Mēris

JūRA

Kad Alžīrijā 1913. gadā piedzima Albērs Kāmī, otrpus Vidusjūras no šīs pasaules aizgāja muitnieks Anrī Ruso [15] , kurš gleznoja neredzētus dārzus un noslēpumainus, ekso« tiskus džungļus. Tās bija ainavas, par kuru vienīgo realitāti kļuva Ruso gleznas. Ruso apgalvoja, ka veicis pa šīm tālajām zemēm daudzus aizraujošus ceļojumus.

Kad cilvēki ceļo, viņi mekle savu vietu ainavā, cieši zinot par tās esamību, būdami gatavi to pazīt, bet atkal un atkal viļoties bezpersoniskajos dabas skatos un drīz vien tos aizmirstot. Sapņos redzēti lauki, tālas zemes vieš viņos ilgas pēc savas dvēseles dzimtenes, pēc vietām, kurās noris viņu garīgā dzīve. Dzejnieki un mākslinieki raksta par šīm ainavām un zīmē tās jau ilgi pirms tam, kad viņiem lemts (ja vispār lemts) tur nonākt.

Albērs Kāmī uzreiz nokļuva tur, kurp citi visu laiku tikai pošas; viņa ceļojumi (Eiropa, Ziemeļamerika, Dienvid­amerika) tāpēc vairāk līdzinās epitīmijām. «Ceļojums nav izprieca. Man liekas, tā drīzāk ir askēze,» teica Kainī pēc sava Eiropas brauciena, kura laikā viņš spēji izšķīrās ar sievu un, slimības mākts, klīda pa Kaf- kas Prāgu. Attiecībā pret savu saules zemi Kāmī visu mūžu palika trimdinieks, viens no «savādajiem zemes pil­soņiem, kas, izdzīti no savas dzimtenes, cieš, jo tā viņiem nepieder pilnībā, — neskaitot īsus apgaismības un esamī­bas pilnības brīžus, jebkura īstenība tiem ir nepabeigta» (A. Malro). Sartrs atceras: «..Viņš atnāca pie mums no jūras otras puses un tajā rūgtajā, aukstajā pavasarī ru­nāja par sauli nevis kā par eksotisku brīnumu, bet ar tāda cilvēka nogurušo nepiespiestību, kurš pārāk ilgi to baudījis.»

«Ja ir pareizi, ka ir tikai «zaudētā paradīze», tad es zinu, kā nosaukt to maigumu, kaut ko ārpuscilvēcisku, kas mani šodien pārpilda. Izceļotājs atgriežas dzimtenē. Un es — es atceros. Ironija, pašnocietināšanās — viss ir no- klusis, un es esmu atgriezies. Es negribu kavēties izbiju­šajā laimē. Viss ir daudz vienkāršāk un daudz vieglāk. Jo no šīm stundām, kurām esmu ļāvis celties augšup no aizmirstības dziļumiem, man ir saglabājies nesavainots tēls par kādu tīru izjūtu, par kādu bezgalībā gaistošu mirkli. Tā ir vienīgā patiesība, kas man pieder, un es to vienmēr esmu apzinājies par vēlu. Mēs mīlam līniju vien- reizīgumu, koka iekļautību ainavā. Un, lai varētu visu šo mīlestību pārdzīvot vēlreiz, mums ir svarīga tikai detaļa, un ar to pietiek: ilgi nevērtas istabas smarža, kāda soja īpašā skaņa uz ielas. Nekas cits nav ar mani. Un, kad to­reiz es mīlošs atdevu pats sevi, es biju beidzot es pats, jo tikai mīlestība spēj mums dāvāt pašiem sevi.»

Albēra Kāmī gaita pa Alžīrijas zemi bija atkalredzēša­nās prieks. Tipāzas drupas, vējš no Sahāras un Vidusjū­ras maigā vienaldzība ir Kāmī pasaule. Tieši kā latviešu vārda topogrāfijā: pasaule — zeme zem saules. Tas, ko dienvidu jūras krastā pārdzīvoja Kāmī jaunais ķermenis, kļuva par viņa pirmās prozas miesu. «Pati lielākā manas dzīves veiksme bija tā, ka es piedzimu Alžīrijā. Es neesmu sarakstījis it neko, kas kaut kādā mērā nebūtu saistīts ar šo zemi.»

Kāmī atgādina Antonioni filmu personāžus.

Skaisti, tumši mati, izteikti spāniska seja, neliels, pa­reizi veidots deguns, augsti, reljefi vaigu kauli, pilni vaigi, mazliet pelēka sejas krāsa, uz kuras fona izceļas acis ar vērīgo, tiešo skatienu. Zīlītēs zilā un zaļā krāsa cīnījās ar pelēko. Skaisti veidotās rokas ar enerģiskiem, apbrīnojami precīziem žestiem pasvītroja klusināti izrunā­tos vārdus. Kāmī daudz smējās un mīlēja jokoties. Smieklu labvēlīgums un vienkāršums vēlāk piešķīra viņam kaut ko līdzīgu Fernandela žilbinošajam smaidam. Nogurušo un bezcerīgi godīgo seju neizmainīja vecums.

Jaunības paziņas atceras Kāmī kā izteiktu «alžīrieša» tipu — allaž elegants izskats, ģērbšanās maniere, mīles­tība pret sportu, pret «Alžīrijas laimi» — jūru, pludmali, sauli, mīlas dēkām. Viņš bija studentu kompānijas dvē­sele. Tālu no intelektuālās Parīzes jaunie cilvēki pārtika no grāmatu kultūras, uzskatīja cits citu par ģeniāliem un īsti komerciālajā pilsētā (Orāna «Mērī») lepojās ar savu vientulību. Kāmī un viņa draugi centās «pārkrievoties», atdarinot Dostojevska varoņus. Arābu kafejnīcā, kur kād­reiz pabijuši Fromantēns, Zids, Oskars Vailds, viņi stun­dām sprieda par Bībeli, Nīči, Prustu, Barbisu. [16]

Sākumā Kami daudz peldas, spēlē futbolu — ari univer- sitātes komandā. Taču pēe tam, kad saslimst ar tuberku­lozi (17 gadu vecumā, pašos dienvidos!), sāk lasīt Nīci un iepazīstas ar kātoju filozofu un rakstnieku Zanu Grenjē, Alžīrijas zeme viņam zaudē savu «sevesamību» un kļūst par Vidusjūras mītu; un, jo tas ir saulaināks, jo vientu­ļāks un nelaimīgāks kļūst pats trimdinieks. Kāmī lasa Žida «Zemes augļus», Monterlāna «Pie vēlēšanās avotiem», Valerī «Vidusjūras iedvesmu», Grenjē «Salas» — tā ir kultūras straume, kas miesas prieku dzīvot manto no Nī- čes un viņa Grieķijas. «Vidusjūras gars» — pāri malām plūstošs dzīvesprieks, dvēsele, kas atklāta gaismai, saulei un jūrai. Un tā ir Alžīrija, Kāmī dzimtene ar savām smar­žām un krāsām, apsolītā zeme, kas ir atvērta miesai. No šejienes cēlies Jugurta [17] un augustīns [18] , uz šīs zemes asīzes Francisks [19] dziedāja himnu dabai — mīlestības avotam.

1938. gadā Alžīrijas jaunie inteliģenti nodibina žurnālu «Piekraste», kura ievadā Kāmī raksta: «Patlaban, kad tieksme pēc teorijām atdala mūs no pasaules, ir labi, ja jauni cilvēki uz jaunas zemes sludina savu pieķeršanos tādām pārejošām un svarīgām vērtībām kā jūra, saule un gaismas apmirdzēta meitene. Tā ir dzīvā kultūra, viss pārējais — mirusi civilizācija, ko mēs noliedzam.»

Ainava Katnī askētiskajā prozā ir vienīgais logs uz esa­mību, izšķīšana tajā ir vienīgā iespēja būt. «Vējš mani slīpēja, kā paisums un bēgums slīpē piekrastes oļus. Es biju stihijas varā un aizvien vairāk kļuvu par tās daļu līdz saplūdu ar to pavisam, sajaucot savu pulsu ar visap­tverošās dabas sirds dobjajiem pukstiem. Vējš mani vei­doja, pielīdzinot svelošajam kailumam, kas bija man vis­apkārt. Un tā gaistošajos apkampienos es, akmens starp akmeņiem, ieguvu kolonnas vai olīvkoka vientulību uz va­saras debesu fona. Un vēl nekad es nebiju sajutis tādu atbrīvotību no sevis un tajā pašā laikā tādu klātbūtni pa­saulē.»

Kāmī varoņi kaisli tiecas pēc pilnīgas klātbūtnes pa­saulē, tāpat kā zeme bezgalīgi tiecas pēc debesīm radīša­nas aktā. «Es izģērbšos kails un metīšos jūrā, izšķīdinot

lajā savas krasta smaržas un ar savu ķermeni sakļaujot apskāvienus, pēc kuriem jau izsenis, lūpām pieplakušas pie lūpām, ilgojas zeme un jūra.» Grieķu dievs Erots, divu pušu nespēja dzīvot Šķirti, ilgas pēc vienotības, debesu mīlestība ir vīrieša un sievietes mīlestības pirmtēls: tā Merso mīl Mariju sāļajā ūdenī; svētlaime peldēt dienvidu jūrā, vienā ritmā ar otru, zaudējot savu pretstatību pasau­lei. Kost zemes maizē, dzert jūras vīnu, piedaloties pa­saules dievgaldā, dievišķās mīlestības dzīrēs.

Tomēr Kāmī jaunības un jūras sakritība atšķiras no Vi­dusjūras mīta, kura ainava mainās, atveidojot paša Kāmī un cilvēku vientulību (un atkal atgādina par Ničes skaidro skatienu, kas dzīvi pieņem visās, arī briesmīgajās ainās.) «Katra skaistuma dziļumos ir kaut kas necilvē­cisks, un šie pakalni, maigās debesis, koku silueti pēkšņi zaudē to iluzoro jēgu, ar kādu mēs tos apveltām, un kļūst mums vēl tālāki nekā «zaudētā paradīze». Absurda cil­vēka skatiens vienlidz vērsts gan uz sauli, gan uz nāvi. Kāds ir teicis, ka Kāmī dienasgrāmatas atgādina uz nāvi notiesātā piezīmes. Un Kāmī varoņi ir gatavi mirt jeb­kuru bridi, dzīve bez rītdienas ir viņu absolūtā brīvība. Pirmais Kāmī romāns saucās «Laimīgā nāve». [20] ar tādu vīrišķību un tādu brīvību apveltīts ir arī Merso no «Sve­šinieka» (panteistisko noskaņu kontekstā zīmīga ir divu pirmo romānu galveno varoņu uzvārdu maiņa: Mer- snult — jūra un saule; Meursault — nāve un saule). Ap­veltīti ar brīvību mirt ir visi mēra piemeklētās Orānas pil­soņi. Vienā ziņā Kāmī arī pats atkārto Nīčes formulu: bū­dams smagi slims, viņš deg kaislībā uz dzīvi, visu laiku apzinoties tuvo galu, greizsirdībā uz dzīvi ienīstot un ne­pieņemot kaut ko tai pretēju — neesamību. («Vai jūs zi­nāt, ka ir cilvēki, kuri atsakās mirt? Vai jūs esat kādreiz dzirdējis, kā sievietes mirstot kliedz — «Nekad!»?») «Dzīve ir brīnišķīga, un ārpus tās nav glābiņa.»