Neuzvaramais

Melnais lietus

Otras klases kreiseris «Neuzvaramais, vis­labākais kuģis, kāds bija Liras zvaigznāja bāzes rīcībā, fotonu dzinēju darbināts, šķēr­soja zvaigznāja malējo kvadrantu. Astoņdes­mit trīs komandas locekļi gulēja centrālā klāja tuneļveida hibernatorā. Tā kā reiss ne­bija no garajiem, hibernācija bija aizstāta ar padziļinātu miegu, kurā ķermeņa tempera­tūra nenoslīd zemāk par desmit grādiem. Vadības kabīnē strādāja tikai automāti. To re­dzeslokā, tēmēkļa centrā, atradās saule, kas nebija daudz karstāka par parastu sarkano punduri. Kad saules disks aizklāja pusi ek­rāna, anihilācijas reakcija tika apstādināta. Brīdi visā kuģī valdīja nāves klusums. Ne­dzirdami darbojās klimatizatori un skaitļoja­mās mašīnas. Bija rimusi maigā vibrācija, kas pavadīja gaismas stara emisiju, kurš pir­mīt izvirda no kuģa pakaļgala un kā tumsā iegremdēts bezgalīgi garš šķēps ar reaktīvo spēku dzina kreiseri. «Neuzvaramais», inerts, mēms un šķietami tukšs, lidoja ar to pašu zemgaismas ātrumu.

Tad vidējā ekrānā, vizuļojošās tālās sau­les rožainās gaismas apspīdētajās pultis sāka mirgot spuldzītes. Feromagnētiskās lentes sakustējās, programmas ieslīdēja arvien jau­nos aparātos, pārslēdzēji šķīla dzirkstis, un vados ar ausij nesaklausāmu dūkoņu ieplūda strāva. Pārvarēdami sen sasalušo ziežu pre­testību, sāka darboties elektromotori, un to dobjā duna pārauga spalgā vaidā. No palīgreaktoriem izvirzījās matētie kadmija serdeņi, magnētiskie sūkņi dzesētāju spirālēs sūknēja šķidro nātriju, kuģa pakaļgala skārda grīdas nodrebēja, vienlaikus viegla šņirkstoņa sie­nās, it kā tur skraidelētu veseli bari sīku dzīvnieciņu, ar nadziņiem skrāpējot metālu, liecināja, ka pašgājēji remontkontrolieri jau devušies daudzus kilometrus garajā apgaitā, lai pārbaudītu katru metinājuma šuvi sijās, korpusa hermētiskumu un metāla sajūgu stip­rumu. Kuģī skanēja trokšņi, sākās rosme, tas modās, vienīgi komanda vēl gulēja.

Tad kārtējais automāts, uzsūcis savu pro­grammas lenti, nosūtīja signālu uz centrālo hibernatoru. Aukstā gaisa strūklai piejaucās klāt modinātājgāze. Pa grīdas režģiem ejās starp kojām ieplūda silta vēsma. Taču cilvēki ilgi nespēja pamosties. Daži nevarīgi kustināja rokas, viņu stindzinošā miega tukšumu pildīja murgi un rēgi. Beidzot kāds atvēra acis. Kuģis jau bija tam sagatavojies. Kopš dažām minūtēm garo klāja gaiteņu, liftu, šahtu, kajīšu, vadības kabīnes, darba vietu, spiediena kameru tumsu kliedēja mākslīgās dienas baltais mirdzums. Un, kamēr hibernators pildījās ar cilvēku nopūtām un pusapzinātiem vaidiem, kuģis, it kā nepacietīgi gai­dīdams komandas pamošanos, uzsāka pirmo bremzēšanas manevru. Centrālajā ekrānā iezibējās priekšgala uguņu strēles. Zemgais­mas skrējiena stingumā ielauzās trieciens: va­renais spēks, ar kādu iedarbojās priekšgala sprauslas, pūlējās samalt putekļos «Neuzva­ramā» miera stāvokļa masas astoņpadsmit tūkstoš tonnas, kas tagad bija pareizinātas ar tā milzīgo ātrumu. Hermētiski iesaiņotie karšu ruļļi kartogrāfiskajās kabīnēs satraukti notrīsēja. Šur un tur, it kā atdzīvodamies, iekustējās nenoblīvētie priekšmeti, kambīzēs iešķindējās trauki, sazvalstījās tukšo putu­plasta krēslu atzveltnes, sašūpojās klāju jos­tas un sienu virves. Klaudzienu, stikla, skārda, plastmasu radīto skaņu jūklis kā vil­nis aiztrauca pāri visam kuģim no priekš gala līdz pakaļgalam. Bet no hibernatora jau atskanēja balsu čalas; cilvēki no septiņus mēnešus ilgas nebūtības ar īsa miega starp­niecību atgriezās īstenībā.

Kuģis sāka zaudēt ātrumu. Iesarkanās mā­koņu dūnās tītā planēta aizsedza zvaigtnes. Okeāna izliektais spogulis ar saules atspulgu slīdēja garām arvien lēnāk. Redzeslaukā pa­rādījās brūnpelēks, krāteriem izraibināts kon­tinents. Cilvēki klāju posteņos nekā neredzēja.

Dziļi zem viņiem dzinēju titāniskajās iekšās pieauga apslāpēta rēkoņa, milzu spēks grūda nost pirkstus no kloķiem. Reaktīvajā strāvā nokļuvušais mākonis iemirdzējās līdzīgi dzīvsudrabam, sašķēlās un izplēnēja. Dzinēju rēkoņa uz brīdi pastiprinājās. Iesarka­nais disks saplaka: planēta pārvērtās par kontinentu. Jau varēja saskatīt vēja dzītas sirpjveida kāpas, sastingušas lavas strau­mes, kas līdzīgi riteņa spieķiem stiepās no tuvākā krātera, sprauslu uguņu atblāzmā iezaigojās raķetes, spilgtumā pārspējot sau­les spožumu.

— Visu jaudu ass virzienā. Statisko vil­kmi.

Šautras laiski ieslīdēja skalas nākošajā sektorā. Manevrs tika izpildīts nekļūdīgi. Kuģis kā otrādi apgriezts ugunsvēmējs kalns apstājās pusjūdzi virs bakurētaina klajuma ar smiltīs grimstošām klinšu grēdām.

— Visu jaudu ass virzienā. Samazināt sta­tisko vilkmi.

Jau bija redzama vieta, kur vertikāli lejup vērstais reaktīvais vilnis sitas pret zemi. Tur sacēlās iesarkans smilšu virpulis. No kuģa pakaļgala izšāvās mēļi zibeņi, kuru grāvieni nebija dzirdami, jo tos apslāpēja vēl spēcī­gāka gāzu rēkoņa. Potenciālu starpība izlī­dzinājās, zibeņi pazuda. Kāda šķērssiena ievaidējās, komandieris ar galvas mājienu norādīja uz to inženierim: rezonanse. Jālik­vidē. Bet neviens neatsaucās, dzinēji kauca, kuģis kā neredzamās trosēs iekarināts tē­rauda kalns laidās lejup, tagad jau vairs ne­drebot.

Pusi jaudas ass virzienā. Mazo statisko vilkmi.

Vālu vāliem kā īstas jūras bangas uz visām pusēm traucās tuksneša smilšu kūpošie viļņi. Epicentrs, ko no neliela attāluma apsvilināja sprauslu cerainās liesmas, vairs nekūpēja. Smiltis pārvērtās par izkausēta silikāta ezeru ar sarkanu burbuļojošu virsmu, tad par zvanīgu sprādzienu stabu, līdz beidzot izgaroja. Planētas vecais bazalts, atkailināts kā kauls, kļuva mīksts.

Reaktorus tukšgaitā. Auksto vilkmi.

Gaišzilā atomu liesma nodzisa. Sprauslas izšļāca ieslīpus borūdeņraža starus, un vienā mirklī tuksnesis, klinšainās krāteru sienas un mākoņi virs tām iezaigojās spokainā zaļganā gaismā. Bazalta pamatam, uz kura vajadzēja nosēsties «Neuzvaramā» platajam pakaļga­lam, vairs nedraudēja izkušana.

— Reaktori — nulle. Nolaisties ar auksto vilkmi.

Visu sirdis iepukstējās straujāk, acis pie­vērsās instrumentiem, sažņaugti pirkstos nosvīda kloķi. Pavēles vārdi nozīmēja, ka atpa­kaļceļa vairs nebūs, ka kājas nostāsies uz stingra pamata, lai arī uz tuksnešainas pla­nētas smiltīm, tomēr tur būs saules lēkti un rieti, apvārsnis un mākoņi, un vējš.

— Nolaišanās precīzi nadīrā.

Kuģī stiepti vaidēja turbīnas, sūknējot lejup degvielu. Zaļš konveida ugunsstabs savienoja kuģi ar kūpošu klinti. No visām pu­sēm pacēlās smilšu mākoņi, aizsedzot cen­trālo klāju periskopu. Vienīgi vadības kabīnē uz radiolokatoru ekrāniem, joprojām sekojot vadošajam staram, parādījās un dzisa aina­vas apveidi, grimstot taifūna haosā.

— Saduroties stāt!

Uguns zem kuģa pakaļgala dumpīgi mutu­ļoja. Raķetes milzu ķermenis, guldamies virsū ugunij, apslāpēja to milimetru pēc mili­metra, zaļā elle izvirda trīsošajos smilšu mākoņos garus šļācienus. Attālums starp kuģa pakaļgalu un apsvilušo bazaltu pārvēr­tās par šauru spraudziņu, par zaļas kvēles līniju.

— Nulle, komats, nulle. Visiem dzinējiem stāt!

Zvans. Viens vienīgs sitiens, it kā pār­sprāgtu milzīga sirds. Raķete sastinga. Gal­venais inženieris stāvēja, satvēris rokās divus avārijas atgrūdiena kloķus: klints varēja iegrimt. Visi gaidīja. Sekunžu rādītāji turpi­nāja savu rāpuļa gaitu. Komandieris kādu brīdi noraudzījās vertikāles rādītājā; tā sid­rabaina uguntiņa ne par matu nenovirzījās no sarkanas Nulles. Cilvēki klusēja. Līdz ķiršu sarkanumam sakvēlinātās, sprauslas sāka saraukties, atskanēja raksturīgu trokšņu gamma, it kā tur kāds dīvaini kunkstētu. Iesarkanais mākonis, kas bija uzšāvies sim­tiem metru augstumā, lēnām saplaka. No tā iznira «Neuzvaramā» strupā smaile, sāni, ko bija apsvilinājusi atmosfēras berze un kas tālab, bija vecas klints krāsā, grubuļainais divkāršais apvalks. Ap kuģa pakaļgalu arvien vēl virda un mutuļoja iesarkanie putekļi, bet pats kuģis jau bija pavisam nekustīgs, it kā būtu kļuvis par planētas sastāvdaļu un tagad zem mēļajam debesīm laiski riņķotu līdz ar lo gadsimtiem ilgi. Debesīs mirdzēja nere­dzēti spožas zvaigznes, kas izdzisa tikai sarkanās saules tiešā tuvumā.

Normālo procedūru?

Astrogators bija noliecies pār kuģa žur­nālu; lappuses vidū viņš ierakstīja nosacīto nolaišanās zīmi un stundu un līdzās atzī­mēja planētas nosaukumu: «Regis III». Tad izslējās.

— Nē, Rohan. Sāksim ar trešo pakāpi.

Rohans centās apslēpt savu pārsteigumu.

— Tieši tā. Kaut gan … — viņš piebilda familjāri, kā Horpahs dažiem no viņiem bija atļāvis, — man diezkā negribētos būt tam, kurš to pateiks ļaudīm.

Astrogators, it kā nebūtu dzirdējis sava virsnieka vārdus, paņēma viņu zem rokas un pieveda pie ekrāna kā pie loga. Raķetei nolaižoties un aizgrūžot sāņus smiltis, bija radusies tāda kā sekla ieplaka, ko ieskāva ceļo­jošās kāpas. No astoņpadsmit stāvu aug­stuma viņi caur elektronu impulsu trīskrā­saino plakni, kas precīzi atveidoja ārpasau­les ainavu, lūkojās uz trīs jūdzes attālā krā­tera asajiem klinšu zobiem. Rietumu nomalē tie pazuda aiz apvāršņa. Austrumos zem to kraujām biezēja melnas, necaurredzamas ēnas. Platās lavas straumes, kuru muguras slējās ārā no smiltīm, bija sarecējušu asiņu krāsā. Debesīs pie augšējās ekrāna malas mirdzēja spoža zvaigzne. Kataklizma, ko izraisīja «Neuzvaramā» nolaišanās, bija garām, un tuksneša vējš, spēcīgā gaisa strāva, kas nemitīgi plūda no ekvatoriālās joslas uz planētas polu, jau nesa pirmās smilšu mēles zem kuģa pakaļgala, it kā cī­tīgi pūlēdamās aizdziedēt sprauslu liesmu cirsto rētu. Astrogators ieslēdza ārējo mikro­fonu tīklu, un griezīga, tāla kaucoņa līdz ar smilšu čirkstoņu, tām beržoties gar bruņu apvalku, vienā mirklī piepildīja augsto vadī­bas kabīni. Tad viņš izslēdza mikrofonus, un iestājās klusums.

— Tā nu tas izskatās, astrogators lēnām ierunājās. — Bet «Kondors» no šejienes ne­atgriezās, Rohan.

Rohans sakoda zobus. Viņš nevarēja strī­dēties ar komandieri. Viņi bija nolidojuši kopā daudzus parsekus, taču nebija sadrau­dzējušies. Varbūt gadu starpība bija pārāk liela? Vai arī kopīgi pārdzīvotās briesmas — pārāk mazas? Šim cilvēkam, kura mati bija gandrīz tikpat balti kā apģērbs, trūka iecie­tības. Turpat vai simt komandas locekļu jo­projām nekustīgi stāvēja savos posteņos, bei­guši saspringtu darbu, kas bija ievadījis tuvošanos planētai, trīssimt stundu ilgo atbrī­vošanos no ikvienā «Neuzvaramā» atomā krātās kinētiskas enerģijas, ieiešanu orbītā, nolaišanos. Turpat vai simt cilvēku, kas mēnešiem ilgi nebija dzirdējuši vēja šalkas un bija iemācījušies nīst tukšumu, kā to spēj nīst vienīgi tas, kas to iepazinis. Bet koman­dieri tas neinteresēja. Viņš lēnām izgāja cauri vadības kabīnei, un, atbalstījies ar ro­ku pret krēsla atzveltni, kas jau bija pacelta vertikālā stāvoklī, norūca:

— Mēs nezinām, kas tas ir, Rohan.

Un pēkšņi asi:

— Ko jūs vēl gaidāt?

Rohans veicīgi piegāja pie sadales pul­tīm, ieslēdza iekšējo instalāciju un balsī, kurā bija saklausāms apslēpts sašutums, noskal­dīja:

— Visi klāji, uzmanību! Nolaišanās pa­beigta. Trešās pakāpes virszemes procedūra. Astotais klājs: sagatavot energobotus. Devī­tais klājs: iedarbināt ekranizēšānas baterijas. Aizsega tehniķiem ieņemt savus posteņus. Pārējā komanda: paredzētajās vietās. Es bei­dzu.

Kad Rohans tā runāja, vērodams pastipri­nātāja zaļo aci, kas mirkšķināja līdz ar balss modulaciju, viņam likās, ka redz cilvēku no­svīdušās sejas, redz, kā tās, vērstas pret skaļ­ruņiem, pēkšņi sastingst izbrīnā un niknumā. Tikai tagad viņi visu ir apjēguši, tikai tagad sāk lādēties …

— Trešās pakāpes virszemes procedūra sā­kusies, — viņš sacīja, neuzlūkodams veco vīru. Astrogators paraudzījās Rohanā un negaidot pasmaidīja ar pašiem lūpu kakti­ņiem.

— Tas ir tikai sākums, Rohan. Varbūt būs vēl ilgas pastaigas saulrietā, kas zina . ..

Viņš izņēma no sekla sienas skapīša šauru, garu sējumu, atšķīra to un, nolicis uz baltās pults, kurā rēgojās daudz kloķu, teica:

— Vai jūs to esat lasījis?

— Jā.

— Viņu pēdējais signāls, ko reģistrējis sep­tītais hiperraidītājs, sasniedza proksimālo boju bāzes darbības rādiusā pirms gada.

— Es zinu tā saturu no galvas. «Nolaiša­nās uz «Regis III» pabeigta. Tuksnešaina Subdeltas-92 tipa planēta. Izkāpjam uz saus­zemes saskaņā ar otro procedūru Evanas kon­tinenta ekvatoriālajā joslā.»

— Jā. Bet tas nebija pēdējais signāls.

— Es zinu, komandier. Četrdesmit stundas vēlāk hiperraidītājs reģistrēja, šķiet, Morzes alfabētā pārraidītu impulsu sēriju, bet tie bija bezjēdzīgi, pēc tam sekoja vairākkārt atkārtotas dīvainas skaņas, kā Hertels teica, «aiz astēm raustītu kaķu ņaudēšana».

— Jā … — astrogators noteica, bet varēja manīt, ka viņš neklausās.

Viņš jau atkal stāvēja pie ekrāna. Redzes­lauka malā, pie pašas raķetes, parādījās šķērveidā izbīdīti nobrauktuves posmi; gluži kā parādē pa to cits aiz cita ierindā brauca energoboti — milzīgas trīsdesmit tonnu sma­gas mašīnas. Tās sedza ugunsdrošas silikona bruņas. Mašīnām rāpjoties lejup, bruņas lē­nām atvērās, reizē paceļoties uz augšu, tā ka šķērsgriezums palielinājās; atstājušas aiz sevis nobrauktuvi, mašīnas dziļi iegrima smiltīs, taču virzījās uz priekšu droši, arda­mas kāpu, kuru vējš jau bija paspējis uzcelt ap «Neuzvaramo». Tās nogriezās pārmaiņus te pa labi, te pa kreisi, un pēc desmit minū­tēm visu kuģi apjoza metāla bruņurupuču ķēde. Apstājušies energoboti sāka lēnām rakties smiltīs, līdz beidzot pazuda pavisam, un tikai regulārie mirdzošie plankumiņi kāpu iesarkanajās nogāzēs rādīja, kur slejas ārā Diraka emitoru kupoliņi. Ar putuplastu klātā vadības kabīnes grīda nodrebēja zem cilvēku soļiem. Pār viņu ķermeņiem pārskrēja trī­sas — zibenīgas, acumirklīgas, izteiktas, kaut arī tikko manāmas, un izzuda, kādu mirkli vēl durstīdamas žokļu muskuļus, bet redzētā aina acu priekšā izplūda. Tas neilga pat ne pussekundi. Atkal atgriezās klusums, ko pār­trauca tālīna, no apakšējiem stāviem plūs­toša iedarbināmo dzinēju murdoņa. Tuksne­sis, rudi melnie klinšu bluķi, laiski rāpojošo smilšu viļņi uz ekrāniem atkal kļuva asāki. Viss bija tāds pats kā pirmāk, vienīgi pār «Neuzvaramo» izplatās spēka lauka neredza­mais kupols, noslēgdams pieeju kuģim. Pa nobrauktuvi sāka soļot lejup metāla krabji ar antenu dzirnaviņām, kas grozījās pamīšus te uz labo, te uz kreiso pusi. Par spēka lauka emitoriem daudz lielākajiem inforobotiem bija saplacināti korpusi un uz visām pusēm vērstas metāla kājas. Stigdami smiltīs un it kā ar riebumu vilkdami no tām laukā dziļi iegrimušās kājas, krabji izvērsās un ieņēma savas vietas energobotu ķēdē. Operācijas gaitā vadības kabīnes centrālajā pultī uz matētā fona iedegās kontrolspuldzītes, bet impulsu skaitītāju diski pieplūda ar zaļganu gaismu. Tagad likās, ka milzīgas kaķu acis stingi raugās abos cilvēkos. Šautriņas visur rādīja nulli, liecinot, ka nekas nemēģina iz­spraukties cauri spēka lauka neredzamajam aizsprostam. Vienīgi jaudas sadales rādītājs cēlās aizvien augstāk, pāri gigavatu sarka­najām svītriņām.

— Tagad es nokāpšu lejā un kaut ko ieko­dīšu. Bet jūs parūpējieties par stereotipu, Rohan! — pagurušā balsī pēkšņi ierunājās Horpahs, atrāvies no ekrāna.

— Vai no distances?

— Ja vēlaties, varat aizsūtīt kādu … vai arī aiziet pats.

To pateicis, astrogators atbīdīja durvis un izgāja ārā. Rohans vēl brīdi redzēja viņa profilu blāvi apgaismotajā liftā, kas nedzir­dami slīdēja lejup, tad palūkojās lauka rā­dītāju diskā. Nulle. «Patiesībā vajadzētu sākt ar fotometrēšanu,» Rohans nodomāja. Riņķot ap planētu tik ilgi, kamēr tiks uzkrāts pilns uzņēmumu komplekts. Varbūt tā izdotos kaut ko atklāt. Jo vizuālajiem novērojumiem no orbītas nav diez cik liela vērtība; kontinenti nav jūra, un novērotāji pie teleskopiem, lai cik arī to būtu, nav nekādi matroži masta galā. Tas, ka uzņēmumu komplekta iegūša­nai būtu vajadzīgs turpat vai vesels mēnesis, jau ir cits jautājums.

Lifts atgriezās. Viņš iekāpa un nobrauca uz sesto stāvu. Plašajā platformā pie ieejas barokamerā drūzmējās cilvēki, kuriem patie­sībā te nekas nebija darāms, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau kopš kādas ceturtdaļstundas atkārtojās četri signāli, vēstot, ka klāt ir gal­venā ēdienreize. Rohanu ieraugot, cilvēki pa­šķīrās.

— Jordan un Blank! Jūs nāksiet man līdz uz stereotipu.

— Vai skafandros, navigator?

— Nē. Paņemiet. tikai skābekļa aparātus. Un vienu robotu. Vislabāk kādu no arktaniem, lai tas mums neiestigtu šais velnišķī­gajās smiltīs. Bet kādēļ jūs visi šeit stāvat? Ēstgribu esat zaudējuši, vai?

— Gribētos izkāpt, navigatora kungs … uz sauszemes.

— Kaut vai uz pāris minūtēm …

Sacēlās kņada.

— Mieru, puiši. Gan pienāks laiks ekskur­sijām. Pagaidām mums ir trešā pakāpe.

Cilvēki izklīda nelabprāt. Pa tam no kra­vas lifta izspraucās celtnis ar robotu, kas bija galvas tiesu garāks par vislielāko vīru. Jordans un Blanks, jau ar skābekļa aparā­tiem, atgriezās elektrokārā — viņš redzēja tos, atslējies pret margām gaitenī, kas tagad, kad raķete bija nostādīta uz pakaļgala, bija pārvērties par vertikālu šahtu, kura sniedzās līdz pat pirmajai mašīntelpu šķērssienai. Virs un zem sevis Rohans juta plašus metāla stā­vus, kaut kur pašā apakšā strādāja klusgaitas transportieris, bija dzirdama hidraulisko vadu rāmā čāpstināšana, bet no četrdesmit metru dziļās šahtas, no mašīntelpas klimatizatoriem vienmērīgi plūda auksta, attīrīta gaisa strāva.

Divi cilvēki no kameras apkalpes atvēra viņu priekšā durvis. Rohans mehāniski pār­baudīja siksnu stāvokli un maskas hermētis­kumu. Jordans un Blanks iegāja viņam pa­kaļ, tad skārds smagi nodunēja zem robota soļiem. Spalgi, stiepti iesēcās no barokameras kuģī pārsūknētais gaiss. Atvērās ārējā lūka. Mašīnu nobrauktuve atradās četrus stā­vus zemāk. Lai nokļūtu lejā, cilvēki izmantoja mazo liftu, kurš jau agrāk bija izstumts ārā. Lifta režģi sniedzās līdz pat kāpas virsotnei. Tā sprosts bija vaļā visās četrās pusēs. Gaiss tur bija tikai mazliet aukstāks nekā «Neuz­varamajā». Viņi iekāpa četratā, magnēti izslēdzās. Līgani slīdot lejup no vienpadsmit stāvu augstuma, viņi pabrauca garām kuģa korpusa kārtējām sekcijām. Rohans neapzi­nāti vēroja tās. Iespēja apskatīt kuģi no ār­puses, ja vien tas neatrodas dokā, nerodas sevišķi bieži. «Nostrādājies gan,» viņš do­māja, ieraudzīdams švīkas, ko bija atstājuši meteorīti. Vietām apvalka bruņu plāksnes bija zaudējušas spīdumu, it kā tās būtu izkodinājusi stipra skābe.

Lifts, beidzis īso lidojumu, liegi nosēdās uz sanesto smilšu vaļņa. Izlēkuši āra, viņi tūlīt iegrima pāri ceļiem. Vienīgi robots, kas bija konstruēts pētījumiem sniegotos klajumos, jokainā, grīļīga, taču drošā gaitā soļoja ar savām komiski saplacinātajām pēdām. Rohans pavēlēja tam apstāties, bet pats kopā ar biedriem uzmanīgi apskatīja visas kuģa pakaļgala sprauslas, cik nu tas no ārienes bija iespējams.

— Derētu mazliet patīrīt un izpūst, — viņš sacīja.

Tikai izkļuvuši no kuģa apakšas, viņi redzēja, cik milzīgu ēnu meta «Neuzvara­mais». Kā plats ceļš tā stiepās pāri kapām, ko apspīdēja jau stipri uz vakarpusi nosliekusies saule. Smilšu viļņu regulārais izkār­tojums viesa īpašu mieru. Kāpu ieplakās krājās zilgas ēnas, to virsotnes sārtoja vakar­blāzma, un šis siltais, liegais rožainums at­gādināja Rohanam kādreiz bērnībā bilžu grā­matā redzētas krāsas. Tik nereāli maigs tas bija. Viņa skatiens lēnām klīda no kāpas uz kāpu, atklādams arvien jaunas rožainās gais­mas nokrāsas, kas jo tālāk, jo kļuva rudā­kas, melnu sirpjveida ēnu sašvīkotas, līdz, saplūzdamas iedzeltenā pelēkumā, ieskāva draudoši izslietās kailo vulkānisko klinšu ra­dzes. Tā viņš stāvēja un vēroja, bet viņa pa­līgi nesteigdamies veica parastos mērījumus, ieslēdza mazās tvertnēs gaisa un smilšu paraugus,_mērīja grunts radioaktivitāti ar por­tatīvo zondi, kuras Urbjķermeni balstīja arktans. Palīgu automātiskās kustības liecināja par gadiem ilgo pieredzi. Rohans viņu izda­rībām nepievērsa ne mazākās uzmanības. Maska sedza tikai degunu un muti, acis viņam bija brīvas un visa galva arī, jo viņš bija noņēmis seklo aizsargķiveri. Viņš sajuta vēja pūsmu matos, juta, kā sīki smilšu graudiņi nosēžas uz sejas, kā tie kņudinādami iespiežas starp plastmasas apmali un vaigiem. Nemierīgas vēja brāzmas raustīja virsvalka bikšu staras, liels, it kā pietūcis saules disks, kurā kādu sekundi varēja rau­dzīties bez ļaunām sekām, tagad atradās tieši aiz raķetes smailes. Vējš stiepti gaudoja, spēka lauks neaizkavēja gāzu kustību, tāpēc Rohans vispār nevarēja pamanīt, kur no smiltīm paceļas lauka neredzamā siena. Ska­tienam pieejamais milzīgais plašums bija ne­dzīvs, it kā to nekad nebūtu minušas cilvēka kājas, it kā tā nebūtu planēta, uz kuras bija pazudis «Neuzvaramā» klases kuģis ar astoņ­desmit cilvēku komandu, milzīgs, pieredzes bagāts tukšuma vagotājs, kas spēja sekundes daļā attīstīt miljardiem kilovatu lielu jaudu, pārvērst to spēka laukos, kurus nespēj pār­varēt neviens materiāls ķermenis, vai koncentrēt to visu iznīcinošos staros, kam ir zvaigžņu temperatūra un kas var saberzt pīšļos kalnu grēdu vai iztvaicēt okeānu. Un tomēr te bija gājis bojā šis uz Zemes radī­tais tērauda organisms, daudzus gadsimtus ilgā tehnoloģijas uzplaukuma auglis, un pa­zudis mīklainā kārtā, neatstājis nekādu pēdu, nenoraidījis SOS signālu, it kā tas būtu izgaisis šai rudajā, pelēcīgajā tuksnesī.

«Un viss šis kontinents izskatās tāpat,» Rohans nodomāja. Viņš to labi atcerējās. No augšas viņš bija redzējis krāteru baku rētas un vienīgo kustību starp tām — nemierīgi, lēni slīdošos mākoņus, kas meta ēnas pāri nebeidzamām kāpu rindām.

— Aktivitāte? — nepagriezdamies atpakaļ, viņš iejautājās.

— Nulle, komats, nulle divi, — atbildēja Jordans, kas bija stāvējis uz ceļiem un tagad piecēlās kājās. Seja viņam bija piesārtusi, acis spulgoja. Maska izkropļoja viņa balsi.

«Tas ir vēl mazāk nekā nekas,» Rohans nodomāja. Bet galu galā tie tur nevarēja iet bojā tik rupjas nepiesardzības dēļ, automā­tiskie indikatori būtu sacēluši trauksmi pat tad, ja neviens nebūtu parūpējies par pētī­jumu stereotipu.

— Atmosfēra?

— Slāpekļa septiņdesmit astoņi procenti, argona divi procenti, oglekļa dioksīda nulle, metāna četri procenti, pārējais — skābeklis.

— Sešpadsmit procenti skābekļa!? Noteikti?

— Noteikti.

— Gaisa radioaktivitāte?

— Praktiski nulle.

Tas bija dīvaini. Tik daudz skābekļa! Šī ziņa viņu elektrizēja. Rohans pienāca pie robota, kas nekavējoties pasniedza kaseti ar rādītājiem. «Varbūt viņi mēģinājuši iztikt bez skābekļa aparātiem,» Rohanam iešāvās prātā absurda doma, jo viņš zināja, ka tas nevarēja notikt. Tiesa, reizēm gadījās, ka kāds, vairāk nekā citi atgriešanās alku mo­cīts, ignorējot pavēles, noņēma masku, jo gaiss visapkārt taču likās tik tīrs, tik svaigs, — un saindējās. Tomēr tas varēja atgadīties ar vienu, nu, lielākais — ar diviem cilvēkiem.

— Vai jums jau ir viss? — viņš vaicāja.

— Jā.

— Ejiet atpakaļ.

— Bet jūs?

— Es vēl palikšu. Ejiet, — viņš nepacie­tīgi atkārtoja, jo gribēja jau būt viens.

Blanks pārmeta pār plecu ar siksnu sais­tītās tvertnes, Jordans pasniedza robotam zondi, un viņi, smagi brizdami, aizgāja, arktans slāja nopakaļ, no mugurpuses atgādi­nādams maskējušos cilvēku.

Rohans pienāca pie malējās kāpas. Pavi­sam tuvu viņš ieraudzīja no smiltīm izslējušos, augšdaļā paplašinātu emitora stobru, kas izstaroja spēka lauku. Nevis lai pārbau­dītu tā klātieni, bet vairāk aiz bērnišķīgas iegribas viņš sagrāba smilšu sauju un meta to uz priekšu. Smiltis aizlidoja tievā strūklā un, it kā atdūrušās pret neredzamu ieslīpu stiklu, vertikāli nobira zemē.

Rokas tā vien niezēja noņemt masku. Viņš labi pazina šo sajūtu. Izspļaut plastrņasas iemuti, noraut siksniņas, ieelpot gaisu ar pilnu krūti, ievilkt to dziļi dziļi plaušās…

«Es izlaižos,» viņš nodomāja un lēnām de­vās uz kuģa pusi. Tumšā lifta kabīne gai­dīja, platforma bija viegli iegrimusi smiltīs, un vējš dažās viņa prombūtnes minūtēs bija paspējis noklāt lifta skārda apšuvumu ar plānu smilšu kārtiņu.

Tikai piektā stāva galvenajā gaitenī viņš paraudzījās sienas informatorā. Komandieris bija zvaigžņu kabīnē. Rohans uzbrauca augšā.

— Vārdu sakot — idile? — astrogators rezumēja viņa stāstījumu. — Nekādas radio­aktivitātes, nekādu sporu, baktēriju, pelē­juma, vīrusu, nekā — vienīgi šis skābeklis .. . Lai nu vai kā, bet paraugi jāievieto barotnēs.

— Tie jau ir laboratorijā. Varbūt dzīvība šeit attīstās uz citiem kontinentiem, — Ro­hans bez jebkādas pārliecības ieminējās.

— Šaubos. Insolācija ārpus ekvatoriālās joslas ir vāja; vai jūs neredzējāt, cik biezas ir cepures uz poliem? Es galvoju, ka ledus sega tur ir vismaz astoņus, varbūt pat visus desmit kilometrus bieza. Drīzāk jau okeāns, varbūt ūdensaugi, aļģes — bet kāpēc dzīvība nav izkāpusi no ūdens uz sauszemes?

— Vajadzēs ielūkoties šai ūdenī, — Rohans sacīja.

— Vēl. ir pāragri jautāt mūsu cilvēkiem, bet man šķiet, ka planēta ir veca. Šādai sa­puvušai olai vajadzētu būt saviem sešiem miljardiem gadu. Bez tam šejienes saule arī jau labi sen pārdzīvojusi savus ziedu laikus. Tā jau gandrīz pārvērtusies par sarkano pun­duri. Jā, tas, ka uz sauszemes nav dzīvības, liekas dīvaini. īpašs evolūcijas veids, kas ne­panes sausumu. Nu labi. Tas varētu izskaid­rot skābekļa klātieni, bet ne «Kondora» pro­blēmu.

— Varbūt īpašas dzīvības formas, varbūt kādas zemūdens būtnes, kas slēpjas okeānā un tā dzīlēs radījušas civilizāciju, — Rohans prātoja. Viņi abi lūkojās Merkatora projek­cijā uzzīmētajā lielajā planētas kartē. Tā ne­bija precīza, jo bija sastādīta, pamatojoties uz pagājušā gadsimta automātisko zondu datiem. Karte rādīja vienīgi galveno konti­nentu un jūru kontūras, robežas, līdz kurām sniedzās polu cepures, un dažus pašus prā­vākos krāterus. Meridiānu un paralēlu izaus­tajā tīklā bija redzams ar sarkanu apli ap­vilkts punkts zem astotā ziemeļu platuma grāda — vieta, kur bija nosēdies «Neuzvara­mais». Astrogators nepacietīgi pārbīdīja pa­pīru uz karšu galda.

— Jūs pats tam neticat, — viņš aprauti ierunājās. — Tresors nevarēja būt dumjāks par mums, nekādi zemūdens radījumi viņam nevarētu kaitēt. Kas par muļķībām! Un ja arī eksistētu saprātīgas ūdens būtnes, tad tās vispirms iekarotu sauszemi. Nu, kaut vai ar ūdeni pildītos skafandros… Muļķī­bas, vairāk nekas, — viņš atkārtoja nevis tādēļ, lai galīgi atspēkotu Rohana hipotēzi, bet gan tāpēc, ka domāja jau par kaut ko citu.

— Uzkavēsimies šeit vēl kādu laiku, — viņš beidzot nolēma un pieskārās kartes apak­šējai malai. Ar vieglu čaukstoņu karte sariti­nājās un pazuda vienā no lielā karšu plaukta nodalījumiem. — Pagaidīsim, gan jau tad redzēsim.

— Un ja nu nē? — Rohans uzmanīgi ievai­cājās. — Vai meklēsim viņus …?

— Rohan, esiet jel prātīgs. Sestais zvaig­žņu gads un šitādi… —.astrogators pūlējās atrast īsto vārdu, bet neatradis aizstāja to ar nicinošu žestu. — Planēta ir tikpat liela kā Marss. Kā lai mēs viņus meklējam? Tas ir, «Kondoru», — viņš precizēja.

— Nu jā. Grunts satur dzelzi… — Rohans nelabprāt piekrila. Patiesi, analīze rādīja, ka smiltīs ir prāvs dzelzs oksīdu piejaukums. Tātad pret dzelzi jutīgie indikatori te neva­rēja līdzēt. Nezinādams, ko bilst, viņš ap­klusa. Rohans bija pārliecināts, ka koman­dieris galu galā atradīs izeju. Viņi taču ne­var atgriezties tukšām rokām bez jebkādiem rezultātiem. Un viņš gaidīja, raudzīdamies Horpaha biezajās, kuplajās uzacīs.

— Taisnību sakot, es neticu, ka šī četrdes­mit astoņu stundu ilgā gaidīšana mums kaut ko dos, bet reglaments to prasa, — negaidīti vaļsirdīgā tonī sacīja astrogators. — Sēdie­ties, Rohan. Jūs stāvat man līdzās kā sirds­apziņas pārmetums. Regis ir visidiotiskākā vieta, kādu vien var iedomāties. Aplamības kalngals. Man nav ne jausmas, kāpēc šurp atsūtīja «Kondoru» — bet ko nu vairs, kā ir — ir.

Horpahs aprāvās. Būdams sliktā omā, viņš, kā vienmēr tādās reizēs, kļuva runīgs un ļā­vās iesaistīties pat familjārā diskusijā, taču tas allaž bija mazliet bīstami, jo viņš varēja pilnīgi negaidīti pārtraukt sarunu ar kādu dzēlību.

— Vārdu sakot, tā vai citādi mums kaut kas jādara. Zināt ko? Ievadiet ekvatoriālajā orbītā pāris mazus fotonovērotājus. Tikai rau­gieties, lai orbīta būtu precīzs aplis. Un ne augstāk par kādiem septiņdesmit kilomet­riem.

— Tas vēl ir jonosfēras robežās, — Rohans protestēja. — Fotonovērotāji sadegs pēc pā­ris desmit apļiem.

— Lai deg. Bet pirms tam tie nofotografēs visu, ko vien varēs. Es ieteiktu jums riskēt pat uz 60 kilometriem. Varbūt tie sadegs jau desmitajā aplī, bet tikai no tāda augstuma izdarītie uzņēmumi var kaut ko dot. Vai jūs zināt, kā pat vislabākajā teleobjektīvā izska­tās raķete no simt kilometru attāluma? Ada­tas galviņa, salīdzinot ar to, ir vesels kalnu masīvs. Jūs tūlīt… Rohan!

Izdzirdis šo saucienu, navigators, kas jau stāvēja durvīs, pagriezās. Komandieris uz­meta uz galda protokolu ar analīžu rezultā­tiem.

— Kas tas ir!? Atkal kāds idiotisms? Kas to rakstījis?

— Automāts. Bet kas vainas? — ievaicā­jās Rohans, gribēdams saglabāt mieru, lai gan arī viņā jau modās dusmas. «Nu tik sāksies sprediķošana!» viņš nodomāja, tīši tuvodamies lēni.

— Lasiet. šite. Lūk, šeit.

— Metana četri procenti, — Rohans izla­sīja un pēkšņi pats apstulba.

— Metāna četri procenti? Bet skābekļa sešpadsmit? Vai jūs zināt, kas tas ir? Sprāg­stoša gāze! Varbūt jūs man izskaidrosiet, kāpēc visa šī atmosfēra neuzsprāga gaisā, kad mēs nolaidāmies ar borūdeņražiem?

— Patiešām… man nav ne jausmas, — Rohans murmināja. Viņš ātri pieskrēja pie ārējās kontroles pults, caur receptoriem iesūknēja mazliet atmosfēras un, kamēr astro­gators, drūmi klusēdams, staigāja pa vadības kabīni, vēroja, kā analizatori cītīgi šķindina stikla traukus.

— Nu, kas ir?!

— Tas pats. Metāna četri procenti… skā­bekļa — sešpadsmit, — Rohans atteica. Viņš nevarēja saprast, kā tas ir iespējams, un tomēr izjuta gandarījumu: vismaz tagad Horpahs nevarēs viņam nekā pārmest.

— Parādiet! Hm. Metāna četri, nu, lai velns mani parauj… labi! Rohan, ievadiet zondes orbītā, bet pēc tam atnāciet, lūdzu, uz mazo laboratoriju. Galu galā, kam tad mums ir zinātnieki! Lai tie lauza galvas.

Rohans nobrauca lejā, izsauca divus ra­ķešu tehniķus un atkārtoja tiem astrogatora rīkojumu. Pēc tam viņš atgriezās otrajā stāvā. Seit atradās speciālistu kabīnes un laboratorijas. Viņš gāja garām daudzajām metālā it kā iespiestajām durvīm, uz kurām bija lasāmi divi burti: «G. I «G. F.», «G. T.», «G. B.» un vēl citi, Mazās labora­torijas durvis bija līdz galam vaļā; laiku pa laikam vienmuļas zinātnieku sarunas apslā­pēja astrogatora balss. Rohans apstājās uz sliekšņa. Šeit bija visi «Galvenie» — Galve­nais Inženieris, Biologs, Fiziķis, Ārsts — un tehnologi no mašīntelpas. Astrogators paš­laik sēdēja malējā krēslā līdzās mazās skait­ļojamās mašīnas programmētājam, bet mel­nīgsnējais Moderons, savijis meitenīgo roku pirkstus, runāja:

— Es neesmu gāzu ķīmijas speciālists. Taču, lai nu kā, tas droši vien nav parastais metāns. Saišu enerģija citāda; atšķirība ir tikai simtajā vietā, tomēr tā ir. Tas reaģē ar skābekli vienīgi katalizatoru klātienē un arī tad kūtri.

Kādas cilmes ir šis metāns? — Horpahs vaicāja, griezdams īkšķus vienu ap otru.

Ogleklis tajā noteikti ir organiskas cil­mes. Tā gan nav daudz, taču šaubu nav …

— Vai izotopi ir? Cik veci? Cik vecs ir šis metāns?

— No diviem līdz piecpadsmit miljoniem gadu.

— Tas nu gan ir diapazons!

— Mūsu rīcībā bija tikai pusstunda laika. Neko vairāk es nevaru pateikt.

— Doktor Kvastler! No kurienes nāk šis metāns?

— Nezinu.

Horpahs ar skatienu nomērīja pēc kārtas visus savus speciālistus.. Nu varēja gaidīt niknuma uzplūdus, taču viņš pēkšņi pasmai­dīja.

— Kungi, jūs taču esat pieredzējuši cil­vēki. Mēs lidojam kopā jau daudzus gadus. Es lūdzu jūs izteikt savas domas. Ko lai mēs tagad darām? Ar ko lai sākam?

Tā kā neviens vārdu ņemt nesteidzās, bio­logs Jope, viens no nedaudzajiem, kas nebi­jās Horpaha dusmu, mierīgi vērdamies ko­mandierim acīs, ierunājās:

— Tā nav parasta Subdeltas-92 klases planēta. Ja tas tā būtu, «Kondors» nebūtu gājis bojā. Tā kā uz «Kondora» klāja atra­dās speciālisti, kas nebija ne sliktāki, ne labāki par mums, tad vienīgais, ko mēs zi­nām droši, ir tas, ka viņu zināšanas izrādī­jušās nepietiekamas, lai novērstu katastrofu. Tātad mums joprojām jāsaglabā procedūras trešā pakāpe un jāizpētī sauszeme un okeāns. Es domāju, ka vajadzētu uzsākt ģeoloģiskos urbumus un vienlaikus ņemt priekšā šejie­nes ūdeni. Viss cits būtu tikai hipotēzes, bet pašreizējā situācijā mēs nevaram atjauties tādu luksusu.

— Labi, — Horpahs sakoda zobus. — Ur­bumi spēka lauka ietvaros nav nekāda pro­blēma. Tos vadīs doktors Noviks.

Galvenais ģeologs pamāja ar galvu.

— Kas attiecas uz okeānu … cik tālu no mums ir krasta līnija, Rohan?

— Ap divsimt kilometru… — navigators sacīja, nemaz nebrīnīdamies par to, ka ko­mandieris zina par viņa klātbūtni, pašu nemaz neredzēdams: Rohans stāvēja dažus soļus aiz astrogatora, pie durvīm.

— Patālu. Bet «Neuzvaramo» mēs nekus­tināsim. Jūs, Rohan, paņemsiet tik daudz cil­vēku, cik uzskatīsiet par vajadzīgu, varbūt Ficpatriku vai vēl kādu no okeanologiem. Un sešus rezerves energobotus. Ar tiem jūs do­sieties uz krastmalu. Strādāsiet tikai spēka lauka aizsegā; nekādu ekskursiju jūrā, ne­kādas ieniršanas. Automātus arī palūgšu saudzēt — mums to nav pārāk daudz. Skaidrs? Nu tad varat sākt. Ahā, vēl kas. Vai šejienes gaiss der elpošanai?

Ārsti sačukstējās.

— Principā jā, — beidzot sacīja Stormonts, tomēr bija manāms, ka gluži pārlie­cināts viņš nav.

— Ko nozīmē «principā»? Der vai neder elpošanai?

— Sādu metāna daudzumu nevar uzska­tīt par indiferentu organismam. Pēc kāda laika asinis būs pārsātinātas, bet tas var izraisīt vieglus smadzeņu simptomus, rei­boni … lai gan tikai pēc stundas vai pat pēc dažām stundām.

— Bet varbūt varētu iztikt ar kādu me­tāna absorbētāju?

— Nē, astrogator. Tas ir, pareizāk, nav nekādas jēgas izgatavot absorbētājus, jo tos vajadzētu bieži mainīt, un bez tam skābekļa procents tik un tā ir diezgan zems. Es per­soniski iesaku skābekļa aparātus.

— Mhm. Vai citi domā tāpat?

Vite un Eldjarns apstiprinādami pamāja ar galvām. Horpahs piecēlās.

— Tātad sākam. Rohan! Kas ir ar zon­dēm?

— Tūlīt tas izšausim. Vai pirms došanās ceļā es varu vēl pārbaudīt orbītas?

— Varat.

Rohans izgāja, atstādams aiz sevis labora­torijas troksni. Kad viņš pārkāpa vadības kabīnes slieksni, saule jau rietēja. Tās tum­šajā, gandrīz vai ar violetu purpuru pieliju­šajā diskā pie apvāršņa nedabiski skaidri iezīmējās krātera robotā kontūra. Debesis, kas šajā Galaktikas apgabalā mudžēt mu­džēja no zvaigznēm, tagad šķita vēl milzīgā­kas. Arvien zemāk uzliesmoja lieli zvaig­znāji, it kā uzsūcot sevī. tumsā grimstošo tuksnesi. Rohans pieslēdzās kuģa priekšgala pavadoņu katapultai. Šai brīdī tika norai­dīts rīkojums izšaut divus fotopavadoņus. Nākošos bija paredzēts palaist pēc stundas. Rīt planētas abu pusložu dienas un nakts fo­touzņēmumiem būs jādod priekšstats par visas ekvatoriālās joslas ainu.

— Minūte un trīsdesmit viena … azimuts septiņi. Tēmēju … — skaļrunī atkārtoja dzie­doša balss.

Rohans, pagriezis kloķi, apklusināja to un piebīdīja krēslu pie kontroles pults. Viņš ne­vienam nebūtu atzinies, ka viņu allaž val­dzināja šī gaismas rotaļa, kāda sākas, iz­šaujot zondi planetārajā orbītā. Vispirms iezaigojās rubīnsarkanās, baltās un gaišzilās būstera kontrolspuldzītes. Tad ierūcās starta automāts. Kad automāta tikšķi%piepeši ap­rāvās, kreisera korpuss viegli nodrebēja. Vienlaikus ekrānos fosforiski iezaigojās tuk­snesis. Ar smalku, līdz galējībai saspringtu dūkoņu, apšļācot mātes kuģi ar liesmu strūk­lām, no priekšgala katapultas izšāvās minia­tūrs lādiņš. Būsteram arvien attālirtoties, tā mirdzums uz kāpu nogāzēm blāvoja vājāk un vājāk, līdz izdzisa pavisam. Tagad mazo raķeti vairs nevarēja pat dzirdēt, toties gais­mas orģija bija pārņēmusi visu pulti. Trakā steigā no tumsas iznira ballistiskās kontroles iegarenās uguntiņas, tām pretī apstiprinoši mirkšķināja tālvadības pērļainās spuldzītes, pēc tam, atgādinot zaigojošu jaungada eg­līti, uzliesmoja signāli, kas vēstīja, ka pa­mesta kārtējā izdegusī čaula, un, beidzot, pāri visam šim varavīkšņainajam ņudzeklim iedegās balts, tīrs kvadrāts, darot zināmu, ka pavadonis ievadīts orbītā. Tā sniegbaltās virsmas vidū neskaidri iezīmējās pelēka saliņa un mirgodama izveidoja skaitli 67. Tas bija lidojuma augstums. Rohans vēlreiz pārbau­dīja orbītas elementus: gan perigejs, gan apogejs atbilda paredzētajiem. Te nekas vairs nebija darāms. Viņš palūkojās klāja pulk­stenī, kas rādīja astoņpadsmit, pēc tam — patlaban lietojamā vietējā laika pulkstenī: vienpadsmit naktī. Rohans uz brīdi pievēra acis. Viņam bija prieks par gaidāmo ekskur­siju uz okeāna krastu, jo viņš labprāt darbo­jās patstāvīgi.

Juzdamies miegains un izsalcis, viņš brīdi domāja, vai nevajadzētu iedzert tonizējošu tableti, bet tād nolēma, ka iztiks ar vakari­ņām vien. Pieceldamies un sajuzdams mil­zīgu nogurumu, viņš nobrīnījās, un šī iz­brīna sajūta viņu mazliet atskurbināja.

Rohans nobrauca lejā uz kopkajīti. Tur jau bija priekšā viņa jaunie padotie — divi spilventransportieru vadītāji, to vidū Jargs, ko viņš mīlēja par nemainīgi labo omu; bija tur arī Ficpatriks ar diviem saviem kolē­ģiem — Brozu un Kehlinu. Viņi beidza vaka­riņot, kad Rohans tikai vēl pasūtīja karstu zupu, ņēma ārā no sienā ierīkotā izsniedzēja maizi un bezalkoholiskā alus pudeles. Nes­dams visu to, viņš tuvojās galdam, kad grīda viegli iedrebējās. «Neuzvaramais» izšāva nākošo pavadoni.

Komandieris neatļāva braukt naktī. Viņi izbrauca pulksten piecos pēc vietējā laika, pirms saules lēkta, ciešā ierindā, kuru ne­pieciešamības diktētās brauciena kārtības, kā arī apnicīgi lēnā tempa dēļ sauca par bēru gājienu. To ievadīja un noslēdza energoboti, kas ar elipsoidālu spēka lauku sargāja visas iekšējās mašīnas — universālos spilventransportierus, džipus ar raidstacijām un radiolo­katoriem, virtuvi; transportieri ar automā­tiski saliekamo dzīvojamo baraku un mazo tiešā tēmējuma lāzeru uz kāpurķēdēm, kuru mēdza saukt par īlenu.

Rohans kopā ar trim zinātniekiem sēdēja priekšējā energobotā. Bija diezgan neērti, jo viņi tik tikko varēja iespiesties cits citam līdzās, toties te vismaz bija iespējams gūt zināmu ceļojuma iespaidu. Ātrumu nācās pie­skaņot vislēnākajām mašīnām, tas ir, tieši energobotiem. Brauciens vis nebija diezkāda smalkā izprieca. Kāpurķēdes smiltīs rēca un zviedza, turbīndzinēji kauca kā ziloņu lieluma odi, aiz sēdētāju mugurām no režģotiem aizsegiem rāvās laukā dzesētāja gaisa strūklas, bet viss energobots līgojās kā smaga laiva viļņos. Drīz vien melnai adatai līdzīgais «Neuzvaramais» palika aiz ap­vāršņa. Kādu laiku viņi virzījās saltas, asinssarkanas saules staros pāri vienmuļam tuk­snesim; pamazām smilšu kļuva arvien mazāk, no tām rēgojās laukā ieslīpas klinšu plāk­snes, kurām vajadzēja braukt apkārt. Skābekļa maskas, kā arī dzinēju gaudoņa jebkuras sarunas padarīja netīkamas. Viņi cītīgi vē­roja apvārsni, taču aina joprojām palika ne­mainīga — klinšu krāvumi, lieli, sadēdējuši bluķi. Kādā vietā līdzenums pārgāja lēzenā nogāzē, un ļoti seklas ieplakas dibenā parādījās šaurs, pa pusei izžuvis strauts, kura ūdenī zaigoja sarkanas blāzmas atspulgs. Oļi, kas platā joslā stiepās gar abām strauta malām, liecināja, ka reizēm strauts pārplūst. Viņi uz brīdi apstājās, lai izpētītu ūdeni. Tas bija pavisam tīrs, diezgan ciets, ar dzelzs oksīdu piejaukumu un sulfātu pazīmēm. Tā­lāk viņi jau devās mazliet ātrāk, jo kāpurķēdes viegli rāpoja pa akmeņaino pamatu. Rietumos pacēlās ne visai augstas kraujas. Mašīna, kas noslēdza ierindu, uzturēja pa­stāvīgus sakarus ar «Neuzvaramo», radiolo­katoru antenas rotēja, operatori, atkal un at­kal pieturēdami austiņas, tupēja pie saviem ekrāniem, košļādami koncentrāta šķēlītes, rei­zēm no kāda spilventransportiera apakšas, kā viesuļa pūsts, izšāvās akmens un, pēkšņi atdzīvojies, aizlēca pa nogruvumu uz augšu. Pēc tam ceļu šķērsoja lēzeni, tukši, kaili pa­kalni. Neapstādamies viņi paņēma dažus pa­raugus, un Ficpatriks nokliedza Rohanam, ka silikāti ir organiskas cilmes. Beidzot, kad priekšā kā melnzila līnija iemirdzējās ūdens spogulis, viņi atrada arī kaļķakmeni.

Uz krastu nobrauca, dārdinot pa maziem, plakaniem akmentiņiem. Mašīnu karstā elpa, kāpurķēžu žvadzoņa, turbīnu kaukšana — tas viss pēkšņi apklusa, kad līdz okeānam, kas tuvumā bija zaļgans un pilnīgi atgādināja Zemes jūras, atlika simt metru. Tad sākās sarežģīta manevrēšana, jo, lai darba grupu aizsargātu ar spēka lauku, priekšējais energobots bija jāievada diezgan dziļi ūdenī. Vis­pirms mašīnu hermetizēja, un tad, otrā ener­gobotā vadīta, tā ieslīdēja viļņos, šķeļot un saputojot tos, līdz kļuva par tikko saredzamu tumšu plankumu dziļumā; tikai tad, pēc centrālā posteņa signāla, iegremdētais mil­zis izvirzīja virs ūdens Diraka emitoru. Kad lauks nostabilizējās un it kā ar nere­dzamu kupolu pārklāja daļu pludmales un piekrastes Ūdeņu, viņi pa īstam ķērās pie darba.

Okeāns nebija tik sāļš kā Zemes okeāni, taču analīzes nedeva diezkādus negaidītus rezultātus. Pēc divām stundām viņi bija ap­mēram tikpat gudri kā sākumā. Tāpēc at­klātā jūrā tika izsūtītas divas tālvadības televīzijas zondes. No centrālā posteņa ek­rānos vēroja to ceļu. Bet, tikai tām pazūdot aiz horizonta, signāli atnesa pirmo būtisko ziņu. Okeānā mita organismi, kas pēc apvei­diem atgādināja zivis ar kaulu skeletu. Pa­manījuši zondi, tie zibenīgi izklīda, meklē­dami patvērumu dzelmē. Eholoti okeāna dzi­ļumu šajā dzīvo būtņu pirmās sastapšanas vietā novērtēja uz pusotra simta metriem. Broza ietiepās, ka viņam esot jādabū rokā vismaz viena šāda zivs. Tāpēc viņi uzsāka medības. Zondes, raidīdamas elektriskos lādi­ņus, vajāja zaļajā krēslā ņirbošās ēnas, ta­ču šķietamās zivis manevrēja neiedomājami veikli. Tikai pēc vairākiem šāvieniem izde­vās vienai trāpīt. Zondi, kas to satvēra savās spīlēs, viņi tūlīt virzījauz krastu, kamēr Kehlins un Ficpatriks manipulēja ar otru, vācot viļņos peldošo šķiedriņu paraugus, kas, pēc viņu domām, bija vietējo aļģu vai ūdens­augu paveids. Beidzot zondi nosūtīja pašā dibenā, ceturtdaļkilometra dziļumā. Spēcīga straume stipri apgrūtināja zondes vadīšanu, un tā visu laiku sliecās uz lieliem zemūdens klinšu krāvumiem. Beidzot tomēr izdevās dažus no tiem pavelt sāņus, un zem šī aiz­sega, kā pareizi bija nojautis Kehlins, tika atrasta vesela kolonija ilokanu, otām līdzīgu būtņu.

Kad abas zondes atgriezās spēka lauka ro­bežās un biologi ķērās pie darba pa tam uz­celtajā barakā, kur jau varēja noņemt apni­kušās maskas, Rohans, Jargs un pārējie pieci ekspedīcijas dalībnieki ieturēja šai dienā pirmo silto maltīti.

Līdz pašam vakaram viņi vāca minerālu paraugus, pētīja ūdens radioaktivitāti okeāna dibenā, mērīja saules gaismas intensitāti un veica simt citu tikpat nogurdinošu darbu, kas tomēr bija jāizpilda rūpīgi, pat pedan­tiski, ja gribēja gūt tiešām drošus rezultā­tus. Vakaram krēslojot, viss bija paveikts, un Rohans, kad no «Neuzvaramā» viņu izsauca Horpahs, varēja ar tīru sirdsapziņu doties pie mikrofona.

Okeānā mudžēt mudžēja dzīvas formas, kas tomēr visas kā viena vairījās piekrastes joslas. Uzšķērstās zivs organismā nebija kon­statēts nekas sevišķs. Dzīvības evolūcija, pēc aptuveniem aprēķiniem, uz šīs planētas ilga jau daudzus miljonus gadu. Tika atklāts ievē­rojams daudzums zaļaļģu, kas izskaidroja skābekja klātieni atmosfērā. Dzīvo organismu dalījums augu un dzīvnieku valstī bija tipisks, tipiski bija arī mugurkaulnieku skeleti. Vienī­gais notvertās zivs orgāns, kuram biologi ne­zināja analogu uz Zemes, bija īpašs maņu or­gāns, kas reaģēja uz ļoti niecīgām magnētiskā lauka sprieguma izmaiņām. Horpahs pavēlēja visai komandai atgriezties visdrīzākajā laikā un, jau beigdams sarunu, sacīja, ka esot sa­ņemtas jaunas ziņas: liekas, izdevies atrast pazudušā «Kondora» nolaišanās vietu.

Tāpēc, kaut arī biologi iebilda, apgalvo­dami, ka tālākiem pētījumiem viņiem pat vai­rāku nedēļu būtu par maz, baraku nojauca, iedarbināja motorus un kolona devās uz zie­meļrietumiem. Rohans nevarēja biedriem pa­stāstīt nekā sīkāka par «Kondoru», jo arī pats to nezināja. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk no­kļūt uz kuģa, jo cerēja, ka komandieris dos jaunu uzdevumu, kas varbūt būs atklājumiem bagātāks. Protams, tagad vispirms vajadzēs izpētīt «Kondora» iespējamo nolaišanās vietu. Tāpēc Rohans dzina mašīnas pilnā jaudā, un, viņiem atgriežoties, kāpurķēdes, kulstīdamas akmeņus, žvadzēja vēl negantāk. Iestājoties tumsai, iedegās mašīnu lielās ugunis; tas bija neparasts un pat draudošs skats — ik brīdi kustīgi gaismas kūļi izrāva no tumsas bezvei­dīgas milžu kontūras, kas šķita kustamies, kaut gan bija tikai klintis — pagātnes lieci­nieces, sadēdējušas kalnu grēdas pēdējās pa­liekas. Vairākkārt nācās apstāties pie dziļām plaisām, kas atvērās bazaltā. Taču galu galā jau krietni pēc pusnakts viņi ieraudzīja it kā parādē no visām pusēm apgaismoto un iztā­lēm mirdzošo metāla tornim līdzīgo «Neuzva­ramā» korpusu. Spēka lauka robežās uz visām pusēm rindās braukāja mašīnas: tika izkrau­tas rezerves, degviela, cilvēki grupās drūzmē­jās uz brauktuves jupiteru žilbinošajā gaismā.

Jau iztālēm atbraucēji saklausīja šīs skudru pūznim līdzīgās rosīšanās atbalsis. Virs kus­tīgajiem gaismas stabiem pacēlās klusais, mirdzošu strēļu glāstītais kreisera stāvs. Iede­gās zilas ugunis, norādot vietu, kur pavērsies ceļš cauri spēka laukam, un ar smalku putekļu biezo kārtu klātās mašīnas cita pēc citas iebrauca apļveida laukuma vidū. Rohans, vēl nepaspējis nolēkt, jau uzsauca vienam no tu­vāk stāvošajiem, kurā viņš pazina Blanku: «Kas ir ar «Kondoru»?»

Bet bocmanis par šķietamo atklājumu neko nebija dzirdējis, un īpašus jaunumus Rohans no viņa neuzzināja. Pirms sadegšanas atmo­sfēras blīvajos slāņos četri pavadoņi bija pie­gādājuši vienpadsmit tūkstoš uzņēmumu, kas tika uztverti pa radio un tūlīt projicēti uz spe­ciāli kodinātas klišejas kartogrāfijas kabīnē. Lai velti nezaudētu laiku, Rohans izsauca kar­togrāfu tehniķi Eretu un, stāvēdams zem du­šas, iztaujāja viņu uzreiz par visu, kas noticis uz kuģa. Erets bija viens no.tiem, kas iegūtajā fotogrammā meklēja «Kondoru». Šo tērauda drumsliņu smilšu okeānos centās atrast vien­laikus kādi trīsdesmit cilvēki. Bez planetologiem šim darbam bija mobilizēti kartogrāfi, radiolokatoru operatori un visi klāja piloti. Veselu diennakti viņi pārmaiņus skatīja cauri iegūtos fotouzņēmumus, atzīmējot ikkatra aizdomīga planētas punkta koordinātes. Taču ziņa, ko Rohanam bija pavēstījis ko­mandieris, izrādījās nepatiesa. Par kuģi ticis noturēts neparasti augsts klinšu stabs, jo tas meta regulārai raķetes ēnai apbrīnojami lī­dzīgu ēnu. Un tā par «Kondora» likteni jo­projām nekas nebija zināms. Rohans gribēja steigties pie komandiera ar ziņojumu, bet tas jau bija devies pie miera. Tāpēc Rohans aizgāja uz savu kabīni. Par spīti noguru­mam viņš ilgi nevarēja aizmigt.

Bet otrā rītā astrogators ar planetologu vadītāja Balmina starpniecību lika visu sa­vākto materiālu nogādāt uz galveno labora­toriju. Pulksten desmitos no rīta Rohans sajuta tādu izsalkumu — viņš vēl nebija pabro­kastojis —, ka nobrauca otrajā stāvā radio­lokatoru operatoru mazajā kopkajītē, un šeit, kad viņš, kājās stāvēdams, beidza dzert ka­fiju, to atrada Erets.

— Ko, rokā ir?! — Rohans izdvesa, ierau­dzījis kartogrāfa satraukto seju.

— Nē. Bet esam atraduši kaut ko vare­nāku. Nāciet ātrāk — astrogators jūs sauc …

Rohanam likās, ka lifta stiklotais cilindrs rāpjas augšā neticami lēni. Krēslainajā ka­bīnē valdīja klusums, bija dzirdama releju dūkšana, bet no padeves mehānisma slīdēja ārā aizvien jauni, no mitruma spoži uzņē­mumi, taču neviens tiem nepievērsa uzma­nību. Divi tehniķi izņēma no atveres sienā kaut ko līdzīgu epidiaskopam un izslēdza ap­gaismojumu tieši tai brīdī, kad Rohans atvēra durvis. Citu galvu vidū viņš paguva ierau­dzīt sirmo astrogatora galvu. Nākošajā mirklī sudrabaini iezaigojās no griestiem nolaistais ekrāns. Dziļajā klusumā bija dzirdami tikai satraukti elpas vilcieni. Rohans pienāca, cik vien tuvu varēdams, pie lielās, gaišās plāk­snes. Uzņēmums nebija visai izdevies, tur­klāt tikai melnbalts. Sīku, nekārtīgi izmē­tātu krāteru ieskāvumā iezīmējās kaila pla­kankalne, kas kādā vietā aprāvās ar tik taisnu līniju, it kā klintis tur būtu nošķēlis milzīgs nazis; tā bija krastmalas līnija, jo pārējo uzņēmuma daļu aizpildīja okeāna viendabīgais melnums. Netālu no šīs kraujas pletās izplūdušu formu mozaīka, ko divās vietās aizsedza mākoņu švīkas un to ēnas. Bet tik un tā vairs nebija šaubu, ka šī nepa­rastā, detaļās miglainā formācija nav ģeolo­ģisks veidojums.

— Pilsēta… — satraukti nodomāja Ro­hans, taču nepateica to skaļi. Visi joprojām klusēja. Tehniķis pie epidiaskopa velti pūlē­jās padarīt attēlu asāku.,

— Vai traucējumi uztverot bija? — vispā­rējā klusumā atskanēja astrogatora mierīgā balss.

— Nē, — no tumsas atbildēja Balmins. — Uztveršana bija skaidra, bet tas ir viens no trešā pavadoņa pēdējiem uzņēmumiem. As­toņas minūtes pēc tā pārraidīšanas pavado­nis pārstāja atbildēt uz signāliem. Jādomā, ka uzņēmums izdarīts caur objektīviem, ko paaugstināta temperatūra jau bija bojājusi.

— Kamera atradās virs epicentra ne aug­stāk kā septiņdesmit kilometru, — piemeti­nāja cita balss, kas, kā šķita Rohanam, pie­derēja vienam no visspējīgākajiem planetologiem — Maltem. — Bet, taisnību sakot, es augstumu būtu novērtējis uz piecdesmit pie­ciem līdz sešdesmit kilometriem … Lūdzu paskatieties… — Maltes siluets aizēnoja daju ekrāna. Pielicis pie attēla caurspīdīgu plastmasas šablonu ar tanī izgrieztiem aplī­šiem, viņš pielaikoja to pēc kārtas vairākiem krāteriem uzņēmuma pretējā malā.

— Tie ir manāmi lielāki nekā iepriekšējos uzņēmumos. Bet galu galā, — viņš piebilda, — tam nav īpašas nozīmes. Tā vai citādi.. .

Malte nepabeidza, bet visi saprata, ko viņš bija gribējis pateikt: viņi drīz pārbaudīs fotoattēla precizitāti, jo izpētīs šo planētas ap­vidu. Kādu brīdi visi vēl lūkojās attēlā. Ro­hans vairs nebija tik pārliecināts, ka tajā redzama pilsēta vai, pareizāk, pilsētas dru­pas. Ka ģeometriski pareizais veidojums jau sen ir atstāts likteņa ziņā, liecināja viļņvei­dīgās kāpu ēnas, tievas kā svītriņas, kas no visām pusēm ieskāva komplicētos veidoju­mus, no kuriem daži bija gandrīz iegrimuši tuksneša smilšu plūdos. Bez tam šīs ģeomet­riski precīzās drupas divās nevienādās da­ļās dalīja melna līkloču līnija, kas kļuva jo platāka, jo dziļāk iesniedzās sauszemē, — seismiskā plaisa, kas bija pāršķēlusi uz pu­sēm dažas lielās «celtnes». Viena, neapšau­bāmi sagāzusies, veidoja it kā tiltu, kura gals bija aizķēries aiz plaisas pretējās malas.

— Lūdzu gaismu, — atskanēja astrogatora balss. Kad gaisma iedegās, viņš palūkojās sienas pulkstenī.

— Pēc divām stundām startējam.

Atskanēja juceklīgas balsis; visenerģiskāk protestēja Galvenā Biologa ļaudis, kas iz­mēģinājuma urbumos bija jau sasnieguši iežus divsimt metru dziļumā. Horpahs at­meta ar roku, rādīdams, ka nekādas disku­sijas nebūs.

— Visas mašīnas uz klāja! Iegūtos mate­riālus lūdzu fiksēt. Uzņēmumu izpēte un pā­rējās analīzes lai iet savu gaitu. Kur ir Rohans? Ā, jūs esat šeit. Labi. Vai jūs dzir­dējāt, ko es teicu? Pēc divām stundām visiem jābūt starta posteņos.

Izkrautās mašīnas steidzīgi, bet sistemā­tiski nogādāja atpakaļ kuģī. Uz Balmina vai­manām, kurš lūdza vēl piecpadsmit minūtes urbumu turpināšanai, Rohans nereaģēja.

— Jūs dzirdējāt, ko sacīja komandieris, — viņš atkārtoja pa labi un pa kreisi, steidzi­nādams montētājus, kas pie izraktajiem grāvjiem piebrauca lielus celtņus. Urbšanas iekārtas, provizoriskas režģu grīdas, degvie­las tvertnes cita pēc citas pazuda kravas telpas lūkās; kad vairs tikai izrakņātā grunts liecināja par paveikto darbu, Rohans kopā ar Vestergardu, Galvenā Inženiera vietnieku, katram gadījumam vēl apstaigāja pamesto pētījumu vietu. Pēc tam cilvēki nozuda kuģī. Tikai tad spēka lauka malā sakustējās smil­tis, pa radio izsauktie energoboti atgriezās ierindā un iebrauca kuģī, kas, ievilcis zem apšuvuma plāksnēm nobrauktuvi un pasa­žieru lifta vertikālo šahtu, brīdi stāvēja nekustīgi, tad vēja vienmuļo gaudoņu apslā­pēja saspiestā gaisa metāliskā svilpšana sprauslās. Kuģa pakaļgals ietinās putekļu mākoņos, tajos iezaigojās zaļa blāzma, jauk­damās ar saules sarkano gaismu, un nerim­stošu pērkonu dārdoņā, kas satricināja tuk­snesi un daudzkārt atbalsojās klinšu sienās, kuģis lēnām pacēlās gaisā, lai, atstājis aiz sevis klintī izsvilinātu apli, pārstiklojušās kāpas un kondensējušās miglas lēverus, ar pieaugošu ātrumu pazustu mēļajās debesīs. Labu laiku pēc tam, kad bālganām tvaiku līnijām tik tikko iezīmētais ceļš izplēnēja atmosfērā, bet kailo klinti pamazām pārklāja ceļojošās smiltis, piepildīdamas tukšos raku­mus, pie debesu rietumu pamales parādījās tumšs mākonis. Zemu slīdēdams, tas pletās plašumā. Izvirzījis virmojošu taustekli un ieskāvis ar to kuģa nolaišanās vietu, māko­nis sastinga. Tā tas kādu laiku palika karā­jamies debesīs. Kad saule jau bija krietni pret rietumiem, no mākoņa uz tuksnesi sāka līt melns lietus.