Mēris

MĀTE

Kāmī tēvu ievaino Marnā, vienā no pirmajām kaujām, un hospitālī viņš mirst. Lisjēns Kāmī, viņu sauca Lisjēns Kamī. Kad Kāmī māte saņem sēru vēsti kopā ar šķembu no vīra galvaskausa («par piemiņu»), viņa pārdzīvo šoku un uz laiku zaudē runas spējas. Vēlāk viņa runā maz un — viņai bija arī iedzimti slikta dzirde — noslēdzas pasaulē, kurā vārgi un ar grūtībām ielaužas pavisam maz kas no aptuvienes. Neizglītota, sāpju nospiesta, viņa strādā par kalponi bagātās ģimenēs.

Kontaktu neiespējamība ar māti nomācoši ietekmē AI- bēru Kamī, veidojot sasprindzinātu un svešinātu attiecību modeli ar citiem cilvēkiem, sarunu pasauli. Taču mātes klu« sējošā klātesamība, pacietīgā kalpošana un bezvārdu sīk­stums dēlā atsaucas ar nepasakāmībai nolemtu mīlestību. «Tarrū īpaši uzsver Rjē kundzes atturīgumu un klātbūtnes nemanāmību; kā viņa allaž pratusi visu pateikt vienkār­šiem teikumiem, ka viņai sevišķi mīļš bijis kāds logs klu­sas ielas pusē un pie tā viņa vakaros bieži sēdējusi, maz­liet izslējusies, rāmām rokām un uzmanīgu skatienu…»

Uz pēdējā, neuzrakstītā romāna pirmās lappuses rak­stīts [33] «Tev, kura nekad nevarēsi izlasīt šo grāmatu».

«Tajā mirklī, kad mašīna ietriecās kokā, viņš vēl jopro­jām meklēja un prasīja no sevis atbildes. Nedomāju, ka tajā žilbinošās gaismas mirklī viņš tās atrada. Nedomāju, ka tās vispār var atrast. Tās var būt vienīgi pastāvīgu un neatlaidīgu meklējumu priekšmets atsevišķiem cilvē­kiem — šīs absurdās esamības nīcīgajām daļiņām. Tādu cilvēku nav daudz, tomēr vienmēr ir vismaz viens, bet ar to jau ir pietiekami.»

Iespējams, Kami nāve satrieca laikabiedrus vairāk nekā viņa darbi, turklāt pēdējos gados viņš klusēja. Ežēns Jo- nesko* rakstīja: «Kāmī es tik tikko pazinu. Tomēr viņa nāve manī atstāja bezgalīgu tukšumu. Viņš, taisnais, bija mums tik vajadzīgs. Viņš stāvēja (tik dabiski) tieši pa­tiesības vidū. Viņš neļāva straumei nest sevi līdzi; viņš nebija vēja rādītājs. Mums viņš bija simbols.»

1S60. gada 20. septembrī nomira Katerīna Sintesa, Kāmī mate. Nākamajā gadā Kāmī draugi uzstādīja Ti­pāžā stēlu, uz kuras rakstīts: «Šeit es sapratu, ko nozīmē izredzetība: tās ir tiesības mīlēt bez mēra». Mondovī gal­venā iela nosaukta Kāmī vārdā…

Tukšums, kas aiz viņa palika pasaulē, bija tas, ko cil­vēki bija aizmirsuši, par ko uz īsu brīdi atgādināja nāve

un ka vārds