Mēris

«SVEŠINIEKS»

Mēģinājumi runāt par Kami «Svešinieku» vienmēr pa­liks nepabeigti; atklājot jaunas un jaunas ietekmes vai in­terpretējot kādus Kami dzīves notikumus, tie neko neiz­skaidros. Anotācija «Vienā no slavenākajiem divdesmitā gadsimta romāniem stāstīts par jaunu cilvēku, kurš pēc mātes bērēm nejauši kļūst par slepkavu un tiek notiesāts uz nāvi» ir tikpat pareiza un neko nepasakoša kā šāda: «Vienā no pasaules slavenākajiem romāniem stāstīts par jaunekli, kurš nogalina veceni —augļotāju un viņas māsu, lai izkļūtu no nabadzības un aplaimotu citus trūkumcie­tējus». «Svešiniekā», tāpat kā meistaru gleznās vai dze­joļos, domām ļauts bezgalīgi virzīties uz sevi, tomēr tā arī nekad nenokļūstot ne Brēgela Vecākā ziemas ainava, ne Basjo varžu dīķī [21] . uz visu, kas jau pasacīts un vēl tiks pasacīts par savādo Merso, Marija atbildēs, ka tā nemaz nav bijis, viss bijis citādi, un sāks raudāt.

«Darīt un radīt «nekam», celt uz smiltīm, zinot, ka uz­celtajam nav nākotnes… un ka galu galā tas viss ir tik­pat nebūtiski kā celt gadsimtiem, — lūk, grūtā gudrība, kas izriet no absurdās domas,» Kāmī rakstīja «Mītā par Sīsifu», kas zināmā mērā ir «Svešinieka» teorētiskais pa­matojums. Patiešām, kā raksta Sartrs, absurdais cilvēks ir zaudējis pat to ilūziju, ka viņa darbs varētu būt vaja­dzīgs. «Sīs grāmatas varēja nebūt, kā varēja nebūt šī akmeņa, šīs upes, šīs sejas, — tā ir lieta starp neskaitā­mām citām. … Viss vienalga — sarakstīt «Velnus» vai izdzert kafiju ar pienu.«… «Svešinieks» — tā ir lapa, kas atrāvusies no viņa dzīves… tā neprasa attaisnojumu, tā ir sterila, mirkļa bērns, ko jau atstājis autors, atstājis, lai iestātos nākamais.» [22]

Kas notiek pēc «Svešinieka» izlasīšanas? Vai tukšums netrauce jūsu labajai sirdsapziņai? Vai mūsu latvietība ir pieņēmusies? Vai nenoteiktas skumjas neliek aizskriet līdz virtuvei? Kādu vārdu lai dod sajūtai, kuru atzina par savu pirmskara paaudze vai sešdesmito gadu dumpīgā jaunatne?

«Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar — nezinu.»

Pat tulkojumā ar pirmajiem teikumiem nevar nesajust kaut kādu savādumu, un šīs jūtas bez nosaukuma (pa­mestība? bezpalīdzība?) neatstāj līdz galam. «… katra frāze ir skaidra, noteikta, noslēgta sevī; starp to un nā­kamo frāzi atrodas neesamības bezdibenis, līdzīgs tam, kāds mirkli atdala no mirkļa Dekartam. Starp šīm frāzēm pasaule tiek iznīcināta un atkal atdzimst: katrs vārds ro- das ex nihilo; katra «Svešinieka» frāze līdzīga salai. Mēs ar lēcieniem virzāmies no frāzes uz frāzi, no neesamības uz neesamību.» [23] nav nekādu sintaksisku vājību (no tām gan nav brīvs latviešu tulkojums). Teikumi būvēti stingri pēc kla­siskās gramatikas paraugiem. Stāstījuma stilam [24] mēģināts atrast piemērotus apzīmējumus «plakans», «neitrāls», «jēls», «nevainīgs», «nulles līmeņa». Lai gan stāsta it kā pats varo­nis, tomēr visu laiku liekas, ka runa ir par kādu citu cilvēku. Tas īpaši skaidri manāms tiesas ainā, kad Merso neatstāj sajūta: viņš tiek apiets; runa ir par kādu citu. Merso pats visu laiku tiecas kļūt te par koku, te par akmeni — bez apziņas, tikai ārēji atspoguļojoties citu priekšstatos. Sartrs atzīmē, ka starp lasītāju un Merso pasauli it kā novietots stikls — un tieši tas ir stāstījuma stils. Teiktā piemērs no «Mita par Sīsifu»: «Cilvēks runā pa telefonu aiz stikla, viņš nav dzirdams, taču ir redzama viņa mīmika, — un pēkšņi tu jautā sev, kāpēc viņš dzīvo.»

Sartrs uzsver absurda kategorijas nozīmi «Svešinieka» izprašanā. So filozofisko jēdzienu Kāmī aplūko «Mītā par Sīsifu». Absurda pamats ir klasisks visai filozofijai — tā ir cilvēka atdalītība no pasaules. Šajā ziņā, kā atzīmē Sartrs, romāna nosaukums kļūst daļēji skaidrs: svešinieks ir cilvēks pasaules priekšā. Absurda koordinātas ir nāve, nenovēršamā cilvēcisko patiesību un esamību dažādība, īstenības necaurskatāmība un nejaušība. «Mītā par Sīsifu» Kāmī raksta: «Cilvēks ir cilvēks, galvenokārt pateicoties tam, par ko viņš klusē, nevis tam, paf ko viņš runā.»

Merso ir šādas vīrišķīgas klusēšanas piemērs. Un «Sveši­niekā» Kāmī pamēģina klusēt, klusēt runājot, ar vārdiem stāstot par neizstāstāmo.

Kāmī sāk rakstīt «Svešinieku» ap 1937. gadu. Pirmais ieraksts par to dienasgrāmatā ir šāds: «Stāsts: cilvēks, kurš negrib taisnoties. Viņš dod priekšroku tam priekšsta­tam, kāds par viņu ir cilvēkiem. Viņš mirst, apmierināts ar savas patiesības apziņu. Šāda mierinājuma veltīgums.» Tolaik Kāmī ir pabeidzis «Laimīgo nāvi» — stāstījumu par kādu Merso, kurš, apzinoties, ka tikai nauda nodro­šina laimi, nogalina vecu bagātnieku, dzīvo laimīgs un laimīgs nomirst. Paralēles ar Zaratustras vieglo gaitu un Raskojņikova varas darbu ir acīmredzamas, tomēr atšķi­rībā no Dostojevska varoņa Merso nemoka itin nekas: viņš mierīgi nomirst no tuberkulozes. Slepkavība tāpat kā «Svešiniekā» zaudē jebkādas ētiskās nosakāmības iespējas.

Un patiešām: nemotivētā slepkavība grāmatas vidū nedod mieru; uztrauc Merso atteikšanās saprast vispārpieņemtas dzīves normas, kas jau robežojas ar idiotismu, un galu galā dara nemierīgu nenosakāmā bezjēdzības un skumju sajūta, kas pārņem, to lasot. «Viņš mirst acīm, pilnām asaru.» Pat mierinot sevi ar domu, ka Merso nemaz nav īsts, tā, — tēls, .tomēr nav pasakāms, kāpēc monstrs no jūras un nāves (Meursault) spēj skart mūsu jūtas, turklāt neizraisot taisnīgu sašutumu par arābu brāja nošaušanu, bet modinot kaut ko starp žēlumu un grūtsirdību. Starp citu, pats Kāmī ir norādījis, ka no priekšstata par absurdu neizriet ētiska rīcība (ētiska rīcība vispār ne no kā neiz­riet): «Absurda sajūta,, ja no tās mēģina atvasināt rīcī­bas noteikumus, slepkavību padara vismaz vienaldzīgu, tātad iespējamu. Ja netic nekam, ja nekur nav jēgas un nevar noteikt jelkā vērtību, tad viss ir pieļaujams un ne­kam nav nozīmes. Nepastāv ne «par», ne «pret», slepkava nav nedz attaisnojams, nedz neattaisnojams. Var kurināt krematorijas, var ārstēt spitālīgos. Ļaundarība vai labda­rība — viss ir gadījums vai patvaļa» («Dumpīgais cil­vēks»). Ja pieņemam, ka sakarā ar «absurdo cilvēku» Kami acīmredzot runā tieši par savām jūtām pasaulē, tad šajā brīdī ir svarīgi noskaidrot, kādi tad «briesmu darbi» izriet no jaunā «amorālista» sludinātās teorijas.

Kreisās avīzes «Alger-Rēpublicain» līdzstrādnieki atce­ras, ka Kāmī — redaktors un reportieris — burtiski bijis apsēsts ar sociālā taisnīguma ideālu, uzskatot par savu pienākumu nesamierināmi cīnīties par šo ideālu.

— Kas viņš ir? Kristīgais demokrāts? — Nē taču. — A, komunists? — Nē, nē. — Kā? Ne kristīgais demokrāts, ne komunists? Bet kaut kam taču viņam jābūt! [25]

Partijiskuma rēgs joprojām baida pilsoņus. Resni kapi­tālisti ar cilindriem galvā un izkāmējuši proletārieši, ķē­dēm žvadzot, joprojām saķērušies pēdējā kaujā. Pieradu- sājiem pie sarkanības vai reakcionārības uzskatos, kas at­karīga no piederības «pareizai» vai «nepareizai» partijai, progresīvai vai neprogresīvai ideoloģijai, «īstai» vai «sā­tana» baznīcai, bija un ir grūti saprast, ka nevis no uz­skatiem, bet pirms uzskatiem rodas nepieciešamība, pie­mēram, piedalīties Pretošanās kustībā. Gluži tāpat, kā no Heidegera [26] līdz pat nāvei centās izdibināt, kā viņš 1933. gadā varējis būt par Freiburgas universitātes rek­toru, Albēram Kāmī gandrīz ar neizpratni tika jautāts, kā viņš gadījies Pretošanās kustībā. «Jūs man jautājat, kā es nostājos Pretošanās pusē. Zināmam daudzumam cilvēku, pie kuriem piederu arī es, uzdot šādu jautājumu nav jēgas. Man likās, un arī šodien man liekas, ka nevar atrasties koncentrācijas nometņu pusē. Toreiz es sapratu, ka ie­nīstu ne tik daudz vardarbību, cik vardarbības institūtus. Un, lai būtu pavisam precīzs, pateikšu, ka labi atceros to dienu, kad manī dzīvojošais sašutuma vilnis sasniedza savu augstako virsotni. Tas bija no rīta, kad es izlasīju avīzē par Gabriela Perī nošaušanu Lionā.»

Pēc 1956. gada asinsizliešanas Ungārijā Kāmī rakstā «Karātavu sociālisms» noliedza iespēju, ka partiju vai valsti varētu saistīt ar patiesību. «Ja patiesība vispār ir atrodama kaut kur uz zemes, tad pavisam noteikti — ne pie cilvēkiem vai partijām, kas uzsver, ka viņiem tā pieder. Sevišķi — kad runa ir par vēsturisko patiesību, melo jo vairāk, jo autoritatīvāk uz to pretendē. Un visbeidzot viņi kļūst par patiesības spīdzinātājiem.» Sartrs, kurš pēc «Dumpīgā cilvēka» pārmeta Kāmī, ka viņš nespējot saska­tīt «vēstures progresīvos spēkus» un nostāties to pusē, pats parādīja šādu Rietumu inteliģences daļai piemītošu spēju, vēstīdams, ka pat tad, ja fakti par Staļina koncen­trācijas nometnēm ir patiesība, tos nedrīkst darīt zināmus Francijas strādniekiem, citādi viņi zaudēšot cerību.

Sartrs kritizēja Kami sakarā ar viņa nostāju Francijas un Alžīrijas konfliktā, notika publisks strīds, un līdz tam viens pret otru draudzīgi noskaņotie rakstnieki pārtrauca attiecības līdz pat Kāmī mūža galam.

Trīsdesmito gadu vidū Kāmī bija Francijas Komunistis­kās partijas Alžīrijas sekcijas biedrs. Kāmī partijas uzde­vums bija iesaistīt organizācijā alžīriešu biedrus, ko viņš sekmīgi veica. Taču premjerministrs Lavāls vizītes laikā Maskavā panāca, ka Staļins deva norādījumu Francijas komunistiem mainīt savu attieksmi pret alžīriešiem, mu­sulmaņiem. Attiecīgu direktīvu saņēma arī Albērs Kami, nesaprata tās «vēsturisko» raksturu un no Kompartijas izstājās, pabijis tajā tikai gadu.

Kad 1945. gadā Japānā nometa atombumbas, Francijas preses sajūsmas skurbulī par tehnoloģiskajiem sasniegu­miem un brīnišķīgajām kara beigām Kāmī «Combat» bija vienīgais laikraksts, kas rakstīja: «Pietiek ar vienu tei­kumu, lai apkopotu mūsu viedokli: mašīnu civilizācija līdz ar to sasniegusi savas mežonības augstāko pakāpi.»

1953. gadā viņš aizstāvēja Austrumberlīnes nemiernie­kus, bet īpaši aktīvi uzstājās Ungārijas notikumu laikā, aicinot Eiropas rakstniekus apelēt pie ANO; pēc Kāmī nā­ves kļuva zināms, ka viņš arī materiāli palīdzējis nogali­nāto un apcietināto ungāru rakstnieku sievām. Kad 1952. gadā Franko Spānija tika uzņemta UNESCO, Kāmī no šīs organizācijas izstājās. Radikālās humānistiskās darbības dēļ Francijas kreisās organizācijas asi nosodīja Kāmī, uzskatot viņu par ideālistu, bet sakarā ar rakstnieka samierniecisko nostāju pret Alžīriju labējie dēvēja viņu par nodevēju un pārbēdzēju.

1957. gadā Kāmī piešķīra Nobela prēmiju «par literāro darbību, kas ar skaidru nopietnību atspoguļo mūsu laika sirdsapziņas problēmu». Pēc Kiplinga [27] Kāmī ir visjaunā­kais Nobela prēmijas laureāts. Zviedrijas akadēmija at­sūtīja Kāmī norādījumus, kādā tērpā jāierodas uz cere­moniju, un Kāmī uzlaikoja fraku. Rožē Martēns di Gārs [28] deva padomus, kā jāsagatavo runa. 10. decembrī notika svinīgā ceremonija un karalis Gustavs VI pasniedza Kāmī diplomu, medaļu un čeku. Banketā pēc ceremonijas Kāmī uzstājās ar pateicības runu, bet pēc tam Stokholmas stu­denti ielūdza viņu uz balli, kur Kāmī dejoja visu nakti.

Albērs Kāmī vēlreiz apliecināja, ka patiesība un godī­gums piemīt nevis sabiedrībai un mācībām, bet mirstīgam cilvēkam ar miesu un asinīm. Un pat tad, ja viņa mūžs noris citiem un starp citiem, vismaz nāve pieder tikai viņam. Cilvēks mirst patiešām tikai pats sev. Kāmī aiz­stāv cilvēka tiesības būt vientuļam. Cilvēka piedalīšanās sabiedrības dzīvē vienlaikus ir pilnīga nepiedalīšanās sa­biedrisko spēku sadursmēs, politiskajos institūtos un vis­aptverošajā ideoloģijā. Mēģinādams attīrīt apziņu no šā­diem «sārņiem», Kāmī rada īpašu ideālu savas rīcības mo­deli, realizēdams to ne vien sabiedriskajā darbībā (vai bezdarbībā), bet ari literatūrā. Viņa absurdās vīrišķības pārņemtie varoņi arvien vairāk zaudē iespēju ieplūst gais­mas pielietajā panteistiskajā mītā, tikai retumis vērsdami savas dvēseles acis uz pazaudēto Vidusjūras dzimteni. Un, noliegdami vēstures melus, Kāmī varoņi paliek ar savu «nepanesamo vientulību, kurai nav iespējams noticēt un kura ir neiespējami atrasties». Viņi spraucas cauri tiem «vārtiem, ko viņiem ir parādījis Kafka un Dostojevskis..» darbodamies ar visu savu zemes smagumu un juteklis- kuinu. Un melnais viņiem vēl spīd.»

«MĒRIS»

Pirmo «Mēra» variantu Kāmī pabeidza 1943. gadā. Kad 1947. gadā romāns iznāca galīgajā redakcijā, tam bija milzīgi panākumi, un kāda vārdnīca to drīz pēc tam mi­nēja kā piemēru vārdam «bestsellers». «Mēris» tika iden­tificēts ar Pretošanās kustības hroniku. Taču cīņai pret mēri, tāpat kā Kāmī dalībai antifašistiskajā kustībā, ir visai dīvains pamatojums — visdrīzāk to varētu saukt par jēgas neesamību; rīcība ir nepamatojama, taču pastāv kāds stāvoklis, kurā cilvēks saka «nē», iezīmē robežas sa­vas esamības bezjēdzībai, liecinot par kādu tālu, metafi- zisku cilvēku vienotību. Orāna ir šī īpašā situācija, kurā visi cilvēki pēkšņi uzzina par kaut kā cita — vienojoša — esamību. Mēra hronikas sākumā pilsēta dzīvo ilgās pēc kaut kā cita, nāves gaidās. Un mēra eņģelis atsedz cil­vēkos nāves jūtas.

Folkners, ar kuru Kāmī satikās 1955. gadā un pēc kura romāna «Rekviēms mūķenei» viņš sarakstījis lugu, Kāmī piemiņai veltītajā žurnālā min: «Viņš teica: «Mani neap [29] mierina doma par to, ka nāve atver durvis uz citu dzīvi. Man tā ir durvis, kas tiek aizvērtas uz visiem laikiem.» Proti, viņš mēģināja tam noticēt. Un cieta sakāvi. Sev nemanāmi viņš, tāpat kā jebkurš mākslinieks, nodzīvoja, pētot pats sevi un prasot no sevis tādas atbildes, kuras spētu dot vienīgi Dievs, un, kad viņš kļuva par Nobela prēmijas laureātu, es nosūtīju viņam telegrammu: «Salut ī'āme qui constamment se cherche et se demande» [Sveicu dvēseli, kas bez apstājas meklē un vaicā]. Kādēļ gan viņš neatstājās no saviem meklējumiem, ja negribēja ticēt Die­vam?»*

Bieži vien Kāmī tiek uzskatīts par ateistu vai, teiksim, «smeldzīgo ateistu». Un pirmie Dieva noliegšanas mēģi­nājumi bija kaislīgi un enerģiski — tie balstījās uz ple­bejiskajiem pārmetumiem par Dieva sociālo netaisnīgumu un paša noliedzēja pāri malām plūstošo pārņemtību ar miesas dzīves burvību. Tomēr šis pirmais dumpis neatcēla «nolādēto jautājumu» pastāvēšanu. Vēl viens mēģinājums apzināties savas vientulības cēloņus laimīgākajā no pasau­lēm bija Kāmī diplomdarbs «Par attiecībām starp hellēnismu un kristietību Plotīna darbos». Taču Kāmī, kā to atzīmē R. Kijo, «pievērsies šīm tēmām, laikam gan vairāk uzzi­nāja par sevi nekā par grieķu vai kristiešu filozofiju». Iz­rauts no antīkuma dabiskuma, cilvēks nonāk dzīves galī- guma šausmu priekšā. Vecās Derības cietēju atkailinātība, sirdi plosošās ciešanas vienaldzīgā Dieva priekšā, iespē­jams, atspoguļojušās «svešinieka» neviltotībā un neaiz­sargātībā. Vēl vairāk, jau piecdesmitajos gados Kāmī ie­minas, ka Merso varētu būt vienīgais Kristus, kādu pel­nījuši šodienas cilvēki. Merso esamiskais statuss, bet tiešā veidā — romāna noslēgums rāda apzinātu evaņģēliskā tēla interpretāciju. Merso vēlas, lai pūlis viņa pēdējo gaitu sagaida ar naida kliedzieniem, tāpat kā Golgātas sākumā ļaudis brēc pēc Kristus nāves.

Reizē ar Dostojevska studijām Kāmī pievērš uzmanību Kristus cilvēciskajām ciešanām, kas robežojas ar dievat- stātību. «Ja kristietība mūs vispār ir skārusi, tad ar savu Dievcilvēku. Taču viņa patiesība un lielums beidzas uzreiz pēc mokām krustā un kliedziena par savu vientulību.

Izrausim pēdējās lappuses no Evaņģēlija, — un tas tūlīt kļūst par cilvēka reliģiju ar viņa vientulības un varenuma kultu.» Ar pēdējām lappusēm te domāta liecība par Kristus augšāmcelšanos, kas lielā mērā vienmēr bijusi Kāmī pole­miskā nolieguma objekts pretēji cilvēka galīgumam un mūžīgajam nemieram. [30] Desakralizējot evaņģēlisko tēlu, Kāmī sev un saviem varoņiem atstāj principiāli nepiepil- dāmo tieksmi pēc pilnības un patiesības, pēc svētuma.

«—< īsi sakot, ja man kaut kas ir svarīgi, — Tarrū vien­tiesīgi atzinās, tad tas ir zināt, kā var kļūt par svēto.

— Bet jūs jau neticat Dievam.

— Tieši tāpēc. Vai var būt svētais bez Dieva, tā ir vie­nīgā man šodien zināmā konkrētā problēma.»

Kāmī un viņa varoņi visu mūžu atrodas izvēles priekšā, to nekad neveicot un no tās nekad neaizejot. Viņi nepār­traukti ir uz neesamības sliekšņa, kad, pēc Panlū tēva vārdiem, «vajag vai nu visam ticēt, vai visu noliegt». Kāmī ilgas pēc esamības, šķiet, nekad nepiepildās. Grans nekad nepabeidz pirmo teikumu. Rambērs nesatiekas ar savu sievu. «..Un tie visi, kas pāri cilvēkam bija ilgoju­šies pēc savienošanās ar kaut ko tādu, kam viņi nezināja vārda, ,*,. bija palikuši bez atbildes. Tarrū, liekas, sa­sniedza grūto mieru, par kuru bija runājis, taču atrada to vienīgi nāvē, stundā, kad tas vairs viņam nedeva neko.» Šo pilnības alku tiešais cēlonis izrādās notiesātība uz nāvi, un īsais ceļš pa zaudēto paradīzi — vienīgā liecība par kaut kā cita esamību. Absurda un nepamatota ir kā Rjē pašaizliedzība, tā Panlū tēva ticība.

Tas, kam viņi nezināja varda, bija miris. «Kur ir Dievs? Es jums to pateikšu! Mēs viņu nogalējām — jūs un es! Tieši mēs viņu nogalinājām! Kā mēs sevi mierināsim, slepkavu slepkavas? Visvarenākā un svētākā būtne, kāda vien bija uz pasaules, noasiņoja zem mūsu nažiem» — Fridrihs Nīče. Cilvēka nonākšanai pie klusējoša, miruša Dieva, tāda, kāds tas ir Holbeinā vai Grīnevalda pēckrusta ainās [31] , atbilst dieva neesamības pārdzīvojums. «Dieva esamība mums ir viņa neesamībā; aptvert Dieva neesamību vai pazaudētību nozīmē aptvert tukšumu, kas jāpiepilda ar izmisumu un pretestību, nozīmē atrast bailes, kas cejas no grūtsirdības» par Dieva atstātās vietas tukšumu. [32]

Metafiziskā ainava, Dieva vieta pasaulē no sirdi pacilā­jošās pilnības vai baznīcas pārvietojas uz Ģetzemanes dārzu vai uz akmeni, kura nepielūdzamo taipusību un bez- vārdību kādreiz uzskatīja par Dieva mājām. Sī klusējošā, nekā sevi neatklājošā Dieva esamība, proti, neesamība, kas būs tas pats, ir klāt visos Kāmī darbos tāpat kā klusumā iemestā māte.

«Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar — nezinu.»