Neuzvaramais

,,Neuzvaramais"

Pirmie divi džipi noripoja pa nobrauktuvi rītausmā. Kāpu rietumu nogāzes vēl bija melnas, nakts tumsā tītas. Spēka lauks at­vērās, ļaudams ceļu mašīnām, un atkal aiz­vērās, zaigodams zilām ugunīm. Uz trešā džipa kāpiena, pie paša kreisera pakaļgala, kombinezonā, bez ķiveres un aizsargacenēm, tikaī ar mazu skābekļa aparāta masku uz mutes sēdēja Rohans, aptvēris ceļus ar ro­kām, jo tā viņam bija ērtāk skatīties sekunžu rādītāja lēkājošajā šautrā.

Kombinezona kreisajā augšējā kabatā vi­ņam bija četras injekciju ampulas, labajā — barojoša koncentrāta plāksnītes, bet ceļgalu aizsargu kabatās bija sabāzti sīki instru­menti: radiācijas rādītājs, mazs magnētisks indikators, kompass un apvidus mikrofotogramma, kura nebija lielāka par atklātni un kuru tāpēc vajadzēja skatīt ar spēcīgu lupu. Viņš bija seškārt apjozies ar smailku plast­masas virvi, un viņa apģērbam praktiski ne­bija nekādu metāla detaļu. Stiepļu tīkliņu, kas bija apslēpts matos, viņš nemaz ne­juta — vienīgi, ja tīšām kustināja galvas ādu; tāpat nejuta arī tīkliņā cirkulējošo strāvu, bet apkaklē iešūtā mikroraidītāja dar­bību varēja kontrolēt, piespiežot attiecīgā vietā ar pirkstu: cietais cilindriņš vienmērīgi tikšķēja, un tā pulsu varēja sataustīt.

Debesu austrumu pamalē pletās sarkana josla, vējš jau modās, brāzdamies pāri kāpu virsotnēm. Krātera zobainā siena apvāršņa malā lēni izkusa purpursārtajos palos. Ro­hans pacēla galvu: viņam nebija divpusēju sakaru ar kuģi, jo raidītājs darbodamies tūlīt nodotu mākonim viņa klātieni. Bet ausī atradās radiouztvērējs, ne lielāks par ķiršu kauliņu; «Neuzvaramais» varēja — vismaz līdz zināmam laikam — sūtīt viņam signā­lus. Tieši tagad aparātiņš ierunājās, un bija gandrīz tā, it kā balss skanētu viņa paša galvā.

— Uzmanību, Rohan. Šeit Horpahs… priekšgala indikatori atzīmē magnētiskās aktivitātes pieaugumu. Acīmredzot džipi ir jau zem mākoņa … Izsūtu zondi. ..

Rohans raudzījās debesīs, kas kļuva aiz­vien gaišākas. Viņš nepamanīja pašu starta momentu, un redzēja tikai, kā zonde pēkšņi uzšāvās gaisā vertikāli, velkot aiz sevis tievu, baltu dūmu strūklu, kas apslēpa raķetes augšdaļu, un galvu reibinošā ātrumā aizli­doja ziemeļaustrumu virzienā. Minūtes pa­gāja. Vecā, pietūkuši saule jau līdz pusei bija pacēlusies virs horizonta, it kā jāteniski uz­sēdusies uz krātera malas.

— Neliels mākonis uzbrūk pirmajam dži­pam … — atskanēja balss viņa galvā. — Ot­rais pagaidām virzās bez traucējumiem … pirmais tuvojas klinšu vārtiem… uzmanību! Esam zaudējuši kontroli pār pirmo. Arī op­tisko — mākonis to nosedzis. Otrais tuvojas pagriezienam pie sestā sašaurinājuma … tam nekas neuzbrūk… Sākas! Esam zaudējuši kontroli pār otro. Kristāliņi ir to jau noseguši… Rohan! Uzmanību! Tavs džips dosies ceļā pēc piecpadsmit sekundēm — kopš šī brīža tu rīkosies pēc saviem ieskatiem. Ieslē­dzu starta automātu … Labu veiksmi…

Horpaha balss pēkšņi attālinājās. To no­mainīja ritmiski tikšķi, skaitot sekundes.

Rohans apsēdās ērtāk, atspērās ar kājām, iz­bāza roku caur elastīgo cilpu, kas bija pie­stiprināta pie džipa augšējās margas. Vieglā mašīna pēkšņi salēcās un plūdeni devās uz priekšu. Horpahs nevienu nelaida ārā no kuģa, un Rohans bija viņam par to gandrīz vai pateicīgs, jo viņš nespētu paciest nekā­das atvadas. Tā, piesaistīts pie džipa lēkā­jošā kāpšļa, viņš redzēja tikai «Neuzvaramā» milzīgo kolonu, kas pamazām saruka; zila blāzma, mirkli atpilaiksnīdamās uz kāpu no­gāzēm, liecināja, ka mašīna šķērso spēka lauka robežu. Tūlīt pēc tam ātrums pieauga, un balonriepu sacelts ruds mākonis aizsedza skatu; viņš tikko varēja saredzēt debesis. Tas nebija diez cik izdevīgi — viņam varēja uz­brukt, un viņš pat nemanītu. Tāpēc viņš ne­sēdēja, kā bija (.paredzēts, bet gan pagriezās, piecēlās kājās un, pieturēdamies pie mar­gām, nostājās uz kāpšļa. Tagad viņš pāri tukšās mašīnas saplacinātajam jumtam va­rēja redzēt pretī skrejošo tuksnesi. Džips brauca maksimālā ātrumā, brīžiem lēkādams un raustīdamies, tāpēc Rohanam vajadzēja cieši jo cieši pieplakt pie tā. Motors gandrīz vai nebija dzirdams, vienīgi vējš svilpa gar ausīm un smilšu graudiņi cirtās acīs, bet abpus mašīnai uzšāvās smilšu strūklas, vei­dojot necaurredzamu sienu, tā ka viņš pat nezināja, kad bija nokļuvis viņpus krātera aplim. Acīmredzot džips bija izspraucies pa kādu no smilšainajām aizām tā ziemeļu malā.

Rohans pēkšņi saklausīja dziedošu sig­nālu; tur darbojās telezondes raidītājs; zonde bija uzšauta tādā augstumā, ka viņš to ne­varēja saskatīt debesīs, lai arī kā piepūlēja redzi. Tai bija jāpaceļas augstu, lai nesais­tītu mākoņa uzmanību, bet vienlaikus tā bija nepieciešama — citādi kuģis nevarētu kon­trolēt džipa kustību. Mašīnas pakaļējā sienā, lai atvieglotu orientēšanos, speciāli bija iemontēts kilometru skaitītājs. Viņš jau bija veicis deviņpadsmit kilometru un gaidīja, ka tūlīt parādīsies pirmās klintis. Taču zemais saules disks, kas līdz šim atradās pa labi no viņa, tikko sārtodamies cauri sacelto putekļu mākonim, mazliet atkāpās. Tātad džips bija nogriezies pa kreisi, — Rohans velti pūlējās aptvert, vai šis manevrs notiek saskaņā ar iepriekš ieskicēto kursu, vai arī izgājis ār­pus tā ietvariem: tas nozīmētu, ka vadības kabīnē pamanījuši kādu neparedzētu mākoņa manevru un vēlas viņu attālināt no tā. Pēc brīža saule pazuda aiz pirmās lēzenās klints muguras. Tad tā parādījās atkali. Ieslīpā ap­gaismojumā ainava izskatījās mežonīga un nebija līdzīga tai, kādu viņš atcerējās no savas pēdējās ekspedīcijas. Bet tad viņš bija to vērojis no lielāka augstuma, no transpor­tiera tornīša. Pēkšņi džipu sāka svaidīt tik stipri, ka Rohans ar krūtīm vairākas reizes sāpīgi atsitās pret bruņām. Viņam tagad nā­cās sasprindzināt visus spēkus, lai šie niknie sviedieni, kurus nespēja efektīvi amortizēt pat balonriepas, nenogrūstu viņu no šaurā kāpšļa. Riteņi dancoja pa akmens bluķiem, sviežot augstu gaisā oļus, kas ar troksni ri­poja pa nogāzi lejup; reizēm džips nikni buk­sēja. Rohanam likās, ka šim ellišķīgajam braucienam jābūt redzamam vairāku kilo­metru rādiusā, un nopietni sāka apsvērt, vai labāk neapturēt mašīnu — turpat līdzās, ap­mēram plecu augstumā, ārpusē bija ierīkots bremzes kloķis — un nenollēkt zemē. Bet tad viņu gaidītu ilgs, daudzus kilometrus garš gājiens kājām, kas samazinātu tāpat jau nie­cīgās izredzes nokļūt līdz mērķim. Sakodis zobus un krampjaini satvēris rokturus, kas vairs nelikās viņam tik droši kā pirmāk, Vitiš piemiegtām acīm skatījās pāri mašīnas pla­kanajam jumtam uz nogāzes virsotni. Radiozondes dziesma brīžiem apklusa, bet acīmre­dzot zonde visu laiku Lidinājās virs viņa, jo džips manevrēja veikli, apbraukdams klinšu blīvējumus, brīžiem tas sašķiebās, palēnināja gaitu, lai atkal ar pilinu jaudu drāztos aug­šup.

Skaitītājs rādīja, ka nobraukti jau divdes­mit septiņi kilometri. Uz kartes iezīmētais ceļš bija sešdesmit kilometru garš, bet tam droši vien vajadzēja būt garākam, kaut vai tikai nemitīgo līkloču un pagriezienu dēļ. Ta­gad no smiltīm nebija vairs ne vēsis. Saule, milzīga, gandrīz vai nesildīdama, smagi, it kā draudīgi karājās virs klintīm, aizvien vēl skarot to zobaino malu. Mašīna, drudžainu sviedienu raustīta, nikni lauzās cauri nogru­vumiem, brīžiem slīdot lejā reizē ar dārdošu akmeņu lavīnu. Riepas griezīgi kauca, bez­spēcīgi berzēdamās pret akmeni uz joprojām pieaugošā slīpuma. Divdesmit deviņi kilo­metri. Izņemot zondes dziedošo signālu, viņš nedzirdēja nekā. «Neuzvaramais» klusēja. Kāpēc? Viņam likās, ka melnām līnijām iezī­mētā, neskaidrā krauja, ko viņš redz zem sarkanās saules, ir tās aizas augšējā mala, kurā viņam jānokāpj, tikai ne šeit, bet gan stipri augstāk, trīsdesmit kilometru uz zie­meļiem. Lai nu vai kā, no melnā mākoņa ne­bija ne vēsts. Tas droši vien jau bija ticis galā ar abām pirmajām mašīnām. Varbūt mākonis bija mašīnas vienkārši pametis, ap­mierinājies ar to, ka nogriezis tās no kuģa, nobloķēdams sakarus? Džips svaidījās kā izmisis zvērs, brīžiem motora drebēšana, tam strādājot ar maksimālo apgriezienu skaitu, sakāpa Rohanam kaklā. Ātrums aizvien sa­mazinājās, bet arī tāpat viņš virzījās nepa­rasti labi; varbūt tomēr vajadzēja ņemt ma­šīnu uz gaisa spilvena? Taču tā bija pārāk liela un smaga, bez tam nav vērts par to domāt, jo tagad vienalga nekas vairs nav grozāms…

Rohans gribēja paskatīties pulkstenī un nevarēja to izdarīt — ne uz sekundi nebija iespējams tuvināt roku acīm. Saliekdams kā­jas ceļos, viņš pūlējās mazināt briesmīgo bel­zienu spēku, kas sadrebināja viņa iekšas. Pēkšņi mašīna izslējās stāvus un tad mežo­nīgā ātrumā gāzās vienlaikus sāņus un le­jup, bremzes iekaucās, bet nogruvuma laus­kas jau lidoja no visām pusēm, spalgi bun­godamas pa plānā bruņu apvalka plāksnēm. Džips krampjaini sagriezās, kādu brīdi sā­niski šļūca pāri nogruvuma straumei, tad at­guva līdzsvaru.

Mašīna lēnām iztaisnoja gaitu un atkal sāka stūrgalvīgi rāpties pa nogāzi uz augšu. Tagad Rohans jau redzēja aizu. Viņš pazina to pēc tumšajiem, kalnu priedēm līdzīgajiem riebīgu brikšņu ielāpiem, kas vietumis sedza stāvās klintis. No aizas malas viņu šķīra kāda pusjūdze. Trīsdesmit ceturtais kilo­metrs …

Nogāze, kas tagad bija jāpārvar, izskatī­jās kā viena vienīga haotiski sasvaidītu drupu jūra. Likās neiespējami, ka mašīna varētu atrast tur ceļu. Viņš mitējās meklēt ar acīm iespējamās pārejas, ja jau vadīt džipa manevrus tik un tā nebija viņa spē­kos, un labāk centās nenovērst skatienu no klintīm, kas ieskāva bezdibeni. Kuru katrai mirkli no turienes varēja izplūst melnais mākonis.

— Rohan … Rohan … — viņš pēkšņi iz­dzirda. Sirds sāka dauzīties spēcīgāk. Viņš pazina Horpaha balsi.

— Jādomā, ka džips nenogādās tevi līdz mērķim. Mēs no šejienes nevaram pietiekami precīzi novērtēt nogāzes slīpumu, bet man šķiet, ka tev vairs atlicis tikai pieci līdz seši kilometri braucamā ceļa — kad džips iestrēgs, tev būs jāiet tālāk kājām … Atkārtoju …

Horpahs vēlreiz atkārtoja sacīto. «Augstā­kais četrdesmit divi četrdesmit trīs kilo­metri … atliiks apmēram septiņpadsmit — šai apvidū tas ir vismaz četras stundas,» zibeņātri aplēsa Rohans. «Bet varbūt viņi kļū­dās, varbūt džips tiks cauri.. .»

Balss apklusa, un atkal bija dzirdami vie­nīgi ritmiski atkārtoti, dziedoši zondes sig­nāli. Rohans sakoda ciešāk maskas iemuti, kas, mašīnai strauji salecoties, berzās gar lūpu iekšpusi. Saule vairs neskāra tuvāko kalnu, bet arī necēlās augstāk. Viņš redzēja lielākus un mazākus akmens bluķus, ko no­mainīja klinšu plāksnes, brīžiem viņu apņēma to saltā ēna. Mašīna brauca ta­gad daudz lēnāk; pacēlis acis, viņš ierau­dzīja tikko manāmus spalvu mākoņus, kas izkusa debesīs, un dažas mirgojošas zvaig­znes.

Pēkšņi ar džipu notika kaut kas dīvains. Tā pakaļgals iegrima, priekšgals strauji sa­cēlās uz augšu… mirkli tas balansēja kā uz pakaļkājām saslējies zirgs … vēl sekunde, un laikam gan tas būtu nogāzies, nospiez­dams ar savu smagumu Rohanu, taču viņš paspēja ātri nolēkt. Nokrizdams uz ceļiem un rokām, viņš cauri biezajiem aizsargcimdiem un ceļu aizsargiem sajuta sāpīgu belzienu, kādus pāris metrus šļūca pa nogruvumu, līdz beidzot izdevās noturēties. Džipa riteņi vēl­reiz iekaucās un tad pamira.

— Uzmanību … Rohan … tas ir trīsdes­mit devītais kilometrs … mašīna tālāk ne­tiks uz priekšu — tev būs jāiet kājām… tu orientēsies pēc kartes… džips paliks šeit — gadījumam, ja tu nevarēsi atgriezties citādi… tu atrodies četrdesmit sestās un simt deviņdesmit otrās koordinātes krusto­jumā …

Rohans lēnām piecēlās, iztaisnodams kājas. Viņam sāpēja visi muskuļi. Bet grūti bija tikai pirmie soļi, pamazām viņš aprada. Viņam gribējās aiziet pēc iespējas tālāk no džipa, kas bija sastindzis starp diviem klinšu izciļņiem. Zem liela obeliska Rohans apsēdās, izvilka no kabatas karti un mēģināja pēc tās orientēties apvidū. Tas nebija viegli. Bei­dzot viņš noteica atrašanās vietu. No aizas augšējās kraujas viņu šķīra kāds kilometrs taisnā līnijā, taču šajā vietā nevarēja pat sapņot par nokāpšanu lejā— nogāzes klāja monolīts metāla brikšņu slānis. Tāpēc viņš devās augšup, visu laiku pārlikdams, vai ne­būtu vērts mēģināt nokāpt aizas dibenā ātrāk par paredzēto vietu. Līdz tai viņam nāktos iet vismaz četras stundas. Pat ja izdotos at­griezties ar džipu, vajadzēja rēķināties, ka atpakaļceļš ilgs vēl piecas stundas, bet cik laika prasīs pati nokāpšana aizā, nemaz jau nerunājot par meklējumiem? Pēkšņi viņam likās, ka viss plāns ir galīgi bezjēdzīgs. Tas vienkārši bija skaists žests, vienlīdz veltīgs un heroisks; ar to Horpahs, upurēdams viņu, gribēja nomierināt savu sirdsapziņu. Uz brīdi Rohanu pārņēma tāds niknums, ka acīs sa­tumsa — viņš taču bija ļāvis apvest sevi ap stūri kā tāds pienapuika, jo astrogators jau iepriekš bija visu apdomājis. Pamazām viņš atžilba. «Atpakaļceļa nav,» viņš pats sev at­kārtoja, «es mēģināšu. Ja man neizdosies no­kāpt lejā, ja līdz pulksten trijiem nevienu neatradīšu, griezīšos atpakaļ.»

Bija ceturksnis pāri septiņiem. Viņš cen­tās iet gariem, vienmērīgiem soļiem, taču ne pārāk ātri, jo līdz ar piepūlli strauji pieauga skābekļa patēriņš. Viņš piestiprināja sev uz labās delnas locītavas kompasu, lai neno­klīstu no izvēlētā virziena. Tomēr vairāk reižu viņam nācās, apiet plaisas ar vertikā­lām sienām. Gravitācija uz planētas Regis bija stipri vājāka nekā uz Zemes. Tas deva vismaz relatīvu kustības brīvību pat tik grūtā apvidū. Saule kāpa arvien augstāk. Viņa dzirde, kas bija pieradusi pie skaņu pastā­vīgā pavadījuma, ar kuru kā ar aizsargbar­jeru viisāis līdzšinējās ekspedīcijās viņu ap­joza mašīnas, tagad bija it kā atkailināta un sevišķi asa. Laiku pa laikam viņš dzirdēja tikai ritmisku zondes dziesmu, daudz vājāku nekā pirmīt, toties katirs vēja pūtiens, kas plūda pāri klinšu šķautnēm, satrauca viņa uzmanību, jo viņam likās, ka dzird tajā tik labi pazīstamo un atmiņā saglabājušos vājo sanēšanu. Pamazām viņš aprada ar iešanu un automātiski pārkāpa no viena akmens uz citu, līdz ar to iegūdams brīvu laiku pārdo­mām. Rohanam kabatā bija soļu mērītājs; viņš negribēja skatīties tajā pārāk agri un nolēma darīt to tikai pēc stundas. Taču neizturēja un izņēma pulkstenim līdzīgu aparātiņu, iekams stunda bija notecējusi. Tā bija sāpīga vilšanās: viņš nebija nogājis ne trīs kilometrus. Acīmredzot tāpēc, ka ceļš veda kalnup. «Tātad nevis trīs un ne četras stundas, bet vismaz vēl sešas …», viņš nodomāja. Izņēmis karti un nometies uz ceļiem, viņš atkal pārbaudīja maršrutu. Aizas augšējā mala bija redzama austrumos kādu septiņsimt vai astoņsimt metru attālumā, visu laiku viņš virzījās daudzmaz līdztekus tās līkumiem. Kādā vietā cauri nogāzes melnajiem brikšņiem kā pave­diens aizvijās plaisa — droši vien izžuvuša strauta gultne. Rohans pūlējās saskatīt šo vietu. Stāvēdams uz ceļiem vējā, kas brāz­maini svilpa pāri galvai, viņš pārdzīvoja šaubu mirkli. It kā vēl nezinādams, ko darīt, viņš piecēlās, mehāniski paslēpa karti kabatā un sāka iet šķērsām līdzšinējam ceļam — uz aizas kraujām.

Viņš tuvojās klusējošajām, izkropļotajām klintīm, likdams soļus tā, it kā zeme zem viņa kājām kuru katru brīdi varētu atvēr­ties. Riebīgas bailes sažņaudza sirdi. Tomēr viņš gāja, joprojām tāpat vicinādams rokas, kas bija drausmīgi tukšas. Pēkšņi viņš ap­stājās un palūkojās ielejā, tuksnesī, kur stā­vēja «Neuzvaramais». Viņš nevarēja to sa­skatīt, kuģis atradās aiz horizonta. Rohans to zināja un tomēr raudzījās debesīs, kas pie apvāršņa bija rudās un lēnām pildījās gubu mākoņiem. Zondes signālu dziesma kļuva tik vāja, ka viņš nebija pārliecināts, vai tik tā nav ilūzija. Kāpēc «Neuzvaramais» klusēja?

— Tāpēc, ka viņam nav vairs tev ko teikt, — viņš pats sev atbildēja. Augšējās nelielās klintis, kas atgādināja groteskas, erozijas sagrauztas statujas; bija jau pavi­sam līdzās. Aiza atvērās viņa priekšā kā miilzīga, tumsas pielijuši grava, saules stari nesniedzās vēl pat līdz melnajiem brikšņiem segto sienu vidum. Šur un tur cauri tiem bija izdūrušās baltas, tādas kā kaļķakmens ada­tas. Viņš ar vienu skatienu aptvēra visu mil­zīgo plašumu, līdz pat akmeņainajam dibe­nam pusotra kilometra dziļumā, un pēkšņi jutās tik bezpalīdzīgs, tik neaizsargāts, ka automātiski pictupās, lai pieglaustos akme­ņiem un kļūtu par vienu no tiem. Tas bija bezjēdzīgi, jo viņam taču nebija jābīstas tikt ieraudzītam. Tam, no kā viņam bija jābai­dās, nebija acu.

Gulēdams uz mazliet sasilušas akmens plāksnes, Rohans raudzījās lejā. Apvidus mikrofotogramma atklāja pilnīgi nelietderīgu patiesību, jo rādīja apvidu no putna lido­juma, ārkārtīgi krasā vertikālā rakursā. Un nevarēja būt ne runas par to, kā varētu no­kāpt pa šauru eju starp divām melnu brikšņu salām. Te vajadzētu nevis divdesmit piecus, bet droši vien vismaz simt metrus garu virvi, un arī tad vēl būtu nepieciešami dažādi āķi, veseris, kuru viņam trūka, jo viņš nebija sa­gatavojies kāpšanai klintīs. Sākumā šis šau­rais grāvītis veda diezgan lēzeni lejup, tālāk tas nogriezās un pazuda acīm .aiz pārkāru­šās klints kupra, lai parādītos atkali dziļi lejā, jau cauri gaisa zilganajai dūmakai. Vi­ņam ienāca prātā idiotiska doma, — ja nu viņam būtu bijis izpletnis …

Rohans cītīgi aplūkoja nogāzes abpus tai vietai, kur gulēja, iespraucies zem liela, sēnei līdziga klints bluķa, un tikai tagad sajuta, ka no lielā tukšuma, kas atvērās viņa priekšā, plūst maiga sasilušā gaisa strāva. Patiesi, pretējo nogāžu kontūras viegli vibrēja. Brik­šņi akumulēja saules starus. Pārlaizdams skatienu dienvidrietumu virzienā, viņš sa­meklēja smailes, kuru pamatnes veidoja klinšu vārtus, katastrofas vietu. Viņš nebūtu tās pazinis, ja vien, pretēji visām pārējām klintīm, šīs nebūtu pilnīgi melnas un nelais­tītos, it kā būtu noklātas ar biezu vāpi — to virsējie slāņi laikam bija virduši, «Ciklopam» cīnoties ar mākoni… Bet ne transportierus, pat ne atomsprādziena pēdas aizas dibenā viņš no savas vietas nevarēja saskatīt. Tā nu viņš gulēja, un pēkšņi viņu pārņēma izmi­sums: vajadzēja nokāpt lejā, bet ceļa nebija. Tā vietā, lai justu atvieglojumu, jo nu varēja atgriezties un paziņot astrogatoram, ka izdarījis visu iespējamo, viņš pieņēma ne­lokāmu lēmumu.

Rohans piecēlās. Ar pašu acs kaktiņu uz­tverta kustība aizas dziļumā lika viņam in­stinktīvi atkal pieplakt pie akmeņiem, taču viņš izslējās taisni. «Ja es to vien tik darīšu kā pieplakšu pie zemes, tad neko nepa­veikšu…,» viņš nodomāja. Tagad Rohans soļoja pa pašu kraujas malu, meklēdams no­eju; ik pēc pāris simt soļiem viņš paliecās pāri bezdibenim un redzēja aizvien to pašu ainavu — tur, kur nogāze bijia lēzena, tā bija aplipuši melnajiem brikšņiem, turpretī, kur tā bija kaila, tā slējās vertikāli. Reiz viņam no kāju apakšas izslīdēja akmens un aizri­poja lejā, aizvilkdams sev līdzi citus; neliela lavīna dārdēdama strauji atsitās pret pin­kaino sienu tikai kādus simt metrus zem viņa; no turienes izilīda saules staros mirgo­joša dūmu strūkla; pariņķojusi, tā brīdi ne­kustīgi karājās gaisā, it kā kaut ko meklē­dama, bet viņš sastinga; pēc krietna brīža dūmi gaistot bez trokšņa iesūcās mirgojo­šajā biezoknī.

Pulkstenis bija gandrīz deviņi, kad Ro­hans, atkal izbāzis galvu no kārtējā klints bluķa aizsega, pamanīja lejā, aizas pašā dibenā — šeit tā bija ievērojami platāka — gaišu, kustīgu plankumiņu. Ar trīcošu roku viņš izvilka no kabatas mazu, saliekamu tāl­skati, pavērsa, to turp …

Tas bija cilvēks. Palielinājums bija pārāk mazs, lai varētu ieraudzīt kaut vai tā seju, bet viņš labi saskatīja vienmērīgas kāju kus­tības. Cilvēks gāja lēnām, viegli klibodams, iit kā pievilkdams savainotu kāju. Varbūt pa­kliegt viņu? Rohans neuzdrošinājās to darīt. Nē, viņš pamēģināja, bet balss iesprūda kaklā. Viņš ienīda sevi par šīm nolādētajām bailēm, bet viens bija skaidrs: tagad jau noteikti viņš no šejienes neaizies. Rohans labi iegaumēja vietu, uz kurieni šis cilvēks gāja — tas virzījās augšup pa arvien platāku ieleju, uz blāvajiem nogruvumu konusiem, — un arī Rohans sāka skriet tai pašā virzienā pa bezdibeņa mailu, lēkdams pāri akmens blu­ķiem, atņirgtajām plaisām, līdz svelpjošā elpa iemutī sāka viņu smacēt, bet sirds — strauji pukstēt. «Tas ir neprāts, es nevaru tā …», viņš nevarīgi nodomāja un palēnināja soļus. Un tieši tad viņa priekšā viesmīlīgi pa­vērās plata grava. Lejāk no abām pusēm to ieskāva melni krūmāji. Tālāk slīpums pie­auga … varbūt tur bija pārkare?

Izšķīra pulkstenis: bija gandrīz pusdesmit! Viņš sāka kāpt lejā, vispirms ar seju pret bezdibeni, vēlāk pagriezies ar muguru; kad slīpums kļuva pārāk stāvs, viņš jau kāpa, piepalīdzēdams ar rokām, s oli it pa solim. Mel­nais biezoknis bija tuvu, tas šķita svilinām ar nekustīgu, mēmu karstumu. D3niņos sita kā ar āmuru. Apstājies uz ieslīpa klints iz­ciļņa un iežmiedzis kreiso zābaku starp to un otru izcilni, kas atradās mazliet augstāk, viņš paraudzījās lejup. Kādus četrdesmit metrus zemāk viņš redzēja platu terasi, no kuras sākās skaidri saredzama kaila klinšu grēda, kas slējās pāri melno ceru nedzīva­jām sarenēm. Bet no šīs glābējas terases viņu šķīra gaiss. Rohans palūkojās uz augšu, bija pārvarēti jau savi divsimt metri, varbūt vairāk. Sirdspukstu atbalss likās tricinām gaisu. Viņš dažas reizes pamirkšķināja.

Lēnām akla cilvēka kustībām sāka attīt virvi. «Tu taču nebūsi tik neprātīgs …», kāds viņā ierunājās. Virzīdamies sāniski lejup, viņš sa­sniedza tuvāko krūmu. Tā asos izaugumus klāja rūsas kārta, kas pieskaroties putēja. Rohans piedūrās krūmam, gaidīdams nezin ko. Bet nekas nenotika. Bija saklausāma ti­kai sausa, čīkstoša čaboņa, pavelkot spēcī­gāk, krūms turējās droši; viņš aptina tam ap pamatni virvi, pavilka vēlreiz… piepešā drosmes uzplūdā aptina ap otrā un trešā krūma pamatni arī, atspērās ar kājām un rāva no visa spēka. Krūmi, iezīdušies saplai­sājušajā klintī, turējās stipri.

Rohans sāka rāpties lejā. Sākumā ķermeņa smagumu vēl varēja daļēji pārnest uz klinti, atsperoties pret to ar papēžiem, bet d.rīz viņš sāka šūpoties un pailiika karājamies. Arvien ātrāk ļaudams virvei slīdēt zem ceļa locīta­vas un bremzēdams tās skrējienu ar labo roku, viņš, vērīgi skatīdamies lejā, beidzot nolaidās uz terases. Tagad viņš pamēģināja atbrīvot virvi, vilkdams to aiz viena gala. Krūmi neļāva. Viņš pavilka vairākas reizes. Tā bija aizķērusies. Tad Rohans notupās uz terases un sāka vilkt ar visu ķermeņa svaru, līdz pēkšņi ar pretīgu svilpienu virves gals atraujoties uzšāvās gaisā un iecirta viņam pa kaklu. Rohans nodrebēja. Pēc tam viņš sēdēja vairākas minūtes, jo kājas bija pārak ļenganas, lai viņš uzdrošinātos turpināt kāp­šanu. Toties viņš ieraudzīja apakšā ejošā cilvēka figūriņu. Tā bija jau mazliet lielāka.

Rohanam likās savādi, ka tā ir tik gaiša; tāpat dīvaini šķita šī cilvēka galvas vai, pareizāk, galvas segas apveidi.

Viņš būtu kļūdījies, ja domātu, ka ļaunā­kais jau aiz muguras. Taisnību sakot, viņš to nedomāja, bet tomēr cerēja, lai gan, kā vēlāk izrādījās, cerēja maldīgi. Tālākais ceļš bija gan tehniski daudz vieglāks, bet ne­dzīvo, sarūsējušo, čaukstošo krūmu vietā sā­kās krūmi, kas laistījās dīvainā, treknā mel­numā, gluži kā ar sīkiem augļiem nosēti ar šiem paresninājumiem, kurus viņš tūdaļ pa­zina.

Laiku pa laikam no tiem, vāji sīkdamas, izpkuia dūmu strūkliņas; tām riņķojot gaisā, viņš sastinga — ne jau uz ilgu laiku, citādi nekad nenokļūtu līdz aizas dibenam. Kādu laiku viņš virzījās rāpus, jāteniski uzsēdies uz izciļņa; pamazām klinšu grēda kļuva pla­tāka un lēzenāka, tā ka pa to jau varēja iet, lai gan ne jau bez grūtībām un ne bez roku palīdzības. Bet viņš tikko manīja šī garā pārgājiena kārtējos posmus, jo uzmanību vajadzēja dalīt, vērst uz abām pusēm vien­laikus; reizēm viņam nācās iet tik tuvu krū­miem, kas mudžēja no mušiņām, ka to sa­rainās stieptītes berzējās gar kombinezona krokām. Tomēr ne reizi saules gaismā dzirk­stošās, peldošās strūkliņas netuvojās vi­ņam.

Kad Rohans beidzot nostājās uz nogru­vuma tikai dažu simtu soļu attālumā no aizas dibena, kur kā sausi kauli baltoja oļi, bija jau gandrīz divpadsmit. Viņš atradās zemāk par melno krūmu joslu. Nogāzi, pa kuru viņš bija nokāpis lejā, līdz pusei ap­spīdēja augstu stāvošā saule. Tagad bija iespējams novērtēt, cik garš ceļš noiets, taču viņš pat neatskatījās un noskrēja lejā, cenz­damies pārnest ķermeņa svaru no vienas kā­jas uz otru, no viena akmens uz citu pēc iespējas ātrāk, tomēr tik un tā ļodzīgā no­gruvuma milzu masa, šalkdama, dārdēdama arvien skaļāk, kopā ar viņu sāka šļūkt lejā. Pēkšņi jau pavisam tuvu izžuvušajam strau­tam nogruvums zem viņa kājām pajuka un viņš, krizdams tik strauji, ka pat skābekļa maska noslīdēja no galvas, noripoja vairā­kus metrus zemāk. Viņš jau trausās kājās, lai, nevērojot skrambas, sāktu skriet, jo bai­dījās, ka no augšas redzētais cilvēks pazudīs viņa acīm — abās nogāzēs, it īpaši pretējā, bija papilnam melnu alu, — kad kaut kas viņu brīdināja, tā ka, vēl to neapjēdzis, viņš atkal nokrita uz asajiem akmeņiem un pa­lika guļam izplestām rokām. Uz viņu no aug­šas krita viegla ēna, un monotonajā dunā, kas neatlaidīgi pastiprinājās, aptverot visus reģistrus, no smalkākās sīkšanas līdz dziļā­kajiem basiem, virs viņa parādījās melns, bezveidīgs kamols. Varbūt vajadzēja aizvērt acis, taču viņš to neizdarīja. Pēdējā doma bija, vai tikai straujajā kritienā nav cietis kombinezonā iešūtais aparātiņš. Tad viņš iegrima apātijā, kas laikam gan bija apzi­nāta.

Pat nepakustinājis acu ābolus, viņš tomēr redzēja, kā mutuļojošais mākonis sastingst virs viņa, kā izgrūž uz leju laiski līgojošu atvasi, kuras gals bija pavisam tuvu un iz­skatījās pēc melni spīguļojoša virpuļa pil­tuves. Ar galvas un vaigu, ar visas sejas ādu viņš sajuta tūkstoškārtīgu, siltu gaisa glāstu, it kā būtu uzpūtuši miljonu elpas dvesma. Glāsts skāra kombinezonu uz krūtīm, visap­kārt iestājās gandrīz pilnīga tumsa. Pēkšņi šī miniatūram virpulim līdzīgā atvase pa­zuda atpakaļ mākonī. Sanēšana kļuva spalga. Tā saldēja zobus, viņš to juta kaut kur galvas vidū. Tad tā pavājinājās. Māko­nis pacēlās augšup gandrīz vertikāli, pār­vērtās par melnu miglu, kas pletās no vie­nas nogāzes līdz otrai, sašķēlās atsevišķos koncentriski riņķojošos kamolos, ielīda krū­māju nekustīgajā kažokā un pazuda.

Labu brīdi Rohans gulēja nekustīgi, kā miris. Viņam iešāvās prātā doma, ka varbūt jau visam beigas. Ka varbūt viņš vairs ne­zinās, ne kas viņš ir, ne no kurienes te ra­dies, nedz arī, kas viņam jādara, un šī doma iedvesa tādas bailes, ka viņš piepeši uztrausās sēdus. Tad pēkšņi viņam uznāca .smiekli. Skaidrs, ja jau viņš varēja tā domāt, tad tas nozīmēja, ka viņš ir izglābies. Ka mākonis neko nav viņam nodarījis, ka viņš to pie­krāpis. Rohans pūlējās apvaldīt šos kutino­šos, kretīniskos smieklus, kas krājās rīklē un, apspiesti, sāka kratīt visu viņa ķermeni. «Tā ir tikai histērija,» viņš nosprieda, piecel­damies kājās, jau gandrīz pilnīgi nomierinā­jies. Sakārtojis skābekļa masku, viņš palūko­jās apkārt.

No augšas redzētais cilvēks bija pazudis. Bet soļi bija dzirdami. Tas laikam bija jau pagājis garām šai vietai un pazudis aiz sa­brukušas klints, kas līdz pusei bija izslējuīsies no aizas dibena. Rohans aizskrēja tam pakaļ. Soļu atbalss nāca aizvien tuvāk un bija neparasti skaļa. It kā cMvēks soļotu dzelzs zābakos. Viņš skrēja, juzdams sāpju adatas, kas durstīja kāju no potītes līdz ce­lim. «Būšu izmežģījis kāju,» Rohans nodo­māja, izmisīgi airēdamies ar rokām. Atkal pietrūka elpas. Viņš gandrīz jau slāpa, kad beidzot ieraudzīja gājēju. Tas gāja taisni uz priekšu mehāniskiem, platiem soliem, kāp­dams no viena akmens uz citu. Tuvējās klinšu sienas skanīgi atbalsoja viņa soļu troksni.

Un pēkšņi Rohanā viss sabruka. Tas bija robots un nevis cilvēks. Viens no arktaniem. Viņš vispār nebija domājis par to likteni, par to, kas ar tiem noticis pēc katastrofas; kad kolonai uzbruka mākonis, roboti atra­dās vidējā transportierī. Arktanu šķīra no Rohana tikai daži desmiti soļu. Tad viņš pa­manīja, ka robota kreisā roka nevarīgi noka­rājas; tā bija sašķaidīta, bet kādreiz spīdo­šās, izliektās bruņas sašvīkotas un ieliektas. Vilšanās bija tliela, un tomēr pēc brīža Ro­hans kļuva mazliet mundrāks, padomājis, ka tālākos meklējumos viņam būs kaut vai tāds biedrs. Viņš gribēja pasaukt robotu, bet kaut kas viņu atturēja, tāpēc, paātrinājis gaitu, viņš tikai aizsteidzās tam priekšā un, nostā­jies tā ceļā, gaidīja. Taču divarpus metrus_ garais milzis likās viņu nemaz. neredzam. Tam bija — Rohans tuvumā to ievēroja — daļēji sagrauta radiolokatora antena, kas mazliet atgādināja bļodveidīgu ausi, bet tai vietā, kur agrāk atradās kreisās acs objek­tīvs, rēgojās caurums ar nelīdzenām malām. Tomēr tas gāja, samērā droši likdams savas milzīgās pēdas un tikai mazliet pievilkdams kreiso. Rohans pasauca to, kad attālums starp viņiem bija sarucis līdz dažiem soļiem, bet mašīna stūmās viņam tieši virsū gluži kā akla, un pēdējā brīdī viņam nācās dot tai ceļu. Pa otram lāgam pieskrējis pie robota, viņš gribēja satvert to aiz metāla ķetnas, bet tas ar vienaldzīgu, slīdošu kustību izrāva savu roku un aizslāja tālāk. Rohans saprata, ka arī arktans kļuvis par uzbrukuma upuri un uz tā palīdzību nav ko cerēt. Bet nez kā­dēļ viņam bija grūti pamest nevarīgo mašīnu likteņa varā, bez tam gribējās arī zināt, kurp īsti robots dodas, jo tas gāja, izvēlēdamies pēc iespējas līdzenāku ceļu, it kā tam būtu iece­rēts mērķis. Pēc īsas pārdomas, kuras laikā arktans bija attālinājies par pāris desmitiem metru, Rohans devās tam pa pēdām. Nonā­cis nogruvuma pakājē, robots sāka kāpt pa to augšā, nepievērsdams ne mazākās uzma­nības šķembu straumēm, kas vēlās viņam no pēdu apakšas. Tā viņš uzrāpās varbūt flīdz nogruvuma pusei, tad pēkšņi nogāzās, nošļūca lejā, ar gaisā saceltajām kājām it kā joprojām soļojot. Citā situācijā tas varbūt iz­raisītu novērotājā smiekl us. Tad arktans pie­cēlās un atkal sāka kāpt. Rohans steidzgi pagriezās atpakaļ, bet vēl ilgi dzirdēja no­gruvuma dārdus un ritmisku, smagnēju, me­tālisku silu atbalsi, ko klinšu sienas daudz­kārtīgi sūtīja cita citai.

Tagad viņš gāja ātri, jo ceļš pa plakana­jiem akmeņiem, kas klāia strauta gultni, biia samērā līdzens un veda mazliet lejup. No mākoņa nebija ne vēsts, tikai reizēm vāja gaisa vibrēšana virs nogāzēm liecināja par melnajos brikšņos virmojošo aktivitāti. Tā viņš sasniedza aizas visplatāko vietu, kur tā pārvērtās par klinšu krauju ieskautu ieleju. Kādus divus kilometrus tālāk atradās klinšu vārti, katastrofas vieta. Tikai tagad Rohans apjauda, cik ļoti viņam būtu noderēiis olfaktometriskais indikators, kas varbūt būtu pa­līdzējis meklēt cilvēku pēdas, taču kājniekam tas bija pārāk smags aparāts. Tāpēc viņam bija jāiztiek bez tā. Rohans apstājās un lē­nām pārilaida skatienu pāri akmeņainaiām klintīm. Nevarēja būt ne runas par to, ka kāds būtu varējis paslēpties pašos metāliskajos brikšņos. Atlika tikai alas, bedres un klinšu ieplakas; no savas vietas viņš saskatīja čet­ras tādas; viņa skatienam tās aizsedza aug­sti sliekšņi ar vertikālām sienām, kas vēstīja, ka kāpšana būs grūta. Tāpēc viņš nolēma vispirms ielūkoties pēc kārtas visās alās. Jau pirmīt kuģī viņš bija apspriedies ar ārstiem un psihologiem, kur meklējami pazudušie, kur tie varētu slēpties. Šī apspriede viņam gan maz ko deva, jo pēc amnēzijas cilvēka izturēšanās bija neloģiska un neaplēšama. Tas, ka pazudušie bija četratā attālinājušies no pārējiem Regnara ļaudīm, liecināja par viņu īpašo, atšķirīgo aktivitāti; arī tas, ka šo četru cilvēku pēdas, cik tālu nu tām bija izsekots, neizšķīrās, zināmā mērā lāva cerēt, kā tos visus atradīs vienkop. Protams, ja tie vispār ir dzīvi un ja augšpus klinšu vār­tiem tie nav izklīduši katrs uz savu pusi. Rohans pārmeklēja divas mazas un četras lielākas alas, kas bija viegli pieejamas; pie tām varēja pietikt klāt dažās minūtēs, kāp­jot pa ieslīpām lielām klinšu plāksnēm. Pē­dējā no šīm alām viņš uzgāja daļēji ar ūdeni applūdinātas metāla šķembas, kuras sākumā noturēja par otrā arktana skeletu; taču tās bija ļoti vecas un neatgādināja ne­vienu no viņam pazīstamajiem konstruktīva­jiem risinājumiem. Seklajā dīķī, ko viņš sa­skatīja tāpēc, ka gludajā, it kā pulētajā velvē kaut cik atstarojās dienas gaisma, gulēja dīvains, iegarens veidojums, kas mazliet at­gādināja piecus metrus garu krustu; skārda loksnes, kas klāja to, jau sen bija sairušas un dīķa dibenā izveidojušas ar dubļiem sa­jauktas dūņas, ko rūsa bija padarījusi rudas. Rohans nevarēja atļauties ilgāk aplūkot ne­parasto atradumu, kas varbūt bija kāda makroautomāta drupas, kuru bija iznīcinā­jis nedzīvajā evolūcijā uzvarējušais mākonis.

Viņš iegaumēja tikai tā apveidus, izirušu saišu un stieņu kontūras, kas drīzāk varēja tikt izmantotas lidošanai nekā staigāšanai. Bet pulkstenis steidzināja arvien vairāk, tā­pēc nekavēdamies viņš ķērās pie nākošo alu pārmeklēšanas. To bija daudz, un reizēm no aizas dibena tās atgadināja it kā tumsas pie­lijušus logus klinšu mūros, bet pazemes gai­teņi un ejas, kas bieži bija pieplūdušas ar ūdeni un reizēm veda vertikālās akās un šahtās ar ledaini burbuļojošiem avotiem, bija tik kraujas, ka viņš neuzdrošinājās iet tajas dziļāk. Bez tam viņam bija tikai neliels luk­turītis, kas meta samērā vāju gaismu; tā bija bezspēcīga plašajās alās ar augstajām veilvēm un daudzajiem stāviem, jo arī tādās viņš vairākkārt bija iegājis. Beidzot, no no­guruma vai krizdams, viņš apsēdās uz lieia, saulē sasiluša akmens pie ieejas tikko pār­meklētā alā un saka košļāt koncentrāta plāk­snītes, sausajiem kumosiem uzdzerdams strauta ūdeni. Pāris reižu viņam likās, ka dzird mākoņa šalkšanu, bet tā laikam gan bija sastaptā arktana Sizīfa pūliņu atbalss, kas nāca no ielejas augstākā stāva. Pabei­dzis skopo mailtīti, viņš kļuva daudz mun­drāks. Visdīvainākais viņam šķita tas, ka viņš aizvien mazāk uztraucās par draudīgo kaimiņu — jo melnie brikšņi klāja visas no­gāzes, kurp vien viņš vērsa skatienu.

Nokāpis no paaugstinājuma alas priekšā, kur bija apstājies, viņš uz sausajiem akme­ņiem ielejas viņā pusē pamanīja tādu kā šauru, rūsainu švīku. Pienācis klāt, viņš sa­prata, ka plankumi ir asiņu pēdas. Tās bija jau pavisam izkaltušas, arī krāsa bija iz­mainījusies, un, ja klints nebūtu bijusi kaļķu baltumā, viņš noteikti nebūtu tās pamanījis. Kādu brīdi velti pūlējies noskaidrot, kurā vir­zienā gājis asiņojošais cilvēks, viņš uz labu laimi devās pa ieleju uz augšu, nospriedis, ka tas varbūt bijis viens no tiem, kas ticis ievainots «Ciklopa» kaujā ar mākoni un tā­pēc centies attālināties no kaujas centra. Pēdas mijās, dažās vietās izzuda, līdz no­veda viņu pie alas, kuru viņš bija pārmeklē­jis vienu no pirmajām. Pārsteigums bija jo lielāks, kad izrādījās, ka līdzās alas ieejai paveras vertikāla, akai līdzīga plaisa, kuru pirmīt viņš nebija pamanījis. Tieši turp veda asiņainās pēdas. Rohans nometās ceļos un noliecās pār krēslaino bedri: lai gan viņš bija sagatavojies visļaunākajam, taču viņam neiz­devās nomākt apslāpētu kliedzienu, jo viņš ieraudzīja Benigsena galvu; atņirdzis zobus, tas lūkojās viņā tukšiem acu dobumiem. Ro­hans to pazina pēc aceņu zelta ietvara. Aceņu stikli it kā nejaušas ironijas dēļ bija palikuši veseli un spodri mirdzēja gaismas atspulgā, kas krita no kaļķakmens plāksnes, kura bija pārkārusies pār šo akmens šķirstu. Ģeologs bija aizķēries starp akmens bluķiem, tāpēc tā augums bija palicis vertikālā stāvoklī, ple­cos iežmiegts akmens akā. Rohans negribēja tā pamest šī cilvēka mirstīgās atliekas, bet, kad, pārvarēdams sevi, pamēģināja pacelt līķi, caur kombinezona biezo materiālu sa­juta, ka tas satverot sairst. Trūdēšanas pro­cess, saules darbības paātrināts, jo tā ik dienas šeit ielūkojās, bija paveicis savu. Ro­hans tikai atvēra ģeologa kombinezona krūšu kabatas rāvējslēdzēju un izņēma no tās zi­nātnieka pazīšanas zīmi; pirms došanās pro­jām, sasprindzinājis visus spēkus, viņš pa­cēla kādu no tuvējām plāksnēm un nosedza ar to klinšu kapenes.

Tas bija pirmais atrastais. Jau attālinā­jies no šīs vietas, Rohans nodomāja, ,ka va­jadzēja taču noteikt līķa radioaktivitāti, jo pēc tās līmeņa zināmā mērā varēja spriest par paša Benigsena un citu pazudušo lik­teni: augsta radiācijas koncentrācija lieci­nātu, ka mirušais uzturējies atomkaujas tu­vumā. Bet viņš bija aizmirsis to izdarīt, un tagad nekas pasauilē nevarētu viņu piespiest novelt nost kapakmeni. Rohans saprata, cik liela nozīme viņa meklējumos ir nejaušībai, jo šo vietu viņš pirmīt taču bija pārmeklē­jis, kā viņam likās, ļoti rūpīgi.

Jaunās domas pamudināts, viņš tagad steidzīgi devās pa asiņu pēdām, meklēdams to sākumu. Tās veda gandrīz taisnā līnijā pa ieleju uz leju, it kā uz atomkaujas lauku. Taču jau kādus trīssimt sojus tālāk pēdas strauji nogriezās sāņus. Ģeologs bija zau­dējis milzumdaudz asiņu, un likās pārstei­dzoši, ka tas tomēr bija varējis aiziet tik ālu. Pāri akmeņiem, uz kuriem kopš katastrofas brīža nebija nokritusi neviena lietus lāse, bija bagātīgi šļākušās asinis. Rohans pa lieliem, ļodzīgiem bluķiem pakāpās aug­stāk un nokļuva plašā, bļodai līdzīgā ieplakā zem kailas klints pārkares. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija nedabiski liela metāla pa­zole, kas bija piederējusi robotam. Pats tas gulēja sāniski, gandrīz pāršķelts uz pusēm, droši vien ar Veira kārtu. Mazliet tālāk, at­spiedies pret klinti, knūpus tupēja cilvēks melni nokvēpušā ķiverē. Tas bija miris. Izstarotājs vēl karājās tā pavērtajā delnā, ar mirdzošo stobru skarot zemi. Rohans sākumā neiedrošinājās sēdošajam pieskarties; nome­ties ceļos, viņš vienīgi pamēģināja ielūkoties tam sejā, bet trūdēšanas process to bija de­formējis tāpat kā Benigsenam. Nākošajā mirklī viņš pazina plato, plakano ģeologa somu, kas bija uzkarināta it kā sakņupušā cilvēka plecā. Tas bija pats Regnars, tās ekspedīcijas komandieris, kurai aizā bija uz­brucis mākonis. Radioaktivitātes mērījumi rādīja, ka arktanu bija satriecis Veira lādiņš: indikators reģistrēja retzemju izotopu raksturīgo klātni. Rohans atkal gribēja pa­ņemt ģeologa pazīšanas zīmi, bet šoreiz viņš vairs nespēja piespiest sevi to izdarīt, tāpēc atpogāja tikai somu, jo tā nevajadzēja pie­skarties Regnara ķermenim. Soma bija pilna minerālu lauskām. Brīdi padomājis, viņš ar nazi nolauza vienīgi ģeologa monogrammu, kas bija piestiprināta pie somas ādas, no­slēpa to un vēlreiz, raudzīdamies no klints bluķa nekustīgajā ainā, pūlējās aptvert, kas te īsti bija noticis. Izskatījās tā, it kā Regnars būtu šāvis robotam, bet vai pēdējais bija uzbrucis Regnaram vai Beni gsenam? Un bez tam, vai pēc amnēzijas cilvēks spēja aiz­stāvēties, ja tam kāds uzbruka? Rohanam bija skaidrs, ka neatrisinās šo mīklu, bet viņu gaidīja tālāki meklējumi, viņš atkal palū­kojās pulkstenī: bija gandrīz pieci. Ja viņam būtu jāpaļaujas vienīgi uz paša skābekja krājumu, vajadzētu jau griezties atpakaļ. Te viņam iekrita prātā, ka iespējams izskrū­vēt skābekja balonus no Regnara aparāta. Noņēmis to no mirušā muguras, viņš konsta­tēja, ka viens balons ir vēl pilns, un, atstā­jis tā vietā savu tukšo, sāka kraut akmeņus ap Regnara ķermeni. Tas prasīja gandrīz stundu, bet, pēc Rohana domām, mirušais, dāvādams savu skābekļa krājumu, viņam bagātīgi ir atlīdzinājis. Kad mazā kapa kopa bija gatava, Rohans nodomāja, ka patiesībā būtu labi paņemt ieroci, proti, mazo Veiru, kas, bez šaubām, bija vēl pielādēts. Bet, tā kā šī ideja atkal radās pārāk vēlu, viņš aiz­gāja tukšā.

Pulkstenis bija gandrīz seši; viņš bija tik noguris, ka knapi vilka kājas. Kabatā bija vēl četras tonizējošas tabletes, viņš norija vienu un, juzdams spēka pieplūdumu, pēc minūtes uztrausās kājās. Viņam nebija ne jausmas, kur sākt meklējumus, tāpēc viņš devās vienkārši uz priekšu, klinšu vārtu vir­zienā. Rohanu no vārtiem šķīra vēl kāds kilometrs, kad indikators brīdināja par radio­aktīvā piesārņojuma pieaugšanu. Pagaidām tas bija diezgan zems, tāpēc viņš gāja tālāk, uzmanīgi vērdamies uz visām pusēm. Tā kā aiza veda līkločiem, sakusuma pēdas bija vērojamas tikai šur tur uz klintīm. Jo tālāk, jo biežāk bija redzams šis raksturīgais sa­plaisājušais vāpējums, līdz beidzot parādī­jās milzīgi akmens bluķi, ko blīvi klāja sa­stinguši burbuļi, — tātad to virsma bija virdusi termiskajos triecienos. Patiesībā vi­ņam te vairs nekas nebija darāms, tomēr viņš arvien vēl gāja uz priekšu; indikators uz delnas locītavas viegtli tikšķēja, arvien ātrāk un ātrāk, šautriņa, dancodama pa ieda­lām, lēkāja pa ciparnīcu kā neprātīga. Bei­dzot viņš iztālēm ieraudzīja katlveida ieplakā iegruvušas klinšu vārtu atliekas. Ieplaka at­gādināja ezeriņu, kurā ūdens brīnumainā kārtā bija sasalis varena šļakstiena laikā; klinšu pamatne bija pārvērtusies par biezu lavas garozu, bet kādreiz melnie metāla brik­šņu kažoki kļuvuši par pārpelnotām skran­dām; tālāk, klinšu mūru ieskautas, rēgojās milzīgas piltuves gaišākā krāsā. Rohans steigšus griezās atpakaļ.

Un atkal gadījums nāca viņam talkā. Kad viņš atceļā tuvojās nākošajiem, ievērojami platākajiem klinšu vārtiem netālu no tās vie­tas, kurai pirmāk bija pagājis garām, viņš pamanīja spīdam kādu metāla priekšmetu. Tas bija skābekļa aparāta alumīnija reduktors; seklā plaisā starp klinti un izžuvušu strauta gultni melnēja cilvēka mugura apsvilinātā kombinezonā. Līķis bija bez gal­vas. Gaisa viļņa drausmīgais spēks bija pār­metis to pāri akmeņu krāvumam un sašķaidī­jis pret klinti. Turpat netālu gulēja nebojāta maksts, kurā cieši bija iebāzts mirdzošs, it kā nupat nospodrināts Veirs. Rohans paņēma to sev. Viņš gribēja identificēt bojā gājušo, bet tas nebija iespējams. Tad viņš devās tālāk pa aizu uz augšu, bet gaisma uz tās austrumu nogāzes kļuva jau sarkana un kā liesmojošs aizkars pacēlās arvien augstāk, saulei pazūdot aiz kalnu grēdas. Pulkstenis bija bez ceturkšņa septiņi. Rohans stāvēja dilemmas priekšā. Līdz šim viņam bija vei­cies, vismaz tai ziņā, ka viņš bija izpildījis savu uzdevumu, palicis dzīvs un varēja at­griezties bāzē. Par ceturtā cilvēka nāvi, pēc viņa domām, vairs nevarēja šaubīties, bet galu galā šī varbūtība bija ārkārtīgi liela vēl uz «Neuzvaramā». Viņš bija atnācis šurp, lai par to pārliecinātos. Vai tad viņam bija tiesības» atgriezties? Skābekļa krājuma, kas bija viņa rīcībā, pateicoties Regnara aparā­tam, pietika vēl nākošajām sešām stundām. Bet priekšā bija visa nakts, kad viņam nebūs iespējams neko izdarīt un ne tikai mākoņa pēc, bet kaut vai tāpēc, ka draudēja pilnīgs spēku izsīkums. Norijis vēl vienu tableti un gaidīdams, kamēr tā iedarbosies, viņš mēģi­nāja izstrādāt pēc iespējas saprātīgāku turp­mākās rīcības plānu …

Pāri melnajiem, brikšņiem augstu gaisā, pie klinšu kraujām, lija arvien sarkanāka vakarblāzma, un krūmu smailes vietumis tās gaismā laistījās un opalescēja tumši mēļos toņos.

Rohans arvien vēl nespēja izšķirties. Sēdē­dams zem augstas klints, viņš tālumā sa­klausīja smagu mākoņa sanešanu. Bet dī­vaini — viņš nemaz nenobijās. Viņa attiek­smē pret mākoni šīs vienas dienas laikā bija notikušas brīnumainas izmaiņas. Rohanam bija skaidrs — vismaz likās, ka iir skaidrs, — ko viņš var atļauties kā alpīnists, kuru ne­baida šļūdoņa aizās glūnošā nāve. Tiesa, Ro­hans pats šīs izmaiņas neapjauda, jo nebija iegaumējis to acumirkli, kad pirmo reizi, melnajiem brikšņiem uz klintīm laistoties vi­sos violetas krāsas toņos, bija pamanījis to drūmo skaistumu. Un tagad, jau ieraudzījis tuvojošos melnos mākoņus — no pretējām kalnu nogāzēm tie bija izspietojuši divi — viņš nemaz nesakustējās, nemeklēja vairs glābiņu, pieplokot klintīm. Galu galā stāvok­lim, kādu viņš ieņēma, nevarēja būt nekādas nozīmes, ja vien apslēptais aparātiņš darbo­jās. Cauri kombinezonam ar pirkstu galiem viņš sataustīja tā apaļo, monētai līdzīgo di­benu un sajuta maigu vibrāciju. Rohans ne­gribēja provocēt briesmas, tāpēc tikai apsē­dās ērtāk, lai nevajadzīgi nemainītu ķermeņa stāvokli.

Mākoņi tagad atradās abās aizas pusēs; cauri to melnajiem kamoliem plūda it kā impulsus regulējoša strāva, tāpēc ka tie sa­biezēja galos un izveidoja gandrīz vai vertikālas kolonas; bet vidus daļās radās izblīdumi, kas aizvien vairāk tiecās savienoties. Likās, it kā titānisks skulptors neparastā āt­rumā veidotu tos neredzamiem tvērieniem. Gaisu caurstrāvoja vairākas īsas izlādes starp vistuvākajiem punktiem abos mākoņos, kuri šķita laužamies viens otram pretī un tomēr katrs palika aizai savā pusē, tikai aiz­vien straujāk mutuļojot centrā. So zibeņu mirdzums bija dīvaini blāvs, abi mākoņi tanī uz mirkli iezibsnījās kā lidojumā sastinguši melnsidrabainu kristālu miljardi. Pēc tam, kad klintīs vairākkārt bija atbalsojušies pēr­kona dārdi, vāji un apslāpēti, it kā tos pēk­šņi būtu nosedzis skaņas absorbējošs mate­riāls, abas melnās jūras puses vibrējot, saspringstot līdz pēdējam, savienojās un sajaucās. Gaiss zem tām satumsa, it kā saule būtu norietējusi, vienlaikus parādījās nesa­protami līkloči, un Rohans tikai pēc laba brīža apjauda, ka tas ir groteski deformēts ielejas klinšainā dibena attēls.

Sie gaisa spoguļi zem mākoņa velves viļ­ņoja un izlīdzinājās, līdz pēkšņi viņš ierau­dzīja milzīga auguma cilvēku, kas, ar galvu skarot tumsu, stingi lūkojās viņā, kaut gan pats attēls nemitīgi vibrēja un lēkāja, te iz­dziestot, te uzliesmojot noslēpumainā ritmā. Un atkal pagāja sekundes, kamēr viņš pazina tajā pats savu atspulgu, kas karājās tukšumā starp mākoņa sānu kolonām. Viņš bija tik ļoti pārsteigts, tik satriekts par mākoņa ne­saprotamajām izdarībām, ka aizmirsa visu.

Prātā pazibēja, ka varbūt mākonis zina par viņu, par pēdējā dzīvā cilvēka mikroskopisko klātieni aizas klintīs, bet arī šī doma vairs nebiedēja; ne jau tāpēc, ka tā bija pārāk neticama: Rohans neko vairs neuzskatīja par neiespējamu — viņš vienkārši alka ņemt da­lību šai arvien drūmākajā mistērijā, kuras nozīmi — par to nebija nekādu šaubu — viņš neapjēgs nekad. Viņa gigantiskais at­spulgs, kuram cauri bija redzamas tikko ma­nāmas tālas klinšu nogāzes, ielejas augš­galā, kur nesniedzās baismā ēna, sāka gaist, kamēr no mākoņa izauga neskaitāmas atva­ses; kad mākonis vienas uzsūca, to vietā stā­jās citas. No tām sāka līt arvien biezāks melns lietus. Sīki kristāliņi krita arī uz viņu, viegli bungāja pa galvu, ripoja lejā pa kom­binezonu, krājās tā krokās. Melnais lietus arvien vēl lija, bet mākoņa balss, šī ne jau vairs tikai ieleju, bet, liekas, visu planētas atmosfēru aptverošā dūkoņa cēlās aizvien augstāk; mākonī veidojās lokāli virpuļi, «lo­gi», kuros pavīdēja debesis, melnais līķauts vidu pārplīsa uz diviem viļņiem, smagi, it ka negribot, aizplūda brikšņu virzienā, iekrita to stingumā un pazuda.

Rohans sēdēja, kā sēdējis. Viņš nezināja, vai drīkst nokratīt kristāliņus, kas bija viņu apbēruši; papilnam to bija uz akmens blu­ķiem; visa strauta gultne, līdz šim balta kā kauls, tagad šķita apšļākta ar meilnu krāsu. Viņš uzmanīgi paņēma pirkstos vienu no trīsstūra inajiern kristāliņiem, bet tas, it kā atdzīvojies, iepūta viņam delna siltu dvašu un uzspurdza gaisā, kad Rohans instinktīvi pavēra sauju. Tad it kā pēc dotas zīmes iemudžējās visa apkārtne. Šī kustība tikai pirmajā sekundē šķita haotiska. Pēc tam mel­nie punktiņi, veidojot kaut ko līdzīgu zemei pieplakušam dūmu slānim, sabiezēja, sa­plūda vienkop un stabiem uzšāvās augšup. Izskatījās, it kā pašas klintis kūpinātu mil­zīgas upuru lāpas bez liesmām un gaismas. Bet tad atkal notika kaut kas nesaprotams: kad lidojošais spiets izkārtojās gandrīz vai lodveidīgā mākonī tieši virs ielejas centra un uz lēni tumstošo debesu fona izskatījās kā milzīgs, pūkains, melns balons, abi pirmī­tējie mākoņi atkal iznira no brikšņiem un trakā jonī metās tam virsū. Rohanam likās, ka viņš dzird gaisa kaujas dīvaino, žvadzošo skaņu, taču tā laikam bija ilūzija. Viņam jau šķita, ka vēro cīņu, ka mākoņi izgrūduši no sevis un notriekuši aizas dibenā tos nedzīvos kukaiņus, no kuriem vēlējās tikt vaļā. Bet sadursme izrādījās tikai šķietama. Mākoņi izklīda, un no pūkainā balona nepalika ne vēsts. Mākoņi bija to uzsūkuši. Vēl mirklis, un atkal tikai klinšu virsotnes asiņoja pēdē­jos rieta staros, bet plašā ieleja pletās klusa un tukša.

Tad Rohans piecēlās uz mazliet ļodzīgajām kājām. Viņš pēkšņi pats sev izlikās smieklīgs ar šo mironim veicīgi atņemto Veira iZstarotāju, pat vairāk, viņš jutās ne­vajadzīgs šajā triumfējošās nāves zemē, kur neuzvarētas varējušas saglabāties vienīgi ne­dzīvas formas, lai izpildītu noslēpumainas mistērijas, ko nebija lemts redzēt nevienām dzīvām acīm. Nevis ar šausmām, bet ar rei­binošu apbrīnu viņš nule bija ņēmis dalību notikušajā. Rohans zināia. ka neviens zināt­nieks nespēs ar viņu dalīties pārdzīvotajā, bet tagad viņš gribēia atgriezties jau ne ti­kai kā nazudušo bojā ejas vēstnieks, bet arī kā cilvēks, kurš pieprasīs, tai planētu atstāj neskartu. «Ne visur viss ir lemts mums,» viņš nodomāja, lēni kāpdams lejā.

Zvaigžņu gaisma Jāva viņam drīz sasniegt kaujas lauku. Bet tur viņam nācās pielikt soli, jo pārstikiloiušās klintis, kuru baigie silueti rēgojās biezējošajā krēslā, izstaroja aizvien spēcīgāku radiāciju. Beidzot viņš sāka skriet; solu dipoņu sasaucoties atbal­soja aizas akmens sienas, un šai neapklustošaiā atbalsī, kas kāpināja viņa steigu, pēdējiem spēkiem lēkdams no klinšu bluķa uz bluķi, viņš pagāja garām līdz nepazīšanai sakusušām mašīnu atliekām un beidzot nokļuva uz krauias nogāzes, taču arī šeit radioidikatora disks zaigoja rubīnsarkans.

Rohans nedrīkstēja apstāties, lai gan slāpa nost, lapēc, gandrīz nepalēninot gaitu, at­grieza līdz galam balona reduktoru. Pat ja skābeklis pie izejas no aizas izbeigtos un viņam nāktos elpot planētas gaisu, tas no­teikti būs labāk, nekā palikt ilgāk šeit, kur ikviena klints colla emitēja nāvējošu staro­jumu. Skābeklis aukstā strūklā šļācās viņam mutē. Skriet bija vieglli, jo sastingusi lavas straume, ko savas sakāves ceļā atkāpdamies atstāja «Ciklops», bija gluda, vietām gan­drīz kā stiikls. Par laimi viņa zābaku zoles neslīdēja. Tagad jau bija iestājusies tāda tumsa, ka tikai šur tur cauri stiklainajam slānim mirdzošie gaišie akmeņi rādīja ceļu lejup, aizvien lejup. Viņš zināja, ka priekšā ir vēl vismaz trīs kilometri šāda ceļa. Ne­bija domājams, sikrienot cik jaudas, veikt kaut niecīgākos aprēķinus, tomēr laiku pa (laikam viņš uzmeta skatienu sarkanīgi pul­sējošajam indikatora diskam. Kādu stundu viņš vēl varēja uzturēties te, anihilācijas sa­grauto un sadedzināto klinšu vidū — tad deva nepārsniegs divsimt rentgenu. Nu var­būt stundu un ceturksni; pēc tam, ja viņš ne­sasniegs tuksneša malu, nebūs vairs vērts steigties.

Apmēram divdesmitajā minūtē iestājās krīze. Viņš juta sirdi kā nežēlīgu, neapgūstamu svešķermeni, kas izplēta un mīcīja no iekšpuses krūtis, skābeklis kā dzīva uguns dedzināja kaklu un rīkli, acu priekšā lēkāja dzirksteles, bet visļaunākais bija tas, ka viņš sāka klupt. Radiācija bija gan kļuvusi mazliet vājāka, indikators tumsā tik tikko gailēja kā dziestoša oglīte, bet viņš vienalga zināja, ka jāskrien, jāskrien tālāk, kaut gan kājas atsacījās paklausīt. Ikvienai miesas šķiedrai nu bija gana, viss viņā kliedza, lai mitējas skriet, apstājas, kaut vai nokrīt uz šīm šķietami tik saltajām, tik nekaitīgajām sasprē­gājušā stikla plāksnēm. Gribēdams palūkoties augšup uz zvaigznēm, viņš paklupa un no­krita uz priekšu, uz izstieptām rokām. Elso­dams viņš kampa gaisu. Piecēlās, nostājās uz kājām, grīļodamies paskrēja dažus soļus, tad skrējiena ritms atgriezās, satvēra viņu. Laika sajūta jau bija zudusi. Kā viņš vis­pār varēja orientēties šai necaurredzamajā tumsā? Rohans aizmirsa mirušos, kurus bija atradis, Benigsena ņirdzīgo smaidu, Regnaru, kas atdusējās zem akmeņiem līdzās sagrau­tajam arktanam, bezgalvaino, kuru viņam nebija izdevies identificēt, aizmirsa pat mā­koni. Šī tumsa bija satvērusi viņu savās ska­vās, tā pielēja ar asinīm acis, kas veiltīgi meklēja plašās zvaigžņotās debesis virs tuk­sneša, kura smilšainais plašums solīja pa­tvērumu, acīs lija sāļi sviedri, viņš skrēja kā akls, tā spēka nests, pār kura neizsmeļamību viņš vēl brīžiem spēja brīnīties. Šim skrē­jienam, šai naktij likās nebūs gala.

īstenībā viņš jau vairs neredzēja neko, kad pēkšņi kājas sāka slāt arvien smagāk, sāka kaut kur grimt. Pēdējā izmisuma uzplūdā viņš pacēla galvu un piepeši saprata, ka at­rodas jau tuksnesī. Rohans vēl ieraudzīja zvaigznes virs apvāršņa, pēc tam kājas zem auguma pašas saļodzījās; ar acīm viņš mek­lēja indikatora disku, bet neieraudzīja to disks bija tumšs, tas klusēja, neredzamā nāve bija palikusi aiz muguras, tur, sastingušās lavas gultnes dzīlēs. Tā bija Rohana pēdējā doma, jo, sajutis sejā smilšu raupjo saltumu, viņš iekrita nevis miegā, bet stingumā, kurā viss ķermenis vēl izmisīgi strādāja, ribas cilājās, sirds dauzījās, bet caur šo galīgā noguruma krēslu viņš ieslīga citā, neizmēro­jami dziļā, līdz zaudēja samaņu.

Rohans atģidās pēkšņi, nesaprazdams, kur atrodas. Pakustinājis rokas, viņš sajuta starp pirkstiem birstošo smilšu vēsumu, at­sēdās un neviļus ievaidējās. Bija smacīgi. Samaņa atgriezās. Manometra fosforizējošā šautriņa rādīja nulli. Otrajā balonā bija vēl astoņpadsmit atmosfēru spiediens. Viņš at­grieza ventili un piecēlās. Pulkstenis bija viens naktī. Melnajās debesīs spoži mirdzēja zvaigznes. Pēc kompasa noteicis pareizo vir­zienu, viņš devās taisni uz priekšu. Pulksten trijos viņš norija pēdējo tableti. īsi pirms četriem izbeidzās skābeklis. Tad viņš aizmeta skābekļa aparātu un devās uz priekšu, sā­kumā elpodams nedroši, bet, kad aukstais rītausmas gaiss bija piepildījis plaušas, sāka soļot raitāk, cenzdamies nedomāt ne par ko citu, kā vien par šo gājienu pāri kāpām, ku­rās dažbrīd iestiga līdz ceļiem. Viņš jutās it kā mazliet iereibis, bet nezināja, vai šī sajūta ir atmosfēras gāzu iedarbības vai vienkārši noguruma sekas. Viņš aprēķināja, ka, veicot četrus kilometrus stundā, nokļūs līdz kuģim pulksten vienpadsmitos dienā. Rohans mēģi­nāja kontrolēt pats savu tempu pēc soļu mē­rītāja, bet nekas nesanāca.

Kā milzīga bāla lente debesu velvi divās nevienādas daļās sašķēla Piena Ceļš. Rohans jau bija pieradis pie vājās zvaigžņu gaismas, kas ļāva viņam apiet prāvākās kāpas. Viņš brida un brida, līdz uz apvāršņa fona kā dī­vaini regulāru plankumu, kurā nebija zvaig­žņu, pamanīja kādu stūrainu siluetu. Vēl neapjauzdams, kas tas ir, viņš jau devās turp, sāka skriet, stigdams arvien dziļāk, bet pat nejuta to, līdz ar izstieptām rokām kā akls atdūrās pret cietu metālu. Tas bija džips, tukšs, bez cilvēkiem, varbūt viens no tiem, kurus iepriekšējās dienas rītā bija izsūtījis Horpahs, varbūt kāds cits, ko bija pametusi Regnara grupa; viņš par to nedomāja, vien­kārši stāvēja, smagi elpodams, abām rokām apkampis mašīnas saplacināto jumtu. Nogu­rums vilka viņu pie zemes. Nokrist mašīnai blakus, aizmigt pie tās, lai no rīta, līdz ar sauli, dotos ceļā …

Rohans lēnām uzrāpās uz mašīnas, sataus­tīja kloķi, atvēra lūku. Iedegās spuldzītes. Viņš atkrita sēdeklī. Jā, tagad viņš jau zi­nāja, ka ir apreibis, laikam saindējies ar šo gāzi, jo nevarēja atrast starteri, neatcerējās, kur tas ir, neko nezināja… Beidzot roka pati uzmeklēja noberzto kloķi, pagrūda to, motors viegli ieņaudējās un sāka darboties. Viņš atvēra žirokompasa vāciņu, droši viņš zināja tikai vienu vienīgu skaitli — atpakaļ­ceļa kursu. Kādu laiku džips ripoja tumsā, Rohans bija piemirsis par starmešiem …

Pulksten piecos vēl bija tumšs. Tad tieši priekšā, baltu un zilganu tālu zvaigžņu vidū viņš ieraudzīja vienu, rubīnsarkanu, kas mirdzēja zemu pie paša horizonta. Rohans truli pamirkšķināja. Sarkana zvaigzne…? ; Tādu taču nebija … Viņam šķita, ka kāds, laikam Jargs, sēž viņam līdzās. Rohans gri­bēja tam pavaicāt, kas tā par zvaigzni, bet pēkšņi atģidās, it kā kāds būtu iebelzis pa pieri. Tā taču bija uguns kreisera priekšgalā. Viņš brauca taisni uz šo rubīnsarkano pilienu tumsā, tas lēnām cēlās augstāk, palielinā­jās, līdz kļuva par spēcīgi spīdošu lodi, ku­ras atblāzmā laistījās kreisera bruņu ap­valks.

Uz džipa pults sāka mirkšķināt sarkana acs, iedūcās zummers, signalizēdams, ka tu­vumā atrodas spēka lauks. Rohans izslēdza motoru. Mašīna noripoja pa kāpas nogāzi un apstājās. Viņš nebija pārliecināts, vai spēs atkal iekāpt džipā, ja reiz būs izkāpis no tā. Tāpēc viņš izņēma raķešu pistoli un, tā kā drebošajā rokā nevarēja to noturēt, atbal­stīja elkoni pret stūri, pieturēja delnu ar otru roku un nospieda gaili. Tumsā uzšāvās oranža švīka. Pēc lidojuma tā pēkšņi sašķīda sīkās zvaigznītēs, jo bija atdūrusies pret spēka lauka sienu kā pret caurspīdīgu stiklu. Viņš šāva un šāva, kamēr dzelksnis sausi noknakšķēja. Patronas bija beigušās. Bet viņu jau tāpat bija pamanījuši, pirmie laikam sa­cēla trauksmi posteņa vadības kabīnē, jo gan­drīz vienlaikus kuģa virsotnē uzUiesmoja divi milzu jupiteri. Nolaizījuši ar baltajām mēlēm smiltis, tie sakrustojās uz džipa. Tūdaļ iezaigojās brauktuves ugunis un luminiscējošo spuldžu saltajā gaismā iemirdzējās visa pa­sažieru lifta šahta. Vienā acumirklī uz kāp­nēm iemudžējās skrejoši cilvēki, braucošie starmeši uzzibsnīja jau arī uz kāpām kuģa pakaļgala tuvumā, līgani raidot savas gais­mas strēles, līdz iezaigojās zilu uguņu rinda, rādot ieeju spēka laukā.

Rohans, kuram raķešu pistole bija izkritusi no rokas, pat neapjēdza, kā nošļūca pa mašī­nas sāniem un ļodzīgiem, pārmērīgi platiem soļiem, nedabiski izslējies, sažņaudzis dūres, lai apspiestu pirkstu neciešamo trīcēšanu, devās tieši uz divdesmit stāvus augsto kuģi, kas stāvēja gaismas pludos uz balējošu de­besu fona, tik majestātisks savā nekustīgajā milzīgumā, it kā tas tiešām būtu neuzvarams.

ZAKOPANE, 1962.—1963. gads