«Neuzvaramais» nolaidās rūpīgi izraudzītā vietā, gandrīz sešus kilometrus uz ziemeļiem no tā saucamās «pilsētas» ārējās robežas. No vadības kabīnes tā bija gluži labi saskatāma. Iespaids, ka tās ir mākslīgi radītas konstrukcijas, bija pat spēcīgāks, nekā aplūkojot fotonovērotāja izdarītos uzņēmumus. Stūrainas, pie pamatnes parasti platākas nekā virsotnē, nevienāda augstuma, melni pelēkas, vietumis ar metālisku spīdumu — tās stiepās daudzus kilometrus garā joslā, bet pat visspēcīgākais tālskatis nevarēja izšķirt detaļas; vienīgi šķita, ka vairums šo celtņu ir caurumotas kā siets.
Šoreiz atdziestošo sprauslu metāliskā gārdzoņa vēl nebija apklususi, kad kuģis no savām iekšām izstūma nobrauktuvi un celtņa karkasu un apjozās ar energobotu gredzenu, bet neko vairāk arī neuzsāka. Kādā vietā, kas atradās tieši iepretī «pilsētai» (stāvot uz zemes, tā nebija saskatāma aiz zemu pakalnu grēdas), spēka lauka iekšienē sakoncentrējās piecas apvidus mašīnas, kurām pievienojās gandrīz divreiz par tām lielāks, briesmīgai vabolei līdzīgs soļojošs antimatērijas izstarotājs ar zilganiem segspārniem.
Operatīvās grupas komandieris bija Rohans. Viņš stāvēja, izslējies pirmās apvidus mašīnas atvērtajā tornitī, gaidīdams, kad pēc pavēles, ko pārraidīs no «Neuzvaramā» klāja, tiks atvērta eja caur spēka lauku. Divi inforoboti divos tuvākajos pakalnos, norādot ceļu, izšāva nedziestošu zaļu raķešu virteni, un, sakārtojusies divās rindās, mazā kolona ar Rohana mašīnu vadībā devās uz priekšu.
Dobji dūca mašīnu motori, no milzu balonriepu apakšas uzšāvās smilšu strūklas; divsimt metru pirms vadošās apvidus mašīnas, neskarot zemi, virzījās izlūkrobots, kas atgādināja saplacinātu šķīvi ar trīsošiem taustekļiem. Gaisa strūklas šļācās no izlūkrobota apakšas, savandīja kāpu virsotnes, un šķita, ka, virzīdamies tām garām, robots aizdedzina tur neredzamu uguni. Saceltie putekļi ilgi nenosēdās gandrīz vai nekustīgajā gaisā un, kolonai braucot tālāk, iezīmēja tās ceļu ar sarkanīgu virmojošu vērpeti. Mašīnu mestās ēnas kļuva arvien garākas, tuvojās vakars. Kolona pabrauca garām tādam kā daļēji aizbērtam krāterim un pēc divdesmit minūtēm sasniedza drupas. Šeit ierinda pārkārtojās. Trīs mašīnas bez cilvēkiem izbrauca ārpus spēka lauka un iededza spilgti zilas ugunis par zīmi, ka tās izvejdojušas vietēju spēka lauku. Uz šo kustīgo aizsegu pārvietojās divas mašīnas ar cilvēkiem. Piecdesmit metrus aiz tām, soļodams uz savām divus stāvus augstajām, saliektajām kājām, virzījās milzīgais antimatērijas izstarotājs. Pēkšņi pēc kāda smiltīm apbērta it kā saraustītu metāla trošu vai stiepļu mudžekļa pārvarēšanas nācās apstāties, jo viena no izstarotāja ekstremitātēm caur smiltīm bija iestrēgusi neredzamā plaisā. Divi arktani nolēca no komandiera mašīnas un atbrīvoja iestigušo milzeni. Tad kolona turpināja ceļu.
Tas, ko viņi pirmāk bija nosaukuši par pilsētu, patiesībā nemaz neatgādināja Zemes apdzīvotās vietas. Nezin cik dziļi iegrimuši ceļojošajās kāpās, augšup slējās tumši masīvi ar sukām līdzīgu spurainu virsmu. Tie cilvēku acīm šķita līdz šim nekur neredzēti. Sie veidojumi, kuru apzīmēšanai nebija iespējams atrast vārdus, sniedzās vairāku stāvu augstumā. Tiem nebija ne logu, ne durvju, nebija pat sienu, daži izskatījās kā ļoti biezi, krokoti tīkli, kas neskaitāmos virzienos šķērsoja cits citu; ar sabiezinājumiem savienojumu vietās daži atgādināja komplicētas telpiskas arabeskas, kādas, savstarpēji krustojoties, varētu izveidot bišu šūnas vai sieti ar trīsstūrainām un piecstūrainām acīm. Ikvienā lielākā elementā un ikvienā redzamā plaknē varēja manīt regularitāti, kas nebija tik viendabīga kā kristālam, tomēr neapšaubāmi pastāvēja, atkārtodamās noteiktā ritmā, kaut gan daudzās vietās to izjauca bojājumi. Dažas konstrukcijas, kuru pamatā likās esam stūrainās formās aptēsti cieši saauguši zari (taču šie zari neauga patvaļīgi kā kokiem un krūmiem, tie sastādīja vai nu arkas daļu, vai arī pretējos virzienos saritinātas spirāles), spraucās laukā no smiltīm vertikāli, tomēr bija sastopami arī tādi, kas stāvēja ieslīpi kā paceļamā tilta puses. Vēji, kas pūta visbiežāk no ziemeļiem, uz visām horizontālajām plaknēm un lēzenākajām nokarēm bija sadzinuši ceļojošās smiltis, tā ka iztālēm daži drupu fragmenti atgādināja pazemu, nošķeltu piramīdu. Taču tuvumā izrādījās, ka šķietami gludā virsma patiesībā ir zarainu, nosmaiļotu, vietām tik cieši savijušos stieņu un līstu sistēma, ka tās biezoknī noturējās pat smiltis. Rohanam likās, ka tās ir kubveida un piramidālas klinšu atliekas, kas apaugušas ar mirušiem un sakaltušiem augiem. Bet arī šis iespaids dažu solu attālumā izgaisa, jo tad cauri iznīcības haosam bija manāma dzīvajām formām sveša regularitāte. Drupas nebija monolītas — tajās varēja ielūkoties pa metāla biezokņa spraugām, bet nebija arī tukšas, jo šis biezoknis piepildīja tās caur un cauri. Visur bija jaušama iznīcība. Rohans atcerējās izstarotāju, bet te lietot spēku nebija nekādas jēgas, jo trūka norobežotas telpas, kurā tas ļautu ielauzties. Viesulis starp augstajiem torņiem dzenāja kodīgu putekļu mākoņus. Melnējošo spraugu regulārās mozaīkas pildīja smiltis, kas visu laiku straumēm plūda lejup, izveidojot pie to pamatnēm kaut ko līdzīgu stāviem miniatūru lavīnu konusiem. Birstošo smilšu nemitīgā zuzoņa pavadīja viņus visā šai pastaigā. Rotējošas antenas, soļojošo geigeru svārstošies stobri, ultraskaņas mikrofoni un radiācijas indikatori klusēja. Bija dzirdama tikai smilšu čirkstoņa zem riteņiem, motoru iekaukšanās, kad, palielinot ātrumu un mainot virzienu, tika pārkārtota ierinda. Kolona te pazuda kolosu dziļajā, dzestrajā ēnā, te atkal iznira uz ugunīgi sarkanīgajām smiltīm.
Beidzot viņi sasniedza tektonisko plaisu. Tā bija simt metru plata un likās bezdibenīga; katrā ziņā tā bija ļoti dziļa, jo smilšu kaskādes, ko vēja brāzmas ik brīdi noslaucīja no kraujām, to nebija piepildījušas. Viņi apstājās, un Rohans aizsūtīja uz pretējo malu lidojošu izlūkrobotu. Viņš vēroja uz ekrāna to, ko ar saviem televīzijas objektīviem saskatīja robots, bet ainava bija tāda pati, kādu viņi jau pazina. Izlūku pēc stundas atsauca atpakaļ, un, kad tas pievienojās grupai, Rohans, apspriedies ar Balminu un fiziķi Gralevu, kuri sēdēja viņa mašīnā, nolēma sīkāk aplūkot daļu drupu.
Vispirms viņi pamēģināja ar ultraskaņas zondēm noteikt smilšu slāņa biezumu mirušās «pilsētas ielās». Šis darbs nebija no vieglajiem. Atsevišķu zondējumu dati stipri atšķīrās cits no cita, droši vien tāpēc, ka pamatiezī zemestrīces laikā, rodoties lielajai plaisai, bija notikusi iekšēja dekristalizācija. Radās iespaids, ka šo milzīgo, muldai līdzīgo ieplaku piepilda septiņus līdz divpadsmit metrus biezs smilšu slānis.
Viņi devās uz austrumiem, uz okeāna pusi un pēc vienpadsmit kilometriem līkumota ceļa starp melnajām drupām, kas kļuva arvien zemākas un arvien vājāk iezīmējās smiltīs, ilīdz pazuda pavisam, sasniedza kailas klintis. Viņi apstājās tik augstas kraujas malā, ka šalkoņa, kas radās, viļņiem sašķīstot pret kraujas pamatni, bija tikko dzirdama. Kailu, smiltīm klātu, nedabiski gludu klinšu josla iezīmēja kraujas līniju, ziemeļos pāraugot kalnu virsotnēs, kas sastingušiem lēcieniem gāzās okeāna spogulī.
Viņiem aiz muguras palika «pilsēta», kas tagad bija redzama kā rudā miglā iegrimusi regulāras kontūras melna līnija. Rohans uzņēma sakarus ar «Neuzvaramo», noraidīja astrogatoram iegūto informāciju, kas faktiski līdzinājās nullei, un kolona, joprojām ievērojot visus drošības noteikumus, griezās atpakaļ uz drupām.
Pa ceļam atgadījās neliela ķibele. Kreisais malējais energobots, laikam sīkas kursa kļūdas dēļ, pārmērīgi paplašināja spēka lauka robežas, tā ka pēdējais skāra viņiem pāri pārkārušās, smailās, šūnainās celtnes malu. Antimatērijas izstarotājs, kurš bija saistīts ar spēka lauka jaudas patēriņa indikatoriem un kuru, rēķinoties ar iespējamu uzbrukumu, kāds bija iestādinājis automātiskam triecienam, pēkšņo jaudas patēriņa pieaugumu interpretēja kā acīmredzamu pazīmi, kas liecina, ka kāds mēģina ielauzties spēka laukā, un izšāva uz nevainīgo drupu kaudzi. Sašķiebušās «celtnes» visa augšējā sekcija Zemes debesskrāpja lielumā zaudēja savu netīri melno nokrāsu; sakarsusi līdz baltkvēlei, tā žilbinoši uzliesmoja, lai nākamajā sekundes daļā izirtu un pārvērstos verdoša metāla gāzmā. Neviena metāla druska nenokrita uz braucējiem, jo liesmojošās šķembas noslīdēja pa spēka lauka neredzamā kupola virsmu. Vēl nesasniegušas zemi, tās iztvaikoja termiskā trieciena karstumā. Taču anihilācija izraisīja strauju radiācijas pieaugumu, geigeri automātiski ieslēdza trauksmes signālu, un Rohans, lādēdamies un solīdams sadot pa kaklu tam, kas bija tik nemākulīgi ieprogrammējis aparatūru, zaudēja krietni daudz laika, atsaukdams trauksmi un atbildēdams «Neuzvaramajam», kas bija pamanījis uzliesmojumu un nekavējoties pieprasīja paskaidrojumu par tā cēloni.
— Pagaidām mēs zinām tikai tik daudz, ka tas ir metāls. Visticamāk tērauds ar volframa un niķeļa piejaukumu, — sacīja Balmins, kas, pārmērīgi neuztraukdamies par radušos jezgu, izmantoja iespēju un izdarīja degošo krāsmatu liesmu spektroskopisku analīzi.
— Vai jūs varat noteikt vecumu? — Rohans ievaicājās, no rokām un sejas noslaucīdams sīkās smiltis. Viņiem aiz muguras palika neskartā, svelmē sačervelējusies drupu daļa, kas tagad kā aizlauzts spārns nokarājās pāri ceļam, kur viņi tikko bija braukuši.
— Nē. Varu pateikt vienīgi, ka tās ir vecas. Velnišķīgi vecas, — viņš atkārtoja.
— Mums tās jāizpētī sīkāk… Un es neprasīšu vecajam atļauju, — Rohans piebilda v ar negaidītu apņēmību.
Viņi apstājās pie komplicēta objekta, ko veidoja vairāki koncentriski savienoti atzarojumi. Spēka laukā pavērās eja, kuru iezīmēja divas raķetes. Tuvumā šķita, ka te valda haoss. Celtnes fasādi veidoja ar stiepļu «sukām» klātas trīsstūrainas plāksnes, no iekšpuses tās balstīja stieņu pinumi zaru resnumā; tuvāk ārpusei varēja manīt zināmu kārtību, bet dziļāk, kur viņi mēģināja ielūkoties ar spēcīgiem starmešiem, stieņu mežs sazarojās, sadalījās un atkal saplūda vienkop, veidojot lielus mezglus, un tas viss atgādināja gigantisku, no miljoniem samudžinātu kabeļu veidotu stiepļu režģi. Viņi meklēja tur elektriskās strāvas, polarizācijas pēdas, relikto magnētismu, beidzot radioaktivitāti, — taču viss velti.
Zaļās raķetes, kas iezīmēja ieeju spēka laukā, nemierīgi mirgoja. Kauca vējš, gaisa strāvas, laužoties tērauda biezoknī, sātaniski gaudoja.
— Ko gan var nozīmēt šie negantie džungļi!
Rohans slaucīja no sejas putekļus, kas lipa pie nosvīdušās ādas. Viņi abi ar Balminu stāvēja uz lidojošā izlūka zemām margām apjoztās muguras; izlūks kopā ar viņiem lidinājās pārdesmit metru augstumā virs «ielas» vai, pareizāk, virs trīsstūrainā laukuma starp divu līdzās stāvošu celtņu drupām. Tālu lejā atradās viņu mašīnas, un mazi cilvēciņi, līdzīgi figūriņām no rotaļlietu kārbas, galvas atgāzuši, vēroja viņus.
Izlūks lidoja. Tagad viņi atradās virs melnām, asām metāla smailēm klāta līdzenuma; vietām to sedza šīs trīsstūrainās plāksnes, kuras tomēr neatradās vienā plaknē; atliekušās uz augšu vai uz sāniem, tās ļāva ieskatīties dziļuma tumsā. Samudžinātu barjeru, stieņu, šūnveida ieplaku mudžeklis bija tik blīvs, ka tur neiekļuva saules gaisma, un arī starmešu raidītie stari bezspēcīgi iestiga tajā.
— Kā jūs domājat, Balmin, kas tas varētu būt? — Rohans atkārtoja. Viņš bija nikns. Nemitīgi slaucītā piere kļuva sarkana, jida sāpēja, acis sūrstēja, pēc dažām minūlem viņam bija jāpārraida kārtējais ziņojums «Neuzvaramajam», bet viņš nespēja pat sameklēt vārdus, lai izteiktu to, ko skatīja acis.
— Neesmu gaišreģis, — atbildēja zinātnieks. — Neesmu pat arheologs. Bet, starp citu, es domāju, ka arī arheologs neko jums nepateiktu. Man liekas … — Viņš aprāvās.
— Runājiet taču!
— Pēc apdzīvojamas konstrukcijas tā kā neizskatītos. Pēc kādu būtņu mājokļu drupām, jūs saprotat? Ja to vispār var ar kaut ko salīdzināt, tad laikam gan ar mašīnu …
— Ar mašīnu? Bet ar kādu? Ar informācijas vākšanas mašīnu? Varbūt tas bijis kāds elektronsmadzeņu paveids? …
— Jūs droši vien pats tam neticat… — atteica flegmātiskais planetologs.
Robots novirzījās sānis, joprojām gandrīz skardams stieņus, kas haotiski rēgojās izlocīto plākšņu starpās.
— Nē. Te nav nekādu elektrisku tinumu. Kur tad jūs te saskatāt nodalījumus, izolatorus, ekranējumus?
— Varbūt tie nebija ugunsdroši. Tos varēja iznīcināt uguns. Galu galā tās ir drupas, — nepārliecināti atbildēja Rohans.
— Varbūt, — Balmins negaidīti piekrita.
— Nu tad ko lai es saku astrogatoram?
— Vislabāk pārraidiet viņam tieši visu šo būšanu pa televīziju.
— Tā nav bijusi pilsēta…— Rohans pēkšņi sacīja, it kā domās rezumēdams visu redzēto.
— Jādomā, ka ne, — planetologs piebalsoja. — Katrā ziņā ne tāda, kādu mēs varam iedomāties. Te nav dzīvojušas ne cilvēkveidīgas, nedz arī tām kaut cik līdzīgas būtnes. Bet okeāniskās formas ir gluži tuvas Zemes organismiem. Tātad būtu loģiski atrast arī uz sauszemes formas, kas būtu vienādas ar mūsējām.,
— Jā. Man tas visu laiku neiziet no prāta. Neviens no biologiem negrib par to runāt. Un ko domājat jūs?
— Viņi negrib par to runāt, jo tas šķiet neticami: izskatās tā, it kā kāds spēks nebūtu ļāvis izplatīties dzīvībai uz sauszemes … It kā būtu laupījis tai iespēju iznākt no ūdens …
— Tāds faktors varēja iedarboties vienu reizi, piemēram, ja ļoti tuvu būtu eksplodējusi Pārnova. Jūs taču zināt, ka Līras dzeta pirms vairākiem miljoniem gadu bijusi Nova. Varbūt cietais starojums iznīcinājis dzīvību uz kontinentiem, bet okeānu dzelmēs organismi varējuši paglābties …
— Ja starojums būtu bijis tāds, kā jūs sakāt, tad vēl tagad varētu atrast tā pēdas. Taču grunts aktivitāte, ņemot vērā šo Galaktikas apvidu, ir ārkārtīgi zema. Un bez tam miljonu gadu laikā evolūcija būtu atkal pavirzījusies uz priekšu, protams, nebūtu bijis nekādu mugurkaulnieku, bet vienīgi primitīvas piekrastes formas. Vai jūs ievērojāt, ka krastā absolūti nav dzīvības?
— Ievēroju. Vai tam patiešām ir tik liela nozīme?
— Izšķiroša. Dzīvība likumsakarīgi rodas vispirms piekrastes nišā, tikai vēlāk tā nokāpj okeāna dzelmē. Šeit nevarēja būt citādi. Kāds spēks to ir atstūmis. Un, domāju, neļauj tai izkāpt sauszemē līdz pat šai dienai.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka zivis baidās no zondēm. Uz planētām, kuras es pazīstu, nekādi dzīvnieki no aparātiem nebijās. Tie nekad nebīstas no tā, ko nav redzējuši.
— Jūs gribat teikt, ka zivis jau redzējušas zondes?
— Nezinu, vai redzējušas. Bet kam tad viņām ir magnētiskais maņu orgāns?
— Tā nu gan ir velnišķīga padarīšana! — Rohans norūca. Pārliecies pāri margām, viņš raudzījās saplosītajās metāla vītnēs. Līki, melni stieņu gali trīcēja robota izpūstajā gaisa stabā, Balmins ar knaiblēm citu pēc citas noknieba stieples, kuras rēgojās no tunelim līdzīgas alas.
— Es jums kaut ko pateikšu, — viņš sacīja. — Te nav bijusi pat pārāk augsta temperatūra, nav bijusi nekad, jo citādi metāls būtu sakusis. Tātad jūsu ugunsgrēka hipotēze atkrīt…
— Te jau sabrūk jebkura hipotēze, — Rohans norūca. — Bez tam es nesaprotu, kāds sakars ir šim nešķīstajam biezoknim ar «Kondora» bojā eju. Sis mudžeklis taču ir absolūti nedzīvs.
— Kādreiz tas varēja arī tāds nebūt.
— Pirms tūkstoš gadiem, piekrītu, bet ne pirms dažiem gadiem. Te mums nav vairs ko meklēt. Laižamies lejā.
Viņi nebilda vairs ne vārda, līdz mašīna piezemējās iepretī ekspedīcijas zaļajām, signālzīmēm. Rohans lika tehniķiem iedarbināt televīzijas kameras un ziņot par situāciju «Neuzvaramajam».
Pats viņš kopā ar zinātniekiem ieslēdzās galvenā transportiera kabīnē. Izvēdinājuši miniatūro telpu ar skābekli, viņi sāka ēst sviestmaizes, piedzerot kafiju no termosiem. Virs viņu galvām dega cauruļveida gaismas ķermenis. Rohanam patika tā baltais spīdums. Viņam jau bija kļuvusi pretīga planētas sarkanīgā diena. Balmins spļaudījās, jo smiltis, kas nodevīgi bija iekļuvušas maskas iemutī, tagad ēdot čirkstēja zobos.
— Tas man kaut ko atgādina… — negaidīti ierunājās Gralevs, aizskrūvēdams termosa vāku. Viņa melnie, biezie mati laistījās luminiscentās spuldzes gaismā.
— Es jums pastāstītu, tikai ar noteikumu, ka neuzņemsiet to pārāk nopietni.
— Ja tas tev kaut ko atgādina, tad arī jau ir diezgan, — atbildēja Rohans pilnu muti. — Stāsti, ko tas tev atgādina.
— Tā tieši neko. Bet esmu dzirdējis stāstu… patiesībā tādu kā pasaku. Par līriešiem…
— Tā nav pasaka. Tie patiešām eksistēja. Par tiem ir vesela monogrāfija, ko sarakstījis Ahramjans, — piezīmēja Rohans. Gralevam aiz muguras pultī sāka mirgot uguntiņa, zīme, ka nodibināti tieši sakari ar «Neuzvaramo».
— Jā. Paine domāja, ka dažiem izdevies izglābties. Es gan esmu gandrīz pārliecināts, ka tas nav tiesa. Viņi visi gāja bojā, eksplodējot Novai.
—Tas ir sešpadsmit gaismas gadu attālumā no šejienes, — Gralevs teica. — Es nepazīstu šo Ahramjana grāmatu. Bet esmu dzirdējis, neatceros vairs, kur, stāstu par to, kā līrieši mēģinājuši glābties. Viņi acīmredzot esot diezgan labi pārzinājuši astrogrāfiju un esot sūtījuši kuģus uz visām tuvējo zvaigžņu planētām.
— Un tālāk?
— Tas patiesība arī ir viss. Sešpadsmit gaismas gadi nav pārāk liels attālums. Varbūt kāds viņu kuģis nolaidies šeit? …
— Vai tu domā, ka viņi ir šeit? Tas ir, viņu pēcnācēji?
— Nezinu. Es vienkārši saistu ar viņiem šīs drupas. Viņi būtu varējuši visu šo te uzcelt…
— Interesanti, kā viņi izskatījušies? — jautāja Rohans. — Vai viņi bijuši cilvēkveidīgi?
— Ahramjans uzskata, ka jā, — atteica Balmins. — Bet tā ir tikai hipotēze. No viņiem palicis pāri mazāk nekā no australopiteka.
— Dīvaini .
— Nepavisam nav dīvaini. Viņu planēta vairākus tūkstošus gadu bijusi iegremdēta Novas hromosfērā. Lāgiem temperatūra uz tās virsmas pārsniegusi desmittūkstoš grādu Pat planētas mantijas pamatieži pārcietuši pilnīgu metamorfozi. No okeāniem nav pa licis ne miņas, un visa planēta ir izburbusi kā kauls ugunī. Padomājiet vien, kāds sim tiņš gadsimtu Novas ugunsgrēkā!
— Līrieši, šeit? Bet kālab lai viņi slēptos? Un kur?
— Varbūt visi gājuši bojā? Bet galu galā neprasiet no manis pārāk daudz. Es vien kārši pateicu to, kas man ienāca prātā.
Iestājās klusums. Vadības pultī iedegās trauksmes signāls. Rohans uzrausās kājās uzlika austiņas.
— Te Rohans … Kas? Tas esat jūs? Jā Jā! Klausos … Labi, mēs atgriežamies neka vējoties! — un viņš pagrieza pret klātesoša jiem nobālušo seju.
— Otrā grupa atradusi «Kondoru».. trīssimt kilometru no šejienes.