06:40:22

Lūdzu, nāciet šeit, godājamais ser Andrē! - teica Gijs de Malegāns, galanti palocīdamies un rādīdams ar roku.

Mareks pūlējās neizrādīt pārsteigumu. Ieauļojot larokā, viņš visnotaļ rēķinājās ar iespēju, ka Gijs un tā vīri tūdaļ viņu nogalinās. Taču tie izturējās pret viņu ar cieņu, gandrīz vai kā pret goda viesi. Viņš tagad jau bija dziļi cietoksnī, tālākajā iekš- pagalmā, no kura bija redzama izgaismota lielā zāle.

Malegāns veda viņu garām lielajai zālei uz īpašu akmens celtni labajā pusē. Šīs ēkas logiem bija ne tikai koka slēģi, bet arī caurspīdīgu cūkas pūšļu rūtis. Logos bija sveces, taču ne­vis iekšpusē, bet aiz cūku pūšļiem.

Mareks saprata, kāpēc tas tā, jau pirms iegājis šai namā, kas sastāvēja no vienas lielas telpas. Gar sienām uz koka platfor­mām virs grīdas līmeņa bija augstu sakrauti pelēki dūres lielu­ma drēbes maisiņi. Vienā stūrī dzelzs lodes bija sakrautas tum­šās piramīdās. Telpā bija jūtama asa, sausa smarža - un Mareks guva apliecinājumu tam, ko jau zināja.

Viņš atradās arsenālā.

Malegāns sacīja: - Tā, Maģistr, mēs atradām vienu no jūsu palīgiem.

Es jums pateicos. - Telpas vidū Profesors Edvards Džon­stons, sakrustojis kājas, sēdēja uz grīdas. Divas akmens tver­tnes ar pulvera maisījumiem bija noliktas viņam blakus. Trešā atradās viņam starp cepem, un Profesors rāmām riņķveida kus­tībām ar akmens stampiņu smalcināja pelēku pulveri. Ieraudzī­dams Mareku, viņš nepārtrauca darbu un neizrādīja ne mazā­ko pārsteigumu.

Sveiks, Andrē! - viņš teica.

Sveiks, Profesor!

Profesors joprojām mala. - Ar tevi viss kārtībā?

Jā, tikai kāja drusku savainota. - Patiesībā Mareks juta kāju pulsējam, taču brūce bija tīra; upe bija to kārtīgi izskalo­jusi, un viņš cerēja, ka tuvāko dažu dienu laikā tā sadzīs.

Profesors turpināja pacietīgi un nepārtraukti malt. - Tas ir labi, Andrē, - viņš noteica tai pašā mierīgajā tonī. - Kur pārē­jie?

Par Krišu es nezinu, - atbildēja Mareks. Viņš atcerējās, kā Kriss bija noplūdis ar asinīm. - Bet ar Keitu viss kārtībā, vina dodas sameklēt…

Brīnišķīgi, - viņu klusi pārtrauca Profesors, pamezdams acis uz seru Giju. Mainīdams tematu, viņš pamāja uz trauku. - Tu, protams, saproti, ko es daru, vai ne?

Savieno, - atteica Mareks. - Vai izejmateriāli labi?

Nav slikti, ņemot vērā situāciju. Vītola kokogles, kā zi­nāms, ir ideālas. Sērs ir diezgan tirs, nitrāts ir dabiskais.

Guano?

Sikspārņu mēsli.

Nūja, kas gan cits, - noteica Mareks. Šaujampulvera teh­noloģijas vēsture bija viens no Mareka pirmajiem studiju ob­jektiem. Eiropā šaujampulveris tika plaši ieviests tieši četrpa­dsmitajā gadsimtā. Tas bija viens no tiem izgudrojumiem, kurus, tāpat kā dzirnavu ratu vai automobili, nebija iespējams attiecināt uz konkrētu personu vai vietu. Sākotnējā recepte - viena daļa kokogles, viena daļa sēra, sešas daļas salpetra - nā­ca no Ķīnas. Taču vēsturnieki joprojām strīdējās, kādā veidā tā atceļojusi uz Eiropu un kad tā sākta lietot - vispirms vairāk kā aizdedzināšanas, nevis spridzināšanas līdzeklis. Šaujampul­veri sākotnēji lietoja, kad angļu vārdam firearms vēl bija tā bur­tiskā nozīme - "ieroči, kas izmanto uguni" - atšķirībā no mūs­dienu šautenēm un lielgabaliem.

Agrīno šaujampulveru sprāgtspēja bija zema, jo pulvera dar­bības ķīmiskā puse vēl nebija izprasta un tā darīšanas māksla nebija izkopta. Šaujampulveris sprāga, ārkārtīgi ātri sadegot kokoglei un sēram, degšanu nodrošināja bagātīgs skābekļa avots - proti, nitrātu sāļi, kurus vēlāk nosauca par salpetri. Vis­izplatītākā nitrātu izejviela bija sikspārņu mēsli no alām. Sākot­nēji šo vielu vispār neattīrīja, vienkārši pievienoja maisījumam.

Četrpadsmitā gadsimta lielais atklājums bija tāds, ka šau­jampulveris spraga labāk, ja to saberza ļoti smalku. Šo proce­su sauca par "savienošanu", un, ja to veica kārtīgi, tad šaujam­pulveris kļuva smalks kā talks. Bezgalīgo malšanas stundu gaitā sīciņās salpetra un sēra daļiņas tika iespiestas mikrosko­piskajās kokogles porās. Tāpēc atsevišķiem koksnes veidiem, piemēram, vītolam, tika dota priekšroka, jo to ogle bija porai­nāka.

Es te neredzu sietu, - sacīja Mareks. - Vai granulēsiet?

Nē. - Džonstons pasmaidīja. - Granulēšana vēl nav izgud­rota, atceries?

Granulēšana bija process, kura gaitā šaujampulvera maisī­jumam pievienoja ūdeni un radušos pastu izkaltēja. Granulē- tais pulveris bija daudz jaudīgāks par sausi sajaukto. Ķīmiski norise bija šāda: ūdens daļēji izšķīdināja salpetri, kurš rezultā­tā izoderēja kokogles mikroporu iekšpusi un šai procesā iene­sa porās arī nešķīstošās sēra daļiņas. Rezultātā pulveris bija ne tikai jaudīgāks, bet ari stabilāks un ilgāk uzglabājams. Taču Džonstonam bija taisnība; granulēšana tika izgudrota tikai ap 1400. gadu - apmēram četrdesmit gadus pēc šā briža.

Vai man pārņemt? - jautāja Mareks. Savienošana bija ilg­stošs process, dažkārt vajadzēja malt sešas vai pat astoņas stundas.

Nē. Es jau beidzu. - Profesors cēlās kājās un vērsās pie sera Gija: - Pasakiet lordam Oliveram, ka mēs esam gatavi de­monstrējumam.

Grieķu uguns?

Ne gluži, - atteica Džonstons.

Vēlās pēcpusdienas saules staros lords Olivers nepacietīgi staigāja gar cietokšņa masīvo ārējo mūri. Nocietinājums šeit bija piecpadsmit pēdu plats, lielgabali pie tā izskatījās niecīgi. Ar viņu kopā bija sers Gijs un ari sadrūmis Roberts de Kērs; viņi visi nogaidoši lūkojās uz Profesoru. - Nu, Maģistr? Jūs bei­dzot esat gatavs?

Jā, milord, - atteica Profesors, kurš nāca šurp, turēdams pa traukam katrā padusē. Mareks nesa trešo, kurā smalkais pelēkais pulveris bija sajaukts ar biezu eļļu. Džonstons bija pie­kodinājis nekādā ziņā nepieskarties šim maisījumam, taču brī­dinājums bija gluži lieks, jo šī lipīgā masa predgi smirdēja. Ma­reks nesa arī smilšu trauku.

Vai tā būs grieķu uguns?

Nē, milord. Kas labāks. Naukratas Atēnas uguns, ko dēvē ari par "automātisko uguni".

Ak tā? - norūca lords Olivers un piemiedza acis. - Rādiet!

Aiz lielgabala pletās austrumpuses klajums, kur rindā tika

saliktas trebušē katapultas - ap divsimt jardu atstatu, neaizsnie­dzamas strēlnieku bultām. Džonstons nolika traukus zemē starp pirmajiem diviem lielgabaliem. Pirmajā lielgabalā viņš ie­lādēja maisiņu no arsenāla, kā arī pamatīgu metāla bultu ar me­tāla spārniņiem. - Šis ir jūsu pulveris un jūsu bulta.

Pievērsies otram liegabalam, viņš rūpīgi iebēra savu smal­ki samalto šaujampulveri maisiņā un iebāza to lielgabalā. Tad viņš teica: - Andrē, smiltis, lūdzu! - Pienāca Mareks un nolika smilšu trauku Profesoram pie kājām.

Kam domātas tās smiltis? - jautāja Olivers.

Drošībai, milord, lai nemisējas. - Džonstons uzmanīgi pa­cēla otru metāla bultu un ievietoja to lielgabalā. Bultas gals bija rievots un rievās iepildīta biezā brūnā smirdīgā pasta.

Šis ir mans pulveris un mana bulta.

Lielgabalnieks pasniedza Profesoram tievu koka nūjiņu, ku­ras viens gals kvēloja sarkans. Džonstons pieskārās pirmajam lielgabalam.

Atskanēja necils sprādziens, nokūpēja melnu dūmu mutulī- tis, bulta aizlidoja klajumā un nokrita simt jardu pirms tuvākās trebušē.

Tagad mans pulveris un mana bulta.

Profesors pieskārās otram lielgabalam.

Atskanēja skaļš sprādziens, uzbangoja biezi dūmi, bulta no­krita trīs metrus no trebušē. Tā gulēja zālē.

Olivers pavīpsnāja. - Un tas viss? Tādēļ jau nebija vēr…

Tobrīd bulta uzliesmoja un sāka mest uz visām pusēm dzirksteļu kamolus. Trebušē uzreiz aizdegās, vīri no lauka skrēja turp ar zirgu dzirdināmajām kulēm, lai nodzēstu liesmas.

Skaidrs… - norūca lords Olivers.

Taču ūdens, izrādījās, nevis dzēsa, bet izplatīja liesmas. Ar katru šļācienu tās uzšāvās augstāk. Viri apjukuši atkāpās. Vi­ņiem nācās bezpalīdzīgi noskatīties, kā trebušē sadeg. īsā lai­kā tas pārvērtās par melnu, kūpošu baļķu masu.

Pie Dieva, Edvarda un Svētā Jura! - izsaucās Olivers.

Džonstons viegli paklanījās un pasmaidīja.

Bulta lido divtik tālu un pati aizdegas - kā tas panākts?

Pulveris ir ļoti smalki samalts un sprāgst stiprāk. Bultu rievās ir eļļa, sērs un nedzēsti kaļķi, kas sajaukti ar pakulām. Pieskaroties jebkādam ūdens daudzumam, šis maisījums aiz­degas - un zāle ir mitra. Tāpēc man šeit bija vajadzīgs smilšu trauks: gadījumam, ja man uz pirkstiem tiktu kaut drusciņa maisījuma, jo tas aizdegtos no pirkstu mikluma. Tas ir ļoti smalks ierocis, milord, ar to jāapietas ļoti uzmanīgi!

Viņš pievērsās trešajam traukam, Mareka nestajam.

Bet tagad, milord, - teica Džonstons, paņemdams koka nūjiņu, - laipni lūdzu skatīt sekojošo! - Viņš iemērca nūjiņu tre­šajā traukā, noklājot tās galu ar eļļaino, smirdīgo maisījumu. Viņš pacēla nūjiņu gaisā. - Kā redzat, nav nekādu pārmaiņu. Un nebūs nekādu pārmaiņu stundām un dienām, kamēr… - Te­atrāli kā burvju mākslinieks viņš no krūzītes uzšļakstija nūji-

nai ūdeni. »

Nūjiņa Profesora rokā sāka šņākt un dūmot, un tad gals aiz­degās ar spēcīgu oranžu liesmu.

Oho! - iepriecināts izsaucās Olivers. -Šito man vajag labi daudz. Cik vīru vajag, lai samaltu un sagatavotu šo jūsu maisī­jumu?

Ar diviem desmitiem pietiks, milord. Pieciem desmitiem veiksies ātrāk.

Dabūsiet piecdesmit vai, ja gribat, vairāk! - pavēstīja Oli­vers, berzēdams rokas. - Cik ātri jūs to varat iztaisīt?

Pašai sagatavošanai nevajag daudz laika, milord, - teica Džonstons, - taču to nevar darīt steigā, jo tas ir ļoti bīstams darbs. Un, kad tas būs paveikts, šī viela būs briesmu avots jū­su paša pilij, jo Arno noteikti centīsies uzbrukt ar degošiem šāviņiem. tu , Olivers nošņācās. - Tas mani neiztrauc, Maģistr! Sāciet ga­tavot, un es to likšu lietā jau šovakar!

Arsenālā Mareks skatījās, kā Džonstons sasēdina karavīrus rindās pa desmit; katram priekšā bija piesta. Džonstons gāja gar rindām, brīžiem piestādams un dodams rīkojumus. Kara­vīri ņurdēja, ka pielikti pie "virtuves darba", bet Džonstons vi­ņiem teica, ka viņi gatavošot "kara zāles".

Pēc dažām minūtēm Profesors atnāca pie Mareka telpas stūrī un apsēdās. Raudzīdamies karavīru darbā, Mareks sacī­ja: - Vai Donigers tev teica savu kroņa runu par to, ka mēs ne­drīkstam mainīt vēstures gaitu?

-Jā. Un?

Izskatās, ka mēs sniedzam Oliveram lielu palīdzību, aiz­sargājot pili pret Arno. Šīs bultas liks Arno atvilkt savas kata- pultas tik tālu, ka no tām vairs nebūs nekāda labuma. Nebūs to, nebūs iebrukuma pilī. Un Arno nespēlēs pacietības spēli. Viņa vīri gribēs ātrus rezultātus - visas neatkarīgās bandas tā­dus grib. Ja viņi neieņems pili uzreiz, viņi dosies tālāk.

-Jā, tas ir tiesa…

Bet pēc vēstures ir zināms, ka Arno pili ieņem.

Jā, - sacīja Džonstons, - taču ne jau aplenkuma rezultātā. Kāds nodevējs ielaidīs Arno vīrus iekšā.

Es arī par to domāju, - teica Mareks. - Neiznāk loģiski. Tādā gadījumā pilī vajadzētu atvērt vairākus vārtus. Vai node­vējs to var izdarīt? Es šaubos.

Džonstons smaidīja. - Tu domā, ka mūsu spēkos varētu būt palīdzēt Oliveram noturēt pili, un tad mēs būsim mainījuši vēsturi.

Nu, es tikai apsveru…

Mareks domāja, ka patiesībā no nākotnes viedokļa pils no­turēšanās vai krišana bija ļoti nozīmīgs notikums. Simtgadu ka­ra vēsturi varēja uzlūkot kā veselu aplenkumu un iekarojumu virkni. Piemēram, pēc dažiem gadiem bandīti ieņems Muēnas pilsētu pie Sēnas ietekas jūrā. Tā bija neliela kauja, tomēr tā deva kontroli pār Sēnu un līdz ar to iespēju ieņemt pilis līdz pašai Parīzei. Turklāt radās jautājums, kas izdzīvos un kas mirs. Jo bieži, krītot kādam cietoksnim, visi tā iemītnieki tika noga­lināti. Larokā atradās vairāki simti cilvēku. Ja viņi visi izdzīvo­tu, viņu pēcteču tūkstoši noteikti varētu citādi pagriezt vēstu­res ratu.

Iespējams, mēs to nemaz neuzzināsim, - sacīja Džon­stons. - Cik mums ir palicis laika?

Mareks paskatījās uz aproci. Taimeris rādīja 05:50:29. Viņš iekoda lūpā. Viņam bija aizmirsusies šī laika skaitīšana. Kad viņš iepriekšējo reizi skatījās, bija palikušas gandrīz deviņas stundas un licies, ka laika ir atliku likām. Sešas stundas vairs tādu iespaidu neradīja.

Nepilnas sešas stundas, - viņš atbildēja.

Un marķieris ir pie Keitas? -Jā.

Un kur viņa ir?

Aizjāja meklēt eju. - Mareks domāja: tagad bija vēla pēc­pusdiena; ja viņa atrastu eju, viņa viegli varētu nonākt pilī divu trīs stundu laikā.

Uz kurieni viņa devās to eju meklēt?

Uz zaļo kapelu.

Džonstons nopūtās. - Tātad tur, pēc Marsela ziņām, tā at­rodas? -Jā.

Un vina devas viena? -Jā.

Džonstons pašūpoja galvu. - Uz turieni neviens neiet.

Kāpēc?

Stāsta, ka zaļo kapelu apsargājot kāds ārprātīgs bruņi­nieks. Tur esot mirusi viņa mīļotā, un viņš no bēdām zaudējis prātu. Viņš esot ieslodzījis savas sievas māsu tuvējā muižā un tagad nogalinot katru, kas tuvojas šai muižai vai kapelai.

Tu domā, ka tā ir patiesība? - jautāja Mareks.

Džonstons paraustīja plecus. - Neviens nezina, - viņš tei­ca, - jo dzīvs neviens nav atgriezies.

Загрузка...