Mēris

MĒRIS

Tulkojusi Maija Silmale

Ir tikpat saprātīgi attēlot vienu

ieslodzījuma veidu, tēlojot kādu citu ieslodzījumu, kā attēlot kaut ko reālu, tēlojot to, kā istembā nav.

Daniels Dejo

Savādie notikumi, kas veido šīs hronikas sižetu, norisi­nājās 194… gadā Orānā. Pēc vispārējiem uzskatiem, tie nebija tur īsti vietā, jo mazliet izgāja no parastā rāmjiem. Pēc pirmā acu uzmetiena Orāna patiešām ir gluži pa­rasta pilsēta, nekas vairāk kā viena no franču prefektū­rām Alžīrijas piekrastē.

Pilsēhi pali, jāatzīst, ir neglīta. Tā izskatās klusa, un ir vajadzīgs laiks, lai pamanītu, kas padara to atšķirīgu no daudzām citam tirdzniecības pilsētām visos platuma grādos. Kā, piemēram, var iztēloties pilsētu bez baložiem, bez kokiem un dārziem, pilsētu, kur nav nedz spārnu plīvu, nedz lapu šalku, tā sakot, gluži neitrālu vietu. Ga­dalaiku maiņa tur lasāma vienīgi debesīs. Pavasara iestā­šanos vēstī tikai gaisa dzidrums vai puķu grozi, ko mazie pārdevēji atnesuši no pilsētas apkārtnes; tas ir pavasaris, ko pārdod tirgū. Vasarā saule aizdedzina pārāk izkaltu­šās ēkas un pārklāj sienas ar pelēku pelnu kārtu, — tad iespējams dzīvot vienīgi aizslēģoto logu ēnā. Turpretī ru­deņos ir īsti dubļu plūdi. Skaistas dienas iestājas tikai ziemā.

Ļoti ērts veids, lai iepazītu kādu pilsētu, ir papētīt, kā cilvēki tajās strādā, kā mīl un kā mirst. Mūsu mazajā pilsētā, varbūt klimata dēļ, tas viss notiek vienlaikus —• reizē drudžaini un izklaidīgi. Citiem vārdiem, cilvēki tur garlaikojas un cenšas ieviest paradumus. Mūsu pilsētas iedzīvotāji strādā daudz, bet vienmēr tikai tāpēc, lai kļūtu bagāti. Visvairāk viņus interesē tirdzniecība, un gal­venokārt, kā paši izsakās, viņi ir aizņemti ar darījumiem. Protams, viņiem patīk arī vienkārši prieki, viņi mīl sie­vietes, kino un jūras peldes. Bet — ļoti prātīgi — šīs Iz­priecas viņi pataupa sestdienas vakaram un svētdienai, nedēļas pārējās dienās mēģinādami nopelnīt daudz nau­das. Vakaros, atstājuši savus kantorus, viņi noteiktā stundā pulcējas kafejnīcās, pastaigājas pa vienu un to pašu bulvāri vai arī iziet uz māju balkoniem. Jaunāko cilvēku tieksmes ir spēcīgas un nepastāvīgas, turpretī vecāko ļaužu netikumi nesniedzas tālāk par kroketa spēles apvienībām, sadraudzīgo biedrību banketiem un klubiem, kuros uz augstām likmēm spēlē kārtis.

Bez šaubām, var iebilst, ka tas nav raksturīgi tikai mūsu pilsētai vien un ka īstenībā tādi ir visi mūsu laika­biedri. Bez šaubām, mūsu dienās nekas nav dabiskāks kā redzēt cilvēkus strādājam no rīta līdz vakaram un pēc tam kāršu spēlē, kafejnīcā vai tukšā pļāpāšanā nositam to laiku, kas atliek dzīvošanai. Bet ir pilsētas un zemes, kur ļaudīm šad tad rodas nojausma par kaut ko citu. Vis­pār tā gan nemaina viņu dzīvi. Tikai uz brīdi ir radusies nojausma, un tas vienmēr ir ieguvums. Orāna turpretī, kā liekas, ir pilsēta bez nojausmām, citiem vārdiem, gluži moderna pilsēta. Tāpēc nav nepieciešams sīkāk pastāstīt, kā mūsu pilsētā mīl. Vīrieši un sievietes vai nu ātri aprij viens otru tā- saucamajā mīlas aktā, vai arī brīvprātīgi stājas ilgā paraduma kalpībā divatā. Starp šīm galējī­bām bieži nav vidusceļa. Arī tas nav nekas neparasts. Orānā, tāpat kā citur, laika un pārdomu trūkuma dēļ cil­vēki ir spiesti mīlēt viens otru, paši to neatskārzdami.

Varbūt neparastākais mūsu pilsētā ir grūtības, ar kā­dām lajā jāsaduras mirstot. Starp citu, grūtības gan nav īstais vārds, pareizāk Initu runāt par neērtībām. Slimot nekad nav patīkami, taču ir pilsētas un zemes, kuras cil­vēkam palīdz pārciest slimību, kurās var savā ziņā ļauties slimībai. Slimniekam vajadzīgs maigums, viņam gribas uz kaut ko balstīties, tas ir gluži dabiski. Bet Orānā kli­mata pārmērības, darījumi, kas ir svarīgāki par visu, vienmuļā apkārtne, agri satumstošie vakari un vienkāršās izpriecas prasa labu veselību. Slimnieks tur jūtas gau­žām vientuļš. Nu iedomājieties cilvēku, kuram drīz jā­mirst, ieslēgtu šai slazdā aiz simtiem sienu, kas karstumā plaisā, kamēr tai pašā laikā visi citi pilsētas iedzīvotāji pie telefona vai kafejnīcās runā par pārvedu vekseļiem, pavadzīmēm, diskontu. Jūs sapratīsit, cik neērta var būt nave pat mūsu dienās, kad tā pienāk tādā nejūtīgā vidē.

Sie daži norādījumi varbūt rada pietiekamu priekšstatu par mūsu pilsētu. Vispār gan nevajag neko pārspīlēt. Sva­rīgi bija tikai uzsvērt šās pilsētas un dzīves šablonismu. Taču ļaudis viegli aizvada dienas, ja viņiem ir savi para­dumi. Tā kā mūsu pilsēta aizstāv tieši paradumus, var sacīt, ka viss ir vislabākajā kārtībā. No tāda viedokļa rau­goties, protams, dzīve nav sevišķi aizraujoša. Vismaz pie mums nav. nekārtības. Un mūsu atklātie, simpātiskie un darbīgie iedzīvotāji vienmēr izraisījuši iebraucējā sveši­niekā pelnītu cieņu. Šķiet, ka šī pilsēta, kurā nav nekā īpatnēja, kurai nav augu valsts un nav savas dvēseles, it kā atdusas, un cilvēks galu galā tajā iemieg. Tomēr taisnīgi jāpiebilst, ka pilsēta uzcelta ļoti gleznainā vietā, kailas plakankalnes vidū starp mirdzošiem pauguriem pie jūras līča ar apbrīnojamu krasta līniju. Atliek tikai nožē­lot, ka tā būvēta ar muguru pret līci, tāpēc no pilsētas nevar redzēt jūru, to vienmēr jāiet meklēt.

Pēc visa sacītā nebūs grūti iedomāties, ka mūsu pilsē­tas iedzīvotājiem nekas nelika gaidīt sarežģījumus, kādi gadījās ša gada pavasari un bija — vēlāk mēs to sapra­tām — it Ka pirmās pazīmes veselai rindai smagu noti­kumu, kurus esmu nodomājis šeit aprakstīt. Šie fakti da­žiem liksies gluži dabiski, citiem turpretī — gluži neti­cami. Taču galu gala hronists nevar ievērot visas pret­runas. Viņa uzdevums ir tikai sacīt: «Tā tas notika,» — kad viņš zina, ka tā patiešām noticis, ka notikumi skā­ruši veselas tautas dzīvi un ir tūkstošiem aculiecinieku, kas sirdī novērtēs viņa vārdu patiesīgumu.

Starp citu, stāstītājam, ar kuru jūs pagūsit iepazīties, nebūtu nekādu tiesību izmēģināt savas spējas tāda veida pasākumā, ja viņam nejauši nebūtu gadījies savākt zi­nāmu skaitu liecību un ja notikumu norise nebūtu viņu ierāvusi savā gaitā, kuru viņš grib te izklāstīt. Tas atļauj viņam ķerties pie vēsturnieka darba. Pats par sevi sa­protams, katrs vēsturnieks — ari tad, ja nav profesionā­lis, — vienmēr balstās uz dokumentiem. Šo notikumu ap­rakstītājam ir savi dokumenti: vispirms — paša pieredze, pēc tam — citu liecības, jo viņa loma bija tāda, ka viņam vajadzēja uzklausīt visu šai hronikā minēto personu at­zīšanos, un, visbeidzot, viņa rokās nākuši teksti. Viņš no­domājis smelties no tiem pēc saviem ieskatiem un tos iz­mantot pēc sava prāta. Viņš nodomājis arī… Bet varbūt ir laiks atstāt pie malas paskaidrojumus un aizbildinā­jumus un sākt stāstu. Par pašām pirmajām dienām jā­stāsta diezgan sīki,

16. aprīļa rītā ārsts Bernārs Rjē izgāja no sava kabineta un kāpņu laukuma vidū paklupa pret beigtu žurku. Pir­majā brīdī viņš nevērīgi paspēra nosprāgušo dzīvnieku sānis un devās lejup pa kāpnēm. Bet uz ielas viņš iedo­mājās, ka žurka tur nevar palikt, un griezās atpakaļ, lai brīdinātu durvju sargu. Pēc vecā Mišela izturēšanās viņš īsti apjauta, cik neparasts ir šis atradums. Tas, ka mājas kāpņu telpā guļ beigta žurka, viņam bija licies tikai sa­vādi, turpretī durvju sargs to uzskatīja par kaut ko skan­dalozu. Turklāt vecā vīra nostāja bija kategoriska: mājā žurku nav. Velti ārsts apgalvoja, ka otrā stāva kāpņu laukumā guļ viena, domājams, nosprāgusi žurka, vecā Mišela pārliecība palika nelokāma. Mājā žurku nav, tātad šo žurku kāds ienesis no ārienes. īsi sakot — nelabs joks.

Tai pašā vakarā, kad Bernārs Rjē stāvēja nama gaitenī un, grasīdamies kāpt augšā uz savu dzīvokli, meklēja at­slēgas, viņš ieraudzīja no koridora tumšā gala ļoganā gaitā tuvojamies resnu žurku ar slapju spalvu. Dzīvnieks apstājās, it kā mēģināja atgūt līdzsvaru, paskrēja uz ārsta pusi, vēlreiz apstājās, iespiegdamies apgriezās un beidzot nokrita, un no pavērtās mutes ar atkarenajām lū­pām sāka plūst asinis. Ārsts brīdi pavēroja dzīvnieku un kāpa augšā uz savu dzīvokli.

Viņš nedomāja par žurku. Redzot asinis, viņš atcerējās savas rūpes. Viņa sievai, kas sirga jau gadu, nākamajā dienā bija jābrauc uz kādu sanatoriju kalnos. Viņš atrada sievu guļamistabā, atlaidušos gultā, kā bija piekodinājis. Tā viņa sagatavojās nogurdinošajam ceļam. Viņa smai­dīja.

— Es jūtos ļoti labi, — viņa sacīja.

Ārsts naktslampiņas gaismā skatījās uz viņam pievēr­sto seju. Bcrnāram Rjē šī trīsdesmit gadus vecās sievie­tes seja, kuru turklāt bija apzīmogojusi slimība, vēl ar­vien likās tāda pati kā jaunībā — varbūt smaida dēļ, kas izdzēsa visu pārējo.

— Pamēģini aizmigt, — viņš sacīja. — Kopēja atnāks vienpadsmitos, un es jūs aizvedīšu uz pusdienas vilcienu.

Viņš noskūpstīja mazliet miklo pieri. Sievas smaids pa­vadīja viņu līdz durvīm.

Otrā dienā, 17. aprīlī, pulksten astoņos, durvju sargs apturēja ārstu, kad tas gāja garām, un sūdzējās, ka ļauni jokdari nolikuši trīs beigtas žurkas gaiteņa vidū. Droši vien viņi tās noķēruši sevišķi lielos slazdos, jo žurkas esot pilnas asiņu. Durvju sargs laiciņu pastāvējis uz sliekšņa,

turēdams žurkas aiz kājām un gaidīdams, ka vainīgie sevi nodos ar kādu zobgalību. Bet nekas tamlīdzīgs nebija noticis.

— Gan es viņus vienreiz dabūšu rokā, — Mišels sacīja.

Rjē ieintriģēts nolēma sākt apgaitu ar pilsētas nomali,

kur dzīvoja vistrūcīgākie pacienti. Tur netīrumus savāca daudz vēlāk nekā citur un automašīnas, kas brauca pa kvartāla taisnajām un putekļainajām ielām, gandrīz vai apgāza ietves malās atstātās atkritumu tvertnes. Iedams pa vienu no šīm ielām, ārsts saskaitīja kādu duci žurku, kas bija uzmestas uz dārzeņu atliekām un netīrām lupa­tām.

Pirmais slimnieks gulēja gultā istabā, kas atradās ielas pusē un noderēja reizē par guļamtelpu un ēdamistabu. Tas bija vecs spānietis skarbu, grumbu izvagotu seju. Viņam priekšā uz segas bija nolikti divi podi ar zirņiem. Tai brīdī, kad ārsts iegāja istabā, slimnieks, kas bija uz­rausies gultā pussēdus, atgāzās atpakaļ, cenzdamies at­gūt savu smago veca astmatiķa elpu. Sieva atnesa maz­gājamo bļodu.

— Vai redzējāt, dakter, — vecais injekcijas laika ieru­nājās, — viņas lien laukā, a ko?

— Jā, — sieva sacīja, — kaimiņš salasījis veselas trīs.

Vecis berzēja rokas.

— Viņas lien laukā, jūs viņas atradīsit visās atkritumu kastēs, tas ir bads!

Rjē nebija grūti noprast, ka visā kvartālā runā par žur­kām. Pabeidzis vizītes, viņš atgriezās mājās.

— Jums augšā ir telegramma, — durvju sargs Mišels sacīja.

Ārsts apjautājās, vai vairāk žurku neesot redzēts.

— Nē, kur nu! — Mišels atbildēja. — Es tagad stāvu sardzē, saprotiet. Un tie sivēni vairs neuzdrošinās.

Telegramma vēstīja, ka nākamajā dienā ieradīsies Rjē māte. Slimnieces prombūtnē viņa aprūpēs dēlu. Kad ārsts iegāja dzīvoklī, slimnieku kopēja jau bija tur. Rjē ierau­dzīja sievu stāvam ceļojuma kostīmā, viegli krāšļotu seju. yiņš uzsmaidīja.

Drīz pēc tam viņš stacijā palīdzēja sievai iekārtoties guļamvagonā. Sieva apskatīja kupeju. .

— Tā taču mums par dārgu, vai ne?

— Tas ir vajadzīgs, — Rjē atbildēja.

— Ko nozīmē visi šie gadījumi ar žurkām?

— Nezinu. Tas ir savādi, bet gan jau tas beigsies,

Tad viņš ļoti ātri lūdza tai piedošanu, viņam taču va­jadzējis to vairāk pieskatīt, bet viņš bijis par daudz nevē­rīgs. Sieva purināja galvu, it kā gribēdama viņu apklu­sināt. Tomēr Rjē piebilda:

— Viss būs labāk, kad tu atgriezīsies. Mēs sāksim no jauna.

Jā, —< viņa sacīja, acīm mirdzot, — mēs sāksim no jauna.

Pēc brīža viņa novērsās un raudzījās ārā pa logu. Uz perona Jaudis steidzās un grūstījās. Bija dzirdama loko­motīves šņākoņa. Viņš sauca sievu vārdā, un, kad tā pa­griezās, viņš redzēja, ka tās seja ir mikla no asarām.

— Nevajag, — viņš maigi sacīja.

Zem asarām atkal pavīdēja mazliet saspriegts smaids. Viņa dziļi ievilka elpu.

— Ej vien, viss būs labi.

Viņš cieši apskāva sievu un tad, stāvēdams jau uz pe­rona, otrpus loga, redzēja vienīgi viņas smaidu,

— Es tevi lūdzu, uzmanies!

Bet viņa nevarēja to dzirdēt.

Uz perona, netālu no izejas, Rjē uzskrēja virsū izmek­lēšanas tiesnesim Otonam, kas turēja pie rokas savu mazo zēnu. Ārsts jautāja, vai viņš kur braucot. Otona kungs — garš, ģērbies melnās drēbēs — bija savā ziņā līdzīgs kād­reiz tā dēvētajam labāko aprindu vīrietim, bet tai pašā laikā arī apbedīšanas biroja ierēdnim; viņš atbildēja laipni, taču pastrupi:

— Es gaidu Otona kundzi, kas aizbrauca apciemot manu ģimeni.

Lokomotīve nosvilpa.

— Žurkas… —tiesnesis sacīja.

Rjē grasījās spert soli uz vilciena pusi, bet tad pagrie­zās pret izeju.

— Jā, — viņš sacīja, — tas nekas.

No tā brīža viņam palika prātā vienīgi kāds atkritumu savācējs, kas nesa padusē kasti — pilnu ar nosprāgušām žurkām.

Tās pašas dienas pēcpusdienā, savas konsultācijas sā­kumā, Rjē pieņēma kādu jaunu cilvēku, par kuru viņam tika teikts, ka tas esot žurnālists un pirmo reizi atnācis jau no rīta. Tā vārds bija Raimons Rambērs. Rambērs, neliela auguma vīrietis platiem pleciem, apņēmīgu seju, gaišām, gudrām acīm, valkāja sportiska piegriezuma drēbes un, liekas, jutās dzīvē ērti. Viņš runāja bez aplinkiem. Kāda liela Parīzes laikraksta uzdevumā viņš izdarot aptauju par arābu dzīves apstākļiem, un viņam esot vajadzīgas ziņas par to sanitāro stāvokli. Rjē sacīja, ka šis stāvoklis nebūt neesot labs. Bet, iekams viņi ielaistos plašākā sarunā, ārsts vēlējās zināt, vai žurnālists drīkstot rakstīt patie­sību.

— Protams, [*] — tas atbildēja.

— Es gribu jautāt, vai jūs drīkstat izteikt pilnīgu no­sodījumu?

— Pilnīgu ne, tas gan jāatzīst. Bet es domāju, ka pil­nīgam nosodījumam nebūs pamata.

Rjē ļoti mierīgi atbildēja, ka pilnīgs nosodījums tiešām būtu nepamatots, bet, to jautādams, viņš tikai gribējis uz­zināt, vai Rambērs drīkstot vai nedrīkstot rakstīt visu pa­tiesību bez kādiem ierobežojumiem.

— Es piekrītu tikai neierobežotam vēstījumam. Tāpēc nesniegšu ziņas jūsu rakstam.

— Tā jau runātu Senžists*, — žurnālists smaidīdams iebilda.

Rjē, nepaceldams balsi, sacīja, ka viņš par to neko ne­zinot, bet šai gadījumā tā runājot cilvēks, kas, noguris no pasaules, kurā dzīvojot, tomēr neesot vienaldzīgs pret sa­viem līdzcilvēkiem, tāpēc nolēmis, cik tas viņa ziņā, no­raidīt netaisnību un piekāpšanos. Rambērs, ierāvis galvu plecos, raudzījās uz ārstu.

— Man šķiet, ka es jūs saprotu, — viņš beidzot sacīja unpiecēlās.

Ārsts viņu pavadīja līdz durvīm.

— Es jums pateicos, ka jūs to uztvērāt pareizi,

Rambērs likās sapīcis.

— Jā, — viņš teica, — es saprotu, piedodiet par trau­cējumu.

Ārsts paspieda viņam roku un sacīja, ka viņš varētu uzrakstīt interesantu reportāžu par daudzajām nosprāgu­šajām žurkām, ko patlaban atrodot pilsētā.

— Ak tā? — Rambērs izsaucās. — Tas ir interesanti.

Pulksten septiņpadsmitos, atkal dodoties vizītēs pie sa­viem pacientiem, ārsts sastapa kāpnēs vēl pajaunu, druknu cilvēku raupju, iekritušu seju, ko šķērsoja biezas uzacis. Šo cilvēku viņš jau bija kādreiz saticis pie spāņu dejotā­jiem, kas dzīvoja nama pēdējā stāvā. Zans Tarrū cītīgi vilka cigareti, vērodams, kā uz pakāpiena viņam pie kā­jām pirmsnāves krampjos raustās žurka. Viņš pacēla pret ārstu savas pelēkās acis rāmā un mazliet uzstājīgā ska­tienā, pateica labdienu un piebilda, ka žurku uzrašanās gan esot jocīga parādība.

— Jā, bet galu galā tas jau sāk uztraukt, — sacīja Rjē,

— Savā ziņā, dakter, tikai savā ziņā. Mēs nekad neko tamlīdzīgu neesam redzējuši, tas arī ir viss. Bet, manu­prāt, tas ir interesanti, jā, noteikti interesanti.

Tarrū pārlaida ar roku pār matiem, atsviezdams tos at­pakaļ, vēlreiz paskatījās uz tagad jau nekustīgo žurku, tad uzsmaidīja Rjē:

— Īstenībā, dakter, tā vispirms ir durvju sarga darī­šana.

Tik tiešām, ārsts ieraudzīja durvju sargu mājas priekšā atspiedušos pret sienu pie parādes durvīm, un viņa parasti sārtajā sejā bija manāms pagurums.

— Jā, es zinu, — vecais Mišels atbildēja Rjē, kas vi­ņam norādīja jauno atklājumu, — tagad tās atrod pa divi un trīs uzreiz. Bet tas pats notiek arī citās mājās.

Viņš likās nomākts un noraizējies. Ar neapzinātu kus­tību viņš paberzēja kaklu. Rjē apjautājās, kā viņš jūtoties. Durvju sargs, protams, nevarēja sacīt, ka justos slikti. Tikai garastāvoklis esot draņķīgs. Pēc viņa domām, vai­nīga oma. Žurkas viņu satriekušas, un viss būšot daudz labāk, kad tās atkal pazudīšot.

Bet nākamajā rītā, 18. aprīlī, kad ārsts Rjē veda no sta­cijas mājup savu māti, viņš sastapa Mišelu vēl vairāk sakritušos: uz kāpnēm 110 bēniņiem līdz pat pagrabam mē­tājās kādas desmit nosprāgušas žurkas. Blakus māju at­kritumu tvertnes bija pilnas ar tām. Ārsta māte uzņēma šo ziņu bez mazākā pārsteiguma.

— Tā jau gadās.

Viņa bija sīciņa, sudrabotiem matiem, melnām un mai­gām acīm.

— Esmu laimīga, ka atkal redzu tevi, Bernār, — viņa sacīja. — Žurkas pret to ir bezspēcīgas.

Viņš piekrita; taisnība, ar māti viss vienmēr likās viegli;

Tomēr Rjē piezvanīja uz žurku iznīcināšanas komunālo dienestu, kura priekšnieku pazina. Viņš jautāja, vai tas kaut ko dzirdējis par žurkām, kuras baru bariem nāk no­beigties brīvā gaisā. Mersjē, komunālā dienesta priekš­nieks, bija šo to dzirdējis, un pat viņa darba vietā, kas

atradās netālu no krastmalas, esot savākts ap piecdesmit nosprāgušu žurku. Viņam radies jautājums, vai tā esot nopietna parādība. Rjē nevarēja dot noteiktu atbildi, taču domāja, ka žurku iznīdēšanas dienestam vajagot iejauk­ties.

— Jā, — Mersjē sacīja, — pēc rīkojuma. Ja tu domā, ka tas patiešām ir pūļu vērts, es mēģināšu panākt, lai dod rīkojumu.

— Tas vienmēr ir pūlu vērts, — Rjē atbildēja.

Mājkalpotāja nupat bija viņam pastāstījusi, ka lielajā rūpnīcā, kur strādā tās vīrs, savākti vairāki simti nosprā­gušu žurku.

Katrā gadījumā apmēram ap to laiku mūsu pilsētas iedzīvotāji sāka uztraukties. Jo kopš 18. aprīļa no rūpnī­cām un noliktavām bija izsviests simtiem beigtu žurku. Dažreiz cilvēki bija spiesti nogalināt dzīvniekus, kuru agonija pārāk ieilga. Taču no pilsētas nomalēm līdz pat centram, visur, kur ārstam Rjē gadījās iet garām, visur, kur pulcējās pilsētas iedzīvotāji, redzēja beigtas žurkas — gan veselam kaudzēm atkritumu tvertnēs, gan garās rin­dās ielu notekās. No tās dienas par šo faktu sāka rakstīt vakara prese un jautāja, vai municipalitāte esot vai ne­esot nodomājusi rīkoties un kādus neatliekamus pasāku­mus tā paredzējusi, lai pasargātu pilsoņus no riebīgā iebrukuma. Municipalitāte neko nebija nodomājusi un itin neko paredzējusi, taču tā sāka ar to, ka sasauca sēdi, lai apspriestos. Žurku iznīcināšanas dienestam tika dots rīko­jums katru rītu, gaismai austot, savākt nosprāgušās žur­kas. Pēc tam divām dienesta automašīnām vajadzēja no­gādāt beigtos dzīvniekus atkritumu sadedzināšanas rūp­nīcā, kur tie jāsadedzina.

Taču turpmākajās dienās stāvoklis kļuva vēl nopietnāks. Savākto grauzēju skaits augtin auga, un ik rītu tos sa­lasīja aizvien vairāk un vairāk. Jau ceturtajā dienā žur­kas bariem nāca nobeigties zem klajas debess. Tās līda ārā no pažobelēm, 110 pazemes, no pagrabiem un noteku caurulēm, garās rindās streipuļoja augšup, lai pazvalstī- tos dienas gaismā, nokristu augšpēdus un nobeigtos cil­vēku tuvumā. Nakti gaiteņos vai ielās varēja skaidri dzir­dēt tās agonijā spiedzam. No rītiem priekšpilsētās žurkas tika atrastas pat notekās — ar nelielu asiņu plankumu uz smailā purna: dažas bija uzpūtušās un sapuvušas, ci­tas — sastingušas, ar vēl izslietām ūsām. Pašā pilsētā tās varēja redzēt nelielās čupās uz kāpņu laukumiem vai pa­galmos. Dažreiz tās nāca mirt ari pa vienai iestāžu hallēs, skolu pagalmos, uz kafejnīcu terasēm. Iedzīvotāji, gaužām apstulbuši, ieraudzīja tās visdzīvākajās pilsētas vietās. Ieroču laukums, bulvāri, Jūras promenāde nereti bija pie­gānīti ar žurku līķiem. Pilsētā, kas rītausmā bija iztīrīta 110 sprāgoņām, dienas laikā tie pamazām atkal savairojās aizvien lielākā skaitā. Ne vienam vien nakts gājējam ga­dījās uz trotuāra sajust zem pēdas vēl nesastinguša līķa elastīgo masu. Varētu domāt, ka pati zeme, uz kuras uz­celtas mūsu mājas, iztīrās no liekā šķidruma, Jauj izplūst virspusē strutām un pūžņiem, kas līdz šim saēda tās iek­šas. Padomājiet tik, kas tas bija par apjukumu mūsu mazajā, agrāk tik mierīgajā pilsētiņā, kuru šīs nedaudzās dienas pagalam satricināja: to varētu salīdzināt ar pavi­sam veselu cilvēku, kura sabiezējušās asinis pēkšņi sa­dumpojušās!

Tas aizgāja tiktāl, ka Ransdoka aģentūra (dokumentā­cija un informācija, visas ziņas par jebkuru tematu) savā bezmaksas ziņu radiopārraidē pavēstīja par seštūkstoš div­simt trīsdesmit vienu žurku, kas savāktas un sadedzinātas vienā dienā, 25. aprīlī. Šis skaitlis, kas skaidri raksturoja ainu, kuru pilsēta ik dienas skatīja savām acīm, vēl pa­vairoja apjukumu. Līdz šim ļaudis bija sūdzējušies tikai par diezgan pretīgiem gadījumiem. Tagad viņi apjauta, ka šajā parādībā, kuras izplatību vēl neviens nevarēja no­teikt un kuras izcelsme vēl nebija noskaidrota, slēpjas kaut kas draudīgs. Vienīgi vecais spānietis, astmas slim­nieks, joprojām berzēja rokas un atkārtoja vecīgā priekā: «Viņas lien laukā, viņaš lien laukā.»

Taču 28. aprīlī aģentūra ziņoja, ka savākts ap astoņi tūkstoši žurku, un satraukums pilsētā sasniedza augstāko pakāpi. Cilvēki prasīja radikālu rīcību, apsūdzēja varas iestādes, un daži, kam bija vasarnīcas jūrmalā, jau ru­nāja par pārvākšanos uz turieni. Bet nākamajā dienā aģentūra ziņoja, ka šī parādība pēkšņi izbeigusies un žurku iznīcināšanas dienests savācis tikai niecīgu dau­dzumu beigtu žurku. Pilsēta uzelpoja.

Tomēr tai pašā dienā ap pusdienas laiku ārsts Rjē, ap­turēdams savu automobili mājas priekšā, ieraudzīja ielas galā durvju sargu, kas ar mokām tuvojās, — nodurtu galvu, izplestām rokām un kājām, gluži kā raustāmā lelle. Vecais vīrs bija ieķēries elkonī kādam priesterim, kuru ārsts pazina. Tas bija Panlū tēvs, izglītots un aktīvs jezu­īts, kuru ārsts šad tad bija sastapis un kuru mūsu pilsētā visi ļoti cienīja — pat tie, kas bija vienaldzīgi pret reli­ģiju. Rjē pagaidīja viņus. Vecajam Mišelam bija spožas acis un svelpjoša elpa. Viņš esot juties nelāgi un gribējis ieelpot svaigu gaisu. Bet asas sāpes kaklā, padusēs un cirkšņos likušas viņam griezties atpakaļ un lūgt Panlū tēva palīdzību.

— 'tie ir tādi uzpampumi, — viņš sacīja, — es laikam būšu pārstiepies.

Izbāzis roku pa automobiļa durvīm, ārsts ar pirkstu aptaustīja Mišela kakla apakšdaļu; tur bija izveidojies tāds kā ciets, kokains mezgls.

— Liecieties gultā un izmēriet temperatūru, pēc pusdie­nas aiziešu jūs apraudzīt.

Pēc tam kad durvju sargs bija aizgājis, Rjē vaicāja Panlū tēvam, ko viņš domājot par žurkām.

— Ak! Tā droši vien būs kāda epidēmija, — svētais tēvs atbildēja, un viņa acis aiz apaļajiem briļļu stikliem smaidīja.

Pēc brokastīm, kad Rjē patlaban pārlasīja no sanatori­jas saņemto telegrammu, kas vēstīja par sievas ierašanos, ieskanējās telefons. Zvanīja kāds bijušais pacients, mēri­jas ierēdnis. Viņš jau sen sirga ar aortas sašaurināšanos, un, tā kā viņš bija trūcīgs, Rjē ārstēja viņu bez maksas.

— Jā, — viņš sacīja, — jūs mani atceraties. Bet runa ir par kādu citu. Atbrauciet tūlīt, kaut kas ir noticis ar manu kaimiņu.

Balss aprāvās. Rjē iedomājās durvju sargu un nolēma apmeklēt viņu pēc tam. Dažas minūtes vēlāk ārsts jau iegāja pazemā mājā Federba ielā, pilsētas ārējā kvartālā. Vēsajā un smirdošajā kāpņu telpā viņš satika Zozefu Granu, mērijas ierēdni, kas jau kāpa lejā viņu sagaidīt. Tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs dzeltenām ūsām, garš un salīcis, šauriem pleciem un tievām rokām un kājām.

— Nu jau ir labāk, — Grans sacīja, iedams ārstam pretī, — bet es jau domāju, ka viņš vairs nebūs dzīvotājs.

Viņš izšņauca degunu. Trešajā stāvā, kas bija pēdējais, Rjē izlasīja uz kreisās puses durvīm ar sarkanu krītu uz­vilktus vārdus: «Ienāciet, esmu pakāries.»

Viņi iegāja. No griestu lampas virs apgāzta krēsla no­karājās virve, galds bija aizbīdīts kaktā. Bet virve karā­jās tukšumā.

— Es laikā noņēmu viņu no cilpas, — sacīja Grans, kas vienmēr it kā meklēja vārdus, lai gan izteicās ļoti vienkāršā valodā, — Es tieši tai brīdī gāju ārā un iz­dzirdēju troksni. Ieraudzījis uzrakstu — kā lai jums iz­skaidro — es domāju, ka tas ir joks. Bet viņš ievaidē­jās… tā savādi, pat draudīgi, varētu sacīt.

Viņš pakasīja galvu:

— Man liekas, tai vajag būt sāpīgai operācijai. Es, protams, iegāju iekšā.

Viņi atgrūda durvis un atradās uz gaišas, bet naba­dzīgi iekārtotas istabas sliekšņa. Metāla gultā gulēja mazs, apaļš vīrelis. Viņš strauji elpoja un uzlūkoja ienā­cējus asiņu pieplūdušām acīm. Ārsts apstājās. Starp elpas vilcieniem viņš šķita sadzirdam aprautus žurku spiedzie­nus. Bet istabas kaktos nekas nekustējās. Rjē piegāja pie gultas. Cilvēks nebija kritis no pārāk liela augstuma, nedz arī pārāk spēji: skriemeļi bija veseli. Saprotams, ne­liela asfiksija. Vajadzēs iztaisīt rentgena uzņēmumu. Ārsts izdarīja kampara injekciju un sacīja, ka pēc dažām dienām viss būšot kārtībā.

— Paldies, dakter, — cilvēks pateicās aizsmakušā balsī.

Rjē pajautāja Granam, vai viņš esot ziņojis policijai,

un ierēdnis izskatījās apjucis.

— Nē, — viņš atbildēja, — ai, nē! Es domāju, ka vis­steidzamākais ir…

— Protams, — Rjē viņu pārtrauca. — Tad es to iz­darīšu.

Bet šai brīdī slimais gultā sarāvās un uztraukts uzslē­jās sēdus, iebilzdams, ka viņš jūtoties labi un neesot vērts nekur ziņot.

— Nomierinieties, — Rjē sacīja. — Tas taču nav nekas, ticiet man, bet man ir jāziņo.

— O-o! — slimais ievaidējās.

Un, atmeties atpakaļ, sāka raudāt, aprauti elsodams.

Grans, kas jau labu brīdi knibināja ūsas, piegāja pie gultas.

— Klausieties, Kotāra kungs, — viņš sacīja. — Mēģi­niet saprast. Var sacīt, ka ārsts ir savā ziņā atbildīgs. Ja, piemēram, jums uznāktu vēlēšanās atkal sākt,,.

Bet Kotārs, nevaldīdams asaras, sacīja, ka viņš to vairs nedarīšot, ka tas bijis tikai apmātības brīdis un ka viņš vēloties tikai, lai liek viņu mierā. Rjē uzrakstīja recepti.

— Norunāts, — viņš teica. — Lai tas paliek. Pēc pāris dienām atkal atnākšu. Bet nedariet muļķības.

Kāpņu telpā viņš sacīja Granam, ka esot spiests uzrak­stīt ziņojumu, bet viņš lūgšot policijas komisāru sākt iz­meklēšanu ne agrāk kā pēc divi dienām,

— Šonakt viņš jāuzrauga. Vai viņam ir tuvinieki?

— Vismaz es tos nepazīstu. Bet es pats varu palikt no­modā.

Grans pakratīja galvu.

— Arī viņu, saprotiet.. , nevaru sacīt, ka es viņu pa­zīstu. Bet vajag taču palīdzēt cilvēkam.

Mājas gaitenī Rjē neviļus paskatījās uz tumšajiem kak­tiem un jautāja Granam, vai žurkas no šī kvartāla pilnīgi pazudušas. Ierēdnis par to neko nezināja. Šis tas gan bija dzirdēts, bet viņš vispār nepievēršot īpašu uzmanību tam, ko runā kvartālā.

— Man ir citas rūpes, — Grans sacīja.

Rjē jau sniedza viņam roku. Ārsts steidzās apraudzīt durvju sargu un pēc tam gribēja uzrakstīt vēstuli sievai.

Vakara avīžu pārdevēji klaigādami pavēstīja, ka žurku iebrukums apturēts. Bet savu slimnieku Rjē atrada pa pusei izgāzušos no gultas, ar vienu roku uz vēdera, otru — pie kakla; raustīdamies krampjos, viņš vēma sar­kanīgu /.ulti netīrumu bļodā. Galīgi nomocījies, pavisam bez elpas, durvju sargs atkal apgūlās. Temperatūra viņam bija trīsdesmit deviņi un pieci, locekļi un kakla limfmez­gli uztukuši, uz sāna pletās divi melngani plankumi. Ta­gad viņš žēlojās par sāpēm iekšās.

— Man dedzina, — viņš teica, — tas draņķis dedzina.

Nomelnējušās lūpas neskaidri murmināja vārdus, un

viņš pievērsa ārstam izvalbījušās acis, kas asaroja aiz stiprām galvassāpēm. Sieva ar bažām raudzījās ārstā, bet Rjē joprojām klusēja.

— Dakter, — viņa jautāja, — kas tas ir?

— Tas var būt viss kas. Vēl neko noteiktu nevar pateikt. Līdz vakaram <— diēta un organisma tīrīšanās. Lai viņš daudz dzer.

Durvju sargu patiešām mocīja slāpes.

Uzkāpis dzīvoklī, Rjē piezvanīja kolēģim Rišāram, vie­nam no ievērojamākiem pilsētas ārstiem.

— Nē, —« Rišārs sacīja, — es nekā ārkārtēja neesmu manījis.

— Nekāda drudža ar lokāliem iekaisumiem?

— Jā, tomēr! Divi gadījumi ar stipri iekaisušiem limf­mezgliem.

— Anormāli?

Nu, ziniet, — Rišārs sacīja, pateikt, kas ir nor­māli

Vakarā durvju sargs murgoja drudzī ar četrdesmit iādu temperatūru un sūdzējās par žurkām. Rjē mēģināja noteikt augoņu raksturu. Viņš piededzināja kādu augoni n r terpentīnu, bet durvju sargs iekaucās:

— O-o! Draņķi!

Limfas dziedzeri bija vel vairak uzbrieduši, cieti un ko­kaini. Durvju sarga sieva pagalam uztraucās.

— Palieciet nomodā, — ārsts sacīja, — un, ja vajag, pasauciet mani.

Nākamajā dienā, 30. aprīlī, debesis bija zilas un valgas un pūta liegs, jau pasilts vējš. Tas atnesa puķu smaržu no tālākajām pilsētas nomalēm. Rīta trokšņi ielās šķita možāki, priecīgāki nekā parasts. Visā mūsu mazajā pil­sētā, kas tagad bija brīva no aklajām bailēm, kādās tā bija dzīvojusi veselu nedēju, šī diena bija pavasara atgrie­šanās diena. Pat Rjē, saņēmis no sievas nomierinošu vēs­tuli, viegliem soļiem nokāpa pie durvju sarga. Un patiesi, no rīta drudzis bija krities līdz trīsdesmit astoņiem grā­diem. Izvārgušais slimnieks gultā smaidīja.

— Nu jau ir labāk, vai ne, dakter? — sieva jautāja.

— Nogaidīsim.

Bet pusdienas laikā temperatūra pēkšņi paaugstinājās līdz četrdesmit grādiem, slimnieks nemitīgi murgoja, un atkal sākās vemšana. Kakla limfmezgli, ja tiem pieskā- lās, stipri sāpēja, un šķita, ka slimnieks cenšas turēt galvu iespējami tālu no pārējā ķermeņa. Sieva sēdēja gultas kāj­galī, uzlikusi rokas uz segas, un maigi turēja slimnieka kājas. Viņa uzlūkoja Rjē.

— Klausieties, — tas sacīja, — viņš jāizolē, un ārstē­šanā jāizmēģina ārkārtēji līdzekļi. Es piezvanīšu uz slim­nīcu, un mēs viņu aizvedīsim uz ambulanci.

Divas stundas vēlāk ārsts un durvju sarga sieva ambu­lancē noliecās pār slimnieku. No viņa pūtēm klātās rīkles izlauzās atsevišķi nesakarīgi vārdi.

— Žurkas! — viņš teica.

Zaļganīgs, vaskainām lūpām, svina pelēkiem plakstiem, īsu, saraustītu elpu, neciešami sāpošiem limfas dziedze­riem, iegrimis gultā, dziļi, dziļi, it kā gribēdams, lai tā aizvērtos virs viņa, vai it kā no pašām zemes dzīlēm kaut kas viņu nemitīgi sauktu, durvju sargs smaka nost zem neredzama smaguma. Sieva raudāja.

— Vai nav vairs nekādu cerību, dakter?

— Viņš ir miris, — Rjē sacīja.

Durvju sarga nāve — to patiešām var sacīt — iezīmēja šī mulsinošu parādību pilnā posma beigas un otra, sa­mērā daudz smagāka perioda sākumu, kad pirmā laika pārsteigums pamazām pārvērtās panikā. Mūsu pilsoņi — tagad viņi to atskārta — nekad nebija domājuši, ka mūsu pilsētiņa varētu būt īpaši izredzēta vieta, kur žurkām no­beigties saulē un durvju sargiem mirt no dīvainām sli­mībām. No tāda viedokļa raugoties, viņi patiešām mal­dījās un viņiem vajadzēja mainīt savus uzskatus. Ja ar to viss būtu beidzies, tad ieradumi, protams, gūtu virs­roku. Bet vēl citi mūsu pilsētas iedzīvotāji — un tie ne­būt katrreiz nebija durvju sargi vai trūcīgie — aizgāja pa to pašu ceļu, pa kuru pirmais bija devies vecais Mišels. Kopš tā brīža sākās bailes un līdz ar to pārdomas.

Tomēr pirms šo jauno notikumu sīkāka izklāsta stāstī­tājs uzskata par derīgu sniegt kāda cita aculiecinieka do­mas par nule aprakstīto periodu. Zans Tarrū, ar kuru jau sastapāmies stāsta sākumā, bija apmeties Orānā pirms dažām nedēļām un kopš tā laika dzīvoja kādā lielā vies­nīcā pilsētas centrā. Droši vien viņš bija pietiekami turīgs, lai iztiktu no saviem ienākumiem. Tomēr, lai gan pilsēta bija pamazam pieradusi pie viņa, neviens nevarēja pateikt, no kurienes viņš ieradies, nedz arī, kāpēc viņš ir šeit. Viņu sastapa visās sabiedriskajās vietās. Iestājoties pavasarim, viņu bieži redzēja pludmalē, viņš peldēja daudz un ar skaidri manāmu patiku. Aizvien smaidošais lāga vīrs, šķiet, bija draugos ar visiem parastajiem priekiem, tomēr nekļūdams to vergs. īstenībā vienīgais viņa paradums, ko varēja novērot, bija tas, ka viņš bieži apmeklēja spāniešu dejotājus un mūziķus, kuru mūsu pilsētā ir diezgan daudz.

Katrā gadījumā arī viņa piezīmju burtnīcas savā veidā ir šī grūtā laikposma hronika. Taču runa ir par ļoti īpat­nēju hroniku, kas it kā pakļauta nodomam aprakstīt visu mazsvarīgo. Pirmajā mirklī varētu domāt, ka Tarrū tīšām mēģina mazināt visu cilvēku un lietu nozīmīgumu. Vispā­rējā sajukuma laikā viņš īstenībā centās kļūt par vēstur­nieku tādām parādībām, kas nemaz neietilpst vēsturē. Bez šaubām, var nožēlot šādu viedokli un saskatīt tajā zināmu sirds saltumu. Taču ar visu to viņa piezīmju burtnīcas var sniegt šā perioda hronistam ļoti daudz papildu detaļu, ku­rām tomēr ir sava nozīme un kuru dīvainības pašas par sevi neļaus pārsteidzīgi spriest par šo interesanto cilvēku.

Pirmās Zana Tarrū piezīmes datētas ar viņa ierašanās dienu Prānā, Jau sākumā tajās izteikts neparasts apmie-

rinājums par to, ka viņš nokļuvis tik neglītā pilsētā. Tālāk īki aprakstīti abi bronzas lauvas, kas rotā mēriju, izteikti labvēlīgi apsvērumi par koku trūkumu, neizskatīgajām ēkām un bezjēdzīgo pilsētas plānojumu. Tarrū tur iepin arī tramvajos un uz ielas dzirdētas sarunas, neko tuvāk nepaskaidrojot, tikai ar nelielu piebildi kādam dialogam, kas skar cilvēku, vārdā Kānu. Tarrū dzirdējis divu tram­vaja konduktoru sarunu:

— Tu taču pazīsti Kānu? — viens jautājis.

— Kānu? Tādu plecīgu, ar melnām ūsām?

— Tas pats jau ir. Viņš strādāja pie sliežu pārmijām.

— Jā, kā tad!

— Nu redzi, viņš ir miris.

— Tā? Un kad tad?

— Pec notikuma ar žurkām.

— Redz kā! Un kas tad viņarn bija?

— Es nezinu. Drudzis. Turklāt viņš nebija nekāds stip­rais. Viņam bija augoņi padusēs. Un viņš neizturēja.

— Tomēr viņš izskatījās tāds pats kā visi.

— Nē, viņam bija vārgas krūtis, un viņš spēlēja «Or- feonā». Nepārtraukti pūst korneti — tas nogurdina.

— Nu, ja tu esi slims, tad nevajag pūst korneti, «— otrais nobeidza.

Pēc šiem dažiem norādījumiem Tarrū jautā pats sev, kāpēc gan Kāns gājis uz «Orfeonu», lai gan tas viņam acīmredzot bijis kaitīgi, un kādi dziļāki iemesli likuši vi­ņam riskēt ar dzīvību svētdienas svinīgo gājienu dēļ.

Tālāk, liekas, Tarrū rosinoši ietekmējusi aina, kas bieži bija vērojama uz balkona iepretim viņa logam. Viņa istaba patiešām atradās ielas pusē, kur mazās šķērsieliņas mūru ēnā gulēja kaķi. Bet katru dienu pēc brokastīm, kad visa pilsēta tveicē snauda, otrpus ielas uz balkona parādījās mazs večuks. Viņam bija sirmi, gludi saglausti mati, pats viņš bija taisns un bargs savā militāra piegriezuma uz­valkā un sauca kaķus attālā un maigā balsī: «Minci, minci…» Kaķi pavēra no miega vēl blāvās acis, taču ne­likās traucēties. Cilvēks saplēsa virs ielas papīru mazās strēmelītēs, un dzīvnieki, balto, lidojošo tauriņu pievilināti, iznāca ielas vidū un gausi pastiepa ķepu pretim pēdējiem papīra gabaliņiem. Tad mazais večuks spļāva uz kaķiem spēcīgi un precīzi. Ja spļāviens trāpīja mērķi, viņš smējās.

Visbeidzot, liekas, Tarrū noteikti valdzināja pilsētas ko­merciālais raksturs; tās ārējo izskatu, rosību un pat izpriecas šķita nosakām tirdzniecība. Tarrū augstu novēr­tēja šo īpatnību (tāds apzīmējums lietots piezīmju burtnī­cas), un viens no viņa cildinošajiem pierakstiem pat beidzas ar izsaucienu: «Beidzot!» Tās ir vienīgās vietas, kur tā laika ceļotāja piezīmēs it kā izpaužas viņa paša raksturs. Ir vienkārši grūti novērtēt šo piezīmju nozīmīgumu un no- pietņjjmu. Tā, pastāstījis, ka viesnīcas kasieris, atradis beigtu žurku, bija pieļāvis kļūdu rēķinā, Tarrū, ne tik skaidrā rokrakstā kā parasts, piebilst: «Jautājums: ko da­rīt, lai nezaudētu laiku? Atbilde: pilnībā izjust tā ilgumu. Līdzekļi: nosēdēt visu dienu zobārsta uzgaidāmajā istabā uz neērta krēsla; pavadīt visu svētdienas pēcpusdienu uz sava balkona; klausīties lekcijas nesaprotamā valodā, iz­vēlēties visgarākos un neērtākos dzelzceļa maršrutus un ceļot, protams, stāvus; stāvēt rindā pie teātra kasēm un nenopirkt biļeti, un tā joprojām, un tā joprojām…» Bet tūlīt pēc šādām valodas vai domas novirzēm piezīmju burtnīcās sīki aprakstīti tramvaji mūsu pilsētā, to laiv- veidīgā forma, nenoteiktā krāsa, parastā netīrība, un šīs pārdomas viņš beidz ar teicienu: «Tas ir iezīmīgi!» — kas nepaskaidro neko.

Katrā gadījumā Tarrū sniegtās ziņas par žurku parādī­šanos ir šādas:

«Šodien pretējās mājas mazais večuks samulsis. Kaķu vairs nav. Tie patiešām pazuduši: tos satrauc nosprāgu­šās žurkas, ko lielā vairumā atrod uz ielām. Manuprāt, nevar būt ne runas par to, ka kaķi ēstu sprāgušas žur­kas. Atceros, ka maniem kaķiem tās riebās. Taču tas ne­kavē viņus skraidīt pa pagrabiem, un mazais večuks ir samulsis. Viņš vairs nav tik glīti sasukājies, nav vairs tik varens. Var just, ka viņš ir satraukts. Pēc brītiņa viņš atkal iegāja iekšā. Tomēr vienreiz viņš izspļāva tukšumā.»

«Šodien pilsētā tika apturēts tramvajs, jo tajā atrada beigtu žurku, kas nezin kā tur bija iekļuvusi. Divas trīs sievietes izkāpa. Žurku izmeta ārā. Tramvajs brauca tā­lāk.»

«Viesnīcā nakts dežurants, kura vārdiem var ticēt, man sacīja, ka viņš gaidot kādu nelaimi pēc visām šīm žur­kām. «Kad žurkas atstāj kuģi…» Es atbildēju, ka tas ir taisnība, ja runā par kuģiem, bet vēl nekad nav pārbau­dīts, kā tas ir ar pilsētām. Tomēr viņa pārliecība bija nesatricināma. Es jautāju, kādu nelaimi, pēc viņa domām, varētu gaidīt. To viņš nezināja, jo nelaimi neesot iespē­jams paredzēt. Bet viņš nebrīnītos, ja notiktu zemestrīce.

Atzinu, ka tas ir iespējams, un viņš jautaja, vai tas mani neuztraucot.

Vienīgais, kas mani interesē, — es atbildēju, — ir

atrast iekšēju mieru.

.Viņš mani pilnīgi saprata.»

«Viesnīcas restorānā pusdieno kāda ļoti interesanta ģi­mene. Tēvs ir garš un kalsnējs, ģērbies tumšā uzvalkā ar cietu apkaklīti. Viņam ir pliks galvvidus ar divām sirmām matu šķipsnām abās pusēs. Apaļās un dzedrās ačeles, tie­vais deguns un taisnā mute piešķir viņam labi audzinā­tas pūces izskatu. Viņš allaž pirmais pienāk pie restorāna durvīm, tad pazūd, palaizdams garām sievu, sīciņu un melnu kā pele, pēc tam ienāk pats, un viņam pa pēdām seko zēns un meitenīte, apģērbti kā dresēti sunīši. Piegā­jis pie galdiņa, viņš nogaida, kamēr apsēžas sieva, tad ieņem savu vietu, un beidzot abi pūdeļi var uzmesties uz saviem krēsliem. Sievu un bērnus viņš uzrunā ar «jūs», pirmajai izsaka daudz pieklājīgu dzēlību, bet mantiniekus pavēlnieciski aprāj:

— Nikola, jūsu izturēšanās ir augstākajā mērā nesim­pātiska!

Un meitenīte ir tuvu asarām. Tieši to viņš gribēja pa­nākt.

Šorīt mazo zēnu bija ļoti satraucis notikums ar žurkām. Viņš gribēja par to kaut ko bilst pie galda.

— Pie galda par žurkām nemēdz runāt, Filip. Es jums aizliedzu turpmāk ņemt šo vārdu mutē.

— Tēvam taisnība, — sacīja melnā pele.

Abi pūdeļi iebāza degunus šķīvī, un pūce pateicās ar galvas mājienu, kas izbeidza sarunu.

Lai cik skaists būtu šis piemērs, pilsētā tomēr daudz runā par žurkām. Jautājumā iejaucas arī avīzes. Vietējo ziņu hroniku, kas parasti ir ļoti dažāda, tagad pilnīgi aiz­ņem kampaņa pret municipalitāti: «Vai mūsu pilsētas tēvi ir padomājuši par briesmām, kādas varēja radīt šo grau­zēju sapuvušie līķi?» Viesnīcas direktors vairs nespēj ru­nāt ne par ko citu. Tāpēc viņš jūtas stipri aizskarts. At­rast žurkas cienījamas viesnīcas liftā viņam šķiet kaut kas neaptverams. Lai viņu nomierinātu, es sacīju:

— Bet tā jau tas ir visur.

— Nu, lūk, — viņš atbildēja, — tagad pie mums ir tāpat kā visur.

Viņš pirmais pastāstīja man par neparasto drudzi, par kuru tagad visi sāk uztraukties. Saslimusi viena no vies- nlcas istabenēm.

— Bet tas nekādā ziņā nav lipīgs, — viņš steigšus paskaidroja.

Sacīju, ka man tas ir vienalga.

— Es saprotu! Kungs ir fatālists, tāpat kā es.

Neko tamlīdzīgu nebiju sacījis, turklāt es neesmu fatā­lists. Pateicu viņam to…»

No šā brīža Tarrū piezīmēs mazliet sīkāk aprakstīts dru­dzis, par kuru jau uztraucās sabiedrība. Piezīmēdams, ka līdz ar žurku pazušanu mazais večuks atkal atradis savus kaķus un pacietīgi labo tēmējumus, Tarrū piebilst, ka var jau saskaitīt ap desmit saslimšanas gadījumu un pa lie­lākajai dajai drudzis beidzies ar nāvi.

Visbeidzot, izmantojot dokumentu, var vēlreiz sniegt ārsta Rjē portretu, kādu to uzzīmējis Tarrū. Cik stāstī­tājs var spriest, portrets ir visai precīzs:

«Izskatās gadus trīsdesmit piecus vecs. Vidēja auguma. Plecīgs. Gandrīz taisnstūraina seja. Acis tumšas un go­dīgas. Žokļi izvirzīti. Liels, pareizi veidots deguns. Melnie mati ļoti īsi apcirpti. Mute izliekta, ar pilnīgām un gan­drīz pastāvīgi sakniebtām lūpām. Iededzis, melniem ma­tiem un vienmēr tumšās drānās, kas tomēr viņam ļoti piestāv, viņš ir mazliet līdzīgs sicīliešu zemniekam.

Viņš soļo ātri. No ietves nokāpj, nemainot gaitu, bet lielākoties uzkāpj uz pretējās ietves ar vieglu palēcienu. Pie auto stūres izklaidīgs un bieži atstāj virziena rādītā­jus paceltus pat pēc izdarīta pagrieziena. Staigā vienmēr kailu galvu. Izskatās zinošs.»

Tarrū minētie skaitļi bija pareizi. Ārsts Rjē par to kaut ko zināja. Viņš bija devis rīkojumu izolēt durvju sarga līķi un tūlīt pēc tam piezvanījis Rišāram, lai apjautātos par šo cirkšņu drudzi.

— Es neko nesaprotu, — Rišārs bija atbildējis. — Divi miruši, viens četrdesmit astoņu stundu laikā, otrs — trijās dienās. Kad es no rīta šo otru atstāju, atveseļošanās pa­zīmes bija acīm redzamas.

— Brīdiniet mani, ja būs vēl kādi saslimšanas gadī­jumi, — Rjē palūdza.

Viņš piezvanīja vēl dažiem ārstiem. Tādā aptaujā viņš uzzināja par apmēram divdesmit līdzīgiem saslimšanas gadījumiem nedaudzās dienās. Gandrīz visi tie bija bei­gušies ar nāvi. Tad viņš pieprasīja Rišāram, Orānas me­

diķu biedrības priekšsēdētājam, turpmāk slimnieku izolē­šanu.

— Bet es tur neko nevaru darīt, — Rišārs atbildēja. — Vajadzētu prefektūras rīkojumu. Starp citu, kāpēc jūs domājat, ka draud inficēšanās?

— Es nedomāju neko, bet simptomi rada bažas.

Rišārs tomēr uzskatīja, ka «viņam nav tiesību». Viņš

varot vienīgi parunāt ar prefektu.

Bet, kamēr viņi runāja, laiks samācās. Otrā dienā pēc durvju sarga nāves debesis klāja bieza migla. Pilsētā gāza lietus spēcīgām un īsām aumaļām. Pēkšņajām lietus gāz- mām sekoja aukains karstums. Pat jūra bija zaudējusi savu tumšo zilumu un zem miglainajām debesīm plaik- snīja sudraba vai tērauda spīdumā, no kā sāpēja acis. Pavasara mitrais karstums lika vēlēties svelmainu va­saru. Pilsētā, kas bija vitņveidīgi celta uz plakankalnes, ar joti šauru pieeju pie jūras, valdīja drūms stingums. Starp tās garajiem, apmestajiem mūriem, ielās ar putek­ļainajiem skatlogiem, netīri dzeltenajos tramvajos cilvēks mazliet jutās kā debesu cietumnieks. Vienīgi ārsta Rjē vecais pacients, pieveicis savu astmu, priecājās par tādu laiku.

— Nu tikai sutina! — viņš sacīja. — Bronhiem tas ir svētīgi.

Patiešām sutināja, bet ne vairāk, ne mazāk kā drudzis. Visai pilsētai bija drudzis, tāda sajūta vismaz uzmācās ārstam Rjē tai rītā, kad viņš devās uz Federba ielu, lai būtu klāt nopratināšanā par Kotāra pašnāvības mēģinā­jumu. Taču šī sajūta viņam likās aplama. Rjē to izskaid­roja ar nervozitāti un nemitīgajām rūpēm un nosprieda, ka nepieciešams kaut cik sakārtot domas.

Tobrīd, kad ārsts piebrauca, policijas komisārs vēl nebija ieradies. Grans jau gaidīja kāpņu telpā, un abi nolēma vis­pirms ieiet pie viņa, atstājot durvis vaļā. Mērijas ierēdnis apdzīvoja divas ļoti trūcīgi iekārtotas istabas. Acīs dūrās tikai balts koka grāmatplaukts ar divām trim vārdnīcām un melna tāfele, uz kuras varēja izlasīt pusnodzēstus vār­dus «ziedošām alejām». Pēc Grana domām, Kotārs bija pavadījis mierīgu nakti. Bet no rīta viņš bija pamodies ar stiprām galvassāpēm, pilnīgi nespējīgs kaut ko ap­jēgt. Grans likās noguris un nervozs, staigāja šurp un turp, atvēra un atkal aizvēra uz galda biezu mapi, pilnu ar aprakstītām lapām.

Pa šo laiku Grans pastāstīja ārstam, ka viņš gan maz pazīstot Kotāru, taču, kā liekoties, tam nekas daudz ne­piederot. Kotārs esot savādnieks. Viņu attieksmes ilgāku laiku esot aprobežojušās ar sasveicināšanos uz kāpnēm.

— Tikai divreiz esmu ar viņu runājis. Pirms dažām die­nām man nokrita uz kāpnēm kritu kārba, ko nesu mājās. Tur bij sarkani un zili krīti. Tai brīdī Kotārs iznāca kāp­nēs un palīdzēja tos salasīt. Viņš man jautāja, kam derot tādi dažādas krāsas krīti.

Tad Grans paskaidrojis, ka viņš mēģinot mazliet atjau­not savas latīņu valodas zināšanas. Kopš liceja laikiem tas esot stipri vien pagaisušas.

— Jā, jā, — Grans atkārtoja ārstam, — man apgal­voja, ka tas esot derīgi, lai labāk izprastu franču vārdu nozīmi.

Viņš tātad rakstot uz savas tāfeles latīņu vārdus. Ar zilu krītu pārrakstot to vārda daju, kas pēc attiecīgās deklinācijas vai konjugācijas mainās, bet ar sarkanu krītu — nemainīgo vārda daļu.

— Es nezinu, vai Kotārs mani saprata, bet viņš likās ieinteresēts un palūdza man vienu sarkano krītiņu. Tas mani mazliet pārsteidza, bet galu galā… es taču neva­rēju uzminēt, ka tas kalpos viņa nodomam.

Rjē jautāja, par ko viņi runājuši otrreiz. Bet sekretāra pavadībā ieradās policijas komisārs, kas gribēja vispirms dzirdēt Grana liecību. Ārsts ievēroja, ka Grans, runājot par Kotāru, visu laiku sauca viņu par «izmisušo». Reiz viņš pat lietoja izteicienu «liktenīgais lēmums». Viņi pārsprieda pašnāvības iemeslus, un Grans izvēlējās vārdus ļoti rū­pīgi. Beidzot viņš palika pie apzīmējuma «intīmi sarūg­tinājumi». Komisārs jautāja, vai pēc Kotāra izturēšanās neesot bijis paredzams tas, ko Grans saucot par «viņa lēmumu».

— Vakar viņš pieklauvēja pie manām durvīm, lai pa­lūgtu sērkociņus, — Grans sacīja. — Iedevu viņam kār­biņu. Viņš atvainojās, sacīdams, ka kaimiņu starpā … Tad viņš apgalvoja, ka noteikti atdošot sērkociņu kastīti. Teicu, lai viņš to patur.

Komisārs jautāja mērijas ierēdnim, vai Kotārs viņam neesot licies savāds.

— Man likās savādi tas, ka viņš it kā gribēja sākt ar mani runāties. Bet es tieši gatavojos strādāt.

Grans pievērsās ārstam un samulsis piebilda:

— Tas ir mans paša darbs.

Policijas komisārs tomēr vēlējās redzēt slimnieku. Bet Rjē domāja, ka būtu labāk vispirms sagatavot Kotāru šim apmeklējumam. Kad Rjē iegāja istabā, Kotārs, ģērbies likai pelēcīgā flaneļa pidžamā, bija uzslējies gultā sēdus un izbijies raudzījās uz durvīm.

— Policija, vai ne?

— Jā, — Rjē atbildēja. — Neuztraucieties. Divas trīs formalitātes, un jums būs miers.

Taču Kotārs atbildēja, ka tam neesot nekādas jēgas un ka viņš neciešot policiju. Rjē izrādīja nepacietību.

— Arī es nebūt nedievinu policiju. Vajag ātri un pa­reizi atbildēt uz viņu jautājumiem, lai vienreiz tas būtu galā.

Kotārs klusēja, un ārsts pagriezās pret durvīm. Bet mazais cilvēciņš pasauca viņu atpakaļ un, kad viņš bija pie gultas, satvēra viņa rokas:

— Nevar taču aiztikt slimnieku, vai ne, dakter, — cil­vēku, kas pakāries?

Rjē brīdi raudzījās Kotārā un beidzot pārliecināja viņu, ka par kaut ko tamlīdzīgu nekad nav bijis runas un ka arī viņš, ārsts, taču esot šeit, lai aizstāvētu savu slim­nieku. Kotāra sasprindzinājums, šķiet, atslāba, un Rjē pa­sauca policijas komisāru.

Tas nolasīja Kotāram Grana liecību un jautāja, vai viņš varot paskaidrot savas rīcības iemeslus. Kotārs, neuzlūko­jot komisāru, atbildēja tikai, ka «intīmi sarūgtinājumi — tas ir ļoti labi sacīts». Komisārs prašņāja, vai viņam ne­esot vēlēšanās vēlreiz atkārtot to pašu. Kotārs, kļūdams mundrāks, atbildēja, ka ne un vienīgais, ko viņš vēloties,— lai liekot viņu mierā.

— Man jums jāaizrāda, — komisārs aizkaitināts sa­cīja, — ka šobrīd jūs traucējat citu cilvēku mieru.

Bet, uztvēris Rjē mājienu, vairs neko neteica.

— Jūs varat iedomāties, — komisārs iziedams nopū­tās, — ka mums ir citas rūpes, kopš visur runā par šo drudzi…

Viņš jautāja ārstam, cik nopietns esot stāvoklis, un Rjē atbildēja, ka nezinot.

— Tur vainīgs laiks, nekas cits, — komisārs noteica.

Bez šaubām, vainīgs bija laiks. Viss lipa rokās, jo aug­stāk pacēlās saule, un Rjē juta bailes augam ar katru vizīti. Tās pašas dienas vakarā priekšpilsētā kads vecā slimnieka kaimiņš spieda sev cirkšņus un murgodams vienā laidā vēma. Viņam limfas dziedzeri bija daudz vairāk uztūkuši nekā durvju sargam. Viens no tiem sāka strutot un drīz atvērās kā sapuvis auglis. Atgriezies mā- jās, Rjē piezvanīja uz departamenta farmācijas preču no­liktavu. Viņa mediķa piezīmēs šai datumā ierakstīts tikai: «Atbilde negatīva.» Un viņu jau sauca uz citām vietām, kur bija līdzīgi saslimšanas gadījumi. Vajadzēja atvērt augoņus — tas bija skaidrs. Divi krusteniski griezieni ar ķirurga nazi, un no limfmezgliem izplūda ar asinīm sa- jaukusies putra. Slimnieki šausmīgās mokās noasiņoja. Bet tad plankumi parādījās arī uz vēdera un kājām, limf­mezgli pārstāja strutot, pēc tam atkal uzpampa. Visbiežāk slimais nomira, izplatīdams briesmīgu smaku.

Prese, kas bija tik pļāpīga žurku iebrukuma laikā, vairs nerakstīja neko. Jo žurkas mirst uz ielas, bet cilvēki —- savās istabās. Un avīzes interesē tikai iela. Toties tagad ar šo jautājumu sāka nodarboties prefektūra un municipa­litāte. Kamēr katrs ārsts nezināja'vairāk par diviem trim saslimšanas gadījumiem, neviens ir nedomāja kaut ko uz­sākt. Bet tad kāds iedomājās saskaitīt slimniekus. Iznā­kums bija satriecošs. Tikai dažās dienās nāves gadījumu skaits bija stipri palielinājies, un visiem, ko nodarbināja šī savādā slimība, kļuva skaidrs, ka runa ir par īstu epi­dēmiju. Tieši šo brīdi izvēlējās Rjē kolēģis Kastels, gados daudz vecāks par Rjē, lai viņu apciemotu.

— Jūs, protams, zināt, kas tas ir, Rjē? — viņš jautāja.

—- Es gaidu analīžu rezultātu.

— Bet es zinu. Man nav vajadzīgas analīzes. Es kādu laiku praktizēju Ķīnā un redzēju arī dažus gadījumus Pa­rīzē pirms gadiem divdesmit. Tikai šobrīd neviens neuz­drošinās saukt to vārdā. Sabiedriskā doma ir svēta: tikai bez panikas, galvenais, bez panikas! Un tad, kā sacīja kāds kolēģis: «Tas ir neiespējami, visi taču zina, ka Rietu­mos tas sen vairs nav sastopams.» Jā, to zina visi, tikai ne mirušie. Un jūs, Rjē, zināt tikpat labi kā es, kas tas ir.

Rjē pārdomāja. Pa kabineta logu viņš raudzījās uz klin- tāja akmens plecu, kas tālumā aizsedza līci. Zilajām de- besīin bija blāvs spožums, kas, mijkrēslim tuvojoties, kļuva maigāks.

— Jā, Kastei, — viņš sacīja, — tas ir gandrīz neticami. Bet tiešām šķiet, ka tas ir mēris.

Kastels piecēlās un devās uz durvju pusi.

— Jūs jau zināt, ko mums atbildēs, — vecais ārsts sa­cīja,—-«Tas jau sen izzudis no zemēm ar mērenu klimatu»,

—• Ko nozīmē «izzudis»? — Rjē paraustīja plecus.

— Jā. Un neaizmirstiet: vēl Parīzē, pirms gadiem div­desmit!

— Labi. Cerēsim, ka šoreiz nebūs ļaunāk kā toreiz. Bet tas tiešām ir neticami.

Nupat pirmoreiz tika minēts vārds «mēris». Lai Šai stāsta vietā, kad Bernārs Rjē paliek pie sava kabineta loga, vēstītājam ļauts attaisnot ārsta šaubas un pārstei­gumu, jo — ar dažām nelielām atšķirībām — viņš reaģēja tāpat kā lielākā daļa mūsu pilsētas iedzīvotāju. Patiešām, lielas nelaimes skar visus cilvēkus, bet ir grūti ticēt ne­laimei, kad tā uzbrūk negaidot. Pasaulē ir bijis tikpat daudz mēra sērgu, cik karu. Un tomēr cilvēki allaž ir tik­pat nesagatavoti kā mērim, tā karam. Ārsts Rjē bija nesa­gatavots tāpat kā pārējie mūsu pilsētas iedzīvotāji, tāpēc jāsaprot viņa nedrošība. Tā jāsaprot arī viņa svārstīšanās starp uztraukumu un paļāvību. Kad uzliesmo karš, ļaudis saka: «Tas nebūs ilgi, tas ir pārāk nejēdzīgi.» Un, bez šaubām, karš ir nejēdzīgs, tomēr var turpināties ilgi. Ne­jēdzība vienmēr bijusi sīksta, cilvēki būtu to pamanījuši, ja vienmēr nedomātu tikai par sevi. Mūsu pilsoņi šai ziņā bija tādi paši kā visi, viņi domāja par sevi, citiem vārdiem, bija humānisti: viņi neticēja nelaimei. Nelaime nav pēc cilvēku mēra, mēdz sacīt, ka nelaime esot nereāla, ļauns sapnis, kas paies. Taču ne vienmēr tā paiet, un — no ļauna sapņa atkal ļaunā sapnī — galu galā aiziet cilvēki un vispirms humānisti, kas piesargājas vismazāk. Mūsu pilsētas iedzīvotāji nebūt nebija vairāk vainīgi kā citi, viņi tikai aizmirsa būt pieticīgi un tāpēc domāja, ka viņiem vēl viss iespējams, un līdz ar to uzskatīja nelaimi par ne­iespējamu. Viņi joprojām kārtoja savas darīšanas, gata­vojās ceļojumiem, un viņiem bija pašiem savs viedoklis. Kā gan viņi varētu domāt par mēri, kas izslēdz nākotni, pārvietošanos un strīdus? Viņi iedomājās, ka ir brīvi, bet neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelai­mes.

Un pat pēc tam, kad ārsts Rjē savam draugam bija atzinies, ka vairāki slimnieki dažādās vietās nupat ne­gaidot miruši 110 mēra, briesmas viņam vēl arvien likās nereālas. Gluži vienkārši, ja cilvēks ir ārsts, tad viņš ra­dījis sev noteiktu priekšstatu par sāpēm un viņam ir maz­liet vairāk iztēles. Skatīdamies pa logu uz pilsētu, kura nemaz nebija mainījusies, ārsts juta, ka, domājot par nā­kotni, viņā mostas viegls pretīgums, ko mēdz saukt par bažām. Viņš mēģināja apkopot prātā visu, ko zināja par šo slimību. Skaitļi viļņoja atmiņā, un viņš sev teica, ka trīsdesmit lielajās mēra sērgās, kas vēsturē pazīstamas, miruši gandrīz simt miljonu cilvēku. Bet kas tas ir — simt miljonu mirušo? Ja cilvēks piedalījies karā, tad labi, ja viņš zina, kas tas ir — viens mirušais. Un, tā kā miris cilvēk kaut ko nozīmē tikai tad, ja mēs viņu esam redzē­juši mirušu, tad miljonu vēsturē izkaisīto līķu ir tikai dūmi iztēlē. Ārsts atcerējās Konstantinopoles mēri, kad, kā vēstī Prokops*, upuru skaits vienā dienā sasniedzis, desmit tūk­stošus. Desmit tūkstoši mirušo-—tas ir piecreiz vairāk nekā liela kinoteātra skatītāju skaits. Tieši tā vajadzētu darīt. Savākt ļaudis, kas izgājuši no pieciem kinoteātriem, aizvest viņus uz pilsētas laukumu, lai viņi tur nomirst, — tad rastos kaut cik skaidrāks priekšstats. Tad vismaz varētu iedomāties arī pazīstamas sejas šai anonīmajā kaudzē. Bet, protams, to nav iespējams īstenot, un kurš gan pa­zīst desmittūkstoš seju? Starp citu, tādi cilvēki kā Pro­kops neprata skaitīt, tas ir skaidrāks par skaidru. Pirms septiņdesmit gadiem Kantonā ar mēri bija nobeigušies četrdesmit tūkstoši žurku, iekāms sērga prasīja cilvēku upurus. Bet 1871. gadā vēl nebija iespējas saskaitīt žur­kas. Varēja izdarīt tikai aptuvenus aprēķinus, galvenajās līnijās, ar acim redzamām iespējām kļūdīties. Tomēr, ja žurka ir trīsdesmit centimetrus gara, tad četrdesmit tūk­stoši žurku, noliktas cita aiz citas, būtu …

Bet ārsts jau zaudēja pacietību. Viņš aizdomājās pārāk tālu, un to nedrīkstēja. Daži gadījumi vēl nav epidēmija, vajag tikai ievērot piesardzību. Jāturas pie tā, kas ir zi­nāms: reiboņi un pilnīgs nespēks, sarkanas acis, netīra mute, galvassāpes, buboņi, ārkārtīgas slāpes, murgi, plan­kumi uz ādas, neciešamas iekšējas sāpes un pēc visa tā… Un pēc visa tā ārsts Rjē atcerējās vienu teikumu, teikumu, ar ko viņa rokasgrāmatā beidzās simptomu uzskaitījums: «Pulss kļūst diegveidīgs, un nāve iestājas nenozīmīgas kustības rezultātā.» Jā, pēc visa tā cilvēka dzīvība karā­jās diega galā un trīs ceturtdaļas slimnieku — tādi bija precīzi skaitļi — bija pietiekami nepacietīgi, lai izdarītu šo nemanāmo kustību, kas viņus pazudināja.

Ārsts vēl arvien skatījās ārā pa logu. Vienā pusē rū-

4 * Prokops — bizantiešu vēsturnieks, dzimis ap V gs. beigām un miris ap 562. gadu. Savā grāmatā «Karš pret persiešiem» viņš ap­rakstījis mēra epidēmiju Konstantinopolē 542. gadā.

lun — spirgtās pavasara debesis, bet otrā pusē — vārds, kas vēl atbalsojās telpā: mēris. Sis vārds ietvēra ne tikai lo, ko tajā centās ielikt zinātne, bet arī veselu rindu ār­kārtēju priekšstatu, kuri nemaz nesaskanēja ar dzelteno un pelēcīgo, šai stundā mēreni rosīgo pilsētu, kas bija drīzāk dūcoša nekā trokšņaina un katrā ziņā laimīga, ja var būt reizē laimīgs un drūms. Un tik vienaldzīgs un rāms miers pavisam izdzēsa senās posta ainas, mēra pār-, ņemtās Atēnas, no kurām bija aizlidojuši visi putni, klusu mirēju pārpildītās Ķīnas pilsētas, Marseļas katordzniekus, kas krāva bedrēs pilošos līķus, Provansu, kur tika uzcelts liels mūris, kam vajadzēja aizturēt neganto mēra vēju, Jafu un tās riebīgos ubagus, mitrās un pūstošās guļvietas, kas bija pielipušas pie nomīdītās zemes Konstantinopoles hospitālī, slimniekus, ko vilka ar āķiem, maskēto ārstu karnevālu Melnā mēra laikā, dzīvo pārošanos Milānas kap­sētās, divričus ar miroņiem šausmu pārņemtajā Londonā un naktis un dienas, kad vienmēr un visur skanēja nebei­dzamie cilvēku kliedzieni. Nē, tam visam nebija tik daudz spēka, lai iznīcinātu šīs dienas mieru. Viņpus rūtīm pēkšņi ieskanējās neredzama tramvaja zvaniņš un vienā acumirklī izkliedēja nežēlību un sāpes. Vienīgi jūra namu nespodrā šaha galdiņa pašā galā liecināja par to, kas pasaulē ir satraucošs un nekad nezina miera. Un, skatoties uz līci, ārsts Rjē iedomājās sārtus, par kuriem stāsta Lukrēcijs [2] un kurus slimības nomāktie atēnieši sakrāva pie jūras. Uz turieni viņi nakti nesa mirušos, bet vietas bija par maz, un dzīvie kāvās ar lāpām, lai sadedzinātu sārtā tos, kas bija viņiem dārgi, un drīzāk bija ar mieru cīnīties asiņai­nos kautiņos nekā pamest savu tuvinieku līķus. Varēja iztēloties sarkani kvēlojošos sārtus rāmā un tumšā ūdens malā, lāpu kaujas naktī, kad sprēgāja dzirksteles un pret vērīgajām debesīm kāpa bieza, indīga dvinga. Bija jā­baidās, ka…

Bet saprāts darīja galu šim reibonim. īr taisnība, ka vārds «mēris» bija izrunāts, ir taisnība, ka šai pašā mirkli sērga kratīja un gāza gar zemi vienu vai divus upurus. Bet tā taču varēja arī pāriet. Vajadzēja tikai skaidru prātu atzīt to, kas bija jāatzīst, beidzot aizgaiņāt nekur nederīgas ēnas un sākt rīkoties, kā to prasa apstākļi. Gan

tad mēris izbeigsies, jo mēris bija kaut kas neiedomājams vai ari iedomājams izkropļoti. Ja tas izbeigsies ~~ un tas bija visticamākais, —» viss atkal būs labi. Pretējā gadījumā mēs zināsim, kas tas ir, un paskatīsimies, vai nav līdzekļi, kā to ierobežot pašā sākumā, lai pēc tam uzvarētu.

Ārsts atvēra logu, un vienā mirklī telpā ieplūda pilsētas trokšņi. No blakus darbnīcas skanēja motorzāģa īsā, at­kārtotā svelpoņa. Ārsts sapurinājās. Tur bija drošība, dro­šība meklējama ikdienas darbā. Viss pārējais turējās diega galā tin bija atkarīgs no nenozīmīgām kustībām, pie tā nevarēja pieķerties. Galvenais bija labi darīt savu darbu.

Tiktāl ārsts Rjē bija ticis savās pārdomās, kad viņam pieteica Zozefu Granu. Lai gan mērijas ierēdnim bija daudz dažādu uzdevumu, viņu laiku pa laikam izmantoja dzimtsarakstu biroja statistikas darbos. Tā šoreiz viņam bija jāsaskaita nāves gadījumi. Un, būdams pakalpīgs pēc dabas, viņš bija ar mieru pats atnest ārstam Rjē rezultātu kopiju.

Arsls redzēja ienākam Granu kopā ar tā kaimiņu Ko­tāru. Ierēdnis vicināja papīra lapu.

— Skaitļi palielinās, dakter, — viņš paziņoja, — Četr­desmit astoņās stundās miruši vienpadsmit.

Rjē sasveicinājās ar Kotāru un apjautājās, kā viņš jū­toties. Grans paskaidroja, ka Kotārs katrā ziņā gribējis ārstam pateikties un atvainoties par apgrūtinājumu. Bet Rjē jau pētīja lapu ar skaitļiem.

— Nu ja. Varbūt vajag izšķirties un saukt šo slimību tās īstajā vārdā, — Rjē sacīja. — Līdz šim mēs vilcinājā­mies. Taču nāciet man līdzi, man jāiet uz laboratoriju.

— Jā, jā, — sacīja Grans, kāpdams aiz ārsta lejup pa kāpnēm, — lietas jāsauc to īstajā vārdā. Bet kāds ir šis vārds?

— Es nevaru jums to teikt, turklāt no tā jums nebūtu nekāda labuma.

— Redziet nu, — ierēdnis pasmaidīja. — Tas nav tik viegli.

Viņi devās uz Ieroču laukuma pusi. Kotārs joprojām klusēja. Ielas sāka pildīties ļaudīm. Mūsu zemes īsais mij­krēslis jau atkāpās nakts priekšā, un pie vēl skaidrā ap­vāršņa parādījās pirmās zvaigznes. Dažus mirkļus vēlāk ielās iedegās spuldzes, padarīdamas tumšas visas debesis, un sarunu troksnis šķita mazliet skaļāks.

— Piedodiet, — Ieroču laukuma stūrī sacīja Grans, — man jābrauc ar tramvaju. Mani vakari ir svēti, Kā uifisu pusē mēdz sacīt: «Nekad nevajag atlikt uz rītu.,.»

Rjē bija jau ievērojis, ka Granam, kurš bija dzimis Montelimārā*, piemita dīvainais paradums mūžam atsauk- Iies uz kādu sava apvidus sakāmvārdu un vēl piebilst Kādu banālu nenoteiktas izcelsmes teicienu kā «sapņu laiks» vai «burvīgs apgaismojums».

— Jā, patiešām! — Kotārs sacīja. — Pēc vakariņām viņu vairs nevar izvilkt no mājas.

Rjē pajautāja Granam, vai viņš strādājot mērijas uzde­vumā. Grans atbildēja, ka ne, viņš strādājot pats sev.

— Ahā! — Rjē noteica, lai kaut ko sacītu. — Un daudz esat paveicis?

—• Jau gadiem ilgi strādāju ar lielu piespiešanos. Lai gan, no otras puses, īpašu panākumu nav.

— Bet galu galā ko tad jūs īsti darāt? — ārsts jautāja

apstādamies.

Grans kaut ko nomurmināja, pabīdīdams apaļo cepuri taisnāk uz savām lielajām ausīm. Un Rjē visai neskaidri nojauta, ka runa ir par personības atraisīšanos. Taču ierēdnis jau atvadījās un sīkiem, steidzīgiem soļiem devās augšup pa vīģes kokiem apstādīto Marnas bulvāri. Pie la­boratorijas Kotārs sacīja ārstam, ka viņš vēloties to sa­tikt, paprasīt padomu. Rjē, taustīdamies kabatās pēc sta­tistikas lapiņas, uzaicināja Kotāru atnākt uz konsultāciju, bet tad pārdomājis sacīja, ka viņam nākamajā dienā esot jābūt tai pilsētas rajonā un pievakarē viņš pats iegriezīšo- lies to apraudzīt.

Šķīries no Kotāra, ārsts pēkšņi atskārta, ka domā par Granu. Viņš iedomājās Granu mēra laikā, ne jau šī mēra, kas, bez šaubām, nebūs nekas nopietns, bet gan laikā, kad plosītos kāda no vēsturē minētajām lielajām mēra epidē­mijām. «Tādi cilvēki parasti tiek saudzēti.» Viņš atcerējās lasījis, ka mēris saudzējot vājas uzbūves cilvēkus un vis­vairāk iznīcinot spēcīgos. Un, domādams tālāk, ārsts no­sprieda, ka ierēdnim ir mazliet noslēpumains izskats.

Pēc pirmā acu uzmetiena Zozefs Grans nebija nekas vairāk kā sīks mērijas ierēdnis, pēc kāda viņš izskatījās. Garš un vājš viņš plīvoja savās drēbēs, kuras allaž izrau­dzījās lielākas, nekā vajag, iedomādamies, ka tad tās viņam ilgāk kalpos, Vairums apakšējo zobu gan vēl bija saglabājušies, toties augšžokļa zobi bija izrauti. Smaidot viņš stipri uzvilka augšlūpu, tāpēc mute likās tumša. Ja šim portretam vēl pievieno seminārista gaitu, māku slīdēt gar pašu sienu un nemanot ielavīties pa durvīm, mūžīgo pagraba un dūmu smaržu un gaužām neiezīmīgos vaib­stus, tad jāatzīst, ka viņu nevarēja iedomāties nekur citur kā pie rakstāmgalda cītīgi pārlūkojam tarifus pilsētas du­šas paviljoniem vai apkopojam kāda jauna darbinieka da­tus ziņojumam, kurā jānosaka cita takse par saimniecības atkritumu aizvākšanu. Pat cilvēkam, kurš par Granu neko nezināja, viņš šķita dzimis, lai izpildītu nemanāmos, to­mēr nepieciešamos municipalitātes palīgierēdņa uzdevu­mus par sešdesmit diviem frankiem trīsdesmit dienā.

Patiešām, viņš teica, ka tāds apzīmējums esot minēts formulārā aiz vārda «kvalifikācija». Toreiz pirms divdes­mit diviem gadiem, aizgājis no universitātes, ko naudas trūkuma dēļ nevarēja pabeigt, Grans bija pieņēmis šo amatu, viņam tika dotas cerības, kā viņš sacīja, uz drīzu «ieskaitīšanu štatā». Vajadzēja tikai zināmu laiku pierā­dīt prasmi orientēties sarežģītajos jautājumos, ko izvir­zīja mūsu pilsētas pārvaldīšana. Pēc tam — tā viņam ap­galvoja — viņš katrā ziņā ieņemšot redaktora posteni, kas ļaujot dzīvot visai plaši. Protams, 2ozefu Granu ne­būt nevadīja godkāre, par to viņš pārliecināja ar grūtsir­dīgu smaidu. Bet izredzes ar godīgiem līdzekļiem padarīt savu dzīvi materiāli nodrošinātu un līdz ar to iespēja bez sirdsapziņas pārmetumiem nodoties savai visvairāk iemī­ļotajai nodarbībai viņu ļoti vilināja. Ja viņš bija piedāvā­jumu pieņēmis, tad tikai aiz cienījamiem iemesliem un, ja tā var sacīt, aiz uzticības kādam ideālam.

Šāds pagaidu stāvoklis turpinājās jau ilgus gadus, dzī­ves prasības bija nesamērīgi pieaugušas, bet Grana alga, par spīti vispārējai algas paaugstināšanai, joprojām bija smieklīgi maza. Grans par to bija žēlojies ārstam Rjē, bet, šķiet, nevienam tas nerūpēja. Tāda nu reiz bija Grana īpatnība vai vismaz viena no tās pazīmēm. Viņš taču būtu varējis, kaut arī neizmantotu savas tiesības, par kurām nebija īsti drošs, vismaz atsaukties uz dota­jām garantijām. Bet, pirmkārt, biroja priekšnieks, kurš viņu toreiz pieņēma darbā, jau sen bija miris, un vispār ierēdnis vairs neatcerējās, kas tieši viņam solīts. Bei­dzot — un pats galvenais — Zozefam Granam bija grūti atrast īstos vārdus.

Šī savdabība vislabāk raksturoja mūsu līdzpilsoni, kā

Rjē to varēja novērot. Tieši tas viņu pastāvīgi kavēja uz- rakstīt reklamācijas vēstuli, par kuru viņš domāja, vai rīkoties secīgi apstākļiem. Ja ticam viņam, tad viņš ne­kādi nejutās spējīgs lietot vārdu «tiesības», par ko nebija īsti drošs, nedz arī vārdu «solījumi», jo tas nozīmētu, ka viņš prasa to, kas viņām pienākas, un tā jau būtu ne­kaunība, kāda nav savienojama ar viņa ieņemamā amata necilumu. No otras puses, viņš atteicās lietot tādus iztei­cienus kā «labvēlība», «lūgt», «pateicība», uzskatīdams, ka tie nesaskan ar viņa pašcieņu. Un tā, neatrazdams īsto vārdu, mūsu līdzpilsonis līdz diezgan lielam vecu­mam vēl arvien veica savus nemanāmos pienākumus. Turklāt, joprojām spriežot pēc tā, ko viņš stāstīja ārstam Rjē, viņš bija pārliecinājies, ka viņam materiālā dzīve ir visādā ziņā nodrošināta, jo galu galā vajadzēja tikai piemērot dzīves prasības līdzekļiem. Tā viņš atzina, ka taisnība ir teicienam, ko bija iecienījis mērs, mūsu pilsē­tas lielrūpnieks, kurš allaž pārliecinoši apgalvoja, ka beigu beigās (un viņš īpaši uzsvēra šo teicienu, kurā bija visa sprieduma sāls), ka beigu beigās tātad neviens ne­kad nav redzējis kādu nomirstam badā. Katrā gadījumā Zozefa Grana gandrīz askētiskais dzīvesveids beidzot bija viņu patiešām atbrīvojis no visām šāda veida rai­zēm. Viņš joprojām meklēja vārdus.

Savā ziņā var sacīt, ka viņa dzīve bija pamācoša. Viņš piederēja pie tiem — kā mūsu pilsētā, tā citur — reti sa­stopamajiem cilvēkiem, kam vienmēr ir drosme ļauties krietnām jūtām. Tā nelielā daļa, ko viņš par sevi uzticēja citiem, patiešām liecināja par labsirdību un pieķeršanos, kurā mūsu dienās reti kāds uzdrošinās atzīties. Viņš ne- sarka, atklādams, ka mīl savus māsasbērnus un māsu, vienīgo radinieci, kas viņam palikusi un ko viņš ik pēc pāris gadiem brauca apciemot uz Franciju. Viņš atzinās, ka atmiņas par vecākiem, kas miruši, viņam gluži jau­nam esot, vēl arvien viņu skumdina. Viņš nenoliedza, ka vairāk par visu mīl kādu zvanu, kas liegi skan viņa kvar­tālā ap pieciem pievakarē. Tomēr, pieminot šīs tik vienkār­šās emocijas, visniecīgākais vārds viņam prasīja milzu pūles. Visbeidzot, šis vārdu grūtības sagādāja viņam vis­lielākās raizes.

«Ai, dakter,» viņš sacīja, «kā es gribētu iemācīties iz­teikties!» Par to viņš runāja katrreiz, kad sastapa Rjē.

Tai vakarā, noraudzīdamies aizejošajā ierēdnī, ārsts pēkšņi saprata, ko Grans bija gribējis teikt: viņš, bez šau­bām, rakstīja grāmatu vai kaut ko tamlīdzīgu. Ceļā uz laboratoriju, kurp Rjē beidzot devās, tas viņu nomieri­nāja. Viņš zināja, ka šī izjūta ir muļķīga, tomēr nespēja ticēt, ka mēris patiešām varētu uzbrukt pilsētai, kurā at­rodami vienkārši kalpotāji, kas izkopj cieņas vērtas dīvai­nības. Tik tiešām, viņš nevarēja iedomāties tādas dīvai­nības mēra laikā, tāpēc nosprieda, ka mūsu pilsētas iedzī­votāju vidū mērim praktiski nav nākotnes.

Otrā dienā ar uzstājību, ko vlsī uzskatīja par pārlie­cīgu, Rjē panāca, ka prefektūrā tika sasaukta sanitārā komisija.

— Taisnība, iedzīvotāji ir satraukti, — Rišārs bija at­zinis. — Bet pļāpas jau visu pārspīlē. Prefekts man sa­cīja: «Ja vēlaties, rīkosimies ātri, bet tikai klusībā.» Starp citu, viņš esot pārliecināts, ka tā ir veltīga trauksme.

Bernārs Rjē veda Kastelu savā automašīnā uz prefek­tūru.

— Vai jūs zināt, — Kastels jautāja, ka departa­mentā nav seruma?

— Zinu. Es zvanīju uz noliktavu. Pārzinis nokrita kā no mākoņiem. Serums jāizraksta 110 Parīzes.

— Cerams, ka tas neies ilgi.

— Es jau nosūtīju telegrammu, — Rjē atbildēja,

Prefekts bija laipns, bet nervozs.

— Sāksim, kungi, — viņš sacīja. — Vai man sniegt īsu situācijas pārskatu?

Rišārs domāja, ka tas nav vajadzīgs. Ārstiem apstākļi bija zināmi. Tikai jānoskaidro jautājums, kā vajadzētu rīkoties.

— Jānoskaidro Jautājums, — vecais Kastels skarbi iebilda, — vai tas ir mēris vai nav.

Divi trīs ārsti nenocietās neiekliegušies. Pārējie šķita svārstāmies. Bet prefekts pietrūkās kājās un neviļus pa­griezās pret durvīm, it kā pārbaudīdams, vai tās spēj aizkavēt trako teicienu izplatīties pa gaiteņiem. Rišārs paziņoja, ka, pēc viņa domām, nevajagot ļauties panikai: runa esot par drudzi ar ingvinālām komplikācijām, tas esot viss, ko varot sacīt, jo hipotēzes kā zinātnē, tā dzīvē allaž esot bīstamas. Vecais Kastels mierīgi kodīja padzel­tējušās ūsas, tad paskatījās ar savām gaišajām acīm uz Rjē. Pēc tam pievērsa laipnu skatienu klātesošajiem un piebilda: viņš zinot ļoti labi, ka tas ir mēris, bet, pats par sevi saprotams, to oficiāli atzīdami, ārsti būtu spiesti

Jio ķerties pie ļoti stingriem pasākumiem. Viņš zinot, ka tieši tāpēc kolēģi vilcinoties, un tālab, viņu miera dēļ, varot arī pieļaut, ka tas nav mēris. Prefekts uztraucās un sa­cīja, ka šī katrā ziņā neesot laba ievirze pārrunām.

— Nav svarīgi, vai tā ir laba vai slikta ievirze pārru­nām, — Kastels atteica, — bet svarīgi, lai tā liktu pārdo­māt.

Tā kā Rjē klusēja, prefekts jautāja, kāds esot viņa

viedoklis.

— Tas ir tīfa veida drudzis, tikai ar buboņlem un vem­šanu. Esmu mēģinājis iegriezt buboņus. Tā varēja izdarīt analīzes, kurās, kā laboranti domā, atrasts īstais, resnais mēra bacilis. Lai aina būtu pilnīga, tomēr jāpiebilst, ka zināmas specifiskas mikroba modifikācijas nesaskan ar tā klasisko aprakstu.

Rišārs uzsvēra, ka tas vēl pieļaujot šaubas un tāpēc vajadzētu vismaz pagaidīt rezultātus veselai rindai ana­līžu, kas uzsāktas pirms dažām dienām.

— Kad mikrobs, — Rjē pēc īsa klusuma brīža turpi­nāja, — ir spējīgs triju dienu laikā četrkārt palielināt liesas apjomu, uzbriedināt tievās zarnas un vēdera do­buma sieniņas limfmezglus apelsīna lielumā un putras biezumā, tad tiešām vairs nekādu šaubu nevar būt. Infek­cijas perēkļi aizvien vairāk paplašinās. Ja sērga tikpat ātri izplatīsies tālāk un netiks apturēta, tad nepilnos di­vos mēnešos tā var nonāvēt pusi no pilsētas iedzīvotā­jiem. Tāpēc nav svarīgi, vai jūs to saucat par mēri vai progresējošo drudzi. Svarīgi ir neļaut tam nonāvēt pusi pilsētas iedzīvotāju.

Rišārs domāja, ka nevajagot visu tēlot tik tumšās krā­sās, ka, starp citu, inficēšanās nemaz neesot pierādīta, jo viņa slimnieku tuvinieki vēl esot veseli.

— Bet citi ir miruši, — Rjē aizrādīja. — Un, protams, inficēšanās nekad nav absolūta, citādi mēs iegūtu bez­galīgu matemātisko progresiju un nonāktu pie satrieco­šas iedzīvotāju skaita samazināšanās. Neko nevajag tē­lot pārāk melnās krāsās. Vajag tikai kaut ko darīt pie­sardzības labā.

Rišārs tomēr gribēja izdarīt kopsavilkumu, atgādinā­dams, ka, lai apturētu epidēmiju, ja tā pati no sevis neiz­beigtos, būtu jāveic ļoti stingri profilaktiski pasākumi, kas paredzēti likumā; lai to darītu, vajadzētu oficiāli at­zīt, ka tas ir mēris; ka šai ziņā vēl nav pilnīgas skaidrī­bas un tāpēc tas viss vēl jāapsver.

—- Runa nav par to, vai likumā paredzētie pasākumi ir vai nav stingri,.— Rjē neatlaidās, — bet gan par to, vai tie ir nepieciešami, lai paglābtu pusi pilsētas no nāves. Pārējais ir administrācijas darīšana, un tieši tāpēc jau mūsu iestādes paredzējušas prefekta posteni, lai tas no­kārtotu šos jautājumus.

— Bez šaubām, — prefekts sacīja, — bet man vajag, lai jūs oficiāli atzītu, ka runa ir par mēra epidēmiju.

— Ja arī mēs to neatzītu, — Rjē atbildēja, — tā tomēr draud nonāvēt pusi pilsētas iedzīvotāju.

Rišārs mazliet nervozi iejaucās.

— Patiesība ir, ka mūsu kolēģis uzskata to par mēri. Viņa slimības sindromu attēlojums to pierāda.

Rjē atbildēja, ka viņš neesot attēlojis sindromus, bet gan to, ko pats redzējis. Un viņš redzējis buboņus, plan­kumus, murgu drudzi, kas četrdesmit astoņu stundu laikā beidzas ar nāvi. Vai gan Rišāra kungs varot uzņemties tādu atbildību un apgalvot, ka epidēmija beigsies bez stingriem profilaktiskiem pasākumiem?

Rišārs vilcinājās un paskatījās uz Rjē.

— Pavisam atklāti pasakiet man savas domas: vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka tas ir mēris?

— Jūsu jautājuma nostādne ir nepareiza. Tas nav ap­zīmējuma jautājums, tas ir laika jautājums.

— Tātad jūsu viedoklis ir tāds, — prefekts sacīja, — ka pat tad, ja tas nebūtu mēris, tomēr vajadzētu lietot mēra laikam noteiktos profilaktiskos līdzekļus.

— Ja man katrā ziņā nepieciešams kāds viedoklis, tad tas patiešām ir tāds.

Ārsti konsultējās, un beigu beigās Rišārs sacīja:

— Tātad mums jāuzņemas atbildība, rīkojoties tā, it kā šī slimība būtu mēris.

Tādam formulējumam visi dedzīgi piekrita.

— Vai tādas ir arī jūsu domas, mans dārgais ko­lēģi? — Rišārs jautāja.

— Formulējums man nav svarīgs, — Rjē sacīja. — Teiksim tikai, ka mēs nedrīkstam rīkoties tā, it kā pu­sei pilsētas nedraudetu nāve, jo pretējā gadījumā tā tie­šām aizietu bojā.

Saceļoties vispārējam uzbudinājumam, Rjē aizgāja. Mazliet vēlāk priekšpilsētā, kur oda pēc ceptām zivīm un urīna, šaušalīgi vaimanādama, pie viņa griezās kāda sie­viete ar asiņainiem cirkšņiem.

Otrā dienā pēc apspriedes drudzis pēkšņi atkal mazliet pieņēmās. Par to pat varēja lasīt laikrakstos, taču Joti maigā veidā, jo avīzes apmierinājās tikai ar dažiem nelie­šiem norādījumiem. Tomēr jau aiznākamajā dienā Rjē lasīja mazus, baltus sludinājumus, ko prefektūra bija likusi steigšus izlīmēt visnomaļākajās pilsētas vietās. Sie sludinājumi gan neliecināja, ka varas iestādes raudzītos uz radušos stāvokli aci pret aci. Līdzekļi nebūt nebija drakoniski, un, liekas, daudz kas bija upurēts tieksmei nesatraukt ļaužu prātus. Lēmuma ievadā patiešām bija ziņots, ka Orānā konstatēti vairāki ļaundabīga drudža gadījumi, bet vēl nevarot pateikt, vai šis drudzis ir lipīgs. Saslimšanas gadījumi neesot tik raksturīgi, ka radītu pa­tiesas bažas, un iedzīvotāji, bez šaubām, pratīšot sagla­bāt aukstasinību. Tomēr aiz piesardzības, ko gan visi sa­pratīšot, prefekts noteicis dažu aizsarglīdzekļu lietošanu. Apzinīgi lietoti, kā tam vajadzētu būt, šie līdzekļi garan­tēti novērstu jebkurus epidēmijas draudus. Tālab pre­fekts ne brīdi nešauboties, ka pilsētas iedzīvotāji ar vislo­jālāko sadarbību sekmēšot viņa personīgās pūles.

Tālāk sludinājums ziņoja par nepieciešamajiem pasā­kumiem kopumā, un viens no tiem bija zinātniska žurku iznīcināšana novadcaurulēs, iepludinot tur indīgas gāzes, kā arī cieša ūdens apgādes uzraudzība. Iedzīvotājiem ie­teica ievērot vislielāko tīrību, un tos, kam bija blusas, aicināja ierasties pilsētas dispanseros. Tāpat ģimenes lo­cekļiem bija obligāti jāziņo par saslimšanas gadījumiem ar ārsta noteiktu diagnozi un jāpiekrīt slimnieku izolēša­nai īpašās slimnīcas palātās. Sīs palātas, starp citu, ap­gādātas ar visu ārstniecībai nepieciešamo, lai slimniekus izārstētu visīsākajā laikā un ar vislielākajām izredzēm uz pilnīgu izveseļošanos. Daži papildu paragrāfi pakļāva obligātai dezinfekcijai slimnieka istabu un transporta līdzekli. Saslimušā tuviniekiem gan tikai ieteica stāties sanitārā uzraudzībā.

Ārsts Rjē strauji novērsās no sludinājuma un turpināja ceļu uz savu kabinetu. Zozefs Grans, kas jau tur gaidīja, atkal pacēla rokas, viņu ieraudzījis.

— Jā, es zinu, — Rjē sacīja, — skaitļi kāpj.

Iepriekšējā dienā pilsētā bija nomiruši ap desmit slim­nieku. Ārsts sacīja Granam, ka varbūt vakarā tikšoties, jo viņš iešot apraudzīt Kotāru.

— Jūs darāt pareizi, — Grans teica. — Tas viņam nāks par labu, jo, manuprāt, viņš ir pārvērties.

— Un kādā ziņā?

— Viņš kļuvis,pieklājīgs.

— Vai tad agrāk viņš tāds nebija?

Grans vilcinājās. Nevarot sacīt, ka Kotārs būtu bijis nepieklājīgs, tā nebūtu pareizā izteiksme. Viņš bijis no­slēgts un kluss cilvēks un mazliet atgādinājis mežacūku. Istabas četras sienas, vienkārša ēdnīca un dažreiz diez­gan noslēpumaina iziešana ārpus mājas — tā bijusi visa Kotāra dzīve. Oficiāli viņš bija vīnu un liķieru fabrikas pārstāvis. Retumis viņu apciemojuši divi trīs cilvēki, droši vien klienti. Vakaros viņš dažreiz aizgājis uz kino, kas atradās tieši pretim mājai. Ierēdnis pat bija ievērojis, ka Kotārs laikam ar vislielāko prieku skatās gangsteru fil­mas. Katrā gadījumā vīnu firmas pārstāvis vienmēr pa­lika vientuļš un aizdomu pilns.

Tagad tas viss, pēc Grana domām, bija mainījies,

— Es nezinu, kā to pateikt, bet, redziet, man ir tāds iespaids, ka viņš mēģina iemantot visu cilvēku labvēlību, ka viņš vēlas, lai visi būtu mierā ar viņu. Viņš bieži ru­nājas ar mani, uzaicina kopīgi iziet, un es ne vienmēr varu viņam atteikt. Turklāt viņš mani interesē, un galu galā es taču izglābu viņam dzīvību.

Pēc pašnāvības mēģinājuma pie Kotāra vairs neviens nebija nācis. Uz ielas, tirgotavās viņš mēģināja iegūt visu simpātijas. Nekad agrāk viņš nebija tik laipni tērzējis ar pārtikas tirgotājiem, ar tādu cītību uzklausījis tabakas preču pārdevēju.

— Šī tabakas preču pārdevēja ir īsta čūska, — Grans piebilda. — Esmu to teicis Kotāram, bet viņš man atbil­dēja, ka es maldoties un viņai esot ari savas labās īpašī­bas, tikai vajagot saskatīt.

Vārdu sakot, divas trīs reizes Kotārs bija aizvedis Granu uz pilsētas greznākajiem restorāniem un kafejnīcām, īs­tenībā viņš bija sācis tos apmeklēt.

—> Tur cilvēks jūtas labi, — viņš sacīja, — turklāt laba ir arī apkārtējā sabiedrība.

Grans bija ievērojis īpašo uzmanību, ar kādu personāls izturējās pret vīnu firmas pārstāvi, un saprata tās cēlo­ņus, redzēdams milzīgo dzeramnaudu, ko Kotārs atstāja. Kotārs likās ļoti jūtīgs pret laipnībām, ar ko viņam tika atmaksāts. Kādu dienu, kad metrdotels bija viņu pavadī­jis līdz durvīm un palīdzējis uzvilkt mēteli, Kotārs bija sacījis Granam:

Tas ir lāga puisis, viņš varēs liecināt,

— Ko liecināt?

Kotārs bija brīdi vilcinājies:

— Nu… ka es neesmu slikts cilvēks.

.Starp citu, oma viņam reizēm strauji mainījās. Kādu dienu, kad pārtikas tirgotājs nebija izturējies pret viņu tik laipni kā parasts, viņš bija pārnācis mājās briesmīgi noskaities.

— Viņš !r to citu pusē, šis padibeņu iznirelis, — Ko­tārs atkārtoja.

— Kādu citu pusē?

— Visu citu.

Grans bija pat redzējis dīvainu ainu tabakas preču tirgotājas veikaliņā. Kādā dzīvā sarunā viņa bija piemi­nējusi neseno apcietināšanu, kas sacēlusi lielu troksni Al- žīrā. Runa bija par jaunu tirdzniecības darbinieku, kas liedagā noslepkavojis kādu arābu.

— Ja visus tādus gnīdas sabāztu cietumā, — tirgotāja bija sacījusi, — tad godīgie cilvēki varētu brīvāk uzelpot.

Bet viņa bijusi spiesta apklust, pamanīdama, cik sa­traukts pēkšņi kļuvis Kotārs, kurš izdrāzies ārā no vei­kaliņa, ne ar vārdu neatvainojies. Grans un tabakas pār­devēja palikuši nolaistām rokām.

Tālāk Grans varēja norādīt ārstam Rjē vēl uz citām izmaiņām Kotāra raksturā. Kotāram vienmēr bijuši ļoti liberāli uzskati. To pierādīja viņa iemīļotais teiciens: «Lie­lie allaž aprij mazos.» Bet kopš kāda laika viņš pirka vairs tikai Orānas vislojālāko avīzi, un gribot negribot pat sāka likties, ka viņš ar zināmu platību lasa to visās sabiedriskajās vietās. Tāpat dažas dienas pēc piecelšanās no gultas viņš bija lūdzis Granu aiziet uz pastu un nosū­tīt simt franku naudas pārvedumu, ko ik mēnesi sūtot māsai svešumā. Bet tai brīdī, kad Grans jau grasījies doties uz pastu, Kotārs palūdzis:

— Nosūtiet viņai divsimt franku, tas būs jauks pār­steigums. Viņai šķiet, ka es viņu nekad neatceros. Bet patiesībā es viņu ļoti mīlu.

Beidzot, viņiem bijusi vēl viena interesanta saruna. Grans bija spiests atbildēt Kotāram uz jautājumiem par darbiņu, ko viņš ik vakaru strādāja.

— Skaidrs, >— Kotārs bija teicis, — jūs rakstāt grā­matu.

. Var sacīt arī tā, bet tas viss ir daudz sarežģītāki

— Ai, es ari gribētu darīt tāpat kā jūs! — Ķotārs iz­saucies.

Grans šl

— Kāpēc tā? — Grans jautājis.

— Nu, tāpēc, ka māksliniekam ir lielākas tiesības nekā citiem, to visi zina. Viņam daudz ko neņem ļaunā.

— Nu ziniet, — Rjē sacīja Granam tai rītā, kad bija izlīmēti sludinājumi, — notikums ar žurkām sagrozījis viņam galvu, tāpat kā daudziem citiem, tas ir viss. Vai arī viņam bail no drudža.

Grans atbildēja:

—- Neticu, dakter, un, ja jūs gribat zināt manas do­mas …

Lejā garām aizbrauca žurku iznīdēšanas dienesta automašīna, motoram briesmīgi parkšķot. Rjē klusēja, līdz atkal kļuva iespējams sarunāties, un tad izklaidīgi apjau­tājās, kādas gan esot ierēdņa domas. Grans bezgala no­pietni uz viņu paskatījās un sacīja:

— Sim cilvēkam ir kādi pašpārmetumi.

Ārsts paraustīja plecus. Kā sacīja policijas komisārs, arī viņam bija citu rūpju diezgan.

Pēcpusdienā Rjē apspriedās ar Kastelu. Serumi vēl ar­vien nebija pienākuši.

— Starp citu, vai tie būs derīgi? — Rjē jautāja. — Šis bacilis ir dīvains.

— Es gan jums nepiekrītu, *— Kastels atbildēja. — Tie kustoņi vienmēr izskatās savdabīgi. Bet būtībā tas ir viens un tas pats.

— Jūs vismaz pieļaujat tādu varbūtību. Taču īstenībā mēs par to visu nezinām nekā.

— Skaidrs, ka es to pieļauju. Bet visi ir tikpat gudri.

Visu dienu ārsts juta pieaugam vieglo reiboni, kas viņu

pārņēma ikreiz, kad viņš iedomājās mēri. Galu galā viņš atzina, ka baidās. Divreiz viņš iegāja ļaužu pilnās kafej­nīcās. Arī viņš, tāpat kā Kotārs, juta vajadzību pēc cilvē­cīga siltuma. Rjē uzskatīja, ka tas ir muļķīgi, tomēr tas palīdzēja atcerēties, ka viņš solījis apmeklēt vīnu firmas aģentu.

Vakarā ārsts atrada Kotāru ēdamistabā pie galda. To­brīd, kad viņš iegāja, uz galda bija atšķirts detektīvro­māns. Bet bija jau pavēls, un, krēslai sabiezējot, lasīt droši vien bija grūti. Laikam jau kādu mirkli Kotārs bija

tāpat sēdējis pustumsā un par kaut ko domājis. Rjē ap­jautājās, kā viņam klājas. Kotārs apsēzdamies noņurdēja, ka viņam klājoties labi un klātos vēl labāk, ja varētu būt drošs, ka neviens par viņu neinteresējas. Rjē iebilda, ka cilvēks nevarot visu laiku būt viens.

—- Tas nav tas. Es runāju par ļaudīm, kas interesējas par mums, lai sagādātu nepatikšanas.

Rjē klusēja.

— Tikai iegaumējiet, te nav runa par mani. Es lasīju romānu. Tur viens nelaimīgais tiek kādu rītu pēkšņi ap­cietināts. Par viņu interesējās, bet viņš nekā nezināja. Par viņu runāja kancelejās, reģistrēja viņa vārdu. Vai jūs uzskatāt, ka tas ir taisnīgi? Vai jūs uzskatāt, ka ir tie­sības tā rīkoties ar cilvēku?

— Kā kuru reizi, — Rjē atbildēja. — Savā ziņā tādas tiesības īstenībā nevar būt. Taču tas viss nav galvenais. Nevajag pārāk ilgi palikt četrās sienās. Jums kaut kur jāiziet no mājas.

Kotārs likās uzbudināts, sacīja ka viņš tikai to vien darot un vajadzības gadījumā viss kvartāls varētu lieci­nāt viņam par labu. Arī ārpus sava kvartāla viņam ne­trūkstot paziņu.

— Vai jūs pazīstat arhitektu Rigo kungu? Viņš ir mans draugs.

Telpā sabiezēja krēsla. Priekšpilsētas iela atdzīvojās, un dobjš atvieglojuma izsauciens tur ārā apsveica mirkli, kad iedegās spuldzes. Rjē izgāja uz balkona, un Kotārs viņam sekoja. No visiem apkārtējiem kvartāliem, kā ik vakarus mūsu pilsētā, viegls vējš atvēdīja čukstus, uz restēm ceptas gaļas smaržu, priecīgo un aromātisko brīvī­bas sanoņu, kas pamazām piepildīja ielu, pa kuru plūda trokšņaina jaunatne. Nakts, neredzamo kuģu spalgie kau­cieni, čalas, kas cēlās no jūr& -«-str plūstošā pūļa, šī stunda, kuru ārsts Rjē tik lķ trīsdesrz mīlēja,

šodien visa tā dēļ, ko viņš zir

— Vai varam iedegt gakšiVes i citi Kotāram.

Gaismai iedegoties, sīkais vīrv .>ķinādams,

uzlūkoja ārstu.

— Sakiet man, dakter, — ja es saslimtu, vai jūs mani uzņemtu savā slimnīcā?

— Kādēļ nel

Tad Kotārs jautāja, vai esot gadījumi, ka arestē cil­vēku, kas atrodas klīnikā vai slimnīcā. Rjē atbildēja, ka tādi gadījumi bijuši, bet viss esot atkarīgs no slimnieka stāvokļa.

— Es paļaujos uz jums, — Kotārs sacīja.

Pēc tam viņš vaicāja ārstam, vai tas neaizvestu viņu uz pilsētu savā automobilī.

Pilsētas centrā ielas jau bija tukšākas un retāk dega spuldzes. Durvju priekšā vēl rotaļājās bērni. Kotārs pa­lūdza, un ārsts apturēja mašīnu pie kāda bērnu bariņa. Bērni klaigādami spēlēja klases. Bet viens no viņiem, melniem gludiem matiem, taisnu celiņu un notraipītu seju, cieši raudzījās ārstā ar savām skaidrajām un mulsinoša­jām acīm. Rjē novērsās. Kotārs, jau stāvēdams uz tro­tuāra, spieda viņam roku. Vīnu firmas pārstāvis runāja dobjā, ķērcošā balsī. Divas trīs reizes viņš atskatījās.

—- Ļaudis runā par epidēmiju. Vai tas taisnība, dakter?

— Ļaudis vienmēr runā, tas ir gluži dabiski, — Rjē at­bildēja.

Jums taisnība. Un vēlāk, ja kādi desmit nomirs, tas jau nebūs pasaules gals. Ne tas mums būtu vajadzīgs.

Motors jau bija iedarbināts. Rjē turēja roku uz ātruma pārslēga. Tomēr viņš vēlreiz paskatījās uz bērnu, kas nopietns un mierīgs visu laiku nebija novērsis no viņa acu. Un pēkšņi ne no šā, ne no tā bērns viņam plati uz­smaidīja.

— Kas tad mums būtu vajadzīgs? — ārsts jautāja, smaidīdams pretī.

Kotārs pēkšņi satvēra automobiļa durtiņas un, pirms aizskrēja, izkliedza asaru un niknuma pilnā balsī:

— Zemestrīcei īsta zemestrīce!

Zemestrīce nenotika, un nākamā diena ārstam Rjē pa­gāja ilgā braukāšanā" pa visām pilsētas malām, sarunās ar saslimušo tuviniekiem un strīdos ar slimniekiem pa­šiem. Nekad v viņa amats nebija licies tik grūtsi LīdiU ārsts juta pie «atviegloja viņa uzdevumu, pil- nīgi M ikreiz, kad viņš ieePirmo reizi ārsts tagad juta, ka tie o? baidās. Divreiz aЈHlamu neuzticīgu izbrīnu patveras wvir .lš tā Pat kā la bija cīņa, pie kuras viņš vēl nebija pia - Rjē desmitiem vakarā, kad automobilis apstājas tfā astmas slimnieka mājas — tas bija viņa pēdējais pacients, — ārstam Rjē bija grūti uzrauties no sēdekļa. Viņš kavējās, raudzīdamies uz tumšo ielu un zvaigznēm, kas drīz parādījās, drīz pazuda melnajās de­besīs.

Vecais astmatiķis sēdēja gultā. Liekas, viņš elpoja vieglāk un pašreiz skaitīja pelēkos zirņus, pārlikdams tos no viena poda otrā. Viņš sagaidīja ārstu ar priecīgu skatu.

— Tātad, dakter, tā ir holera?

— Kur jūs to grābāt?

— Avīzē, un pa radio arī teica.

— Nē, tā nav holera,

— Sā vai tā, — vecais ļoti uzbudināts sacīja, — tie prātvēderi aiziet par tālu, vai nel

— Neticiet viņiem, — ārsts atteica.

Viņš bija izmeklējis veco un tagad sēdēja nožēlojamās ēdamistabas vidū. Jā, viņš baidījās. Viņš zināja, ka šai pašā priekšpilsētā rīt no rīta viņu gaidīs kādi desmit slim­nieki, salīkuši pār saviem buboņlcm. Tikai divos trijos gadījumos buboņu pārgriešana bija kaut cik līdzējusi. Lielākā daļa slimnieku būs jāpārved uz slimnīcu, un viņš zināja, ko trūcīgajiem nozīmē slimnīca. «Es negribu, ka viņu izmanto eksperimentiem,» ārstam Rjē bija sacījusi kāda slimnieka sieva. Viņu neizmantos eksperimentiem, viņš nomirs, tas ir viss. Noteiktie aizsarglīdzekļi bija ne­pietiekami, tas bija skaidri redzams. Un «speciāli iekār­totās palātas» — viņš zināja, kādas tās ir: divi paviljoni, no kuriem steigā izvākti pārējie slimnieki, kuru logi aiz­bāzti ar pakulām un kurus ieslēdz sanitārais kordons. Ja epidēmija nebeigsies pati no sevis, tad administrācijas izdomātie līdzekļi to neapturēs.

Tomēr vakarā oficiālie komunikē vēl arvien bija opti­mistiski. Nākamajā dienā Ransdoka aģentūra ziņoja, ka prefektūras rīkojumi uzņemti mierīgi un jau pieteikušies ap trīsdesmit slimnieku. Kastels bija runājis pa telefonu ar Rjē:

— Cik gultu ir paviljonos?

Astoņdesmit.

— Pilsētā, protams, ir vairāk nekā trīsdesmit slim­nieku?

— Ir tādi, kas baidās pieteikties, un citi — lielākā daļa, — kuri vēl nav paguvuši.

— Vai apbedīšana tiek uzraudzīta?

— Nē. Es zvanīju Rišāram, ka jāliek lietā visi līdzekļi, nevis frāzes, un pret epidēmiju vai nu jāuzceļ īsta bar­jera, vai vispār nav ko darīt,

— Un viņš?

— Viņš atbildēja, ka viņam neesot pilnvaru. Pēc ma­nām domām, būs vēl ļaunāk.

Patiešām, divās dienās abi paviljoni bija pārpildīti. Ri­šārs teicās zinām, ka tuvākajās dienās tikšot slēgta kāda skola un tās telpās ierīkošot papildu slimnīcu. Rjē gaidīja vakcīnas un atvēra buboņus. Kastels atgriezās pie savām vecajām grāmatām un ilgi uzturējās bibliotēkā.

Zurķas nobeidzis mēris vai kaut kas tam ļoti līdzīgs, — viņš secināja. — Tās palaidušas pilsētā desmi­tiem tūkstošu blusu, kas izplatīs infekciju tiešā ģeomet­riskā progresijā, ja mēs to laikā neapturēsim.

Rjē klusēja.

Tais dienās, liekas, īsti iestājās pavasaris. Saule uz­sūca beidzamo lietus gāzmu pe|ķes. Dzidri zilās debesis, no kurām paloja dzeltena gaisma, lidmašīnu rūkoņa jau sasilušajā gaisā — viss šai gadalaikā vēdīja mieru un skaidrību. Tomēr četrās dienās drudzis četrreiz krasi pie­ņēmās: miruši sešpadsmit, divdesmit četri, divdesmit as­toņi un trīsdesmit divi. Ceturtajā dienā ziņoja par palīg- slimnīcas atvēršanu kādā pamatskolā. Mūsu pilsētas iedzī­votāji, kas līdz šim bija slēpuši savu satraukumu aiz jo­kiem, tagad ielās šķita klusāki un vairāk nomākti.

Rjē nolēma piezvanīt prefektam.

— Līdzšinējie pasākumi nav pietiekami.

— Man ir skaitli, — prefekts sacīja, — tie patiešām ir satraucoši.

— Tie ir vairāk nekā satraucoši, tie ir gluži skaidri.

— Es lūgšu, lai Ģenerālā pārvalde dod rīkojumus.

Rjē nolika klausuli Kastela klātbūtnē:

— Rīkojumus! Un būtu vajadzīga iztēle.

— Un serumi?

— Tie pienāks pēc nedējas.

Prefektūra ar Rišāra starpniecību lūdza ārstu Rjē uz­rakstīt ziņojumu, ko sūtīt uz kolonijas galvaspilsētu, lai panāktu attiecīgus rīkojumus. Rjē sniedza slimības klī­nisku aprakstu un skaitļus. Tai pašā dienā saskaitīja četrdesmit mirušo. Prefekts uzņēmās, kā pats izteicās, ar nākamo dienu izsludināt vēl stingrākus noteikumus. Slim­nieku obligātā pieteikšanās un izolācija palika spēkā. Sa­slimušo mājas bija jāslēdz un jādezinficē, tuvinieki tika pakļauti drošības karantīnai, apbedīšanu organizēja pil­sēta, skatoties pēc apstākļiem. Dienu vēlāk lidmašīna at­veda serumus. Pašreizējai ārstēšanai to varēja pietikt. Bet to nepietiks, ja epidēmija pletīsies plašumā. Uz savu telegrammu Rjē saņēma atbildi, ka noliktavā vairāk se­ruma neesot, bet jau sākta tā izgatavošana.

Sai laikā pavasaris no visas pilsētas apkārtnes ienāca tirgū. Visgarām ietvēm puķu pārdevēju grozos vīta tūk­stošiem rožu, un to saldenā smarža paloja visā pilsētā. c ķietaini nekas nebija mainījies. Tramvaji bija vienmēr pārpildīti visdzīvākās kustības stundās, bet dienu —tukši un netīri. Tarrū vēroja sīko večuku, un večuks spļāva uz, kaķiem. Grans katru vakaru atgriezās mājās, lai nodotos savam noslēpumainajam darbam. Kotārs riņķoja apkārt, un izmeklēšanas tiesnesis Otons joprojām vadāja savu zvērnīcu. Vecais astmas slimnieks pārlika zirņus no viena poda otrā, un dažkārt varēja sastapt žurnālistu Rambēru, rāmu un vērīgu. Vakaros viens un tas pats pūlis pildīja ielas, un pie kinoteātriem izvijās garas rin­das. Starp citu, epidēmija šķita atkāpjamies, un dažās dienās saskaitīja tikai kādus desmit mirušos. Tad piepeši tā atkal spēji uzliesmoja. Tai dienā, kad mirušo skaits no jauna sasniedza trīsdesmit, Bernārs Rjē ieskatījās oficiālajā telegrammā, ko prefekts viņam bija sniedzis, sacīdams:

— Viņi nobijušies.

Telegrammā bija rakstīts: «Pasludiniet mēra stāvokli. Slēdziet pilsētu.»

No šā brīža, var sacīt, mēris skāra mūs visus. Līdz tam, lai cik liels bija pārsteigums un bažas, ko izraisīja neparastie notikumi, ikviens pilsonis kā varēdams bija turpinājis savu darbu parastajā vietā. Un, bez šaubām, tā vajadzēja būt arī turpmāk. Bet, kad vārti nu bija slēgti, ļaudis redzēja, ka viņi visi, ieskaitot stāstītāju, sabāzti vienā maisā un ar to jāsamierinās. Tāpēc, piemēram, tik individuāla izjūta kā atšķirtība no mīļotās būtnes jau pir­majās nedēļās pēkšņi kļuva par visiem pilsētas iedzīvo­tājiem kopēju izjūtu un līdz ar bailēm sagādāja lielas ciešanas ilgajā trimdas laikā.

Patiesi, vārtu noslēgšanas gandrīz visvairāk manāmās sekas bija piepešā atšķirtība, kam cilvēki nebija gatavoju­šies. Mātes un bērni, laulātie draugi, mīlētāji, kas pirms dažām dienām, domādami, ka šķiras uz neilgu laiku, bija apskāvušies uz mūsu stacijas perona, šo to piekodinājuši viens otram, pārliecināti, ka pēc pāris dienām vai nedē­ļām atkal redzēsies, kas bija tik ļoti iegrimuši muļķīgā, cilvēciskā paļāvībā, ka tuvinieku aizbraukšana tikpat kā nenovērsa viņu uzmanību no ikdienas rūpēm, tagad pēk­šņi saprata — viņus šķir nepārvarams tālums bez iespē­jas tikties vai sazināties. Jo vārti tika slēgti dažas stundas pirms prefekta lēmuma pasludināšanas, un, protams, ne­bija iespējams ņemt vērā atsevišķus gadījumus. Var sacīt, ka sērgas» negaidītā uzbrukuma pirmās sekas bija tādas, ka mūsu pilsoņi bija spiesti rīkoties tā, it kā viņiem nebūtu savu personisko jūtu. Dienas pirmajās stundās, kad lē­mums stājās spēkā, prefektūru ielenca lūdzēju pūlis, kas pa telefonu vai tieši ierēdņiem izklāstīja vienlīdz uzmanī­bas cienīgus un tai pašā laikā vienlīdz nepārbaudāmus apstākļus. Patiesībā bija vajadzīgas vairākas dienas, lai mēs aptvertu, ka atrodamies bezkompromisu stāvoklī un vārdi «noruna», «priekšrocība», «izņēmums» zaudējuši no­zīmi. Pat niecīgais apmierinājums — vēstuļu rakstīšana — mums bija liegts. Pirmkārt, parastie pasta sakari starp pilsētu un pārējo valsti patiešām bija pārtraukti, un, otr­kārt, jauns rīkojums aizliedza jebkuru korespondenču ap­maiņu, lai ar vēstulēm nepārnēsātu baciļus. Sākumā da­žiem vēl laimējās vienoties pie pilsētas vārtiem ar posteņa sargkareivjiem, kas bija ar mieru nosūtīt vēstis uz ārieni. Tas gan notika epidēmijas pirmajās dienās, kad sargka­reivjiem likās gluži dabiski aiz līdzjūtības palīdzēt cilvē­kiem. Taču drīz vien tie paši sargi, pārliecinājušies par stāvokļa nopietnumu, atteicās uzņemties atbildību, kuras apjomus nevarēja paredzēt. Sākumā atļautās starppilsētu telefona sarunas radīja tādu sastrēgumu kabīnēs un pār­slodzi līnijās, ka tās uz dažām dienām tika pilnīgi atcel­tas, bet vēlāk — stingri ierobežotas, vadoties pēc tā sauk­tajiem neatliekamajiem gadījumiem kā nāve, dzimšana, precības. Vienīgais mūsu sakaru līdzeklis palika telegram­mas. Cilvēki, kurus vienoja prāta, gara un miesas tuvība, tagad meklēja savas agrākās vienotības zīmi desmit vārdu garas telegrammas lielajos burtos. Un, tā kā telegrammā izmantojamo teikumu krājums drīz bija izsmelts, ilgi kop­dzīves gadi un skaudras kaislības ātri saliedējās jau ga­tavu formulu periodiskā apmaiņā: «Man klājas labi. Do­māju par tevi. Skūpstu.»

Tomēr daži no mums joprojām neatlaidīgi rakstīja vēs­tules un nemitīgi izdomāja dažnedažādas iespējas, kā sa­zināties ar ārpasauli, bet galu galā tās visas vienmēr pievīla. Pat ja kādam no mūsu izdomātajiem līdzekļiem būtu bijuši panākumi, mēs to nezinājām, jo atbildi nesa­ņēmām. Tā mēs nonācām tiktāl, ka nedēļām ilgi atkal un atkal no jauna sākām vienu un to pašu vēstuli, pārrakstī­jām tās pašas ziņas, tos pašus aicinājumus, tā ka pēc kāda laika vārdi, kas sākumā gluži asiņojoši bija raisīju­sies mūsu sirdīs, kļuva tukši, zaudēja nozīmi, Mēs tos mehāniski pārrakstījām, mēģinādami ar nedzīvajām frā­zēm dot kādu zīmi par mūsu grūto dzīvi. Un visbeidzot telegrammas konvencionālais teksts mums tomēr likās la­bāks par tādu ietiepīgu un neauglīgu monologu, bezatbalss sarunu ar mūri.

Starp citu, pēc vairākām dienām, kad kļuva skaidrs, ka nevienam neizdosies izbraukt no mūsu pilsētas, dažiem ienāca prātā prasīt, vai nevarētu Jaut pilsētā atgriezties tiem, kuri bija aizbraukuši pirms epidēmijas. Pēc dažu dienu pārdomām prefektūra atbildēja apstiprinoši, tikai ar piebildi, ka pārbraucēji nekādā gadījumā nedrīkstēs vēl­reiz atstāt pilsētu, un, ja viņiem atvēlēts ierasties, tad ne­kādā gadījumā ne — atkal aizbraukt. Dažas ģimenes, starp citu, gan tikai nedaudzas, pārlieku viegli uztvēra stāvokli: vēlēšanās tikties ar savējiem lika aizmirst jeb­kuru piesardzību, un tās aicināja radiniekus izmantot iz­devību. Taču drīz vien tie, kas atradās mēra gūstā, sa­prata, kādām briesmām viņi pakļautu savus tuviniekus, un labāk bija ar mieru paciest šķiršanos. Sērgas visgrū­tākajā laikā mēs pieredzējām tikai vienu gadījumu, kad cilvēku jūtas izrādījās stiprākas par bailēm no mokpilnas nāves. Tie nebija, kā varētu sagaidīt, divi mīlētāji, kurus mīlestība, par spīti ciešanām, met vienu otra skavās. Runa bija par veco ārstu Kastelu un viņa sievu, kuri bija precē­jušies jau ilgus gadus. Dažas dienas pirms epidēmijas sā­kuma Kastela kundze bija aizbraukusi uz kādu kaimiņ- pilsētu. Sī pat nebija viena no tām laulībām, kas noder par laimīgas" ģimenes paraugu, un stāstītājs ir pat gatavs ap­galvot, ka laikam gan laulātie draugi līdz šim nebūt ne­jutās apmierināti ar savu kopdzīvi. Taču pēkšņā un ilg­stošā šķiršanās lika viņiem pārliecināties, ka viņi nespēj dzīvot tālu viens no otra un ka blakus šai negaidīti atklā­tajai patiesībai mēris nozīmē visai maz.

Tas bija izņēmums. Lielākajai daļai šķiršanās varēja beigties tikai līdz ar epidēmijas mitēšanos. Un — to var sacīt par mums visiem — jūtas, kas virzīja mūsu dzīvi un ko mēs domājām labi pazīstam (orāniešiem, kā jau teikts, piemīt vienkāršas kaislības), ieguva jaunu izpausmi. Vīri un mīļākie, kas allaž pilnīgi uzticējās savai draudzenei, pamanīja, ka ir greizsirdīgi. Cilvēki, kas domāja, ka viņi ir vieglprātīgi mīlestībā, atklāja sevī patstāvību. Dēli, kuri bija dzīvojuši mātes tuvumā, tikpat kā neuzmezdami viņai acis, tagad visas savas bažas un nožēlas sakopoja vienā vienīgā viņas sejas krunciņā, kas nemitīgi atausa atmiņā. Šī pēkšņā atšķirtība bez pēdām, bez nākotnes paredzēju­miem mulsināja mūs, padarīja nespējīgus pretoties atmi­ņām pat» mīļotā cilvēka klātbūtni, kas bija vēl tik tuva un — jau tik tāla, atmiņām, kuras tagad aizpildīja mūsu dienas. īstenībā mums bija jāizcieš divkāršas sāpes — mūsu pašu sāpes un sāpes, kādas mēs iztēlojāmies, cie­šam promesošos: dēlu, sievu, mīļāko.

Turklāt citos apstākļos mūsu pilsētas iedzīvotāji būtu raduši izeju rosīgākā ārējā dzīvē. Bet mēris tai pašā laikā pakļāva viņus bezdarbībai, lika viņiem bezgalīgi riņķot pa drūmo pilsētu un pameta viņus atmiņas mānīgo rotaļu varā. Jo savās bezmērķa pastaigās viņi klīda allaž pa vie­niem un tiem pašiem ceļiem, un mūsu nelielajā pilsētā šie ceļi visbiežāk bija tieši tie, pa kuriem viņi reiz bija staigājuši ar tagad nesasniedzamo tuvo cilvēku.

Tāpēc pirmais, ko mēris atnesa mūsu pilsoņiem, bija trimdas sajūta. Un stāstītājs ir pārliecināts, ka var šeit rakstīt visu vārdā par to, ko toreiz izjuta, tāpēc ka pats to izjutis tai pašā laikā, kad daudzi jo daudzi viņa līdz­pilsoņi. Jo tā tik tiešām bija trimdas sajūta — šis tuk­šums, ko mēs pastāvīgi nesām sevī, šī noteiktā emocija, neprātīgā vēlēšanās atgriezties pagātnē vai — otrādi — pasteidzināt laika gaitu, šīs dedzinošās atmiņas bultas. Ja arī reizēm devām vaļu iztēlei un mums patika gaidit, vai neieskanēsies durvju zvans, vai nedzirdēsim kāpnēs pazīstamus soļus, ja tādos brīžos mēs bijām gatavi aiz­mirst, ka vilcieni neiet, ja iekārtojāmies tā, lai būtu mā­jās tai stundā, kad citkārt ar vakara ekspresi atbraucis ceļinieks varēja ierasties mūsu dzīvoklī, tad saprotams, ka tāda rotaļa nevarēja turpināties ilgi. Vienmēr pienāca bri­dis, kad mēs skaidri apzinājāmies, ka vilcieni vairs neiet. Tad mēs sapratām, ka mūsu atšķirtībai lemts turpināties un mums jāmēģina pierast. Kopš tā brīža mēs pilnīgi ap­zinājāmies savu ieslodzītā stāvokli, mēs bijām savas pa­gātnes varā, un, ja dažiem no mums uznāca kārdinājums dzīvot nākotnē, viņi drīz vien no tā atteicās (cik tas bija viņu spēkos), jūtot sūrstam brūces, ko iztēle beidzot cērt visiem, kuri uz to par daudz paļaujas.

īpaši jāpiebilst, ka visi mūsu pilsētas iedzīvotāji ļoti ātri atbrīvojās no paraduma — pat citu klātbūtnē — kaut aptuveni aprēķināt atšķirtības ilgumu. Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad vislielākie pesimisti bija noteikuši, piemēram, pusgadu, kad viņi jau iepriekš bija izjutuši visu nākamo mēnešu rūgtumu, ar pūlēm norūdījuši savu drosmi šim pārbaudījumam, sasprindzinājuši pēdējos spēkus, lai būtu gatavi ciešanām, kas ilgs tik garas, garas dienas, tad daž­kārt kāds nupat sastapts draugs, ziņa avīzē, netverama nojausma vai pēkšņa gaišredzība lika viņiem atskārst, ka galu galā nav taču iemesla cerēt, ka sērga neplosīsies ilgāk par pusgadu, bet tā var turpināties veselu gadu vai vēl ilgāk.

Tādā brīdī viņu drosme, griba un pacietība sabruka tik spēji, ka viņiem šķita: no šīs bedres nekad vairs neiz­kļūt. Tālab viņi centās nekad nedomāt par atbrīvošanās termiņu, nepievērsties vairs nākotnei un vienmēr staigāt, tā sakot, nodurtām acīm. Bet, gluži dabiski, šāda piesar­dzība, šis veids, kā apmānīt sāpes, nepielaist tās klāt, lai atteiktos no cīņas, nedeva neko. Izvairoties no sabru­kuma, ko nekādā ziņā nevēlējās, viņi paši visai bieži lau­pīja sev tos brīžus, kad gaidāmās atkalredzēšanās iztēlē būtu aizmirsies mēris. Un tā, pusceļā starp šiem bezdibe­ņiem un virsotnēm, viņi nevis dzīvoja, bet vienkārši lā­vās straumei, pamesti bezmērķa dienu un neauglīgu at­miņu varā, — klīstošas ēnas, kas varētu gūt spēku tikai tad, ja būtu ar mieru riest saknes savu sāpju zemē.

Tā viņi izbaudīja visu cietumnieku un visu trimdinieku sūrās ciešanas — dzīvot ar atmiņu, kura nelīdz neko. Pat pagātnei, par ko viņi nemitīgi domāja, bija tikai nožēlas rūgtā garša. īstenībā viņi vēlētos, kaut varētu pagātnei pievienot to, kas viņus kremta, ko tad, kad vēl varēja, viņi nebija darījuši tai vai tam, kuru gaidīja; tāpat vi­sos — pat relatīvi laimīgajos — savas cietumnieku dzīves apstākļos viņi iesaistīja promesošo, un tas vien, kas viņi šobrīd bija, nespēja viņus apmierināt. Nepacietīgi tagadnē, naidīgi pagātnei un zaudējuši nākotni, mēs bijām it līdzīgi tiem, kam cilvēku tiesa vai naids liek dzīvot aiz restēm. Galu galā vienīgais līdzeklis, kā izvairīties no nepanesa­mās tukšuma sajūtas, bija likt iztēlē atkal kursēt vilcie­niem un piepildīt stundas ar ietilpīgi klusējošā zvaniņa atkārtotām skaņām.

Bet, ja runājam par trimdu, tad lielākajai daļai tā bija trimda savās mājās. Un, lai gan stāstītājs iepazinis tikai Iadu pašu trimdu kā visi, viņš nedrīkst aizmirst tos, ku- i iem, kā Rambēram un citiem, atšķirtības mokas vēl pa- vairoja tas apstāklis, ka, būdami ceļotāji, kurus mēris pārsteidzis un aizturējis šai pilsētā, viņi vienlaikus atra­dās tālu no tuvā cilvēka, kas bija neaizsniedzams, un tālu no savas zemes. Vispārējā trimdas laikā viņi bija visvai­rāk trimdinieki, jo, lai gan šis laiks viņos, tāpat kā pārē­jos, modināja nemieru un bažas, viņus saistīja arī telpa, un viņi nemitīgi sitās pret mūriem, kas norobežoja šo mēra piemeklēto paspārni no zaudētās dzimtenes. Bez šau­bām, tie bija viņi, kuri augu dienu klīda pa putekļaino pilsētu, klusībā atsaukdami atmiņā vakarus, ko viņi vie­nīgie pazina, un savas zemes rītus. Tā viņi baroja savas sāpes ar netveramām zīmēm un satraucošām vēstīm kā bezdelīgu lidojums, rieta rasa vai dīvainie stari, ko saule reizēm atstāj tukšās ielās. Viņi aizvēra acis un nelikās redzam ārējo pasauli, kas allaž spēj no visa paglābt, bet spītīgi loloja savas pārlieku reālās iedomas un visiem spē­kiem centās atsaukt atmiņā kādas zemes ainavas, kur zināma gaisma, divi trīs pakalni, iemīļotais koks un sie­viešu sejas radīja viņiem neaizstājamu klimatu.

Ja beidzot runājam īpaši par mīlētājiem, kas ir visinte­resantākais gadījums un par ko stāstītājs var varbūt vis­vairāk sacīt, — viņus nomāca vēl citas bēdas, un to vidū sevišķi jāizceļ sirdsapziņas pārmetumi. Pašreizējais stā­voklis tik tiešām ļāva viņiem raudzīties uz savām jūtām ar zināma veida drudžainu objektivitāti. Un gandrīz vien­mēr šādos gadījumos viņi skaidri saskatīja paši savus trūkumus. Vispirms uz to vedināja grūtības, ko viņiem sa­gādāja promesošā cilvēka rīcības un kustību tieša iztēlo- šanās. Tad viņi nožēloja, ka tik maz zina par to, kā mīļo­tais cilvēks aizvada laiku; viņi pārmeta sev nevērību, ka nav papūlējušies par to painteresēties un iedomājušies, ka mīlošam cilvēkam mīļotās būtnes nodarbošanās nebūt nav visu prieku avots. No šī brīža viņiem bija viegli iedziļinā­ties savā mīlā un izpētīt tās nepilnības. Parastajā laikā mēs visi apzināti vai neapzināti sapratām, ka nav tādas mīlestības, kas nevarētu pārspēt pati sevi, tomēr vairāk vai mazāk mierīgi pieļāvām, ka mūsu mīla paliek viduvēja. Bet atmiņas ir prasīgākas. Un, gluži secīgi, nelaime, kas uzbruka no ārienes un piemeklēja visu pilsētu, mums at­nesa ne tikai nepelnītas ciešanas, par ko mēs varētu sa­šust. Tā izraisīja ciešanas arī mūsu pašu vainas dēļ un tāpēc lika atzīt sāpes. Tas bija viens no veidiem, kā sli­mība novērsa uzmanību un sajauca kārtis.

Tā nu katrs gribot negribot bija spiests dzīvot no die­nas dienā un gluži viens debesu priekšā. Šī vispārējā pa­mestība, kas varēja ar laiku norūdiI raksturus, tomēr sāka padarīt tos seklus. Daži mūsu pilsētas iedzīvotāji, piemē­ram, tad nokļuva kādā citā verdzībā, kas padarīja viņus atkarīgus no saules un lietus. Uz viņiem raugoties, šķita, ka viņi pirmoreiz un tieši uztver laika apstākļu ietekmi. Viens vienīgs zeltains gaismas stars lika viņu vaibstiem priekā atmaigt, turpretī lietus dienās viņu sejas un domas klāja biezs plīvurs. Dažas nedeļas agrāk viņus no šī bez­spēka un bezjēdzīgās pakļautības paglāba tas, ka viņ» nebija vieni ļaužu priekšā un ka otrs cilvēks, kas dzīvoja kopā ar viņiem, zināmā mērā aizsedza viņiem pasauli. Tagad turpretī viņi bija it kā pakļauti debesu untumiem, tas ir, viņi cieta un cerēja bez iemesla.

Šai galējā vientulībā, visbeidzot, neviens nevarēja cerēt uz kaimiņa palīdzību un ikkatrs palika viens ar savām raizēm. Ja kāds no mums neviļus mēģināja uzticēties ot­ram vai ko bilst par savām jūtām, tad atbilde, lai kāda tā būtu, visbiežāk tikai ievainoja viņu. Jo viņam atklājās, ka sarunas biedrs un viņš nerunā par vienu un to pašu. Viņš tik tiešām stāstīja par to, ko pārdzīvojis garās pārdomu un ciešanu dienās, un priekšstats, kuru gribēja darīt zi­nāmu otram, bija ilgi virdis uz kaislības un gaidu uguns. Otrs turpretī iedomājās gluži parastu izjūtu, sāpes, ko nes uz tirgu, kārtējo grūtsirdību. Vienalga, labvēlīga vai nai­dīga, atbilde vienmēr bija aplama, vajadzēja no tā visa atteikties. Vai arī, ja klusēšana kļuva nepanesama, — un, tā kā citi nespēja atrast īsto sirds valodu, viņi samierinā­jās un pielāgojās tirgus valodai, un arī sāka runāt gluži konvencionāli, lietojot parasto sakaru un savā ziņā laik­rakstu hronikas kārtējā apskata izteiksmi. Vispatiesākās sāpes te izpaudās visbanālākajās frāzēs. Vienīgi par šādu cenu mēra gūstekņi varēja iegūt savu durvju sargu līdz­jūtību vai saistīt klausītāju uzmanību.

Tomēr, un tas ir svarīgākais, lai cik mokošas būtu bē­das, lai cik smaga pat tukšā sirds, var sacīt, ka mēra sā­kuma posmā šie trimdinieki bija privileģētie. Tik tiešām, tai brīdī, kad iedzīvotāji jau zaudēja pašsavaldību, visas viņu domas bija pievērstas gaidītajam cilvēkam. Vispārējā nelaimē viņus pasargāja mīlestības egoisms, un, ja viņi domāja par mēri, tad tikai tādā sakarā, ka tas draudēja viņu atšķirtību padarīt mūžīgu. Tā viņi pašā epidēmijas degpunktā ienesa veselīgu izklaidību, ko viegli varēja no­turēt par aukstasinību. Izmisums paglāba viņus no pani­kas, viņu nelaime bija svētīga. Ja, piemēram, kādu no viņiem pievārēja sērga, tad gandrīz nekad viņš nepaguva

tam pievērst uzmanību. Izrauts no ilgās iekšējās sarunas ar kādu ēnu, viņš tad bez pārejas tika iemests visdziļā­kajā zemes klusumā. Viņš nepaguva pamanīt neko.

Kamēr mūsu pilsētas iedzīvotāji mēģināja pierast pie pēkšņās trimdas, mēris nostādīja sardzi pie pilsētas vār­tiem un pagrieza atpakaļ kuģus, kas devās uz Orānu. Pēc vārtu slēgšanas neviens transporta līdzeklis netika ielaists pilsētā. Kopš tās dienas radās iespaids, ka automobiļi sākuši riņķot pa vienu loku. Ari osta izskatījās savāda, ja uz to raudzījās no augšējiem bulvāriem. Parastā rosība, kas to padarīja par vienu no pirmajām ostām piekrastē, bija piepeši rimusi. Tur bija redzami tikai nedaudzi kuģi, kas tika paturēti karantīnā. Bet krastmalā lielie, nekustīgie celtņi, uz sāniem apgāztās vagonetes, vientulīgās mucu grēdas vai maisu kaudzes liecināja, ka mērī mirusi ari tirdzniecība.

Par spīti neikdienišķajām ainām, mūsu pilsētas iedzīvo­tāji tomēr, liekas, lāgā nesaprata, kas viņus piemeklējis. Valdīja gan tādas visiem kopējas izjūtas kā bailes un at­šķirtības sajūta, taču pirmajā vietā ikvienam joprojām bija viņa paša rūpes. Neviens vēl īsti nebija atzinis sli­mību. Lielākā daļa bija visjūtīgāki pret to, kas izjauca viņu paradumus vai aizskāra viņu intereses. Viņi tāpēc jutās aizkaitināti vai sadusmoti, un tās nebūt nav jūtas, ar ko varētu stāties pretī mērim. Pirmā pilsoņu reakcija, piemēram, bija apsūdzēt pārvaldi. Prefekta atbilde kritizē­tāju klātbūtnē, atbilde, kas atbalsojās presē («Vai neva­rētu apsvērt jautājumu par apsvērto nolikumu mīkstinā­šanu?»), bija gandrīz negaidīta. Līdz šim ne laikraksti, ne Ransdoka aģentūra nebija saņēmusi oficiālas ziņas par slimības statistiku. Prefekts katru dienu paziņoja skaitļus aģentūrai, lūgdams sniegt ziņojumu reizi nedēļā.

Tomēr ari tas vēl neizraisīja tūlītēju satraukumu. Pa­tiešām paziņojums, ka trešajā mēra nedēļā miruši trīssimt divi cilvēki, neiedarbojās uz iztēli. Pirmkārt, varbūt visi nebija miruši no mēra. Un, otrkārt, neviens pilsētā taču nezināja, cik cilvēku nedēļā nomirst parasti. Pilsētā bija divsimt tūkstoši iedzīvotāju. Neviens nezināja, vai šāda nāves gadījumu proporcija ir vai nav normāla. Tāda veida skaidrība nekad nevienam nerūp, lai gan tai vajadzētu radīt interesi. Ļaudīm savā ziņā trūka salīdzināšanas iespēju. Tikai palēnām, konstatējot nāves gadījumu skaita nemitīgu palielināšanos, sabiedriskā doma aptvēra patie­

sību. Piektajā nedēļā tiešām mirušo skaits jau sasniedza trīssimt divdesmit vienu un sestajā nedēļā — trīssimt četrdesmit piecus. Vismaz skaitļu palielināšanās liecināja pati par sevi. Taču tā nebija tik strauja, lai mūsu pilsē­tas iedzīvotāji arī savās bažās nesaglabātu iespaidu, ka šī ir gan neapšaubāmi nepatīkama, bet galu galā pārejoša parādība.

Un tā viņi joprojām staigāja pa pilsētu un sēdēja pie galdiņiem uz kafejnīcu terasēm. Vispār viņi nebija maz­dūšīgi, vairāk apmainījās jokiem nekā gaudās un izlikās, ka ar labu prātu pieņem šīs acīmredzot īslaicīgās neērtī­bas. Ārējā pieklājība tika saglabāta. Tomēr mēneša no­galē, apmēram lūgsnu nedēļas laikā, par kuru būs runa vēlāk, nopietnākas izmaiņas pārvērta mūsu pilsētas iz­skatu. Vispirms prefekts izdeva rīkojumus, kas attiecās uz transporta līdzekļu kustību un apgādi. Apgāde tika iero­bežota un benzīns normēts. Pat elektrība bija jātaupa. Vienīgi visnepieciešamākie produkti pienāca Orānā pa ze­mes un gaisa ceļiem. Tādējādi kustība pilsētā samazinā­jās, līdz gandrīz pavisam izbeidzās, greznie veikali no dienas dienā tika slēgti, citu skatlogus rotāja vienīgi no­liedzoši paziņojumi, bet durvju priekšā stāvēja garas pir­cēju rindas.

Orāna dīvaini pārvērtās. Kājāmgājēju skaits ievērojami pieauga, un pat tukšākajās stundās daudzi cilvēki, kam pēc veikalu un vairāku kantoru slēgšanas vairs nebija ko darīt, piepildīja ielas un kafejnīcas. Pagaidām viņi vēl ne­bija bezdarbnieki, bet tikai atvaļinājumā. Tad saulainās dienās, piemēram, ap trim pēc pusdienas, Orāna radīja maldīgu iespaidu, it kā tā būtu pilsēta, kurā svin svētkus un kurā apturēta satiksme un slēgti veikali kādas manifes­tācijas dēļ un kuras iedzīvotāji iznākuši ielās, lai pieda­lītos svinībās.

Protams, kinoteātri izmantoja šo vispārējo atvaļinājumu lieliem darījumiem. Taču parastā filmu apgrozība depar­tamentā bija pārtraukta. Pēc divām nedēļām zāles bija spiestas mainīt programmu, un vēl pēc kāda laika kino­teātri vairs rādīja tikai vienu un to pašu filmu. To ieņē­mumi tomēr nemazinājās.

Visbeidzot, kafejnīcas, ievērojot lielos uzkrājumus no­liktavās šai pilsētā, kur vīnu un degvīnu tirdzniecība ir pirmajā vietā, arī spēja apgādāt savus apmeklētājus. Tais­nību sakot, dzerts tika daudz. Kāda kafejnīca bija izlikusi plakātu: «Labs vīns nonāvē mikrobu» — un sabiedriskā doma vēl pastiprināja izplatīto uzskatu, it kā alkohols pasargājot no infekcijas slimībām. Katru nakti ap pulk­sten diviem liels skaits no kafejnīcām izmesto dzērāju pil­dīja ielas, bārstīdami iepriecinošus paredzējumus.

Taču visas šīs izmaiņas savā ziņā bija tik ārkārtējas un tik straujas, ka grūti būtu tās uzskatīt par normālām un ilgstošām. Lai nu kā, mūsu individuālās jūtas mums jo­projām bija pirmajā plānā.

Divas dienas pēc vārtu slēgšanas, iziedams no slimnīcas, ārsts Rjē sastapa Kotāru, kas pavērsa pret viņu priekā starojošu seju. Rjē izteica komplimentu par tā izskatu.

— Jā, man klājas gaužām labi, — mazais vīrelis at­bildēja. — Sakiet, dakter, — tas nolādētais mēris, ko, tas taču jau sāk kļūt nopietns?

Ārsts to apstiprināja. Un otrs gandrīz vai ar tādu kā bezbēdību nopamatoja:

— Nav nekāda iemesla gaidīt, ka tas tagad mitēsies. Nu tikai viss ies juku jukām.

Brīdi viņi soļoja blakus. Kotārs stāstīja, ka viens pārti­kas tirgotājs viņa kvartālā savācis lielus produktu krāju­mus, lai tos pārdotu par dārgāku cenu, un, kad atbrau­kuši pēc viņa, lai vestu uz slimnīcu, zem viņa gultas at­rastas konservu bundžas. «Slimnīcā viņš nomira. Mēri nevar uzpirkt.» Kotārs bija saklausījies daudz stāstu par epidēmiju — gan patiesu, gan izdomātu. Runājot, piemē­ram, ka pilsētas centrā vienu rītu kāds vīrietis ar visām mēra pazīmēm slimības murgos izskrējis ārā, meties virsū pirmajai sievietei, kas gadījusies ceļā, un žņaudzis to, kliegdams, ka viņam esot mēris.

— Jauki! Mēs visi kļūsim traki, tas ir skaidrs, — Ko­tārs piebilda mīlīgā tonī, kas nemaz nesaderējās ar viņa apgalvojumu.

Tās pašas dienas pēcpusdienā arī Zozefs Grans beidzot izkratīja ārstam Rjē sirdi. Viņš bija ieraudzījis uz rak­stāmgalda Rjē kundzes ģīmetni un uzlūkoja ārstu. Rjē atbildēja, ka viņa sieva ārstējas ārpus pilsētas.

— Savā ziņā, — Grans sacīja, — tā ir laime.

Ārsts atbildēja, ka tā, bez šaubām, esot laime un jāce- rot vienīgi, ka sieva izveseļošoties.

— Ai, es saprotu! — Grans iesaucās.

Un pirmoreiz, kopš Rjē viņu pazina, viņš uzsāka valodas un runāja daudz. Lai gan viņš vēl meklēja vārdus, tomēr gandrīz vienmēr viņam izdevās tos atrast, it kā ilgi būtu domājis par to, ko patlaban teica.

Viņš apprecējies stipri jauns ar ļoti jauniņu, nabadzīgu meiteni no kaimiņiem. Tieši tāpēc, lai apprecētos, viņš pārtraucis studijas un sameklējis darbu. Ne Zanna, ne viņš nekad neizgājuši ārpus sava kvartāla. Viņš apciemo­jis meiteni mājās, un Zannas vecāki smīkņājuši par kluso un neveiklo pielūdzēju. Tēvs bijis dzelzceļnieks. Atpūtas brīžos viņš vienmēr sēdējis kaktā pie loga, nolaidis mil­zīgās rokas gar sāniem, un domīgs vērojis kustību uz ielas. Māte allaž bijusi aizņemta saimniecībā, un Zanna viņai palīdzējusi. Meitene bijusi tik sīciņa, ka Grans nespējis bez bailēm noskatīties, kā viņa Šķērso ielu. Automašīnas tad viņam likušās taisni milzīgas. Kādu dienu pie Ziem­svētku mantiņu veikaliņa Zanna, kas ar sajūsmu raudzī­jušies skatlogā, pagriezusies pret viņu, sacīdama: «Cik skaisti!» Viņš saspiedis tās delnu. Tā viņi nolēmuši ap­precēties.

Stāsta turpinājums, pēc Grana vārdiem, bijis ļoti vien­kāršs. Tā tas notiek ar visiem: cilvēki apprecas, vēl maz­liet mīl viens otru, strādā. Strādā tik daudz, ka tāpēc aiz­mirst mīlēt. Arī Zanna strādājusi, jo biroja priekšnieks neturējis savu solījumu. ,Te vajadzēja mazliet iztēles, lai saprastu, ko Grans gribēja sacīt. Viņš padevies noguru­mam, aizvien vairāk klusējis un neuzturējis jaunajā sie­vietē pārliecību, ka viņa tiek mīlēta. Cilvēks, kas strādā, trūkums, pamazām noslēgusies nākotne, vakaros klusums pie galda, — tādā pasaulē nav vietas kaislībai. Droši vien Zanna cietusi. Tomēr viņa palikusi: gadās, ka cilvēks cieš ilgi, pats to nezinādams. Aizritējuši gadi. Vēlāk viņa aiz­gājusi. Saprotams, viņa neaizgājusi viena. «Es tevi mī­lēju, bet tagad esmu nogurusi… Es nejūtos laimīga aiz­iedama, bet cilvēkam nemaz nevajag būt laimīgam, lai sāktu no jauna.» Tā viņa galvenokārt rakstījusi.

Arī Zozefs Grans savukārt cietis. Viņš būtu tāpat va­rējis sākt visu no jauna, kā aizrādīja Rjē. Bet — viņam pietrūcis ticības. Gluži vienkārši viņš vēl arvien domājot par Zannu. Viņam gribētos aizrakstīt viņai vēstuli un at­taisnoties.

— Tas ir grūti, — viņš sacīja. — Es jau sen par to domāju. Kamēr vēl mīlējām viens otru, mēs sapratāmies bez vārdiem. Bet cilvēki nemīl mūžīgi. Bija brīdis, kad man vajadzēja atrast vārdus, kas būtu viņu aizturējuši, tomēr es to nevarēju.

Grans izšņauca degunu tādā kā rūtotā salvetē. Pēc tam noslaucīja ūsas. Rjē raudzījās viņā.

— Piedodiet, dakter, — vecais vīrs teica, — bet kā lai to pasaka?… Es jums uzticos. Ar jums es varu runāt. Tad uznāk satraukums.

Acīmredzot Grans bija tūkstošiem jūdžu tālu no mēra.

Vakarā Rjē nosūtīja sievai telegrammu, ka pilsēta slēgta, ka viņam klājoties labi, lai tā saudzējot sevi un ka viņš domājot par sievu.

Trīs nedēļas pēc vārtu slēgšanas Rjē, izejot no slimnī­cas, sastapa kādu jaunu vīrieti, kas viņu gaidīja.

— Es ceru, ka jūs mani pazīstat, — tas sacīja.

Rjē likās gan, ka viņš to pazīst, tomēr viņš vilcinājās.

— Es biju pie jums pirms visiem šiem notikumiem lūgt ziņas par arābu dzīves apstākļiem, — vīrietis sa­cīja. — Mans vārds ir Raimons Rambērs.

— Ak jā! — Rjē izsaucās. — Nu, tagad jums ir laba viela reportāžai.

Žurnālists likās nervozs. Viņš sacīja, ka par to neesot runa un ka viņš gribot lūgt ārsta Rjē palīdzību.

— Atvainojiet mani, — viņš piebilda, — bet es šai pil­sētā nevienu nepazīstu, un mana laikraksta korespon­dents, kā par nelaimi, ir muļķis.

Rjē aicināja viņu aizstaigāt līdz centra dispanseram, kur tam jādodot daži norādījumi. Viņi kāpa lejup pa nē­ģeru kvartāla ieliņām. Tuvojās vakars, bet citkārt šai stundā tik trokšņaina pilsēta šķita dīvaini vientulīga. Ti­kai taures skaņas vēl zeltainajā gaisā liecināja, ka kara­vīri joprojām izturas tā, it kā cītīgi pildītu savu pienā­kumu. Visu laiku, ejot pa stāvajām ieliņām starp mauru māju zilajām, tumši dzeltenajām un violetajām sienām, Rambērs ļoti satraukts runāja. Viņam Parīzē palikusi sieva. Patiesību sakot, nevis sieva, bet tas jau esot tas pats. Viņš telegrafējis viņai tūlīt pēc pilsētas vārtu slēg­šanas. Sākumā vjņš domājis, ka notikumi ir pārejoši, un tikai mēģinājis sazināties ar sievu. Orānas kolēģi viņam atteikuši, ka tie nevarot neko līdzēt, no pasta viņš aizrai­dīts, un prefektūrā kāda sekretāre viņu vienkārši izsmē­jusi. Beidzot pēc divu stundu ilgas stāvēšanas rindā viņš nodevis telegrammu ar šādiem vārdiem: «Viss kārtībā. Uz drīzu redzēšanos.»

Bet no rīta ceļoties viņam pēkšņi ienācis prātā, ka nevar taču zināt, cik ilgi tas tā turpināsies. Viņš nolēmis braukt projām. Tā kā viņš esot komandējumā (viņa arodā tas nozīmējot zināmus atvieglojumus), viņš ticis klāt pie pre­fekta sekretāra un sacījis, ka viņam neesot nekāda sakara ar Orānu, ka viņam nebūt neesot šeit jāpaliek, ka viņš te atrodoties nejauši un būtu taisnīgi, ja ļautu viņam aiz­braukt, kaut arī tur, ārpusē, vajadzētu kādu laiku palikt karantīnā. Sekretārs atbildējis, ka viņš to visu ļoti labi saprotot, tomēr neesot iespējams pieļaut izņēmumu, ka viņš padomāšot, bet īstenībā stāvoklis esot ļoti nopietns un pašlaik nevarot neko izlemt.

— Galu galā es taču esmu ārzemnieks šai pilsētā, — Rambērs sacījis.

— Bez šaubām, taču cerēsim, ka epidēmija neieilgs.

Sarunu beidzot, viņš mēģinājis Rambēru mierināt, aiz­rādīdams, ka arī Orānā žurnālists varot atrast labu vielu interesantai reportāžai un neesot taču tāda notikuma, ku­ram, visu kārtīgi apsverot, nebūtu arī sava pozitīvā puse. Rambērs paraustīja plecus. Viņi jau bija sasnieguši pil­sētas centru:

— Tas ir muļķīgi, dakter, jūs sapratīsit. Es neesmu dzimis, lai rakstītu reportāžas. Bet varbūt esmu dzimis, lai dzīvotu ar sievieti. Vai tad tas nav dabiski?

Rjē sacīja, ka ikvienā gadījumā tas liekoties prātīgi.

Centra bulvāros nebija parastās burzmas. Tikai daži gājēji steidzās uz saviem attālajiem mājokļiem. Neviens nesmaidīja. Rjē domāja, ka tās ir Ransdoka šīsdienas pa­ziņojuma sekas. Pēc divdesmit četrām stundām mūsu pil­sētas iedzīvotāji allaž sāka atkal cerēt. Bet tai pašā dienā skaitļi vēl bija pārāk spilgti atmiņā.

Rambērs bez kāda brīdinājuma turpināja:

— Tāpēc ka viņa un es — mēs satikāmies nesen, un mēs labi saprotamies.

Rjē neatbildēja.

— Bet es jau esmu jums apnicis, — Rambērs atsāka. — Es tikai gribēju lūgt, vai jūs nevarētu uzrakstīt zīmi, kas apliecinātu, ka man nav šīs nolādētās slimības. Es domāju, tas varētu man noderēt.

Rjē pamāja ar galvu, viņš satvēra puisēnu, kas uzskrēja viņam virsū, un maigi nostādīja to atkal uz kājām. Viņi gāja tālāk un nonāca Ieroču laukumā. Ap noputējušu-un netīru Republikas statuju nokarājās nekustīgi, no putek­ļiem pelēki vīģes koku un palmu zari. Viņi apstājās pie­minekļa pakājē, Rjē vienu pēc otras dauzīja pret zemi ar plānu, palsu putekļu kārtu apputējušās kājas. Viņš skatī­jās uz Rambēru. Mazliet pakausī atstumtu platmali, atpo­gātu krekla apkaklīti zem kaklasaites, kārtīgi nenosku- vies, žurnālists izskatījās spītīgs un sabozies.

— Ticiet man, es jūs saprotu, — Rjē beidzot ierunā­jās, — bet jūs nespriežat pareizi. Es nevaru jums uzrak­stīt tādu apliecību, jo īstenībā taču nezinu, vai jums šī slimība ir vai nav, un pat tad, kad jums tās vēl nebūtu, es nevaru galvot, ka starplaikā starp to brīdi, kad jūs iziesit no mana kabineta, līdz brīdim, kad ieiesit prefek­tūrā, jūs" netiksit inficēts. Turklāt pat tādā gadījumā,,,

— Pat tādā gadījumā? — Rambērs atjautāja.

— Pat tādā gadījumā, ja es jums izsniegtu šādu ap­liecību, tā jums neko nepalīdzētu.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka tādā pašā situācijā kā jūs šai pilsētā ir tūkstošiem cilvēku, un tomēr nevar ļaut viņiem aizbraukt.

— Bet ja viņiem pašiem nav mēris?

— Tas nav pietiekams iegansts. Es zinu, tas ir muļ­ķīgi, bet notikumi skar mūs visus. Uz tiem jāraugās reāli.

.— Bet es neesmu šejienietis!

— Sākot ar šo brīdi, diemžēl jūs būsit šejienietis tāpat kā visi.

Žurnālists iekaisa:

— Tas ir cilvēcības jautājums, es jums apzvēru. Varbūt jūs neaptverat, ko nozīmē tada šķiršanās diviem cilvēkiem, kuri saprotas.

Rjē mazliet vilcinājās ar atbildi. Pēc tam sacīja, ka, liekas, viņš to aptverot gan. Viņš no visas sirds vēloties, kaut Rambērs atkal sastaptu savu sievu un kaut visi, kas mīl viens otru, būtu kopā, tomēr pastāvot arī lēmumi un likumi, esot taču mēris, un viņa pienākums esot rīkoties tā, kā vajag.

— Nē, — Rambērs sarūgtināts sacīja, — jūs nespējat saprast. Jūs runājat saprāta valodu, jūs dzīvojat abstrak­cijās.

Ārsts paskatījās uz Republikas statuju un atbildēja, ka viņš nezinot, vai runājot saprāta valodu, bet katrā ziņā — skaidru valodu gan, un tas neesot viens un tas pats. Žur­nālists saraustīja kaklasaiti:

— Tad tas nozīmē, ka man kaut kā citādi jātiek ar visu galā? Un tomēr, — viņš turpināja ar zināmu izaicinā­jumu, — es tikšu projām no šīs pilsētas.

Ārsts atbildēja, ka viņš arī šai ziņā saprotot Rambēru, bet tas neattiecoties uz viņu.

— Jā gan, tas attiecas uz jums, — Rambērs pēkšņā uzbudinājumā izsaucās. — Es nācu pie jums, jo man sa­cīja, ka jums bijusi liela loma lēmumu pieņemšanā. Tad

es nodomāju, ka vismaz vienā gadījumā jūs varētu atcelt noteikumus, kurus pats ierosinājāt. Bet jums ir vienalga. Jūs nedomājat par citiem. Jūs nelikāties ne zinis par tiem, kas ir šķirti.

Rjē atzina, ka savā ziņā tā esot taisnība, viņš negribējis likties par to zinis.

— Ahāl Es redzu, jūs tūlīt runāsit par kalpošanu sa- biedrībail — Rambērs izsaucās. — Bet sabiedrības la­bumu veido ikviena atsevišķa cilvēka laime.

—< Klausieties, — ārsts sacīja, it kā cenzdamies sako­pot domas, — tas ir viens, bet ir ari kas cits. Nevajag tiesāt. Taču jūs velti dusmojaties. Ja jūs kaut kā tiksit ar visu galā, es par to Joti priecāšos. Gluži vienkārši, ir lietas, ko mans amats aizliedz.

Žurnālists nepacietīgi pakratīja galvu.

— Jā, es velti dusmojos. Un esmu jau laupījis jums pārāk daudz laika.

Rjē lūdza, lai Rambērs informējot viņu par savām gai­tām un lai neturot ļaunu prātu. Noteikti esot kāda vieta, kurā viņi varētu sastapties. Rambērs pēkšņi likās samul­sis:

— Es tam ticu, — viņš sacīja pēc klusuma brīža, — jā, ticu, par spīti sev un visam, ko jūs man sacījāt.

Viņš svārstījās:

— Bet es nevaru jums piekrist.

Viņš pastūma platmali uz pieres un aizgāja straujiem soliem. Rjē redzēja viņu ieejam viesnīcā, kur dzīvoja Zans Tarrū.

Pēc brīža ārsts pakratīja galvu. Žurnālistam, kas nepa­cietīgi tiecās pēc laimes, bija taisnība. Bet vai viņam bija taisnība, kad viņš apsūdzēja «Jūs dzīvojat abstrakcijās»? Vai tiešām šīs slimnīcā pavadītās dienas, kad mēris pļāva ar divkāršu spēku, paaugstinādams upuru vidējo skaitu nedēļā līdz pieciem simtiem, bija abstrakcija? Jā, nelaimē bija sava daļa abstrakcijas un nereālā. Bet, kad abstrak­cija sāk nāvēt, ir tomēr jānodarbojas ar abstrakciju. Un Rjē zināja tikai, ka tas nebūt nav vieglākais. Nebija viegli, piemēram, vadīt palīgslimnīcu (tagad to bija trīs), kas viņam bija uzdots. Istabā, kas bija savienota ar konsultā­ciju zāli, viņš bija licis iekārtot uzņemšanas telpu. Iz­raktajā zemē veidojās ezeriņš ar krezoliem dezinficētu šķidrumu, tā vidū bija ķieģeļu saliņa. Slimnieks tika no­likts uz saliņas un ātri izģērbts, viņa drēbes iekrita ūdenī, nomazgāts, nosusināts, ieģērbts rupjā slimnīcas kreklā, viņš nonāca ārsta Rjē rokās, pēc tam tika novietots vienā no palātām. Medicīnas darbinieki bija spiesti izmantot kādas skolas iekšējo pagalmu, kur bija vietas pavisam piecsimt gultām, no kurām gandrīz visas tagad bija aizņemtas. Pēc rīta pieņemšanas, kuru vadīja viņš pats, kad slim­nieki bija vakcinēti un buboņi uzgriezti, Rjē vēl pārbau­dīja statistikas datus un tad sāka pēcpusdienas konsultā­cijas. Beidzot, pašā vakarā, viņš brauca vizītēs un atgrie­zās mājās tikai vēlu naktī. Iepriekšējā nakti māte, pasniegdama viņam telegrammu no jaunās Rjē kundzes, bija ievērojusi, ka ārstam trīc rokas.

— Jā, — viņš sacīja, — bet, neatlaidīgi strādājot, es nebūšu tik nervozs.

Viņš bija spēcīgs un izturīgs. Un patiešām vēl nejutās noguris. Bet slimnieku mājas vizītes viņam kļuva nepa­nesamas. Noteikt epidēmijas drudža diagnozi nozīmēja likt slimnieku nekavējoties aizvākt. Tad sākās abstrakcija un īstās grūtības, jo slimnieka tuvinieki zināja, ka viņiem neredzēt vairs saslimušo, līdz tas nebūs izveseļojies vai miris. «Apžēlojieties, dakter!» sacīja Lorē kundze, tās ista­benes māte, kura strādāja Tarrū viesnīcā. «Esiet taču līdzcietīgs!» Ko tas nozīmēja? Protams, viņš juta līdz. Bet ar to nevienam nekļuva labāk. Vajadzēja piezvanīt pa telefonu. Drīz atskanēja ātrās palīdzības automobiļa signāls. Sākumā kaimiņi atvēra logus un skatījās. Pēc tam viņi logus ātri aizcirta. Tad sākās cīņas, asaras, pierunā­šana, vārdu sakot, abstrakcija. Drudža un satraukuma pārkarsētajos mitekļos norisinājās ārprāta scēnas. Taču slimnieks tika aizvests. Ārsts Rjē varēja aizbraukt.

Pirmajās reizēs viņš bija tikai piezvanījis un tūlīt stei­dzies tālāk pie citiem slimniekiem, nesagaidot ātrās palī­dzības mašīnu. Bet tad radinieki bija aizslēguši durvis, labāk izvēlēdamies divatni ar mēri nekā šķiršanos, kuras beigas viņiem tagad bija zināmas. Kliedzieni, piekodinā­jumi, policijas iejaukšanās, un vēlāk ar bruņotu spēku slimnieks tomēr tika pievārēts triecienuzbrukumā. Pirma­jās nedējās Rjē bija spiests sagaidīt ātrās palīdzības auto­mobili. Vēlāk, kad katru ārstu apgaitā pavadīja brīvprā­tīgs inspektors, Rjē varēja steigties no viena slimnieka pie otra. Bet sākumā vienmēr un visur bija tā kā tai va­karā, kad, ieejot Lorē kundzes mazajā dzīvoklītī, ko ro­tāja vēdekli un mākslīgās puķes, viņu sagaidīja slimnieces māte, kura, ar pūlēm pasmaidīdama, sacīja:

— Es ceru, ka tas nav drudzis, par kuru visi runā, /

Un viņš, pacēlis palagu un kreklu, klusēdams vēroja sarkanos plankumus uz vēdera un gūžām, uztūkušos lim­fas dziedzerus. Māte paskatījās meitai starp kājām un, nespēdama valdīties, sāka kliegt. Katru vakaru mātes tā vaimanāja, neko neredzošām acīm raudzīdamās uz vēde­riem, kur bija skaidri lasāmas nāves zīmes, katru vakaru pirksti ieķērās ārsta Rjē rokās, veltīgi vārdi, solījumi mi­jās ar asarām, katru vakaru ātrās palīdzības auto signāli izraisīja tādas krīzes, kas bija veltīgas kā jebkuras sā­pes. Un pēc garajām allaž tik līdzīgo vakaru vizītēm Rjē nevarēja gaidīt neko citu kā garu virkni tamlīdzīgu scēnu, kas vienmēr no jauna turpināsies nenoteiktu laiku. Jā, mē­ris kā abstrakcija bija vienmuļš. Varbūt mainījās tikai viens, un tas bija Rjē pats. Viņš to juta tai vakarā, Re­publikas pieminekļa pakājē, apjauzdams vienīgi smago vienaldzību, kas sāka viņu pārņemt, un visu laiku rau­dzīdamies uz viesnīcas durvīm, kurās bija nozudis Ram­bērs.

Pēc tam kad bija jau pagājušas nogurdinošas nedējas ar ikvakara krēslas stundām, kurās pilsēta izlija ielās un bezmērķīgi riņķoja pa tām, Rjē saprata, ka viņam vairs nav jāaizsargās pret līdzjūtību. Cilvēks nogurst no līdz­jūtības, kad līdzjūtība ir veltīga. Un, juzdams sirdi lēnām aizslēdzamies, ārsts guva vienīgo atvieglojumu šajās sma­gajās dienās. Viņš zināja, ka viņa darbs līdz ar to būs vieglāk veicams. Tāpēc viņš par to priecājās. Māte, sa­gaidīdama viņu divos no rīta, noskuma par tukšo skatienu, kādu dēls tai pievērsa, viņa nožēloja tieši vienīgo remdē- jumu, ko Rjē tolaik varēja gūt. Lai cīnītos pret abstrakciju, vajag mazliet tai līdzināties. Bet kā gan lai Rambērs to nojaustu? Rambēram abstrakcija bija viss, kas stājās ceļā viņa laimei. Un patiesībā Rjē zināja, ka žurnālistam ir zināmā mērā taisnība. Bet viņš zināja arī to, ka dažkārt abstrakcija izrādās stiprāka nekā laime un ka tad, un tikai tad ar to jārēķinās. Tā tas bija ar Rambēru, un ārsts vē­lāk par to pārliecinājās pēc Rambēra stāstiem, kuros tas viņam atklāja visus sīkumus. Tā viņš varēja izsekot — turklāt jaunā plāksnē — drūmajai cīņai starp katra at­sevišķa cilvēka laimi un mēra abstrakcijām, kas noteica visu mūsu pilsētas dzīvi šai ilgajā laikposmā.

Bet tur, kur vieni saskatīja abstrakciju, citi redzēja pa­tiesību. Pirmā mēra mēneša nogali patiešām apēnoja ievē­rojama epidēmijas paasināšanās un dedzīgs sprediķis, ko teica Panlū tēvs, jezuīts, kurš palīdzēja vecajam Mišelam viņa slimības sākumā. Panlū tēvs jau bija pazīstams ar biežo līdzdarbību Orānas ģeogrāfu biedrības biļetenā, kur viņa epigrāfu atšifrējumi bija izpelnījušies ievērību. Bet viņš bija guvis daudz plašāku uzmanību klausītājos nekā kaut kāds speciālists, nolasīdams veselu rindu lekciju par moderna individuālismu. Tajās viņš kvēli aizstāvēja pra­sīgu kristiānismu, būdams tikpat tālu no mūsdienu brīv­domības kā pagājušo gadsimtu tumsonības. Šai gadījumā viņš nebija iztirgojis saviem klausītājiem skarbas patie­sības. Tāpēc viņam bija laba slava.

Tā nu šā mēneša nogalē mūsu pilsētas garīdzniecība nolēma cīnīties pret mēri ar saviem līdzekļiem, organizē­jot kolektīvu lūgšanu nedēļu. Šai sabiedrības dievbijības manifestācijai vajadzēja beigties svētdien ar svinīgu diev­kalpojumu, kurā tiktu piesaukts svētais Roks, mēri izsli­mojušais svētais. Atzīmējot šo gadījumu, baznīca lūdza Panlū tēvu teikt sprediķi. Jau pāris nedēļu jezuīts bija atrāvies no saviem darbiem par svēto Augustīnu un afri­kāņu baznīcu, ar kuriem bija iekarojis īpašu vietu ordenī. Panlū, straujas un dedzīgas dabas cilvēks, bija ar drošu pārliecību uzņēmies šo misiju. Jau ilgi pirms sprediķa pil­sētā par to runāja, un tas savā veidā iezīmēja svarīgu datumu šā perioda vēsturē.

Lūgšanu nedēļā baznīcēnu bija daudz. Tas nenozīmē, ka parastā laikā Orānas iedzīvotāji būtu sevišķi dievbi­jīgi. Svētdienu rītos, piemēram, jūras peldes nopietni kon­kurē ar dievkalpojumu. Tas nenozīmē arī, ka orānieši pēk­šņā apgaismībā būtu pievērsušies ticībai. Taču, pirmkārt, tā kā pilsēta bija slēgta un pieeja pie ostas aizliegta, tad peldēties jūrā vairs nebija iespējams, un, otrkārt, orānieši atradās visai īpatnējā dvēseles stāvoklī, kad, savas būtī­bas dziļumos nepieļaudami pārsteidzošos notikumus, kādi viņus piemeklējuši, viņi tomēr acīmredzot skaidri juta, ka ir kaut kas mainījies. Taču daudzi vēl arvien cerēja, ka sērga drīz mitēsies un viņi un viņu tuvinieki tiks saudzēti. Tātad viņi vēl nejutās atkarīgi ne no kā. Mēris viņiem bija tikai nepatīkams viesis, kuram kādu dienu būs jāaiz­iet, ja jau tas reiz bija ieradies. Viņiem, kas bija izbijušies, nevis izmisuši, vēl nebija pienācis brīdis, kad mēris kļūst par viņu eksistences formu un aizmirstas dzīve, kādu pirms tam viņi varēja dzīvot. īsi sakot, viņi dzīvoja gaidās. Rau­goties no reliģijas un daudzu citu problēmu viedokļa, mēris bija devis viņiem īpatnēju gara ievirzi, kas bija tikpat tāla vienaldzībai kā kaislībai un ko varētu diezgan pareizi raksturot ar vārdu «objektivitāte». Lielākā daļa baznīcēnu, kas piedalījās lūgšanu nedēļā, būtu sacījuši, piemēram, tos pašus vārdus, kurus kāds ticīgais atkārtoja ārstam Rjē: «Katrā ziņā tas nevar neko kaitēt.» Pat Tarrū, pierakstījis savā burtnīcā, ka ķīnieši līdzīgā gadījumā sit tamburīnu mēra dieva priekšā, piezīmēja, ka ir pilnīgi neiespējami zināt, vai īstenībā tamburīns ir iedarbīgāks nekā profilak­tiskie līdzekļi. Viņš tikai vēl piebilda, ka, lai izšķirtu šo jautājumu, vajadzētu būt skaidrībā par mēra dieva esa­mību un ka mūsu nezina šai sakarā padara neauglīgus jebkurus uzskatus, kādi cilvēkam var būt.

Lai nu kā, mūsu pilsētas katedrāle visu nedēļu bija gandrīz pilna dievlūdzēju. Pirmajās dienās daudzi vēl ka­vējās palmu un granātkoku birzīs baznīcas lieveņa priekšā, klausīdamies svētā piesaukšanā un lūgšanās, kas aizviļ­ņoja līdz pat ielai. Pamazām, sekodami citu priekšzīmei, tie paši klausītāji nolēma ieiet baznīcā un pievienot savu biklo balsi pārējo baznīcēnu atbildes korim. Un svētdien baznīcas jomu jau pildīja liels ļaužu pūlis, kas aizņēma pat priekštelpas un augšējos lieveņa pakāpienus. Kopš iepriekšējā vakara debesis bija apmākušās, un lietus gāza aumaļām. Tie, kas stāvēja ārā, bija atvēruši lietussargus. Vīraka un samirkušu drēbju smarža viļņoja katedrālē, kad Panlū tēvs kāpa kancelē.

Viņš bija vidēja auguma, bet padrukns. Kad viņš atspie­dās pret kanceli, ar savām tuklajām rokām aptverdams koka apmali, bija redzams tikai viņa plecīgais, melnais stāvs un virs tā — divi sārti vaigu plankumi zem briļļu tērauda ietvara. Viņam bija skaļa, izteiksmīga, tālu dzir­dama balss, un, kad viņš uzrunāja klausītājus, kā skal­dīt noskaldīdams zilbes dedzīgajā teikumā: «Mani brāļi, jūs esat nelaimē, mani brāļi, jūs to esat pelnījuši,» —• visiem klātesošajiem, līdz pat lievenēm pārskrēja trīsas.

Gluži loģiski, turpinājums vairs nelikās savienojams ar patētisko ievadu. Tikai runas turpinājums lika mūsu pil­sētas iedzīvotājiem saprast, ka ar veiklu oratora paņē­mienu, kā sakopodams spēkus triecienam, svētais tēvs uz­reiz vienā teikumā bija pateicis visa sprediķa tematu. Pa­tiešām, tūlīt pēc šā teikuma Panlū nolasīja Otrās iVlozus grāmatas tekstu par mēri Ēģiptē un sacīja: «Pirmo reizi vēsturē parādījās šī sodība, lai šaustītu Dieva ienaidnie­kus. Faraons pretojas mūžīgajiem nodomiem, un tad mē­ris piespiež viņu krist ceļos. Kopš pašiem vēstures sāku- rniem Dieva sodība liek krist pie viņa kājām augstprātī­gajiem un aklajiem. Pārdomājiet to un krītiet ceļos.»

Arā lietusgāze pastiprinājās, un šis beidzamais — pil­nīgā klusumā izrunātais teikums, kuru vēl dziļdomīgāku padarīja lietus sprēgāšana pret rūtīm, izskanēja ar tādu uzsvaru, ka daži baznīcēni, brīdi vilcinājušies, noslīga ceļos ua lūgsnu soliņiem. Citi nodomāja, ka jāseko viņu piemēram, un tā drīz vien, pamazām bez trokšņa, tikai nokrakšķot vienam otram krēslam, beidzot visi klausītāji bija nometušies ceļos. Panlū tad izslējās, dziļi ievilka elpu un turpināja aizvien uzsvērtākā tonī:

— Ja šodien mēris skar arīdzan jūs, tas nozīmē, ka pie­nācis laiks pārdomāt. Taisnajiem nav ko bīties, bet ļauna­jiem ir iemesls drebēt. Pasaules milzīgajā rijā nepielū­dzamā sērga kuls cilvēku labību, līdz salmi būs atdalīti no graudiem. Un salmu būs vairāk nekā graudu, vairāk so­dības piemeklēto nekā izredzēto, bet Dievs nav šo nelaimi gribējis. Pārāk ilgi pasaule sadzīvojusi ar ļaunumu, pā­rāk ilgi paļāvusies uz Dieva žēlsirdību. Vajadzēja tikai nožēlot grēkus, un viss bija atļauts. Un ikviens jutās stiprs nožēlā. Kad pienāca brīdis, cilvēki droši to pārbau­dīja. Tālab visvieglākais bija neatturēties ne no kā, gan jau Dieva žēlsirdība gādās par pārējo. Tik tiešām, tā tas vairs ilgāk nevarēja turpināties. Dievs, kas tik ilgi bija noliecis pār mūsu pilsētas ļaudīm savu līdzcietības pilno seju, paguris gaidīt, vīlies mūžīgajā cerībā, nule novērsis no mums savu skatienu. Tagad, kad mums laupīta Dieva gaisma, mēs ilgi maldīsimies mēra tumsībā!

Baznīcā kāds nosprauslājās kā nepacietīgs zirgs. Pēc mirkļa svētais tēvs turpināja mazliet klusākā balsī: — «Zelta leģendā» [3] lasāms, ka Lombardijā, karaļa Um- berto laikā, Itālijā plosījies tik spēcīgs mēris, ka tik tikko pieticis dzīvajo, lai apbedītu mirušos, un īpaši nikna sērga bijusi Romā un Padujā. Un visiem redzams parādījies kāds labs eņģelis, kas devis pavēles ļaunam eņģelim ar mednieka šķēpu rokā, un viņš pavēlējis tam sist pa ļaužu mājokļiem; un, cik sitienu ticis mājai, tik mirušo no tās iznests.

Panlū izstiepa abas īsās rokas pret baznīcas durvīm, it kā kaut ko rādīdams aiz ņirbošā lietus aizkara.

— Mani brāļi, — viņš ar jaunu spēku sacīja, — tādas pašas nāves medības šodien notiek mūsu ielās. Redziet šo mēra eņģeli, kas ir skaists kā Lucifers un mirdzošs kā pats jaunums, redziet viņu izslējušos virs jūsu jumtiem, labajā rokā savas galvas augstumā turam sarkanu mednieka šķēpu, bet ar kreiso roku rādām uz vienu no jūsu mājām. Varbūt šai pašā mirklī viņa pirksts ir vērsts pret jūsu durvīm, šķēps noskan pret koku; vēl pēc brīža varbūt mē­ris jau iegājis jūsu mājā, apsēžas jūsu istabā un gaida jūs pārnākam. Tas sēž tur pacietīgs un vērīgs, drošs par sevi kā pati pasaules kārtība. Roku, ko tas jums sniegs, nekāda pasaulīga vara, nedz ari, iegaumējiet to labi, cil­vēku veltīgās zināšanas nespēs no jums novērst. Un, iz­kulti ciešanu asiņainajā piedarbā, jūs tiksit aizmesti pro­jām kā salmi.

Te svētais tēvs vēl plašāk iztēloja sodības patētisko ainu. Viņš aprakstīja milzu spriguli, kas griežas virs pil­sētas, sit uz labu laimi un atkal paceļas asiņains: tas izkaisa cilvēku asinis un ciešanas «tai sējai, kas sagata­vos patiesības pļauju».

Beidzis garo tirādi, Panlū tēvs apklusa: mati viņam bija sakrituši uz pieres, visu augumu drebināja trīsas, kas no rokām pārgāja uz kanceli; dobjākā balsī, taču apsū­dzētāja tonī viņš turpināja:

— Jā, ir pienākusi pārdomu stunda. Jums šķita, ka pie­tiek apmeklēt Dieva namu svētdienās, lai pārējās dienās būtu brīvi. Jūs iedomājāties, ka, dažu labu reizi locīdami ceļus, esat diezgan samaksājuši par savu noziedzīgo bez­rūpību. Bet Dievs nav remdens. Ar šo īso tikšanos nepie­tika viņa visprasīgajai mīlestībai. Viņš gribēja jūs redzēt ilgāku laiku, jo tikai tā viņš var jūs mīlēt un, patiesību sakot, vienīgi tā var vispār mīlēt. Un tālab, noguris, gai­dot jūsu nākšanu, viņš lika jūs piemeklēt savai sodībai, kā tā piemeklējusi visas grēcīgās pilsētas kopš laikiem, kad sākās cilvēces vēsture. Tagad jūs zināt, kas ir grēks, kā to zināja Kains un viņa dēli, kā to zināja cilvēki pirms grēku plūdiem, Sodomas un Gomoras ļaudis, Faraons un Jēkabs un arī visi nolādētie. Un, kā tas noticis ar viņiem visiem, jūs ar jaunu skatienu raugāties uz cilvēkiem un lietām kopš tās dienas, kad šīs pilsētas vārti aizvērās, ieslēdzot savos mūros jūs un jūsu sodību. Tagad nu bei­dzot jūs zināt, ka jānonāk pie galvenā.

Sai brīdī baznīcā ielauzās mikla vēja brāzma, un sveču liesmas sprakšķot saplaka. Stipra vaska smarža, kāss un šķavas cēlās pretim Panlū tēvam, kad viņš, atgriezdamies pie sava izklāsta ar vēlāk Joti atzinīgi novērtētu domas asumu, turpināja rāmā balsī:

— Daudzi no jums, es zinu, vaicā sev, kur tad īsti es gribu nonākt. Es gribu jūs vest pie patiesības un mācīt ļjums priecāties, par spīti visam, ko esmu sacījis. Vairs nav tas laiks, kad padomi, brālīga roka bija līdzekļi, lai jūs vadītu uz labo. Šodien patiesība ir pavēle. Un pestī- sanas cfcļš ir sarkans šķēps, kas jums to rāda un uz to dzen. Šeit, mani brāļi, beidzot atklājas Dieva žēlsirdība, kas ikvienā lietā ielikusi kā labo, tā ļauno, dusmas un līdzcietību, mēri un glābiņu. Šī pati sodība, kas jūs sa­maļ, jūs paaugstina un rāda jums īsto ceļu.

Sensenos laikos Abesīnijas kristieši uzskatīja mēri par iedarbīgu, paša Dieva sūtītu līdzekli, lai iegūtu mūžīgo dzīvošanu. Tie, kurus sērga nebija skārusi, ietinās mēra slimnieku palagos, izvēlēdamies drošu nāvi. Bez šaubām, 1 ik kaislīga tiekšanās pēc dvēseles glābiņa nav ieteicama. Tajā izpaužas nožēlojama pārsteidzība, kas nav tālu no lepnības. Nevajag būt steidzīgākam par pašu Dievu, un viss, kas tiecas paātrināt nemainīgo kārtību, kādu viņš nodibinājis reizi par visām reizēm, noved pie ķecerības. Taču šis piemērs mums kaut ko māca. Mūsu garam, kas tagad kļuvis redzīgāks, tas tikai parāda, kāda brīnumaina mūžības gaisma slēpjas ikvienās ciešanās. Šī gaisma ap­spīd krēslainos ceļus, kuri ved uz atpestīšanu. Tā pauž dievišķo gribu, kas nepagurstot pārvērš ļauno labajā. Vēl šodien arī pa šiem nāves, bēdu un vaimanu ceļiem tā mūs vada uz būtisko klusumu, uz katras dzīvības pirmsākumu. Tāds, mani brāļi, ir lielais mierinājums, kuru gribēju jums sniegt, lai jūs no šejienes aiznestu ne tikai vārdus, kas nosoda, bet arī vārdu, kas remdē.

Varēja just, ka Panlū beidzis. Arā lietus bija pārgājis. Ūdeņu un saules debesis lēja pār laukumu dzidrāku gaismu. No ielas atplūda balsu čalas, satiksmes līdzekļu troksnis, mostošās pilsētas valoda. Klausītāji paslepen sačukstējās par savām darīšanām. Tomēr svētais tēvs atkal ierunājās un sacīja, ka, parādījis mēra dievišķo izcelsmi un sērgas sodības raksturu, viņš ar to arī esot beidzis un nedomājot noslēgumā likt lietā daiļrunību, kas būtu ne­vietā, runājot par tik traģisku tematu. Viņam liekoties, ka visiem viss esot skaidrs. Viņš tikai atgādināja, ka, stās­tot par lielo mēra epidēmiju Marseļā, hronists Matjē Marē žēlojies, ka viņš iegrūsts pašā peklē un viņam jādzīvojot bez palīdzības un bez cerības. Bet Matjē Marē taču bijis akls! Gluži otrādi, Panlū tēvs nekad vēl tik stipri kā šo­dien neesot jutis Dieva palīdzību un kristīgo cerību, kas pieejama ikvienam. Viņš tomēr nesatricināmi cerot, ka, par spīti šo dienu šausmām un mirēju kliedzieniem, mūsu pilsētas iedzīvotāji raidīšot uz debesīm vienīgo kristiešu cienīgo vārdu, kas esot mīlestības vārds. Dievs darīšot pā­rējo.

Kā šis sprediķis iedarbojās uz mūsu pilsētas iedzīvotā­jiem, ir grūti pasacīt. Otona kungs, izmeklēšanas tiesne­sis, ārstam Rjē izteicās, ka, pēc viņa domām, Panlū tēva izklāsts bijis «absolūti neapstrīdams». Bet ne jau visu uzskati bija tik kategoriski. Dažiem sprediķis vienkārši padarīja skaidrāk apjaušamu līdz tam nenoteikto domu, ka viņi par kādu nezināmu noziegumu notiesāti uz neap­tveramu ieslodzījumu. Un, kamēr vieni turpināja rāmi dzī­vot savu sīko dzīvi un piemērojās ieslēgtībai, citiem tur­pretī vienīgā doma kopš tā brīža bija izbēgt no šī cietuma.

Sākumā ļaudis bija samierinājušies ar to, ka ir atšķirti no ārpasaules, kā būtu samierinājušies ar jebkurām pār­ejošām nepatikšanām, kas traucētu tikai dažas no viņu paražām. Bet, pēkšņi apzinādamies šo sava veida ieslo­dzījumu zem debesu juma, kur vasara jau sāka dzirkstīt, viņi neskaidri juta, ka šis ieslodzījums apdraud visu viņu dzīvi, un, pienākot vakaram, līdz ar vēsumu atgūtā ener­ģija viņus dažkārt musināja uz izmisīgu rīcību.

Visupirms, tieši sākot ar šo svētdienu, — var jau arī būt, ka tā ir vienkārša sagadīšanās, — mūsu pilsētā bija vērojamas tādas kā bailes, kas pietiekami dziļi skāra vi­sus, lai rastos doma, ka mūsu pilsētas iedzīvotāji patie­šām sākuši apjaust savu stāvokli. No šī viedokļa raugo­ties, atmosfēra mūsu pilsētā bija mazliet mainījusies. Bet, atklāti sakot, vai pārmaiņa bija notikusi atmosfērā vai ļaužu sirdīs, tas vēl ir jautājums.

Dažas dienas pēc sprediķa Rjē, kurš pārrunāja šo noti­kumu ar Granu, ejot uz priekšpilsētas pusi, tumsā uzgrū­dās kādam cilvēkam, kas gorījās, nemēģinādams iet uz priekšu. Sai brīdī pēkšņi iedegās spuldzes, kuras tagad mūsu pilsētā iededza ar katru dienu vēlāk. Augstā laterna spēji apgaismoja vīrieti, kas, acis aizvēris, neskanīgi smē­jās. Pār viņa bālgano, mēmā jautrībā izstiepto seju lielām lāsēm tecēja sviedri. Viņi pagāja tam garām,

—< Tas ir kāds trakais, — Grans sacīja.

Rjē, kas bija paņēmis ierēdni zem rokas, lai aizvilktu viņu projām, juta, ka viņš trīc aiz satraukuma.

— Drīz mūsu pilsētas mūros būs vairs tikai trakie, — Rjē noteica.

Ari nogurums darīja savu, un ārsts juta, ka rīkle izkal­tusi,

— Iedzersim kaut ko.

Mazajā kafejnīcā, kur viņi iegāja un kuru apgaismoja viena vienīga lampa virs letes, cilvēki runāja bez redzama iemesla klusā balsī, gaiss bija biezs un sarkanīgs. Pie letes Grans, ārstam par lielu pārsteigumu, pasūtīja glāzi spirtota dzēriena, ko iztukšoja vienā rāvienā, piebilzdams, ka tas bijis stiprs. Tad viņš gribēja iet projām. Arā Rjē šķita, ka nakts ir pilna vaidu. Kaut kur virs laternām tum­šajās debesīs dobja svelpoņa atgādināja neredzamo sērgu, kas nepagurstot kulstīja karstu gaisu.

—- Paldies dievam, paldies dievam, — sacīja Grans.

Rjē jautāja sev, ko gan viņš ar to gribētu teikt.

— Paldies dievam, man ir mans darbs, — otrs tur­pināja.

— Jā, — Rjē sacīja, — tā ir priekšrocība.

Un, nolēmis neklausīties svelpoņā, viņš jautāja Gra­nam, vai tas esot apmierināts ar savu darbu.

— Nu, man šķiet, es esmu uz pareizā ceļa.

— Vai jums vēl daudz ko darīt?

Grans šķita atdzīvojamies, balsī ieskanējās alkohola sil­tums.

— Es nezinu. Bet tas nav galvenais, dakter, nē, tas nav galvenais.

Rjē tumsā nojauta, ka viņš plātās ar rokām. Viņš, lie­kas, gatavojās kaut kam, kas izlauzās pēkšņi, valodīgi:

— Saprotiet, dakter, es gribu, lai tai dienā, kad manu­skripts nonāks pie izdevēja, viņš, to izlasījis, pieceltos un sacītu saviem līdzstrādniekiem: «Cepuri nost, kungi!»

Negaidītais paziņojums pārsteidza Rjē. Viņam šķita, ka ceļabiedrs izdarīja tādu kustību, it kā atsegtu galvu, pie­likdams roku pie pieres un pēc tam līmeniski to izstiep­dams. Augšā dīvainā svelpoņa šķita pieņemamies spēkā.

— Jā, — Grans sacīja, — tam jābūt nevainojamam.

Kaut arī Rjē maz ko zināja no literāro aprindu para­dumiem, viņam tomēr bija iespaids, ka tas nevarētu no­tikt tik vienkārši un ka, piemēram, izdevēji droši vien sēž savos kabinetos kailu galvu. Taču galu galā nekad jau nevarēja zināt, un Rjē atzina par labāku klusēt, Pašam

negribot, viņš vērīgi klausījās noslēpumainajās mēra svel- pās. Viņi tuvojās Grana kvartālam, un, tā kā tas bija maz­liet augstāk par citiem pilsētas rajoniem, viņus atsvaidzi­nāja viegls jūras vējiņš, kas tai pašā laikā aizslaucīja visus pilsētas trokšņus. Grans tomēr vēl vienmēr runāja, un Rjē nemaz neuztvēra visu, ko lāga vīrs sacīja. Viņš saprata tikai, ka minētajam darbam ir jau daudz lappušu, bet pūles, ko autoram prasa tā pilnveidošana, esot Joti mokošas. «Augiem vakariem, veselām nedējām nosēdēt pie viena vārda.., un reizēm — pie vienkārša saikļa.» Te Grans apstājās un satvēra ārstu aiz mēteļa pogas. Svep- stoši vārdi plūda no viņa mutes, kurā trūka daudzu zobu.

— Saprotiet mani, dakter. Ļaunākajā gadījumā ir diez­gan viegli izvēlēties «un» vai «bet». Grūtāk ir izšķirties starp «un» vai «tad». Grūtības pieaug ar «tad» un «pēc tam». Bet, protams, visgrūtākais ir zināt, vai «un» vaja­dzīgs vai nav vajadzīgs.

— Jā, — Rjē sacīja, — es saprotu.

Un viņš sāka iet tālāk. Grans likās samulsis un atkal mēģināja turēties ārstam blakus.

— Atvainojiet, — viņš nomurmināja. — Es nezinu, kas man šovakar noticis!

Rjē viegli uzsita ierēdnim pa plecu un sacīja, ka viņš tam gribētu palīdzēt un stāstījums viņu ļoti interesējot. Grans likās kaut cik nomierināmies un, kad viņi bija aiz­gājuši līdz tā mājai, pēc īsas vilcināšanās aicināja ārstu uz brīdi uzkāpt augšā. Rjē bija ar mieru.

Ēdamistabā Grans lūdza viņu apsēsties pie galda, uz kura bija sīkā rokrakstā aprakstītas papīra lapas vienos svītrojumos.

— Jā, tas ir tas pats, — Grans atbildēja uz ārsta vai­cājošo skatienu. — Bet vai jūs nevēlaties kaut ko iedzert? Man ir drusku vīna.

Rjē atteicās. Viņš skatījās uz papīra lapām.

— Neskatieties, — Grans sacīja. — Tas ir mans pir­mais teikums. Tas mani nomoka, ļoti nomoka.

Arī Grans lūkojās uz visām šīm aprakstītajām lapām, un viņa roku, šķiet, nepārvarami pievilka viena no tām, ko viņš paņēma un turēja tā, ka tai cauri spīdēja abažūra neaizsegtās elektriskās spuldzes gaisma. Lapa viņa rokā drebēja. Rjē ievēroja, ka ierēdņa piere ir mikla.

— Apsēdieties un nolasiet to man, — viņš sacīja.

Grans pavērās viņā un tā kā pateicīgi pasmaidīja.

Jā, viņš teica, «— man liekas, es to vēlētos.

Viņš brīdi pagaidīja, joprojām skatīdamies uz papīra lapu, tad apsēdās. Tai pašā laikā Rjē klausījās it kā ne­skaidrā dūkoņā, kas pilsētā šķita atbildam sērgas svel- poņai. Sai mirklī viņš negaidīti asi uztvēra visu pilsētu, kas pletās pie viņa kājām, uztvēra iežogoto pasauli, ko tā veidoja, un drausmīgās gaudas, kuras tā naktī apslāpēja. Grana balss skanēja dobji: «Kādā skaistā maija mēneša rītā eleganta amazone uz lieliskas «alazanu» ķēves jāja pa Buloņas meža ziedošajām alejām.» Atkal iestājās klu­sums, un līdz ar to kļuva dzirdama ciešanās grimušās pilsētas nenoteiktā dūkoņa. Grans bija nolicis papīra lapu uz galda, bet vēl arvien to vēroja. Pēc brīža viņš pacēla acis.

— Ko jūs par to domājat?

Rjē atbildēja, ka šāds sākums modinot interesi par tur­pinājumu. Bet ierēdnis visai mundri iebilda, ka tas neesot pareizais viedoklis. Viņš uzsita ar delnu pa papīriem.

— Tas ir tikai aptuvens variants. Kad man izdosies pil­nībā sniegt to ainu, ko es redzu iztēlē, kad mans teikums iegūs pašas šīs izjādes rikšu ritmu — viens, div, trīs, viens, div, trīs, — pārējais jau nāks vieglāk, un, galve­nais, ilūzija jau pašā sākumā būs tāda, ka varēs sacīt: «Cepuri nost!»

Bet, lai to panāktu, vēl daudz jāstrādā. Viņš nekad ne­būšot ar mieru nodot teikumu spiestuvē tādu, kāds tas ir tagad. Lai gan reizēm tas viņu apmierinot, tomēr viņš apzinoties, ka tajā vēl neesot īsti ietverta visa realitāte un savā ziņā tam piemītot noskaņas vieglums, kas pie­šķirot gan attālu, tomēr nenoliedzamu līdzību ar klišeju. Tāda vismaz bija Grana vārdu jēga, kad viņi izdzirdēja lejā zem logiem skrienam cilvēkus. Rjē piecēlās.

— Jūs redzēsit, ko es no tā iztaisīšu, — Grans sacīja un, pagriezies pret logu, piebilda: — Kad tas viss būs beidzies.

Taču atkal kļuva dzirdama steidzīgu soļu klaudzoņa. Rjē jau kāpa lejup, un, kad viņš bija uz ielas, divi vīrieši pagāja viņam garām. Acīmredzot tie devās uz pilsētas vārtiem. Daži no mūsu pilsoņiem patiešām, sajukuši no karstuma un mēra, bija jau ķērušies pie varas darbiem un mēģinājuši apmānīt sargposteņu modrumu, lai izbēgtu ārpus pilsētas.

Citi, kā Rambērs, arī mēģināja bēgt no mostošās pani­kas atmosfēras, tikai ar vēl lielāku neatlaidību un izvei- ribu, kam gan tāpēc nebija lielāku panākumu. Vispirms Rambērs turpināja savus oficiālos gājienus. Pēc viņa paša vārdiem, Rambērs vienmēr domājis, ka neatlaidība galu galā uzvar, un, no viena viedok|a raugoties, tāds jau bija viņa arods — mācēt izkulties no nepatikšanām. Tad nu viņš bija apstaigājis daudzus jo daudzus ierēdņus un cil­vēkus, par kuru pieredzi parasti nemēdz šaubīties. Taču šai gadījumā viņu pieredze nederēja nekur. Visbiežāk tie bija cilvēki ar noteiktiem un precīzi pamatotiem uzska­tiem par visu, kas attiecās uz bankas darījumiem vai eks­portu, vai citrusaugjiem, vai arī vīnu tirdzniecību; viņiem bija neapšaubāmas zināšanas apdrošināšanas un strīdī­gos tieslietu jautājumos, nemaz nerunājot par diplomiem un acīm redzamu labu gribu. Un tieši visvairāk pārsteidza viņu visu labā griba. Bet attiecībā uz mēri viņu zināšanas gandrīz līdzinājās nullei.

Tomēr katram no viņiem un katrreiz, kad vien radās iespēja, Rambērs bija aizstāvējis savu prasību. Viņa pa­matojums balstījās uz to, ka viņš ir svešinieks mūsu pil­sētā, un tāpēc viņa gadījums jāizskata atsevišķi. Vispār žurnālista uzklausītāji šo viedokli nebūt neapstrīdēja. Bet parasti tie viņam aizrādīja, ka tādā pašā situācijā ir lie­lāks skaits cilvēku un tāpēc viņa gadījums nebūt nav tik ārkārtējs, kā viņš iedomājās. Pret to Rambērs varēja iebilst, ka tas viņa pierādījumu pa/natos neko nemaina, taču viņam tika atbildēts, ka jebkura labvēlīga rīcība iz­raisītu administratīvus sarežģījumus un riskētu radīt to, ko, lietojot visai pretīgu apzīmējumu, mēdz saukt par pre­cedentu. Pēc klasifikācijas, kādu Rambērs ieteica ārstam Rjē, šāda veida prātotāji piederēja pie forinālistu katego­rijas. Līdzās viņiem bija vēl tukšu salmu kulstītāji, kas mierināja prasītāju, ka tā jau nevarot ilgi turpināties, un kuri, neskopodamies ar labiem padomiem, kad rio viņiem prasīja noteiktus lēmumus, uzmundrināja Rambēru, sacī­dami, ka tās jau esot tikai pārejošas bēdas. Bija arī paš­apzinīgie, kas lūdza apmeklētāju atstāt iesniegumu ar īsu viņa gadījuma izklāstu un paziņoja, ka tie tad izlemšot jautājumu; bija sīkie ierēdnīši, kas piedāvāja dzīvokļu ta­lonus vai lētu pansiju adreses, un metodiķi, kuri lika iz­pildīt anketu un pēc tam to reģistrēja; bija pārlieku aiz­ņemtie, kas kratījās vajā rokām un kājām, un pārlieku apgrūtinātie, kuri novērsa acis; beidzot, bija tradicionālie ierēdņi, — un to bija visvairāk, — kas norādīja Rambē- rain uz kādu citu iestādi vai ieteica rīkoties vēl citādi.

Tā nu, staigādams pa iestādēm, žurnālists bija paga­lam pārguris, un, jo ilgāk viņš dabūja gaidīt uz derma- tīna apvilktiem soliem, raugoties lielos plakātos, kas aici- naja parakstīties uz valsts kases obligācijām, kuras atbrī­votas no nodokļiem, vai iestāties koloniālajā armijā, jo biežāk iegāja kantoros, kur cilvēku sejas pauda tikpat maz kā ar aukliņām aizsietie kartona vāki vai plaukti ar do­kumentu mapēm, jo skaidrāks priekšstats viņam radās par to, kas var būt mērija vai prefektūra. Vienīgais ieguvums, kā Rambērs ar vieglu rūgtumu sacīja Rjē, ka tas viss ap­slēpis viņam patieso stāvokli. Viņš praktiski nemaz nema­nījis, ka mēris progresē. Nemaz nerunājot par to, ka tā dienas aizritējušas ātrāk, un, ievērojot situāciju, kādā bija visa pilsēta, varēja sacīt, ka ikviena aizvadītā diena tuvi­nāja ikvienu cilvēku viņa pārbaudījumu galam, — ar no­sacījumu, ja vien viņš nenomirst. Rjē bija spiests atzīt viņa viedokli par pareizu, tikai ar iebildumu, ka šī patie­sība esot pārāk vispārēja.

Bija brīdis, kad Rambēram radās droša cerība. Viņš sa­ņēma no prefektūras aptaujas lapu ar lūgumu to precīzi izpildīt. Anketā bija jautāts par viņa dzimšanas datiem, ģimenes stāvokli, agrākajiem un pašreizējiem ienākumiem un par visu, ko mēdz saukt par curriculum vitae*. Viņam radās iespaids, ka anketa vajadzīga to personu uzskaitei, kuras nodomāts sūtīt atpakaļ uz parasto dzīvesvietu. Ne­noteiktās ziņas, ko viņš ievāca kādā iestādē, šo pārliecību apstiprināja. Bet pēc dažiem mērķtiecīgiem gājieniem vi­ņam izdevās atrast iestādi, kas bija sūtījusi anketu, un tur viņam pateica, ka ziņas ievāktas «īpašam gadījumam».

— Kādam gadījumam? — Rambērs jautāja.

Tad viņam paskaidroja, ka tās vajadzīgas gadījumam, (ja viņš saslimtu ar mēri un nomirtu, — lai, pirmkārt, va­rētu brīdināt viņa tuviniekus un, otrkārt, zinātu, vai ārstē­šanas izdevumi jāparedz pilsētas budžetā vai to atlīdzi­nāšanu var gaidīt no viņa tuviniekiem. Protams, tas pie­rādīja, ka viņš nebija pavisam šķirts no sievietes, kura viņu gaidīja, jo sabiedrība rūpējās par viņu. Taču tas ne­bija nekāds mierinājums. Daudz vairāk uzmanības vērts bija kas cits, un Rambērs arī vēlāk to ievēroja, proti, veids, kādā iestāde katastrofas kulminācijas dienās turpi­nāja savu darbu un uzņēmās gluži citam laikam atbilstošu iniciatīvu, bieži pat augstākiem varas orgāniem nezinot,

curriculum vitae (latiņu vaiJ — dzīves aprakstu, ,tā vienīgā iemesla dēļ, ka tādiem uzdevumiem šī iestāde bija radīta.

Turpmākais periods Rambēram bija visvieglākais un reizē arī visgrūtākais. Tas bija truluma periods. Viņš bija apstaigājis visas iestādes, darījis visu iespējamo, šobrīd visas izejas no šīs puses bija slēgtas. Tad viņš klīda no kafejnīcas uz kafejnīcu. No rīta viņš apsēdās uz terases pie glāzes remdena alus, lasīja avīzi, cerēdams tajā at­rast kādu zīmi, kas norādītu uz epidēmijas drīzu izbeig­šanos, ieskatījās sejā ielas gājējiem, derdzīgi novērsās, ieraudzīdams skumjas to vaibstos, un, vai simtreiz pārla­sījis veikalu izkārtnes ielas pretējā pusē un reklāmas, kas ieteica iecienītos aperitīvus, kurus jau sen vairs nevarēja dabūt, piecēlās un bez mērķa soļoja pa pilsētas dzeltena­jām ielām. Vientuļš staigādams no kafejnīcas uz kafejnīcu, no restorāna uz restorānu, viņš tā sagaidīja vakaru. Rjē viņu ieraudzīja tieši tādā vakarā pie kafejnīcas durvīm, kur žurnālists stāvēja un vilcinājās ieiet. Beidzot, liekas, viņš izšķīrās, iegāja kafejnīcā un apsēdās zāles galā. Tas bija laiks, kad kafejnīcās, ievērojot priekšniecības rīko­jumu, gaismu iededza iespējami vēlu. Zāli pildīja krēsla kā pelēcīgs ūdens, rieta debesu sārtums atblāzmoja rūtīs, un galdiņu marmors pustumsā palsi vizēja. Tukšās zāles galā Rambērs šķita kā apmaldījusies ēna, un Rjē nodo­māja, ka šī ir viņa pamestības stunda. Bet tas bija arī brīdis, kad visi šai pilsētā ieslodzītie izjuta savu pames­tību un vajadzēja kaut ko darīt, lai paātrinātu atbrīvo­šanu. Rjē novērsās.

Ilgus laika sprīžus Rambērs pavadīja arī stacijā. Pieeja peroniem bija aizliegta. Bet uzgaidāmās telpas, kur va­rēja iekļūt no pilsētas, palika atvērtas, un dažreiz, karstā­kās dienās, tur uzturējās ubagi, jo tās bija ēnainas un vēsas. Rambērs tur lasīja vecus vilcienu sarakstus, pla­kātus, kas aizliedza spļaut uz grīdas, un dzelzceļa polici­jas noteikumus. Pēc tam viņš apsēdās kādā kaktā. Telpā bija tumšs. Uz grīdas starp senām, astoņnieku atgādino­šām laistījumu pēdām nu jau mēnešiem ilgi atdzisusi stā­vēja veca čuguna krāsniņa. Pie sienas daži sludinājumi aicināja uz laimīgu un brīvu dzīvi Bandolā vai Kannās. Rambērs šeit saskārās ar to drausmīgo sava veida brīvību, ko cilvēks rod visdziļākajā zaudējumā. Attēli, uz kuriem vi­ņam bija visgrūtāk raudzīties, — vismaz tā viņš pats stās­tīja ārstam Rjē, — bija Parīzes ainas. Ainava ar seniem mūriem un ūdeņiem, Palais-Royal baloži, Ziemeļu stacija,

Panteona tukšie kvartāli un dažas citas vietas pilsētā, kuru viņš nebija domājis tik ļoti mīlam, tad vajāja Ram­bēru un kavēja uzsākt kaut ko noteiktu. Rjē gan domāja, ka viņš pielīdzināja šīs ainas savas mīlestības vīzijām. Un tai dienā, kad Rambērs pateica ārstam, ka viņam pa­tīkot pamosties četros no rīta un domāt par savu pilsētu, Rjē, spriežot pēc paša vistiešākās pieredzes, nebija grūti atšifrēt, ka žurnālistam tobrīd patika iedomāt savu sievu, ko bija tur atstājis. Tā patiešām bija stunda, kad viņš varēja to notvert. Līdz četriem no rīta cilvēki parasti ne­dara neko un guļ pat tad, ja nakts arī bijusi nodevības nakts. Jā, šai stundā cilvēki guļ, un tas nomierina, jo bažu pilnas sirds vislielākā vēlēšanās ir — kaut tai ne­beidzami piederētu būtne, kuru tā mīl, vai arī kaut tā varētu, kad pienācis atšķirtības laiks, iegremdēt šo būtni bezsapņu miegā, kas beigtos tikai atkalredzēšanās dienā.

Drīz pēc sprediķa sākās tveice. Tuvojās jūnija beigas. Otrā dienā pēc vēlīnās lietus gāzmas, kas iezīmēja spre­diķa svētdienu, debesīs un virs namu jumtiem pēkšņi uz- spulgoja vasara. Vispirms sacēlās svelmīgs vējš, kas pūta veselu dienu un izkaltēja mūrus. Saule nemainīgi spīdēja. Augu dienu nepārtraukti karstuma un gaismas viļņi pār­plūdināja pilsētu. Ārpus ielām ar arkādēm un dzīvokļiem, liekas, pilsētā nebija nevienas vietiņas, kur nenotiktu vis­žilbinošākā atstarošanās. Saule vajāja mūsu iedzīvotājus visos ielas stūros, un, ja viņi apstājās, tā šaustīja viņus. Tā kā pirmie karstuma viļņi iegadījās vienā laikā ar strauju mēra upuru skaita paaugstināšanos, kas jau tuvo­jās septiņiem simtiem nedēļā, pilsētu pārņēma it kā pilnīgs pagurums. Priekšpilsētās starp līdzenajām ielām un teras- veidīgajām mājām rosība noplaka, un kvartālā, kur cilvēki mēdza dzīvot uz savu namu sliekšņiem, visas durvis bija slēgtas un žalūzijas nolaistas, un nevarēja zināt, vai ļau­dis tā gribēja pasargāties no mēra vai no saules. No da­žām mājām tomēr skanēja vaidi. Agrāk, kad tas gadījās, bieži varēja redzēt ziņkārīgos, kas stāvēja uz ielas un klausījās. Bet pēc ilgās trauksmes jutoņas, liekas, ikviena sirds bija nocietinājusies, un visi staigāja vai dzīvoja līdzās vaimanām, it kā tā būtu cilvēku dabiskā valoda.

Sadursmes pie vārtiem, kuru laikā žandarmi bija spiesti lietot ieročus, radīja apvaldītu satraukumu. Droši vien tur bija ari ievainotie, bet pilsētā, kur karstuma un baiļu ietekmē visu mēdza pārspīlēt, runāja par kritušiem, Katrā gadījumā, ir taisnība, ka neapmierinātība nemitīgi auga, ka mūsu varas iestādes bija baidījušās no jaunākā un no­pietni apsvērušas, kā rīkoties, ja mēra piemeklētie iedzī­votāji mēģinātu sadumpoties. Avīzes publicēja dekrētus, kas atjaunoja aizliegumu iziet ārpus pilsētas robežām un tā pārkāpējiem draudēja ar cietumsodu. Pilsētā patrulēja kārtības sargi. Tukšajās un pārkarsušajās ielās bieži re­dzēja jātnieku gvardus, par kuru tuvošanos vēstīja pa­kavu klaudzoņa, jājam starp aizslēģotu logu rindām. Pēc tam kad patruļa bija aizgājusi, pār apdraudēto pilsētu atkal gūlās smags neuzticības pilns klusums. šad tad va­rēja dzirdēt nodunam šāvienus: tur rīkojās īpašas koman­das, kurām ar nesenu dekrētu bija uzdots iznīcināt suņus un kaķus, kas varētu izplatīt blusas. Dobjie šāvieni vēl paasināja pilsētā trauksmes atmosfēru.

Šai karstumā un klusumā mūsu pilsētas iemītnieku ie­biedētā sirds visam piešķīra lielāku nozīmīgumu. Tagad pirmo reizi visi uztvēra debesu nokrāsas un zemes smar­žas, kas veido gadalaiku pāreju. Ikviens ar šausmām ap­jēdza, ka tveice sekmēs epidēmiju, un tai pašā laikā ik­viens redzēja iestājamies vasaru. Svīru kliedziens vakara debesīs virs pilsētas kļuva vārgāks. Tas vairs nesaderē­jās ar jūnija krēslu, kas mūsu zemē padara apvārsni vēl plašāku. Puķes vairs nesasniedza tirgu pumpuros, tās iz­plauka, un pēc rīta tirgošanās to ziedlapiņas nobira uz pu­tekļainās ietves. Bija skaidri redzams, ka pavasaris ir pa­guris, ka tas izšķiedis savus spēkus tūkstošos puķu, kas uzziedēja visapkārt, un tagad tas lēnām iemigs, mēra un karstuma divkāršā smaguma nospiests. Visiem mūsu pil­sētas iedzīvotājiem šī vasaras debess, ielas, kuras bali­nāja putekļi, un bēdas nozīmēja, tos pašus draudus ko simt mirušo, kas ik dienas padarīja mūsu pilsētu sma­gāku. Nemitīgā saule, šīs stundas, kurās bija kaut kas no miega un atvaļinājuma laika, vairs neaicināja kā agrāk uz ūdens un miesas svētkiem. Gluži otrādi, tās aizritēja tukšas slēgtajā un klusajā pilsētā. Tās bija zaudējušas laimīgo gadalaiku vara spožumu. Mēra saule nodzēsa visas krāsas un aizbiedēja katru prieku.

Tas bija viens no lielākajiem sērgas pavērsieniem. Visi mūsu pilsētas iedzīvotāji parasti sagaidīja vasaru līksmi. Tad pilsēta atvērās jūrai un jaunieši pārplūdināja lieda­gus. Šovasar turpretī tuvā jūra bija aizliegta un miesai bija laupītas tiesības uz saviem priekiem. Ko tādos ap­stākļos darīt? Un atkal Tarrū sniedz mūsu toreizējās dzī­ves visprecīzāko atainojumu. Viņš, protams, galvenajās līnijās sekoja mēra attīstībai un pareizi pierakstīja, ka uz pagriezienu epidēmijas gaitā norādījis radio, ziņojot ne vairs par simtiem nāves gadījumu nedēļā, bet gan par deviņdesmit diviem, simt septiņiem un simt divdesmit mi­rušiem dienā. «Laikraksti un varas iestādes mēģina pie­krāpt mēri. Tās iedomājas, ka atņem tam punktus, tāpēc ka simt trīsdesmit ir mazāks skaitlis nekā deviņi simti desmit.» Viņš attēloja arī epidēmijas patētisko un sensa­cionālo pusi, piemēram, pieminēdams sievieti, kas gluži tukšā kvartālā ar nolaistām žalūzijām piepeši atvērusi logu viņam virs galvas, divreiz spalgi iekliegušies un atkal aizcirtusi slēģus pār istabas biezo krēslu. Bet citur viņš piezīmēja, ka no aptiekām pazudušas mentola pasti­las, jo ļoti daudzi tās sūkā, lai nodrošinātos pret aplip­šanu ar mēri.

Viņš turpināja arī savu iemīļoto personu novērošanu. Tā mēs uzzinājām, ka arī mazajam kaķu večukam bijusi sava traģēdija. Tik tiešām, kādu rītu norībējuši šāvieni un, kā raksta Tarrū, daži svina spļāvieni nonāvējuši lielāko daļu kaķu un aizbiedējuši citus, kas pazuduši no ielas. Tai pašā dienā večuks parastajā stundā izgājis uz bal­kona, izrādījis zināmu pārsteigumu, noliecies un pētījis abus ielas galus, samierinājies un sācis gaidīt. Viņa roka sīkiem sitieniem bungājusi pa balkona režģiem. Viņš gai­dījis vēl kādu brītiņu, saplēsis strēmeli papīra, iegājis istabā, atkal atgriezies uz balkona, tad pēc kāda laika pēkšņi nozudis, nikni aizcirzdams stikla durvis. Nākama­jās dienās tā pati aina atkārtojusies, bet večuka sejā aiz­vien skaidrāk bijis lasāms apjukums un skumjas. Pēc ne­dēļas Tarrū velti gaidījis viņa kārtējo parādīšanos, logi palikuši cieši aizvērti, sargājot labi saprotamas bēdas. «Mēra laikā aizliegts spļaut uz kaķiem,» tāds bija pie­zīmju secinājums.

Runājot par ko citu, kad Tarrū vakaros atgriezies vies­nīcā, viņš vienmēr bijis pārliecināts, ka ieraudzīs hallē nakts dežuranta tumšo stāvu staigājam uz priekšu un atpakaļ. Dežurants nemitīgi atgādinājis ikkatram ienācē­jam, ka viņš esot paredzējis to, kas pašlaik notiekot. Tarrū, gan atzīdams, ka dzirdējis viņu pareģojam ne­laimi, tomēr atgādināja domu par zemestrīci, un vecais sargs atteica;

— Ai, ja tā būtu zemestrīce! Pamatīgs grūdiens, un par to vairs nerunā.,, Saskaita mirušos, saskaita dzīvos, un tas joks ir cauri. Bet šī cūcīgā sērga! Pat tie, kam las nav, nes to sirdī.

Ne mazāk nomākts bija viesnīcas direktors. Sākumā ceļotāji, kas nebija paguvuši aizbraukt no pilsētas, vārtu slēgšanas dēj bija spiesti palikt viesnīcā. Bet pamazām, epidēmijai ieilgstot, daudzi no viņiem labāk apmetās pie draugiem. Un to pašu iemeslu dēļ, kāpēc agrāk visas vies­nīcas istabas bija aizņemtas, tās tagad stāvēja tukšas, jo jauni iebraucēji vairs mūsu pilsētā neieradās. Tarrū bija palicis viens no retajiem viesnīcas iemītniekiem, un direktors nekad nepalaida garām izdevību aizrādīt, ka, vienīgi vēlēdamies būt laipns pret saviem pēdējiem klien­tiem, viņš vēl neesot savu iestādi slēdzis. Viņš bieži pra­sīja Tarrū, lai tas aptuveni nosaka, cik ilgi epidēmija va­rētu turpināties.

— Mēdz teikt, — Tarrū aizrādīja, — ka sals kavējot tāda veida slimības.

Direktors iekaisa: — Bet šeit, mans kungs, īstenībā nekad nav sals. Katrā ziņā mums būtu jāgaida vēl vai­rāki mēneši. — Starp citu, viņš bija pārliecināts, ka vēl ilgi ceļotāji metīs līkumu ap mūsu pilsētu. Mēris nozī­mēja tūrisma sabrukumu.

Pēc īsa pārtraukuma restorānā atkal parādījās Otona kungs, cilvēks-pūce, bet viņam sekoja tikai abi dresētie pūdeļi. Pēc ievāktajām ziņām, sieva bija kopusi un apbe­dījusi savu māti un pašlaik dzīvoja karantīnā.

— Man tas nepatīk, — viesnīcas direktors sacīja Tarrū. — Ar vai bez karantīnas, bet viņa ir šaubīga, un līdz ar to arī šie tur.

Tarrū iebilda, ka, raugoties no tāda viedokļa, šaubīgi ir visi. Bet direktors nepiekāpās, viņa spriedums šai jau­tājumā bija noteikts.

— Nē, kungs, nedz jūs, nedz es, — mēs neesam šau­bīgi. Bet viņi tādi ir.

Bet tādu sīkumu dēļ Otona kungs nemainīja savu iztu­rēšanos, un šoreiz zaudētājs bija mēris. Viņš, tāpat kā agrāk, iegāja restorāna zālē, apsēdās pirmais un jopro­jām pamācīja bērnus ar izmeklētām un naidīgām runām. Ārēji mainījies bija vienīgi mazais zēns. Apģērbts melnās drānās, tāpat ķā māsa, mazliet,salīcis, viņš izskatījās kā sava tēva sīkāka ēna. Nakts dežurants, kas necieta Otona kungu, bija izteicies Tarrū:

— Ak, šis te jau nosprāgs ar visām drēbēm! Nevaja­dzēs ģērbt. Aizies taisnā ceļā uz viņpasauli.

Bija pieminēts ari Panlū sprediķis, bet ar šādiem ko­mentāriem: «Es saprotu šo jauko degsmi. Sākoties lielām likstām un tām beidzoties, cilvēki arvien ir mazliet daiļ­runīgi. Pirmajā gadījumā viņi vēl nav zaudējuši šo pa­radumu, bet otrajā — to jau atguvuši. Tikai īstā nelaimē cilvēks pierod pie patiesības, tas ir, pie klusuma. Gaidī­sim.» *

Beidzot Tarrū rakstīja, ka viņam bijusi ilga saruna ar ārstu Rjē, pieminēja tikai, ka tā devusi labus rezultātus, šādā sakarā pievērsa uzmanību Rjē mātes gaiši brūnajai acu krāsai, izteica divainu apgalvojumu, ka skatiens, kurā atspoguļojas tāda labsirdība, vienmēr būšot stiprāks par mēri, un beidzot veltīja veselas rindkopas vecajam ast­mas slimniekam, Rjē pacientam.

Tarrū pēc tikšanās ar Rjē bija aizbraucis ārstam līdzi viņu apraudzīt. Vecais bija uzņēmis Tarrū ar zobgalībām un roku berzēšanu. Viņš sēuēja gultā, atspiedies pret spilvenu, abiem zirņu podiem klēpī. «Ak vēl viens!» viņš bija izsaucies, ieraudzīdams Tarrū. «Pasaule apgriezušies otrādi, vairāk ārstu nekā slimnieku. Tas nozīmē, ka tas iet ātri, ko? Mācītājam ir taisnība, viss notiek pēc nopel­niem.» Otrā dienā Tarrū bija atkal ieradies, nemaz veco nebrīdinājis.

Ja gribam ticēt Tarrū piezīmju burtnīcām, vecais ast- inatiķis, pēc sociālā stāvokļa galantērijas tirgotājs, piec­desmit gadu vecumā bija nospriedis, ka viņš šai pasaulē diezgan darījis. Viņš bija apgūlies un kopš tā laika vairs necēlās. Astma tomēr netraucētu viņu arī staigāt. Neliela rente bija palīdzējusi viņam nodzīvot līdz septiņdesmit piecu gadu vecumam, ko viņš panesa ar priecīgu prātu. Viņš nevarēja ciest pulksteņus, un patiešām visā mājā nebija neviena pulksteņa. «Pulkstenis ir dārga un muļ­ķīga lieta,» viņš sacīja. Viņš noteica laiku, īpaši azaida stundas, kas vienīgās viņam bija svarīgas, ar abiem sa­viem podiem, no kuriem viens, viņam mostoties, bija pilns ar zirņiem. Ar vienu un to pašu akurāto un vienmērīgo kustību viņš lika zirni pēc zirņa otrā podā. Tā viņš orien­tējās dienā, mērīdams laiku ar zirņu podiem. «Ik pēc piecpadsmit podiem,» viņš teica, «man vajadzīga viegla maltīte. Tas ir gauži vienkārši.»

Starp citu, ja ticam viņa sievai, šā vīra tieksmes skaidri izpaudušās jau agrā jaunībā. īstenībā nekad nekas viņu neesot saistījis — nedz darbs, nedz draugi, nedz kafej­nīca, nedz mūzika, nedz sievietes, nedz pastaigas. Viņš nekad neizbraucis ārpus pilsētas, tikai vienu reizi bijis Bpiests doties uz Alžīru ģimenes darīšanās, bet izkāpis jau nākamajā stacijā aiz Orānas, nespēdams šo dēku tur­pināt. Ar pirmo vilcienu viņš atgriezies mājās.

Tarrū likās izbrīnījies par viņa noslēgto dzīves veidu, liet viņš paskaidrojis apmēram tā, ka, pēc reliģijas mā­cības, cilvēka dzīves pirmā puse esot augšupeja, bet otrā — lejupeja un ka cilvēka mūža otrā pusē dienas vairs nepiederot viņam, ka jebkuru brīdi tās varot tikt at­ņemtas un viņš tur neko nevarot darīt un ka labākais tieši esot nedarīt neko. Starp citu, viņš nebaidījās pret­runu, jo īsi pēc tam viņš Tarrū bija sacījis, ka Dieva droši vien nemaz neesot, tāpēc ka pretējā gadījumā mā­cītāji nebūtu vajadzīgi. Taču pēc dažām turpmākajām pārdomām Tarrū noprata, ka šāda filozofija ir cieši sais­tīta ar noskaņojumu, kādu viņam radīja draudzes biežā ziedojumu vākšana. Bet vecā vīra portreta beidzamā ie­zīme bija vēlēšanās, kas likās īsti sirsnīga un ko viņš savam sarunu biedram vairākkārt atkārtoja: viņš cerot nomirt ļoti vecs.

«Vai viņš ir svētais?» Tarrū jautāja sev. Un atbildēja: «Jā, ja svētums ir paradumu kopums.»

Bet tai pašā laikā Tarrū uzsāka sīki aprakstīt, kā paiet diena mēra pārņemtajā pilsētā, un līdz ar to sniedza pa­reizu priekšstatu par mūsu pilsoņu nodarbībām un dzīvi šai vasarā. «Neviens nesmejas, tikai dzērāji,» Tarrū rak­sta, «un viņi smejas par daudz.» Un viņš turpināja ap­rakstu:

«Agrā rītā vieglas vēsmas pāršalc vēl tukšo pilsētu. Šai stundā starp nakts nāvēm un dienas agonijām mēris, šķiet, uz brīdi atlaižas un atvelk elpu. Visi veikaliņi ir slēgti. Bet uz dažiem uzraksts «Slēgts mēra dēļ» liecina, ka tas līdz ar citiem neatvērsies. Vēl aizmigušie avīžu pār­devēji neizkliedz jaunās vēstis, bet, atspiedušies pret sie­nām ielu stūros, ar mēnessērdzīgo kustībām piedāvā savu preci laternu stabiem. Bet drīz vien, pirmo tramvaju pa­modināti, viņi izklīdīs pa visu pilsētu, turot izstieptajās rokās avīzes, kur rēgojas vārds «Mēris». «Vai piedzīvo­sim arī mēra rudenī?» Profesors B. atbild: «Nē.» — «Simt divdesmit četri mirušie — tāda ir deviņdesmit ceturtās mēra dienas bilance.»

«Lai gan papīra krīze, kas kļūst jo dienas, jo vairāk jūtama, spiedusi dažus periodiskos izdevumus samazināt lappušu skaitu, ir nodibināts jauns laikraksts «Epidēmijas

Vēstnesis», kas uzņemas informēt mūsu pilsētas iedzīvo­tājus, ievērojot visrūpīgāko objektivitāti, par slimības at­tīstību vai atkāpšanos; sniegt autoritatīvas liecības par epidēmijas gaitu nākotnē, piedāvāt savas slejas it visiem, kā pazīstamiem, tā nepazīstamiem, kas grib cīnīties pret mums uzbrukušo likstu; morāli atbalstīt iedzīvotājus, pub­licēt varas iestāžu rīkojumus un, vārdu sakot, pulcināt visus labas gribas cilvēkus, lai iedarbīgi cīnītos pret ne­laimi, kas mūs piemeklējusi.» īstenībā šī avīze Joti drīz aprobežojās ar to, ka publicēja vienīgi sludinājumus, kas reklamēja jaunus preparātus, kuri garantēti pasargājot no mēra.

«Ap sešiem no rīta visas šīs avīzes sāk pārdot rindās, kas stāv pie veikalu durvīm vairāk nekā stundu pirms to atvēršanas, pēc tam tramvajos, kuri pārpildīti pienāk no priekšpilsētām. Tramvaji tagad ir vienīgais satiksmes līdzeklis, un tie tikai ar grūtībām kustas uz priekšu, jo kāpšļi un durvju stieņi aplipuši braucējiem. Tomēr dī­vaini, ka visi pasažieri, cik nu tas iespējams, cenšas pa­griezt cits citam muguru, lai izvairītos no aplipšanas. Pie­turvietās no tramvaja izbirst vesels bars vīriešu un sie­viešu, kas steidzas izklīst un drīzāk būt vienatnē. Bieži uzliesmo scēnas, kam par iemeslu ir vienīgi nelāgā oma, kura jau kļūst hroniska.

Pēc tam kad aizgājuši pirmie tramvaji, pilsēta pama­zām mostas, atver durvis pirmās alus pārdotavas, kur uz letēm rēgojas uzraksti: «Kafijas nav», «Ņemiet līdzi paši savu cukuru» un tamlīdzīgi. Tad atveras veikali, ielas atdzīvojas. Tai pašā laikā gaisma kļūst spožāka., un pa­mazām svelme sāk līt no jūlija debesīm cilvēkiem tieši uz galvas. Tā ir stunda, kad tie, kas nedara neko, uzdro­šinās parādīties bulvāros. Lielākā daļa liekas apņēmusies apvārdot mēri, dižojoties ar savu krāšņumu. Katru dienu ap vienpadsmitiem galvenajās pilsētas ielās notiek jaunu vīriešu un jaunu sieviešu parāde, kad kļūst skaudri jū­tamas šīs dzīvotalkas, kas pieaug tieši lielo nelaimju laikā. Ja epidēmija iet plašumā, tad arī tikumi kļūst vaļī­gāki. Drīz mēs atkal redzēsim milāniešu saturnālijas ka­pos.

Divpadsmitos dienā vienā acumirklī piepildās restorāni. Drīz vien pie to durvīm izveidojas nelielas ļaužu grupi­ņas, kas nav atradušas vietu. Pārliecīgās tveices dēļ de­besis sāk zaudēt spožumu. Lielo logu aizkaru ēnā pusdie- notāji gaida savu kārtu, bet ārā iela krakšķ saulē. Ja restorāni ir pārpildīti, tas tikai nozīmē, ka tie lielā mērā vienkāršo uztura problēmu. Taču bailes inficēties jopro­jām paliek. Viesi ilgi un pacietīgi pārslauka savus šķīv­jus. Vēl nesen dažos restorānos bija plakāti: «Šeit trauki ir noplaucēti ar verdošu ūdeni.» Bet drīz vien tie atteicās no jebkuras reklāmas, jo klienti tik un tā bija spiesti nākt šurp. Starp citu, klients labprāt tērējas. Augstākā labuma vīni vai arī vīni, ko par tādiem uzdod, — ar visdārgāka­jām piedevām iezīmē neprātīga skrējiena sākumu. Kā lie­kas, vienā no restorāniem bija izcēlusies pat panika, kad kādam viesim uznācis nelabums un viņš nobālis piecē­lies, sagrīļojies un steigšus izgājis pa durvīm.

Ap pulksten diviem pilsēta pamazām kļūst tukšāka, un tas ir brīdis, kad ielās sastopas klusums, putekļi, saule un mēris. Visgarām lielajiem, pelēkajiem namiem nemi­tīgi plūst svelme. Tās ir garas ieslodzījuma stundas, kas beidzas liesmojošos vakaros, kuri sagrūst pār ļaužu pilno, čalojošo pilsētu. Pirmajās tveices dienās reizēm un nezin kāpēc pilsēta vakaros bija tukša un pamesta. Bet tagad pirmais vēsuma vilnis atnes līdzi atelpu, ja arī ne cerību. Tad visi iziet ielās, aizmirstas sarunās, strīdas vai ļaujas iekārei, un zem sarkanajām jūlija debesīm pilsēta pilna vaimanām un mīlas pāriem peld pretim elsojošai naktij. Velti ik vakaru bulvāros kāds iedvesmas pārņemts sirm­galvis ar filca platmali un lielā pušķī sasietu kaklasaiti laužas cauri pūlim, bez mitas atkārtodams: «Dievs ir va­rens, nāciet pie viņa!» — visi, gluži otrādi, traucas pre­tim kaut kam, ko viņi īsti nepazīst un kas viņiem šķiet vairāk nepieciešams nekā Dievs. Sākumā, kad viņi vēl do­māja, ka šī ir tāda pati slimība kā citas, reliģijai bija sava vieta. Taču, kad viņi redzēja, ka tas ir kaut kas no­pietns, viņi atminējās baudu. Visas bēdas un bažas, kas dienu atspoguļojas sejās, svelmīgajā un putekļainajā krēslā tad izkūst it kā niknā uzbudinājumā, neveiklā brī­vības sajūtā, kas satraucoši pārņem visus.

«Un arī es esmu līdzīgs viņiem. Kā gan ne! Tādiem cil­vēkiem kā es nāve nenozīmē neko. Tas ir tikai notikums,

kas pierāda, ka viņiem taisnība.»

Tarrū pats bija lūdzis Rjē šo tikšanos, par kuru runā savās piezīmju burtnīcās. Tai vakarā, viņu gaidīdams, Rjē vēroja māti, kas rāmi sēdēja ēdamistabas kaktā uz krēsla. Tur tā aizvadīja savas dienas, kad bija brīva no saimniecības rūpēm. Sakļāvusi rokas uz ceļiem, tā gaidīja.

Rjē pat nebija gluži pārliecināts, ka tā gaida viņu. Un tomēr kaut kas mātes sejā pārvērtās, kad viņš parā­dījās. Viss sūrās dzīves sastingušais mēmums tajā tad it kā atdzīvojās. Pēc tam māte atkal iegrima klusēšanā. Tai vakarā viņa skatījās pa logu uz jau tukšo ielu. Naktī apgaismojums bija samazināts par divām trešdaļām. Un tikai šur tur kāda ļoti vāja spuldze meta atspulgu pilsē­tas tumsā.

— Vai apgaismojums paliks ierobežots visu mēra laiku? — Rjē kundze jautāja.

— Domājams gan.

— Kaut tikai tas neieilgtu līdz ziemai. Tad būtu skumji.

— Jā, — sacīja Rjē.

Viņš redzēja, ka mātes skatiens pētī viņa seju. Viņš zināja, ka pēdējo dienu uztraukums un pārpūle ievilkusi tajā jaunas rievas.

— Šodien nav nekā laba? — Rjē kundze jautāja.

— Kā parasti.

Kā parasti! Tas nozīmēja, ka jaunais, no Parīzes at­sūtītais serums izrādījies mazāk iedarbīgs nekā iepriekšē­jais un saslimšanas gadījumu skaits pieaug. Joprojām nebija iespējas iepotēt aizsargserumu arī citiem, tā pie­tika vienīgi jau saslimušajām ģimenēm. Būtu vajadzīgi rūpnieciski daudzumi, lai to varētu lietot visiem. Lielākā daļa buboņu nepārplīsa, it kā būtu pienācis to sacietēša­nas laiks, un slimnieki mocījās. Kopš vakarvakara pilsētā bija konstatēti divi jauna veida saslimšanas gadījumi. Parādījās plaušu mēris. Tai pašā dienā kādā sapulcē pār- gurušie ārsti, klātesot gaužām apjukušajam prefektam, bija pieprasījuši un panākuši, ka izdod jaunus noteiku­mus, lai izvairītos no inficēšanās, kas plaušu mēra gadī­jumā notiek caur muti. Kā parasts, neviens joprojām ne­zināja neko.

Rjē uzlūkoja māti. Skaisto, brūno acu skatiens uzvilnīja viņā aizgājušo gadu maigumu.

— Vai tev bail, māt?

— Manā vecumā cilvēks vairs neko daudz nebaidās.

—. Dienas ir garas, un es tikpat kā nemaz vairs ne­esmu mājās.

—- Tas nekas, es varu gaidīt, ja zinu, ka tu nāksi. Un, kad tevis šeit nav, es domāju par to, ko tu dari. Vai tev ir kādas vēstis?

— Jā, viss kārtībā, ja var ticēt pēdējai telegrammai, Bet es zinu, ka viņa to saka, lai mani mierinātu.

Ieskanējās durvju zvaniņš. Ārsts uzsmaidīja mātei un l'āja atvērt. Kāpņu telpas puskrēslā Tarrū izskatījās pēc liela, pelēka lāča. Rjē aicināja ciemiņu apsēsties pie rak­stāmgalda. Viņš pats palika stāvam aiz sava krēsla. Vi­ņus šķīra tikai vienīgā istabā iedegtā lampa uz rakstām­galda.

— Es zinu, ka ar jums varu runāt atklāti, — Tarrū sa­cīja bez aplinkiem.

Rjē klusēdams piekrita.

— Pēc divām nedēļām vai mēneša no jums šeit nebūs nekāda labuma, notikumi aizsteigušies jums priekšā.

— Taisnība, — Rjē sacīja.

— Sanitārais dienests ir slikti organizēts. Jums trūkst cilvēku un laika.

Rjē atkal atzina, ka tas ir taisnība.

— Uzzināju, ka prefektūra apsver jautājumu par sava veida civilo dienestu, lai uzliktu par pienākumu spēcīgā­kajiem iedzīvotājiem piedalīties vispārējos glābšanas dar­bos.

— Jūs esat labi informēts. Taču jau tagad neapmieri­nātība ir liela, un prefekts svārstās.

— Kāpēc neaicināt talkā brīvprātīgos?

— Tas ir darīts, bet gandrīz bez rezultātiem.

— Tas tika darīts oficiāli un it kā bez pārliecības. Vi­ņiem jau tieši iztēles trūkst. Viņi nekad neaptver visu posta apjomu. Un zāles, ko viņi izdomā, labi ja līdz pret iesnām. Ja ļausim viņiem vaļu, viņi aizies bojā un mēs ■ arī.

— Iespējams, — Rjē atbildēja. — Man tomēr jāsaka, viņi domājuši ari par ieslodzītajiem, ko varētu izmantot tā saucamajos smagajos darbos.

— Man labāk patiktu, ja tie būtu brīvi cilvēki.

— Man arī. Bet, būtībā, kāpēc?

— Mani šausmina notiesāšana uz nāvi.

Rjē paskatījās uz Tarrū.

— Tātad? — viņš jautāja.

— Tātad man ir plāns, kā organizēt brīvprātīgo sani­tāru vienības. Atļaujiet to darīt man, atstāsim admi­nistrāciju pie malas. Starp citu, tā jau tāpat netiek ar visu galā. Man gandrīz visur ir draugi, viņi būs sākot­nējais kodols. Pats par sevi saprotams, arī es piedalīšos,

— Skaidrs, — Rjē sacīja. — Jūs jau zināt, ka es piekritu ar prieku. Cilvēkam vajadzīgs atbalsts, īpaši mūsu arodā. Es uzņemos panākt prefektūras piekrišanu. Starp citu, viņiem jau nav izvēles. Bet..,

Rjē pārdomāja.

— Bet šis darbs var tuvināt nāvi, jūs to labi zināt. Un, katram gadījumam, man jūs jābrīdina. Vai esat visu ap- domāļis?

Tarrū skatījās viņā ar pelēkām, mierīgām acīm,

— Ko jūs domājat par Panlū sprediķi, dakter?

Jautājums bija tiešs, un Rjē tikpat tieši atbildēja:

— Esmu pārāk daudz dzīvojis pa slimnīcām, lai doma par kolektīvu sodu man būtu pieņemama. Bet, ziniet, kris­tīgie reizēm tā runā, īstenībā nemaz tā nedomādami. Viņi ir labāki, nekā izliekas.

— Jūs tomēr, tāpat kā Panlū, domājat, ka mēris ir savā ziņā svētīgs, ka tas atver acis, piespiež domāti

Ārsts nepacietīgi pakratīja galvu.

— Kā visas slimības pasaulē. Bet tas, kas ir taisnība, runājot par šīspasaules ciešanām, ir taisnība, arī runājot par mēri. Dažiem tas var palīdzēt izaugt. Taču, kad re­dzam tā atnesto postu un sāpes, tad ir jābūt trakam, aklam vai gļēvam, lai nepretotos mērim.

Rjē bija mazliet paaugstinājis balsi. Tarrū it kā nomie­rinot pacēla roku. Viņš smaidīja.

— Jā, — Rjē sacīja, paraustīdams plecus. — Bet jūs man neatbildējāt. Vai esat visu pārdomājis?

Tarrū iekārtojās krēslā mazliet ērtāk un paliecās uz priekšu, tā ka viņa galva tagad bija gaismā.

— Vai jūs ticat Dievam, dakter?

Jautājums atkal bija tiešs. Bet šoreiz Rjē vilcinājās.

— Nē. Bet kāda tam nozīme? Es esmu tumsā un mē­ģinu redzēt skaidri. Jau sen tas man vairs neliekas nekas neparasts.

— Vai tieši tas jūs nešķir no Panlū?

— Nedomāju vis. Panlū ir teorijas cilvēks. Viņš nav redzējis tik daudzus mirstam un tāpēc runā kādas patie­sības vārdā. Bet visvienkāršākais lauku mācītājs, kas ap­kalpo savu draudzi un ir dzirdējis mirēja elpošanu, domā tāpat kā es. Viņš vispirms centīsies mazināt postu, nevis pierādīt tā svētīgumu.

Rjē piecēlās. Tagad viņa seja bija ēnā.

— Lai paliek, — viņš sacīja, — jūs negribat atbildēt.

Tarrū, nepakustēdamies savā krēslā, pasmaidīja.

Vai es drīkstu atbildēt ar pretjautājumu?

Ārsts savukārt pasmaidīja.

— Jums patīk noslēpumainība, — viņš sacīja, Nu labi.

— Sakiet man, — Tarrū jautāja, — kāpēc tad jūs pats (ā uzupurējaties, ja neticat Dievam? Varbūt jūsu atbilde palīdzēs man atbildēt sev pašam.

Joprojām palikdams ēnā, ārsts sacīja, ka viņš ]au esot atbildējis: ja viņš ticētu kādam visvarenam Dievam, tad vairs neārstētu cilvēkus, bet gan atstātu šīs rūpes Dieva ziņā. Taču neviens pasaulē, nē, pat ne Panlū, kas iedo­mājas, ka tic, neticot tādam Dievam, jo neviens taču ne­paļaujoties uz viņu pilnīgi, un vismaz šai ziņā viņš, Rjē, laikam gan esot uz patiesības ceļa, cīnīdamies pret ra­dību, kāda tā ir.

— AI Tad tādos uzskatos jūs esat par savu profesiju? — Tarrū sacīja.

— Apmēram, — atbildēja ārsts, atgriezdamies gaismā.

Tarrū klusu iesvilpās, un ārsts paskatījās uz viņu.

— Jā, — Rjē teica, — jūs laikam domājat, ka vaja­dzīga liela pašpajāvība, lai tā runātu. Bet, ticiet man, pašpaļāvības man ir tikai tik, cik nepieciešams. Es ne­zinu, kas mani sagaida, nedz arī, kas notiks pēc tam. Šimbrīžam ir slimnieki, un viņi jāārstē. Vēlāk viņi varēs pārdomāt un es arī. Bet vissteidzamākais ir viņus izdzie­dināt. Es viņus aizstāvu, kā varu, tas ir viss.

— Pret ko?

Rjē pieversās logam. Pēc apvāršņa tumšāka sabiezē­juma varēja nojaust tālumā jūru. Viņš juta vienīgi no­gurumu un vienlaikus cīnījās ar pēkšņu un neprātīgu vē­lēšanos mazliet vairāk uzticēties šim neparastajam cilvē­kam, kurā bija kaut kas viņam ļoti tuvs.

—« Nezinu, Tarrū, es jums zvēru, ka nezinu neko. To­laik, kad izvēlējos savu arodu, darīju to gandrīz vai ab­strakti, tāpēc ka man bija nepieciešama profesija, un šī profesija neatšķīrās no citām, tā bija viena no tām, ko jaunieši mēdz izraudzīties. Varbūt arī tāpēc, ka strād­nieka dēlam kā man tas bija sevišķi grūti. Un tad man bija jāredz, kā cilvēki mirst. Vai jūs zināt, ka ir cilvēki, kas atsakās mirt? Vai jūs kādreiz esat dzirdējis, kā sie­viete mirstot kliedz — «Nekad!» Es gan. Un tad es at­skārtu, kas nespēju pie tā pierast. Toreiz es biju jauns, un mana neapmierinātība it kā vērsās pret pašu pasaules kārtību. Tagad esmu kļuvis pieticīgāks. Gluži vienkārši,

es aizvien vēl neesmu pieradis redzēt, kā mirst. Vairāk neko es nezinu. Bet galu galā…

Rjē apklusa un apsēdās. Viņš juta, ka rīkle kļuvusi sausa.

— Galu galā? — Tarrū rāmi iejautājās.

— Galu galā… — ārsts turpināja un, atkal svārstīdamies, uzmanīgi paskatījās uz Tarrū, — tāds cilvēks kā jūs to sapratīs, vai ne, bet, tā kā pasaules kārtību no-1 saka nāve, varbūt Dievam ir labāk, ja cilvēki viņam netici un visiem spēkiem cīnās pret nāvi, nepaceļot acis uz de­besīm, kur viņš klusē.

— Jā, es saprotu, — Tarrū piekrita. — Taču jūsu ļ uzvaras vienmēr būs tikai īslaicīgas.

Rjē, liekas, sadrūma.

— Vienmēr īslaicīgas, to es zinu. Tas nav iemesls pār* I traukt cīņu.

— Nē, nav iemesls. Es tikai iedomājos, ko tādā gadī-ļ jumā mēris nozīmē jums.

— Jā, — Rjē sacīja. — Nebeidzamu sakāvi.

Tarrū vienu brīdi cieši raudzījās ārstā, tad piecēlās un ļ smagiem soļiem gāja uz durvīm. Un Rjē tam sekoja. Viņi ! bija jau līdzās, kad Tarrū, it kā skatīdamies uz savām I kājām, jautāja viņam:

— Kas jums to visu iemācīja, dakter?

Atbilde tika dota nekavējoties: ,

— Posts.

Rjē atvēra kabineta durvis un gaitenī sacīja Tarrū, ka ļ arī viņam esot jākāpj lejā, jābraucot apraudzīt viens no pacientiem pilsētas nomalē. Tarrū piedāvājās viņu pava­dīt, un ārsts bija ar mieru. Gaiteņa galā viņi sastapa Rjē kundzi, un ārsts iepazīstināja māti ar Tarrū.

— Mans draugs, —• viņš sacīja.

— Ai! — Rjē kundze iesaucās. — Es ļoti priecājos ar jums iepazīties.

Kad viņa gāja prom, Tarrū pagriezās un vēlreiz noska­tījās uz viņu. Kāpņu telpā ārsts velti pūlējās ieslēgt elek­trību. Kāpnes palika iegrimušas tumsā. Ārsts jautāja sev, vai tās nav kāda jauna taupības pasākuma sekas. Bet nevarēja zināt. Jau labu laiku namos un pilsētā viss bo­jājās. Varbūt vienkārši tāpēc, ka durvju sargi un vispār mūsu pilsētas iedzīvotāji vairs nerūpējās ne par ko. Taču ārstam nebija laika risināt tālāk šīs pārdomas, jo aiz mu­guras jau skanēja ,Tarrū balss:

— Vēl tikai vienu vārdu, dakter, pat tad, ja jums tas liktos smieklīgi: jums ir pilnīga taisnība.

Rjē pats sevis dēļ tumsā paraustīja plecus.

— Es nezinu, patiešām nezinu. Bet jūs, ko jūs no tā visa zināt?

— O! — Tarrū izsaucās bez mazākā uzbudinājuma. - Ir maz kā tāda, ko es vēl varētu uzzināt.

Ārsts apstājās, un Tarrū paslīdēja kāja uz pakāpiena viņam aiz muguras. Tarrū noturējās nepaklupis, satver­dams Rjē plecu:

— Jūs domājat, ka dzīvē jums viss ir zināms?

Tā pati mierīgā balss tumsā atbildēja:

— Jā.

Izgājuši uz ielas, viņi saprata, ka ir jau diezgan vēls, varbūt vienpadsmit. Pilsēta bija mēma, tikai trīsu pilna. Kaut kur ļoti tālu skanēja ātrās palīdzības automobiļa taure. Viņi iekāpa mašīnā, un Rjē iedarbināja motoru.

— Rīt jums būs jāatnāk uz slimnīcu iepotēt aizsarg- serumu, — viņš sacīja. — Bet, pirms jūs sākat rīkoties, un lai par to vairs nebūtu jārunā, atcerieties, ka tikai vienā gadījumā no trim jums ir izredzes tikt cauri sveikā.

— Tādiem aplēsumiem nav nozīmes, dakter, jūs to zi­nāt tikpat labi kā es. Pirms simt gadiem kādā Persijas pilsētā mēra epidēmijā nomira visi iedzīvotāji, tikai ne liķu mazgātājs, kas ne uz bridi nebija pārtraucis savu darbu.

— Viņš būs bijis trešais, tas ir viss, — Rjē atteica pēkšņi neskanīgā balsī. — Bet šai jautājumā mēs patie­šām vēl nezinām neko.

Viņi iebrauca priekšpilsētā. Starmeši spīdēja tukšajās Ielās. Mašīna apstājās. Turpat pie automašīnas Rjē jau­tāja Tarrū, vai viņš gribot nākt līdzi, un Tarrū atbildēja: «Jā.» Debesu atblāzma apgaismoja viņu sejas. Pēkšņi Rjē draudzīgi pasmaidīja.

— Sakiet, Tarrū, — viņš jautāja, — kas jūs mudina to darīt?

— Es nezinu. Varbūt mana morāle.

— Un tā ir?

— Saprašana.

Tarrū pagriezās pret māju, un Rjē vairs neredzēja viņa seju līdz tam brīdim, kad viņi iegāja vecā astmas slim­nieka istabā.

Jau otrā dienā Tarrū ķērās pie darba un savāca pirmo brīvprātīgo vienību, kurai vēlāk pievienojās daudzas citas.

Stāstītāja nolūks tomēr nav piešķirt šīm sanitārajām vienībām lielāku nozīmi, nekā tas īstenībā bija. Tiesa gan, daudzi mūsu līdzpilsoņi, būdami viņa vietā, šodien Jautos vilinājumam pārspīlēt šo vienību lomu. Bet stāstī­tāju drīzāk vilina doma, ka, piešķirot pārāk lielu nozīmi skaistiem darbiem, mēs galu galā netieši apliecinām lielu cieņu Jaunumam. Jo tad var iedomāties: skaistie darbi ir tik vērtīgi vienīgi tāpēc, ka tie ir reti, un daudz biežāk cilvēku rīcību nosaka ļaunprātība un vienaldzība. Šādam uzskatam stāstītājs nepiekrīt. Ļaunums pasaulē gandrīz vienmēr rodas no neizpratnes, un ar labu gribu, ja tai trūkst izpratnes, var nodarīt tikpat daudz posta kā ar ļaunprātību. Cilvēki ir vairāk labi nekā ļauni, un, īstenībā, te nav nekādas problēmas. Bet viņi vairāk vai mazāk ne­izprot, un to mēdz saukt par tikumu vai netikumu; vis­bezcerīgākais netikums ir neizpratne, kas iedomājas visu zinām un tad atļaujas nogalināt. Slepkavas dvēsele ir akla, un nav nedz īstas labsirdības, nedz skaistas mīles­tības bez visas iespējamās gaišredzības.

Tāpēc mūsu sanitārās vienības, kas tika nodibinātas ar Tarrū gādību, jānovērtē ar objektīvu gandarījumu. Tālab stāstītājs nekļūs pārlieku daiļrunīgs un neapdziedās gribu un varonību, kam viņš nepiešķir vairāk kā saprāta nozīmi, bet joprojām paliks vēsturnieks, kas stāsta par saplosītām un prasīgām sirdīm, kādas mēris toreiz bija radījis visiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem.

Tiem, kas veltīja savus spēkus sanitārajām vienībām, nebūt nebija tik lieli nopelni, jo viņi zināja, ka tas ir vie­nīgais, ko var darīt, un tai laikā liktos neticami, ja viņi par to neizšķirtos. Sīs vienības palīdzēja mūsu pilsētas iedzīvotājiem dziļāk izprast mēri un pa daļai pārliecināja viņus: ja reiz sērga piemeklējusi pilsētu, tad jādara viss, kas darāms, lai pret to cīnītos. Tā kā mēris līdz ar to kļuva dažiem par pienākumu, tad skaidri atklājās tā īstā būtība, proti, ka tas skar mūs visus.

Tas ir labi. Bet nemēdz taču apsveikt skolotāju par to, ka viņš māca — divreiz divi ir četri. Varbūt var viņu apsveikt, ka viņš izraudzījies šo skaisto amatu. Tāpēc novērtēsim atzinīgi to, ka Tarrū un pārējie nolēma pie­rādīt, ka divreiz divi ir četri, nevis otrādi, taču piebildī­sim arī, ka šī viņu labā griba bija tāda pati kā skolotā­jam, kā visiem tiem, kuriem ir tāda pati sirds kā skolotā-

Jam un kuru, cilvēkam par godu, ir vairāk, nekā parasti domā, tāda vismaz ir vēstītāja pārliecība. Starp citu, stās­tītājs joti labi saprot, ka viņam varētu iebilst: šie cil­vēki taču riskēja ar savu dzīvību. Bet vēsturē vienmēr pienāk stunda, kad tas, kurš uzdrošinās sacīt, ka divreiz divi ir četri, tiek sodīts ar nāvi. Skolotājs to labi zina. Un svarīgi nav zināt, kāda atlīdzība vai sods gaidāms šim atzinumam. Svarīgi ir zināt, vai divreiz divi ir vai nav četri. Tiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem, kuri toreiz riskēja ar dzīvību, bija jāizlemj, vai viņus piemeklējis mēris — jā vai nē — un vai vajag vai nevajag pret to cīnīties.

Daudzi jauni morālisti mūsu pilsētā toreiz staigāja, slu­dinādami, ka nekas neko nevarot līdzēt un ka vajagot mesties ceļos. Kā Tarrū, tā Rjē un viņu draugi varēja at­bildēt tā vai citādi, bet secinājums vienmēr bija tas, ko viņi zināja, — vajadzēja cīnīties, vienalga, kādā veidā, nevis mesties ceļos. Galvenais bija aizkavēt cik iespējams vairāk cilvēkiem nomirt un iepazīt galīgo atšķirtību. Lai to panāktu, bija tikai viens vienīgs līdzeklis: pieveikt mēri. Sī patiesība nebija apbrīnojama, tā bija tikai lo­ģiska.

Tāpēc bija gluži dabiski, ka vecais Kastels ar vislielāko pārliecību un enerģiju pūlējās izgatavot serumus tepat uz vietas, izmantojot to, kas bija pie rokas. Viņš un Rjē ce­rēja, ka serumam, kurš izgatavots, kultivējot to pašu mi­krobu, kas izplatīts pilsētā, varētu būt tiešāka iedarbība nekā no ārienes atsūtītajiem serumiem, jo mikrobs maz­liet atšķīrās no mēra baciļa klasiskā apraksta. Kastels ce­rēja drīzumā iegūt pirmo serumu.

Tāpēc gluži dabiski bija arī tas, ka Grans, kurš ne ma­zākā mērā nebija varonis, tagad kļuva par tādu kā sani­tāro vienību sekretāru. Viena daļa no Tarrū izveidotajām komandām gādāja par to, lai pilsētas pārapdzīvotajos ra­jonos uzlabotu sanitāros apstākļus. Viņi mēģināja tur ie­viest nepieciešamo higiēnu, izdarīja vēl nedezinficēto bēniņu un pagrabu uzskaiti. Citas komandas palīdzēja ārstiem mājas vizītēs, gādāja par mēra slimnieku trans­portēšanu un, ja trūka profesionālu šoferu, vadīja auto­mašīnas ar slimniekiem un mirušajiem. Tas viss prasīja reģistrācijas un statistikas darbu, ko bija uzņēmies veikt Grans.

No šā viedokļa raugoties, stāstītājs domā, ka īstenībā Grans vairāk nekā Rjē vai Tarrū reāli pārstāvēja to mie­rīgo spēku, kas iedzīvināja sanitārās vienības. Viņš bez vilcināšanās un no laba prāta bija sacījis «jā». Viņš tikai lūdza, lai izmantojot viņu sīkākos darbos. Pārējam viņš esot par vecu. No pulksten astoņpadsmitiem līdz divdes­mitiem viņš varot ziedot savu laiku. Un, kad Rjē viņam dedzīgi pateicās, viņš brīnījās: «Tas taču nav tas grūtā­kais. Ir . mēris, vajag aizstāvēties, pats par sevi sapro­tams. Ai, ja viss būtu tik vienkārši!» Un viņš atgriezās pie sava teikuma. Dažreiz vakarā, kad reģistrācijas darbi bija pabeigti, Rjē sarunājās ar Granu. Beidzot viņi iesais­tīja sarunā arī Tarrū, un Grans ar aizvien neslēptāku prieku uzticējās abiem biedriem. Tie savukārt ar interesi sekoja pacietīgajam darbam, ko Grans turpināja visu mēra laiku. Arī viņiem tas beidzot deva zināmu atelpu.

«Kā klājas amazonei?» bieži apjautājās Tarrū. Un Grans allaž atbildēja: «Viņa jāj, rikšiem jāj», pūlēdamies pasmaidīt. Kādu vakaru Grans sacīja, ka viņš pilnīgi at­metis adjektīvu «eleganta» un tagad izvēlējies savas amazones raksturojumam vārdu «slaida». «Tas ir kon­krētāk,» viņš piebilda. Citreiz viņš abiem klausītājiem no­lasīja pirmo teikumu, šādi pārveidotu: «Kādā skaistā maija rītā slaida amazone uz lieliskas alazanu ķēves jāja pa Buloņas meža ziedošajām alejām.»

— Tagad viņa ir labāk redzama, vai ne? — Grans jau­tāja. — Un, manuprāt, labāk ir «kādā maija rītā», jo «maija mēneša» mazliet paildzināja riksi.

Vēlāk viņam sagādāja raizes adjektīvs «lieliskā». Pēc viņa domām, tas bija neizteiksmīgs, un viņš meklēja vārdu, kas uzreiz dotu priekšstatu par izcilo ķēvi, kādu viņš redzēja iztēlē. «Brangā» nederēja, tas gan bija kon­krēti, taču ar nicīguma pieskaņu. Vienu brīdi viņu bija vilinājis vārds «spīdīgas», bet to nepieļāva ritms. Kādu vakaru viņš triumfēdams paziņoja, ka atradis īsto izteik­smi: «Melna alazanu ķēve». Melnā krāsa joprojām, pēc. viņa domām, norādot uz eleganci.

— Tas nav iespējams, — Rjē sacīja.

— Kāpēc ne?

— Vārds «alazanu» neapzīmē rasi, bet gan krāsu.

— Kādu krāsu?

— Nu, krāsu, kas nekādā gadījumā nav melna!

Grans šķita Joti apbēdināts.

— Paldies, — viņš sacīja. — Par laimi, jūs gadījāties te. Bet nu jūs redzat, cik tas ir grūti.

— Ko jūs domājat par apzīmējumu «lepna ķēve»? • I iirū jautāja.

Grans paskatījās uz viņu, tad pārdomāja,

— Jā, — viņš beidzot teica. — Jā, jā!

Un pamazām sāka smaidīt.

Drīz pēc tam Grans atzinās, ka šauboties par vārdu «ziedošām». Viņš pazīstot vienīgi Orānu un Montelimāru, lapēc reizēm lūdza draugus paskaidrot, kādā veidā Bulo- ņas meža alejas esot ziedošas. Atklāti sakot, tāds iespaids nekad nebija radies ne Rjē, ne Tarrū, taču ierēdņa noteiktā pārliecība viņus mulsināja. Grans brīnījās par viņu šau­bām. «Skatīties jau prot tikai mākslinieki.» Bet kādu va­karu ārsts viņu sastapa ļoti satrauktu. Grans bija aizstā­jis «ziedošas» ar «puķu pilnas». Viņš berzēja rokas.

— Beidzot tās ir redzamas, beidzot tās smaržo. Cepuri nost, kungi! — Viņš uzvaroši nolasīja teikumu: — «Kādā skaistā maija rītā slaida amazone uz lepnas alazanu ķēves jāja pa Buloņas meža puķu pilnajām alejām.»

Bet, lasot teikumu skaļā balsī, trīs ģenitīvi tā beigās neskanēja labi, un Grans sastomījās. Viņš apsēdās un iz­skatījās nomākts. Pēc tam viņš lūdza ārstam atļauju aiz­iet. Viņam esot mazliet jāpārdomā.

Ap šo laiku, kā vēlāk kļuva zināms, birojā pamanījuši, ka Grans kļuvis izklaidīgs; tādu izklaidību jānožēlojot brīdī, kad mērijai, kuras darbinieku skaits bija stipri sa­mazināts, vajadzēja tikt galā ar ļoti smagiem pienāku­miem. Viņa resors tālab cieta, un biroja priekšnieks Gra­nam to bargi pārmeta, atgādinādams, ka viņam taču mak­sājot algu, lai viņš veiktu savus uzdevumus, ko viņš šai gadījumā tieši neveicot. «Cik zināms,» biroja priekšnieks bija teicis, «jūs brīvprātīgi strādājat sanitārajās vienībās ārpus darba laika. Gar to man nav nekādas daļas. Bet man ir daļa gar jūsu darbu. Un vispirmais veids, kā būt derīgam šajos drausmīgajos apstākļos, ir labi veikt savu darbu. Citādi viss pārējais nelīdzēs neko.

— Viņam ir taisnība, — Grans sacīja Rjē.

— Jā, viņam taisnība, — ārsts apstiprināja.

— Bet es esmu izklaidīgs, nezinu, kā tikt galā ar sava teikuma beigām.

Viņš bija domājis atmest vārdu «Buloņas», uzskatīdams, ka visi tāpat sapratīšot. Bet tad teikums iznāca tāds, ka vārds «puķu» saistījās ar to, kam patiesībā jāsaistās ar «alejām». Viņš bija apsvēris arī iespēju rakstīt: «Pa Meža alejām, puķu pilnajām.» Bet šis savrupinājums teikuma beigās viņam bija kā dadzis ac?. Dažu vakaru viņš tik tiešām izskatījās vēl vairāk noguris nekā Rjē.

Jā, viņš bija noguris no šiem meklējumiem, kas paņēma viņu visu, tomēr joprojām skaitīja un kārtoja statistikas datus, kuri bija nepieciešami sanitārajām vienībām. Viņš ik vakaru pacietīgi apstrādāja reģistrācijas lapas, zīmēja līknes ijn palēnām pūlējās radīt pašreizējā stāvokļa iespē­jami precīzu ainu. Visai bieži viņš uzmeklēja Rjē kādā no slimnīcām un lūdza atbrīvot galdu kabinetā vai lazaretē. Viņš tur iekārtojās ar saviem papīriem tieši tāpat kā mē­rijā pie rakstāmgalda un no dezinficējošām vielām un pašas slimības smacīgajā gaisā vēcināja savas papīra la­pas, lai tinte ātrāk nožūtu. Tad viņš godīgi mēģināja vairs nedomāt par savu amazoni un darīt tikai to, ko vajag.

Jā gan, ja taisnība, ka cilvēki ļoti vēlas izraudzīties sev piemērus un paraugus, ko nosauc par varoņiem, un ja katrā ziņā nepieciešams, lai tāds būtu arī šim stāstam, tad vēstītājs gribētu izraudzīties taisni šo nenozīmīgo un vien­kāršo varoni, kuru par tādu padarīja tikai mazliet labsir­dības un šķietami smieklīgs ideāls. Tas piešķirs patiesībai patiesības daļu, reizinājumam divreiz divi tā iznākumu četri, un varonībai otro vietu, kāda tai pienākas, tieši aiz un nekad pirms drosmīgās prasības pēc laimes. Tas pie­šķirs arī atbilstošo raksturu šai hronikai, kurai jābūt vēs­tījumam, kas radīts ar labām jūtām, tas ir, jūtām, kuras nav nedz klaji ļaunas, nedz vulgāri pārspīlētas kā teātra izrādē.

Tādas vismaz bija ārsta Rjē domas, kad viņš lasīja laik­rakstos vai klausījās pa radio uzsaukumus un uzmudinā­jumus, ko ārpasaule raidīja mēra pārņemtajai pilsētai. Tai pašā laikā, kad pa zemes ceļiem vai aviolīnijām tika sū­tīta palīdzība, ik vakarus pa radio viļņiem vai no preses slejām pār tagad vientuļo pilsētu birtin bira līdzjūtības vai apbrīnas pilni komentāri. Un katrreiz epopejas vai ap­balvošanas runas tonis izveda ārstu no pacietības. Pro­tams, viņš zināja, ka šīs rūpes nebija liekuļotas. Bet tās varēja izpausties tikai konvencionālā valodā, kādā cilvēki mēģina izteikt to, kas viņus vieno ar cilvēci. Un šī valoda nevarēja atbilst, piemēram, Grana ikdienas necilajām pū­lēm, nespēdama parādīt, ko nozīmē Grans mēra laikā.

Dažreiz pusnaktī vientulīgās pilsētas dziļajā klusumā, jau grasīdamies likties gultā, lai ļautos pārlieku īsam mie­gam, ārsts ieslēdza radiouztvērēju. Un no pasaules malu malām, tūkstošiem kilometru tālumā, nepazīstamas un brā- ligas balsis neveikli mēģināja paust savu solidaritāti un patiešām pauda to, bet vienlaikus pierādīja drausmīgo bezspēcību, kad cilvēks nespēj patiesi dalīties sāpēs, ko viņš nevar redzēt: «Orāna! Orāna!» Velti sauciens traucās pāri jūrām, velti Rjē centās moži klausīties, drīz daiļru- nīgums pieauga un vēl skaidrāk apliecināja būtisko atšķir­tību, kas padarīja Granu un runātāju par diviem sveši­niekiem. «Orāna! Jā, Orāna!» «Nē, taču,» ārsts domāja, «mīlēt vai mirt kopā, nav cita glābiņa. Viņi ir pārāk tālu.»

Un tagad, pirms mēris bija sasniedzis kulmināciju, ka­mēr sērga sakopoja visus spēkus, lai mestos virsū pilsē­tai un to pilnīgi sagrābtu savā varā, vēl jāpastāsta par ilgajām, izmisīgajām un vienmuļajām pūlēm, ar kādām pēdējie indivīdi, kā Rambērs, mēģināja atgūt savu laimi un atņemt mērim to sevis paša dau, ko viņi sargāja no visiem uzbrukumiem. Tā viņi savā veidā noraidīja ver­dzību, kas viņiem draudēja, un, lai gan šis noraidījums acīmredzot nebija tik iedarbīgs kā otra veida noraidījums, tomēr, pēc stāstītāja domām, tam bija sava nozīme un tas ar visu savu veltīgumu un pat pretrunām liecināja par lepnumu, kāds toreiz bija ikvienā no mums.

Rambērs cīnījās, lai nejautu mērim sevi aprakt. Pārlie­cinājies, ka likumīgā ceļā nav iespējams izkļūt no pilsētas, viņš nolēma, kā pats izteicās Rjē, likt lietā citus līdzekļus. Žurnālists sāka ar viesmīļiem kafejnīcās. Kafejnīcas ofici­ants vienmēr zina visu. Bet tie, kurus viņš iztaujāja pir­mos, vislabāk zināja ļoti bargos soda mērus, kas draud par tāda veida pasākumiem. Vienreiz viņu pat noturēja par provokatoru. Bija vajadzīgs, lai viņš Rjē mājās sa­staptu Kotāru, un tikai tad viņa plāni kaut cik pavirzījās uz priekšu. Todien viņi ar Rjē vēlreiz bija pārsprieduši žurnālista veltīgos mēģinājumus dažādās iestādēs. Pāris dienu vēlāk Kotārs sastapa Rambēru uz ielas un uzrunāja ar vaļsirdību, kas tagad vispār bija raksturīga viņa at­tieksmēm ar cilvēkiem.

— Arvien vēl nekā? — Kotārs jautāja.

— Nekā.

— Uz iestādēm nav ko cerēt. Tās nav radītas, lai sa­prastu.

— Taisnība. Bet es meklēju citu iespēju. Tas nav tik viegli.

— AI Skaidrs, — Kotārs sacīja.

Viņam esot zināmi daži «ceļi», un, kad Rambērs par to izbrīnījās, viņš paskaidroja, ka jau sen esot biežs viesis Orānas kafejnīcās, ka viņam esot daudz draugu un tie stāstījuši par kādu organizāciju, kas nodarbojoties ar šāda veida pasākumiem. Patiesībā Kotārs, kura izdevumi tagad pārsniedza ienākumus, bija iesaistījies kontrabandas pa­sākumos ar normētajām precēm. Viņš pārdeva tālāk ciga­retes un 'sliktus spirtotus dzērienus, kuru cenas nemitīgi auga, tā ka šie darījumi varēja ienest krietnu bagātību.

— Vai jūs to droši zināt? — Rambērs jautāja,

— Jā, jo man piedāvāja tādu izdevību,

— Un jūs to neizmantojāt?

— Neesat tik neuzticīgs, — Kotārs labsirdīgi aizrā­dīja, —_ es to neizmantoju tāpēc, ka man nav nekādas vēlēšanās braukt projām. Man ir savi iemesli,

Pēc klusuma brīža viņš piebilda:

— Jūs man nejautājat, kādi ir šie iemesli?

— Es domāju, ka tas uz mani neattiecas, —* Rambērs sacīja.

— Vienā ziņā tas uz jums patiešām neattiecas. Bet, no otras puses… Galu galā skaidrs ir tikai tas, ka es jūtos šeit daudz labāk, kopš mums ir mēris.

Žurnālists pārtrauca viņu un jautājas

— Kā piekļūt šai organizācijai?

— Tas nebūs vieglil — Kotārs atbildēja. — Nāciet man līdzi.

Bija četri pēcpusdienā. Zem smagām debesīm pilsēta kvēloja svelmē. Visiem veikaliem bija nolaistas štoras. Ielas bija tukšas. Kotārs un Rambērs izvēlējās ielas ar arkadēm un ilgi soļoja klusēdami. Tā bija viena no stun­dām, kad mēris kļūst neredzams. Šis klusums, kustību un krāsu nāve tikpat labi atbilda vasarai, kā sērgai. Neva­rēja pateikt, vai gaisu dara smagu draudi un putekļi vai versme. Vajadzēja vērot un secināt, lai aizdomātos līdz mē­rim. Jo tas atklājās tikai negatīvās pazīmēs. Kotārs, kas bija ar mēri tuvos sakaros, pievērsa Rambēra uzmanību, piemēram, tam apstāklim, ka nav neviena suņa: parasti šai laikā suņi gulēja, nolikušies uz sāniem, uz gaiteņu sliekšņiem un elsoja, tvīkdami pēc neiespējama vēsuma.

Viņi iegriezās Palmu bulvārī, šķērsoja Ieroču laukumu un kāpa lejā uz Flotes kvartālu. Pa kreisi zaļi krāsota kafejnīca bija patvērusies zem rupja, dzeltena audekla slī­pās nojumes. Ieejot Kotārs un Rambērs noslaucīja pieri. Viņi apsēdās uz saliekamiem dārza krēsliem pie zaļa skārda galdiņa. Kafejnīca bija pilnīgi tukša. Gaisā sīca inušas. Dzeltenā būrītī, kas bija nolikts uz līkkājainās le­tes, papagailis ar izkritušām spalvām tupēja uz laktiņas. Pie sienas, ko klāja bieza netīrumu kārta un zirnekļa tīkli, karājās vecas gleznas, kur bija attēlotas kauju ainas. Uz visiem skārda galdiņiem, arī uz Rambēra galdiņa, kalta vistu mēsli; likās neizskaidrojami, kur tie radušies, līdz pēkšņi pēc nelielas kņadas 110 tumša kakta palēkdamies iznāca lepns gailis.

Karstums tai brīdī šķita vēl vairāk palielināmies. Kotārs novilka žaketi un uzsita pa skārdu. Sīks vīrelis, kas gan­drīz pilnīgi pazuda savā garajā, zilajā priekšautā, parā­dījās zāles galā, tikko ieraudzījis Kotāru, sveicināja iztā­lēm, ar spēcīgu spērienu aizdzina gaili, tuvojās un, put­nam neganti kladzinot, jautāja, ko kungiem pasniegt. Kotārs pasūtīja baltvīnu un apjautājās pēc kāda Garsijas. Punduris atbildēja, ka viņš jau vairākas dienas neesot kafejnīcā redzēts.

— Vai jūs domājat, ka šovakar viņš atnāks?

— Kā es to varu zināt! Mēs neēdam no vienas bļo­das, — punduris atteica. — Jūs jau zināt viņa parasto laiku?

— Jā, bet tas nav tik svarīgi. Man tikai jāiepazīstina viņš ar kādu draugu.

Viesmīlis noslaucīja slapjās rokas priekšautā.

— Ahāl Kungs arī nodarbojas ar tādām lietām?

— Jā, — Kotārs sacīja.

Punduris nosēcās:

— Tad atnāciet šovakar. Es aizsūtīšu pie viņa puiku.

Ejot ārā, Rambērs jautāja, par kādām lietām te esot

runa.

— Par kontrabandu, protams. Viņi izdabū preces caur pilsētas vārtiem. Un pārdod par pamatīgu cenu.

— Skaidrs, — Rambērs sacīja. — Un viņiem ir līdz­zinātāji?

— Tieši tā.

Vakarā štora bija uzvilkta, papagailis tarkšķēja savā būrī, un ap skārda galdiņiem sēdēja vīri, izmetušies krek­los. Viens no viņiem, ar salmenīcu uz pakauša, baltā, va­ļējā kreklā, kas atsedza tumšbrūni iedegušas krūtis, Kotā­ram ienākot, piecēlās. Vēja appūsta tumšbrūna seja parei­ziem vaibstiem, mazas, melnas acis, balti zobi, divi trīs gredzeni pirkstos — viņam varēja būt gadu trīsdesmit,

~~ Sveiks, —viņš teica. — Iedzersim pie letes.

Viņi klusēdami izdzēra katrs pa glāzītei.

— Varbūt iziesim laukā? — Garsija ierunājās.

Viņi sāka iet uz ostas pusi, un Garsija jautāja, kas no viņa vajadzīgs. Kotārs sacīja, ka gribot iepazīstināt viņu ar Rambēru ne gluži darīšanu dēļ, bet tikai tā saucamās «izvešanas» lietā. Garsija smēķēja, soļodams pa priekšu. Viņš šo to pajautāja, sacīdams «viņš», kad runāja par Rambēru, kura klātbūtni nelikās manām.

— Kāpēc viņš to grib?

— Viņam Francijā ir sieva.

— Ahā!

Un pēc brītiņa:

— Kāds viņa amats?

— Žurnālists.

— Tādā amatā mēdz daudz runāt,

Rambērs klusēja.

— Viņš ir mans draugs, — Kotārs sacīja.

Viņi devās tālāk klusēdami. Viņi bija jau sasnieguši krastmalu, kuras pieeju aizsprostoja augsti stiepļu režģi. Bet viņi nogriezās uz bufeti, kur pārdeva ceptas sardīnes, kuru smarža atplūda līdz viņiem.

— Šā vai tā, — Garsija noteica, — tas neattiecas uz mani, bet gan uz Raulu. Un man viņš jāsameklē. Tas ne­būs tik viegli.

— Ak tā? — Kotārs mundri jautāja. — Vai viņš slēp­jas?

Garsija neatbildēja. Pie pašas bufetes viņš apstājās un pirmoreiz pievērsās Rambēram.

— Parīt pulksten vienpadsmitos pilsētas augšā pie mui­tas kazarmām.

Viņš jau grasījās aiziet, bet tad pagriezās pret abiem vīriešiem.

— Tas prasīs izdevumus, — viņš teica.

Tas bija konstatējums.

— Saprotams, — Rambērs apstiprināja.

Drīz pēc tam žurnālists pateicās Kotāram.

— Nav par ko! — tas līksmi atsaucās. — Es ar prieku ļjums pakalpoju. Turklāt jūs esat žurnālists, gan jau jūs inan kādreiz to atdarīsit.

Aiznākamajā dienā Rambērs un Kotārs kāpa augšup pa platajam, ēnas neskartajām ielām, kas ved uz pilsētas augšējo daļu. Viens muitas kazarmu spārns bija pārvērsts par slimnīcu, un pie lielajiem vārtiem stāvēja ļaudis, kas bija atnākuši, cerēdami uz apmeklējumu, kurš nevarēja likt atjauts, vai gaidīdami ziņas, kas jau pēc stundas vairs nebūs spēkā. Kairā gadījumā šai drūzmā varēja nākt un iet, nepievēršot uzmanību, un droši vien šā apsvēruma dēj te bija nolikta Garsijas un Rambēra satikšanās,

— Dīvaini gan, ka jūs tik neatlaidīgi cenšaties aiz­braukt, — Kotārs sacīja. — Galu galā viss, kas pašlaik notiek, ir joti interesants,

— Tikai ne man, — Rambērs atbildēja.

— Protams, ir arī risks. Bet cilvēki taču tāpat riskēja arī pirms mēra, šķērsodami ļoti dzīvu ielu krustojumu.

Šai brīdī viņiem blakus apstājās Rjē auto. Tarrū sēdēja pie stūres, un Rjē likās pa pusei aizsnaudies. Viņš pamo­dās, gribēja iepazīstināt.

— Mēs jau esam pazīstami, — Tarrū sacīja, — mēs dzīvojam vienā viesnīcā.

Viņš piedāvājās aizvest Rambēru uz pilsētas centru.

— Nē, mums šeit ir satikšanās.

Rjē pavērās Rambērā.

— Jā, — viņš teica.

— Oho! Dakteris ir lietas kursā? — Kotārs nobrīnījās.

— Tur nāk izmeklēšanas tiesnesis, — pavēstīja Tarrū, uzlūkodams Kotāru.

Tā seja pārvērtās. Otona kungs patiešām nāca lejā pa ielu un tuvojās straujiem, vienmērīgiem soļiem. Viņš pa­cēla cepuri, iedams garām mazajai grupai.

— Labdien, tiesneša kungs! — Tarrū sacīja.

Tiesnesis sasveicinājās ar automašīnā sēdošajiem un,

raudzīdamies uz Kotāru un Rambēru, kas bija palikuši aiz­mugurē, nopietni palocīja galvu. Tarrū iepazīstināja viņu ar žurnālistu un rantjē. Tiesnesis kādu mirkli pavērās de­besīs un tad nopūtās, piebilzdams, ka šis esot bēdīgs laiks.

— Stāsta, Tarrū kungs, ka jūs nodarbojoties ar profi­laktiskiem pasākumiem. Tas ir augstākajā mērā atzīstami. Vai jūs domājat, dakter, ka slimība izplatīsies vēl tālāk?

Rjē sacīja, jācerot, ka ne, un tiesnesis atkārtoja, ka ce­rēt vajagot vienmēr, jo tā Kunga ceļi esot neizdibināmi. Tarrū jautāja, vai sakarā ar pašreizējiem notikumiem vi­ņam neesot vairāk darba.

— Gluži otrādi, prāvu skaits, kuras mēs apzīmējam par civillietām, mazinās. Man jāizmeklē tikai divi smagi jauno noteikumu pārkāpumi. Ļaudis nekad nav tā ievērojuši ag­rākos likumus.

— Tas nozīmē, ka salīdzinājumā tie visādā ziņā liekas labi, — Tarrū sacīja.

Tiesneša sapņainā izteiksme ar it kā pie debesīm sie- iin piesieto skatienu izzuda. Viņš dzedri nopētīja Tarrū.

—» Un kas tad ir? — viņš vaicāja. — Runa nav par likumu, bet gan par spriedumu. Mēs tur neko nevaram darīt,

— Tas ir ienaidnieks numur viens, — Kotārs sacīja, kad tiesnesis bija aizgājis.

Auto aizbrauca.

Mazliet vēlāk Rambērs un Kotārs ieraudzīja nākam Garsiju. Viņš pienāca tiem klāt, pat nepamādams, un svei­ciena vietā sacīja:

— Jāpagaida.

Ap viņiem pūlis, lielākoties sievietes, gaidīja pilnīgā klu­sumā. Gandrīz visām bija uz rokas groziņš, kuru viņas velti cerēja nodot slimajiem tuviniekiem, pavisam nesaprā­tīgi iedomādamās, ka tie varētu lietot atnestos produktus. Vārtus sargāja apbruņots postenis, un laiku pa laikam dīvains kliedziens izlauzās caur pagalmu, kas atdalīja kazarmas no vārtiem. Visi klātesošie tad pievērsa slimnī­cai bažu pilnas sejas.

Visi trīs vīrieši vēroja šo ainu, līdz viņiem aiz muguras skaidri un nopietni sacīts «labdien» lika atskatīties. Par spīti karstumam, Rauls bija ģērbies ļoti korekti. Viņš bija liels un spēcīgs un valkāja tumšu, svītrotu uzvalku un platmali ar uzliektām malām. Seja bija diezgan bāla, acis brūnas un lūpas cieši sakniebtas. Rauls runāja ātri un noteikti:

— Iesim lejā uz pilsētu, — viņš sacīja. — Garsija, tu vari mūs atstāt vienus.

Garsija aizkūpināja cigareti un noskatījās, kā viņi aiz­iet. Viņi gāja ātri, pieskaņodamies Raula gaitai, kurš so­ļoja vidū.

— Garsija man visu izskaidroja, — viņš teica. —- Tā lieta iet. Katrā gadījumā, tas maksās desmittūkstoš franku.

Rambērs atbildēja, ka viņš esot ar mieru.

— Atnāciet rīt paēst pusdienas Flotes kvartāla spāniešu restorānā.

Rambērs sacīja, ka viss norunāts, un Rauls sniedza vi­ņam roku, pirmoreiz pasmaidīdams. Pēc tam kad Rauls bija aizgājis, Kotārs atvainojās. Rītdien viņš esot aiz­ņemts, bet, starp citu, viņš jau Rambēram vairs neesot vajadzīgs.

Otrā dienā žurnālistam ieejot spāniešu restorānā, visas galvas pagriezās uz viņa pusi. Ēnainajā pagrabiņā, kas atradās kādas mazas, dzeltenas, saules izkaltētas ieliņas lejasgalā, sēdēja tikai vīrieši, lielākoties spāniešu tipa. Bet, tiklīdz Rauls, kas bija ieņēmis vietu pie galdiņa zā­les galā, pamāja žurnālistam un Rambērs devās uz viņa pusi, ziņkāre sejās nodzisa un tās atkal pievērsās šķīv­jiem. Pie Raula galda sēdēja garš, vājš, neskuvies tips milzīgi platiem pleciem, zirga ģīmi un plāniem matiem. Krekls atrotītām piedurknēm atsedza garas, tievas, mel­niem matiņiem klātas rokas. Viņš trīsreiz palocīja galvu, kad viņu iepazīstināja ar Rambēru. Viņa vārds netika no­saukts, un Rauls, runājot par viņu, sacīja tikai «mūsu draugs».

— Mūsu draugs domā, ka varēs jums palīdzēt. Viņš jūs…

Rauls apklusa, jo pienāca viesu apkalpotāja saņemt Rambēra pasūtījumu.

— Viņš jūs savedīs kopā ar diviem mūsu draugiem, kas jūs iepazīstinās ar diviem sargiem, kuri ir mūsu uz­ticamie palīgi. Bet ar to vēl viss nebūs galā. Sargiem pa­šiem jāizlemj, kad ir visizdevīgākais brīdis. Visvienkāršāk būtu, ja jūs dažas naktis pārnakšņotu pie viena no viņiem, kas dzīvo vārtu tuvumā. Bet pirms tam mūsu draugs pa­līdzēs jums nodibināt nepieciešamos sakarus. Kad viss būs nokārtots, jūs norēķināsities ar viņu.

Draugs vēlreiz palocīja savu zirga galvu, nemitēdamies gremot tomātu un sarkano piparu salātus, ko viņš kāri notiesāja. Tad viņš ierunājās ar vieglu spāņu akcentu. Viņš lika priekšā Rambēram norunāt satikšanos aiznāka­majā dienā astoņos no rīta uz katedrāles lievenēm.

— Vēl divas dienas, — Rambērs piezīmēja.

— Tas nav tik viegli, — Rauls sacīja. — Jāsameklē cil­vēki.

Zirgaģīmis vēl lieku reizi pameta ar galvu, un Rambērs bez sevišķa prieka piekrita. Tālākais maltītes laiks pa­gāja, meklējot sarunai vielu. Bet valodas sāka raisīties pavisam viegli, kad Rambērs uzzināja, ka zirgaģīmis ir futbolists. Arī viņš pats bija daudz nodarbojies ar šo sportu. Tad viņi runāja par Francijas čempionātu, par angju profesionālo futbolkomandu izcilajām īpašībām un W taktiku [4] . Beidzot pusdienas, zirgaģīmis bija pavisam iesilis un uzrunāja Rambēru uz «tu», mēģinādams viņu pārliecināt, ka labākā vieta komandā esot centra pus- sargam.

— Tu saproti, — viņš teica, — centra pussargs sadala piespēles, un sadalīt piespēles — tas jau ir futbols.

Rambērs piekrita viņa viedoklim, lai gan pats vienmēr bija spēlējis par centra uzbrucēju. Viņu spriešanu pār­trauca tikai radiouztvērējs, kas, klusināti nospēlējis sen­timentālu melodiju virkni, paziņoja, ka iepriekšējā dienā mērim bijuši simt trīsdesmit septiņi upuri. Neviens no klātesošajiem nelikās to dzirdam. Cilvēks ar zirga galvu paraustīja plecus un piecēlās. Rauls un Rambērs sekoja viņa priekšzīmei.

Aiziedams centra pussargs spēcīgi spieda Ramberam roku.

— Mani sauc Gonsaless, — viņš teica.

Rambēram šīs divas dienas likās nebeidzamas. Viņš aiz­gāja pie Rjē un sīki izstāstīja visu, ko bija darījis. Pēc tam viņš pavadīja ārstu vienā no vizītēm. Viņi atsveici­nājās pie mājas, kur ārstu gaidīja kāds aizdomīgs slim­nieks. Gaitenī dzirdēja balsis un skrejošus soļus: tuvinie­kiem tika paziņots par ārsta ierašanos.

— Es ceru, ka Tarrū nekavēsies, — Rjē murmināja.

Viņš izskatījās noguris.

— Vai epidēmija progresē pārāk strauji? — Rambērs Jautāja.

Rjē atbildēja, ka tā gluži neesot un pat statistikas līkne vairs nekāpjot tik spēji. Gluži vienkārši, neesot pietiekami daudz līdzekļu cīņai pret mēri.

— Mums trūkst materiāla, — viņš sacīja. — Visās pa­saules armijās materiālu trūkumu parasti aizstāj ar cil­vēkiem. Bet mums trūkst arī cilvēku.

— Bet ir no ārienes ieradušies ārsti un sanitārais per­sonāls.

— Jā, desmit ārsti un ap simt pārējo, — Rjē sacīja. — Tas liekas daudz, Bet pašreizējam stāvoklim tas ir tikko pietiekami. Ar to nepietiks, ja epidēmija vēl ies plašumā.

Rjē ieklausījās mājas trokšņos, tad uzsmaidīja Rambē­ram.

— Jā, jums vajadzētu pasteigties, lai viss izdotos labi, — viņš teica.

Pār Rambēra seju pārslīdēja ēna.

— Jūs zināt, — viņš ierunājās neskanīgā balsī, — ne (jau tāpēc es gribu aizbraukt.

Rjē atbildēja, ka to viņš zinot, bet Rambērs turpināja:

— Es domāju, ka neesmu gļēvulis, vismaz lielākoties ne. Man ir bijusi izdevība to pārbaudīt. Tikai — ir do­mas, ko es nespēju paciest.

Ārsts raudzījās viņam sejā.

— Jūs viņu atkal satiksit, — Rjē sacīja.

— Varbūt, bet es nespēju paciest domu, ka tas var Ieilgt un viņa šai laikā novecos. Ja cilvēkam ir trīsdesmit, viņš jau sāk novecot, un vajag izmantot katru brīdi. E3 nezinu, vai jūs to varat saprast.

Rjē murmināja, ka viņam liekoties, viņš saprotot, kad ieradās Tarrū, Joti možs.

— Es nupat lūdzu Panlū, lai pievienojas mums.

— Nu — un? — ārsts jautāja.

— Viņš apdomājās un sacīja «jā».

— Es par to priecājos, — ārsts teica. — Priecājos, uz­zinādams, ka viņš ir labāks nekā viņa sprediķis.

— Tādi jau ir visi cilvēki, — Tarrū sacīja. — Vajag tikai dot viņiem izdevību.

Viņš pasmaidīja un pamirkšķināja Rjē.

— Tas ir tieši mans uzdevums dzīvē — pagādāt izde­vības.

— Atvainojiet, — Rambērs teica, — bet man jāiet.

Satikšanās ceturtdienā Rambērs ieradās uz baznīcas

lievenēm piecas minūtes pirms astoņiem. Gaiss vēl bija pavēss. Debesīs peldēja balti, apaļi mākonīši, kurus jau pēc brīža aprīs pieaugošais karstums. No izkaltušā mau­riņa tomēr plūda viegla valgmes smarža. Saule aiz aus­trumu puses namiem karsēja tikai bruņucepuri Zannas d'Arkas viscaur apzeltītajai statujai, kas greznoja lau­kumu. Pulkstenis tornī nosita astoņas reizes. Rambērs pa­gājās pāris soļu pa tukšajām lievenēm. No baznīcas iek­šienes viņu sasniedza neskaidras psalmu skaņas un ve­cas pagraba un vīraka smaržas. Pēkšņi dziedāšana ap­klusa. Ap desmit sīku, melnu stāvu iznāca no baznīcas un tipināja uz pilsētas pusi. Rambērs jau sāka kļūt nepacie­tīgs. Citi melni stāvi kāpa augšup pa lielajām kāpnēm un tuvojās lievenēm. Viņš aizkūpināja cigareti, bet tad ap­ķērās, ka šai vietā tas varbūt nav pieļaujams.

Ceturksni pēc astoņiem sāka klusu dūkt katedrāles ēr­ģeles. Rambērs iegāja tumšajā velvē. Pēc brīža viņš ierau­dzīja baznīcas jomā mazos, melnos stāvus, kas bija pa­gājuši viņam garām. Tie bija sapulcējušies kaktā pie tāda kā improvizēta altāra, uz kura nesen bija nolikts svētā

Roka tēls, steigā izgatavots kādā no pilsētas darbnīcām. Tupot uz ceļiem, tie šķita vēl vairāk sarukuši, gandri» izgaistoši pelēkumā kā sastingušas tumsas gabaliņi, tikai i šur tur nedaudz biezāki par miglu, kurā tie peldēja. Augšii I ērģeles spēlēja nebeidzamas variācijas.

Tobrīd, kad Rambērs izgāja ārā, Gonsaless jau kāpa lejā pa kāpnēm un pagriezās uz pilsētas pusi.

— Es domāju, ka tu esi aizgājis, — viņš teica žurnā­listam. — Tas būtu dabiski.

Viņš pastāstīja, ka gaidījis draugus, ar kuriem norunājis satikties citā vietā, netālu no šejienes, bez desmit as- I toņos. Bet viņš tos velti nogaidījis divdesmit minūtes.

— Gadījies kāds kavēklis, tas ir skaidrs. Mūsu darba ne vienmēr viss iet gludi.

Viņš ieteica norunāt satikšanos rīt tai pašā laikā pie kritušo pieminekļa, Rambērs nopūtās un atbīdīja pakausī platmali.

— Tas nekas, — Gonsaless smējās. — Padomā mazliet par visām tām kombinācijām, pēkšņajiem uzbrukumiem, piespēlēm, kas nepieciešamas, lai iesistu vārtus.

— Protams, — Rambērs sacīja. — Bet spēle ilgst tikai pusotras stundas.

Orānas piemineklis kritušajiem atrodas vienīgajā vietā, no kuras var redzēt jūru, tā ir tāda kā pastaigas vieta, kas visai īsu gabalu stiepjas gar klintīm, kuras paceļas virs ostas. Otrā rītā Rambērs, pirmais nonācis norunātajā vietā, uzmanīgi lasīja par tēvzemi kritušo sarakstu. Dažas minūtes vēlāk tuvojās divi vīrieši, vienaldzīgi paskatījās uz viņu, tad pagāja tālāk, atbalstījās pret margām un šķita pilnīgi nogrimuši tukšās un klusās krastmalas vēro­šanā. Abi bija vienā augumā, abi ģērbušies zilās biksēs un jūrnieku kreklā ar īsām piedurknēm. Žurnālists maz­liet atvirzījās, apsēdās uz sola un tā varēja netraucēti viņos noraudzīties. Rambērs ievēroja, ka viņiem abiem ne­var būt vairāk par divdesmit gadiem. Tai mirklī viņš ieraudzīja Gonsalesu, kas soļoja taisni šurp un atvaino­jās.

— Tur jau ir mūsu draugi, — viņš teica un pieveda žurnālistu pie abiem jaunekļiem, iepazīstinādams un no­saukdams vārdus — Marsels un Luijs. Abi bija pēc sejas ļoti līdzīgi, un Rambērs nodomāja, ka viņi ir brāļi.

— Tā, tagad jūs esat iepazinušies, — Gonsaless teica. — Nu būs jāķeras pie lietas.

Marsels vai Luijs sacīja, ka viņu sardzes laiks sākoties pie divām dienām, ilgstot vienu nedēļu un ka vajadzētu n/taustīt visērtāko dienu. Viņi esot četri, kas sargājot rie- jiuiiu vārtus, un tie otri divi esot armijas karavīri. Neva- »

Rambērs šo plānu atzina par labu un piedāvāja savas beidzamās cigaretes. Tad tas no abiem puišiem, kurš vēl nebija runājis, prasīja Gonsalesam, vai naudas jautājums esot nokārtots un vai nevarot saņemt avansu.

— Nē, — Gonsaless teica. — Nav ko uztraukties, tas ir pašu cilvēks. Rēķini tiks nokārtoti aizbraukšanas brīdī.

Viņi norunāja jaunu satikšanos. Gonsaless ieteica atkal paēst pusdienas spāniešu restorānā aiznākamajā dienā. No turienes varētu taisnā ceļā doties uz sargu māju.

— Pirmajā naktī es palikšu tev biedros, — viņš sacīja Rambēram.

Otrā dienā, kāpdams augšā uz savu istabu, Rambērs uz viesnīcas kāpnēm sastapa Tarrū.

— Es dodos pie Rjē, — Tarrū sacīja. — Vai jūs negri­bat nākt līdzi?

— Es nekad neesmu drošs, vai netraucēju viņu, — Ram­bērs vilcinādamies sacīja.

— Nedomāju vis, viņš man daudz par jums stāstījis.

Žurnālists apsvēra.

— Klausieties, — viņš teica. — Ja jums pēc vakariņām ir brīdis laika, kaut arī tas būtu vēlu, atnāciet abi uz vies­nīcas bāru.

— Tas ir atkarīgs no viņa un mēra, — Tarrū sacīja.

Vienpadsmitos vakarā Rjē un Tarrū tomēr iegāja ma­zajā un šaurajā bārā. Ap trīsdesmit cilvēku tur grūstījās ar elkoņiem un runāja Joti skaļi. Nokļuvuši te no mēra pārņemtās pilsētas klusuma, abi ienācēji mazliet apjukuši apstājās. Viņi saprata apkārtējo uzbudinājumu, redzēdami, ka te vēl pasniedz alkoholiskus dzērienus. Rambērs sēdēja pašā letes galā uz augstas taburetes un māja viņiem. Viņi pienāca klāt un apsēdās katrs savā pusē, pie tam

Tarrū mierīgi pabīdīja sānis kādu pārāk trokšņainu kai­miņu. [5] Vai alkohols jūs neatbaida?

— Nē, — Tarrū atbildēja, — gluži otrādi.

Rjē paostīja rūgto zālīšu aromātu savā glāzē. Sai trok­snī bija grūti runāt, bet šķiet, ka Rambērs vairāk gribēja dzert. Ārsts vēl nevarēja pateikt, vai viņš ir iereibis vai ne. Pie viena no diviem galdiem, kas aizņēma pārējo šaurā lokāla telpu, kāds flotes virsnieks pa sievietei pie katras rokas stāstīja resnam, piesārtušam sarunas biedram par tīfa epidēmiju Kairā:

— Nometnes, tur bija ierīkotas nometnes iezemiešiem, ar teltīm slimniekiem, un visapkārt — sargkareivju kor­dons, kas šāva uz slimo tuviniekiem, kad tie mēģināja pa* slepšus ienest kādu tautas ārstniecības līdzekli. Tas bija cietsirdīgi, taču pareizi.

Pie otra galda, ko aizņēma jauni, eleganti cilvēki, sa­runa bija nesaprotama, to apslāpēja «Saint James Injir* mary»* taktis, kas plūda no skaļruņa pie griestiem.

— Vai jūs esat apmierināts? — Rjē vaicāja, paceldams balsi,

— Tas brīdis tuvojas, — Rambērs atbildēja. — Varbūt jau šonedēļ.

— Zēl gan, — Tarrū kliedza.

— Kāpēc?

Tarrū paskatījās uz Rjē.

— O! Tarrū to saka, domādams, ka jūs šeit varētu būt mums noderīgs. Bet es pārāk labi saprotu jūsu vēlēšanos aizbraukt.

Tarrū piedāvāja vēl pa glāzītei. Rambērs norausās no taburetes un pirmoreiz ieskatījās viņam sejā.

— Kur es varētu būt jums noderīgs?

— Nu, mūsu sanitārajās vienībās, — Tarrū sacīja, ne­steidzīgi stiepdams roku pēc glāzes.

Rambēra sejā atkal parādījās viņam raksturīgā iecir­tīgā un domīgā izteiksme, un viņš no jauna uzrausās uz taburetes.

— Vai šīs vienības jums neliekas derīgas? — jautāja Tarrū, kas nupat bija izdzēris savu glāzi un tagad uz­manīgi raudzījās Rambērā.

— Tās ir ļoti derīgas, — sacīja žurnālists un iedzēra.

Rjē ievēroja, ka Rambēram dreb roka. Viņš nodomāja, ka tas, jā, patiešām, ir jau piedzēries.

Nākamajā dienā, kad Rambērs otrreiz gāja uz spāniešu restorānu, viņš iekļuva vīru bariņā, kuri bija iznākuši arā pie restorāna durvīm un baudīja zaļi zeltaino vakaru, kad karstums tikai nule sāka mazināties. Viņi smēķēja kodīgu tabaku. Iekšā restorāns bija gandrīz tukšs. Rambērs apsē­dās pie galdiņa pašā zāles galā, kur pirmoreiz bija ticies ar Gonsalesu. Viesmīlei viņš teica, ka pagaidīšot. Pulkstenis bija pusastoņi. Cits pēc cita vīri atgriezās ēdamzālē un ap­sēdās. Viesmīle sāka viņus apkalpot, un zemo velvi pama­zām piepildīja trauku šķindoņa un paklusas sarunas. Pulk­sten astoņos Rambērs vēl arvien gaidīja. Iededza gaismu. Jauni ienācēji apmetās pie viņa galdiņa. Viņš pasūtīja vakariņas. Pusdeviņos viņš beidza ēst, neredzējis ne Gon­salesu, ne abus jaunekļus. Viņš smēķēja cigareti pēc ciga­retes. Zāle lēnām kļuva tukšāka. Ārā strauji satumsa. Valga vēsma, kas nāca no jūras, viegli plivināja stikla durvju aizkarus. Kad pulkstenis bija deviņi, Rambērs pa­manīja, ka zāle ir pavisam tukša un viesmīle izbrīnījusies viņā noraugās. Viņš samaksāja un izgāja. Iepretim res­torānam bija vēl atvērta kafejnīca. Rambērs apsēdās pie letes un uzmanīja restorāna ieeju. Pusdesmitos viņš de­vās uz savu viesnīcu, velti gudrodams, kā sastapt Gonsa­lesu, kura adrese viņam nebija, pavisam izsists no slie­dēm, iedomādamies par visiem trim gājieniem, kas būs jāsāk no jauna.

Sai brīdī tumsā, pa kuru traucās ātrās palīdzības auto­mašīnas, viņš atskārta, kā vēlāk par to stāstīja ārstam Rjē, — ka visu šo laiku viņš bija kaut kā aizmirsis sievu, cenzdamies par katru cenu atrast spraugu mūros, kas šķira no viņas. Bet tai pašā brīdī arī tagad, kad visi ceļi vēl lieku reizi izrādījās slēgti, viņš sievu atkal atrada sa­vās ilgās, turklāt ar tik spēju sāpju uzliesmojumu, ka sāka skriet uz viesnīcu, lai izbēgtu no nežēlīgās kvēles, ko to­mēr aiznesa sev līdzi un kas dedzināja deniņus.

Otrā rītā ļoti agri viņš tomēr aizgāja pie Rjē pajautāt, kā atrast Kotāru.

— Vienīgais, kas man atliek, ir — sākt visu no gala, — viņš teica.

_— Atnāciet rītvakar, — Rjē sacīja. — Tarrū man nez kāpēc lūdza, lai es uzaicinot Kotāru. Viņam jābūt klāt ap desmitiem. Atnāciet pusvienpadsmitos.

~ Otrā dienā, kad Kotārs ieradās ārsta mājās, Tarrū un Rjē patlaban pārrunāja kādu negaidītu izveseļošanās ga- dījumu, kas noticis ārsta iecirknī.

— Viens no desmit. Viņam laimējies, — Tarrū sacīja.

— Nu, tas nebija mēris, — Kotārs iebilda.

Abi viņam apgalvoja, ka tā bijusi gan šī pati sērga.

— Tās nav iespējams, ja viņš reiz izveseļojies. Jūs zi­nāt tikpat labi kā es, ka mēris nepiedod.

— Parasti ne, — Rjē sacīja. — Bet vajag tikai mazliet neatlaidības, un mēs piedzīvosim pārsteigumus.

Kotārs smējās.

— Nerādās vis. Vai dzirdējāt šovakar skaitļus?

Tarrū, ar labvēlību uzlūkodams rantjē, sacīja, ka viņš

zinot skaitļus, stāvoklis esot smags, bet ko gan tas pie­rādot? Tas pierādot, ka nepieciešami vēl ārkārtējāki līdzekļi.

— Hal Jūs jau tos esat likuši lietā.

>— Jā, bet vajag, lai to darītu katrs,

Kotārs neizpratnē uzlūkoja Tarrū. Tas paskaidroja, ka pārāk daudzi cilvēki paliekot malā, ka epidēmija skarot visus un ikkatram jāveicot savs pienākums. Brīvprātīgo vienības esot pieejamas visiem.

— Tā ir laba doma, — Kotārs teica, — bet tas viss neko nelīdzēs. Mēris ir pārāk spēcīgs.

— To mēs zināsim, — Tarrū pacietīgi piezīmēja, — kad būsim izmēģinājuši visus līdzekļus.

Rjē pa. to laiku pie sava rakstāmgalda pārrakstīja re­ģistrācijas lapas. Tarrū joprojām raudzījās uz rantjē, kas sāka grozīties krēslā.

— Kāpēc jūs nevarētu pievienoties mums, Kotāra kungs?

Rantjē it kā apvainojies piecēlās un paņēma savu apaļo cepuri.

— Tas nav mans amats.

Tad izaicinošā tonī piebilda:

— Turklāt es nemaz nejūtos slikti mēra laikā un nesa­protu, kādēļ man būtu jāiejaucas, lai tas ātrāk beigtos.

Tarrū iesita sev pa pieri, it kā pēkšņi apjēgdams kādu patiesību.

— Patiešām! Es aizmirsu, ka citādi jūs būtu arestēts.

Kotārs salēcās un pieķērās pie krēsla, it kā bīdamies

nokrist. Rjē bija beidzis rakstīt un tagad nopietni un uz­manīgi vēroja viņu,

— Kas jums to teica? — rantjē kliedza. Tarrū likās izbrīnījies un sacīja:

— Jūs pats. Vai vismaz mēs ar ārstu tā nopratām. Un, kad Kotārs, pēkšņi tik pārmērīgi satriekts, sāka

murmināt nesaprotamus vārdus, Tarrū piebilda:

— Neuztraucieties. Nedz ārsts, nedz es — mēs jūs ne- nodosim. Tas uz mums neattiecas. Turklāt ar policiju mēs nekad neesam bijuši nekādos draugos. Apsēdieties.

Rantjē paskatījās uz krēslu un vilcinādamies apsēdās. Pēc brīža viņš nopūtās un atzina:

— Tas ir sens gadījums, ko viņi uzrakuši. Es domāju, ka tas jau aizmirsts. Bet kāds bija izpļāpājies. Viņi mani izsauca un teica, lai esot viņu rīcībā līdz izmeklēšanas beigām. Es sapratu, ka galu galā viņi mani apcietinās.

— Vai tas ir smags pārkāpums? — Tarrū jautāja.

— Kā nu to ņem. Vismaz tā nav slepkavība.

— Draud cietums vai spaidu darbi? Kotārs likās ļoti nospiests.

— Cietums, ja man palaimētos…

Taču jau pēc brīža viņš sparīgi turpināja:

— Tā ir kļūda. Kļūdās jau visi. Un es nevaru paciest domu, ka par to mani var saņemt ciet, izraut no mājas, maniem paradumiem, šķirt no visiem paziņām.

— Ahāl Un tāpēc jūs izdomājāt pakārties? — Tarrū jautāja.

— Jā. Protams, tā bija muļķība.

Pirmoreiz ierunājās Rjē un sacīja Kotāram, ka viņš sa­protot tā bažas, bet varbūt viss nokārtošoties.

— Es zinu, ka šobrīd man nav ko baidīties.

— Es redzu, jūs neiesaistīsities mūsu vienībās, — Tarrū

teica.

Kotārs grozīja pirkstos cepuri, tad pacēla pret Tarrū

nedrošu skatienu:

— Nevajag to ņemt man ļaunā.

— Protams, ne. Bet mēģiniet vismaz tīši neizplatīt mik­robu, — Tarrū smaidīdams sacīja.

Kotārs iebilda, ka viņš taču neesot gribējis mēri, ka tas nācis pats no sevis un neesot jau viņa vaina, ja pašlaik mēris visu nokārtojis viņam par labu. Un, kad Rambērs jau bija pie durvīm, rantjē visai enerģiskā tonī piebilda:

— Pie tam es uzskatu, ka jūs neko nepanāksit. Rambērs noskaidroja, ka Gonsalesa adresi Kotārs ne­zina, bet vajagot tikai vēlreiz aiziet uz mazo kafejnīciņu. Viņi norunāja satikties nākamajā dienā. Un, tā kā Rjē

Izteica vēlēšanos būt par visu Informēts, Rambērs uzaici­nāja viņu un Tarrū nedējas nogalē, vienalga, cik vēlā nakts stundā, atnākt uz tā istabu viesnīcā.

No rīta Kotārs un Rambērs aizgāja uz mazo kafejnīcu un atstāja Garsijam ziņu, ka gaidīšot viņu vakarā vai nā­kamajā rītā, ja gadītos kāds kavēklis. Vakarā tie viņu gaidīja velti. Otrā rītā Garsija bija klāt. Viņš klusēdams noklausījās, ko stāstīja Rambērs. Viņš gan nebija pilnīgi lietas kursā, taču zināja, ka veseli kvartāli uz divdesmit četrām stundām ielenkti, lai izdarītu māju pārbaudi. Iespē­jams, ka Gonsaless un abi jaunekļi nav varējuši tikt laukā no sava kvartāla. Bet viņš nevarot neko vairāk kā atkal savest tos kopā ar Raulu. Protams, ne agrāk kā parīt.

— Es redzu, — Rambērs sacīja, — ka viss atkal jāsāk no gala.

Aiznākamajā dienā uz kādas ielas stūra Rauls apstip­rināja Garsijas izteikto pieņēmumu: lejaskvartāli tiešām bijuši ielenkti. Vajadzēja atkal uzņemt sakarus ar Gonsa- lesu. Divas dienas vēlāk Rambērs pusdienoja kopā ar fut­bolistu.

— Tas ir idiotiski, — futbola cienītājs sacīja. — Mums vajadzēja norunāt, kādā veidā satikties.

Tāds bija arī Rambēra viedoklis.

— Rīt no rīta aiziesim pie puišiem, mēģināsim visu no­kārtot.

Nākamajā dienā puišu nebija mājās. Rambērs ar Gon- salesu atstāja ziņu, ka gaidīs otrā dienā pulksten divpa­dsmitos Liceja laukumā. Un Rambērs atgriezās savā istabā ar tādu sejas izteiksmi, ka Tarrū, pēcpusdienā viņu sa­stapis, bija pārsteigts.

— Jums neveicas? — Tarrū jautāja.

— Jāsāk atkal viss no gala, — Rambērs atbildēja.

Un viņš atkārtoja savu ielūgumu:

— Atnāciet šovakar.

Vakarā, kad abi vīrieši iegāja Rambēra istabā, žurnā­lists bija atgūlies. Viņš piecēlās, piepildīja sagatavotās glāzes. Rjē, paceldams glāzi, jautāja, vai varot novēlēt laimīgu ceļu. Žurnālists atbildēja, ka viņš vēlreiz izgājis visu loku un atkal nonācis pie tā paša punkta un ka drīz būšot pēdējā satikšanās. Viņš izdzēra glāzi un piebilda:

— Protams, viņi neatnāks.

— Nevajag to padarīt par principu, — Tarrū sacīja.

— Jūs vēl arvien neesat sapratis, — Rambērs atteica, paraustīdams plecus»

— Ko tad?

— Meri.

— Ā! — Rjē novilka.

— Nē, jūs neesat sapratis, ka tas nozīme — sākt no gala.

Rambērs aizgāja istabas kaktā un atvēra mazu pata­fonu.

— Kas tā par plati? — Tarrū jautāja. — Es to esmu

dzirdējis.

Rambērs atbildēja, ka tas esot «Saini James InJirmartj».

Plate bija nospēlēta lidz vidum, kad tālumā norībēja divi šāvieni.

— Kāds suns vai bēgšanas mēģinājums, — Tarrū sa­cīja.

Drīz pēc tam plate beidza spēlēt, un kjuva dzirdami āt­rās palīdzības automobiļa signāli, kas kļuva aizvien ska­ļāki, aizviļņoja gar viesnīcas logiem, pieklusa, tad izdzisa pavisam.

— Sī plate neuzjautrina, — Rambērs sacīja. — Turklāt es to šodien klausos jau kādu desmito reizi.

— Vai tā jums tik ļoti patīk?

— Nē, bet citu man nav.

Un pēc brīža viņš atkārtoja:

— Es jums saku, tas nozīmē sākt vienmēr visu no gala.

Rambērs apjautājās Rjē, kādi panākumi esot sanitāra­jām vienībām. Pašlaik bija darbā piecas komandas. Viņi cerēja izveidot vēl citas. Žurnālists sēdēja uz gultas ma­las un likās nodarbināts ar saviem nagiem. Rjē vēroja viņa paīso, spēcīgo stāvu, kas bija sakņupis uz gultas. Pēkšņi ārsts pamanīja, ka Rambērs raugās uz viņu.

— Ziniet, dakter, — viņš ierunājās, — esmu daudz do­mājis par jūsu organizāciju. Ja es neesmu ar jums, tad tikai tāpēc, ka man ir savi iemesli. Citādi, man liekas, es nebaidītos riska, esmu karojis Spānijā.

— Kurā pusē? — Tarrū jautāja.

— Uzvarēto pusē. Bet kopš tā laika esmu šo to pār­domājis.

— Par ko? — Tarrū jautāja.

— Par drosmi. Tagad es zinu, ka cilvēks ir spējīgs uz lieliem darbiem. Bet, ja viņš nav spējīgs uz lielām jūtām, tad viņš mani neinteresē.

— Rādās, ka cilvēks ir spējīgs uz visu, — Tarrū sa­cīja.

— Nē taču, viņš nespēj ilgi ciest vai ilgi būt laimīgs. Tātad viņš nav spējīgs ne uz ko tādu, kas būtu kaut ko vērts.

Viņš paskatījās uz abiem vīriešiem un piebilda:

— Saldēt, Tarrū, — vai jūs esat spējīgs mirt mīlestības dēļ?

— Nezinu, bet man liekas, pašreiz ne.

— Nu ja. Un jūs esat spējīgs mirt par ideju, tas ir skaidri redzams. Man jau apnikuši cilvēki, kas mirst par ideju. Es neticu varonībai, es zinu, ka tas ir viegli, un pats pieredzēju, cik tas ir postoši. Man ir svarīgi, lai cil­vēki dzīvotu un mirtu mīlestības dēļ.

Rjē uzmanīgi klausījās žurnālistā. Nenovērsdams no tā acis, viņš lēnīgi sacīja:

— Cilvēks nav ideja, Rambēr.

Žurnālists uzšāvās kājās, aizrautībā kvēlojošu seju.

— Ir gan ideja un aprobežota ideja, sākot ar to brīdi, kad viņš novēršas no mīlestības. Un tiešām mēs vairs ne­esam spējīgi mīlēt. Padosimies liktenim, dakter. Pagaidī­sim, līdz mēs tādi kļūsim, bet, ja tas patiešām nav iespē­jams, tad gaidīsim galveno atbrīvošanu, netēlodami varo­ņus. Es neprasu neko vairāk.

Rjē likās piepeši noguris un piecēlās.

— Jums taisnība, Rambēr, pilnīga taisnība, un neparko pasaulē es negribētu jūs atrunāt no tā, ko jūs taisāties darīt un kas man liekas labi un pareizi. Tomēr man jums jāsaka: te nav runa par varonību. Te ir runa par godī­gumu. Tāda doma var likties smieklīga, bet vienīgais veids, kā cīnīties pret mēri, ir godīgums.

— Kas tad ir godīgums? — Rambērs jautāja, pēkšņi kļuvis nopietns.

— Es nezinu, kas tas ir vispār. Bet zinu, ka manā ga­dījumā tas nozīmē darīt savu darbu.

— Un es nezinu, kāds ir mans darbs! — Rambērs kais­līgi iesaucās. — Varbūt es patiešām maldos, izvēlēdamies mīlestību.

Rjē ieskatījās viņam sejā.

— Nē, — viņš uzsvēra, — jūs nemaldāties.

Rambērs domīgs noraudzījās viņos.

— Jūs abi, man šķiet, nevarat zaudēt neko. Ir vieglāk būt īstajā pusē.

Rjē iztukšoja savu glāzi.

— Iesim, — viņš teica, — mums vēl daudz ko darīt.

Viņš izgāja.

Tarrū viņam sekoja, bet uz sliekšņa, liekas, kaut ko pār­domāja, pagriezās pret žurnālistu un sacīja:

— Vai jūs zināt, ka Rjē sieva atrodas sanatorijā vairā­ku* simtus kilometru no šejienes?

Rambērs pārsteigumā sakustējās, bet Tarrū jau bija projām.

Otrā dienā vienos Rambērs zvanīja ārstam:

— Vai jūs būtu ar mieru, ka es strādāju kopā ar jums, līdz man radīsies iespēja aizbraukt no pilsētas?

Klausulē brīdi klusēja, un tad:

— Jā, Rambēr. Es jums pateicos.

Un tā visu garu nedēļu mēra gūstekņi cik spēdami tu­rējās pretim sērgai. Un daži, kā, piemēram, Rambērs, —- mēs to neredzējām, — pat iedomājās, ka viņi vēl arvien rīkojas kā brīvi cilvēki, ka viņiem vēl ir izvēle. Bet īste­nībā var sacīt, ka tai laikā, augusta mēneša vidū, mēris jau bija pārņēmis visu. Tad vairs nevarēja runāt par atse­višķu cilvēku likteni, bet gan par visiem kopīgu notikumu attīstību, ko radīja mēris, un par jūtām, kuras pārdzīvoja visi. Visstiprākā bija atšķirtības un trimdas izjūta, kas ietvēra sevī arī bailes un dumpības garu. Tālab stāstītājs domā, ka tagad, kad karstums un sērga sasniegusi kulmi­nāciju, pienāktos aprakstīt vispārējo situāciju un piemēra pēc arī mūsu pilsētas dzīvo iemītnieku varmācības, mi­rušo apbedīšanu un šķirto mīlētāju ciešanas.

Tieši tā gada vidū sacēlās vējš un pūta vairākas die­nas no vietas mēra apsēstajā pilsētā. Orānas iedzīvotāji sevišķi bīstas vēja, tāpēc ka uz plakankalnes, kur uzcelta pilsēta, nav neviena dabiska šķēršļa, kas to aizturētu, un tas ar pilnu spēku ielaužas ielās. Pēc šiem ilgajiem mēne­šiem, kad ne piliens lietus nebija atsvaidzinājis pilsētu, to tagad klāja pelēks apskapstējums, kas vēja brāzmās plai­sāja un lobījās nost. Tā nu vējš sacēla veselus papīra drisku un putekļu viļņus, kas sitās gar kājām gājējiem, kuri kļuva aizvien retāki. Tos redzēja steidzamies pa ielām, saliekušos uz priekšu, turot pie mutes roku vai nēzdo- dziņu. Vakaros ļaužu pulcēšanās vietās, kur viņi, kopā sanākdami, centās cik iespējams pagarināt šīs dienas, no kurām katra varēja būt pēdējā, redzēja nelielus cilvēku bariņus steidzamies uz mājām vai kafejnīcām, tā ka dažudien krēslas stundā, kas tagad jau Iestājās agrāk, ielas bija pilnīgi tukšas un tikai vējš pa tām klaidīja nemitīgas žēlabas. No uzplūdušās un nekad neredzamās jūras vēdīja aļģu un sāls smarža. Pamestā, putekļu balinātā, jūras elpas piesātinātā, vēja gaudās skanošā pilsēta tad vaidēja kā nelaimīga sala. J

Līdz šim mērim daudz vairāk upuru nekā pilsētas centrā bija nomaļajos kvartālos, kas bija biežāk apdzīvoti un ne tik ērti. Bet tad pēkšņi likās, ka epidēmija tuvojas un pār­ņem arī galvenos rajonus. Iedzīvotāji teica, ka vainīgs esot vējš, kas pārnēsājot infekcijas dīgļus. «Tas sajauc kārtis,» sacīja viesnīcas pārvaldnieks. Bet, lai būtu kā bū­dams, centra kvartāli zināja, ka nu pienākusi to kārtai naktīs pavisam tuvu un aizvien biežāk un biežāk dzirdēja aizviļņojam ātrās palīdzības automašīnu signālus, kas zem pašiem logiem atbalsoja drūmo un bezkaislīgo mēra sau­cienu.

Radās doma izolēt pašā pilsētas vidū dažus visvairāk cietušos kvartālus un atļaut no tiem iziet tikai cilvēkiem, kuru ierašanās darbā bija pilnīgi nepieciešama. Ļaudis, kas tur bija dzīvojuši ilgāku laiku, gribot negribot uzska­tīja Šo rīkojumu par īpaši pret viņiem vērstu ierobežojumu un katrā ziņā domāja par citu kvartālu iemītniekiem kā par brīviem cilvēkiem. Toties šie cilvēki grūtākajos brīžos savukārt rada mierinājumu iedomā, ka citi ir vēl nebrī- < vāki par viņiem. «Ir jau vēl stingrāk ieslodzītie nekā es,» bija teiciens, kurā izpaudās toreiz vienīgā iespējamā ce­rība.

Apmēram ap to pašu laiku pavairojās arī ugunsgrēki, sevišķi izpriecu rajonā pie pilsētas Rietumu vārtiem. No­skaidrojot apstākļus, izrādījās, ka runa ir par personām, kas atgriezušās no karantīnas un bēdu un nelaimes ap­mātībā pielaidušas uguni savām mājām, iedomājoties, ka tādējādi iznīcina tur mēri. Bija bezgala grūti apkarot šādu rīcību, kas atkārtojās bieži un spēcīgā vēja dēļ pa­stāvīgi apdraudēja veselus kvartālus mūsu pilsētā. Pēc veltīgiem mēģinājumiem pierādīt, ka ar attiecīgo iestāžu izdarīto māju dezinfekciju pilnīgi pietiek, lai būtu izslēgta jebkura veida inficēšanās iespēja, vajadzēja izdot likumu, kas paredzēja ļoti bargus sodus nevainīgajiem dedzinātā­jiem. Un, bez šaubām, nelaimīgos cilvēkus atturēja nevis doma par ieslodzījumu, bet gan visiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem kopīgā skaidrā apziņa, ka cietumsods ir tas pats, kas nāvessods, ievērojot ārkārtīgo mirstību, kāda tika konstatēta municipālajā cietumā. Protams, tāda pārlie­cība nebija bez pamata. Acīm redzamu iemeslu dēļ sāk.» likties, ka mēris sevišķi nikni uzbrūk visiem tiem, kas ra­duši dzīvot pulkā: kareivjiem, mūkiem un cietumniekiem. Jo, lai gan daži ieslodzītie tiek izolēti, cietums tomēr ir un paliek cilvēku kopiena, un to skaidri pierāda tas, ka mūsu municipālajā cietumā tiklab uzraugi, kā arestanti dabūja maksāt savu nodevu sērgai. Raugoties no augstāka, mēra nosacīta viedokļa, itin visi, sākot ar cietuma priekšnieku un beidzot ar pēdīgo arestantu, bija notiesātie, un varbūt pirmoreiz cietumā valdīja pilnīga taisnība.

Velti varas orgāni mēģināja šai visu atšķirību izzuša­nas procesā radīt zināmu hierarhiju, iedomādamies apbal­vot ar ordeni cietumsargus, kas bija miruši, izpildot sa­vus pienākumus. Tā kā bija izsludināts aplenkuma stā­voklis un zināmā mērā cietuma uzraugus varēja uzskatīt par mobilizētiem, tad viņiem pēc nāves piešķīra kaujas medaļu. Taču, ja arī ieslodzītie pret to neiebilda, tomēr tas nebija pa prātam militārām aprindām, kas pilnīgi pa­matoti aizrādīja, ka šāda rīcība var nožēlojamā kārtā sa­mulsināt ļaužu prātus. Viņu iebildumi tika atzīti par pa­reiziem, un nosprieda, ka visvienkāršākais būtu piešķirt mirušajiem uzraugiem epidēmijas medaļu. Bet tas, kas bija izdarīts ar pirmajiem mirušajiem cietumsargiem, vairs ne­bija labojams, nevarēja taču atņemt viņiem ordeni, un mi­litārās aprindas joprojām aizstāvēja savu viedokli. No otras puses, epidēmijas medaļai piemita trūkums, ka ar to nevarēja panākt tādu morālu efektu, kādu sasniedza ar militāra ordeņa piešķiršanu, jo sērgas laikā taču nebija nekas neparasts iegūt šādu apbalvojumu. Tā nu visi bija neapmierināti.

Jo vairāk tāpēc, ka labošanas iestāžu administrācija nevarēja rīkoties tāpat kā baznīcas un — mazākā mērā — militārās varas pārstāvji. Abu vienīgo pilsētas klosteru mūki patiešām bija sadalīti pa daudzām dievbijīgām ģi­menēm, kur viņi pagaidām mitinājās. Tāpat kā katrreiz, kad bija iespējams, nelielas kareivju vienības tika izvestas no kazarmām un izvietotas garnizonos, sko­lās vai sabiedriskās ēkās. Tā sērga, kas acīmredzot bija vedinājusi mūsu pilsētas iedzīvotājus uz aplenkuma stā­vokļa solidaritāti, vienlaicīgi izrādīja tradicionālās ļaužu apvienības un lika cilvēkam atgriezties vientulībā. Tas radīja apjukumu.

> Var iedomāties, ka visi šie apstākļi līdztekus vējam ari izraisīja ugunsgrēku dažā labā prātā. Naktīs atkal vairāk­kārt notika uzbrukumi pilsētas vārtiem,un šoreiz uzbruka nelielas apbruņotas grupas. Bija apšaudes, ievainotie, un dažiem izdevās aizbēgt. Sardzes posteņi tika pastiprināti, un bēgšanas mēģinājumi visai drīz izbeidzās. Tomēr ar tiem pietika, lai pilsētā uzvilnītu sacelšanās vēsmas, kas mudināja uz vienu otru vardarbību. Aizdedzinātās vai sani­tāru apsvērumu dēļ slēgtās mājas tika izlaupītas. Patie­sību sakot, maz ticams, ka tas notika ar iepriekšēju no­domu. Visbiežāk gluži neparedzēts gadījums pavedināja līdz tam godājamus cilvēkus uz šādu nosodāmu rīcību, un viņu piemēram tūlīt sekoja citi. Dažreiz tādi neval­dāmi apmātie metās vēl degošas mājas liesmās paša īpašnieka klātbūtnē, kurš visā noskatījās, apdullis aiz sāpēm. Viņa vienaldzība pamudināja daudzus vērotājus ņemt priekšzīmi no šiem pirmajiem, un ugunsgrēka at­blāzmā redzēja pa tumšo ielu uz visām pusēm skrienam ķēmīgas ēnas, ko izkropļoja dziestošās liesmas un atse­višķi priekšmeti vai mēbeļu gabali, kurus tās nesa uz pleciem. Sādu starpgadījumu dēļ varas iestādes bija spiestas pielīdzināt mēra apstākļus aplenkuma stāvoklim un piemērot attiecīgus likumus. Divus zagļus nošāva, bet jāšaubās, vai tas ietekmēja pārējos, jo tik daudzu nāves gadījumu vidū šie divi nāvessodi palika neievēroti: tas bija ūdens piliens jūrā. Patiesībā līdzīgas ainas atkārto­jās diezgan bieži, taču varas iestādes izlikās neko nema­nām un neiejaucās. Vienīgais rīkojums, kas, šķiet, ietek­mēja visus pilsētas iedzīvotājus, bija komandanta stun­das noteikšana. Pēc pulksten vienpadsmitiem, iegrimusi pilnīgā tumsā, pilsēta sastinga.

Zem mēnesnakts debesīm rindojās tās bālganie mūri, aizstiepās taisnās ielas, kurās nekad neiezīmējās kāda koka melnā ēna, kuru stingo mieru neiztraucēja nedz gā­jēja soļi, nedz suņa rejas. Lielā, mēmā pilsēta tad bija vairs tikai nekustīgu, masīvu kubu kopums, kuru vidū vienīgi uz visiem laikiem bronzā iežņaugto seno dižvīru vai aizmirsto labdaru klusējošie attēli ar neīstajām akmens vai dzelzs sejām mēģināja modināt atmiņā degra­dētu priekšstatu par to, kas šis cilvēks bijis. Sie viduvējie elki svinīgi sēdēja zem smagām debesīm mirušu ielu krustojumos, raupji un nejūtīgi, visai labi parādīdami sastingušo valstību, kurā mēs bijām iegājuši, vai vismaz tās pēdējo kārtību, kas bija tāda pati kā nekropolē, kur mēris, akmens un nakts beidzot apslāpējuši katru balsi.

Bet nakts valdīja ari visās sirdīs, un patiesība vai le­ģendas, ko stāstīja par apbedīšanām, nebūt nenomieri- nāja mūsu pilsētas iedzīvotājus. Jo patiešām gribot ne­gribot ir jārunā par apbedīšanām, un stāstītājs tālab lūdz piedošanu. Viņš itin labi noprot, ka šai sakarā varētu būt pelnījis pārmetumus, bet viņa vienīgais attaisnojums ir tas, ka visā šai laika posmā notika apbedīšanas un viņš ir spiests, tāpat kā visi mūsu pilsētas iedzīvotāji, pievērst uzmanību ari apbedīšanai. Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka viņam patiktu tāda veida ceremonijas; gluži otrādi, viņš dod priekšroku dzīvo sabiedrībai, un, piemēra pēc., vislabāk viņam patīk peldēties jūrā. Taču jūras peldes bija aizliegtas, un dzīvo sabiedrība visu augu dienu bai­dījās, ka būs spiesta atkāpties mirušo sabiedrības priekšā. Tāda bija visīstākā tiešamība. Saprotams, vienmēr jau va­rēja censties to neredzēt, aizklāt acis un to noraidīt, bet tiešamībai piemīt briesmīgs spēks, kas allaž galu galā pārvar visu. Vai iespējams, piemēram, atteikties no ap­bedīšanas, ja pienāk diena, kad jāapbedī tie, ko mīlat?

Lai nu būtu kā būdams, sākumā mūsu bēru ceremoni­jām bija raksturīgs ātrums! Visas formalitātes tika vien­kāršotas, un svinīga apbedīšana vispār bija atcelta. Sli­mie mira tālu no savas ģimenes, un rituālā nelaiķu apstā­vēšana bija aizliegta, tā ka tas, kurš nomira vakarā, pa­vadīja nakti gluži viens, un tas, kas nomira dienā, tika apglabāts nekavējoties. Pats par sevi saprotams, piede­rīgajiem tika paziņots, bet parasti tie nevarēja ierasties, jo atradās karantīnā, ja bija dzīvojuši slimnieka tuvumā. Gadījumā, ja piederīgiē nebija dzīvojuši kopā ar nelaiķi, viņi ieradās norādītajā stundā, kad līķis jau bija nomaz­gāts un iezārkots un vajadzēja braukt uz kapsētu.

Iedomāsimies, ka šīs formalitātes tiek kārtotas palīg- slimnīcā, kuru pārzināja ārsts Rjē. Skolai bija papildu izeja aiz galvenās ēkas. Lielā pieliekamā telpā ar durvīm uz gaiteni glabājās zārki. Pašā gaitenī piederīgie redzēja tikai vienu jau aiznaglotu zārku. Tūlīt pārgāja pie vis­svarīgākā, proti, ģimenes galvatn lika parakstīt dokumen­tus. Pēc tam nelaiķi novietoja automašīnā, kas bija vai nu īsta kravas mašīna, vai šim nolūkam piemērots liels ātrās palīdzības automobilis. Piederīgie iekāpa vienā no tolaik vēl atļautajiem taksometriem, un, braucot pa noma­ļām ielām ar vislielāko ātrumu, automašīnas sasniedza kapsētu. Pie kapu vārtiem žandarmi apturēja pavadītājus, uzspieda zīmogu uz oficiālās caurlaides, bez kuras nebija iespējams tikt pie tā, ko mūsu līdzpilsoņi sauc par pēdējo mājvietu, tad žandarmi atkāpās, un automašīnas apstā­jās pie četrstūraina laukuma, kur gaidīja daudzi vaļēji kapi. Nelaiķi saņēma priesteris, jo bēru ceremonijas baz­nīcā bija aizliegtas. Pavadītājiem skaitot lūgsnas, šķirstu izcēla no automašīnas, apsēja ar virvi, aizvilka līdz ka­pam, ielaida tajā, šķirsts atsitās pret bedres dibenu, pries* teris pavēcināja slacekli, un pret zārka vāku jau nodu­nēja pirmās lāpstas zemes. Atrās palīdzības automašīna bija aizbraukusi jau mazliet agrāk, jo to nekavējoties va­jadzēja izslacīt ar dezinficējošu šķidrumu, un, kamēr māls, aizvien klusāk dunot, bira bedrē, piederīgie jau sēdās tak­sometrā. Pēc ceturtdaļstundas tie jau bija atkal mājās.

Tā viss patiešām noritēja ar maksimālu ātrumu un mi­nimālu risku. Un, bez šaubām, vismaz sākumā, tas, pats par sevi saprotams, aizvainoja piederīgo dabiskās jūtas. Taču mēra laikā tādus motīvus nav iespējams ievērot — viss tika ziedots iedarbīguma labā. Starp citu, ja sākumā tāda izrīkošanās nelabvēlīgi ietekmēja iedzīvotāju noska­ņojumu un sagādāja sāpes, jo vēlēšanās tikt piedienīgi apbedītam ir vairāk izplatīta, nekā varētu domāt, tad mazliet vēlāk, par laimi, pārtikas sagādes jautājums sa­režģījās un pilsētas iemītnieku uzmanību saistīja tiešākas neatliekamas rūpes. Ja gribēja ēst, bija jāstāv rindās, jā­nopūlas un jāizpilda formalitātes, un nevienam neatlika laika domāt par to, ka cilvēki ap viņu mirst un ka arī viņš reiz nomirs. Tā šīs materiāla rakstura grūtības, ko vaja­dzētu uzskatīt par trūkumu, galu galā atnesa savu labu­mu. Un viss būtu ļoti labi, ja epidēmija, kā jau mēs redzē­jām, neplestos plašumā.

Jo līdz ar to zārku kļuva aizvien mazāk, trūka auduma līķautiem un vietas kapsētā. Vajadzēja labi apsvērt, kā rīkoties. Visvienkāršākais — joprojām lietderības dēļ — likās apvienot apbedīšanas ceremonijas un, kad tas bija nepieciešams, atkārtot braucienus no slimnīcas uz kap­sētu. Ja, piemēram, runājam par Rjē slimnīcu, tad tās rīcībā tobrīd bija pieci zārki. Kad tie bija pilni, tos iekrāva ātrās palīdzības automašīnā. Kapsētā šķirstus iztukšoja, tērauda krāsas līķus uzlika uz nestuvēm un novietoja no­jumē, kas bija iekārtota īpaši tādām vajadzībām. Zārkus izsmidzināja ar antiseptisku šķidrumu, aizveda atpakaļ uz slimnīcu, un šo operāciju atkārtoja tik reižu, cik bija nepieciešams. Tas viss bija teicami noorganizēts, un pre­fekts likās apmierināts. Viņš pat izteicās ārstam Rjē, ka

galu galā tāda kārtība esot daudz labāka nekā nēģeru stumtie miroņu rati, kas aprakstīti hronikās par agrāka­jām mēra epidēmijām.

— Jā, apbedīšana ir tāda pati, — Rjē atbildēja, — bet mēs vismaz reģistrējam mirušos. Progress ir nenolie­dzams.

Lai gan administratīvi jautājums bija atrisināts loti veiksmīgi, tomēr nepatīkamais raksturs, kādu tagad ie­guva formalitātes, spieda prefektūru nepielaist piederīgos apbedīšanas ceremonijā. Viņiem Jāva atnākt tikai līdz kapsētas vārtiem, un arī tas bija neoficiāli. Jo attiecībā uz pēdējo ceremoniju tagad viss notika mazliet citādi. Pašā kapsētas galā, mastikas krūmiem apaugušā lau­kumā, bija izraktas divas milzu bedres. Tur bija vīriešu kaps un sieviešu kaps. Sai ziņā administrācija ievēroja pieklājības likumus, un tikai daudz vēlāk notikumu attīs­tība spieda atmest pēdējo kaunu un aprakt juku jukām citu virs cita vīriešus un sievietes, nerūpējoties par pie­ņemtajām normām. Par laimi, šāds juceklis pēdējā māj­vietā ir iezīmīgs tikai sērgas beidzamajām dienām. Laik­posmā, kas niūs nodarbina, kapi vēl bija atsevišķi un pre­fektūra stingri raudzījās, lai tie būtu šķirti. Katras bedres apakšā kūpēja un mutuļoja biezs slānis nedzēstu kaļķu. Bedres malās pacēlās veseli pauguriņi tādu pašu kaļķu, kas brīvā gaisā meta tūlīt sprāgstošus burbuļus. Pēc tam kad ātrās palīdzības automašīnas braukāšana bija beigu­sies, garā gājienā tika atnestas nestuves ar līķiem; iz­ģērbtos un it kā krampjos sastingušos līķus ielaida bedrē gandrīz cieši blakus citu «citam, virsū tad uzbēra nedzēs­tos kaļķus, pēc tam — zemi, bet tikai līdz noteiktam aug­stumam, lai pataupītu vietu nākamajiem kapa iemītnie­kiem. Otrā dienā ataicināja radiniekus parakstīties re­ģistrācijas lapā; tas norādīja uz atšķirību, kāda var būt starp cilvēkiem un, piemēram, suņiem, — vienmēr bija iespējama kontrole.

Visām šīm izrīcībām bija vajadzīgs personāls, un tā ik brīdi varēja pietrūkt. Daudzi no sākumā profesionālajiem sanitāriem un kapračiem, bet vēlāk — gadījuma strādnie­kiem nomira ar mēri. Lai cik piesardzīgi viņi rīkojās, tik un tā kādu dienu slimība pielipa arī viņiem. Bet, ja pa­domājam, tad pārsteidzošākais bija tas, ka visā epidēmi­jas laikā nekad netrūka cilvēku, kas veiktu šos pienāku­mus. Kritiskākais brīdis bija īsi pirms tam, kad mēris sasniedza kulmināciju, un toreiz ārsta Rjē bažas bija

pamatotas. Tolaik nepietika darbaroku nedz profesionāla­jiem kadriem, nedz tā saucamajiem melnajiem darbiem. Bet kopš tā brīža, kad mēris patiešām bija pārņēmis visu pilsētu, tieši tā ārkārtējā izplatība izraisīja savā ziņā iz­mantojamas sekas, jo epidēmija sagrāva visu ekonomisko dzīvi un līdz ar to radās ievērojams skaits bezdarbnieku. Visbiežāk tie gan nederēja par papildinājumu sanitāra­jiem kadriem, toties stipri atviegloja vienkāršāko darbu veikšanu. Sākot ar šo brīdi, patiešām vienmēr izrādījās, ka posts ir stiprāks par bailēm, jo vairāk tāpēc, ka darba atalgojums bija proporcionāls riskam. Sanitārā dienesta rīcībā bija vesels darba lūdzēju saraksts, un, tiklīdz bija radusies brīva vieta, tika sūtīta ziņa tiem, kuri bija pie­teikušies pirmie un kuri nekavējoties ieradās, ja vien vi­ņiem pašiem pa to laiku nebija sākušās mūžīgās brīvdie­nas. Tāpēc prefekts, kas ilgi bija svārstījies, vai šāda veida darbiem — uz laiku vai mūžu — neizmantot notie­sātos, varēja izvairīties no šiem ārkārtējiem līdzekļiem. Kamēr vien būs bezdarbnieki, pēc viņa domām, varēja nogaidīt.

Kaut kā jau galā tika, un līdz augusta beigām mūsu pilsētas iedzīvotājus bija iespējams nogādāt uz viņu pē­dējo mājvietu ja ne gluži piedienīgi, tad vismaz pietie­kamā kārtībā, lai administrācijai paliktu labā apziņa, ka tā izpilda savu pienākumu. Bet mums mazliet jāaizstei- dzas priekšā notikumiem, lai pastāstītu par rīcības vei­diem, pie kādiem bija jāķeras vēlāk. Sākot ar augustu, mēris patiešām noturējās uz tādas pakāpes, ka upuru daudzums stipri vien pārsniedza iespējas, ko varēja pie­dāvāt mūsu nelielā kapsētiņa. Velti izgāza veselus mūra posmus, paverot mirušajiem ceļu uz apkārtējiem zemes gabaliem, drīz vien vajadzēja izdomāt ko citu. Vispirms nolēma upurus aprakt naktī, un tas tūlīt stipri atviegloja darbu. Tagad automašīnās varēja sakraut aizvien vairāk līķu. Un daži aizkavējušies gājēji, kas pretēji likumam pēc policijas stundas vēl. atradās nomaļajos kvartālos (vai arī tie, kuriem tur bija jābūt darba dēļ), reizēm sa­stapa garus, baltus ātrās palīdzības automobiļus, kas aiz­drāzās garām pilnā gaitā, bet to apslāpētos signālus at­balsoja tukšās, naksnīgās ielas. Līķus steigšus sasvieda bedrēs. Tie vēl nebija lāgā nokrituši, kad jau kaļķi vese­lām lāpstām gruva pār viņu sejām un viņus anonīmi ap­sedza zeme bedrēs, kuras tagad raka jo dienas, jo dzi­ļākas.

Tomēr nedaudz vēlāk vajadzēja meklēt citu vietu un vēl vairāk izvērsties. Ar prefekta rīkojumu tika atsavinā­tas īpašniekiem uz visiem laikiem iepirktās kapavietas un visas izrakto līķu atliekas nogādātas uz krematorijas krāsni. Drīz vien administrācija bija spiesta arī pašus mērī mirušos vest uz krematoriju. Taču tai laikā vēl vaja­dzēja izmantot veco kremācijas krāsni, kas atradās pilsē- tas austrumos, ārpus vārtiem. Sardzes postenis tika pār­celts tālāk, un kāds mērijas ierēdnis ļoti atviegloja varas iestāžu uzdevumu, ieteikdams izmantot tramvajus, kas agrāk bija apkalpojuši kraujā jūras krasta iedzīvotājus, bet tagad stāvēja dīkā. Šim nolūkam iekārtoja piekabju un motorvāģu iekšieni, izņemot ārā sēdekļus, un pagari­nāja līniju augšā līdz krematorijai, kas tagad kļuva par tās galapunktu.

Visu vasaras nogali un arī pašās rudens lītavās katru nakti redzēja pa stāvo krastu, zvāļojoties virs pašas jū­ras, aizbraucam savādus tramvaju sastāvus bez braucē­jiem. Galu galā iedzīvotāji uzzināja, ko tur ved. Un, par spīti patruļām, kas sargāja pieeju stāvajam krastam, bieži atsevišķām grupām izdevās uzrāpties klintīs, kuras pār­kārās pār bangām, un, tramvajiem braucot garām, iemest puķes piekabēs. Vasaras naktī vēl ilgi dzirdēja klando- ties vagonus ar līķu un puķu kravu.

Uz rīta pusi, katrā ziņā pirmajās dienās, pār pilsētas austrumu kvartāliem vēlās bieza, šķebīga dūmaka. Pēc visu mediķu domām, šie izgarojumi, lai cik nepatīkami, nevarēja kaitēt nevienam. Tomēr šo kvartālu iedzīvotāji draudēja tos tūlīt pamest, pārliecināti, ka tur mēris no de­besu augstumiem brūk viņiem virsū; tāpēc pilsētas pār­valde bija spiesta ar sarežģītu kanalizācijas sistēmu no­virzīt dūmus sānis, un iedzīvotāji nomierinājās. Vienīgi dienās, kad pūta stiprs vējš, no austrumu puses uzvēdīja nenoteikta dvaka, kas atgādināja, ka viņi dzīvo jaunā ie­kārtā un mēra liesmas ik vakaru aprij savu tiesu.

Tādas bija epidēmijas galējās sekas. Bet, par laimi, sērga vairs negāja plašumā, jo viegli iedomāties, ka ci­tādi mūsu iestāžu prasme un attapība, prefektūras rīcībā esošie līdzekļi un pat krematorijas krāsns degtspējas va­rētu tikt pārsniegtas. Rjē zināja, ka tad bija padomā gau­žām izmisīgs atrisinājums — mest līķus jūrā, un viņš ne­gribot iztēlojās, kā pa zilo ūdens virsu peld to šausmīgās putas. Viņš zināja arī, ka, statistikas skaitļiem joprojām pieaugot, nekāda organizācija, lai cik tā būtu izcila, nespētu darīt neko un cilvēki mirtu blāķiem un trūdētu uz ielas, par spīti prefektūrai, un pilsēta redzētu, kā publiska­jos laukumos mirēji krampjaini ķeras pie dzīvajiem ar gluži likumīgu naidu un stulbu cerību.

Tāda bija acīm redzamā īstenība vai, katrā gadījumā, bailes no tās nenovēršamības, kas uzturēja mūsu pilsētas iedzīvotājos trimdas un atšķirtības izjūtu. Sai sakarā vēs­tītājs joti labi apzinās, cik tas ir nožēlojami, ka viņš te nevar pastāstīt neko tādu, kas būtu īsti iespaidīgs, piemē­ram, par kādu varoni, kas visus uzmundrina, vai kādu iz­cilu rīcību, par kādām vēstī senie nostāsti. Taču nav nekā mazāk iespaidīga par visaptverošu postu, .un tieši ar savu ilgumu lielas nelaimes ir vienmuļas. To cilvēku atmiņā, kuri pieredzējuši sērgu, drausmīgās mēra dienas nerādās vis kā nebeidzamas un nežēlīgas milzu liesmas, bet drī­zāk gan kā nemitīgu soju dipoņa, kas samīdīja visu savā ceļā.

Nē, mērim nebija nekā kopīga ar grandiozajām, sa­traucošajām iztēles ainām, kas epidēmijas sākumā vajāja ārstu Rjē. Mēris pirmām kārtām nozīmēja nevainojamu un piesardzīgu pārvaldes sistēmu, kur katrs labi veic savu uzdevumu. Un tāpēc, — pieminot to starp citu, — lai neko nenoliegtu un, galvenais, nenoliegtu pats sevi, stāstītājs ir mēģinājis būt objektīvs. Viņš gandrīz neko nav centies pārveidot ar mākslinieciskajiem līdzekļiem, vienīgi ievērojis kaut cik sakarīga vēstījuma elementārās prasības. Un tieši objektivitāte liek viņam tagad apgalvot: ja tai laikā vislielākās, visus aptverošas un arī visdziļā­kās ciešanas sagādāja atšķirtībā, ja, pēc sirdsapziņas, ir nepieciešami tās vēlreiz aprakstīt šai mēra stadijā, tad tāpat ir taisnība arī tas, ka šīs sāpes toreiz jau zaudēja savu patētiskumu.

Vai mūsu pilsētas iedzīvotāji, vismaz tie, kam šķirša­nās bija sagādājusi vislielākās sāpes, bija apraduši ar apstākļiem? Šāds apgalvojums nebūtu gluži taisnīgs. Būtu pareizāk sacīt, ka tiklab morāli, kā fiziski sāpes sa­gādāja jūtu pavājināšanās. Mēra sākumā viņi joti spilgti atcerējās zaudēto cilvēku un ilgojās pēc tā. Bet, ja arī viņi ļoti skaidri atcerējās mīļoto seju, smieklus, dienu, kura, kā viņi tagad, pēc trieciena, atzina, bija bijusi lai­mīga, viņiem bija grūti iztēloties, ko otrs cilvēks šobrīd tik neaizsniedzamā tālumā varētu darīt šai stundā, kad viņi to atsauc atmiņā. īstenībā šādos brīžos atmiņas vēl bija spilgtas, tikai pietrūka iztēles. Nākamajā mēra sta­dijā viņi zaudēja ari atmiņu. Nē, viņi nebija aizmirsuši mīļo seju, bet tas jau nozīmē to pašu — tās vaibsti bija zaudējuši miesu, viņi vairs nespēja to ieraudzīt ar savām gara acīm. Un, ja pirmajās mēra nedēļās viņiem gribē­jās žēloties, ka viņi savā mīlestībā vairs sastop tikai ēnas, tad vēlāk viņi pamanīja, ka šīs ēnas varēja kļūt vēl gais­tošākas, zaudēt pēdējās krāsas, ko glabāja atmiņa. Ilgas atšķirtības pašās beigās viņi vairs nespēja iedomāties kādreizējo tuvību, nespēja iedomāties, ka turpat blakus kādreiz dzīvojis cilvēks, kam viņi kuru katru brīdi varē­juši pieskarties ar roku.

No šāda viedokļa raugoties, viņi visi bija pakļauti mēra kārtībai, kas, būdama jo vairāk viduvēja, bija jo stin­grāka. Nevienam mūsu pilsētā vairs nebija lielu jūtu. Vis! izjuta apnicību. «Būtu laiks tam vienreiz beigties,» sacīja mūsu pilsoņi, tāpēc ka postā ir gluži dabiski vēlēties, kaut visu kopējās ciešanas drīzāk izbeigtos, un tāpēc ka viņi patiešām vēlējās, kaut tas beigtos. Taču tas viss tika teikts bez degsmes vai sākotnējā rūgtuma, tikai balstoties uz tiem nedaudzajiem motīviem, kas mums vēl bija skaidri un kas arī bija visai trūcīgi. Pirmo nedēļu negantajam, brāzmainajam jūtu uzplūdumam sekoja nomāktība, ko nebūtu pareizi uzskatīt par padošanos liktenim, bet kas tomēr bija sava veida pagaidu samierināšanās.

Mūsu pilsētas iedzīvotāji bija kļuvuši prātīgāki, pielā­gojušies, kā mēdz sacīt, jo citādi rīkoties nebija iespē­jams. Viņi, gluži dabiski, vēl arvien dzīvoja nelaimes un ciešanu atmosfērā, taču vairs neizjūta to asumu. Starp citu, piemēram, ārsts Rjē uzskatīja, ka tieši tā bija vis­lielākā nelaime un ka pierašana pie izmisuma ir ļaunāka nekā pats izmisums. Agrāk izšķirtie nemaz nebija īsti ne­laimīgi, viņu ciešanās bija kāds gaišums, kas palēnām dzisa. Tagad viņus redzēja ielu stūros, kafejnīcās vai draugu mājās mierīgus un izklaidīgus, ar tik garlaikotu skatienu, ka, raugoties uz viņiem, visa pilsēta likās kā rnikīga uzgaidāmā zāle. Tie, kuriem bija savs darbs, da­rīja to, pieskaņojoties mēra gaitai, pedantiski un bez aiz­rautības. Visi bija kļuvuši pieticīgi. Pirmoreiz šķirtie vairs nejuta nepatiku, runājot par promesošo, viņi piedalījās vispārējās sarunās un sāka raudzīties uz savu atšķirtību no tāda paša redzes viedokļa kā uz epidēmijas statisti­kas datiem. Ja līdz šim viņi bija nikni sargājuši savas sā­pes no vispārējās nelaimes, tad tagad mierīgi ļāva savām ciešanām saplūst ar kopējām bēdām. Zaudējuši atmiņu un cerības, viņi pakārtoja savu dzīvi pašreizējam laikam. Patiesību sakot, pašreizējais brīdis viņiem bija viss. Jā' piebilst, ka mēris visiem bija laupījis mīlas un pat drau­dzības spēju. Mīlestība pieprasa sev mazliet nākotnes, un mums vairs bija palikuši tikai mirkļi.

Pats par sevi saprotams, to visu nevar pilnā mērā at­tiecināt uz visiem. Jo, ja ir taisnība, ka visi šķirtie no- nāca līdz šādam stāvoklim, tad taisnīgi jāpiebilst, ka viņi līdz tam nenonāca visi vienā laikā un, lai gan viņi bija apraduši ar jaunajiem apstākļiem, tomēr dažkārt pēc ne­gaidīta atmiņu uzzibsnījuma, neparedzēta pagrieziena, pēkšņas apskaidrības cietēji atguva nenotrulinātu jūtī­gumu un sāpīgāku uztveri. Tam bija vajadzīgi retie iz­klaidēšanās brīži, kad viņi kala kādu plānu, ko varēja īstenot tikai pēc mēra izbeigšanās. Vajadzēja, lai pār vi­ņiem nāktu žēlastība un viņi piepeši sajustu beziemesla greizsirdības dzēlienu. Vēl citi pēkšņi atdzima, atguvās no sava stinguma zināmās nedēļas dienās, parasti svēt­dienā un sestdienas pievakarē, tāpēc ka šīs dienas agrāk, kad tagad promesošais vēl bija kopā ar viņiem, tika vel- tītas zināmam rituālam. Vai arī zināma grūtsirdība, kas viņus pārņēma dienas nogalē, vēstīja, ka atmiņa drīz at­dzīvosies, lai gan, starp citu, nojausma ne vienmēr ap­stiprinājās. Vakara stunda, kas ticīgajiem ir sirdsapziņas pārbaudes stunda, ir bezgala smaga ieslodzītajam un trimdiniekam, kuram ir tikai tukšums, ko pārbaudīt. Uz brīdi tā viņus izrāva no mēra atmosfēras, tad viņus atkal pārvarēja gurdums, viņi ieslēdzās mēri.

Skaidri saprotams, ka tas nozīmēja atteikties no visa personiskā, subjektīvā. Ja pirmajā mēra laikā viņus pār­steidza daudzie sīkumi, kas viņiem bija tik vērtīgi, bet citiem vispār neeksistēja — un tā viņi izbaudīja savu sub­jektīvo dzīvi, — tad tagad turpretī viņi interesējās tikai par to, kas interesēja citus, viņiem bija tikai vispārīgi uz­skati, un pat viņu mīlestībai vairs bija vienīgi visabstrak­tākais raksturs. Viņi bija tik tālu padevušies mērim, ka, dažkārt gadījās, cerēja vairs tikai miegā un paši sevi pārsteidza domājam: «Kaut vienreiz būtu gals tiem bu- boņieml» Bet patiesībā viņi jau gulēja, un viss šis laiks nebija nekas cits kā ilgs, ilgs miegs. Pilsētā dzīvoja gulē­tāji nomodā, kuri īstenībā izbēga no sava likteņa tikai tais retajās reizēs, kad viņu brūce, kas likās sadzijusi, pēkšņi naktī atkal atvērās. Un, spēji uztrūkusies no miega, viņi taustīja šo brūci ar sava veida prieku, satrau­kumā trīsošām lūpām, vienā mirkli atgūdami savas pēk­šņi atjaunotās sāpes un līdz ar tām — savas mīlestības satricināto veidolu. No rīta viņi atkal atgriezās postā, tas ir, rutīnā.

Bet pēc kā gan izskatījās, var jautāt, šie ar šķiršanos nosodītie cilvēki? Atbilde ir vienkārša: viņi neizskatījās ne pēc kā. Vai, ja vēlaties, viņi izskatījās tādi paši kā visi, kā visparastākie cilvēki. Viņi dalījās visas pilsētas lēnprātībā vai tukšajos uztraukumos. Viņi zaudēja kri­tiskā prāta pazīmes, toties ieguva šķietamu aukstasinību. Bija vērojams, piemēram, ka pat vissaprātīgākie no vi­ņiem, tāpat kā visi, izliekas meklējam avīzēs vai radio zi­ņās ieganstu pārliecībai, ka mēris drīz beigsies, viņi šķita lolojam maldīgas cerības vai izjūtam nepamatotas bailes, lasīdami apsvērumus, ko kāds žurnālists bija izteicis uz labu laimi, tāpat vien aiz garlaicības. Viņi dzēra savu alu vai kopa savus slimniekus, palaidās slinkumā vai nomocī­jās darbā, kārtoja reģistrācijas kartītes vai spēlēja ska­ņuplates, citādi savā starpā nemaz neatšķirdamies. Ci­tiem vārdiem, viņi vairs neizvēlējās neko. Mēris bija iz­slēdzis spriedumus par to, kas ir un kas nav vērtīgs. Un tas bija redzams pēc tā, ka nevienam vairs nerūpēja pēr­kamā apģērba vai pārtikas kvalitāte. Cilvēki pieņēma visu kopumā.

Var sacīt beidzot, ka izšķirtajiem mīlētājiem vairs ne­bija dīvainās privilēģijas, kas viņus pasargāja sākumā. Viņi bija zaudējuši mīlestības egoismu un priekšrocību, ko tas deva. Vismaz tagad stāvoklis bija skaidrs, sodība bija piemeklējusi itin visus. Mēs visi dzīvojām starp šā­vieniem, kas rībēja pie pilsētas vārtiem, un zīmoga spie­dieniem, kas apzīmogoja dzīvību vai nāvi, starp uguns­grēkiem un reģistrācijas kartītēm, bailēm un formalitā­tēm, nolemti apkaunojošai, taču iereģistrētai nāvei, dzī­vojām starp drausmīgajiem dūmiem un ātrās palīdzības klusinātajiem signāliem, un visi ēdām vienu un to pašu trimdas maizi, neapzināti gaidot vienu un to pašu satrau­cošo atkalredzēšanos un mieru. Mūsu mīlestība, bez šau­bām, vienmēr bija ar mums, bet, gluži vienkārši, tā neko nevarēja līdzēt, tā bija smaga sastingusi mūsos, neaug­līga kā noziegums vai notiesājums. Palika tikai pacietība bez nākotnes un iecirtīgas gaidas. Un, no šāda viedokļa raugoties, dažu mūsu pilsētas iedzīvotāju nostāja lika do­māt par garajām rindām, kas visās pilsētas malās stāvēja pie pārtikas veikaliņiem. Tā bija tā pati samierināšanās un tā pati lēnprātība, bezgalīga un tomēr bez ilūzijām. Va­jadzētu tikai šo izjūtu pacelt tūkstošreiz augstākā pakāpē, lai gūtu priekšstatu par atšķirtību, jo te runa bija par kādu citu izsalkumu, kas spētu aprīt visu.

Katrā gadījumā, ja gribam gūt pareizu ieskatu par no­skaņojumu, kāds bija mūsu pilsētas atšķirtībā dzīvojo- šiem mīlētājiem, vajadzētu atsaukt atmiņā mūžam zeltai» nos un putekļu pilnos vakarus, kas satumsa pār pilsētu bez kokiem, kamēr vīrieši un sievietes pārplūdināja visas ielas. Jo dīvainā kārtā toreiz, kad nedzirdēja ne automo­biļu, ne kādu citu satiksmes līdzekļu troksni, kas parasti veido kādas pilsētas valodu, pret vēl saules apmirdzēta­jām terasēm cēlās vienīgi apslāpētu balsu un soļu milzu dunoņa, tūkstošiem pazoļu sāpju pilnā šļūkāšana, ko sa­vam ritmam pakļāva sērgas svelpoņa smagajās debesis; tā bija nebeidzama un nomācoša mīņāšanās, kas beidzot pamazām pārņēma visu pilsētu un vakaru pēc vakara piešķīra visīstenāko un visdrūmāko balsi aklajai stūrgal­vībai, kura toreiz mūsu sirdīs aizstāja mīlestību,

Visu septembri un oktobri mēris turēja pilsētu savā pa­kļautībā. Tā kā bija runa par mīņāšanos, simtiem tūkstoši cilvēku vēl vienmēr mīņājās augām nedēļām, kas likās bezgalīgi garas. Debesīs miglai sekoja tveice, pēc tam lietus. Lieli, klusi melno un pelēko strazdu bari, laizda­mies no dienvidiem, lidoja augstu garām, mezdami līkumu ap pilsētu, it kā Panlū sludinātā sodība, dīvainais spri­gulis, kas svelpjot griezās virs namu jumtiem, liktu vi­ņiem turēties nomaļus. Oktobra sākumā stipras lietus gāz- mas skaloja ielas. Un visā šai laikā nebija nekādu svarī­gāku notikumu, vienīgi nebeidzamā mīņāšanās. -

Ārsts Rjē un viņa draugi tad atskārta, cik ļoti viņi no­guruši. Patiešām sanitāro vienību ļaudis vairs nespēja turēties pretim nogurumam. Ārsts Rjē to pamanīja, vēro­dams savos draugos un pats sevī augam dīvainu vienal­dzību. Tā, piemēram, šie cilvēki, kas līdz šim izrādījuši visdzīvāko interesi par visām jaunajām vēstīm, kuras skāra mēri, tagad par tām nelikās ne zinis. Rambērs, ku­ram pagaidām bija uzdots vadīt karantīnas iestādi, kas pirms neilga laika tika iekārtota viņa viesnīcā, ļoti labi zināja savu novērojamo skaitu. Viņš bija lietas kursā par visiem sīkumiem, kādi atgadījās tūlītējas evakuācijas sis­tēmā, ko viņš bija noorganizējis tiem, kuriem pēkšņi parā­dījās slimības pazīmes. Statistikas dati par seruma iedar­bību uz karantīnā esošajiem bija kā iegravēti viņa at­miņā. Taču viņš nebija spējīgs pateikt iknedēļas mēra upuru skaitu, viņš īsti nezināja, vai epidēmija plešas pla­šumā vai atkāpjas. Un viņam taču, par spīti visam, vēl bija cerība uz drīzu izbēgšanu.

Citi, dienu un nakti iegrimuši savā darbā, nedz lasīja avīzes, nedz klausījās radio. Un, ja viņiem paziņoja kādu rezultātu, viņi izlikās, it kā tas viņus interesētu, taču pa­tiesībā uzklausīja to ar izklaidīgu vienaldzību, kāda, kā varam iedomāties, piemīt ilgu karu cīnītājiem, kuri, dar­bos pārguruši, cenšas vienīgi nesabrukt, veicot kārtējos pienākumus, un vairs necer ne uz izšķirīgu kaujas operā­ciju, ne pamiera dienu.

Grans, kas joprojām izdarīja visus epidēmijas laikā nepieciešamos aplēsumus, protams, nebūtu spējīgs minēt slimības vispārējos rezultātus. Pretēji Tarrū, Rjē un Rambēram, kuri acīmredzot bija nejūtīgi pret nogurumu, viņa veselība nekad nebija bijusi sevišķi laba. Tagad viņš apvienoja palīgierēdņa pienākumus mērijā, sekretāra uz­devumus pie Rjē un savu nakts darbu. Tāpēc viņu pastā­vīgi redzēja galīgi pārgurušu, un viņu uzturēja divas trīs neatvairāmas domas, piemēram, nodoms pēc mēra beigām atļauties pilnīgu brīvlaiku, vismaz vienu nedēļu, un tad ar sekmēm — «cepuri nost» — strādāt pie tā, kas viņam pašreiz bija veicams. Granam bieži uznāca spēji aizkustinājuma uzplūdi, un tādās reizēs viņš labprāt ru­nāja ar Rjē par Zannu, vaicāja, kur tā šobrīd varētu but un vai, lasīdama avīzes, tā domājot p_ar viņu. Tieši Gra­nam Rjē kādu dienu, pats sev par pārsteigumu, iemine- jās par savu sievu visbanālākajā tonī, kādā agrāk nekad nebija runājis. Šaubīdamies, vai var ticēt sievas allaž uz­mundrinošajām telegrammām, Rjē bija nolēmis telegra­fēt galvenajam ārstam uz sanatoriju, kur viņa ārstējās. Atbildē viņš bija saņēmis ziņu par slimnieces stāvokļa pa­sliktināšanos un apgalvojumu, ka tikšot darīts viss, lai aizkavētu slimības progresu. So vēsti viņš bija noklusējis un vienīgi ar nogurumu varēja izskaidrot, ka viņš to uzti­cēja Granam. Ierēdnis, parunājis ar viņu par Zannu, ap­jautājās par viņa sievu, un Rjē atbildēja. «Ziniet, šo sli­mību tagad ārstē ar labiem panākumiem,» Grans sacīja. Un Rjē piekrita, tikai piebilzdams, ka šķiršanās nu jau

pārlieku ieilgstot un viņš varbūt spētu palīdzēt sievai pārvarēt slimību, bet tagad viņa droši vien jūtoties gaužām vientuja. Tad viņš apklusa un uz Grana jautājumiem at­bildēja tikai izvairīgi.

Tādā pašā stāvoklī atradās arī citi. Tarrū pretestības spējas gan bija lielākas, taču viņa piezīmju burtnīcas lāda, ka viņa zinātkāre, nezaudējot dzijumu, tomēr bija zaudējuši daudzpusību. Patiešām visā šai laikposmā viņu, kā liekas, interesēja vienīgi Kotārs. Vakaros Rjē mājās,

kur viņš beidzot bija apmeties, kopš viesnīca bija pār­vērsta par karantīnas iestādi, viņš klausījās tikai pa ausu galam, kad Grans vai Rjē nolasīja rezultātus. Tarrū vien- j mēr centās tūlīt novirzīt sarunu uz dažādiem sīkumiem orāniešu dzīvē, kas viņu parasti nodarbināja.

Ja runājam par Kastelu, tad tai dienā, kad viņš bija atnācis pavēstīt ārstam Rjē, ka serums gatavs, un pēc tam, kad viņi bija nolēmuši pirmo izmēģinājumu izdarīt ar mazo Otona zēnu, kurš nupat bija atvests uz slimnīcu un kura stāvoklis ārstam likās bezcerīgs, Rjē nolasīja sa- 1 vam vecajam draugam pēdējos statistikas datus un pēkšņi pamanīja, ka tas aizmidzis dziļajā atzveltnes krēslā. Un, raugoties uz šo seju, kuru maigums un ironija darīja mū- j žam jaunu un kura tagad, pēkšņi zaudējusi izteiksmi, ar siekalu stīdziņu starp pavērtajām lūpām atklāja savu pārgurumu un vecumu, Rjē juta rīklē iespriežamies ka- ļ molu.

Pēc tādiem vājuma brīžiem Rjē varēja spriest par savu nogurumu. Viņa jūtīgums parasti nebija manāms. Gan- 1 drīz vienmēr iegrožots, nocietināts un sastindzināts, tas retumis izlauzās un atstāja viņu emociju varā, pār kurām viņš vairs nevaldīja. Viņa vienīgais aizsardzības veids bija paglābties šai sirds nocietinājumā un savilkt ciešāk mezglu, kas bija viņā izveidojies. Viņš labi zināja, ka tikai tā iespējams turpināt ciņu. Citādi viņam nebija daudz ilūziju, un tās, kas vēl bija saglabājušās, laupīja nogurums. Jo viņš saprata, ka zināmu laikposmu, kuram galu nevar paredzēt, viņa uzdevums vairs nav dziedēt. Viņa uzdevums bija noteikt diagnozi. Atklāt, izmeklēt, aprakstīt, reģistrēt, pēc tam — atzīt par neglābjamu — tāds bija viņa pienākums. Slimnieku sievas ķērās viņam piedurknē un vaimanāja: «Dakter, atdodiet viņam dzī­vību!» Taču viņš te bija, nevis lai atdotu dzīvību, bet gan lai panāktu izolēšanu. Ko līdzēja naids, kuru viņš tad la­sīja sejās? «Jums nav sirds,» kādu dienu viņam nācās

dzirdēt. Nē, viņam bija gan sirds. Tā palīdzēja izturēt divdesmit stundu dienā, kurās viņš redzēja mirstam cil­vēkus, kas bija radīti, lai dzīvotu. Tā palīdzēja sākt ik dienas no gala. Vairāk no viņa sirds nevarēja prasīt. Kā gan varētu pietikt ar šo sirdi, lai atdotu kādam dzīvību?

Nē, ne jau palīdzību viņš sniedza citiem augu dienu, bet gan izziņas. Protams, to nevarēja saukt par cilvēka cienīgu darbu. Bet kam tad galu galā šai iebiedētajā pūlī, no kura katrs desmitais bija nolemts nāvei, bija dota vaļa pildīt savu cilvēka pienākumu? Labi vel, ka bija nogu­rums. Ja ārsts Rjē būtu juties spirgtāks, visur jaušamā nāves dvaka varētu padarīt viņu sentimentālu. Bet, kad cilvēks gulējis tikai četras stundas, viņš nav sentimen­tāls. Viņš redz lietas tādas, kādas tās ir, proti, redz tās pēc taisnības, riebīgās un niecīgās taisnības. Un pārējie, nāvei nolemtie, arī viņi to juta. Pirms mēra visi gaidija ārstu kā glābēju. Viņš taču ātri vien visu nokārtoja ar pāris tabletēm un iešļircinājumu, un pacienta piederīgie zem rokas pavadīja viņu cauri gaiteņiem. Tas bija glai­mojoši, bet bīstami. Tagad turpretī viņš ieradās ar ka­reivjiem, un bija jāsit ar šauteņu laidēm pa durvīm, lai piederīgie tās atvērtu. Tie būtu gribējuši ievilkt viņu un visu cilvēci sev līdzi nāvē. Ai! Bija taisnība, ka cilvēki nevar iztikt bez cilvēkiem, ka viņš bija tikpat neapbruņots kā šie nelaimīgie un pelnīja tādas pašas līdzjūtības trī­sas, kādām jāva uzvirmot sevī, tiklīdz bija tos atstājis.

Tādas vismaz šajās nebeidzami garajās nedēļās bija domas, ko ārsts Rjē pārcilāja līdz ar domām, kas skāra viņa atšķirtību. Un tieši1 tādas pašas domas viņš redzēja atspoguļojamies savu draugu sejās. Bet visbīstamākās sekas, kādas radīja pagurums, kas palēnārn pārņēma vi­sus, kuri turpināja cīņu pret sērgu, bija nevis šī vienal­dzība pret ārējiem notikumiem un citu cilvēku emocijām, bet gan nolaidība, kam viņi padevās. Jo viņi centās izvai­rīties no katras kustības, kas nebija pilnīgi nepieciešama un kas vienmēr likās esam pāri viņu spēkiem. Tā gadījās, ka šie cilvēki aizvien biežāk neievēroja higiēnas likumus, kurus paši bija noteikuši, aizmirsa izdarīt dezinfekciju, kas viņiem bija obligāta, un dažreiz, nenodrošinājušies pret aplipšanu, steidzās pie plaušu mēra slimniekiem, tā­pēc ka, pēdējā brīdī saņemot ziņu, ka jāierodas inficētās mājās, viņiem likās pārāk nogurdinoši vispirms iegriez­ties kādā telpā, lai iepilinātu sev vajadzīgās zāles. Te sā­kās īstās briesmas, jo pati cīņa pret mēri tad padarīja viņus mērim visvieglāk ievainojamus, Būtībā viņi riskēja, un risks nevienam neko nedod,

Tomēr pilsētā bija cilvēks, kas nelikās nedz pārguris, nedz izmisis, bet palika fsts apmierinātības iemiesojums. Tas bija Kotārs. Viņš, tāpat kā agrāk, turējās nomaļus, taču nepārtrauca sakarus ar citiem. Bet viņš bija izrau­dzījies Tarrū un centās to satikt tik bieži, cik vien Tarrū darbs to atļāva: pirmkārt, tāpēc ka Tarrū zināja par viņu visu un, otrkārt, tāpēc ka Tarrū prata uzņemt sīko rantjē ar neizsīkstošu sirsnību. Tas bija negaistošs brīnums, befc Tarrū, par spīti smagajam darbam, ko viņš veica, palika allaž vēlīgs un uzmanīgs. Pat tad, ja kādu vakaru viņu māca nogurums, nākamajā dienā viņš atguva jaunus spē­kus. «Ar viņu var aprunāties,» Kotārs bija sacījis Rambē­ram, «jo tas ir cilvēks. Viņš vienmēr saprot otru.»

Tāpēc Tarrū piezīmēs šai laikā pamazām par galveno personu kļūst Kotārs. Tarrū mēģina attēlot Kotāra reak­cijas un pārdomas tādas, kādas rantjē tās viņam uzticē- tjis vai arī kā viņš pats tās sapratis. Ailē «Kotāra attiek­sme pret mēri» šis attēlojums aizņem vairākas lapas pie­zīmju burtnīcā, un stāstītājs uzskata par derīgu sniegt šeit īsu pārskatu par to. Tarrū galvenās domas par rantjē izteiktas šai spriedumā: «Tā ir personība, kas aug.» Starp citu, liekas, viņš auga, būdams allaž labā omā. Viņš ne­bija neapmierināts ar notikumu attīstību. Dažkārt viņš savu uzskatu būtību izteica Tarrū šāda rakstura piezīmēs: «Skaidrs, tas neiet uz labo pusi. Bet vismaz tagad ķezā ir visi.»

«Saprotams,» Tarrū piebilst, «viņš ir apdraudēts tāpat kā citi, bet taisnīgi, līdz ar citiem. Un turklāt esmu par to pārliecināts, viņš nopietni nemaz nedomā, ka varētu saslimt ar mēri. Viņš, liekas, dzīvo ar dornu, kas, starp citu, nebūt nav tik muļķīga: cilvēks, kam ir kāda bīstama slimība vai lielas bēdas, līdz ar to ir pasargāts no visām citām slimībām vai bēdām. Viņš man teica: «Vai esat ievērojis, ka slimības nav savienojamas? Iedomājieties, ka jums ir kāda smaga vai nedziedināma slimība, neār­stējams vēzis vai ielaista tuberkuloze — tādā gadījumā jūs nekad nesaslimsit ar mēri vai tīfu, tas nav iespē­dams. Starp citu, tas sniedzas vēl tālāk, jo jūs taču nekad neesat redzējis, ka vēža slimnieks mirst autokatastrofā.» Vienalga, vai šī doma būtu pareiza vai ne, bet tā liek Ko­tāram būt labā garastāvoklī. Vienīgais, ko viņš nevēlas,— tikt šķirts no citiem. Viņš labāk grib būt aplenkumā kopā ar visiem nekā ieslodzījumā viens pats. Plosās mēris, un nav vairs slepenas izmeklēšanas, nav kompromitējošu do­kumentu, personīgās lietas, noslēpumainu nopratināšanu un nenovēršama aresta. Patiesību sakot, nav vairs poli­cijas, nav vecu vai jaunu noziegumu, nav vainīgo, ir tikai notiesātie, kas gaida vispatvaļīgāko no apžēlošanām, un notiesāto vidū — arī paši policisti.» Un tā Kotārs, jopro­jām Tarrū uztverē, pilnīgi pamatoti varēja raudzīties uz baiļu un apjukuma simptomiem mūsu pilsētas iedzīvotā­jos ar labvēlīgu un saprotošu gandarījumu, kas varētu izpausties šādos vārdos: «Runājiet vien, es to visu esmu pieredzējis.»

«Velti mēģināju viņu pārliecināt, ka ir tikai viens veids, kā nebūt šķirtam no citiem: rīkoties tā, lai būtu tīra sirdsapziņa. Viņš ļauni paraudzījās manī un sacīja: «Nu, tādā gadījumā neviens nekad nav vienots ar otru.» Un piebilda: «Jūs varat darīt, kā gribat, bet es to apgal­voju. Vienīgais veids, kā apvienot cilvēkus, ir uzsūtīt vi­ņiem mēri. Paskatieties taču apkārt.» Un patiešām, es gluži labi saprotu, ko viņš ar to grib teikt un cik ērta viņam laikam gan pašreiz liekas dzīve. Kā gan lai viņš nepazītu reakcijas, kas kādreiz bijušas viņa paša reakci­jas: ikviena mēģinājumu panākt, lai visi būtu viņa pusē; laipnību un pakalpību, ar kādu dažkārt sniedz ziņas gā­jējam, kas apmaldījies, un slikto omu, ko tam izrāda cit­reiz; ļaužu traukšanos uz grezniem restorāniem un ap­mierinājumu, ar kādu viņi tur sēž un uzkavējas; nekār­tīgo drūzmu, kas ik dienas stāv rindās pie kinoteātriem un pārpilda visas izrāžu zāles un pat dansingus, un kā nevaldāma straume ielaužas visās sabiedriskajās vietās; vairīšanos no jebkuras tuvākas saskares, tomēr alkas pēc cilvēciska siltuma, kas liek cilvēkiem tiekties pēc citiem, elkonim pēc elkoņa un dzimumam pēc dzimuma? Kotārs to visu iepazinis pirms viņiem, tas ir skaidrs. Tikai ne sievietes, jo ar viņa izskatu… Un, man šķiet, ka tais rei­zēs, kad viņš jau bijis gatavs iet pie meitām, viņš 110 šī nodoma atteicies, lai neparādītu, ka viņam ir sliktas ma­nieres, kas vēlāk varētu kaitēt.»

«Vārdu sakot, mēris bija viņa veiksme. Vientuļu cil­vēku, kurš negribēja tāds būt, mēris padarīja par līdzda­lībnieku. Jo acīmredzot tā ir līdzdalība, un līdzdalība, kas sagādā baudu. Viņš ir līdzdalībnieks visā, ko redz, māņ­ticībā, nepamatotās šausmās, satraukto dvēseļu jūtīgumā, mānijā censties cik iespējams maz pieminēt mēri un tomēr nepārtraukti par to runāt; viņš ir līdzvainīgs šo cil­vēku apmātībā, kad tie bailēs nobāl, sajuzdami mazākās galvassāpes, jo zina, ka slimība sākas ar galvassāpēm; līdzvainīgs jūtīgumā, kas ir pārkairināts, viegli aizvaino­jams, nepastāvīgs, uztver kā apvainojumu vienkāršu aiz­māršību un krīt izmisumā par pazaudētu bikšu pogu.»

Tarrū bieži gadījās vakaros iziet kopā ar Kotāru. Vēlāk savās piezīmju burtnīcās viņš atstāsta, kā viņi iejauku­sies tumšajā mijkrēšļa vai nakts pūlī, plecu pie pleca ienirdami melni baltā masā, kur šad tad kāda reta spul­dze iemet spožu gaismas strēli, kā pavadījuši ļaužu pulku uz dedzīgām izpriecām, kur tas paglābies no mēra sal­tuma. Pēč tā, ko Kotārs pirms dažiem mēnešiem bija meklējis publiskās vietās, — proti, pēc greznības un vē­rienīgas dzīves, pēc tā, par ko viņš bija sapņojis, nespē­dams apmierināt savas ilgas, proti, pēc neierobežotas baudas, tagad tiecās visa pilsēta. Kaut gan visu mantu cenas neapturami pieauga, ļaudis nekad nebija izšķieduši tik daudz naudas, un, kaut gan lielākajai daļai trūka paša nepieciešamākā, viņi nekad nebija ar tik vieglu roku iztērējuši pārpalikumu. Varēja redzēt savairojamies visas spēles, ar ko parasti aizraujas vaļas brīžos, kas tagad tomēr nebija nekas cits kā bezdarbs. Dažreiz Tarrū un Kotārs ilgi sekoja kādam no mīlas pāriem, kuri agrāk centās slēpt, kas viņus saista, un kuri tagad, cieši piekļā- vušies viens pie otra, spītīgi soļoja cauri visai pilsētai, neredzēdami apkārtējo pūli, ar to mazliet stingo izklai­dību, kāda piemīt lielām kaislībām. Kotāru tas aizkusti­nāja. «Ai, nebēdniekil» viņš sacīja. Un viņš runāja skaļā balsī, viņš atplauka šai vispārējā drudžainībā, kad visap­kārt skanot ripoja karaliskas dzeramnaudas un mīlas in­trigas vērpās viņa acu priekšā.

Tomēr Tarrū uzskatīja, ka Kotāra nostājā ir maz ļau­numa. Viņa vārdi: «Es to jau zināju pirms viņiem,» ie­tvēra sevī vairāk nelaimes nekā triumfa. «Man šķiet,» Tarrū raksta, «ka viņš sāk mīlēt šos cilvēkus, kas dzīvo ieslodzījumā starp debesīm un savas pilsētas mūriem. Tā, piemēram, viņš tiem labprāt paskaidrotu, ja vien varētu, ka tas nemaz nav tik briesmīgi. «Vai esat ieklausījies viņos?» viņš man jautāja. «Pēc mēra es darīšu šo, pēc mēra es darīšu to…» Viņi paši sagandē savu dzīvi, lai gan viņiem vajadzētu palikt mierīgiem. Un viņi pat ne­aptver savu priekšrocību! Vai es, piemēram, varēju sacīt: «Pēc aresta es darīšu to un to?» Apcietināšana ir sākums, tās nav beigas. Turpretī mēris… Vai gribat zināt manu Ieskatu? Viņi ir nelaimīgi tāpēc, ka nejaujas notikumu gaitai. Un es zinu, ko saku.»

«Viņš patiešām zina, ko saka,» Tarrū piebilst. «Viņš pareizi novērtē pretrunas, kādas piemīt Orānas iedzīvotā­jiem, kuri, izjuzdami dziju nepieciešamību pēc sirsnības, kas viņus tuvinātu, tai pašā laikā nespēj tai ļauties aiz. neuzticēšanās, kas viņus attālina citu no cita. Visi pārāk labi zina, ka nevar uzticēties kaimiņam, kurš spējīgs jums pielaist mēri, jums pašiem to nezinot, un izmantot jūsu paļāvību, lai jūs inficētu. Ja cilvēks pavadījis savu laiku tā kā Kotārs, saskatīdams iespējamu nodevēju visos, kuru sabiedrību tomēr meklēja, tad viņš var saprast šo Izjūtu. Ir viegli dzīvot līdzi cilvēkiem, kurus neatstāj doma: mē­ris var kuru katru dienu uzlikt roku viņiem uz pleca, un tas varbūt jau grasās to darīt šo pašu brīdi, kad cilvēks vēl priecājas, ka ir sveiks un vesels. Cik nu tas iespējams, Kotārs jūtas labi šai baiļu laikmetā. Bet, tā kā viņš to visu iepazinis pirms citiem, tad, man šķiet, viņš nespēj pilnībā izjust, cik nežēlīga ir š! neziņa. īsi sakot, būdams kopā ar mums visiem, kas vēl neesam mēri miruši, viņš skaidri saprot, ka viņa brīvībai un dzīvei var kuru katru dienu pienākt gals. Bet, tā kā viņš pats ir dzīvojis tādās bailēs, viņam liekas gluži dabiski, ka arī citi tās savukārt iepazīst. Precīzāk izsakoties, bailes viņam tā liekas vieg­lāk panesamas nekā tad, ja viņš tās pārdzīvotu viens pats. Sai ziņā viņam nav taisnība un viņu grūtāk izprasi nekā citus. Bet galu galā tieši tāpēc viņš vairāk nekā citi pelnījis, lai mēģina viņu. saprast.»

Vārdu sakot, Tarrū piezīmes beidzas ar stāstu, kas laM izskaidro savādo apziņu, kura vienlaikus atausa Kotāram un mēra piemeklētajiem. Sis stāsts aptuveni atveido tā laika drūmo noskaņu, tāpēc vēstītājam tas liekas nozī­mīgs.

Viņi bija aizgājuši uz pilsētas operu, kur izrādīja Glika «Orfeju». Kotārs bija uzaicinājis Tarrū, Tur uzstājās trupa, kas mēra pavasari bija ieradusies viesizrādēs mūsu pilsētā. Epidēmijas aizturēta, šī trupa galu galā bija spiesta pēc vienošanās ar mūsu operu atkārtot izrādi vienreiz nedēļā. Un tā jau mēnešiem ilgi katru piektdienu mūsu pilsētas teātrī skanēja Orfeja melodiskās žēlabas un Eiridikes bezspēcīgie saucieni. Tomēr publika bija izrādi! Joti iecienījusi, un tā vienmēr deva prāvus ienākumus. Apsēdušies visdārgākajās vietās, Kotārs un Tarrū labi!

pārredzēja visu parteru, kas bija līdz pēdējam pār­pildīts elegantākajiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem. Tie, kas ieradās, acīmredzot centās, lai viņu ienākšana tiktu ievērota. Spožajā zāles gaismā, kamēr mūziķi vēl klusu skaņoja instrumentus, skaidri atdalījās silueti, kas gaļa no rindas uz rindu, reizumis graciozi paklanoties. Viegla­jās labā toņa sarunu čalās cilvēki atguva drošību, kuras viņiem bija trūcis vēl pirms dažām stundām pilsētas tum­šajās ielās. Fraka aizdzina mēri.

Visu pirmo cēlienu Orfeja žēlabas skanēja viegli un ne­piespiesti, dažas tunikās ģērbušās sievietes piemīlīgi pa­skaidroja viņa nelaimi, un īsās arietās tika apdziedāta mīlestība. Publika reaģēja atsaucīgi un apvaldīti. Reti kāds pamanīja Orfeja otrā cēliena ārijā tremolo, kāds tur nebija paredzēts, un ievēroja, ka viņš ar mazliet neatbil­stošu, pārmērīgu patosu lūdz Pazemes valdnieku iežēlo­ties par viņa asarām. Viņa dažuviet saraustītos žestus vērīgākie skatītāji uztvēra kā stilizācijas efektu un piedē­vēja dziedoņa lomas interpretācijai.

Bija vajadzīgs Orfeja un Eiridikes lielais duets trešajā cēlienā (tai brīdī, kad Eiridike pazūd savam mīļajam), lai zālē pārskrietu izbrīna šalkas. Un, it kā dziedonis būtu gaidījis tikai uz šo publikas kustību vai, vēl skaidrāk, it kā partera iešalkšanās būtu apliecinājusi to, ko viņš sa­juta, viņš tieši tai brīdī groteskā gaitā, izplestām rokām un kājām savā antīkajā kostīmā devās uz rampas pusi un nogāzās gar zemi starp pastorāles dekorācijām, kuras vienmēr bija bijušas anahroniskas, bet kuras skatītāju acīs tādas kļuva pirmoreiz un briesmīgā veidā. Jo tai pašā laikā orķestris apklusa, cilvēki parterā piecēlās un sāka lēnām virzīties ārā no zāles, sākumā pilnīgā klusumā, kā mēdz iziet no baznīcas pēc dievkalpojuma beigām vai no sēru nama pēc apmeklējuma: sievietes saturēja svār­kus un gāja, galvu nodūrušas, vīrieši vadīja savas dāmas aiz elkoņa, neļaujot viņām uzgrūsties atliecamiem krēs­liem. Bet pamazām kustība kļuva straujāka, čuksti pār­vērtās izsaucienos, un pūlis spiezdamies plūda uz izejām, kur sākās grūstīšanās un kliegšana. Kotārs un Tarrū, kuri bija tikai piecēlušies, palika vieni vaigu vaigā ar vienu no toreizējās dzīves ainām: mēris uz skatuves va­lodu zaudējuša aktiera izskatā un zālē — nevienam ne­vajadzīga kļuvusī greznība aizmirstu vēdekļu un mežģīņu veidā, kuras mētājās uz sēdekļu sarkanā sarnta.

Septembra pirmās dienas Rambērs bija nopietni strā­dājis līdzās ārstam Rjē. Viņš tikai palūdza atvaļinājumu uz vienu dienu, kad viņam bija jāsatiek Gonsaless un ai>i jaunekji pie zēnu liceja.

Tai dienā pulksten divpadsmitos Gonsaless un žurnā­lists beidzot redzēja nākam abus jaunos puišus. Viņi smē­lās un sacīja, ka pagājušo reizi neesot laimējies, bet va­jagot tikai pagaidīt. Lai nu kā, šī vairs neesot viņu sar­dzes nedēja. Jāpaciešoties līdz nākarnnedējai. Tad varētu sākt atkal visu no gala. Rambērs piebilda, ka tie patie­šām esot īstie vārdi. Tad Gonsaless lika priekšā satikties nākampirmdien. Bet šoreiz viņi varētu Iekārtot Rambēru pie Marsela un Luija. «Mēs abi norunāsim satikšanos. Ja es netikšu, tu iesi tieši pie viņiem. Tev izstāstīs, kur viņi dzīvo.» Bet tai brīdī Marsels vai Luijs sacīja, ka visvien­kāršākais būtu tūlīt aizvest biedru uz viņu māju. Ja tas neesot neērti, jo mājās viņiem esot ko ēst visiem četriem. Un tādā veidā viss uz vietas būtu skaidrs. Gonsaless sa­cīja, ka tā esot ļoti laba doma, un viņi sāka kāpt lejā uz ostas pusi.

Marsels un Luijs dzīvoja Flotes rajona pašā galā, ne­tālu no pilsētas vārtiem, aiz kuriem tūlīt sākās stāvais jūras krasts. Tā bija maza spāniešu mājele biezām mūra sienām, krāsotiem koka slēģiem, kailām un ēnainām ista­bām. Pusdienās bija risi, ko pasniedza abu jaunekļu māte, veca, smaidīga spāniete krunkainu seju. Gonsaless brī­nījās, jo pilsētā rīsu jau sen nebija. «Pie vārtiem visu ko var dabūt,» Marsels sacīja. Rambērs ēda un dzēra, un Gonsaless sacīja, ka viņš patiešām esot kārtīgs puisis, bet žurnālists domāja tikai par nākamo nedēļu, kas vēl jāpavada šeit.

Patiesībā viņam bija jāgaida vel divas nedēļas, jo sar­dzes laiks bija pagarināts līdz piecpadsmit dienām, lai sa­mazinātu posteņu skaitu. Un šīs piecpadsmit dienas Ram­bērs strādāja nepārtraukti, sevi nesaudzēdams, savā ziņā it kā aizvērtām acīm, no ausmas līdz tumsai. Vēlu nakti viņš likās gultā un gulēja ciešā miegā. Pēkšņā pāreja no dīkas dzīves uz smago, nogurdinošo darbu bija atņēmusi viņam gandrīz visus sapņus un spēkus. Par gaidāmo bēg­šanu viņš runāja maz. Jāpiemin tikai viens nozīmīgs fakts: nedēļas nogalē viņš pastāstīja ārstam, ka iepriek­šējā naktī pirmoreiz mūžā piedzēries. Izejot no bāra, vi­ņam pēkšņi radusies tāda sajūta, ka cirkšņi pietūkst un ap padusēm kustības apgrūtinātas. Viņš nodomājis, ka tas ir mēris. Un viņa vienīgā iespējamā reakcija, par kuru viņš tagad bija vienisprātis ar Rjē, ka to nevarēja saukt par saprātīgu, bijusi skriet uz augšpilsētu un tur no kāda laukumiņa, no kura gan vēl nepaveras skats uz jūru, bet var redzēt mazliet vairāk debess, pilnā balsī kliedzot, saukt savu sievu pāri pilsētas mūriem. Kad, atgriezies mājās, viņš neatradis uz sava ķermeņa nekādas inficēša­nas pazīmes, viņš vis nejūties lepns par pēkšņo lēkmi. Rjē teicās ļoti labi saprotam, ka varot arī tā rīkoties.

— Katrā ziņā var gadīties, ka uznāk tāda vēlēšanās, — viņš sacīja.

Tai brīdī, kad Rambērs jau grasījās viņu atstāt, Rjē pēkšņi piebilda:

— Šorīt Otona kungs par jums ieminējās. Viņš jautāja, vai es jūs pazīstot. «Dodiet viņam padomu nesaieties ar kontrabandistiem,» viņš man teica. «Viņš jau ir ievērots.»

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka jums jāpasteidzas,

— Pateicos, — Rambērs sacīja, spiezdams ārstam roku. Uz sliekšņa viņš strauji apgriezās. Rjē ievēroja, ka pirmoreiz kopš mēra sākuma viņš smaidīja.

— Kāpēc gan jūs neaizkavējat mani aizbraukt? Tas ir jūsu spēkos.,,

Rjē ar savu parasto kustību pakratīja galvu un sacīja, ka tā esot Rambēra darīšana, ka Rambērs taču izvēlējies laimi un viņam, Rjē, neesot ko iebilst. Viņš nejūtoties spē­jīgs spriest par to, kas šai gadījumā ir labi un kas slikti.

—- Kāpēc tad jūs sakāt, lai es rīkojos ātri?.

Rjē savukārt pasmaidīja,

— Varbūt tāpēc, ka arī man gribas kaut ko darīt lai­mes labā.

Otrā dienā viņi vairs nerunāja- neko, taču strādāja kopā. Nākamajā nedēļā Rambērs beidzot bija apmeties mazajā spāņu mājelē. Viņam bija ierīkota guļasvieta ko­pējā istabā. Tā kā jaunekļi ēdienreizēs nenāca uz mā­jām un tie bija lūguši viņu c'k iespējams maz rādīties uz ielas, tad viņš lielākoties dzīvoja tur viens vai tērzēja ar veco māti spānieti. Viņa bija sausnēja un rosīga, ģērbu­sies vienmēr melnās drēbēs, brūnu, krunkainu seju, ļoti tīriem, sirmiem matiem. Viņa bija nerunīga, bet acis smai­dīt smaidīja, kad viņa raudzījās Rambērā.

Citreiz viņa jautāja, vai viņš nebaidoties aizvest mēri savai sievai. Rambērs domāja, ka jāizmēģinot laimi un ka risks esot niecīgs, turpretī, paliekot pilsētā, viņam varētu draudēt šķiršanās uz mūžu.

— Vai viņa ir jauka? — vecā smaidīdama jautāja.

— Ļoti jauka.

— Skaista?

— Man liekas,

— Ahā, — vecā teica, — tad tas ir tāpēc.

Rambērs pārdomāja. Bez šaubām, tas bija tāpēc, bet nekādā gadījumā ne tikai tāpēc.

— Vai jūs ticat Dievam? — jautāja vecā, kas Ik rītu gāja uz dievkalpojumu.

Rambērs atzinās, ka ne, un vecā vēl piebilda, ka tas esot tāpēc.

—. Taisnība, jums jātiek pie viņas. Kas citādi jums pa­liktu?

Pārējo laiku Rambērs staigāja gar kailajiem, saplaisā­jušajiem mūriem, noglāstīdams pie šķērssienām pienag­lotos vēdekļus, vai skaitīja dzīparu bumbulīšus galda pār­sega bārkšu galā. Vakarā pārradās abi jaunekļi. Viņi neko daudz nerunāja, tikai pateica, ka vēl neesot īstais brīdis. Pēc vakariņām Marsels spēlēja ģitāru, un viņi iedzēra pa glāzītei anīsa liķiera. Rambērs likās iegrimis domās.

Trešdien Marsels pārnācis sacīja:

— Tas būs rīt, pusnaktī. Esi gatavs.

Viens no abiem vīriem, kas stāvēja sardzē kopā ar vi­ņiem, bija saslimis ar mēri, un otrs, kurš parasti gulējis tai pašā istabā, tagad tiekot novērots. Tad nu divas trīs dienas Marsels un Luijs būšot vieni paši. Pa nākamo nakti viņi nokārtošot visus pēdējos sīkumus. Rīt tas bū­šot iespējams. Rambērs pateicās.

— Vai jūs priecājaties? — vecā jautāja.

Viņš atbildēja «jā», bet domāja par kaut ko citu.

Nākamajā dienā karstums zem smagām debesīm bija mitrs un smacīgs. Mēra vēstis bija sliktas. Tomēr vecā spāniete saglabāja apskaidrotu mieru.

— Pasaule ir grēcīga, viņa sacīja. — Tāpēc tur neko nevar darīti

Rambērs, tāpat kā Marsels un Luijs, bija bez krekla. Bet, lai ko viņš darītu, starp lāpstiņām un pār krūtīm sviedri tecēja straumēm. Tādēļ aizslēģotās mājas pus­krēslā viņu rumpji izskatījās brūni lakoti. Rambērs stai­gāja šurp un turp, neteikdams ne vārda. Piepeši ap čet­riem pēc pusdienas viņš apģērbās un paziņoja, ka izejot.

— Neaizmirsti, — Marsels sacīja, — tieši pusnaktī. Viss jau ir nokārtots.

Rambērs devās pie Rjē. Ārsta māte sacīja, ka Rambērs viņu varot sastapt augšpilsētas slimnīcā. Pie sardzes pos­teņa drūzmējās pūlis, kā vienmēr, Kāds seržants izval­bītam acīm uzsauca:

— Izklīstiet! Nestāviet uz vietas!

Ļaudis sakustējās, sāka staigāt šurp un turp, taču pro­jām negāja.

— Te nav ko gaidīt, — sacīja seržants, kuram sviedri jau spiedās cauri blūzei.

Tā domāja arī pārējie, tomēr palika, par spīti nāvējo­šajam karstumam.

Rambērs parādīja savu caurlaidi, un seržants viņam norādīja uz Tarrū kantori. Tā durvis atradās pagalma pusē. Žurnālists sastapa Panlū tēvu, kurš patlaban nāca ārā no kantora.

Mazā, netīrā, baltā telpā, kur oda pēc zālēm un slap­jiem palagiem, Tarrū atrotītām krekla piedurknēm sēdēja pie melna koka rakstāmgalda, slaucīdams ar mutautiņu sviedrus, kas bija satecējuši elkoņa locītavas bedrītē.

— Vēl tepat? — viņš jautāja.

— Jā. Es gribētu runāt ar Rjē.

— Viņš ir palātā. Bet būtu labāk, ja varētu iztikt bez viņa.

— Kāpēc?

— Viņš ir pārslogots. Es cenšos viņam aiztaupīt, ko spēju.

Rambērs uzlūkoja Tarrū. Viņš biia novājējis. Nogu­rums padarīja neskaidras viņa acis un vaibstus. Spēcīgie pleci bija sagumuši apaļi. Pie durvīm klauvēja, un ie­nāca sanitārs baltā maskā. Viņš nolika uz Tarrū galda kaudzīti kartīšu un neskanīgā balsī, ko apslāpēja maskas auts, tikai pateica: «Seši,» — tad izgāja. Tarrū paskatī­jās uz žurnālistu un, salicis kartītes vēdeklī, rādīja tās.

— Skaistas kartītes, ko? Bet nē, tie ir mirušie. Nakti mirušie.

Viņa piere bija savilkta grumbās. Viņš atkal salika kar­tītes kaudzītē.

— Vienīgais, kas mums atliek, — grāmatvedība.

Tarrū piecēlās, atbalstīdamies pret galdu.

— Vai jūs drīz aizbrauksit?

— Šonakt, divpadsmitos,

Tarrū sacīja, ka viņš par to priecājoties un Rambēram vajagot pieskatīt sevi.

— Vai jūs to sakāt atklāti?

Tarrū paraustīja plecus:

— Manā vecumā cilvēks gribot negribot ir atklāts. Me­lot ir pārāk nogurdinoši.

— Tarrū, — žurnālists sacīja, — es gribētu redzēt dak­teri. Piedodiet man.

Es zinu, Viņš ir cilvēcīgāks nekā es. Iesim.

— Ne jau tas, —Rambērs ar pūlēm noteica. Un ap­klusa. Tarrū paskatījās uz viņu un pēkšņi pasmaidīja.

Viņi gāja pa mazu gaiteni, kura sienas bija nokrāsotas gaiši zaļā krāsā un kur pludoja akvārija gaisma. Kad viņi bija pienākuši pie divkāršām stikla durvīm, aiz ku­rām varēja redzēt savādas ēnu kustības, Tarrū ielaida Rambēru kādā mazā telpā, kur visgarām sienām stāvēja skapji. Viņš atvēra vienu no tiern, izvilka no sterilizatora divas hidrofila auduma maskas, vienu pasniedza Rambē­ram un lūdza to uzlikt. Žurnālists vaicāja, vai tas kaut ko līdzot, un Tarrū atbildēja, ka ne, bet tas iedvešot paļā­vību citiem.

Viņi atvēra stiklotās durvis. Tā bija milzīga zāle ar pat šai gadalaikā hermētiski noslēgtiem logiem. Pie gries­tiem dūca ventilatori, un to līkie propelleri kūla sabiezē­jušu un pārkarsētu gaisu virs divām pelēku gultu rindām. No visām pusēm skanēja apslāpēti vai spalgi vaidi, kas saplūda vienās vienīgās, monotonās gaudās. Balti ģērbu­šies vīri gausi kustējās nežēlīgajā gaismā, kas ieplūda pa augstajiem, restotajiem* logiem. Rambērs jutās nelāgi drausmīgajā zāles karstumā un gandrīz vai nepazina Rjē, kas bija noliecies pār kādu vaidošu stāvu. Ārsts patlaban grieza cirkšņus slimniekam, ko divas kopējas, katra savā pusē gultai, turēja. Izslējies viņš nometa instrumentus uz paplātes, ko pasniedza kāds palīgs, un brīdi stāvēja ne­kustīgs, vērodams cilvēku, kuru pašlaik pārsēja.

— Kas jauns? — viņš jautāja Tarrū, kad tas pienāca klāt,

— Panlū ir ar mieru aizstāt Rambēru karantīnas māja. Viņš jau daudz padarījis. Paliek vēl trešā novērošanas grupa, kas jāpārkārto bez Rambēra,

Rjē pamāja ar galvu.

— Kastelam ir gatavi pirmie preparāti. Viņš domā, ka vajag izmēģināt.

— Ā! Tas ir labi, — Rjē sacīja.

— Un, beidzot, šeit ir Rambērs.

Rjē pagriezās. Ieraugot žurnālistu, ap viņa acīm virs maskas savilkās krunciņas.

- Ko jūs te darāt? viņš jautāja. — Jums vajadzēja būt citur.

Tarrū sacīja, ka tas notikšot šodien, pusnaktī, un Ram­bērs piebilda!

— Principā.

Katrreiz, kad kāds no viņiem runāja, vieglā auduma maska piepūtās un kļuva mikla tai vietā, kur atradās mute. Tas padarīja sarunu mazliet nereālu, it kā sarunā tos statujas.

— Es gribētu ar jums parunāt, — Rambērs sacīja,

— Iesim reizē, ja vēlaties. Pagaidiet mani Tarrū kan­torī.

Brīdi vēlāk Rambērs un Rjē apsēdās ārsta automobiļa aizmugurē. Tarrū vadīja mašīnu,

— Benzīna vairs nav, — viņš sacīja, iedarbinādams motoru. — Rīt mēs iesim kājām.

— Dakter, Rambērs ierunājās, — es nekur nebraukšu, es gribu palikt ar jums.

Tarrū ne ar mazāko kustību neizrādīja pārsteigumu. Viņš mierīgi vadīja mašīnu. Rjē, liekas, nespēja atbrīvo* ties no noguruma.

. — Un viņa? — ārsts jautāja neskanīgā balsī.

Rambērs atbildēja, ka viņš esot vēlreiz visu apsvēris, ka viņš joprojām domājot tāpat kā agrāk, bet viņam būtu kauns, ja viņš aizbrauktu. Tas traucētu viņu mīlēt sie­vieti, ko viņš atstājis Francijā. Bet Rjē izslējās un sa­cīja stingrā balsī, ka tas esot muļķīgi un neesot nekāds kauns dot priekšroku laimei.

— Jā, —• Rambērs teica, — bet var taču būt kauns, ka esi laimīgs viens pats.

Tarrū, kas līdz šim bija klusējis, tagad, nepagriezdams galvu uz viņu pusi, piebilda: ja Rambērs gribot dalīties cilvēku nelaimē, tad viņam vairs nekad nebūšot laika lai­mei. Vajagot izraudzīties.

— Tas nav tas, — Rambērs atbildēja. — Es vienmēr domāju, ka esmu svešinieks šai pilsētā un man nav nekā kopīga ar jums. Bet tagad, kad esmu redzējis to, ko pie­redzēju, es zinu, ka esmu šejienietis, vai nu pats to gribu, vai ne. Tas, kas šeit notiek, skar mūs visus.

Neviens neatbildēja, un Rambērs, šķiet, zaudēja pacie­tību.

— Jūs taču to labi zināti Ko gan jūs citādi darītu šai slimnīcā? Tātad jūs esat izvēlējušies un atteikušies no laimes?

Ne Tarrū, ne Rjē atkal neko neatbildēja. Klusums tur* pinājās tik ilgi, līdz viņi jau tuvojās ārsta mājai. Un Ram­bērs vēlreiz, ar vēl lielāku uzsvaru, atkārtoja savu jautā­jumu. Un vienīgi Rjē pagriezās pret viņu. Ārsts ar pūlēm mazliet izslējās.

— Piedodiet, Rambēr, — viņš sacīja, — bet es nezinu, Palieciet ar mums, ja jūs tā vēlaties.

Spējš automašīnas pagrieziens viņu apklusināja. Tad viņš turpināja, raudzīdamies kaut kur vienā punktā:

— Nekas pasaulē nav to vērts, lai cilvēks novērstos no tā, ko viņš mīl. Un tomēr es novēršos, arī es, pats nezi­nādams, kādēļ.

Viņš atkrita sēdeklī.

— Tā tas ir, un tas ir viss, — viņš noguris piebilda. — Konstatēsim to un izdarīsim secinājumus.

— Kādus secinājumus? — Rambērs jautāja.

— Ail Nevar taču vienā un tai pašā laikā dziedēt un zināt, — Rjē atteica. — Tāpēc dziedināsim, cik iespējams ātri. Tas ir vissteidzamākais.

Naktī Tarrū un Rjē uzmeta Rambēram tā kvartāla plānu, kuru viņam bija uzdots izlūkot, kad tieši divpadsmi­tos Tarrū paskatījās pulkstenī. Paceldams galvu, viņš uz­tvēra Rambēra skatienu.

— Vai jūs brīdinājāt?

Žurnālists novērsa skatienu.

— Pirms nācu. pie jums, es aizsūtīju zīmīti, —- viņš ar piespiešanos atbildēja.

Oktobra beidzamajā dienā tika izmēģināts Kastela serums. Praktiski tā bija ārsta Rjē pēdējā cerība. Ārsts bija pārliecināts, ka jaunas neveiksmes gadījumā pilsēta tiks pilnīgi pakļauta mēra untumiem, vienalga, vai nu epidēmija turpināsies vēl ilgus mēnešus, vai arī ne no šā, ne no tā pēkšņi pāries.

Iepriekšējā vakarā pirms tās dienas, kad Kastels iera­dās pie Rjē, bija saslimis Otona dēlēns, un visai ģimenei vajadzēja iet karantīnā. Māte, kas tikai nesen bija no tās izlaista, tagad tika jau otrreiz izolēta. Ievērodams priekš­rakstus, tiesnesis bija ataicinājis ārstu Rjē, tiklīdz pama­nījis uz bērna ķermeņa slimības pazīmes. Kad atbrauca Rjē, tēvs un māte stāvēja gultas kājgalī. Meitenīte bija aizsūtīta projām. Puisēnu, kā jau slimības pirmajā sta- dijā, bija pārņēmis bezspēks, un viņš nežēlodamies (āvās izmeklēt. Ārsts pacēla galvu un uztvēra tiesneša skatienu, bet aiz tā — ieraudzīja mātes bālo seju. Viņa turēja ka* batlakatiņu piespiestu pie mutes un ar plaši ieplestām acīm sekoja ārsta kustībām.

— Tas ir tas, vai ne? — tiesnesis dzedri vaicāja.

— Jā, — Rjē atbildēja, atkal paskatīdamies uz zēnu.

Mātes acis_ iepletās vēl platākas, bet viņa vēl aizvien

neteica ne vārda. Arī tiesnesis klusēja, pēc tam vēl klu­sākā balsī sacīja:

— Labi, dakter. Mums jādara tas, kas noteikts.

Rjē vairījās uzlūkot māti, kas aizvien vēl turēja mutau­tiņu pie lūpām.

— Tas būs ātri, — viņš vilcinādamies sacīja, — ja cs varu piezvanīt.

Otona kungs teica, ka parādīšot ārstam, kur ir telefons. Bet ārsts pagriezās pret viņa sievu:

— Man Joti žēl. Jums vajadzētu šo to nokārtot. Jūs zināt, ko tas nozīmē. . „

Otona kundze likās apmulsusi. Viņa raudzījās zemē.

— Jā, — viņa teica, pakratīdama galvu, — es to da­rīšu.

Pirms aiziešanas ārsts nespēja noturēties, nepavaicājis, vai viņiem kaut kā nevajagot. Sieviete raudzījās viņā, jo­projām klusēdama. Bet šoreiz tiesnesis nodūra acis.

— Nē, — viņš sacīja, tad norija siekalas, — bet glā­biet manu bērnu.

Karantīnu, kas sākumā bija tikai vienkārša formalitāte, Rjē un Rambērs bija noorganizējuši joti stingri. īpaši viņi prasīja, lai vienas un tās pašas ģimenes locekļi būtu izolēti cits no cita. Ja viens no ģimenes locekļiem būtu neviļus inficējies, tad nedrīkstēja palielināt saslimšanas risku. Rjē paskaidroja šos argumentus tiesnesim, kurš at­zina tos par pareiziem. Tikai viņi abi ar sievu saskatījās tā, ka ārstam kļuva skaidrs, cik šī šķiršanās padara viņus bezpalīdzīgus. Otona kundze ar meitenīti varēja apmes­ties karantīnas viesnīcā, kuru pārzināja Rambērs. Bet iz­meklēšanas tiesnesim tur vietas nebija, tā ka atlika vie­nīgi doties uz izolācijas nometni, ko prefektūra patlaban iekārtoja pilsētas stadionā ar teltīm, kuras bija aizdevusi ceļu labierīcības pārvalde. Rjē par to atvainojās, betOtons sacīja, ka likums visiem esot viens un tam jāpakļaujoties.

Puisēns tika nogādāts uz palīgslimnīcu, uz kādu agrāko Klases telpu, kur tagad bija novietotas desmit gultas. Jau pēc stundām divdesmit Rjē atzina, ka bērna stāvoklis ir bezcerīgs. Mazais ķermenītis bez jebkādas pretestības Jāva sevi pārņemt slimībai. Vājās locītavas ieslēdza mazi, sāpīgi, tikko izveidojušies buboņi. Viņš jau iepriekš bija pieveikts. Tāpēc Rjē radās doma izmēģināt pie viņa Kas- teļa serumu. Tai pašā vakarā pēc vakariņām viņi izdarīja ilgo potēšanas procedūru, uz ko zēns nereaģēja nemaz. Nākamās dienas rītausmā visi sanāca pie puisēna gultas, lai pārspriestu izšķirošo eksperimentu.

Zēns,_ atguvies no sastinguma, nemierīgi grozījās pa­lagos. Ārsts, Kastels un Tarrū jau kopš četriem no rīta bija pie viņa, mirkli pa mirklim sekodami slimības pro­gresam vai atslābumam. Tarrū druknais augums pie gul­tas galvgaļa bija mazliet salīcis. Gultas kājgalī stāvēja Rjē, viņam blakus sēdēja Kastels un, ārēji it kā pavisam mierīgs, lasīja kādu vecu grāmatu. Pamazām, gaismai aizvien vairāk ieplūstot bijušajā klases telpā, saradās pā­rējie. Vispirms Panlū, kas nostājās otrā pusē gultai, ie­pretim Tarrū, un atspiedās pret sienu. Sāpju pilna izteik­sme bija viņa sejā, un pa visām šīm dienām, kad viņš bija strādājis, sevi nesaudzēdams, nogurums bija ievilcis pierē dziļas rievas. Pēc tam atnāca Žozefs Grans. Pulk­stenis jau bija septiņi, un Grans atvainojās, ka viņš ir aizelsies. Viņš iegriezies tikai uz brīdi, varbūt jau esot kaut kas noteikts zināms. Neatbildējis ne vārda, Rjē no­rādīja uz bērnu, kas aizvērtām acīm pārvērstajā sejā, cieši sakostiem zobiem, nekustīgu ķermeni svaidīja galvu uz neapsegtā spilvena. Kad beidzot bija jau tik gaišs, ka telpas galā uz melnās tāfeles, kas bija palikusi savā ve­cajā vietā, varēja atšķirt kādreiz ar krītu uzvilkto vienā­dojumu formulu pēdas, ieradās Rambērs. Viņš atspiedās pret blakus gultas kājgali un izvilka cigarešu paciņu. Bet, uzmetis skatienu bērnam, iebāza cigaretes atpakaļ kabatā.

Kastels, joprojām sēdēdams, pāri brillēm paskatījās uz Rjē.

— Vai jums ir kādas ziņas no tēva?

— Nē, — Rjē atbildēja. — Viņš ir izolācijas nometnē.

Ārsts spēcīgi sažņaudza gultas režģus, kurā kunkstēja

bērns. Viņš nenolaida acis no mazā slimnieka, kas pēk­šņi sastinga un, atkal sakodis zobus, viduklī mazliet sa­rāvās, lēnām izplezdams rokas un kājas. No mazā ķer­meņa, kas kails gulēja zem karavīra segas, plūda vilnas un sīvu sviedru smaka. Zēns pamazām izstiepās, atlaida rokas un kājas atkal gultas vidū un, joprojām akls un mēms, liekas, sāka straujāk elpot. Rjē acis vēroja Tarrū, kas novērsa skatienu.

Viņi jau bija redzējuši mirstam bērnus, jo mēris mēne­šiem ilgi īpaši neizvēlējās upurus, bet viņi vēl nekad ne­bija vērojuši mazo ciešanas minūti pēc minūtes kā šorīt. Un, pats par sevi saprotams, ka nevainīgajiem bērniem uzveltās ciešanas allaž bija izraisījušas viņos sašutumu, kā tam arī jābūt. Bet līdz šim vismaz viņi par to bija sa­šutuši savā ziņā abstrakti, jo nekad nebija tik ilgi vaigu vaigā skatījuši nevainīga bērna agoniju.

Tieši tai brīdī zēns, it kā juzdams vēderā sāpīgu dū­rienu, atkal sarāvās, vārgi iekunkstēdamies. Viņš palika tā sakumpis vairākas sekundes, un viņu kratīja krampjaini drebuļi un trīsas, it kā vājo augumiņu šaustītu negantais mēra vējš un saplacinātu drudža atkārtotā dvaša. Pēc tam kad brāzma bija pāri, viņš mazliet izstiepās, drudzis, lie­kas, atslāba un pameta viņu elsojošu miklā, saindētā smilšu krastā, kur atelpa jau bija līdzīga nāvei. Bet, kad dedzinošais vilnis viņu atkal sasniedza jau trešo reizi un mazliet pacēla, bērns savilkās čokurā, ierāvās gultas dzi- lumā, šausmās vairīdamies no svilinošās liesmas, neprā­tīgi svaidija galvu un aizgrūda projām segu. Lielas asa­ras, sariesušās zem iekaisušajiem plakstiem, sāka ritēt pār viņa svina pelēko seju, un, kad krīze beidzās, bērns, kram­pjaini savilcis kaulainās kājeles un rokas, ap kurām miesa šajās četrdesmit astoņās stundās bija kustin izkususi, gu­lēja savandītajā gultā kā grotesks krustā sists tēls.

Tarrū noliecās un ar savu smago delnu noslaucīja sīko, no asarām un sviedriem slapjo sejiņu. Jau kopš laba brīža Kastels bija aizvēris grāmatu un raudzījās uz slimnieku. Viņš sāka teikumu, bet bija spiests noklepoties, lai varētu to pabeigt, jo balss pēkšņi aizkrita:

— Nekāda rītos parastā atslābuma nebija, vai ne, Rjē?

Rjē atbildēja, ka ne, bet piebilda, ka bērns turoties sli­mībai pretim ilgāk, nekā tas būtu normāli. Panlū, kas sienas fonā izskatījās it kā sarāvies, tad klusu sacīja:

— Ja viņam jāmirst, viņš būs tikai ilgāk cietis.

Rjē strauji pagriezās uz viņa pusi un pavēra lūpas, lai kaut ko sacītu, bet neteica neko, ar acīm redzamām pūlēm savaldījās un atkal pievērsa skatienu bērnam.

Telpā kļuva aizvien gaišāks. Piecās pārējās gultās guļo­šie grozījās un vaidēja, bet, it kā visi norunājuši, klusi­nāti. Vienīgais slimnieks, kurš kliedza otrā telpas galā, ik pēc regulāra starplaika izgrūda īsu izsaucienu, kas likās paužam vairāk izbrīnu nekā sāpes. Šķiet, ka pat slimnieki vairs nejuta tādas šausmas kā epidēmijas sākumā. Ta­gad viņi uzņēma slimību pat ar zināmu padevību. Vienīgi bērns tai pretojās visiem spēkiem. Rjē, kurš ik pēc brīža taustīja mazajam pulsu, — starp citu, bez īpašas vajadzī­bas, bet drīzāk, lai atbrīvotos no sava bezspēcīgā stin­guma, — sajuta, acis pievērdams, tā viļņojumu sajauca­mies ar viņa paša asiņu strāvojumu. Tad viņš saplūda ar nāves mokās guļošo bērnu un centās viņu atbalstit ar visu savu vēl veselo spēku. Bet uz mirkli vienotā abu siržu pulsācija zaudēja saskaņu, bērns viņam izslīdēja, un viņa pūles sabruka tukšumā. Tad viņš palaida vaļā tievo rociņu un atgriezās savā vietā.

Visgarām ar kaļķiem balsinātajām sienām gaisma no ro­žainas pārvērtās dzeltenā. Aiz rūtīm sāka sprēgāt tveicīgs rīts. Nezin vai kāds manīja, kā Grans aizgāja, sacīdams, ka vēl atnākšot. Visi gaidīja. Bērns gulēja visu laiku pie­vērtām acīm un likās mazliet mierīgāks. Rokas, kļuvušas līdzīgas putna nagiem, lēnām kašājās gultas sānos. Tad siīdēja augstāk un sāka skrāpēt segu ap ceļgaliem, un pēkšņi bērns salieca kājas, pievilka stilbus pie vēdera un sastinga. Tad viņš pirmoreiz atvēra acis un paskatījās uz Rjē, kas stāvēja viņam pretī. Iekritušajā sejiņā, kura tagad bija sastingusi mālu pelēkumā, mute pavēras, un gandrīz tūlīt no tās izlauzās viens vienīgs nepārtraukts kliedziens, ko elpošana mazliet dažādoja un kas piepeši piepildīja visu telpu ar .vienmuļu, griezīgu un tik pārcil­vēcisku protestu, ka, likās, tur kliedza visi cilvēki reizē. Rjē sakoda zobus, un Tarrū novērsās. Rambērs piegāja pie gultas blakus Kastelam, kas aizvēra grāmatu, kura bija palikusi atšķirta uz viņa ceļiem. Panlū skatījās uz sli­mības aptašķīto bērna muti, no kuras plūda šis visu laik­metu kliedziens. Viņš noslīdēja ceļos, un visi uzskatīja par gluži dabisku, kad dzirdēja, šīm bezpersoniskajām vaima­nām nemitoties, viņu mazliet klusinātā, taču skaidrā balsi sakām: «Mans Dievs, glāb šo bērnu.»

Bet bērns vēl aizvien kliedza, un visi slimnieki ap viņu satraucās. Tas, kurš gulēja otrā telpas galā un kura iz­saucieni tāpat nebija mitējušies, paātrināja savu vaimanu ritmu, līdz ari tās kļuva par gari stieptu kliedzienu, bet visi pārējie slimnieki kunkstēja aizvien skaļāk un skaļāk. Gaudu un vaidu vilnis pārplūdināja telpu, apslāpējot

Panlū tēva lūgšanu, un Rjē, pieķēries pie gultas režģa, aizvēra acis, grīļodamies aiz nespēka un pretīguma.

Kad viņš atkal atvēra acis, viņam blakus stāvēja Tarrū.

— Man jāiziet ārā, — Rjē sacīja. — Es to vairs nevaru fzturēt.

Bet pēkšņi pārējie slimnieki apklusa. Tad ārsts saprata, ka bērna kliedziens kļuvis vājāks, ka tas kļūst vēl vājāks un nupat izdzisīs. Vaidi ap viņu atsākās no jauna, taču apslāpēti, kā tāla atbalss cīņai, kas nupat beidzās. Jo cīņa bija galā. Kastels bija aizgājis otrā gultas pusē un sacīja, ka tas nu beidzies. Atvērtu, bet jau mēmu muti bērns dusēja savanditās segas dobītē, pēkšņi it kā kļuvis sīkāks, ar vēl nenožuvušām asarām uz sejas.

Panlū piegāja pie gultas un svētījot pārmeta krustu, Tad pacēla savas sutanas stērbeles un devās projām pa vidus eju.

— Vai vajadzēs sākt atkal no gala? — Tarrū jautāja Kastelam.

Vecais ārsts pagrozīja galvu.

— Varbūt, — viņš beidzot sacīja ar samocītu smaidu. — Bet galu galā viņš ilgi turējās pretim.

Taču Rjē jau devās ārā no palātas — tik ātrā gaitā un tādā izskatā, ka tad, kad viņš gribēja pašauties garām Panlū, svētais tēvs izstiepa roku, lai aizturētu viņu.

— Klausieties, dakter, — tas sacīja.

Ar tikpat strauju kustību Rjē pagriezās un iesvieda mā­cītājam sejā:

— Vismaz viņš bija nevainīgs, jūs to labi zināt!

Tad ārsts novērsās un, pirms Panlū izgājis pa klases durvīm, devās uz skolas pagalma pašu galu. Viņš apsē­dās uz sola starp nelieliem, apputējušiem kokiem un slau­cīja sviedrus, kas jau plūda acīs. Viņam gribējās kliegt vēl, lai beidzot pārrautu drausmīgo mezglu, kas žņaudza sirdi. Starp vīģes koka zariem lēnām strāvoja svelme. Rita zilās debesis ātri pārvilkās ar palsu autu, kas vērta gaisu vēl smacīgāku. Rjē atlaidās solā. Viņš skatījās uz koka zariem, raudzījās debesīs, palēnām atgūdams elpu, pama­zām pārvarēdams nogurumu.

— Kāpēc jūs man uzkliedzāt ar tādām dusmām? — kāda balss aiz muguras sacīja. — Arī man šis skats bija nepanesams,

Rjē pagriezās pret Panlū.

—- Jums taisnība, — viņš sacīja. — Piedodiet man. Bet

nogurums padara traku. Un ir stundas, kad es šai pilsētā vairs nejūtu neko, vienīgi savu sašutumu,

— Es saprotu, Panlū murmināja. —. Tas var radīt sašutumu, jo tas nav mērojams ar mūsu mēru. Bet varbūt mūsu pienākums ir mīlēt to, ko mēs nespējam saprast.

Rjē vienā rāvienā izslējās. Viņš uzlūkoja Panlū ar visu spēku un dedzību, uz kādu bija spējīgs, un kratīja galvu,

— Nē, svēto tēv, — viņš teica. — Man ir cits priekš­stats par mīlestību. Un es līdz pat nāvei atteikšos mīlēt šo Dieva radīto pasauli, kur bērniem jāmokās.

Pār Panlū seju pārslīdēja satraukta ēna.

— Ai, dakter, — viņš skumji sacīja, — es sāku saprast to, ko sauc par žēlastību.

Bet Rjē bija atkal atlaidies uz sola. No uzplūdušā gur­duma pašiem dziļumiem viņš šoreiz jau rāmāk atbildēja:

— Tas ir tas, kā man nav, es zinu. Bet es negribu ar jums par to strīdēties. Mēs strādājam kopā kaut kā tāda dēļ, kas mūs vieno pāri zaimiem un lūgšanām. Tikai tas ir svarīgi.

Panlū apsēdās blakus Rjē. Viņš izskatījās aizkustināts.

— Jā, — viņš teica, — jā, arī jūs strādājat, lai glābtu cilvēci.

Rjē lūkoja pasmaidīt.

— «Glābt cilvēci» ir pārāk cēli vārdi man. Es neaizeju tik tālu. Man rūp cilvēka veselība, pirmām kārtām vese­lība.

Panlū vilcinājās.

— Dakter, — viņš ierunājās.

Bet tad apklusa. Arī, pār viņa pieri sāka plūst sviedri.

Viņš nomurmināja:

— Uz redzēšanos.

Un viņa acis mirdzēja, kad viņš piecēlās. Viņš jau gra­sījās iet, kad Rjē, kas visu laiku kaut ko pārdomāja, ari piecēlās un paspēra soli uz viņa pusi.

— Vēlreiz piedodiet man, — viņš teica. — Tāds izlē­ciens vairs neatkārtosies.

Panlū pastiepa roku un bēdīgi sacīja:

— Un tomēr es neesmu jūs pārliecinājis!

— Kāda tam nozīme? — Rjē atbildēja. — Es nīstu nāvi un slimību, jūs to labi zināt. Un, vai nu jūs to gribat, vai ne, mēs esam kopā, lai ciestu un cīnītos pret tām.

Rjē brīdi neatlaida Panlū roku.

— Redziet nu, — viņš teica, vairīdamies to uzlūkot, — pats Dievs mūs tagad nevar šķirt.

Kopš Panlū bija sācis strādāt sanitārajās vienībās, viņš nebija atstājis slimnīcas un citas vietas, kur varēja sa­stapt mēri. Viņš bija nostājies glābēju vidū tai rindā, kas, pēc viņa domārh, bija viņa vieta, proti, pirmajā. Nāves skati nepagāja viņam secen. Un, lai gan principā viņu aiz­sargāja serums, arī raizes par savu paša nāvi viņam ne­bija svešas. Arēji gan viņš saglabāja mieru. Bet kopš tās dienas, kad bija ilgi skatījies, kā mirst bērns, viņš likās mainījies. Sejā bija lasāms pieaugošs sasprindzinājums. Un tai dienā, kad viņš smaidīdams sacīja Rjē, ka patla­ban gatavojot īsu apcerējumu par tematu: «Vai prieste­ris var dot padomu ārstam?», — Rjē radās iespaids, ka runa ir par kaut ko svarīgāku, ko Panlū, liekas, negribēja atklāt. Tā kā ārsts izteica vēlēšanos iepazīties ar šo darbu, Panlū paziņoja, ka viņam drīzumā jānoturot sprediķis vī­riešu dievkalpojumā un tajā viņš izklāstīšot vismaz da­žus no saviem uzskatiem.

— Man gribētos, lai jūs atnāktu, dakter, temats jūs var interesēt.

Dienā, kad Panlū tēvs teica savu otro sprediķi, pūta stiprs vējš. Atklāti sakot, baznīcēnu rindas bija daudz retākas nekā pirmajā sprediķī. Jo šāda veida izrādes vairs nesaistīja mūsu pilsētas iedzīvotājus kā jaunums. Grūta­jos apstākļos, kādi valdīja pilsētā, pats vārds «jaunums» bija zaudējis nozīmi. Starp citu, lielum lielajam vairu­mam ļaužu, kas nebija pilnīgi atteikušies no kristiešu pie­nākumiem vai arī necentās tos saskaņot ar savu dziļi amorālo dzīvesveidu, reliģisko kultu tagad aizstāja nesa­prātīgā māņticība. Viņi labāk valkāja svētā Roka amu­letus vai medaļas, kas pasargājot no mēra, nekā gāja baznīcā. Kā piemēru tam var minēt pareģojumu pārmē­rīgo izplatīšanos mūsu pilsētas iedzīvotāju vidū. Patie­šām, pavasarī visi gaidīja, ka slimība mitēsies kuru katru brīdi, un neviens nedomāja prasīt, lai otrs noteikti pa­saka, cik ilgi epidēmija turpināsies, jo visi bija pārlieci­nāti, ka tas nebūs ilgi. Bet pagāja diena pēc dienas, un cilvēki sāka baidīties, ka šai nelaimei tik tiešām nebūs gala, un līdz ar to sērgas izbeigšanās kļuva par visu cerību mērķi. Un tā no rokas rokā sāka ceļot dažādi pa­reģojumi, kas tika piedēvēti burvjiem vai katoļu baznīcas svētajiem. Pilsētas tipogrāfi drīz vien apjēdza, kādu la­bumu var gūt no šīs vispārējās aizraušanās, un daudzos eksemplāros laida apgrozībā tekstus, kas izplatījās iedzī­votāju vidū. Redzēdami, ka ļaužu zinātkāre ir neremdi­nāma, viņi lika sameklēt pilsētas bibliotēkas visas tāda rakstura liecības, ko varēja atrast sadzīves vēsturē, un izplatīja tās pilsētā. Kad vēsturē sāka pietrūkt pareģo­jumu, tos pasūtīja žurnālistiem, un izrādījās, ka viņi vis­maz šai ziņā ir tikpat kompetenti kā viņu kādreizējie priekšteci.

Daži no tādiem pareģojumiem pat tika iespiesti turpi­nājumos avīzēs, un tos lasīja tikpat kāri kā agrāk vese­lības laikā tur publicētos sentimentālos stāstus. Dažas no prognozēm balstījās uz dīvainiem aplēsumiem, kuros tika minēts medaļās iekaltais gada skaitlis, mirušo skaits un mēneši, kas jau aizvadīti, mērim valdot. Citi izdarīja sa­līdzinājumus ar vēsturē lielākajām mēra epidēmijām, at­vasināja noteiktas līdzības (kas pareģojumos bija no­sauktas par nemainīgām) un ar ne mazāk dīvainiem aprēķiniem tiecās rast mācību, kas būtu attiecināma uz pašreizējo pārbaudījumu. Taču visvairāk ļaudis bija iecie­nījuši tos pareģojumus, kas apokaliptiskā valodā vēstīja par veselu rindu notikumu, no kuriem ikviens varēja būt tas, ko patlaban pārdzīvoja pilsēta, url kuru sarežģītība pieļāva visdažādākos izskaidrojumus. Tāpēc Nostradams* un svētā Odile** bija tie, pie kuriem katru dienu griezās pēc padoma — un vienmēr ar panākumiem. Starp citu, visiem pareģojumiem piemita viena kopīga īpašība: tie visi bija nomierinoši. Tikai mēris tāds nebija.

Tā nu mūsu pilsoņi ticības vietā tagad bija pievērsu­šies māņticībai, tāpēc Panlū sprediķis notika baznīcā, ko ne vairāk kā trīs ceturtdaļas pildīja dievlūdzēji. Sprediķa vakarā, kad ieradās Rjē, pa divviru ieejas durvīm baz­nīcā strāvām ielauzās vējš un brīvi brāzmoja starp klau­sītājiem. Un tā nu šai aukstajā un klusajā baznīcā, kur dievlūdzēji bija vienīgi vīrieši, ārsts apsēdās un redzēja svēto tēvu uzkāpjam kancelē. Panlū runāja rāmāk un apdomīgāk nekā pirmoreiz, un klātesošie vairākkārt ievē­roja zināmas šaubas viņa runas veidā. Vēl viens dīvains apstāklis: viņš vairs neteica «jūs», bet gan «mēs».

Tomēr pamazām viņa balss kļuva noteiktāka un stin­grāka. Viņš iesāka ar atgādinājumu, ka mēris jau ilgus —

* Nostradams (1503—1566) — franču astrologs un ārsts, pareģo­jumu krājuma «Centūrijas» (1555) autors.

** Svētā Odile (ap 660—ap 720) — elzaslešu mūķene, kura Vo»S- *os nodibinājusi siaveno klosteri tMont-Sainte-Ociile». Viņai pfedēvē gaišreģes spējas.

menešus ir mūsu vidū; un tagad, kad mēs to labāk pa­zīstot, jo esot to redzējuši tik daudz reižu sēžainies pie mūsu galda vai stāvam pie rnūsu mīļo tuvinieku gultām, soļojam mums līdzās un gaidām uz mūsu atnākšanu dar­bavietā, tagad taču mēs varbūt spēšot labāk uztvert to, ko mēris mums nemitīgi atkārtojot un ko pirmajā pār­steigumā mēs, iespējams, neesot pietiekami uzklausījuši. Tas, ko Panlū tēvs jau sludinājis šai pašā vietā, jopro­jām paliekot spēkā, tas esot patiesība vai vismaz — tāda esot viņa pārliecība. Taču varot būt arī, kā tas atgado- ties visiem, —- un viņš sita sev pie krūtīm, — viņš to domājis un sacījis bez žēlsirdības. Tomēr jāpaturot prātā patiesība, kas esot un paliekot tāda arvien un visur. Vis­nežēlīgākais pārbaudījums kristīgajam nākot par svētību. Un tieši to, īpaši kristīgajam, vajagot meklēt, kas viņam nākot par svētību, un izprast, kas ir svētība un kā tādu iemantot.

Sai brīdī baznīcēni ap Rjē sagrozījās, atspieda elkoņus pret krēslu atzveltni un, šķiet, iekārtojās cik iespējams ērti. Viena puse polsterētajām ieejas durvīm klusu no­klaudzēja. Kāds piecēlās, lai tās nostiprinātu. Un Rjē, kuru šī rosīšanās izklaidēja, tik tikko dzirdēja Panlū, kas turpināja sprediķi. Viņš sacīja apmēram tā, ka nevajagot mēģināt mēra ainas izskaidrot, bet censties no tā mācīties, ko varot mācīties. Rjē neskaidri noprata, ka, pēc svētā tēva domām, nekam nebija jāmeklē izskaidrojums. Viņa uzmanība saspringa, kad Panlū skaļi sacīja, ka esot lie­tas, ko varot izskaidrot ar Dieva prātu, un citas, ko neva­rot izskaidrot. Esot, protams, labais un ļaunais, un pa­rasti katrs viegli izprotot, kas tos šķir. Bet ar paša jau­numa izpratni jau sākoties grūtības. Esot, piemēram, šķie­tami nepieciešams ļaunums un šķietami nevajadzīgs ļau­nums. Esot ellē iegrūstais dons Zuāns un bērna nāve. Jo, ja esot taisnīgi, ka izlaidīgs bezdievis tiek iznīdēts, tad grūti saprast, kāpēc jācieš bērnam. Un, tik tiešām, virs zemes neesot nekā svarīgāka par bērna ciešanām un šaus­mām, kas nākot līdzi šīm ciešanām, un pamatojumu, kāds tām jāatrod. Visā pārējā dzīvē Dievs mums visu atvieglo­jot, un tiktāl reliģijai neesot nekādu nopelnu. Gluži ot­rādi, te nu mēs it kā esot nonākuši strupceļā. Tā mūs ieslēdzot mēra mūros, un to nāves ēriā mums vajagot at­rast, kas mums nāk par svētību. Panlū tēvs pat atsacījās no tik izdevīgās iespējas izkļūt no šī strupceļa: viņam būtu viegli pateikt, ka mūžīgie prieki, kas sagaida bērnu,

varot atlīdzināt tā ciešanas, bet patiesībā viņš par to ne zinot neko. Kurš gan galu galā varot apgalvot, ka mū­žīgs prieks var atlīdzināt cilvēka īslaicīgās sāpes? Tas tad nekādā ziņā nebūšot kristietis, kuru sāpes mūsu Pes tītājs iepazinis pats pie savas miesas un savā dvēselē. Nē, Panlū tēvs labāk palika šai strupceļā, uzticīgs mocī­bām, kuru simbols ir krusts, vaigu vaigā ar bērna cie­šanām. Un viņš bez bailēm sacīšot tiem, kuri viņā šo­dien klausoties: «Mani brāļi, tas brīdis ir pienācis. Vajag vai nu visam ticēt, vai visu noliegt. Un kurš no jums uzdrīkstēsies visu noliegt?»

Rjē tikko paguva nodomāt, ka svētais tēvs nav tālu no ķecerības," kad tas jau dedzīgi turpināja, apgalvodams, ka šī pavēle, šī kategoriskā prasība nākot kristietim par svētību. Tas esot arī kristīgā tikums. Svētais tēvs teicās zinām, ka tas, kas ārkārtējs šai tikumā, par kuru viņš runāšot, satricināšot daudzus prātus, kas pieraduši pie daudz iecietīgākas klasiskās morāles. Bet mēra laika ticība nevarot būt ikdienas ticība, un, ja Dievs pieļaujot un pat vēloties, lai dvēsele atpūšas un top iepriecināta laimes laikā, tad viņš arī prasot, lai tā pārspētu pati sevi nelaimes pārmērā. Dievam labpaticis šodien uzsūtīt sa­vai radībai tādu nelaimi, ka tā nu esot nonākusi tiktā,1, ka tai jāuzņemoties visaugstākais tikums, kas nozīmējot Visu vai Neko.

Kāds laicīgais autors jau pirms vairākiem gadsimtiem iedomājies, ka atklājis Baznīcas noslēpumu, apgalvodams, ka Šķīstītavas neesot. Ar to viņš domājis, ka nav vidus­ceļa, ka ir tikai Paradīze un Elle un ka cilvēks var tapt vienīgi atpestīts vai nosodīts atkarībā no tā, ko viņš iz­raudzījies. Pēc Panlū domām, tā bija ķecerība, kāda va­rot rasties tikai bezdievja galvā. Jo Šķīstītava esot. Bet esot, bez šaubām, arī tādi laikmeti, kad uz Šķīstītavu neva­jagot pārlieku paļauties, esot laikmeti, kad nevarot būt ru­nas par piedodamu grēku. Katrs grēks tad esot nāves grēks un katra vienaldzība — noziegums. Tas esot viss vai nekas.

Panlū uz brīdi apklusa, un Rjē skaidrāk sadzirdēja aiz durvīm aurojam vēju, kas, likās, ārā pūta divtik spēcīgi. Tai pašā mirklī priesteris jau sacīja, ka visa pieņemša­nas tikums neesot saprotams šaurā nozīmē, kā visbiežāk to izskaidrojot, ka runa neesot nedz par parasto pade­vību liktenim, nedz arī par grūtu pazemošanos. Runa esot gan par pazemību, bet par tādu pazemību, kad pazemo­tais to pieņemot ar labu prātu. Protams, bērna, ciešanas

esot pazemojošas prātam un sirdij. Bet tāpēc vajagot tās pieņemt. Bet tāpēc — un Panlū apgalvoja klausītājiem, ka to, ko viņš sacīšot, nebūt neesot viegli teikt, — tāpēo vajagot tās vēlēties, jo Dievs tā vēloties. Vienīgi tādā veidā kristīgais cilvēks nesaudzēšot neko un, kad visas I izejas būšot slēgtas, nonākšot pie galvenās izvēles. Viņš s izvēlēšoties visam ticēt, lai nebūtu viss jānoliedz. Un, tā S pat kā drosmīgās sievas, kas, uzzinājušas, ka uz miesas ļ izveidojušies buboņi ir dabiskais cejš, pa kuru ķermenis izvada ārā infekciju, tai brīdī baznīcā izsaukušās: «Mans Dievs, dod viņam buboņus!» — tā kristietis pratīšot pa­ļauties uz Dieva gribu pat tad, kad tā liktos neizprotama. Jo nevarot sacīt tā: «So te es saprotu, bet tas man ir nepieņemams», vajagot mesties šā nepieņemamā pašos dziļumos, kas mums pavērušies tieši tāpēc, lai mēs varētu 9 izvēlēties. Bērnu ciešanas tagad esot mūsu rūgtā maize, it bet bez šīs maizes mūsu dvēsele ietu bojā aiz garīga bada. II Atkal kļuva dzirdama apslāpēta kņada, kas parasti pa- II vadīja Panlū tēva pauzes, kad sprediķotājs atsāka runāt 11 ar jaunu spēku, it kā klausītāju vietā jautādams, kādai tad vajagot būt cilvēka nostājai. Viņš jau nojaušot, ka dažs labs minēšot baismīgo fatālisma vārdu. Nē, viņš ne­vairoties no šī apzīmējuma, ja tikai atļaujot pievienot tam epitetu «aktīvs». Protams, viņš vēlreiz to atkārtojot, neva­jagot rīkoties tā kā kristieši Abesīnijā, par ko viņš stās- : tījis. Tāpat nedrīkstot nākt ne prātā pievienoties mēra piemeklētajiem persiešiem, kuri metuši savas drēbes uz kristīgo sanitārajiem posteņiem, skaļi piesaukdami debe­sis un lūgdami, lai tās uzsūta mēri šiem neticīgajiem, kas grib cīnīties pret slimību, kura piemeklējusi cilvēkus ar Dieva ziņu. Un, pretēji, nevajagot arī ņemt priekšzīmi no Kairas mūkiem, kas pagājušā gadsimta mēra epidēmijas laikā, sniegdami svēto vakarēdienu, ņēmuši hostiju ar pin­cetēm, lai nebūtu jāpieskaras pie karstajām un miklajām lūpām, aiz kurām varēja slēpties infekcija. Vienlīdz grē­kojot kā šie mūki, tā mēra piemeklētie persieši. Jo persie­šiem bērna ciešanas neesot nozīmējušas neko, bet mūkus turpretī pilnīgi sagrābušas savā varā gluži cilvēcīgas bai­les no sāpēm. Abos gadījumos īstā problēma palfkusi ap­slēpta. Visi bijuši kurli pret Dieva balsi. Bet esot vēl citi piemēri, ko viņš, Panlū, gribot atgādināt. Ja varot ticēt hronikām par lielo Marseļas mēra epidēmiju, tad no as­toņdesmit viena Pateicības klostera mūka pēc drudža pa­likuši dzīvi tikai četri. Un trīs 110 šiem četriem aizbēguši.

Tā vēsti hronisti, un viņu uzdevums neesot neko vairāk sacīt. Bet, to lasot,'visas Panlū tēva domas bijušas pie tā viena, kurš palicis, par spīti septiņdesmit septiņiem līķiem un, galvenais, par spīti savu triju brāju piemēram. Un, sizdams ar dūri pa kanceles malu, priesteris izsaucās:

— Mani brāļi, vajag būt tam, kurš paliek!

Nedrīkstot, protams, atteikties no piesardzības, no sa­prātīgās kārtības, ko sabiedrība ieviesusi posta sajukumā. Nevajagot klausīties tais sludinātājos, kas apgalvo, ka vajag krist ceļos un visu pamest. Vajagot sākt tikai so­ļot uz priekšu tumsā, mazliet taustoties, un mēģināt vie­nīgi darīt labu. Bet, runājot par visu pārējo, vajagot pa­likt līdz galam un paļauties uz Dievu, atstājot viņa ziņā pat bērnu nāvi un nemeklējot personīgu glābiņu.

Te Panlū tēvs atminējās bīskapa Belzena [6] dižo tēlu Marseļas mēra laikā. Viņš atgādināja, ka, epidēmijai jau ejot uz beigām, bīskaps, kurš bija darījis visu, ko pienā­kums liek, domādams, ka nav vairs nekādu līdzekļu, ieslē­dzies ar nepieciešamo proviantu savā namā, ko licis ap­jozt ar mūri; un iedzīvotāji, kuru elks viņš līdz tam bijis, jūtām krasi mainoties, kā tas gadās pārmērīgās sāpēs, saniknojušies, sakrāvuši ap viņa māju miroņus, lai aplipi­nātu viņu, un pat metuši līķus pāri mūrim, lai drošāka būtu viņa bojāeja. Tā bīskaps vienā no pēdējiem vājuma mirkļiem iedomājies izolēties no visiem nāves pasaulē, un līķi no debesīm krituši viņam uz galvas. Tā tas ir arī, runājot par mums, kuriem vajadzīga cieša pārliecība, ka mēra laikā nav un nevar būt drošas salas. Nē, vidusceļa neesot. Vajagot pieļaut.pat to, kas izraisa lielāko sašu­tumu, jo mums jāizvēloties vai nu Dievu nīst, vai mīlēt. Un kurš gan uzdrošinātos izvēlēties naidu?

— Mani brāļi, — Panlū beidzot sacīja, pavēstīdams, ka viņš esot nonācis līdz slēdzieniem, — Dieva mīlestība ir smaga mīlestība. Tā prasa pilnīgu atdevi un sevis paša neievērošanu. Bet tā vienīgā var izdzēst bērnu ciešanas un nāvi, tā vienīgā var padarīt tās nepieciešamas, jo tās saprast nav iespējams un mēs varam tikai tās pie­ņemt. Tāda ir smagā mācība, kurā es gribēju dalīties ar jums. Tāda ir ticība — nežēlīga cilvēku acīs, izšķiroša Dieva acīs — kurai mums jātuvojas. Mums jātop mēro­tiem pēc šī briesmīgā mēra. Šai virsotnē viss saplūdīs un

izlīdzināsies, no šķietamas netaisnības uznirs patiesība. Tā daudzās Dienvidfrancijas baznīcās mērī mirušie gadu simteņiem ilgi dus zem kora akmens plāksnēm, un pries­teri runā virs viņu kapu velves, un gars, ko tie sludina, pēkšņi paceļas no pīšļiem, kuros tomēr savu daļu iegul­dījuši arī bērni.

Kad Rjē gāja ārā, spēcīgs vējš ielauzās pa pavērtajām durvīm un brāzmoja ticīgajiem tieši sejā. Tas ienesa baz­nīcā lietus un slapja asfalta smaržu, kas baznīcēniem, ļāva uzminēt, kāda izskatās pilsēta, pirms vēl viņi bija izgā­juši no dievnama. Ārstam Rjē pa priekšu izgāja kāds vecs priesteris un jauns diakons, kuriem tai brīdī grūti bija noturēt galvassegas. Tomēr vecākais nemitējās pārspriest sprediķi. Viņš slavēja Panlū daiļrunīgumu, taču bija no­raizējies par svētā tēva domu pārdrošību. Pēc viņa do­mām, sprediķis pauda vairāk satraukumu nekā spēku, un Panlū vecumā priesterim neesot tiesību būt satrauktam. Jaunais diakons, noliecis galvu, lai aizsargātos no vēja, stāstīja, ka viņš bieži apciemojot svēto tēvu, viņam esot labi zināma tā attīstība un ka Panlū apcerējums būšot vēl daudz pārdrošāks, tā ka tam, bez šaubām, neesot cerību uz imprimatur[7].

— Kāda tad ir tā pamatdoma? — vecais priesteris jautāja.

Viņi bija iznākuši baznīcas priekštelpā, un vējš, kas

gaudodams uzklupa no visām pusēm, pēkšņi atņēma jau­najam diakonam valodu. Kad viņš atkal varēja parunāt, viņš tikai sacīja:

— Ja priesteris dod padomu ārstam, nevar iztikt bez pretrunām.

Tarrū, kuram Rjē vēlāk atstāstīja Panlū vārdus, sacīja, ka viņš pazīstot kādu priesteri, kas zaudējis ticību, kara laikā ieraudzīdams kādu jaunekli izdurtām acīm.

— Panlū ir taisnība, — Tarrū sacīja. — Ja nevainībai ir izdurtas acis, kristietim vai nu jāzaudē ticība, vai jā­piekrīt, ka izdur acis. Panlū negrib zaudēt ticību, viņš ies līdz galam. Tieši to viņš gribēja pateikt.

Varbūt šis Tarrū norādījums ļauj kaut kā izskaidrot nelaimīgos notikumus, kuri drīz sekoja un kuros Panlū izturēšanās likās neizprotama visiem, kas bija ap viņu? Par to varēs spriest vēlāk.

Dažas dienas pēc sprediķa Panlū pārvācās uz jaunu dzīvesvietu. Tas bija laiks, kad slimības progresa dēļ pil­sētā notika nemitīga pārkravāšanās. Un, tāpat kā Tarrū vajadzēja atstāt viesnīcu un apmesties Rjē mājā, tā arī svētais tēvs bija spiests aiziet no dzīvokļa, kuru ordenis bija viņam ierādījis, un pārcelties pie kādas vecas dāmas, lielas baznīcā gājējas, ko mēris vēl nebija skāris. Pār­kravāšanās laikā svētais tēvs bija jutis pieaugam tiklab nogurumu, kā nemieru. Un tā viņš zaudēja savas dzīvokļa saimnieces cieņu. Jo saimniece bija viņam dedzīgi slavē­jusi svētās Odiles pravietojumu, bet priesteris izrādījis vieglu nepacietību, kas, bez šaubām, bija izskaidrojama ar nogurumu. Lai kā viņš vēlāk pūlējās iemantot kaut vai vecās dāmas labvēlīgu vienaldzību, tas viņam neizdevās. Viņš bija radījis sliktu iespaidu. Un katru vakaru, pirms viņš sasniedza savu istabu, ko pārplūdināja tamborētu mežģīņu viļņi, viņam bija jāskatās uz salonā sēdošās saim­nieces muguru un jāaiznes līdzi atmiņā strups labvakarss «Labvakar, tēvs», ko vecā dāma izteica saltā balsī, pat nepagriezdamās uz viņa pusi. Vienā no tādiem vakariem, ar dunošu galvu likdamies gultā, viņš deniņos un delnas pamatnē juta uzbangojam atbrīvotiem viļņiem drudzi, kas jau vairākas dienas bija perinājies viņā.

Turpmākais ir zināms tikai pēc viņa dzīvokļa saimnieces stāstiem. No rīta viņa pa paradumam piecēlusies agri. Pēc kāda laiciņa, izbrīnījusies, ka svētais tēvs nenāk ārā no savas istabas, viņa, ilgi svārstījusies, pieklauvējusi pie durvīm. Viņa ieraudzījusi mācītāju vēl guļam pēc bez­miega nakts. To mocījis elpas trūkums, un seja izskatīju­sies vēl sārtāka, nekā parasts. Kā pati izsakās, viņa laipni piedāvājusies izsaukt ārstu, bet viņas piedāvājums ticis noraidīts ar niknumu, ko viņa uzskatot par nožēlojamu. Viņai neatlicis nekas cits kā aiziet. Mazliet vēlāk svētais tēvs pazvanījis un lūdzis viņu ienākt. Mācītājs atvaino­jies par savu nesavaldīgumu un paziņojis, ka tas nekādā gadījumā nevarot būt mēris, ka neesot manāmas nekā­das mēra pazīmes un droši vien šis nogurums drīz pār­iešot. Vecā dāma cienīgi atbildējusi, ka ne jau tāda rak­stura bažas ierosinājušas viņas piedāvājumu, ka viņa ne­raizējoties par pašas drošību, kas esot Dieva rokās, bet domājot tikai par godājamā mācītāja veselību, par kuru viņa jūtoties daļēji atbildīga. Bet, tā kā priesteris vairs neko neteicis, dzīvokļa saimniece, vēlēdamās, — ja var ticēt viņas vārdiem, — izpildīt savu pienākumu, vēlreiz piedāvājusies izsaukt ārstu. Priesteris atkal no tā attei­cies, minēdams ieganstus, kas vecajai dāmai šķituši visai neskaidri. Viņa, pēc pašas domām, sapratusi vienīgi to — un tieši tas viņai liekoties neizprotami, — ka priesteris at­sakoties no ārsta palīdzības tāpēc, ka tas nesaskanot ar viņa principiem. Viņa nospriedusi, ka īrnieka domāšanu traucē drudzis, un vairs neteikusi neko, tikai atnesusi vi­ņam zāju tējas uzlējumu.

Joprojām nolēmusi ļoti akurāti izpildīt pienākumus, ko pašreizējā situācija uzliek, viņa ik pēc divi stundām iegā­jusi slimnieku apraudzīt. Visvairāk viņu pārsteidzis tas, cik nemierīgi Panlū tēvs pavadījis visu dienu. Viņš metis nost palagus un atkal vilcis sev virsū, nemitīgi taustī­dams mitro pieri, un bieži slējies sēdus, klepodams smacē­jošu, asu un mitru klepu, līdzīgu atkārtotiem rāvieniem. Tad licies, ka viņš nespēj izraut no rīkles vates tampo­nus, kas slāpē viņu nost. Pēc katras lēkmes viņš kritis atpakaļ, acīmredzot pilnīgā bezspēkā. Beidzot viņš atkal uzrausies pussēdus un īsu brīdi raudzījies vienā punktā ar vēl aizrautīgāku nekustīgumu nekā viss iepriekšējais satraukums. Taču vecā dāma vēl arvien vilcinājusies aicināt ārstu un rīkoties pretēji slimnieka gribai. Tā va­rēja būt vienkārša drudža lēkme, lai cik iespaidīga arī likās.

Vēlāk, pēcpusdienā, viņa mēģinājusi runāt ar priesteri, bet tas atbildējis tikai dažus neskaidrus vārdus. Viņa atkārtojusi savu priekšlikumu. Bet tad svētais tēvs pie­cēlies gultā sēdus un, klepus dēļ gandrīz vai noslāpdams, skaidri atbildējis, ka negribot ārstu. Tai mirklī saimniece nolēmusi nogaidīt līdz otram rītam un, ja svētā tēva ve­selības stāvoklis tad vēl nebūs uzlabojies, piezvanīt pa telefonu uz numuru, ko Ransdoka aģentūra desmitiem reižu ik dienas atkārtoja pa radio. Joprojām vērīga pret saviem pienākumiem, viņa nolēmusi ieiet pie īrnieka naktī un uzraudzīt viņu. Bet vakarā, pasniegusi viņam svaigu zāļu tējas uzlējumu, saimniece gribējusi uz brīdi atlais­ties gultā, taču aizmigusi un pamodusies tikai otrā rītā, mazā gaismiņā. Viņa steigusies uz slimnieka istabu.

Svētais tēvs izstiepies nekustīgi gulējis. Vakarējo ār­kārtīgo sārtumu sejā nomainījis zilgans pelēkums, kas jo vairāk dūries acīs tāpēc, ka seja joprojām bijusi tukla. Svētais tēvs stīvi raudzījies uz mazo, raibām pērlītēm greznoto griestu lampu, kas karājusies virs gultas. Veca­jai dāmai ienākot, viņš pagriezis galvu. Pēc dzīvokļa saimnieces izteicieniem, tai brīdī viņš izskatījies tā, it kā visu nakti būtu svaidījies drudzī un tagad palicis pavi­sam bez spēka, lai uz kaut ko reaģētu. Viņa apjautāju­sies, kā slimnieks jūtoties. Un dīvaini vienaldzīgā balsī, kuras noskaņa saimnieci pārsteigusi, viņš atbildējis, ka jūtoties slikti, bet ārsta nevajagot, pietikšot ar to, ka viņu nogādāšot slimnīcā, lai viss būtu izdarīts pēc likumtV Vecā dāma šausmās metusies pie telefona.

Rjē ieradās divpadsmitos dienā. Noklausījies dzīvokja saimnieces stāstu, viņš tikai sacīja, ka Panlū esot tais­nība, droši vien jau viss bijis par vēlu. Svētais tēvs sa­gaidīja viņu ar to pašu vienaldzīgo izskatu. Rjē viņu izmeklēja un bija pārsteigts, neatklādams nevienu no bu- boņu mēra vai plaušu mēra simptomiem, tikai plaušu aiz- sērējumu un elpas trūkumu. Tomēr pulss bija Joti vājš, un slimnieka vispārējais stāvoklis radīja stipras bažas, tā ka cerību bija maz.

— Jums nav neviena no galvenajiem slimības simpto­miem, — ārsts sacīja Panlū, — ,Taču, patiesību sakot, šaubas ir, un man jūs jāizolē.

Svētais tēvs dīvaini, it kā aiz pieklājības pasmaidīja, bet cieta klusu. Rjē izgāja piezvanīt pa telefonu un atkal atgriezās. Viņš raudzījās uz garīdznieku.

— Es palikšu pie jums, — viņš klusi teica.

Priesteris it kā atdzīvojās un pievērsa ārstam acis, kurās

atkal, šķiet, bija tāds kā siltums. Tad viņš ar grūtībām izrunāja vārdus, tā ka nevarēja saprast, vai viņš to saka skumji vai nei

— Paldies, — viņš teica. — Bet garīdzniekiem draugu nav. Viņi pajaujas vienīgi uz Dievu.

Viņš palūdza krucifiksu, kas stāvēja gultas galvgalī, un, kad viņam to pasniedza, novērsās, lai tajā lūkotos.

Slimnīcā Panlū vairs neatvēra lūpas. Viņš, it kā būtu nedzīvs priekšmets, ļāvās visām procedūrām, tikai neiz­laida vairs no rokām krucifiksu. Tomēr priestera slimība nebija īsti noskaidrota. Rjē joprojām māca šaubas. Tas bija mēris un nebija mēris. Starp citu, jau labu laiku mērim, šķiet, labpatika jaukt pēdas un maldināt diagno­zes noteicējus, Taču Panlū tēva gadījumā, kā vēlāk izrā­dījās, šaubām nebija pamata.

Drudzis pieņēmās. Klepus kļuva aizvien asāks un mo­cīja slimnieku visu dienu. Vakarā priesteris beidzot iz- klepoja vates kunkuli, kas viņu slāpēja nost. Tas bija sarkans. Arī drudža kratīts, Panlū saglabāja savu vienai- dzīgo skatienu, un, kad otrā rītā viņu atrada mirušu, pa pusei izgāzušos 110 gultas, viņa skatiens nepauda neko. Uz viņa kartītes uzrakstīja «Nenoskaidrots gadījums.»

Visu svēto diena togad nebija tāda pati kā parasti. Protams, laiks bija atbilstošs apstākļiem. Tas bija strauji mainījies, un vēlīnā karstuma vietā uzreiz bija iestājušās vēsas dienas. Tāpat kā citus gadus, tagad nepārtraukti pūta auksts vējš. Lieli mākoņi traucās 110 vienas ap­vāršņa malas uz otru, apsedzot ar savu ēnu namus, uz kuriem, kad tie bija aizslīdējuši, atkal krita novembra saltā, zeltainā gaisma. Bija parādījušies pirmie lietus­mēteļi. Bet īpaši dūrās acīs pārsteidzoši daudzie impreg­nētie, spīdīgie audumi. Patiešām, avīzes taču bija rak­stījušas, ka pirms divsimt gadiem dienvidos, lielo mēru laikā, ārsti valkājuši tādas ar eļļu piesūcinātas drānas, lai aizsargātos pret slimību. Veikali bija izmantojuši šo ziņu, lai pārdotu veselu krājumu no modes izgājušu ap­ģērbu, kuriem, kā visi cerēja, vajadzēja nodrošināt imu­nitāti.

Bet visas šīs gadalaikam raksturīgās pazīmes nespēja likt cilvēkiem aizmirst, ka Šogad kapsētas ir pamestas. Citus gadus šai laikā tramvajos plūstin plūda salkana krizantēmu smarža, un veselas procesijas sieviešu devās uz vietām, kur bija apbedīti viņu tuvinieki, lai rotātu zie­diem to kapus. Tā bija diena, kad dzīvie mēģināja atlī­dzināt nelaiķim atšķirtību un aizmirstību, kurā bija to pametuši ilgus mēnešus. Bet šogad neviens vairs negri­bēja domāt par mirušajiem. Pareizāk sakot, par tiem jau tāpat domāja pārāk daudz. Tagad nebija jēgas iet pie viņiem ar nelielu nožēlu un lielu grūtsirdību. Viņi vairs nebija pamestie, pie kuriem vienu dienu gadā cilvēki iet taisnoties. Viņi bija nepiederīgie, kurus visi gribēja aiz­mirst. Tāpēc Mirušo piemiņas svētki šogad tikpat kā netika atzīmēti. Kā sacīja Kotārs, kura valodā Tarrū saklausīja arvien vairāk ironijas, katru dienu bija Mirušo svētki.

Un patiešām — mēra gaviļu ugunis krematorijas krāsnī dega aizvien līksmāk. Upuru skaits, taisnība gan, tagad vairs nepieauga diendienā. Bet šķita, ka mēris ir ērti iekār­tojies savā kulminācijas stadijā un izdara savas kārtējās slepkavības precīzi un akurāti kā akurāts ierēdnis. Vis­pār un pēc kompetentu cilvēku uzskatiem, tā bija laba zīme. Mēra attīstības diagramma ar tās nepārtraukto kā­pumu un pēc tam ~~ garo horizontālo līniju likās pavi­sam iepriecinoša, piemēram, ārstam Rišāram. «Tā !r laba, tā Ir ļoti iaba diagramma,» viņš sacīja. Viņš uzskatīja, ka slimība sasniegusi, kā viņš teica, kāpņu laukumu. Turpmāk tā varēja tikai mazināties. Pēc viņa domām, to bija panācis jaunais Kastela serums, kuram patiešām da­žos gadījumos bija necerēti labi rezultāti. Vecais Kastels neiebilda, taču domāja, ka patiesībā paredzēt nevarot neko, jo epidēmiju vēsturē atzīmēti ari gadījumi, kad slimība atkal pēkšņi uzliesmojusi. Prefektūra, kas jau sen vēlējās sniegt kādu mierinājumu sabiedrības prātiem, bet kam mēris nedeva šādu iespēju, bija nodomājusi sasaukt ārstu sapulci, kurā tiem vajadzētu ziņot par šo jautājumu, kad piepeši mēris novāca ārstu Rišāru, arī viņu, un tieši uz slimības «kāpņu laukuma».

Administrācija, kuru, bez šaubām, dziji satrauca šis piemērs, kas galu galā taču vēl nekā nepierādīja, atkal ieslīga pesimismā — tikpat nekonsekventi, kā sākumā bija ļāvusies optimismam. Kastels pa to laiku gatavoja savu serumu, cik rūpīgi vien varēja. Katrā ziņā, nebija nevie­nas sabiedriskas ēkas, kas nebūtu pārvērsta slimnīcā vai lazaretē, un, ja prefektūra vēl aizvien tapa saudzēta, tad tika! tāpēc, ka vajadzēja taču paturēt kādu vietu, kur sapulcēties. Bet vispār, raugoties pēc mēra relatīvās no­turības šai laikā, Rjē paredzētās kārtības robežas nekādi netika pārkāptas. Ārstiem un to palīgiem, kas strādāja ar vislielāko sasprindzinājumu, nevajadzēja domāt, ka nāk­sies pūlēties vēl smagāk. Vajadzēja tikai regulāri, ja tā var sacīt, turpināt šo pārcilvēcisko darbu. Plaušu saslim­šanas gadījumi, kas bija konstatēti jau agrāk, tagad pa­vairojās visās pilsētas malās, it kā vējš aizdedzinātu un uzpūstu krūtīs ugunsgrēkus. Vemjot asinis, slimnieki drīz izdzisa. Inficēšanās briesmas ar šo jauno epidēmijas formu kjuva lielākas. īstenībā gan speciālistu ieskati šai jau­tājumā allaž bijuši pretrunīgi. Lielākas drošības labad sanitārais personāls tomēr joprojām elpoja zem plāna, dezinficēta auduma maskām. Pēc pirmā acu uzmetiena varēja likties, ka slimība atkal iet plašumā. Bet, tā kā saslimšana ar buboņu mēri notika retāk, iestājās zināms līdzsvars.

Tomēr radās citi iegansti satraukumam apgādes grū­tības, kas jo dienas, jo pieauga. Uzplauka arī spekulā­cija, un par pasakainām cenām tika piedāvātas pirmās nepieciešamības preces, kuru parastajā tirgū trūka. Na­badzīgās ģimenes līdz ar to nonāca joti grūtā stāvoklī, turpretī bagātajām ģimenēm netrūka gandrīz nekā. Tai laikā, kad mērim ar iespaidīgo objektivitāti, kādu tas ieviesa savā darbības jomā, vajadzēja stiprināt mušu pilsoņu vienlīdzību, tas pilnīgi pretēji, dabiski aktivizē­joties egoismam, vēl vairāk saasināja cilvēku sirdī ne­taisnības izjūtu. Protams, palika pilnīgā līdztiesība nāves priekšā, bet pēc tās neviens netiecās. Nabagie, kas cieta badu, ar jo lielākām ilgām domāja par kaimiņu pilsētām un laukiem, kur dzīve bija brīva un kur maize nebija tik dārga. Tā kā šeit trūka uztura, radās, starp citu, nesa­prātīga doma, ka vajadzētu atļaut viņiem braukt projām. Un tā beidzot izplatījās sauklis, ko reizēm varēja lasīt uz sienām un ko citreiz izkliedza, prefektam garām ejots «Maizi vai gaisu!» Sis ironiskais lozungs izraisīja dažas demonstrācijas, kuras gan tika drīz izklīdinātas, bet kuru nopietnais raksturs nevienam nepalika nepamanīts.

Avīzes, protams, paklausīja saņemtajām instrukcijām rakstīt katrā ziņā tikai optimistiski. Palasot tās, bija jā­secina, ka pašreizējo situāciju vislabāk raksturo «aiz­kustinošais miera un aukstasinības piemērs», kādu rādot mūsu iedzīvotāji. Bet pašas rnūros ieslēgtajā pilsētā, kur nekas nepalika noslēpums, nevienu nevarēja maldināt šis «piemērs», ko rādīja mūsu ļaudis. Un, lai rastos pareizs .priekšstats par minēto mieru un aukstasinību, vajadzēja tikai ieiet kādā no karantīnas iestādēm vai izolācijas no­metnēm, kuras bija iekārtojusi pilsētas administrācija. Iegadījās tā, ka stāstītājam vienmēr bija jābūt citur un viņš tās nav iepazinis. Tāpēc viņš šeit var atsaukties tikai uz Tarrū liecību.

Savās piezīmju burtnīcās Tarrū stāsta, kā viņš kopā ar Rambēru apmeklējis pilsētas stadionā iekārtoto izolācijas nometni. Stadions atrodas gandrīz pie pašiem pilsētas vārtiem; vienā pusē tam ir iela, pa kuru brauc tramvaji, bet otrā pusē — klaji, neapbūvēti zemes gabali, kas aiz­stiepjas līdz pat plakankalnes malai, uz kuras uzcelta pil­sēta. To parasti ieskauj augsta cementa siena, un vaja­dzēja tikai nolikt sargkareivjus pie visiem četriem vār­tiem, lai izbēgt no turienes kļūtu gandrīz neiespējami. Tāpat mūris kavēja ļaudīm ārpusē apgrūtināt ar savu ziņkāri nelaimīgos cilvēkus, kas atradās karantīnā. Tie savukārt augu dienu dzirdēja, lai arī neredzēja, garām braucošo tramvaju troksni un pēc dobjākas vagonu rībo­ņas uzminēja stundas, kad iestādēs sākās vai beidzas darbs. Tā viņi zināja, ka dzīve, no kuras viņi bija iz­slēgti, turpinājās dažus metrus no viņiem un ka cementa siena šķīra divas pasaules, kas bija svešākas viena otrai nekā tad, ja viņi un ārpusē dzīvojošie atrastos uz dažā­dām planētām.

Tā bija kādas svētdienas pievakare, ko Tarrū un Ram­bērs izvēlējās, lai dotos uz stadionu. Viņus pavadīja Gon­saless, futbolists, kuru Rambērs bija atkal sastapis un kurš galu galā bija ar mieru noteiktās maiņās piedalīties nometnes uzraudzībā. Rambēram vajadzēja viņu iepazīs­tināt ar nometnes pārvaldnieku. Satiekoties ar abiem vī­riešiem, Gonsaless bija sacījis, ka šī esot tieši tā stunda, kad pirms mēra viņš ģērbies, lai sāktu maču. Tagad, kad stadioni bija rekvizēti, tas vairs nebija iespējams, un Gonsaless jutās un arī izskatījās pavisam dīkdienīgs. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc viņš uzņēmās uzrau­dzību, gan ar nosacījumu, ka strādās tikai nedēju noga­lēs. Debesis bija pa pusei apmākušās, un Gonsaless, iz­slējis degunu, ar nožēlu piebilda, ka tāds laiks — ne lie­tains, ne karsts — esot pats labākais kārtīgai futbola spēlei. Viņš kā mācēdams atsauca atmiņā ziedes smaržu ģērbtuvēs, tribīnes, kas draudēja vai sabrukt, spilgtos triko kreklus laukuma rudās zemes fonā, spēles puslai­kos citronu vai limonādi, kas dursta izkaltušo rīkli ar tūkstoš atspirdzinošām adatiņām. Tarrū, starp citu, pie­zīmē, ka visu garo ceļa gabalu pa priekšpilsētas grum­buļainajām ielām futbolists nemitīgi spārdījis oļus, kas pagadījušies pa kājām. Viņš mēģinājis tos iespert tieši notekas caurumā un, kad tas izdevies, sacījis; «Viens— nulle.» Beidzis vilkt cigareti, viņš izspļāvis smēķa galu un centies to gaisā uztvert ar kāju. Stadiona tuvumā bērni rotaļājās ar bumbu, kas aizripoja pie garām ejoša­jiem vīriem, un Gonsaless nostājās tā, lai to precīzi at­sistu atpakaļ.

Beidzot viņi iegāja stadionā. Tribīnes bija ļaužu pilnas, bet pa visu laukumu bija izvietotas teltis, vairāki simti sarkanu telšu, kuru iekšienē jau no tālienes varēja redzēt baķos saritinātas segas un gultas veļu. Tribīnes bija at­stātas, lai lietus laikā vai svelmē iriternētie varētu tur patverties. Līdz ar saulrietu viņiem vajadzēja atgriezties teltīs. Zem tribīnēm atradās dušas telpas, kas arī tika izmantotas, un kādreizējās futbolistu ģērbtuves, kas bija pārvērstas par kantoriem un lazaretēm. Lielākā daļa in- ternēto pildīja tribīnes. Citi klaiņoja gar dušām. Daži bija notupušies pie savas telts ieejas un raudzījās apkārt klīstošu skatienu. .Tribīnēs daudzi zvilnēja un likās kaut ko gaidām.

— Ko viņi dara visu dienu? — Tarrū jautāja Ram­bēram.

— Neko.

Patiesi, gandrīz visiem rokas bija tukšas un dīki zvā- rojās gar sāniem. Šis milzīgais ļaužu kopums izturējās neparasti klusu.

— Pirmajās dienās viņi šeit nesapratās savā starpā, — Rambērs teica, — bet tad viņi sāka runāt ar katru dienu mazāk un mazāk.

Ja var ticēt tam, kas rakstīts piezīmēs, Tarrū saprata šos cilvēkus, viņš it kā redzēja tos pašā sākumā sablīvē­tus teltis, kur tie klausījās mušas sīcam vai kasījās, it kā dzirdēja tos izkliedzam savas dusmas vai bailes, kad at­radās kāda atsaucīga auss. Bet, kopš nometne bija pār­pildīta, atsaucīgas ausis atradās aizvien retāk un retāk. Tā nu neatlika nekas cits kā klusēt un neuzticēties citiem. Patiešām tāda kā neuzticēšanās vēdīja no pelēkajām un tomēr spožajām debesīm uz iesarkano nometnes zemi.

Jā, viņus visus bija apzīmogojusi neuzticēšanās. Tā kā viņi bija atšķirti no citiem, tad tas nenotika bez iemesla, un pēc viņu sejām varēja redzēt, ka viņi meklē šo iemeslu un baidās. Visiem, kurus Tarrū uzlūkoja, bija dīks ska­tiens, visiem, liekas, sagādāja ciešanas atšķirtība no tā, kas piepildīja viņu dzīvi. Un, tā kā viņi nevarēja vien­mēr domāt par nāvi, viņi nedomāja neko. Viņi bija atva­ļinājumā. «Taču ļaunākais ir tas,» Tarrū raksta, «ka viņi aizmirsti un zina to. Tie, kas viņus agrāk pazina, aiz­mirsuši viņus, jo domā par kaut ko citu, un tas ir sa­protams. Bet tie, kas viņus mīl, aizmirsuši viņus tāpēc, ka pārlieku noguruši, pūlēdamies un gudrodami, kā pa­ātrināt viņu izkļūšanu no nometnes. Domādami par to, kā dabūt viņus ārā, tie vairs nedomā par pašiem cilvē­kiem, kuri iznāks ārā. Arī tas ir normāli. Un galu galā mēs redzam, ka neviens nav īsti spējīgs domāt par otru pat vislielākajā nelaimē. Jo īsti domāt par kādu nozīmē domāt par viņu minūti pēc minūtes, neļaujot nekam sevi izklaidēt — nedz saimniecības rūpēm, nedz sīcošai mu­šai, nedz ēdienreizei, nedz niezēšanai. Bet vienmēr ir mu­šas, kas sīc, un vienmēr kaut kas niez. Tāpēc dzīve ir tik grūti dzīvojama. Un viņi to labi zina.»

Viņus atkal uzmeklēja nometnes pārvaldnieks un sa­cīja, kāds Otona kungs vēloties viņus redzēt. Viņš ieveda

Gonsalesu savā kantorī un pavadija abus pārējos lidz tribīnes kaktam, kur nomaļus sēdēja tiesnesis Otons, kurš, nācējus ieraudzījis, piecēlās. Viņš arī tagad bija ģērbies tāpat kā agrāk un valkāja to pašu iestīvināto apkaklīti. Tarrū tikai ievēroja, ka matu šķipsnas uz deniņiem stipri izspūrušas un viena no kurpju auklām atraisījusies. Ties­nesis izskatījās noguris un ne reizes nepa vērās sarunu biedriem sejā. Viņš teica, ka priecājoties, viņus redzē­dams, un lūdza pateikties ārstam Rjē par visu, ko tas darījis.

Pārējie klusēja.

— Es ceru, — tiesnesis pēc kāda bri/.a sacīja, — ka Filipam nebija daudz jāmokās.

Pirmoreiz Tarrū dzirdēja viņu saucam dēlu vārdā un saprata, ka ir kaut kas mainījies. Saule rietēja, un starp diviem mākoņiem tās stari sāniski krita uz tribīnēm, iespīdot visiem trim sejā.

— Nē, — Jarrū atbildēja, — nē, viņš patiešām nemo­cījās.

Kad viņi gāja projām, tiesnesis vēl aizvien raudzījās uz to pusi, no kuras spīdēja saule.

Viņi devās atvadīties no Gonsalesa, kas patlaban pē­tīja uzraugu maiņu grafiku.

Spiezdams viņiem roku, futbolists smējās.

— Es atradu vismaz ģērbtuves, — viņš sacīja, — tās vēl ir tādas pašas.

Drīz pēc tam — pārvaldnieks pašlaik vadīja Tarrū un Rambēru atpakaj — tribīnēs kļuva dzirdama skaļa krak- šķēšana. Un tad pa skaļruņiem, kurus labajos laikos iz­mantoja, lai pavēstītu mača rezultātu vai iepazīstinātu skatītājus ar komandām, kāds nazālā balsī paziņoja, ka internētajiem jāatgriežas teltīs, lai varētu tikt izdalītas vakariņas. Ļaudis gausi atstāja tribīnes un šļūcošiem so­ļiem aizvilkās uz teltīm. Kad visi bija savās vietās, divi elektriskie ratiņi, kādus var redzēt stacijās, ar diviem milzīgiem katliem sāka slīdēt starp telšu rindām. Cilvēki izstiepa rokas, divi zupas kausi, iegrimdami divos katlos un paceldamies no tiem, izlējās divos kareivju katliņos. Ratiņi brauca tālāk. Tas pats atkārtojās pie nākamās telts.

— Jūs jau izmantojat tehniku, — Tarrū sacīja nomet­nes pārvaldniekam.

— Jā, — tas apmierināts atbildēja, spiezdams viņiem roku, — tā jau ir tehnika.

Jau krēsloja, un debesis bija noskaidrojušās. Maiga, vēsa gaisma lējās pār nometni. Rāmajā vakarā visās ma­lās dzirdēja šķindam karotes un šķīvjus. Virs teltīm lidi­nājās sikspārņi un pēkšņi pazuda. Viņpus mūra, sliežu pārmijās, nokaucās tramvajs.

— Nabaga tiesnesis, — Tarrū murmināja, iziedams pa vārtiem. — Vajadzētu kaut ko darīt viņa labā. Bet kā lai palīdz tiesnesim?

Pilsētā bija ari vairākas citas nometnes, bet, trūkstot tiešai informācijai, stāstītājs, kuram rūp precizitāte, ne­var neko vairāk pateikt. Taču var sacīt, ka tādu nometņu pastāvēšana vien, smaka, ar kuru bija piesūkušies cil­vēki, kas no tām atgriezās, skaļruņu dārdošās balsis va­kara krēslā, noslēpumainie mūri un bailes no šīm nolā­dētajām vietām stipri nomāca mūsu pilsētas iedzīvotājus un vēl vairāk palielināja vispārējo apjukumu un satrau­kumu. Aizvien biežāk notika starpgadījumi un sadursmes ar administrāciju.

Tomēr novembra beigās rīti kļuva ļoti vēsi. Spēcīgas lietusgāzes, aumaļām palodamas, nomazgāja bruģi, no­skaloja debesis spodras, un, tīras no mākoņiem, tās jumās pār spīdīgajām ielām. Bezspēka saule ik rītu meta pār pilsētu dzirkstošu, ledainu gaismu. Taču pievakarē gaiss atkal kļuva siltenāks. Tādu brīdi izvēlējās Tarrū, lai šo to pastāstītu par sevi ārstam Rjē.

Kādu vakaru ap desmitiem pēc garas un nogurdinošas dienas Tarrū pavadīja Rjē, kas devās kārtējā vizītē pie vecā astmas slimnieka. Pār vecā kvartāla namiem maigi vizēja debesis. Liegs vējš bez trokšņa pūta tumšajos ielu krustojumos. Abiem vīriešiem, kas bija nākuši no klusa­jām, mierīgajām ielām, tūlīt uzklupa večuks ar savu pļā­pāšanu. Viņš tiem pavēstīja, ka netrūkstot tādu cilvēku, kuri neesot mierā ar to, ka treknākais kumoss vienmēr tie­kot vieniem un tiem pašiem, kad vadzis pilns, tas galu galā lūstot, un laikam jau — te viņš saberzēja rokas — neiztikšot bez plūkšanās. Kamēr ārsts viņu izmeklēja, viņš nemitējās skaidrot jaunākos notikumus.

Augšā dzirdēja soļus. Pamanījusi Tarrū ziņkāres pilno skatienu, vecā sieva paskaidroja, ka tur, uz terases, stai­gājot kaimiņienes. Viņa arī pastāstīja, ka no augšas pa­veroties ļoti skaists skats un namu terases bieži esot vienā pusē savienotas, tā ka šī kvartāla sievietes varot apcie­mot cita citu, nemaz neizejot ārā no mājas.

— Jā, jā, — vecais sacīja. — Uzkāpiet augšā. Jur ir tīrs gaiss,

Jerase bija tukša, tur atradās tikai trīs krēsli. Raugo­ties uz vienu pusi, cik tālu vien skatiens sniedzās, viņi redzēja tikai terases, kas beigās piekļāvās tumšam, klin­šainam blāķim, kurā viņi atšķīra pirmo pakalnu. Otrā pusē, pāri dažām ielām un neredzamajai ostai, skatiens aizslīdēja līdz apvārsnim, kur neskaidrā virmojumā sa­plūda debess un jūra. Aiz tumšajiem izciļņiem, kas, kā viņi zināja, bija klintis, ik pēc noteikta starplaika paspī­dēja blāva gaisma, kuras avots palika neredzams: bākas starmeši kopš pavasara joprojām darbojās, rādot ceļu ku­ģiem, kas nogriezās uz citām ostām. Vēja izslaucītajās un nospodrinātajās debesīs mirdzēja spožas zvaigznes, un tā­lās bākas blāzma laiku pa laikam iemeta tur drīz gaisto­šus, palsus pelnus. Vējš atnesa šurp sīvu garšvielu un akmens smaržu. Visapkārt bija pilnīgs klusums.

— Te ir labi, — Rjē sacīja apsēzdamies. — It kā mē­ris nekad nebūtu uzkāpis līdz šejienei.

Tarrū bija pagriezis muguru un raudzījās jūrā.

— Jā, — viņš pēc brīža sacīja, — te ir labi.

Viņš apsēdās blakus ārstam un vērīgi to uzlūkoja. De­besīs trīsreiz uzblāzmoja gaisma. No ielas dziļuma līdz viņiem aizskanēja trauku šķindoņa. Mājā noklaudzēja kā­das durvis.

— Rjē, — Tarrū ierunājās ļoti dabiskā tonī, — jūs taču nekad neesat mēģinājis uzzināt, ka es esmu? Vai jūs jū­tat pret mani draudzību?

— Jā, — ārsts atbildēja, — es jūtu pret jums drau­dzību. Bet līdz šim mums nekad nebija laika.

— Jauki. Tas mani nomierina. Vai gribat, lai šī būtu mūsu draudzības stunda?

Atbildes vietā Rjē" pasmaidīja.

— Nu labi, tad klausieties …

Dažas ielas tālāk kāds automobilis, liekas, ilgi slīdēja pa slapjo bruģi. Tas aizbrauca, un pēc tam neskaidri iz­saucieni tālumā vēlreiz Iztraucēja klusumu. Tad pār abiem vīriešiem atkal uzgūla klusums ar visu debesu un zvaig­žņu svaru. Tarrū bija piecēlies un uzmeties uz terases margām iepretim Rjē, kas palika iegrimis savā sēdeklī. No ārsta sejas nebija redzams nekas, tikai pret debesīm iezīmējās smagnējs siluets. Tarrū runāja ilgi, un apmē­ram tāds bija, atmiņā atjaunots, viņa stāstījums:

«Vienkāršības labad, Rjē, sacīsim, ka es jau cietu no mēra ilgi pirms tam, kad iepazinu šo pilsētu un epidē­miju. Ar to pietiek, lai saprastu, ka esmu tāds pats kā visi. Taču ir cilvēki, kas to nezina vai kas jūtas labi šādā stāvoklī, un cilvēki, kuri to apzinās un gribētu no tā iz­kļūt. Es vienmēr esmu gribējis no tā izkļūt.

Kad biju jauns, es dzīvoju ar domu, ka esmu nevainīgs, tas ir, vispār bez jebkādas domas. Es neraizējos ne par ko, sāku savu karjeru, kā pieklājas. Viss man veicās, es jutos brīvi inteliģences aprindās, ļoti labi sieviešu sabied­rībā, un, ja ari man bija kādas rūpes, tās izgaisa, tāpat kā radušās. Kādu dienu es sāku domāt. Tagad..,

Jāsaka, es nebiju trūcīgs, kā jūs. Mans tēvs strādāja prokuratūrā, un tas jau ir zināms stāvoklis sabiedrībā. Tomēr viņš to neuzsvēra, būdams pēc dabas lāga vīrs. Mana māte bija vienkārša un pieticīga, es viņu vēl aiz­vien mīlu, taču labāk par to nerunāt. Tēvs aizrautīgi no­darbojās ar mani, un man pat liekas, viņš mēģināja mani saprast. Viņam bija savas dēkas ārpus mājas, tagad es par to esmu pārliecināts, un tomēr tas manī neizraisa ne mazāko sašutumu. Sai ziņā viņš izturējās tā, kā tas no viņa bija sagaidāms, — neapvainojot nevienu. īsi sakot, viņš nebija nekāda neikdienišķā personība, un šodien, kad viņš ir miris, es saprotu: ja ari viņš nedzīvoja kā svētais, tomēr nekādā gadījumā nebija slikts cilvēks. Viņš vien­mēr izvēlējās vidusceļu, tas ir viss, un šāda tipa cilvēki allaž izraisa pret sevi pietiekamas simpātijas, lai viņi va­rētu turpināt tādā pašā garā.

Tomēr viņam piemita viena īpatnība: viņa vismīļākā grāmata bija Sē plašais vilcienu saraksts. Tas nenozīmē, ka mans tēvs daudz ceļoja; atvaļinājuma laikā gan viņš parasti brauca uz Bretaņu, kur viņam piederēja neliels īpašums. Bet viņš varēja jums tūlīt precīzi pateikt Parī­zes—Berlīnes vilciena atiešanas un pienākšanas laiku, ar kādiem vilcieniem jābrauc, lai dotos no Lionas uz Varšavu, turklāt arī, cik kilometru ir no vienas galvaspilsētas līdz jebkurai citai. Vai jūs varat pateikt, kā jābrauc no Brian- sonas uz Samonī? [8] tāds jautājums samulsinātu ikvienu stacijas priekšnieku. Bet mans tēvs neapmulsa. Gandrīz katru vakaru viņš vingrinājās, bagātinādams savas zi­nāšanas šai nozarē, un pat lepojās ar to. Mani tas ļoti

uzjautrināja, un es bieži iztaujāju viņu, ar sajūsmu pār­baudīdams viņa atbildes Sē sarakstā un atzīdams, ka viņš nav kļūdījies. Šie mazie vingrinājumi mūs ļoti tu­vināja, jo es viņam biju klausītājs, kura labo gribu viņš prata novērtēt. Un, ja man jāsaka, tad es uzskatīju, ka šis pārākums attieksmē uz dzelzceļa satiksmi nav mazāk vērts kā pārākums jebkurā citā nozarē.

Bet es sāku izplūst sīkumos un varbūt piešķiru pārāk lielu nozīmi šim godīgajam cilvēkam. Jo galu galā vi­ņam bija tikai netieša ietekme uz manu lēmumu. Viņš sagādāja tam ieganstu, ne vairāk. Tātad, kad man bija septiņpadsmit gadu, tēvs uzaicināja atnākt viņu paklau­sīties. Runa bija par kādu svarīgu prāvu zvērināto tiesā, un, protams, viņš cerēja parādīties man vislabākajā gaismā. Es domāju arī, ka viņš gaidīja vēl vairāk, proti, ka šī ceremonija, kas spēj stipri ietekmēt jaunekļu iztēli, pamudinās mani izvēlēties to pašu karjeru, kādu bija iz­vēlējies viņš. Es biju ar mieru, tāpēc ka tas darīja prieku tēvam un arī tāpēc, ka man bija interesanti viņu redzēt un dzirdēt citā lomā, nevis tajā, ko viņš tēloja mūsu vidū. Neko vairāk es nedomāju. Tas, kas notika tiesas zālē, man vienmēr bija licies kaut kas tikpat dabisks un nenovēršams kā 14. jūlija parāde vai godalgu izdalīšana. Man par to visu bija stipri abstrakts priekšstats, kas nebūt nekavēja pieņemt tēva uzaicinājumu.

Taču no tās dienas man atmiņā palicis tikai viens tēls — vainīgais. Es domāju, ka viņš patiešām bija vai­nīgs, vienalga'kādā pārkāpumā. Bet šis sīkais, ap trīs­desmit gadu vecais cilvēks ar plānajiem, rudajiem ma­tiem likās tik cieši apņēmies atzīt visu, tik patiesi izbi­jies par to, ko bija nodarījis, un no tā, ko tagad ar viņu darīs, ka jau pēc dažām minūtēm es vairs neredzēju neko citu, vienīgi viņu. Viņš izskatījās pēc pūces, kuru izbiedējusi pārlieku spilgta gaisma. Kaklasaites mezgls viņam bija sagriezies šķībi pret apkaklītes stūri. Viņš visu laiku grauza tikai vienas — labās rokas nagus… īsi sakot, es neuzsvēršu, jūs jau saprotat, ka viņš bija dzīvs.

Bet es, es to atskārtu pēkšņi, jo līdz tam biju domājis par viņu, izmantodams ērto «apsūdzētā» kategoriju. Ne­varu sacīt, ka tobrīd būtu aizmirsis savu tēvu, bet kaut kas sažņaudza man iekšas, nekas vairs nesaistīja manu uzmanību, tikai apsūdzētais. Es neklausījos un nedzir­dēju vairs gandrīz neko, es apjautu, ka šo dzīvo cilvēku grib nogalināt, un neapvaldāms instinkts kā milzu vilnis aiznesa mani viņam blakus ar tādu kā spītīgu apmātību, īstenībā atjēdzos tikai tad, kad tēvs sāka apsūdzības runu.

Savā sarkanajā mantijā viņš bija gluži pārvērties — ne vairs lādzīgs, ne sirsnīgs; mutē viņam ņudzēja bez- galgaras frāzes, kas nemitīgi izvijās no tās kā čūskas. Un es sapratu, ka sabiedrības vārdā viņš prasa šā cil­vēka nāvi, ka viņš pat prasa, lai tam nocērt galvu. Tais­nība, viņš gan sacīja tikai: «Sai galvai jākrīt.» Bet galu galā tur jau nav lielas starpības. Un, tik tiešām, tas bija viens un tas pats, jo viņš dabūja šo galvu. Tikai turpmā­kais vairs nebija viņa darbs. Un es, sekodams prāvai līdz galam, izjutu vienīgi ar šo nelaimīgo tik reibinoši sir­snīgu tuvību, kādu nekad nebiju jutis pret tēvu. Taču pēc tradīcijas tēvam bija jābūt klāt apsūdzētā beidzamajos brīžos, kā to pieklājīgi dēvē, lai gan tā saucama par vis­nejēdzīgāko slepkavību.

Kopš tā laika es nespēju bez riebuma paskatīties uz Šē vilcienu sarakstu. Kopš tā laika ar drausmām sāku inte­resēties par tiesu,-nāves spriedumiem un to izpildīšanu un, reiboņa pārņemts, apjautu, ka mans tēvs noteikti jau daudzas reizes bijis klāt slepkavībā un tas noticis tieši tais dienās, kad viņš cēlās joti agri. Jā, tādos gadījumos viņš uzvilka modinātāju. Es neuzdrīkstējos par to runāt ar māti, taču sāku viņu uzmanīgāk vērot un sapratu, ka viņu ar tēvu vairs nesaista nekas un visa viņas dzīve ir tikai pašaizliedzīga atsacīšanās. Tas man palīdzēja piedot viņai, kā es toreiz sacīju. Vēlāk uzzināju, ka ne­bija jau ko piedot, tāpēc ka visu mūžu, līdz laulībām, viņa bija dzīvojusi trūkumā un nabadzība bija iemācījusi viņu samierināties ar visu.

Jūs, bez šaubām, gaidāt — es sacīšu, ka tūlīt aizgāju no mājām. Nē, es vēl palikti vairākus mēnešus, gandrīz veselu gadu. Bet sirds man bija slima. Kādu vakaru tēvs man palūdza modinātāju, jo viņam agri jācejoties. Es ne­gulēju visu nakti. Otrā dienā, kad viņš pārnāca, es jau biju projām. Tūlīt jāpiebilst, ka tēvs lika mani uzmeklēt, ka es satikos ar viņu un, neko tuvāk nepaskaidrodams, mierīgi pateicu, ka nogalināšos, ja viņš piespiedīs mani atgriezties. Galu galā viņš neiebilda, jo pēc dabas bija visai lēnīgs, norunāja man veselu runu par to, kāda muļ­ķība esot vēlēšanās dzīvot pašam savu dzīvi (tā viņš iz­skaidroja manu rīcību, un es nemēģināju viņu novirzīt uz citām domām), piekodināja iegaumēt tūkstoš labu pa­

domu un centās aizturēt neviltotās asaras, kas sariesās viņam acis. Pēc tam es diezgan ilgi regulāri apciemoju māti un tais reizēs satiku arī viņu. Man liekas, ar šiem sakariem viņam pietika. Ja man jāteic par sevi, tad es nejutu pret viņu naidu, tikai sirds man bija mazliet skumja. Kad viņš nomira, es paņēmu māti pie sevis, un viņa vēl tagad būtu kopā ar mani, ja arī nebūtu mirusi.

Es ilgi kavējos pie šī sākuma, tāpēc ka īstenībā ar to arī viss sākās. Tālāk stāstīšu ašāk. Astoņpadsmit gadu vecumā, tūlīt pēc pārticības, iepazinu trūkumu. Es strā­dāju neskaitāmos amatos, lai nopelnītu iztiku. Man ne­veicās nemaz tik slikti. Taču mani interesēja vienīgi nā­vessodi. Es gribēju nokārtot rēķinus ar rudo pūci. Tāpēc nodarbojos ar politiku, kā mēdz sacīt. Es negribēju infi­cēties ar mēri, tas ir viss. Es domāju, ka sabiedrība, kurā es dzīvoju, balstās uz nāvessodu un, cīnoties pret to, es cīnīšos pret slepkavošanu. Tā es domāju, tā sacīja citi, un galu galā tur ir liela daļa taisnības. Tāpēc es pievienojos pārējiem, ko mīlēju un joprojām mīlu. Es ilgi paliku kopā ar viņiem, un Eiropā nav tādas zemes, kuras cīņās es ne­būtu piedalījies. Bet lai tas paliek.

Protams, es zināju, ka vajadzības gadījumā arī mēs piespriežam nāvessodu. Bet man sacīja, ka šo dažu cil­vēku nāve esot nepieciešama, lai radītu sabiedrību, kurā vairs neviens netikšot nogalināts. Savā ziņā tas bija tais­nība, un var jau būt, ka neesmu spējīgs turēties pie tam­līdzīgām patiesībām. Skaidrs ir tikai tas, ka es svārstījos. Bet es domāju par rudo pūci, un tā tas varēja turpināties ilgi. Līdz tai dienai, kad redzēju, kā izpilda nāvessodu (tas bija Ungārijā), un tas pats reibonis, kas mani pār­ņēma pusaudža gados, aptumšoja nobrieduša vīra ska­tienu.

Vai jūs nekad neesat redzējis, kā nošauj cilvēku? Nē, protams, nē, parasti tam vajadzīgs ielūgums un skatītāji ir jau iepriekš izmeklēti. Tāpēc jūsu priekšstats aprobe­žojas ar gravīrām un grāmatām. Acu apsējs, stabs un tā­lumā daži kareivji. Ai, nē! Vai jūs zināt, ka šāvēju vads, gluži pretēji, tiek nostādīts pusotra metra atstatumā no notiesātā? Un, ja notiesātais paspertu divus soļus uz priekšu, viņš ar krūtīm atdurtos pret šauteņu stobriem? Vai jūs zināt, ka, stāvēdami tik tuvu, šāvēji tēmē sirds apvidū un viņu visu lodes tur izurbj tik lielu caurumu, ka tajā varētu iebāzt dūri? Nē, jūs to nezināt, jo tie ir sī­kumi, par kuriem nemēdz runāt. Mēra pārņemtajiem

cilvēkiem miegs ir svētāks nekā dzīvība. Nevajag traucēt krietno ļautiņu miegu. Tas liecinātu par takta trūkumu, un takts nozīmē nebūt uzstājīgam, to visi zina. Bet es kopš tā laika vairs nevarēju gulēt. Mutē man bija pali­kusi nelāga garša, un es nemitējos būt uzstājīgs, tas ir, nemitējos par to domāt.

Tad sapratu, ka vismaz es ne uz brīdi neesmu ticis vaļā no mēra baciļiem visos šajos ilgajos gados, kad tik tiešām no visas sirds ticēju, ka taisni pret mēri es cīnos. Uzzināju, ka esmu netieši parakstījis nāves spriedumu tūkstošiem cilvēku, ka esmu pat vaininieks šai nāvē, atzī­dams par pareizu rīcību un principus, kas liktenīgi pie tā noveda. Pārējos, liekas, tas netraucēja, vai vismaz viņi paši nekad par to neierunājās. Bet man bija aizžņaugta rīkle. Es biju ar viņiem un tomēr viens pats. Ja man ga­dījās runāt par savām šaubām, viņi sacīja, ka vajagot padomāt par to, kas esot likts uz spēles, un minēja bieži vien iespaidīgus pamatojumus, lai liktu norīt to, ko man nekādi neizdevās norīt. Bet es atbildēju, ka mēra inficē­tajiem dižvīriem, tiem, kuri uzvelk sarkanas mantijas, arī tādās reizēs ir lieliski pamatojumi un, ja es atzīstu ār­kārtēju apstākļu nosacītu rīcību un nepieciešamību, uz ko atsaucas sīkie mēra slimnieki, tad nevaru noraidīt dižo pamatojumus. Man aizrādīja, ka vislabākais, kā attaisnot sarkanās mantijas, esot ļaut viņiem izņēmuma gadījumos sodīt ar nāvi. Bet tad es sacīju sev: ja cilvēks vienreiz piekāpies, tad nav vairs iemesla apstāties. Man šķiet — vēsture pierādījusi, ka es nemeloju: šodien taisnība būs tam, kurš nogalinās visvairāk. Viņus visus pārņēmis slep­kavošanas trakums, un viņi nespēj rīkoties citādi.

Mana darīšana katrā gadījumā nebija prātojumi, bet gan rudā pūce, šī netīrā avantūra, kad netīras, mēra ba­ciļu pilnas mutes pasludināja važās ieslēgtam cilvēkam, ka viņam jāmirst, un nokārtoja visu, lai viņš patiešām nomirtu pēc garām, garām agonijas naktīm, kurās viņš vaļējām acīm gaidīja, kad viņu nogalinās. Mana darīšana bija caurums krūtīs. Un es sacīju sev, ka pagaidām, vis­maz cik tas manā ziņā, es atteikšos jebkad attaisnot, vai dzirdat, kaut vismazākajā mērā attaisnot šo riebīgo slak­tiņu. Jā, es izvēlējos šo spītīgo apmātību līdz tam brīdim, kad visu redzēšu skaidrāk.

Kopš tā laika neesmu mainījis savus uzskatus. Jau sen man ir kauns, es varētu nomirt aiz kauna, ka arī es savu reizi, kaut vai iztālēm, kaut vai ar vislabāko gribu, tomēr Ai esmu bijis slepkava. Vēlāk es vienkārši pamanīju, ka pat tie, kas ir labāki par citiem, nevar mūsu dienās iztikt bez nonāvēšanas vai nespēj aizkavēt, ka cilvēki tiek nonāvēti, jo to prasa loģika, pēc kuras viņi dzīvo, un ka mēs neva­ram izdarīt ne mazāko kustību, neriskējot ar to šai pa­saulē kādu sūtīt nāvē. Jā, man joprojām bija kauns, es uzzināju, ka mēs visi esam mēra apsēsti, un zaudēju mieru. Vēl šodien es to meklēju, mēģinādams saprast vi­ņus visus un nekļūt nevienam par nāvīgu ienaidnieku. Zinu tikai, ka jādara viss, kas darāms, lai tiktu vaļā no mēra, un ka vienīgi tad mēs varam cerēt uz mieru vai vis­maz uz labu nāvi. Tas var atvieglot cilvēku dzīvi un, kaut arī nespēj viņus glābt, taču nodara viņiem iespējami maz ļauna un dažkārt pat dara kaut cik labu. Un tāpēc esmu nolēmis noraidīt visu, kas tuvu vai tālu, krietnu vai ne­krietnu motīvu dēļ liek cilvēkiem mirt vai attaisno, ka liek viņiem mirt.

Tāpēc arī no šīs epidēmijas es nemācos neko, vienīgi to, ka vajag pret to cīnīties jums līdzās. Es pavisam droši zinu (jā, es zinu par dzīvi visu, tagad jūs to redzat, Rjē), ka mēri katrs nes sevī, tāpēc ka neviens, nē, neviens pa­saulē nav no tā pasargāts. Un ka vajag nemitīgi pašam sevi uzraudzīt, lai kādā izklaidības mirklī neieelpotu otram sejā un nepielaistu slimību. Mikrobs ir dabiska pa­rādība. Pārējais — veselība, nesamaitātība, tīrība, ja vē­laties, — sasniedzams ar gribu, turklāt ar tādu gribu, kas nekad nedrīkst atslābt. Godīgs cilvēks, tāds, kas neinficē gandrīz nevienu, ir tas, kurš ir vismazāk izklaidīgs. Un kādu gribu un sasprindzinājumu tas prasa — nekad ne­būt izklaidīgam! Jā gan, Rjē, ir nogurdinoši būt slimam ar mēri. Bet vēl vairāk nogurdinoši — nevēlēties tādam būt. Tāpēc jau visi izskatās noguruši, jo mūsu laikos visi ir mazliet slimi ar mēri. Un tāpēc daži, kas vairs negrib tādi būt, iepazīst galēju nogurumu, no kura atbrīvot viņus spēs vienīgi nāve.

Tagad es zinu, ka šai pasaulē vairs neesmu vērts neko un no tā brīža, kad atteicos nonāvēt, esmu sevi nosodījis ar mūža trimdu. Vēsturi veidos citi. Zinu arī, ka laikam jau es nevaru tiesāt šos citus. Ir kāda īpašība, kuras man trūkst, lai no manis iznāktu pieņemams slepkava. Taču tas nav pārākums. Bet nu es gribu palikt tāds, kāds esmu, es esmu iemācījies pieticību. Varu tikai sacīt, ka uz šīs zemes ir posts un ir upuri un vajag cik vien iespējams atteikties jebkad vairot postu. Varbūt jums tas liksies mazliet vientiesīgi, un es nezinu, vai tas ir vai nav vien­tiesīgi, bet zinu, ka tā ir patiesība. Esmu dzirdējis tik daudz spriedelējumu, kas jau gandrīz sagrozīja man galvu un kas pietiekami sagrozīja galvas citiem cilvē­kiem, lai tie piekristu slepkavošanai, ka beidzot es sa­pratu: visa nelaime ceļas no tā, ka cilvēki nerunā skaidru valodu. Tad es nolēmu runāt un rīkoties skaidri, lai ietu pa pareizo ceļu. Tālab es saku — ir tikai posts un upuri, un nekā vairāk. Ja, tā sacīdams, es pats kļūstu par postu, tad vismaz to negribēdams. Es mēģinu būt nevainīgs slepkava. Jūs redzat, tā nav visai liela godkāre.

Protams, būtu vajadzīga vēl trešā kategorija — īsti ārsti, bet tā ir reti sastopama parādība, un droši vien tas ir grūti. Tāpēc esmu nolēmis katrā gadījumā vienmēr no­stāties upuru pusē, lai ierobežotu zaudējumus. Būdams upuru vidū, es varu vismaz meklēt ceļu, kā nonākt līdz trešajai kategorijai, proti, mieram.»

Beigdams runāt, Tarrū šūpoja kāju un viegli sita ar pēdu pa terasi. Pēc klusuma brīža ārsts mazliet saslējās sēdeklī un jautāja, vai Tarrū esot nojausma, kāds ceļš būtu jāizvēlas, lai sasniegtu mieru.

— Jā, labvēlība.

Tālumā divreiz iekaucās ātrās palīdzības mašīna. Nu­pat vēl neskaidrie izsaucieni saplūda vienkop pie pašām pilsētas robežām, netālu no klintāja. Vienlaikus bija dzir­dams kaut kas līdzīgs sprādzienam. Pēc tam atkal iestā­jās klusums. Rjē saskaitīja divreiz uzblāzmojam bāku. Vējš likās pieņemamies spēkā, un līdzi tam no jūras atvē- dīja sāls smarža. Tagad pavisam skaidri varēja dzirdēt viļņu dobjo elpošanu, kad tie atsitās pret klintīm.

— Vārdu sakot, ja man kaut kas ir svarīgi, — Tarrū vientiesīgi atzinās, — tad tas ir zināt, kā var kļūt par svēto.

— Bet jūs jau neticat Dievam.

— Tieši tāpēc. Vai var būt svētais bez Dieva, tā ir vie­nīgā man šodien zināmā konkrētā problēma. & .

Pēkšņi tai pusē, no kuras bija skanējuši kliedzieni, de­besīs uzšāvās spoža gaisma, un, atšalcot pret vēja plūsmu, abus vīriešus sasniedza neskaidrs troksnis. Gaisma tūlīt apdzisa, un tālumā, pašā terašu galā, palika tikai sarkanīga atblāzma. Vējam uz brīdi pierimstot, va­rēja skaidri dzirdēt vīru kliedzienus, tad šāviena troksni un pūja klaigas. Tarrū bija piecēlies un klausījās. Vairs nedzirdēja neko.

— Pie vārtiem atkal bija kautiņš.

— Tagad tas ir beidzies, — Rjē sacīja.

Tarrū nomurmināja, ka tas nekad nevarot beigties un vēl būšot upuri, jo to prasot pastāvošā kārtība.

— Varbūt, — ārsts atbildēja, — bet, ziniet es jūtu vai­rāk solidaritāti ar uzvarētajiem nekā ar svētajiem. Liekas, man nav ne mazākās tieksmes uz varonību un svētumu. Vienīgais, kas man ir svarīgi: būt cilvēkam.

— Jā, mēs meklējam vienu un to pašu, tikai manas pra­sības nav tik augstas.

Rjē nodomāja, ka Tarrū joko, un pavērās viņā. Bet pal­sajā gaismā, kas plūda no debesīm, tas ieraudzīja no­pietnu un skumju seju. Atkal sacēlās vējš, un Rjē uz ādas juta, ka tas ir siltens. Tarrū noskurinājās.

— Vai zināt, ko mums vajadzētu izdarīt draudzības dēj? — viņš jautāja.

— Visu, ko vēlaties, — Rjē atbildēja.

— Izpeldēties jūrā. Tā būtu pat nākotnes svētā cienīga izprieca.

Rjē smaidīja.

— Ar mūsu caurlaidēm mēs varam tikt uz dambja. Galu galā ir pārāk muļķīgi dzīvot tikai mērī. Saprotams, cilvēkam jācīnās upuru labā. Bet, ja viņš neko citu vairs nemīl, kam tad vajadzīga tāda cīņa?

— Jā, — Rjē atbildēja, — braucam.

Brīdi vēlāk auto apstājās pie ostas treliņu vārtiem. Bija uzlēcis mēness. Pienainās debesis visur meta blāvas ēnas. Viņiem aiz muguras pakāpjveidīgi slējās pilsēta, un no tās plūda karsta un slimīga dvaša, kas dzina viņus pre­tim jūrai. Viņi parādīja savus dokumentus sargam, kurš tos diezgan ilgi pētīja. Viņi izgāja pa vārtiem un šķērsām pāri līdzenajam uzbērumam, kur bija sakrautas mucas, kas oda pēc vīna un zivīm, devās dambja virzienā. īsi pirms viņi to sasniedza, joda un aļģu smarža vēstīja, ka tuvu jūra. Tad viņi to dzirdēja.

Tā klusu svilpoja dambja lielo akmens bluķu pakājē, un, kad viņi uzrāpās augšā, tā parādījās viņiem bieza kā samts, lunkana un gluda kā zvērs. Viņi apsēdās uz klin­tīm, pagriezušies pret selgu. Ūdeņi lēnām cēlās un atkal noplaka. Jūras rāmā elpošana lika uzlāsmot un izgaist eļļainiem atspulgiem ūdens virspusē. Viņiem priekšā ple­tās bezgalīga nakts. Rjē, kas juta zem pirkstiem klints rētaino apveidu, bija dīvainas laimes pārpilns. Pagriezies pret Tarrū, viņš drauga mierīgajā un nopietnajā sejā ap­jauta to pašu laimes sajūtu, kas tomēr neļāva aizmirst neko, pat ne slepkavības.

Viņi izģērbās. Rjē ienira pirmais. Sākumā auksts, bet vēlāk, kad viņš uznira, ūdens šķita remdens. Pēc dažiem spēcīgiem roku vēzieniem viņš jau zināja, ka jūra šova­kar ir silta, kā rudeņos visas jūras, kam zeme atdod gara­jos vasaras mēnešos savākto siltumu. Viņš peldēja vien­mērīgām kustībām. Aiz viņa palika pēdu sakultais putu virmojums, ūdens slīdēja gar rokām, lai pieplaktu pie lieliem. Dobjš plunkšķis vēstīja, ka Tarrū ieniris. Rjē pa­griezās uz muguras un gulēja nekustīgi, pavērsis seju pret zvaigžņu un mēnesgaismas pilnajām debesīm. Viņš dziļi ieelpoja. Tad viņš aizvien skaidrāk un skaidrāk sa­klausīja ūdens šļakstus, kas bija tik dīvaini skanīgi nakts klusumā un vientulībā. Tarrū tuvojās, drīz kļuva dzir­dama viņa elpošana. Rjē pagriezās, pagaidīja draugu un sāka peldei, vienā ritmā ar viņu. Tarrū virzījās uz priekšu spēcīgākiem vēzieniem, un Rjē vajadzēja paātrināt kustī­bas. Dažas minūtes viņi peldēja saskaņotā ritmā, vienādi spēcīgiem vēzieniem, vientuļi, tālu no visiem, beidzot at­brīvojušies no pilsētas un mēra. Rjē apstājās pirmais, un viņi lēnām peldēja atpakaļ. Tikai vienu brīdi, pēkšņi ie­kļuvuši ledainā straumē, viņi, ne vārda neteikdami, abi paātrināja kustības, šā jūras pārsteiguma trenkti.

Atkal apģērbušies, viņi brauca atpakaļ, joprojām neru­nādami ne vārda. Bet sirdī viņi juta vienu un to pašu, un atmiņas par šo nakti viņiem bija dārgas. Viņiem tālumā ieraugot mēra sargkareivi, Rjē zināja — Tarrū, tāpat kā viņš, pašlaik domā, ka sērga nupat viņus bija aizmirsusi, ka tas ir labi un tagad atkal jāsāk viss no gala.

Jā, bija atkal jāsāk viss no gala. un mēris uz ilgāku laiku neaizmirsa nevienu. Visu decembri tas liesmoja mūsu pilsētas iedzīvotāju krūtīs, lika gaiši kurties krema­torijas krāsnij un pildīja nometnes ar ēnām, kas staigāja tukšām, nokārtām rokām; tas nemitējās iet tālāk savā pa­cietīgajā, nevienmērīgajā solī. Varas iestādes bija cerēju­šas, ka aukstās dienas apturēs slimības izplatīšanos, taču tā bez pārtraukuma turpināja savu gaitu cauri pirmajām bargajām ziemas nedēļām. Vajadzēja gaidīt vēl. Bet cik ilgi cilvēks spēj gaidīt? Un visa mūsu pilsēta dzīvoja bez nākotnes.

Ja runājam par ārstu, tad arī īsajam miera un draudzī­bas mirklim, kas viņam tika dāvāts, nebija rītdienas. Bija atvērta vēl viena slimnīca, un parunāties divatā Rjē iz­nāca tikai ar slimniekiem. Tomēr viņš ievēroja, ka šai epidēmijas stadijā, kad slimība aizvien biežāk atklājās krūšu mēra formā, slimnieki savā ziņā it kā palīdzēja ārstam. Viņi vairs bez pretošanās neļāvās bezspēkam vai neprātībām kā sākumā, bet, liekas, viņiem bija radies pa­reizāks priekšstats par sev noderīgo, un viņi paši prasīja to, kas visvairāk varēja nākt viņiem par labu. Viņi nemi­tīgi prasīja dzert, un visi tiecās pēc siltuma. Lai gan ārsta nogurums nemazinājās, viņš tomēr tādās reizēs vairs ne­jutās tik vientujš.

Decembra beigās Rjē saņēma vēstuli no izmeklēšanas tiesneša Otona, kas vēl atradās nometnē; tiesnesis rak­stīja, ka viņa karantīnas laiks esot pagājis, ka admi­nistrācija nevarot sameklēt dokumentus ar viņa ieiešanas datumu un ka tagad, bez šaubām, viņš aizvien vēl esot internēts tikai kļūdīšanās dēj. Viņa sieva, jau kopš laba laika iznākusi no karantīnas, sūdzējusies prefektūrā, kur viņa nelaipni uzņemta un viņai paskaidrots, ka nekāda kjūdīšanās nekad nenotiekot. Rjē lūdza Rambēru iejauk­ties, un dažas dienas vēlāk redzēja ierodamies Otona kungu. Patiešām bija notikusi kļūda, un Rjē par to maz­liet sašuta. Bet Otona kungs, kurš bija stipri novājējis, pacēla ļenganu roku un, apdomīgi izvēlēdamies vārdus, sacīja, ka kļūdīties jau varot katrs. Ārsts tikai nodomāja, ka viņā kaut kas ir mainījies.

— Ko jūs tagad darīsit, tiesneša kungs? Jūsu mapes jūs gaida, — Rjē sacīja.

— Nu, nē, — tiesnesis atbildēja. — Es gribētu ņemt atvaļinājumu.

— Patiešām, jums jāatpūšas.

— Par to nav runa, es gribētu atgriezties nometnē.

Rjē bija izbrīnījies:

— Bet jūs taču nupat no tās iznācāt!

— Jūs mani īsti nesapratāt. Man teica, ka nometnes administrācijā strādājot brīvprātīgie.

Tiesnesis pavalbīja savas apaļās acis un mēģināja pie­glaust vienu no matu kušķiem.

— Saprotiet, tad man būtu nodarbošanās. Un vēl — varbūt ir muļķīgi to sacīt — es nejustos ik ļoti šķirts no sava mazā zēna.

Rjē paskatījās uz viņu. Nebija taču iespējams, ka šajās skarbajās un neizteiksmīgajās acīs pēkšņi atspulgotos maigums. Taču tās bija it kā aizmiglojušās, zaudējušas savu metālisko skaidrumu.

— Protams, ēs par to parūpēšos, ja jūs tā vēlaties, — Rjē atbildēja.

Ārsts tiešām nokārtoja šo jautājumu, un dzīve mēra apsēstajā pilsētā ritēja savu gaitu līdz pat Ziemsvētkiem. Tarrū joprojām" visur izplatīja savu ietekmīgo mieru. Ram­bērs pastāstīja ārstam, ka ar abu jauno sargu starpnie­cību nodibinājis slepenu sarakstes sistēmu ar sievu. Laiku pa laikam viņš saņēma no tās vēstuli. Rambērs piedāvāja Rjē izmantot šo sistēmu, un ārsts pieņēma piedāvājumu. Pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem viņš rakstīja sievai, bet tas bija neiedomājami grūti. Izrādījās, ka ir kāda valoda, kuru viņš bija pazaudējis. Vēstule tika nosūtīta. Atbilde vēl arvien kavējās. Kotāram toties klājās labi, ar savām sīkajām spekulācijām viņš iedzīvojās bagātībā. Turpretim Granam svētku laiks nevarēja būt laimīgs.

Togad Ziemsvētki bija drīzāk Elles, nevis Evaņģēlija svētki. Nedz tukšie, neapgaismotie veikali ar šokolādes imitācijām un tukšām kārbām skatlogos, nedz tumšiem stāviem pārpildītie tramvaji, nekas neatsauca atmiņā aiz­vadītos Ziemsvētkus, šajos svētkos, kas kādreiz vienoja visus, tiklab bagātos, kā nabagos, tikai nedaudzi privile­ģētie kāda veikala dibentelpās par zeltu sagādāja sev visu vajadzīgo, lai sarīkotu vientuļas un kaunpilnas svinības. Baznīcā skanēja drīzāk žēlabas, nevis priecas vēsts un pateicības lūgsnas. Drūmajā un aukstajā pilsētā skraidīja daži bērni, kuri vēl nezināja, kas viņiem draud. Bet ne­viens neuzdrīkstējās sludināt viņiem kādreizējo Dievu, kam bija nests tik daudz upuru, kas bija vecs kā cilvēku bēdas un jauns kā dzimstoša cerība. Visu sirdīs bija pa­likusi vieta tikai ļoti senai un ļoti drūmai cerībai, tai pa­šai cerībai, kas neļauj cilvēkiem padoties nāvei un kas nav nekas vairāk kā spītīga dzīvotgriba.

Iepriekšējā vakarā Grans nebija ieradies, kā norunāts. Rjē nobažījies devās pie viņa agri no rīta, bet neatrada viņu mājās. Visi tika brīdināti. Ap vienpadsmitiem uz slimnīcu atnāca Rambērs un pastāstīja ārstam, ka iztā­lēm redzējis Granu klīstam pa ielām gluži pārvērstu seju. Pēc tam tas viņam pazudis. Ārsts un Tarrū Rjē automa­šīnā brauca viņu meklēt.

Ledaini saltā pusdienas stundā Rjē, izkāpis no automa­šīnas, iztālēm vēroja Granu, kas bija gandrīz pieplacis pie kāda skatloga, kurā bija izliktas kokā rupji grieztas rotaļlietas. Pār vecā ierēdņa seju nepārtrauktā straumē plūda asaras. Un šīs asaras satrieca Rjē, jo viņš tās sa­prata un juta riešamies arī kaut kur dziļi savā kaklā. Ari viņš atcerējās nelaimīgā cilvēka saderināšanos pie Ziem­svētku veikaliņa skatloga un Zannu, kas bija pagrie­zusies pret Granu, lai pasacītu, ka viņa ir laimīga. Nebija šaubu, ka no tālo, aizgājušo gadu dzīlēm pat šai ārprāta laikā Zannas možā balss atkal aizsniedza Granu. Rjē zi­nāja, ko tai brīdī domā vecais, raudošais virs, un domāja tāpat kā viņš, ka bez mīlestības šī pasaule ir tikpat kā mirusi un vienmēr pienāk stunda, kad cilvēkam apnīkst cietumi, darbs un vīrišķība, kad viņam vajadzīga otra cil­vēka seja un maiguma atraisīta sirds.

Bet Grans jau bija ieraudzījis ārsta atspīdumu loga stiklā. Vēl arvien raudādams, viņš pagriezās, atspiedās pret skatlogu un gaidīja, līdz ārsts pienāca klāt.

— Ai, dakter, ai, dakter! — viņš izdvesa.

Rjē tikai pakratīja galvu, nespēdams parunāt. Grana bēdas bija arī viņa bēdas, un šai brīdī viņa sirdi plosīja milzu dusmas, kādas uznāk cilvēkam, sastopoties ar sā­pēm, kurās vienlīdz dalās visi cilvēki.

— Jā, Gran, — viņš sacīja.

— Kaut man būtu laiks uzrakstīt viņai vēstuli. Lai taču viņa zina… un lai var būt laimīga bez sirdsapziņas pār­metumiem …

Gandrīz ar varu Rjē aizvilka Granu līdzi. Ļaudams sevi vilkt, tas vēl arvien murmināja saraustītus vārdus.

— Jau pārāk ilgi tas viss turpinās. Un tad uznāk vē­lēšanās ļauties straumei, tas viss ir piespiesti. Ai, dakteri Es izskatos tāds mierīgs. Bet man vienmēr bija vajadzī­gas milzu pūles, lai tikai paliktu normāls. Tagad nu tas jau ir par daudz.

Viņš apstājās, viss drebēdams, raudzīdamies apkārt ar neprātīgu skatienu. Rjē saņēma viņa roku. Tā dega kā ugunī:

— Jums jādodas mājās.

Bet Grans izrāvās, paskrēja dažus soļus, tad apstājās, izpleta rokas un sāka grīļoties uz priekšu un atpakaļ. Viņš apmetās apkārt un nogāzās uz ledainās ietves, seja noplū­dusi asarām, kuras joprojām lija un lija. Ielas gājēji, pēkšņi apstājušies, skatījās iztālēm, neuzdrošinādamies pienākt tuvāk. Rjē vajadzēja pacelt viņu rokās.

Tagad, kad Grans gulēja savā gultā, viņam trūka elpas: bija skartas plaušas. Rjē pārdomāja. Ierēdnim nebija tu­vinieku. Kāda jēga pārvest viņu uz slimnīcu? Abi ar Tarrū kops viņu tepat…

Grans bija iegrimis spilvenos, āda kļuvusi zaļgana, skatiens izdzisis. Viņš stingri raudzījās uz vārgo uguni, ko Tarrū iekūra kamīnā no kādas kastes paliekām.

— Slikti, — viņš sacīja.

Un no viņa drudža liesmu svilinātajām plaušām nāca dīvaini sprakšķi, kuri pavadīja visu, ko viņš sacīja. Rjē ieteica viņam nerunāt un piebilda, ka drīz atgriezīšoties. Dīvains smaids un līdz ar to tāds kā maigums atplaiksnī- jās slimnieka sejā. Viņš ar pūlēm piemiedza aci.

— Ja es izķepurošos, cepuri nost, dakter!

Bet tūlīt pēc tam viņu atkal pārņēma pilnīgs nespēks.

Dažas stundas vēlāk Rjē un Tarrū atrada slimnieku uzslējušos gultā pussēdus, un Rjē ar izbailēm lasīja viņa sejā, ka dedzinošās sāpes kļuvušas stiprākas. Bet viņa domāšana tagad šķita skaidrāka, un pēc brīža Grans sve­šādi dobjā balsī lūdza atnest manuskriptu, kuru viņš bija ielicis kādā atvilktnē. Tarrū iedeva viņam papīra lapas, viņš tās piespieda sev klāt, neuzlūkodams ne Tarrū, ne Rjē, tad pasniedza tās ārstam, ar žestu aicinādams izla­sīt. Tas bija īss manuskripts, ap piecdesmit lapu. Ārsts pāršķirstīja tās un saprata, ka uz visām šīm lapām ir viens un tas pats teikums, neskaitāmas reizes pārrakstīts, pārveidots, papildināts vai noplicināts. Maija mēnesis, amazone un Buloņas meža alejas nemitīgi saistījās un pārvietojās visdažādākajās variācijās. Darbam bija arī vietumis pārāk gari paskaidrojumi un varianti. Bet bei­dzamās lappuses apakšā kāda rūpīga roka ar vēl svaigu tinti bija uzrakstījusi tikai nedaudzus vārdus: «Mana sirdsmīļotā Zanna, šodien ir Ziemsvētki…» Virs tiem akurātā, kaligrāfiskā rokrakstā rēgojās beidzamais tei­kuma variants.

— Lasiet, — Grans sacīja.

Un Rjē lasīja.

«Kādā skaistā maija rītā slaida amazone uz lepnas «alazanu» ķēves jāja starp puķēm pa Buloņas meža ale­jām.. .»

— Vai tas ir tas? — vecais jautāja drudžainā balsī.

Rjē vairījās viņu uzlūkot. rn

— Es zinu! — slimnieks satraucās. — «Skaists, skaists» nav īstais vārds,

Rjē saņēma viņa roku virs segas.

— Laidiet, dakter. Man vairs nebūs laika …

Viņa krūtis ar mokām pacēlās, un pēkšņi viņš ieklie­dzās:

— Sadedziniet tol

Ārsts svārstījās, bet Grans atkārtoja pavēli ar tik draus­mīgu uzsvaru un tādām sāpēm balsī, ka Rjē iemeta lapas jau gandrīz izdzisušajā ugunī. Telpa spēji iegaismojās, un to sasildīja īslaicīga karstuma strāva. Kad ārsts atkal piegāja pie slimnieka, viņš bija uzgriezis muguru, un viņa seja gandrīz saskārās ar sienu. Tarrū skatījās ārā pa logu, it kā būtu nepiederīgs šai notikumā. Izdarījis se­ruma injekciju, Rjē sacīja savam draugam, ka Grans lai­kam nesagaidīšot rītu, un Tarrū piedāvājās palikt pie viņa. Rjē piekrita.

Visu nakti viņu mocīja doma, ka Granam jāmirst. Taču otrā rītā Rjē ieraudzīja Granu sēžam gultā un runājam ar Tarrū. Drudzis bija pāri, palikušas tikai vispārēja ne­spēka pazīmes.

— Ai, dakter! — ierēdnis sacīja. — Es izdarīju kļūdu. Bet es sākšu no gala. Es visu atceros, jūs redzēsit.

— Nogaidīsim, — Rjē sacīja Tarrū.

Bet pusdienas laikā vēl joprojām nebija nekādu iz­maiņu. Vakarā Granu varēja uzskatīt par glābtu. Rjē ne­kādi nesaprata, kā varēja notikt šī augšāmcelšanās.

Tomēr ap to pašu laiku Rjē slimnīcā atveda slimnieci, kuras stāvokli viņš atzina par bezcerīgu un kuru lika ne­kavējoties izolēt. Meitene murgoja vienā laidā un uzrā­dīja visas plaušu mēra 'pazīmes. Bet nākamajā rītā dru­dzis bija mazinājies. Ārsts atkal, tāpat kā Grana gadī­jumā, uzskatīja to par kārtējo slimības atslābumu rīta pusē, un pieredze rādīja, ka tā nav laba zīme. Taču die­nas vidū drudzis nebija cēlies. Vakarā tas uzkāpa tikai par dažām desmitdaļām un otrā rītā bija pārgājis. Mei­tene, kas gan vēl jutās stipri vāja, brīvi elpoja savā gulta. Rjē sacīja Tarrū, ka viņa izglābusies pretēji visiem liku­miem. Bet tai pašā nedēļā ārsts pieredzēja vēl četrus līdzī­gus gadījumus ar viņa uzraudzībā esošajiem slimniekiem.

Nedēļas nogalē vecais astmas slimnieks sagaidīja ārstu un Tarrū ar lielu satraukumu.

— Tā nu tas ir, — viņš teica, — tās atkal lien laukā.

— Kas?

— Kas! Žurkas!

Ķopš aprīļa nebija atrasta neviena nosprāgusi žurka,

— Vai viss atkal sāksies no gala? — Tarrū jautāja Rjē.

Vecais berzēja plaukstas.

— Būtu jūs redzējuši, kā tās skrien! Nenoskatīties!

Viņš bija redzējis divas dzīvas žurkas ienākam istabā pa ielas durvīm. Kaimiņi stāstīja, ka šie dzīvnieki atkal uzradušies arī viņu mitekļos. Dažos būvlaukumos atkal dzirdēja jau kopš mēnešiem aizmirsto kņadu un rosību. Rjē gaidīja statistikas ziņas, kuras publicēja katras ne­dēļas sākumā. Tās vēstīja par slimības atkāpšanos.

Lai gan pēkšņā slimības atkāpšanās bija negaidīta, mūsu pilsētas iedzīvotāji nesteidzās priecāties. Nupat aiz­vadītie mēneši, gan stiprinādami atbrīvošanās alkas, bija iemācījuši viņiem piesardzību un pieradinājuši viņus aiz­vien mazāk un mazāk cerēt uz drīzu epidēmijas izbeig­šanos. Tomēr par šo jauno ziņu runāja visi, un visu sirdis satrauca liela cerība, kurā neviens neatzinās. Viss pārē­jais bija aizvirzījies otrā plānā. Jaunie mēra upuri nozī­mēja visai maz blakus šim ārkārtējam faktam: statistikas skaitļi bija samazinājušies. Viena no zīmēm, ka veselības laikmets, uz kuru atklāti it kā neviens necerēja, tomēr tika klusībā gaidīts, bija tā, ka no šī brīža mūsu pilsē­tas iedzīvotāji, gan ar vienaldzīgu izskatu, labprāt runāja par to, kā dzīve pārkārtosies pēc mēra.

Visi bija vienās domās, ka agrākās dzīves ērtības neat­griezīsies uzreiz un ka vieglāk ir iznīcināt nekā atjaunot. Viņi tikai uzskatīja, ka pārtikas apgāde varētu mazliet uzlaboties un tas atbrīvotu ļaudis no vissteidzamākajām rūpēm. Taču īstenībā zem šīm nenozīmīgajām piezīmēm vienlaikus uzbrāzmoja neprātīga un tik spēja cerība, ka dažkārt mūsu pilsoņi to tūlīt apjauta un tad steigšus ap­galvoja, ka atbrīvošanās nekādā gadījumā neesot gai­dāma jau nākamajā dienā.

Un patiešām, mēris neizbeidzās nākamajā dienā, bet šķita, ka tas pavājinās ātrāk, nekā saprāts ļautu cerēt. Janvāra pirmajās dienās iestājās sals, kas bija neparasti noturīgs un it kā kristalizējās virs pilsētas. Un tomēr de­besis vēl nekad nebija bijušas tik zilas. Augām dienām to ledainais un stingais spožums caurstrāvoja pilsētu ar nebeidzamu gaismu. Sai attīrītajā gaisā mēris trijās ne­dēļās, liekas, arvien vairāk pagura, un līķu rindas kļuva aizvien īsākas. Neilgā laikā sērga zaudēja gandrīz visus mēnešiem krātos spēkus. Redzot, kā tai izsprūk jau gan­drīz drošs laupījums, kā Grans vai Rjē ārstētā meitene, redzot, ka tā divas trīs dienas pastiprināti plosās vienā rajonā, tai pašā laikā pilnīgi pazuzdama no citiem, kā tā palielina savu upuru skaitu pirmdien, bet trešdien gandrīz visus palaiž vajā, redzot, ka tā aizgūtnēm, aizelsusies traucas, varēja domāt, ka uzbudinājums un pagurums to dezorganizē un līdz ar pašsavaldību tā zaudē arī ārkār­tīgo, matemātisko iedarbīgumu, kas bija tās spēks. Kas- teļa serumam, gluži negaidot, bija vesela rinda agrāk ne­pieredzētu panākumu. Ikviens mediķu pasākums, kam līdz šim nebija nekādu rezultātu, pēkšņi izrādījās īsti iedar­bīgs. Šķita, ka nu mēris tiek savukārt vajāts un tā pēk­šņais vājums dod spēku lidz šim neasajiem ieročiem, ar kuriem visu laiku pret to cīnās. Tikai retumis sērga ie- cirtās un it kā aklā uzklupienā nolaupīja trīs četrus slim­niekus, uz kuru izveseļošanos bija pamatotas cerības. Tie bija mēra neveiksminieki, kurus slimība nonāvēja pašā cerību plaukumā. Tā notika ar tiesnesi OtonU, kuru vaja­dzēja aizvest no karantīnas nometnes, un Tarrū par viņu sacīja, ka viņam patiešām neesot laimējies, tikai neva­rēja saprast, vai Tarrū ar to domāja tiesneša nāvi vai dzīvi.

Bet visumā epidēmija atkāpās uz visas līnijas, un pre­fektūras ziņojumi, kas sākumā radīja biklu un slepenu ce­rību, beidzot nostiprināja ļaužu prātos pārliecību, ka uz­vara ir gūta un slimība atstāj savas pozīcijas. Patiesību sakot, bija grūti izšķirt,'vai runa var būt par uzvaru. Ti­kai visi bija spiesti konstatēt, ka slimība, šķiet, aiziet kā nākusi. Stratēģija, ar kādu tai pretojās, nebija mainīta, vēl vakar tā bija izrādījusies neiedarbīga, bet šodien likās sekmīga. Radās tikai iespaids, ka sērga pati no sevis zau­dējusi spēkus vai varbūt tā atkāpās, sasniegusi, ko gri­bēja. Savā ziņā tās loma bija galā.

Tomēr šķita, ka pilsētā nekas nav mainījies. Dienas laikā joprojām klusās ielas vakaros pildīja viens un tas pats pūlis, kurā izcēlās tikai mēteļi un šalles. Kinoteātros un kafejnīcās viss ritēja parastajā gaitā. Taču, paraugo­ties vērīgāk, varēja pamanīt, ka sejas vairs nav tik sa­springtas un reizēm pat smaida. Un te nu būtu vietā pie­bilst, ka līdz šim uz ielas neviens nesmaidīja. Patiešām necaurspīdīgajā plīvurā, kas mēnešiem ilgi tina pilsētu, bija radusies sprauga, un katru pirmdienu pēc radio 7iņām ikviens varēja pārliecināties, ka plaisa paplašinās un drīz vien jau būs iespējams uzelpot. Tas gan vēl bija liri pasīvs atvieglojums un neizpaudās klaji. Bet, ja agrāk cilvēki ar neticību būtu uzņēmuši ziņu, ka aizgājis kāds vilciens vai pienācis kuģis, vai ka atkal atjauta autosa­tiksme, tad paziņojums par šiem notikumiem janvāra vidū, gluži pretēji, nebūtu vairs radījis nekādu pārstei­gumu. Tas bija maz, bez šaubām. Tomēr šī niecīgā nianse patiesi liecināja, cik milzum tālu mūsu pilsētas iedzīvo­tāji jau tikuši pa cerības ceļu. Starp citu, var sacīt, ka, sākot ar to brīdi, kad tautai atausa visniecīgākā cerība, Sstais mēra valdīšanas laiks beidzās.

Tomēr jāpiebilst, ka visu janvāra mēnesi mūsu pilsētas iedzīvotāji reaģēja Joti pretrunīgi. Pareizāk sakot, sa­traukums viņos mijās ar nomāktību. Tā, piemēram, tika reģistrēti jauni bēgšanas mēģinājumi tieši tai laikā, kad statistikas dati bija vislabvēlīgākie. Tas loti pārsteidza varas iestādes un arī pašus sardzes posteņus, jo lielākā daļa šo mēģinājumu izdevās. Taču īstenībā cilvēki, kas tobrīd bēga, pakļāvās gluži dabiskai tieksmei. Dažos mē­ris bija licis iesakņoties tik dziļam skepticismam, ka viņi nespēja no tā atbrīvoties. Cerība vairs viņus neskāra. Pat tad, kad mēra laiks jau bija garām, viņi joprojām dzī­voja pēc tā normām. Viņi bija palikuši iepakaļ notiku­miem. Citos turpretī un īpaši tādos, kas līdz šim bija dzī­vojuši šķirti no cilvēkiem, kurus mīlēja, pēc ilgā ieslēg- tības un nomāktības laika pēkšņi sacēlies cerības vējš bija iededzis drudžainu nepacietību, kas laupīja viņiem jeb­kuru pašsavaldīšanos. Viņus pārņēma sava veida panika, iedomājoties, ka tagad, tik tuvu mērķim, viņi varētu no­mirt, ka varbūt viņi nekad vairs neredzēs mīļoto cilvēku un ilgās ciešanas netiks viņiem atlīdzinātas. Lai gan mē­nešiem ilgi, par spīti ieslodzījumam un trimdai, viņi ar drūmu izturību bija neatlaidīgi gaidījuši, pietika ar pirmo cerību, lai izpostītu to, ko bailes un izmisums nebija spē­jis skart. Viņi kā ārprātīgi traucās aizsteigties mērim priekšā, nespēdami sekot tā gaitai līdz pēdējam brīdim.

Tai pašā laikā, starp citu, daudzas pazīmes liecināja par spēju optimisma uzplūdu. Tā, piemēram, tika jūtami pazeminātas cenas. No tīrās ekonomikas viedokļa tas ne­bija izskaidrojams. Grūtības vēl arvien bija tādas pašas, karantīnas formalitātes pie vārtiem palika spēkā, un ap­gāde nebūt nebija uzlabojusies. Tātad tā bija tīri morāla rakstura parādība, it kā mēra atkāpšanās atspoguļotos visur. Tai pašā laikā optimistiska jutoņa pārņēma tos, kas agrāk bija dzīvojuši grupās un ko epidēmija bija piespie­dusi dzīvot šķirti. Tika atjaunoti abi pilsētas klosteri, un varēja atsākties kopienas dzīve. Tas pats notika ar kara­vīriem, kurus atkal sapulcināja kazarmās, kas bija atbrī­vojušās: viņi atsāka normālu garnizona dzīvi. Šie sīkie fakti bija svarīgas zīmes.

Tādā apslēptā satraukumā tauta dzīvoja līdz 25. janvā­rim. Tai nedēļā statistikas skaitļi bija nokritušies tik zemu, ka pēc konsultēšanās ar ārstu komisiju prefektūra paslu­dināja, ka epidēmiju var uzskatīt par apturētu. Taisnība, komunikē piebilda, ka piesardzības labad, — un iedzīvo­tāji to katrā ziņā atzīšot par pareizu, — pilsētas vārti būšot slēgti vēl divas nedēļas un profilaktiskie noteikumi palikšot spēkā vēl vienu mēnesi, šai periodā, tiklīdz niecī­gākā zīme vēstītu, ka briesmas var atjaunoties, «jāpatur spēkā status quo[9] un iepriekš noteiktie pasākumi». Tomēr visi uzskatīja šo papildinājumu par tīri formālu, un 25. janvāra vakarā priecīgs satraukums saviļņoja pilsētu. Lai pievienotos vispārējai līksmei, prefekts deva rīko­jumu atjaunot veselības laika apgaismojumu. Pa spoži apgaismotajām ielām zem saltām un skaidrām debesīm trokšņainiem, smejošiem bariem plūda mūsu pilsētas iedzī­votāji.

Protams, daudzās mājās logi palika aizslēģoti un ģime­nes klusumā pavadīja šo nomoda nakti, kurā skanēja citu prieka kliedzieni. Tomēr arī daudzi no vēl sērojošiem iz­juta dziļu atvieglojumu: gan tāpēc, ka beidzot bija rimu­šas bailes, ka slimība varētu laupīt vēl citus tuviniekus, gan tāpēc, ka viņu pašu drošības sajūta vairs nebija ap­draudēta. Bet vissvešāks vispārējais prieks droši vien bija ģimenēm, kurām vēl šobrīd kāds piederīgais cīnījās ar mēri slimnīcā un kuras karantīnas nometnē vai mājās gaidīja, kad arī viņiem patiešām beigsies posta laiks, kā tas jau bija beidzies citiem. Arī šīs ģimenes, bez šaubām, loloja cerības, bet viņām tās bija it kā neaizskarams krā­jums, kas jātaupa un jāpaglabā, līdz būs pilnīgas tiesī­bas pie tā ķerties. Un šī gaidīšana, šis klusais nomods pusceļā starp agoniju un līksmi viņām šķita jo nežēlīgāks vispārējo gaviļu vidū.

Tomēr šie izņēmumi ne mazākajā mērā nevājināja pā­rējo gandarījumu. Bez šaubām, mēris vēl nebija beidzies un pierādīja to. Tomēr visu domās, par vairākām nedēļām aizsteidzoties laikam priekšā, jau pa bezgalīgiem sliežu ceļiem svilpdami brauca vilcieni un kuģi vagoja gaiši dzidras jūras. Varbūt rītdien prāti būs nomierinājušies un atkal modīsies šaubas. Bet šobrīd visa pilsēta sakustējās, pameta šo noslēgto, tumšo un stingo vietu, kur tā bija laidusi savas akmens saknes, un beidzot devās ceļā ar savu vēl dzīvu palikušo kravu. Tai vakarā Tarrū un Rjē, Rambērs un citi soļoja pūļa vidū, un arī viņi juta zemi pagaistam zem kājām. Vēl ilgi pēc tam, kad viņi bija nogriezušies no bulvāriem, Tarrū un Rjē dzirdēja gavi­les, kas pavadīja viņus pat tai stundā, kad pa tukšajām nomales ieliņām viņi gāja gar aizslēģotiem logiem. Un tieši sava noguruma dēļ viņi nespēja šķirt ciešanas, kas vēl turpinājās aiz slēģiem, no prieka, kurš pildīja ielas mazliet tālāk. Tuvās atbrīvošanās sejā smiekli jaucās ar asarām.

Brīdī, kad troksnis kļuva skaļāks un līksmāks, Tarrū apstājās. Pa tumšo bruģi viegli skrēja kāda ēna. Tas bija kaķis, pirmais kaķis, ko viņi redzēja kopš pavasara. Uz brīdi tas sastinga ielas vidū, pavilcinājās, nolaizīja ķepu, aši noglauda ar to labo ausi, atsāka savu kluso skrējienu un nozuda naktī. Tarrū pasmaidīja. Ari mazais večuks būs apmierināts.

Bet tai brīdī, kad mēris likās attālināmies, lai atgrieztos nezināmajā midzenī, no kura tas klusībā bija nācis, pil­sētā bija vismaz viens cilvēks, ko šī aiziešana mulsināja un nomāca, — Kotārs, ja ticam Tarrū piezīmju burtnī­cām.

Patiesību sakot, šīs piezīmes kļūst visai dīvainas, kopš statistikas skaitļi sāk kristies. Varbūt aiz noguruma, taču rokraksts top grūtāk salasāms, un autors ļoti bieži pāriet no viena temata pie otra. Vēl vairāk — turklāt pirmo reizi piezīmēm trūkst objektivitātes un tajās izteiktas arī Tarrū paša domas. Tā, piemēram, starp diezgan garām tirādēm, kurās runa par Kotāru, ir neliels vēstījums par kaķu ve­čuku. Ja ticam Tarrū, mēris nekad nebija mazinājis viņa vērību pret šo cilvēku, kas viņu interesēja pēc epidēmijas tāpat, kā bija interesējis pirms tās sākuma un kā diemžēl tas vairs nevarēs viņu interesēt, lai gan Tarrū paša lab­vēlība tam nebija par iemeslu. Jo viņš bija mēģinājis to atkal sastapt. Dažas dienas pēc 25. janvāra vakara Tarrū bija nostājies mazās ieliņas stūrī. Turpat piesaulē sildī­jās kaķi, kas bija palikuši uzticīgi satikšanās vietai. Taču parastajā stundā slēģi joprojām bija stūrgalvīgi aizvērti. Arī nākamajās dienās Tarrū nekad tos neredzēja atvēr­tus. Pēc tā viņš izdarīja dīvainu secinājumu, ka mazais večuks ir vai nu aizvainots, vai miris; ja viņš ir aizvainots, tad tālab, ka domāja — taisnība ir viņam un mēris bija nodarījis viņam pāri, bet, ja viņš bija miris, tad par viņu jājautā tāpat kā par veco astmas slimnieku: vai viņš ne­bija svētais? Tarrū tā nedomāja, taču uzskatīja, ka mazā večuka gadījumā bija kāds «norādījums» uz svētumu. «Varbūt,» piezīmju burtnīcās bija rakstīts, «cilvēks var sasniegt tikai aptuvenu svētumu. Tādā gadījumā vaja­dzētu apmierināties ar pieticīgu un žēlsirdīgu sātanismu.»

Juku jukām ar novērojumiem, kas skar Kotāru, šajās burtnīcās atrodam daudzas, bieži izkaisītas piezīmes, no kurām vienā daļā ir runa par Granu, kas atveseļojies un atkal sācis strādāt, it kā nekas nebūtu noticis, bet citās tēlota ārsta Rjē māte. Dažas no viņas un Tarrū sarunām, kurām iespēju deva dzīve vienā dzīvoklī, vecās sievietes izturēšanās, smaids, viņas izteikumi par mēri ir rūpīgi aprakstīti. Tarrū īpaši uzsver Rjē kundzes atturīgumu un klātbūtnes nemanāmību; kā viņa allaž pratusi visu pateikt vienkāršiem teikumiem; ka viņai sevišķi mīļš bijis kāds logs klusas ielas pusē un pie tā viņa vakaros bieži sēdē­jusi, mazliet izslējusies, rāmām rokām un uzmanīgu ska­tienu, līdz istabā sabiezējusi krēsla, padarīdama viņu par melnu ēnu pelēcīgajā gaismā, kas mazpamazām kļuvusi tumšāka un izdzēsusi nekustīgo siluetu; vieglumu, ar kādu viņa gājusi no istabas istabā; labsirdību, kuru viņa nekad tieši neapliecinājusi Tarrū klātbūtnē, bet kuras sta­rojumu tas saskatījis visā, ko viņa darījusi vai teikusi; visbeidzot, to faktu, ka, cik Tarrū licies, viņa vienmēr visu zinājusi, nekad neapdomādamās, un ka ar tādu klusumu un ēnas vieglumu viņa varot noturēties jebkuras gaismas augstumā, lai tā būtu kaut vai mēra gaisma. Šeit, starp citu, Tarrū rokraksts dīvainā kārtā šķita zaudējis stin­grumu. Nākamās rindas bija grūti salasāmas, un, it kā lai vēlreiz apliecinātu, ka šis stingrums zudis, beidzamie vārdi bija pirmie ar tīri personisku raksturu: «Tāda bija mana māte, es mīlēju viņā šo klātbūtnes nemanāmību, un ar viņu vienmēr esmu gribējis būt kopā. Pagājuši jau astoņi gadi, es nevaru sacīt, ka viņa mirusi. Viņa tikai kļuvusi vēl vairāk nemanāma nekā parasts, un, kad es atgriezos, viņas vairs tur nebija.»

Bet runāsim par Kotāru. Kopš statistikas skaitļi nemi­tīgi pazeminājās, Kotārs ar dažādiem ieganstiem bija vai­rākkārt apciemojis Rjē. Taču īstenībā viņš katrreiz tau­jāja Rjē prognozes par epidēmijas gaitu.

— Vai jūs domājat, ka epidēmija var pēkšņi, ne no šā, ne no tā izbeigties?

Kotārs tam neticēja vai vismaz sacīja, ka neticot. Taču atkārtotie jautājumi jau norādīja uz ne tik stingru pār­liecību. Janvāra vidū Rjē bija atbildējis diezgan optimis­tiski. Un katrreiz Rjē atbildes nevis iepriecināja Kotāru, bet -1 - kā nu kuru dienu — izraisīja viņā dažādu reakciju, sākot ar sliktu omu un beidzot ar nomāktību. Dabiski, ka galu galā ārsts viņam ieteica: lai gan statistikas dati rādot visai labvēlīgu ainu, priekšlaikus negavilēt par uz­varu.

— Citiem vārdiem, — Kotārs bija secinājis, — nekas nav zināms, un tas var kuru katru dienu sākties no jauna?

— Jā, bet tāpat ir iespējams, ka atveseļošanās paātri­nās.

Sī neziņa, kas visus satrauca, acīmredzot atviegloja Ko­tāru, un viņš Tarrū klātbūtnē uzsāka ar sava kvartāla tirgotājiem sarunas, kurās mēģināja izplatīt Rjē uzskatus. Taisnība, tas nebija grūti. Jo pēc pirmo uzvaru satrau­kuma daudzos prātos bija atkal modušās šaubas, kas ne­zuda līdz pat priecīgajam uzbudinājumam, kuru izraisīja prefektūras paziņojums. Vērodams citu bažas un satrau­kumu, Kotārs nomierinājās. Tomēr dažreiz arī viņu pār­ņēma izmisums.

— Jā, galu galā vārti tiks atvērti, — viņš sacīja Tarrū. — Un jūs redzēsit, viņi visi ļaus man krist!

Līdz 25. janvārim visi ievēroja Kotāra nenosvērto rak­sturu. Pēc tam kad viņš tik ilgi bija mēģinājis iemantot sava kvartāla iedzīvotāju labvēlību un nodibināt pazīšanos, viņš tagad spēji pārtrauca visus sakarus un nerādījās augām dienām. Vismaz, cik likās, viņš izvairījās no sa­biedrības un īsa laikā kļuva mežonīgi bikls. Viņu vairs neredzēja ne restorānā, ne teātrī, ne iemīļotajās kafejnī­cās, Un tomēr, šķiet, tā nebija pirmsepidēmijas laika no­svērtā un drūmā dzīve, kādu viņš tagad dzīvoja. Viņš neizgāja ho savā dzīvokļa un ēdienu lika atnest no tuvējā restorāna. Tikai vakaros viņš paslcpen izzagās no mājas, nopirka to, kas nepieciešams, un, izgājis no veikala, steig­šus Iegrieza? kādā vientuļākā ielā. Kad Tarrū viņu tad sastapa, tas varēja no viņa izdabūt tikai vienzilbīgas at­bildes. Un mazliet vēlāk, bez kādas pārejas, viņš pēkšņi kļuva atkal sabiedrisks, gari un plaši runāja par mēri, skubināja katru izteikt savas domas un ik vakaru apmie­rināts ienira ļaužu straumē.

Tai dienā, kad tika pasludināts prefektūras ziņojums, Kotārs pilnīgi pazuda no iedzīvotāju redzesloka. Divas dienas vēlāk Tarrū viņu sastapa klaiņojam pa ielām. Ko­tārs lūdza, lai viņu pavadot līdz priekšpilsētai. Tarrū, kas todien jutās sevišķi noguris, vilcinājās. Bet Kotārs neat­laidās. Viņš likās ļoti satraukts, neapvaldīti žestikulēja un runāja ātri un skaļi. Viņš jautāja savam ceļabiedram, vai tas patiešām domājot, ka prefektūras paziņojums no­zīmējot mēra beigas. Saprotams, Tarrū uzskatīja, ka ar administratīvu paziņojumu pašu par sevi nepieliekot, lai darītu galu postam, taču piebilda, esot pamats domāt, ka epidēmija drīz beigšoties, ja vien negadīšoties kaut kas neparedzēts.

— Jā, — Kotārs sacīja, — ja negadīsies kaut kas ne­paredzēts. Un .vienmēr gadās kaut kas neparedzēts.

Tarrū aizrādīja, ka, starp citu, prefektūra jau savā ziņā paredzējusi arī neparedzēto, nosakot, ka līdz vārtu atvēr­šanai jāgaida vēl divas nedēļas.

— Un tas ir pareizi darīts, — sacīja Kotārs, joprojām drūms un satraukts, — jo viss var norisināties tā, ka prefektūra, izrādīsies, būs runājusi tukšu.

Tarrū pieļāva tādu iespēju, bet domāja, ka pareizāk tomēr esot rēķināties ar drīzu vārtu atvēršanu un atgrie­šanos normālā dzīvē.

— Pieļausim, — Kotārs sacīja, — pieļausim. Bet ko jūs saucat par atgriešanos normālā dzīvē?

— Jaunas filmas kinoteātros, — Tarrū atbildēja pa­smaidīdams.

Bet Kotārs nesmaidīja. Viņš gribēja zināt, vai varot domāt, ka mēris neko nemainīšot pilsētā un viss atkal sākšoties no jauna tāpat kā agrāk, tas ir, it kā nekas ne­būtu noticis. Tarrū domāja, ka mēris gan mainīšot, gan nemainīšot mūsu pilsētu, ka, protams, mūsu pilsoņu vis­karstākā vēlēšanās esot un būšot rīkoties tā, it kā nekas nebūtu mainījies, un tādējādi vienā ziņā nekas nebūšot mainījies, bet citā ziņā cilvēki taču nevarot pat ar vis­lielāko gribasspēku visu aizmirst, un mēris atstāšot savas pēdas vismaz sirdīs. Sīkais rantjē skaidri un tieši pazi­ņoja, ka sirds viņam neesot svarīga un taisni sirds viņam rūpot vismazāk. Viņam esot svarīgi zināt, vai pati organi­zācija netikšot pārkārtota, vai, piemēram, visi resori dar­bošoties tāpat kā agrāk. Un Tarrū bija jāatzīst, ka par to viņš nezina neko. Jādomā, — tā viņam liekoties, — ka visiem resoriem, kuru darbība epidēmijas laikā bija trau­cēta, būšot pagrūti atsākt normālu darbu. Tāpat, domā­jams, radīšoties vesela rinda jaunu problēmu, tāpēc kļū­šot nepieciešama vismaz agrāko resoru reorganizācija.

— Ā, tas ir iespējams, — Kotārs sacīja. — Patiešām, visiem vajadzētu sākt visu no jauna.

Abi staigātāji jau bija tuvu Kotāra mājai. Kotārs bija kļuvis možāks, viņš pūlējās raudzīties optimistiski. Viņš iztēlojās pilsētu atsākam dzīvi, kā tā, izdzēsusi pagātni, sāk visu no jauna.

— Labi, — Tarrū sacīja. — Varbūt galu galā arī jūsu lietas nokārtosies. Savā ziņā taču sāksies pavisam jauna dzīve.

Viņi stāvēja pie durvīm un spieda viens otram roku.

— Jums taisnība, — Kotārs sacīja, vēl vairāk satraukts, — sākt visu no jauna — tas būtu labi.

Te no gaiteņa tumsas iznira divi vīrieši. Tarrū tikko paguva sadzirdēt ceļabiedru jautājam, ko gan šie putni te varētu meklēt. Sie putni, kas izskatījās kā svētdienas drēbēs uzposušies ierēdņi, noprasīja Kotāram, vai viņu pa­tiešām saucot Kotārs, un tas, izgrūzdams it kā dobju iz­saucienu, apmetās apkārt un jau nozuda nakti, pirms šie divi vai Tarrū paguva sakustēties. Pārsteigumam norim­stot* Tarrū jautāja abiem vīriešiem, ko tie vēloties. Abi atturīgi un pieklājīgi atbildēja, ka tiem jāievācot informā­cija, un cienīgā gaitā aizgāja tai pašā virzienā, kur bija nozudis Kotārs.

Atgriezies mājās, Tarrū aprakstīja šo gadījumu un tūlīt arī atzinās, ka'jūtas ļoti noguris (to pietiekami labi rādija rokraksts)f Viņš piebilda, ka viņam vēl esot daudz ko da­rīt, bet tās jau nedod iemesla nebūt gatavībā, un jautāja pats sev, vai viņš esot vai neesot gatavs. Galu galā viņš atbildēja, — un te beidzās Tarrū piezīmju burtnīcas, —- kā vienmēr, dienā vai naktī, esot kāda stunda, kad cilvēks kļūstot mazdūšīgs, un viņš baidoties tikai no šīs stundas.

Aiznākamajā dienā, dažas dienas pirms vārtu atvērša­nas, ārsts Rjē atgriezās mājās pusdienas laikā, vaicādams pats sev, vai beidzot nesaņems telegrammu, kuru gaidīja. Lai gan viņa dienas arī tagad prasīja tikpat daudz spēka kā toreiz, kad mēris plosījās visniknāk, galīgās atbrīvoša­nās gaidas izkliedēja visu nogurumu. Tagad viņš cerēja un priecājās par to. Cilvēks nevar mūžam sasprindzināt gribu un mūžam stingri turēt sevi grožos, un ir laime bei­dzot spēji atraisīt cīņai cieši savīto spēku kūli. Ja arī gaidītā telegramma nes labas vēstis, Rjē varēja sākt visu no jauna. Un viņš domāja, ka itin visi sāks dzīvi no jauna.

Viņš pagāja garām durvju sarga lodziņam. Jaunais durvju sargs, pieplacis pie rūts, uzsmaidīja viņam. Kāp­dams augšup, Rjē atkal redzēja savu seju, kuru nogurums un viss zaudētais bija padarījis tik bālu.

Jā, viņš sāks atkal no gala, kad pienāks beigas abstrak­cijai, un ja vēl mazliet laimes… Bet viņš atvēra durvis tieši tai brīdī, kad māte nāca viņam pretim, lai paziņotu, ka Tarrū kungs nejūtoties labi. No rīta viņš gan piecēlies, bet neesot varējis iziet un atkal licies gultā. Rjē māte bija nobažījusies.

— Varbūt tas nav nekas nopietns, — dēls sacīja.

Tarrū bija izstiepies gultā visā garumā, viņa smagā

galva bija iespiedusi iedobi pagalvī, zem biezajām segām iezīmējās spēcīgās krūtis. Viņam bija drudzis, sāpēja galva. Viņš sacīja Rjē, ka simptomi esot nenoteikti un tikpat labi tas varot būt arī mēris.

— Nē, pagaidām vēl nekas nav skaidrs, — Rjē sacīja, viņu izmeklējis.

Bet Tarrū mocīja slāpes. Gaitenī ārsts pateica mātei, ka tas varot būt mēra sākums.

— Ai! Tagad! Tas nav iespējams! — māte izsaucās.

Un tūlīt piebilda:

— Paturēsim viņu tepat, Bernār!

Rje pārdomāja.

— Man nav tiesību to darīt, — viņš sacīja. — Bet vār­tus drīz atvērs. Man liekas gan, tās būtu pirmās tiesības, ko es sev prasītu, ja tevis te nebūtu.

— Bernār, paturi mūs abus, — māte lūdza. — Tu taču zini, ka man nesen atkal iepotēja serumu.

Ārsts atbildēja, ka serums iepotēts arī Tarrū, bet varbūt aiz noguruma viņš izlaidis pēdējo injekciju un aizmirsis piesardzību.

Rjē jau iegāja savā kabinetā. Ārstam atgriežoties, Tarrū redzēja viņa rokās milzīgās seruma ampulas.

— Ahā, tad tas ir tas, — Tarrū sacīja.

— Nē, bet tas jādara piesardzības dēļ.

Atbildes vietā Tarrū izstiepa roku un pacieta bezgalīgo injekciju, kuru pats bija daudzreiz izdarījis citiem slimnie­kiem.

— Redzēsim, kā -būs vakarā, — Rjē sacīja un skatījās Tarrū tieši sejā.

— Un izolācija, Rjē?

— Vēl taču nav pavisam skaidrs, vai jums ir mēris.

Tarrū ar pūlēm pasmaidīja.

— Pirmoreiz redzu, ka injicē serumu un tai pašā laikā neliek slimnieku izolēt.

Rjē novērsās.

Mēs abi, māte un es, jūs kopsim. Seit jums būs labāk.

Tarrū klusēja, un ārsts, kārtodams ampulas, gaidīja, kā viņš atkal ierunāsies, lai tad atskatītos. Beidzot Rjē piegāja pie gultas. Slimnieks raudzījās viņā. Seja bija nogurusi, bet pelēkās acis bija mierīgas. Rjē uzsmaidīja.

— Aizmiedziet, ja varat. Es tūlīt atgriezīšos.

Aizgājis līdz durvīm, viņš dzirdēja Tarrū balsi, kas

viņu sauca. Viņš nāca atpakaļ.

Bet šķita, ka Tarrū cīnās ar vārdiem, kas viņam bija sakāmi.

— Rjē, — viņš beidzot izdabūja pār lūpām, — jums vajadzēs man sacīt visu, man tas ir nepieciešami.

— Es jums to apsolu.

Tarrū savieba raupjo seju samocītā smaidā.

— Paldies. Man negribas mirt, un es cīnīšos. Bet, ja spēle ir zaudēta, es vēlos aiziet godam.

Rjē noliecās un saspieda viņam plecu.

— Nē. Lai kjūtu svētais, ir jādzīvo. Cīnieties.

Dienā aukstums, kas bija ļoti spalgs, nedaudz mazinā­jās, bet pēcpusdienā sākās spēcīgs lietus un krusa. Krēs­las stundā debesis mazliet noskaidrojās, un sals kļuva skaudrāks. Rjē pārnāca mājās vakarā. Nenovilcis mēteli, viņš iegāja drauga istabā. Māte adīja. Tarrū, liekas, ne­bija ne pakustējies, tikai no drudža pavisam baltās lūpas liecināja par cīņu, kāda viņam jāiztur.

—• Nu? — ārsts jautāja.

Tarrū mazliet paraustīja druknos plecus ārpus gultas.

— Nu tā, — viņš atbildēja, — es zaudēju spēli.

Ārsts noliecās pār viņu. Limfmezgli zem kvēlošās ādas bija uzblīduši, krūtīs likās dunam visi apakšzemes kalves trokšņi. Tarrū dīvainā kārtā uzrādīja abu veidu simpto­mus. Pieceldamies Rjē sacīja, ka serums vēl neesot pa­guvis pilnībā iedarboties. Drudža vilnis, kas uzplūda kaklā, noslīcināja tos dažus vārdus, ko Tarrū mēģināja izrunāt,

Pēc vakariņām Rjē un viņa māte apsēdās slimnieka istabā. Nakts sākās ar cīņu, un Rjē zināja, ka sīvā kauja ar mēra eņģeli ilgs līdz ausmai. Tarrū spēcīgie pleci un platās krūtis nebija labākie ieroči, bet drīzāk gan asinis, kuras Rjē nupat ar savu adatu bija iešļācis, un šajās asinīs tas, kas bija dziļāk par dvēseli un ko nekāda zinātne nekad neizvilks dienas gaismā. Un viņam atlika tikai noskatīties drauga cīņā. Mēnešiem ilgi atkārtotās neveiksmes bija vi­ņam mācījušas pareizi vērtēt visa tā iedarbīgumu, ko viņš tagad darīs: vajadzēja sekmēt augoņu attīstību, injicēt toniskos līdzekļus. īstenībā, viņa vienīgais uzdevums bija radīt iespējas nejaušībai, kas pārlieku bieži iejaucas, tikai izaicināta. Un vajadzēja, lai iejauktos nejaušība. Jo Rjē bija sastapies aci pret aci ar tādu mēra seju, kas viņu mulsināja. Vēl lieku reizi sērga centās izjaukt visu pret to vērsto stratēģiju, tā parādījās vietās, kur to negaidīja, pazuzdama 110 turienes, kur tā jau šķita iesakņojusies. Vēl lieku reizi tā centās pārsteigt.

Tarrū cīnījās nekustīgs. Ne reizi visā naktī viņš sāpju uzbrukumiem nepretojās ar uzbudinājumu, kaujā izman­todams vienīgi visu savu smagumu un visu savu klusumu. Bet arī ne reizi viņš neierunājās, tā savā veidā atzīdamies, ka uzmanības izkliedēšana vairs nav iespējama. Rjē sekoja kaujas fāzēm vienīgi pēc drauga acīm: brīžiem tās bija atvērtas, brīžiem ciet, plaksti gan cieši piespiesti pie acs- ābola, gan atkal izstiepti, skatiens kā pienaglots pie kāda priekšmeta vai atkal pievērsts ārstam un tā mātei. Katr­reiz, kad ārsts uztvēra šo skatienu, Tarrū ar milzu pūlēm izmocīja smaidu.

Vienu brīdi kļuva dzirdami steidzīgi soļi uz ielas. Tie likās bēgam no tālīnas dunoņas, kas pamazām tuvojās un beidzot piepildīja ielu ar šalkoņu: atkal sāka gāzt lietus, kam drīz vien pievienojās krusa, pakšķot pret ietvi. Pla­tais drapējums pie logiem viļņoja. Telpas pustumsā Rjē, kuru uz brīdi bija izklaidējis lietus, atkal vēroja Tarrū naktslampiņas gaismā. Māte adīja, laiku pa laikam pa­celdama galvu un uzmanīgi paraudzīdamās slimniekā. Ārsts jau bija izdarījis visu, ko varēja darīt. Pēc lietus klusums kļuva vēl smagāks šai telpā, ko pildīja vienīgi neredzamas kaujas mēmais troksnis. Bezmiega pārkairinā- jumā ārsts šķita sadzirdam uz klusuma robežas liego un vienmerīgo svripoņu, kas bija viņu pavadījusi visu epidē­mijas laiku. Viņš deva zīmi mātei, lai tā iet gulēt. Māte pakratīja galvu, viņas acis kļuva gaišākas, un viņa rūpīgi pētīja adāmadatas galā valdziņu, par kuru nebija īsti droša. Rjē piecēlās, lai pasniegtu slimniekam dzert, un tad atkal apsēdās.

Gājēji, izmantojot klusuma iestāšanos, aši soļoja pa ietvi. Viņu soļi attālinājās un noklusa. Ārsts pirmoreiz pa­manīja, ka šī nakts, kurā bija tik daudz vēlīnu staigātāju, bet kurā vairs neskanēja ātrās palīdzības mašīnu signāli, ir līdzīga agrākā laika naktīm. Tā bija no mēra atbrīvota nakts. Un šķita, ka aukstuma, gaismas un pūļa padzītā slimība ir aizbēgusi no pilsētas tumšajiem nostūriem un patvērusies šai siltajā istabā, lai savā beidzamajā trie­cienā uzbruktu Tarrū nekustīgajam ķermenim. Sērgas sprigulis vairs nekūla pilsētas debesis. Bet tas klusu svilpa istabas smacīgajā gaisā. Jau vairākas stundas Rjē dzir­dēja šo svilpoņu. Vajadzēja gaidīt, līdz arī šeit tā pie­rims, līdz arī šeit mēris atzīs sevi par uzvarētu.

īsi pirms ausmas Rjē pieliecās mātei:

— Tev vajadzētu iet gulēt, lai astoņos vari mani no­mainīt. Pirms apgulies, neaizmirsti pilienus.

Rjē kundze piecēlās, salocīja adīkli un piegāja pie slim­nieka gultas. Jau labu laiku Tarrū acis bija ciet. Sviedri bija salipinājuši matus gredzenos uz stūrās pieres. Rjē kundze nopūtās, un slimnieks atvēra acis. Viņš ieraudzīja pār sevi noliekušos maigo seju, un zem drudža nemitīga­jiem viļņiem atkal pavīdēja stūrgalvīgais smaids. Taču acis tūlīt aizvērās. Palicis viens, Rjē apsēdās atzveltnes krēslā, no kura bija piecēlusies māte. Iela bija mēma, un tagad visapkārt valdīja pilnīgs klusums. Telpā kļuva jū­tams rīta vēsums.

Ārsts iesnaudās, bet pirmo ratu rīboņa ausmā viņu pa­modināja. Viņš nodrebēja un, paskatījies uz Tarrū, sa­prata, ka iestājusies atelpa un arī slimnieks guļ. Tālumā vēl rībēja kāda pajūga ar dzelzi apkaltie riteņi. Aiz loga vēl bija tumšs. Kad ārsts piegāja pie gultas, Tarrū rau­dzījās viņā neizteiksmīgām acīm, it kā vēl miegā.

— Jūs bijāt iemidzis, vai ne? — Rjē jautāja.

— Jā.

— Vai tagad ir vieglāk elpot?

— Mazliet. Vai tas kaut ko nozīmē?

Rjē brīdi klusēja, tad atbildēja:

— Nē, Tarrū, tas nenozīmē neko. Jūs, tāpat kā es, zināt parasto atlabšanu rīta pusē.

Tarrū piekrita.

— Paldies, — viņš sacīja. — Atbildiet man vienmēr tieši. y „

Rjē bija apsēdies gultas kājgalī. Viņš juta blakus slim­nieka stilbus; tie bija gari un cieti kā statujai. Tarrū el­poja strauji.

— Drudzis atkal pieņemsies, vai ne, Rjē? — viņš sēcošā balsī jautāja.

— Jā, bet ap pusdienas laiku mums viss būs skaidrs.

Tarrū pievēra acis, likās, viņš sakopoja spēkus. Sejā

bija lasāms nogurums. Viņš gaidīja drudža uzplūdus, kas jau viļņoja kaut kur viņā. Kad viņš atvēra acis, viņa ska­tiens bija satumsis. Tas noskaidrojās tikai tad, kad slim­nieks pamanīja pār viņu pārliekušos Rjē.

— Dzeriet,* —Rjē sacīja.

Slimais padzērās, un viņa galva atkal atkrita spilvenos.

— ,Tas iet ilgi, — viņš teica.

Rjē saņēma viņa roku, bet Tarrū novērstu skatienu vairs nereaģēja. Un piepeši drudzis acīm redzami uzplūda līdz pat pierei, it kā tas būtu pārrāvis kādu iekšēju aizsprostu. Kad Tarrū skatiens atkal pievērsās ārstam, tas viņu cen­tās uzmundrināt ar visu savu saspringto seju. Smaids, ko Tarrū vēl pūlējās izmocīt, nespēja izlauzties caur saknieb­tajiem žokļiem un palsenu putu aizcementētajām lūpām. Bet sastingušajā sejā vēl mirdzēja acis pilnā vīrišķības spožumā. "U'

Septiņos istabā ienāca Rjē kundze. Ārsts devas uz kabi­netu, lai piezvanītu uz slimnīcu un parūpētos par savu aizstāšanu darbā. Viņš nolēma arī atlikt konsultācijas un uz brīdi atlaidās kabineta uz dīvāna, bet tūlīt atkal piecē­lās un atgriezās slimnieka istabā. Tarrū bija pavērsis galvu uz Rjē kundzes pusi. Viņš uzlūkoja sīciņo ēnu, kas bija sakņupusi uz krēsla viņam līdzās, klēpī saliktām ro­kām. Un viņš vēroja to tik saspringti, ka Rjē kundze pie­lika pirkstu pie lūpām un piecēlās, lai nodzēstu naktslam- piņu. Bet caur priekškariem jau sūcās dienas gaisma, un drīz vien, kad slimnieka vaibsti atkal iznira no tumsas, Rjē kundze pamanīja, ka viņš joprojām to uzlūko. Tad viņa pieliecās, sakārtoja spilvenu un, atkal izsliedamās, brīdi paturēja roku uz viņa samirkušajiem, izpluinītajiem matiem. Viņa dzirdēja neskanīgu, it kā no tālienes nākošu balsi sakām viņai paldies un ka tagad viss esot labi. Kad viņa atkal apsēdās, Tarrū bija aizvēris acis, un viņa iz­mocītā seja, par spīti cieši sakļautajām lūpām, likās atkal smaidām,

Pusdienas laikā drudzis sasniedza kulmināciju. Kāss, kas rāva visas iekšas ārā, kratīja slimnieka ķermeni, un viņš sāka spļaut asinis. Limfmezgli vairāk neuzblīda. Bet tie arī nesaplaka, palikdami cieti kā uzgriežņi, kas ieskrū­vēti locītavu bedrītēs, un Rjē uzskatīja par neiespējamu tos atvērt. Starpbrīžos starp drudža un klepus uzplūdiem Tarrū vēl šad tad uzlūkoja savus draugus. Bet drīz jau viņa acis atvērās aizvien retāk, un gaisma, kas tad pār­laidās pār viņa novārdzināto seju, kļuva ar katru reizi blāvāka. Auka, kura nevienmērīgiem brāzieniem raustīja ķermeni, to apgaismoja aizvien retākām zibens atplaik- snām, un Tarrū, šī negaisa nests, lēnām aizslīdēja kaut kur projām. Rjē vairs redzēja tikai stingu masku, no ku­ras smaids bija pazudis. Cilvēciskais veidols, kas viņam bija kādreiz bijis tik tuvs, tagad, neskaitāmu šķēpu caur­durts, pārcilvēcisku sāpju kveldēts, visu naidīgo debesu vēju čokuru čokuros sarauts, viņa acu priekšā nogrima mēra ūdeņos, un viņš neiespēja neko pret šo bojāeju. Vi­ņam bija jāpaliek krastā tukšām rokām un sažņaugtu sirdi, vel lieku reizi bez ieročiem un bez palīdzības pret nelaimi. Un beidzot tieši bezspēcības asaras neļāva Rjē redzēt, kā Tarrū pēkšņi pagriezās pret sienu un nomira, izgrūzdams dobju vaidu, it kā kaut kur viņā būtu pār­trūkusi galvenā stīga.

Nākamā nakts vairs nebija cīņas, bet gan klusuma nakts. Sai no visas pasaules nošķirtajā istabā pār tagad jau apģērbto, mirušo ķermeni Rjē juta lidināmies pārstei­dzošu mieru, kāds pirms daudzām naktīm uz terases virs mēra pārņemtās pilsētas bija iestājies pēc uzbrukuma vār­tiem. Jau toreiz viņš bija domājis par šo klusumu, kas pacēlās no gultām, kur viņš bija ļāvis nomirt cilvēkiem. Tas bija visur viens un tas pats pārtraukums, viens un tas pats svinīgais starpbrīdis, vienmēr viens un tas pats no- rimums, kas iestājās pēc cīņas, tas bija sakāves klusums. Bet cilvēkam, kas patlaban apstāvēja savu draugu, tas bija tik blīvs, tik cieši saistīts ar klusumu ielās, no mēra atbrīvotās pilsētas klusumu, ka Rjē saprata: šoreiz tā ir galīga sakāve, sakāve, kas izbeidz karus un pašu mieru padara par nedziedējamām ciešanām. Ārsts nezināja, vai galu galā tarrū bija atradis mieru vai ne, bet vismaz šobrīd viņš domāja zinām, ka viņam pašam vairs nekad nebūs iespējams miers, tāpat kā nav pamiera mātei, kam atņemts dēls, vai cilvēkam, kurš apbedī draugu.

Arā bija tā pati aukstā nakts, dzidrās un ledainās de­besīs sastingušas zvaigznes. Arī pustumšajā istabā varēja just aukstumu, kas spiedās pret rūtīm, polārās nakts blāvo, plašo elpu. Pie gultas savā parastajā pozā sēdēja Rjē kundze, no labās puses uz viņu krita naktslampiņas gaisma. Istabas vidū, tālu no gaismas, atzveltnes krēslā gaidīja Rjē. Prātā nāca domas par sievu, bet viņš tās katrreiz atvairīja.

Iestājoties tumsai, gājēju papēži bija skanīgi klaudzē­juši aukstajā naktī.

— Vai tu visu nokārtoji? — Rjē kundze bija vaicājusi.

— Jā, piezvanīju pa telefonu.

Tad viņu klusais nomods turpinājās. Rjē kundze laiku pa laikam uzmeta dēlam acis. Uztverot kādu 110 šiem ska­tieniem, viņš mātei uzsmaidīja. Uz ielas dzirdēja paras­tos nakts trokšņus. Lai gan oficiāli vēl nebija atjauts, daudzas automašīnas jau braukāja pa pilsētu. Tās mīksti un ātri aizslīdēja pa ielas vidu, pazuda un atkal parādī­jās. Balsis, saucieni, klusuma brīdis, zirga pakavu dunoņa, divu tramvaju griezīgā čīkstoņa līkumā, neskaidri trokšņi, un atkal nakts elpa.

— Bernār?

— Jā. ;

— Vai tu neesi noguris?

— Nē. ;

Viņš zinaja, ko mate šai brīdi domā, un zināja, ka. tā

viņu mīl. Bet viņš zināja arī, ka mīlēt kādu būtni nav nekas sevišķs, vai, vismaz, ka mīlestība nekad nav pietie­kami stipra, lai atrastu savu izpausmi. Tā māte un viņš aizvien mīlēs viens otru .klusībā. Un savukārt viņa no­mirs — vai arī viņš — un visu mūžu viņi nebūs varējuši atzīties savā maigumā. Tāpat viņš bija dzīvojis līdzās Tarrū, un Tarrū šovakar bija nomiris, tā ka viņu drau­dzība nebija paguvusi īsti izaugt. Tarrū bija zaudējis spēli, kā viņš sacīja. Bet viņš, Rjē, ko tad viņš bija ieguvis? Vienīgi to, ka bija iepazinis mēri un to atcerējās, ka bija iepazinis draudzību un to atcerējās, ka pazina maigumu un kādudien vajadzēs to atcerēties. Viss, ko cilvēks varēja iegūt mēra un dzīvības spēlē, bija zināšana un atmiņa. Varbūt tieši to Tarrū sauca par uzvaru spēlē!

Atkal pabrauca garām kāds auto, un Rjē kundze maz­liet sakustējās krēslā. Rjē viņai uzsmaidīja. Viņa sacīja, ka neesot nogurusi, un tūlīt piebilda:

— Tev vajadzēs aizbraukt atpūsties tur, kalnos, , — Protams, māmiņ,

Jā, viņš tur atpūtīsies. Kāpēc gan ne? Arī tas būtu iegansts atmiņām. Bet, ja tiešām tas nozīmē uzvaru spēlē, cik tad vajag būt grūti dzīvot tikai ar to, ko zina un at­ceras, bez visa, uz ko cilvēks cer. Tā, bez šaubām, bija dzīvojis Tarrū un apzinājies, cik neauglīga ir tāda dzīve bez ilūzijām. Bez cerības nav iespējams miers, un Tarrū, kas liedza cilvēkiem tiesības kādu nosodīt, kas tomēr zi­nāja, ka neviens nevar iztikt bez nosodīšanas un ka pat upuri dažreiz kjūst par bendēm, Tarrū bija dzīvojis sāpju un pretrunu plosīts, viņš nekad nebija pazinis cerību. Vai tāpēc viņš bija tiecies pēc svētuma un mēģinājis rast mieru, kalpojot cilvēkiem? īstenībā Rjē nezināja neko, un tas arī nebija svarīgi. No Tarrū viņam atmiņā paliks vie­nīgi šie divi tēli: cilvēks, kas abām rokām strauji satvēra viņa automobiļa stūri, lai to vadītu, un šis spēcīgais, tagad nekustīgi guļošais augums. Dzīvības siltums un nāves tels — tāda bija visa zināšana.

Droši vien tāpēc ārsts Rjē no rīta mierīgi uzņēma vēsti par sievas nāvi. Viņš bija savā kabinetā. Gandrīz teciņiem ieskrēja māte un pasniedza telegrammu, tad atkal izgāja, lai iedotu dzeramnaudu tās atnesējam. Kad viņa atgrie­žas, dēls turēja rokā atplēstu telegrammu. Vecā sieviete uzlūkoja dēlu, bet viņš pa logu neatlaidīgi vēroja, kā pār ostu aust brīnišķīgs rīts.

,— Bernār, — Rjē kundze ierunājās.

Ārsts paskatījās viņā izklaidīgu skatienu.

— Telegramma? — viņa jautāja.

— Jā, tā tas ir, — dēls apstiprināja. — Pirms astoņām dienām.

Rjē kundze pagrieza galvu pret logu. Ārsts klusēja. Tad viņš sacīja, lai māte neraudot, ka viņš jau to gaidījis, bet tomēr esot grūti. Gluži vienkārši, to sacīdams, viņš zināja, ka šīs ciešanas viņu nepārsteidz. Jau mēnešiem ilgi un jau divas dienas nerima un nerima vienas un tās pašas sāpes.

Pilsētas vārti beidzot atvērās saulainas februāra die­nas rītausmā; šo notikumu apsveica tauta, laikraksti, radio un prefektūras komunikē. Tātad stāstītājam atliek tikai aprakstīt prieka stundas, kas sekoja vārtu atvēršanai, lai gan viņš pats piederēja pie tiem, kuri nevarēja brīvi un pilnīgi iekļauties vispārējā līksmē.

Bija paredzētas plašas svinības tiklab dienā, kā naktī.

Tai pašā laikā stacijā sāka dūmot lokomotīves, un, nāk­dami no tālām jūrām, kuģi jau ņēma kursu uz mūsu ostu, savā veidā parādot, ka ši diena visiem tiem, kuri mocījās atšķirtībā, ir lielās atkalredzēšanās diena.

Nebūs grūti iedomāties, par ko varēja kļūt atšķirtības sajūta, kas bija pārņēmusi tik daudzus mūsu pilsētas iedzī­votājus. Vilcieni, kuri tai dienā pienāca mūsu stacijā, bija tikpat pārpildīti kā vilcieni, kas no tas atgāja. Katrs bija šo divu nogaidīšanas nedeļu laika rezervējis sev vietu tieši tai dienai, baiļodamies, ka tikai beidzama ja brīdi prefek­tūras lēmums netiktu atcelts. Daži ceļinieki, kas tuvojās mūsu pilsētai, starp citu, nebija pilnīgi brīvi no bailēm, jo, kaut arī viņi visumā zināja to cilvēku likteni, kuri vi­ņiem bija vistuvāki, viņi neko nezināja par citiem un pašu pilsētu, kuras seju viņi iztēlojās šausmīgu. Bet tā tas bija tikai ar tiem, kurus visu šo laika posmu nebija kveldējušas kaisles ciešanas.

Kaisles kveldētie tik tiešām bija vienīgi savas uzmācī­gās domas varā. Viņu uztverē mainījies bija tikai viens — laiks, kura ritumu viņi savas trimdas mēnešos būtu vēlē­jušies padarīt straujāku, kuru viņi tiecās paātrināt vēl tad, kad jau bija redzama mūsu pilsēta, turpretī, tiklīdz vil­ciens pirms apstāšanās sāka bremzēt, viņi gribēja palēni­nāt laika gaitu, to apturēt. Visu šo mīlestībai zudušo dzī­ves mēnešu nenoteiktā un reizē skaudrā izjūta lika viņiem mulsi prasīt sava veida atlīdzinājumu, kas padarītu prieka laika plūdumu divreiz lēnāku par gaidu laiku._Un tie, kas atbraucējus gaidīja istabq vai uz perona kā Rambērs, kura sieva, jau pirms vairākām nedēļām saņēmusi ziņu, bija darījusi visu, lai ierastos, izjuta tādu pašu nepacie­tību un tādu pašu apjukumu. Jo mīlestību vai maigumu mēra mēneši bija padarījuši par abstrakciju, un Rambērs, sirdij drebot, gaidīja, ka sastapsies aci pret aci ar būtni no miesas un asinīm, kura bija bijusi šīs abstrakcijas balsts. '

Viņš būtu vēlējies atkal kļūt tas cilvēks, kas epidēmijas sākumā gribēja pa galvu, pa kaklu skriet ārā no pilsētas un traukties pretim tai, kuru mīlēja. Bet viņš zināja, ka tas vairs nav iespējams. Viņš bija mainījies, mēris bija radījis viņā kādu atrautību, ko viņš visiem spēkiem mēģi­nāja noliegt, bet kas tomēr joprojām smeldza viņā kā apslāpētas skumjas. Savā ziņā viņam bija tāda sajūta, ka mēris beidzies pārlieku spēji, viņš vēl nav atguvies. Laime tuvojās vēja spārniem, norises aizsteidzās priekšā gaidām. Rambērs saprata, ka viss viņam taps atdots uzreiz un ka prieks ir apdegums, ko nejūt.

Starp citu, visi, vairāk vai mazāk apzināti, bija līdzīgi viņam, un te jārunā par visiem. Uz stacijas perona, kur viņi atkal sāka savu personisko dzīvi, viņi vēl izjuta savu kopību, apmainīdamies acu skatieniem vai smaidiem. Taču, tiklīdz viņi ieraudzīja lokomotīves dūmus, mulsa un ap­dullinoša prieka uzplūdi pēkšņi izdzēsa trimdas izjūtu. Kad vilciens apstājās, bezgala ilgā šķiršanās, kas bieži vien bija sākusies uz šīs pašas stacijas perona, tur bei­dzās vienā acumirklī, kad rokas ar gavilējošu alkatību sa- kļāvās pār mīļo augumu, kura dzīvo veidolu viņi bija aiz­mirsuši. Rambērs pat nepaguva ieraudzīt šo stāvu skrie­nam viņam pretim, kad tas jau pieplaka pie viņa krūtīm. Un, turēdams to abām rokām, spiezdams sev klāt galvu, no kuras viņš redzēja tikai sen pazīstamos matus, viņš ļāva plūst asarām, neatskārzdams, vai tās riešas aiz paš­reizējās laimes vai pārāk ilgi apvaldītām sāpēm, bet vis­maz būdams drošs, ka tās liegs viņam pārbaudīt, vai šī seja, kas paslēpusies viņa pleca bedrītē, ir tā pati, par kuru viņš tik daudz sapņojis, vai varbūt gluži sveša. Vē­lāk viņš uzzinās, vai nojausma bijusi pareiza. Šobrīd viņš gribēja darīt tāpat kā visi apkārtējie, kas šķita ticam, ka mēris var nākt un iet, bet cilvēka sirds tāpēc nemainās.

Tad apskāvušies visi atgriezās mājās, akli pret pārējo pasauli, acīm redzamā triumfā pār mēri, aizmirsuši visu postu un tos, kas, atbraukuši ar to pašu vilcienu, nebija sastapuši nevienu sagaidītāju un gatavojās mājās saņemt apstiprinājumu bažām, kuras ilgais klusums jau bija mo­dinājis sirdī. Siem pēdējiem, ko tagad pavadīja tikai viņu pašu jaunās, skaudrās sāpes, vēl citiem, kas tobrīd node­vās atmiņām par kādu zudušu cilvēku, viss likās gluži savādāk un viņu atšķirtības sajūta tagad sasniedza kul­mināciju. Viņiem visiem — mātēm, laulātajiem draugiem, mīlētājiem, kuriem līdz ar pelnu kaudzē izkusušo vai ne­zināmā kapā zudušo tuvo cilvēku bija pagaisis viss prieks, tas vēl joprojām bija mēra laiks.

Bet kas gan domāja par šiem vientuļniekiem? Pusdienā saule, uzvarējusi saltās vēsmas, kas cīnījās gaisā kopš rīta, nepārtrauktiem viļņiem lēja pār pilsētu nemainīgu gaismu. Diena bija apstājusies. Fortu lielgabali pakalnu virsotnē rībēja bez mitas stingajās debesīs. Visa pilsēta traucās ārā nosvinēt šo saspringto brīdi, kad ciešanu laiks beidzas, bet aizmirstības laiks vēl nebija sācies, Laukumos jaudis dejoja. īsā laikā satiksme bija kļuvusi ievērojami dzīvāka, un daudzo automobiļu kustība pārpildī­tajās ielās bija apgrūtināta. Visu pēcpusdienu pilnā spēkā skanēja pilsētas zvani. To duna piepildīja zeltaini zilās debesis. Baznīcās notika pateicības dievkalpojumi. Bet tai pašā laikā izpriecu vietas bija pārblīvētas un kafej­nīcas, nerūpējoties par nākotni, izdalīja beidzamos alko­hola krājumus. Pie letēm drūzmējās vienlīdz uzbudinātu laužu pūlis, un to vidū bija daudzi apskāvušies mīlas pāri, kas nebaidījās klaji izrādīt savas jūtas. Visi kliedza vai smējās. Dzīvības krājumus, ko viņi bija sataupījuši šajos mēnešos, kad ikviens bija turējis badā savu dvēseli, viņi izšķieda šai dienā, kas bija it kā viņu uzvara pār nāvi. Rītdien sāksies pati dzīve ar savu piesardzību. Šobrīd visdažādākās izcelsmes cilvēki satikās un brāļojās. Vien­līdzību, ko nebija spējusi panākt nāves klātbūtne, kaut vai uz dažām stundām nodibināja atbrīvošanās prieks.

Bet šis kopīgais, pārliecīgais mundrums vēl nepauda visu, un bieži vien tie, kas pievakarē plūda pa ielām bla­kus Rambēram, aiz lēnīga rāmuma slēpa maigāku un vā­rīgāku laimes izjūtu. Daudzi pāri un daudzas ģimenes patiešām izskatījās pēc mierīgiem ielas gājējiem. īstenībā lielākā daļa no viņiem devās klusā svētceļojumā uz vie­tām, kur viņi bija cietuši. Bija jāparāda atbraucējiem skaidri redzamās vai apslēptās mēra zīmes, tā laika no­tikumu pēdas. Dažreiz viņi tēloja tikai gida lomu, cilvēku, kas daudz ko pieredzējis, mēra aculiecinieku, un runāja par briesmām, nemodinot bailes. Tas bija nekaitīgs prieks. Bet citreiz gadījās jūtīgāki ceļveži, un mīlētājs, ļauda­mies maigajām atmiņu skumjām, varēja pateikt savai ceļa- biedrenei: «Sai vietā es toreiz tevis alku, bet tevis nebija.» Sos kaisles tūristus varēja viegli pazīt: viņi izveidoja čukstu un noslēpumu saliņas trokšņainajā burzmā, pa kuru soļoja. Labāk nekā orķestri ielu krustojumos viņi vēstīja par īsto atbrīvošanos. Jo šie aizgrābtie, cieši sakļā- vušies, vārdos skopie mīlnieki ar visu laimes triumfu un netaisnīgumu šai burzmā apliecināja, ka mēris beidzies un šausmu laiks pagājis. Par spīti acīm redzamajam, viņi mierīgi noliedza, ka mēs jebkad būtu Iepazinuši ārprātīgo pasauli, kur cilvēku nogalēšana bija tikpat parasta parā­dība kā mušu nospiešana, ka mēs jebkad būtu pazinuši aprēķinātos murgus, šo ieslodzījumu, kas nesa līdzi draus­mīgu brīvību attieksmē uz visu, kas nebija pašreizējais laiks, šo nāves smaku, kas apdullināja visus, kurus tā nenogalināja, viņi noliedza beidzot, ka mēs būtu bijuši tie pārbiedētie ļaudis, no kuriem viena daļa ik dienas tika iegrūsta krāsns rīklē un izgaroja biezajos spiedīgajos dū­mos, kamēr otra daļa, baiļu un bezspēcības važās kalta, gaidīja savu kārtu.

Katrā ziņā tas viss dūrās acīs ārstam Rjē, kurš, mēģi­nādams nokļūt pilsētas nomalē, soļoja viens pats, visap­kārt skanot zvaniem, lielgabalu dārdiem, mūzikai un ap­dullinošiem kliedzieniem. Viņa darbs turpinājās, slimnie­kiem atvaļinājuma nav. Burvīgajā, vārajā gaismā, kas nolaidās pār pilsētu, vēdīja agrākās anīsa dzērienu un uz restēm ceptas gaļas smaržas. Ap viņu bija smejošas, pret debesīm pavērstas sejas. Vīrieši un sievietes alkaini ap­skāvās, kaistošu seju, ar visu iekāres uzbudinājumu un aicinājumu. Jā, mēris ar visām tā šausmām bija beidzies, un šīs cieši sakļautās rokas patiešām pauda, ka tas bija bijis trimdas un atšķirtības laiks vārda visīstākajā no­zīmē.

Pirmoreiz Rjē atrada nosaukumu radniecīgajai līdzībai, kādu viņš šajos mēra mēnešos bija saskatījis visu garām­gājēju sejās. Tagad pietika tikai paskatīties apkārt. No­dzīvojuši līdz mēra beigām ar visu postu un zaudējumiem, šie cilvēki galu galā visi bija uzvilkuši tik ilgi tēlotās lomas kostīmu: viņi bija emigranti; sākumā viņu seja, tagad — apģērbs liecināja par prombūtni un tālo tēvzemi. No tā brīža, kad mēris bija slēdzis pilsētas vārtus, viņi bija dzīvojuši tikai atšķirtībā, atrauti no cilvēcīgā siltuma, kas liek visu aizmirst. Dažādā ziņā šie vīrieši un sievietes visos pilsētas nostūros bija tiekušies pēc apvienošanās, kas gan visiem nebija vienāda rakstura, bet visiem vienlīdz neiespējama. Lielākā daļa ar visu savu būtību bija tvīkuši pēc kāda promesošā, pēc kāda auguma siltuma, maiguma vai paraduma. Daži, bieži paši to neapjauzdami, cieta tā­pēc, ka atradās ārpus cilvēku draudzības, ka nevarēja sa­sniegt citus cilvēkus pat ne ar parastajiem draudzības līdzekļiem, kas ir vēstules, vilcieni un kuģi. Citi, gan re­tāki, kā Tarrū varbūt, bija ilgojušies pēc savienošanās ar kaut ko tādu, kam viņi nezināja vārda, bet kas viņiem likās vienīgais ilgojamais ieguvums. Un, trūkstot citam vārdam, viņi to dažreiz sauca par mieru.

Rjē arvien vēl soļoja. Jo tālāk viņš gāja, jo lielāks kļuva ļaužu pūlis ap viņu, jo skaļāks kļuva troksnis, un viņam šķita, ka priekšpilsēta, uz kuru viņš devās, aizslīd aizvien tālāk. Mazpamazām viņš saplūda ar šo klaigājošo, blīvo

masu, kuras kliedzienu saprata arvien labāk, jo tas vis­maz daļēji bija ari viņa kliedziens. Jā, visi, tiklab ar miesu, kā dvēseli, bija kopīgi izcietuši smagas brīvdienas, bezizejas trimdu, nekad neremdētas slāpes. Starp līķu blāķiem, ātrās palīdzības mašīnu signāliem, tā sauktā lik­teņa brīdinājumiem, starp tiepīgo, baiļu pilno mīņāšanos uz vietas un sirds drausmo sacelšanos nebija pārstājušas vēdīt varenas šalkas, radot trauksmi pārbiedētajās būtnēs un atgādinot viņām, ka atkal jāatrod viņu īstā tēvzeme, īstā tēvzeme visiem bija ārpus smacīgās pilsētas mūriem. Tā bija smaržīgajos dzelkšņu krūmos uz pakalniem, jūrā, brīvajās zemēs un mīlestības svarā. Un viņi gribēja atkal tur atgriezties, doties pretim laimei, no visa pārējā ar pre­tīgumu novērsušies.

To, kāda jēga var būt trimdai un savienošanās alkām, Rjē nezināja. Viņš soļoja tālāk, no visām pusēm viņu grūs­tīja, laiku pa laikam kāds kaut ko uzsauca, un tā viņš nonāca mazliet tukšākās ielās, domādams, ka nav sva­rīgi, vai tam ir vai nav jēga, bet jāraugās tikai uz to, kas piepilda cilvēku cerību.

Tagad viņš zināja, kas to piepilda, un jo skaidrāk to apjauta pirmajās, gandrīz tukšajās priekšpilsētas ielās. Tiem, kuri, apmierinādamies ar mazumu, bija vēlējušies tikai atgriezties savas mīlestības mājoklī, reizēm tika at­līdzināts. Protams, citi joprojām vientuļi klīda pa pilsētu, zaudējuši būtni, kuru gaidīja. Laimīgi vēl tie, kuri nebija divreiz šķirti kā daži, kas pirms epidēmijas nebija varē­juši uzreiz uzcelt savu mīlestības ēku un kas gadiem ilgi bija akli tiekušies pēc grūtās saskaņas, kura galu galā cieši savienoja divus naidīgus mīlētājus. Tiem, tāpat kā Rjē, bijis viegli paļauties uz laiku: viņi bija šķirti uz mūžu. Bet citi, kā Rambērs, no kura ārsts vēl šorīt bija atvadījies, teikdams: «Drosmi, tagad jums vajag būt tais­nībai!» — bija tūlīt atkal atraduši tuvo cilvēku, kuru jau domāja zudušu. Vismaz kādu laiku viņi būs laimīgi. Ta­gad viņi zināja: ja ir kaut kas, pēc kā var vienmēr ilgo­ties un dažreiz iegūt, tad tas ir cilvēcīgais maigums.

Turpretim visi tie, kas pāri cilvēkam bija tiekušies pēc kaut kā tāda, ko viņi pat neiztēlojās, bija palikuši bez at­bildes. Tarrū, liekas, sasniedza grūto mieru, par kuru bija runājis, taču atrada to vienīgi nāvē, stundā, kad tas vairs viņam nedeva neko. Ja turpretī citi, kurus dziestošajā gaismā Rjē redzēja sēžam uz namu sliekšņiem, cieši ap­skāvušos un dedzīgi raugāmies vienam otra acīs, bija iegu­

vuši, ko gribēja, tad tikai tāpēc, ka viņi prasīja vienīgo, kas bija no viņiem atkarīgs. Un, iegriezdamies ielā, kur dzīvoja Grans un Kotārs, Rjē nodomāja, ka ir taisnīgi, ja vismaz laiku pa laikam prieks atalgo tos, kuriem pie­tiek ar cilvēku un cilvēka nožēlojamo un briesmīgo mī­lestību,

Sī hronika tuvojas beigām. Ir laiks ārstam Bernāram Rjē atzīties, ka viņš ir tās autors. Bet, pirms viņš atstāsta pēdējos notikumus, viņš vēlētos vismaz attaisnot savu iejaukšanos un paskaidrot, ka viņš allaž mēģinājis runāt objektīva liecinieka tonī. Visu mēra laiku viņam sava amata dēļ bija iespēja redzēt lielāko daļu mūsu pilsētas iedzīvotāju un apkopot to izjūtas. Tātad viņš bija īsti piemērots, lai vēstītu par to, ko redzējis un dzirdējis. Bet viņš gribēja to darīt ar vēlamo atturīgumu. Vispār viņš ir centies nevēstīt vairāk nekā to, ko viņam bija iespēja redzēt, un nepiedēvēt saviem mēra laika biedrtem domas, kādas tie nebūt nebija spiesti attīstīt, un izmantot vienīgi tekstus, kas gadījuma vai nelaimes dēļ nākuši viņa rokās.

Juzdamies aicināts sniegt liecību sava veida noziegumā, viņš saglabājis zināmu piesardzību, kā piederas labas gri­bas lieciniekam. Bet tai pašā laikā, paklausot godīgas sirds likumam, viņš noteikti nostājies upuru pusē un gribējis pievienoties cilvēkiem, saviem līdzpilsoņiem, vienīgajās drošajās atskārtās, kas viņiem kopējas un kas ir — mīles­tība, ciešanas un trimda. Tāpēc nav tādu bēdu, kurās viņš nebūtu dalījies ar saviem līdzpilsoņiem, nav tādu apstākļu, kas nebūtu bijuši arī viņa apstākļi.

īstam lieciniekam pirmām kārtām jāvēstī par rīcībām, dokumentiem un baumām. Bet tas, kas viņam pašam sa­kāms par savām gaidām un saviem pārbaudījumiem, jā­noklusē. Un, ja autors tomēr tos izmantojis, tad vienīgi tāpēc, lai izprastu vai liktu izprast savus līdzpilsoņus un piešķirtu cik iespējams noteiktu formu tam, ko mūsu pil­sētas iedzīvotāji visbiežāk tikai neskaidri izjuta. Patiesību sakot, šīs saprātīgās pūles viņam nemaksāja neko. Kad viņam uznāca vilinājums tieši un vaļsirdīgi pievienot savu atzīšanos citu mēra piemeklēto tūkstoš balsīm, viņu attu­rēja doma, ka viņam nav tādu ciešanu, kas vienlaikus nebūtu arī citu ciešanas, un ka pasaulē, kur sāpes ir tik biežf vientuļas, tā ir priekšrocība. Noteikti viņam bija jā­runā visu vārdā.

Bet pilsētā bija vismaz viens cilvēks, kura vārdā ārsts Rjē nevarēja runāt. Patiešām tas bija cilvēks, par kuru Tarrū kādu dienu bija sacījis Rjē: «Viņa vienīgais īstais noziegums ir tas, ka viņš savā sirdī atzinis to, kas liek mirt vīriem un bērniem. Visu pārējo es saprotu, bet to — esmu spiests viņam piedot.» Ir pareizi, ka šī hronika bei­dzas ar stāstu par viņu, kam bija neizprotoša, tas ir, vien­tuļa sirds.

Trokšņainie svētku bulvāri jau bija aiz muguras un ārsts Rjē patlaban gribēja iegriezties ielā, kur dzīvoja Grans un Kotārs, kad viņu apturēja policistu ķēde. To viņš nebija gaidījis. Tālās svētku čalas un troksnis vērta šo kvartālu klusu, un viņš bija iedomājies, ka tas ir tikpat tukšs, cik mēms. Ārsts parādīja savu apliecību.

— Neiespējami, dakter, — policists sacīja. — Te ir viens trakais, kas šauj pūlī. Bet palieciet tepat, varbūt jūs būsit vajadzīgs.

Šai brīdī Rjē ieraudzīja Granu, kas nāca uz viņa pusi. Arī Grans neko nezināja. Tālāk nejāva iet, un Grans bija izdibinājis, ka šauj no viņa mājas. Iztālēm bija redzama tās fasāde, ko zeltīja pēdējās vēsās saules gaisma. Ap to bija liels, tukšs laukums, kas sniedzās līdz pat pretējai ietvei. Ielas vidū bija skaidri redzama kāda cepure un netīra drānas strēmele. Grans un Rjē varēja saskatīt loti tālu otrā ielas pusē policistu kordonu, kas bija izvietojies līdztekus ķēdei, kura aizturēja viņus, un aiz tā daži kvar­tāla iedzīvotāji aši staigāja šurp un turp. Paskatoties uz­manīgāk, viņi ieraudzīja arī policistus ar revolveriem ro­kās to māju namdurvīs, kas atradās iepretim namam, kurā dzīvoja Grans. Visi slēģi* viņa mājā bija ciet. Tomēr kādā no otrā stāva logiem viens slēģis likās atāķēts. Ielā val­dīja pilnīgs klusums. Tikai no pilsētas centra atplūda sa­raustītas mūzikas skaņas.

Piepeši no kādas ēkas Grana mājai pretējā ielas pusē atskanēja divi revolvera šāvieni, un no atāķētā slēģa at­lēca skaidas. Tad atkal iestājās klusums. Tik tālu un pēc trokšņainās dienas — tas ārstam Rjē likās mazliet ne­reāls.

— Tas ir Kotāra logs, — pēkšņi sacīja Grans, joti sa­traukts. — Bet Kotārs taču ir pazudis.

— Kāpēc šauj? — Rjē vaicāja policistam.

— Mēs gribam viņu izklaidēt. Gaidām automašīnu ar visu nepieciešamo, jo viņš šauj uz katru, kas mēģina ieiet pa mājas durvīm. Viens policists jau ievainots.

— Kāpēc viņš šāva?

— Nav zināms. Ļaudis uz ielas līksmojās. Pēc pirmā revolvera šāviena viņi neko nesaprata. Pēc otrā šāviena bija kliedzieni, viens ievainots, un visi aizbēga. Ko jūs gribat, ārprātīgais!

Klusumā, kas atkal iestājās, minūtes ritēja gausi, gausi. Piepeši no ielas otras puses viņi ieraudzīja nākam suni; tas bija pirmais suns, kuru Rjē pēc ilga laika atkal re­dzēja, — netīrs spaniels, kuru viņa saimnieki droši vien bija līdz šim slēpuši un kurš tagad mierīgi tecēja gar namu sienām. Nonācis durvju tuvumā, viņš apstājās, tad apsēdās un sāka blusoties. Vairāki policisti ar svilpieniem sauca to. Suns izslēja galvu, bet tad nolēma lēnām šķēr­sot ielu un apostīt cepuri. Tai pašā mirklī no otrā stāva loga norībēja revolvera šāviens, un suns apvēlās kā pan­kūka, spēcīgi tirinādams ķepas, lai pagrieztos uz sāniem; tas beidzot izdevās, un dzīvnieks gulēja, raustīdamies ilgos krampjos. Par atbildi pieci seši šāvieni no pretējām nam­durvīm vēl vairāk sašķaidīja slēģi. Atkal viss noklusa. Saule bija mazliet paslīdējusi sānis, un Kotāra logam jau tuvojās ēna. Ielā ārstam aiz muguras klusu nokaucās bremzes.

— Viņi ir klāt, — policists sacīja.

No aizmugures nāca policisti, nesdami virves, kāpnes un eļļotā audeklā ietītus divus garenus saiņus. Viņi iegrie­zās ielā, kas izliecās ap blīvi uzceltajām ēkām iepretim Grana mājai. Pēc brīža jau kļuva drīzāk jaušama nekā redzama kustība šo ēku durvīs. Visi gaidīja. Suns vairs nekustējās, bet tagad ap viņu bija izplūdusi tumša peļķe.

Pēkšņi no policistu ieņemto namu logiem tika atklāta automāta uguns. Šaušanas laikā slēģis, uz kuru tika tē­mēts, nokrita kā lapa un atklāja tumšu logu, kur Rjē un Grans no savas vietas neko nevarēja saredzēt. Šaušanai mitējoties, ietarkšķējās otrs ierocis no cita stūra, vienu māju tālāk. Lodes, bez šaubām, trāpīja loga četrstūrī, jo viena no tām atšķēla ķieģeļa šķembu. Tai pašā brīdī trīs policisti skriešus šķērsoja ielu un nozuda ieejas durvīs. Pēc brīža trīs citi metās turp, un automāts apklusa. Visi atkal gaidīja. Ēkas iekšienē norībēja divi tāli šāvieni. Tad sākās troksnis, un ļaudis redzēja, kā no māias drīzāk nesus iznes, nekā izvelk mazu, vienā kreklā ģērbušos vī­reli, kas nemitīgi kliedza. Kā pēc burvja mājiena visi slēģi atvērās, un logos parādījās ziņkārīgie, bet no namiem plūda ārā ļaudis un drūzmējās viņpus policistu ķēdēm. Un brīdi ielas vidū bija redzams mazais vīrelis, kura kā- ļjas beidzot skāra zemi, bet kura rokas policisti turēja at­lauztas uz muguras. Viņš kliedza. Kāds policists piegāja viņam klāt un no visa spēka divreiz iesita ar dūrēm — no­svērti, ar tādu kā cītību.

— Tas ir Kotārs, — Grans murmināja. — Viņš kļuvis ārprātīgs.

Kotārs bija pakritis. Viņi redzēja vēl kādu policistu spē­cīgi iesperam tumšajam, sakņupušajam stāvam, kas gu­lēja zemē. Tad apjucis laužu bariņš sakustējās un devās uz ārsta un viņa senā drauga pusi.

— Izklīstietl — kārtībnieks sacīja.

Rjē novērsa acis, kamēr tie pagāja garām.

Grans un ārsts soļoja tālāk jau satumsušajā krēslā. It kā šis notikums būtu izkliedējis stingumu, kurā snauda kvartāls, nomaļās ielas atkal pildījās ar līksmojoša pūļa čalām. Pie savas mājas namdurvīm Grans atvadījās no ārsta. Viņš iešot strādāt. Bet, grasīdamies jau kāpt augšā pa kāpnēm, viņš pateica ārstam, ka esot aizrakstījis Zan- nai un tagad jūtoties mierīgs. Turklāt viņš atkal bija ķē­ries pie sava teikuma.

— Es atmetu visus adjektīvus, — viņš sacīja.

Un ar viltīgu smaidu viņš pacēla cepuri ceremoniālā sveicienā. Bet Rjē domāja par Kotāru, un dobjais troksnis, ar kādu dūres atsitās pret tā seju, skanēja viņam ausīs visu ceļu līdz vecā astmas slimnieka mājai. Varbūt bija grūtāk domāt par vainīgu cilvēku nekā par mirušu cilvēku.

Kad Rjē nonāca pie sava vecā pacienta, tumsa jau bija aprijusi visu debesu plašumu. Arī istabā vēl varēja dzir­dēt brīvības tālās čalas, un vecais vīrs nemainīgā omā joprojām lika zirņus no viena trauka otrā.

— Viņiem ir pamats līksmoties, — tas sacīja. — Pa­saulē vajag visa kā. Un jūsu kolēģis, dakter, ko viņš dara?

Atkal dzirdēja sprādzienus, bet tie bija miermīlīgi: tur bērni šāva gaisā raķetes.

— Viņš ir miris, — ārsts sacīja, izklausīdams sēcošās krūtis.

— Tā? — vecais noteica, mazliet pārsteigts.

— No mēra, — Rjē piebilda.

— Jā, labākie aiziet, — vecais pēc brīža secināja. — Tāda ir dzīve. Bet viņš bija cilvēks, kurš zināja, ko grib.

— Kāpēc jūs tā sakāt? — jautāja ārsts, sakārtodams stetoskopu.

— Tāpat vien. Viņš nekad nerunāja tukšu. Man galu galā viņš patika. Bet tā nu tas ir. Citi saka: «Tāds ir mēris, mēs esam pārcietuši mēri.» Nieka dēļ viņi gatavi prasīt, lai piešķir ordeni, Bet ko nozīmē mēris? Tāda ir dzīve, un tas ir viss.

— Neaizmirstiet regulāri izdarīt inhalācijas.

— Nebaidieties! Man vēl ilgs laiks priekšā, un es viņus visus redzēšu nomirstam. Es protu dzīvot.

Tālumā prieka kliedzieni atbildēja viņa vārdiem. Ārsts apstājās istabas vidū.

— Vai tas jūs netraucētu, ja es uzkāptu uz terases?

— Nemaz ne. Jūs gribat paskatīties uz viņiem no aug­šas, ko? Kā jums patīk. Bet viņi jau ir un' paliek allaž vieni un tie paši.

Rjē devās uz kāpņu pusi.

Sakiet, dakter, — vai taisnība, ka mērī mirušajiem uzcels pieminekli?

— Avīzē tā rakstīts. Obeliska vai plāksnes veidā.

— Es to jau zināju. Un tad būs runas.

Vecais smējās apslāpētiem smiekliem.

— Es jau tagad dzirdu, kā viņi saka: «Mūsu miru­šie…» — un tad viņi ies uzkost.

Rjē jau kāpa augšā pa kāpnēm. Plašā, saltā debess dzirkstīja virs namiem, un pauguru tuvumā zvaigznes sa­cietēja kā krams. Sī nakts nemaz tik ļoti neatšķīrās no tās nakts, kad viņi ar Tarrū bija uzkāpuši uz terases, lai aizmirstu mēri. Tikai šonakt jūra klinšu pakājē bija trok­šņaināka nekā toreiz. Gaiss bija nekustīgs un viegls, brīvs no sāļās dvesmas, ko nesa līdzi miklais rudens vējš. Pil­sētas troksnis tomēr sitās pret terases pakāji ar bangu dunoņu. Bet šī bija atbrīvošanas, nevis sacelšanās nakts. Tālumā pēc tumšas, sarkanīgas blāzmas varēja nojaust bulvārus un apgaismotos laukumus. Tagad atbrīvotajā naktī atraisījās alkas, un to duna sasniedza Rjē.

No tumšās ostas uzvijās debesīs pirmās oficiālo svinību raķetes. Pilsēta tās apsveica ar garu un dobju izsaucienu. Kotārs, Tarrū, tie un tā, ko Rjē bija mīlējis un zaudējis, visi — mirušie vai vainīgie — bija aizmirsti. Vecajam bija taisnība, cilvēki vienmēr palika tādi paši. Bet tur bija viņu spēks un viņu nevainīgums, un pāri visām sāpēm Rjē juta, ka pievienojas viņiem. Skanot kliedzieniem, kas aiz­vien pastiprinājās un paildzināiās. kas atbalsojās tālu, līdz pat terases pakājei, kamēr debesīs šāvās aizvien vai­rāk krāsainu gaismas kūļu, ārsts Rjē nolēma uzrakstīt vēs­tījumu, kas šeit beidzas, lai nepiederētu pie tiem, kuri klusē, lai liecinātu par labu mēra piemeklētajiem, lai at­stātu vismaz atmiņas par netaisnību un varmācību, kāda viņiem tika nodarīta, un lai gluži vienkārši pateiktu to, ko iemācās liela posta laikā: ka cilvēkos ir vairāk ko apbrī­not, nekā ko nicināt.

Tomēr viņš zināja arī, ka šī hronika nevar būt vēstījums par galīgu uzvaru. Tā var būt tikai liecība tam, ko vaja­dzēja veikt un ko, bez šaubām, vēl vajadzēs veikt cīņā pret šausmām un to nenogurdināmo ieroci, par spīti personis­kajām sāpēm, visiem cilvēkiem, kuri, nespēdami kļūt svētie un atteikdamies pieļaut postu, tomēr cenšas būt ārsti.

Patiešām, klausoties prieka saucienos, kas cēlās aug­šup no pilsētas, Rjē atcerējās, ka šis prieks ir vienmēr ap­draudēts. Jo viņš zināja to, ko gavilējošais pūlis nezināja un ko var izlasīt grāmatās: ka mēra bacilis nekad ne­mirst, nekad nepazūd, ka tas var gadu desmitiem ilgi snaust mēbelēs un veļā, ka tas pacietīgi gaida istabās, pagrabos, ceļasomās, mutautiņos un vecos papīros un var­būt pienāks diena, kad, par nelaimi un mācību cilvēkiem, mēris atkal pamodinās savas žurkas un sūtīs tās mirt kādā laimīgā pilsētā.

U, Tirons