vēzēja zobenu; bruņinieks pacēla āvu un atvairīja trie­cienu, metāls nošķindēja pret metālu; viņas zobens nodrebēja tik spēcīgi, ka gandrīz vai izspruka no rokām. Viņa cirta vēlreiz, šoreiz zemu, mēģinādama trāpīt pa kājām, taču ari šoreiz viņš viegli nobloķēja triecienu, un pēc veiklas āvas kustības spals izslī­dēja Keitai no rokām, un zobens aizlidoja zālē viņai aiz muguras.

Keita pagriezās un bēga. Bruņinieks iešņācās, metās pakaļ un sagrāba aiz īsajiem matiem. Viņš vilka kliedzošo Keitu pie kapelas. Sāpēja mati; priekšā viņa redzēja resnu baļķa gabalu ar daudzām cirtienu pēdām. Viņa saprata, kas tas ir: galvu cēr­tamais blukēns.

Keitai nebija spēka pretoties. Bruņinieks rupji nogrūda vi­ņu zemē, piespieda kaklu pie bluķa. Viņš nostājās, atspēries ar kāju Keitai pret muguru, lai noturētu viņu šādā stāvoklī. Kei­ta bezpalīdzīgi vicinājās ar rokām.

Bruņinieks cēla āvu. Keita ieraudzīja pār zāli pārslīdam ēnu.

Загрузка...