Neuzvaramais

Mākonis

Viņi jau sāka pierast pie planētas — pie tās nemainīgā, tuksnešainā izskata ar gaistoša­jām mākoņu ēnām, kuras vienmēr it kā iz­plēnēja un kuru plaisās pat dienas gaismā atmirdzēja spožas zvaigznes. Pie čirkstoša­jām smiltīm, kurās grima riteņi un kāju pē­das, pie sarkanās, laiskās saules, kuras pie­skāriens bija nesalīdzināmi maigāks nekā Zemes Saulei, tā ka pagriežot pret to mu­guru, siltuma vietā bija jūtama tikai tās klusa klātiene.

No rīta pētnieku grupas devās katra uz savu pusi, energoboti pazuda kāpās, līgo­damies kā neveiklas laivas. Putekļi nosēdās, pie «Neuzvaramā» palikušie tērzēja par to, kas būs pusdienās, ko radiolokatoru bocmanis šodien pateicis sakarnieku bocmanim, vai arī pulējās atcerēties, kā sauca kursa pilotu, kurš nelaimes gadījumā uz navigācijas pava­doņa «Terra-5» pirms sešiem gadiem bija, zaudējis kāju. Tā viņi pļāpāja, sēdēdami uz tukšām degvielas tvertnēm zem kuģa kor­pusa, kura ēna gluži kā gigantiska saules pulksteņa rādītājs riņķoja, vienlaikus izstiep­damās garaka, līdz sasniedza energobotu rindu. Tad viņi jau sāka celties kājās, lai pa­lūkotos, vai neatgriežas aizbraukušie biedri. Bet tie, savukārt, pārradušies izsalkuši un noguruši, pēkšņi zaudēja rosmi, ko bija radī­jis darbs «pilsētas» metāla krāsmatās, un pat «Kondora» grupa pēc nedēļas pārstāja ierasties ar sensacionāliem jaunumiem, ka atrastajās atliekās izdevies pazīt to vai citu cilvēku. Viss no «Kondora» atvestais, kas pirmajās dienās simbolizēja šausmas, tika rūpīgi iesaiņots (jo kā gan citādi lai nosauc šo procesu, kad visas saglabājušās cilvēku atliekās tika kārtīgi ievietotas hermētiskās tvertnēs, kas aizceļoja uz kuģa dibentelpām) un pazuda.

Tad gaidāmā atvieglojuma vietā, cilvēki, kas joprojām sijāja smiltis ap «Kondora» pakaļgalu un ložņāja pa tā telpām, sajuta tādu garlaicību, ka it kā aizmirsuši, kas bija noticis ar «Kondora» komandu, sāka kolek­cionēt idiotiskus sīkumus, kuri kādreiz bija nezin kam piederējuši un tagad palikuši bez īpašniekiem. Tā nu, trūkstot dokumentiem, kas varētu izskaidrot noslēpumu, viņi at­veda vai nu kādas vecas mutes harmonikas, vai ķīniešu rotaļlietiņu, un šīs lietas, jau zau­dējušas savas izcelsmes mistisko baismīgumu, gāja no rokas rokā, kļūstot it kā par komandas kopīgu īpašumu. Rohans, kurš ne­kad nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams, jau pēc nedēļas izturējās tieši tāpat kā pārējie. Un tikai reizēm, vienatnē, viņš jautāja sev, kālab īsti viņš te atrodas, un tad juta, ka visa viņu darbošanās, visa šī steidzīgā bur­zma, komplicētais pētījumu process, rentgena caurskates, paraugu vākšana, klints iežu urbumi, ko apgrūtināja pastāvīgā nepiecie­šamība ievērot III pakāpi, ar lauku atvēr­šanu un aizvēršanu, ar lāzeru stobriem, kuriem bija labi aplēsts apšaudes lauks, ar nerimstošo optisko kontroli, nemitīgo rēķinā­šanu, daudzkanālu sakariem, — ka tas viss ir milzīgs pašapmāns, ka patiesībā viņi gaida tikai kādu jaunu avāriju, jaunu nelaimi un tikai izliekas, ka tas tā nav. Sākumā rītos ļaudis drūzmējās pie «Neuzvaramā» lazare­tes, lai dzirdētu jaunumus par Kertelena stā­vokli. Viņš tiem šķita ne tik daudz mīklaina uzbrukuma upuris, kā necilvēciska būtne, radījums, kas atšķiras no viņiem visiem; tas bija gluži tāpat, it kā viņi būtu noticējuši fantastiskām pasakām un domātu, ka cil­vēku, vienu no viņiem, planētas naidīgie,sve­šie spēki spēj pārvērst briesmonī. Patiesībā viņš bija tikai kroplis; galu galā izrādījās, ka viņa prāts, kas bija neskarts kā jaunpiedzimušam bērnam un tikpat tukšs, uztver zināšanas, ko tam sniedz ārsti, un Kertelens pakāpeniski sāka mācīties runāt tieši tāpat kā mazs bērns. Lazaretē vairs ne­bija dzirdama cilvēka balsij svešā gaudoņa, kas bija jo šausmīgāka tāpēc, ka bez­jēdzīgie zīdaiņa šļupsti nāca no pieauguša vīrieša mutes. Kertelens pēc nedēļas sāka izrunāt pirmās zilbes un jau pazina ārstus, kaut gan nevarēja izrunāt to uzvārdus.

Tad, otrās nedēļas sākumā, interese par viņa personu atslāba, it īpaši, kad ārsti pa­skaidroja, ka par nelaimes gadījuma apstāk­ļiem Kertelens nevarēs neko pastāstīt pat pēc atgriešanās normālā stāvoklī, vai, parei­zāk, pēc Šo dīvaino, kaut arī nepieciešamo apmācību beigām.

Pa tam darbi gāja savu gaitu. Krājās «pilsētas» pilāni, «ceraino piramīdu» detaļas, lai gan to uzdevums joprojām nebija skaidrs. Atzinis, ka «Kondora» tālākā apskate nedos vairs neko, astrogators to pārtrauca. Pašu kuģi nācās pamest, tāpēc ka apvalka remonts nebija inženieriem pa spēkam, it īpaši tagad, kad bija daudz svarīgāku darbu. Uz «Neuz­varamo» nogādāja vienīgi prāvu skaitu energobotu, transportieru, džipu un visvisādu aparatūru, bet pašu vraku — jo pēc tik radi­kālas iztukšošanas tas bija kļuvis par vraku — blīvi noslēdza, mierinot sevi, ka vai nu viņi paši, vai kāda no nākamajām ekspe­dīcijām kreiseri tomēr nogādās dzimtajā ostā. Tad Horpahs pārsvieda «Kondora» grupu uz ziemeļiem; Regnara vadībā tā pievienojās Galagera grupai; pats Rohans tagad bija visu pētījumu galvenais koordinētājs un atstāja «Neuzvaramo» tikai uz īsu brīdi, turklāt arī ne katru dienu.

Abas šīs grupas pazemes avotu izskaloto aizu labirintā atrada dīvainas lietas.

Noguluma iežu slāņi mijās ar melnīgi sar­kanīgas vielas starpslāņiem; tās izcelšanās nebija ne ģeoloģiska, ne planetāra. Speciā­listi neko daudz vairāk šai sakarā nevarēja pateikt. Izskatījās tā, it kā uz senā bazalta vairoga, garozas pamatieža virsmas, pirms kādiem miljoniem gadu būtu izveidojušies milzīgi metāla šķembu — varbūt vienkārši metāla lūžņu — blāķi (radās hipotēze, ka Regis atmosfērā sašķīdis gigantisks niķeļdzelzs meteors un kā liesmains lietus piesā­tinājis šī sensenā laikmeta klintis), kas, pa­mazām oksidējoties, reaģējot ar apkārtējo vidi, beidzot pārvērtās par brūnganmelniem vai vietām rudi sarkaniem nogulumu slā­ņiem.

Izraktie karjeri bija atseguši tikai daļu iežu šai teritorijā, kuras ģeoloģiskā struk­tūra varēja sagādāt galvassāpes pat piere­dzējušam planetologam. Kad tika izurbtas akas līdz pat miljardiem gadu vecam bazaltam, izrādījās, ka uz tā esošās klintis, kaut arī stipri rekristalizētas, liecina par orga­niskā oglekļa klātbūtni. Sākumā domāja, ka tas tolaik bijis okeāna dibens. Taču jau īstu akmeņogļu slāņos tika .atklāts daudz augu nospiedumu, bet šie augi piederēja pie su­gām, kuras varēja veģetēt vienīgi uz saus­zemes. Pakāpeniski planētas sauszemes dzīvo formu katalogs paplašinājās. Bija jau zināms, ka pirms trīssimt miljoniem gadu tās džun­gļos mituši primitīvi rāpuļi. Viena šāda rapuļa mugurkaula un raga žokļu atliekas zinātnieki triumfēdami atveda uz kuģi, taču komanda triumfam nepievienojās. Evolūcijā uz sauszemes bija vērojami it kā divi gā­jumi; pirmais dzīvās pasaules panīkums sais­tāms ar laikmetu apmēram pirms simt mil­joniem gadu; toreiz sākušos augu un dzīv­nieku straujo izmiršanu, domājams, bija

izraisījis tuvējās Novas uzliesmojums. Taču pēc tam dzīvība pārvarēja krīzi un vētraini uzplauka jaunās formās; tiesa, jāatzīst, ne atrasto atlieku daudzums, nedz to saglabāša­nās pakāpe nepieļāva precīzāku klasifikāciju. Planēta nekad nebija pazinusi formas, kas līdzinātos zīdītājiem. Pēc nākamajiem deviņ­desmit miljoniem gadu, bet šoreiz jau lielā attālumā no planētas, notika jauns zvaigznes uzliesmojums; tā pēdas izdevās konstatēt elementu izotopu veidā. Pēc aptuve­niem aprēķiniem toreizējā cietā staro­juma intensitāte uz planētas virsmas nebija tik liella, lai varētu izraisīt visa dzīvā mas­veida iznīkšanu. Vēl nesaprotamāk bija, kā­pēc augu un dzīvnieku atliekas jaunākajos klinšu iežos kopš šī laika bija arvien retāk sastopamas. Toties atradumos pieauga šīs presētās «dūņas», antimona sulfīdi, molibdena un ferīta oksīdi, niķeļa, kobalta un titāna sālis.

Šajos metāliskajos, astoņus līdz sešus mil­jonus gadu vecajos, samērā seklajos slāņos vietām bija spēcīgi radioaktivitātes perēkļi, taču, salīdzinot ar planētas pastāvēšanas laiku, tā bija īslaicīga radioaktivitāte. Likās tātad, ka šajā ērā kaut kas būtu izraisījis varenas, bet tikai lokālas kodolreakcijas, kuru produkti bija nogulsnējušies «metālis­kajās dūņās». Bez «feroradioaktīvā meteora» tika izvirzītas arī citas, pavisam fantastiskas hipotēzes, kas saistīja šos īpatnējos «radio­aktīvā siltuma» centrus ar Līras planētu sistēmas katastrofu un tās civilizācijas bojā eju.

Tā, tika pieļauts, ka Ragis III kolonizāci­jas mēģinājuma laikā notikušas no apdrau­dētās sistēmas izsūtīto kuģu atomsadursmes. Bet tas atkal neizskaidroja savādo, biezo metāla slāņu rašanos, tie izmēģinājuma ur­bumu gaitā tika atklāti arī citos, tāli āķos ap­vidos. Lai nu tas būtu kā būdams, arvien ne­atvairāmāka kļuva aina, kas bija tikpat mīk­laina, cik acīm redzama: dzīvība planētas kontinentos bija izmirusi dažu miljonu gadu intervālā, tai pašā laikā, kad sākuši rasties metāla slāņi. Dzīvo formu bojā ejas cēlonis nav varējusi būt radioaktivitāte: starojuma kopējais daudzums tika pārrēķināts kodol­sprādzienu ekvivalentos. Tas sastādīja tikai divdesmit, augstākais trīsdesmit megatonnu. Sadalot uz simtiem tūkstošiem gadu, šādi sprādzieni (ja tie vispār bija atomsprādzieni, nevis kāda cita kodolreakcija), protams, ne­varēja nopietni apdraudēt bioloģisko formu evolūciju.

Zinātniekiem bija aizdomas, ka starp «pil­sētas» drupām un metāla slāņiem pastāv zināma sakarība, tāpēc viņi uzstājās par pētījumu turpināšanu. Tas bija saistīts ar dažnedažādām grūtībām, jo, rokot karjeru, būtu nepieciešams pārvietot ievērojamas iz­raktās grunts masas. Vienīgais atrisinājums būtu izcirst šahtu, taču tad, strādājot pa­zemē, cilvēki vairs neatrastos spēka lauka aizsegā. Un tomēr, kad tika atklātas (pāri par divdesmit metru dziļumā, ar dzelzs oksī­diem bagātā slānī) visai īpatnējas formas sa­rūsējušas lauskas, kas atgādināja korozijas saēstas, izirušas, mikroskopisku mehānismu elementu paliekas, darbus nolēma turpināt.

Deviņpadsmitajā dienā kopš nolaišanās pār apvidu, kur strādāja kalnraču grupas, savilkās tik biezu un tumšu mākoņu gubas, kādas līdz šim uz pla.nētas nebija redzētas. Ap dienas vidu sākās negaiss, kas pēc elek­trisko izlāžu stipruma pārspēja Zemes ne­gaisus. Debesis un klintis savienoja nepār­traukti zibeņu kūļi. Palojoši ūdeņi, ielauzda­mies līkumotajās aizās, sāka applūdināt izkaltās ejas. Cilvēkiem nācās tās pamest, un viņi kopā ar automātiem patvērās zem gal­venā spēka lauka kupola, pret kuru atsitās kilometru gari zibeņi. Negaisa mākoņi lēnām pārvēlās uz rietumiem un kā melna, zibeņiem izraibināta siena aizklāja visu horizontu virs okeāna. Atgriezušies pie «Neuzvaramā», kalnrači pa ceļam atklāja smiltīs daudz sīku, melnu metāla pilienu, kurus viņi noturēja par izdaudzinātajām «mušiņām». Rūpīgi sa­vāktus, tos atveda uz kuģi, kur tie saistīja zinātnieku interesi, taču nebija ne runas par to, ka tās varētu būt kukaiņu atliekas. No­tika kārtējā speciālistu apspriede, kas vai­rākkārt izvērtās par karstiem strīdiem. Bei­dzot tika nolemts izsūtīt ekspedīciju ziemeļ­austrumu virzienā, ārpus līkumoto aizu un dzelzs savienojumu nogulsnējumu teritori­jas, tāpēc ka uz «Kondora» mašīnu kāpurķēdēm nelielos daudzumos bija konstatēti interesanti minerālsāji, kas netika atrasti iepriekš pētītajos apvidos.

Lieliski nodrošināta kolona divdesmit divu cilvēku sastāvā ar energobotiem, «Kondora» soļojošo izstarotāju, transportieriem un ro­botiem, kuru vidū bija divpadsmit arktanu, apgādātu ar automātiskiem ekskavatoriem un urbjiem, iekrāvusi skābekļa, pārtikas un kodoldegvielas krājumus, nākošajā dienā Regnara vadībā devās ceļā. Ar kollonu tika uzturēti pastāvīgi radio un televīzijas sa­kari, līdz planētas virsmas liekums neaiz­šķērsoja ultraīsajiem viļņiem ceļu. Tad «Ne­uzvaramais» ievadīja orbītā stacionāru tele­vīzijas pārraidītāju, un sakari atkal bija atjaunoti. Kolona gāja visu dienu. Naktī, iz­kārtojusies apļveida aizsardzībā, tā apjozās ar spēka lauku, bet nākošajā dienā turpināja pārgājienu. Ap dienas vidu Regnars pazi­ņoja Rohanam, ka viņš apstājies seklā, ne­lielā krāterī, gandrīz vai pilnīgi ar smiltīm aizbērtu drupu piekājē, jo grib tās papētīt tuvāk. Stundu vēlāk radiosakari sāka pa­sliktināties spēcīgu statisku traucējumu dēļ. Tāpēc sakaru tehniķi pārgāja uz īsāku viļņu diapazonu, kurus varēja vieglāk uztvert. Drīz pēc tam, kad tālā negaisa dārdi, virzoties uz austrumiem, tas ir, turp, uz kurieni bija devu­sies ekspedīcija, sāka apklust, radiosakari pēkšņi pārtrūka. Sakaru zaudēšanu ievadīja vairāki, aizvien spēcīgāki fedingi; taču vis­dīvainākais bija tas, ka vienlaikus paslikti­nājās televīzijas sakari, kas taču tika uztu­rēti ar ārpusatmosfēras pavadoņa starpnie­cību un tāpēc nebija atkarīgi no jonosfēras stāvokļa. Pulksten vienos sakari pārtrūka pavisam. Neviens no tehniķiem un pat no fiziķiem, kurus ataicināja palīgā, netika gudrs. Likās, ka kaut kur tuksnesī ir nolai­dusies metāla siena, atdalot simt septiņdes­mit kilometrus tālo grupu no «Neuzvaramā».

Rohans, kas ne uz brīdi nebija atstājis astrogatoru, pamanīja pēdējā nemieru. Vi­ņam pašam sākumā tas šķita nepamatots. Viņš domāja, ka šīs neparastās ekranējošās īpašības varbūt piemīt negaisa mākonim, kas tieši virzījās turp, kurp bija devusies ekspe­dīcija. Tomēr fiziķi šaubījās, vai iespējama tik bieza jonizēta gaisa slāņa izveidošanās. Kad negaiss rimās, bet sakarus atjaunot ne­izdevās, ap pulksten sešiem, nemitīgi atkār­todams signālus, kas palika bez atbildes, Horpahs izsūtīja divus lidojošo šķīvju tipa izlūkaparātus.

Viens no tiem lidoja dažus simt metrus virs tuksneša, kamēr otrs virzījās četru kilo­metru augstumā, kalpodams pirmajam par televīzijas retranslētāju. Rohans, astrogators, Gralevs un vairāki citi, kuru vidū bija arī Balmins un Sakss, stāvēja vadības kabīnē pie galvenā ekrāna, tieši vērodami visu to, kas atradās pirmās mašīnas pilota redzeslaukā.

Aiz līkumoto, tumšām ēnām pielijušo aizu joslas atklājās tuksnesis ar nebeidzamām kāpu rindām, kas tagad bija melni svītrotas, jo saule pašreiz taisījās rietēt. Ieslīpajā ap­gaismojumā, kas ainavu padarīja sevišķi drūmu, retumis zem zemu lidojošās mašīnas aizslīdēja nelieli! krāteri, līdz malām pilni smiltīm. Daži bija redzami, vienīgi pateicolies koniskajam paaugstinājumam centrā,kas bija palicis no kādreiz izdzisuša vulkāna. Mazpamazām apvidus, paceļoties augstāk, vērtās aizvien daudzveidīgāks. No smilšu viļņiem iznira augstu klinšu grēdas, veidojot dīvaini robotu kalnu sistēmu. Šur tur izslējušies vientuli klinšu stabi atgādināja sa­grautu kuģu korpusus vai gigantiskas cilvēku figūras. Nogāzēs asi iezīmējās plaisu līni­jas, ko pildīja nogruvumu drupas. Beidzot smiltis pazuda pavisam, dodot vietu skarbai stāvu klinšu un nogruvumu veidotai ainavai. Šur tur, sašķeldamas planētas garozu, vijās tektonisko plaisu radītās gravas, kas no tā­lienes līdzinājās upēm. Reljefs sāka atgādi­nāt Mēness reljefu. Vienlaikus pasliktinājās televīzijas sakari; traucējumi izpaudās kā oscilācija un ainas sinhronizācijas pārtrau­kumi. Tika dota pavēle palielināt raidītāja jaudu, taču tas redzamību uzlaboja tikai uz īsu brīdi.

Palsās klintis kļuva aizvien tumšākas. Zem izlūkmašīnas slīdošo krauju blīvējumi bija brūngani ar indīgu, metālisku spīdumu; šur tur varēja manīt melnus, samtainus planku­mus, it kā tur, uz kailiem akmeņiem, augtu biezi, bet nedzīvi krūmāji. Pēkšņi ierunā­jās līdz šim klusējusī pirmā mašīna. Pilots uzsauca, ka dzird darbojamies automātiskos pozīcijas raidītājus, ar kuriem bija apgādāta ekspedīcijas vadošā mašīna. Tomēr vadības kabīnē stāvošie dzirdēja tikai viņa balsi, vāju un it kā dziestošu, kad viņš sāka izsaukt Regnara grupu.

Saule jau bija pavisam zemu. Tās asiņai­najā gaismā mašīnai priekšā parādījās melna siena, kas, gubodamās līdzīgi māko­nim, sniedzās no klinšu virsmas līdz tūkstoš metru augstumam. Viss, kas atradās aiz sienas, bija neredzams. Ja šīs vietām piķa mel­nās, vietām purpurvioletās metāliski spīdo­šās sienas gubainie izbilīdumi laiski, vienmē­rīgi nekustētos, to varētu noturēt par nepa­rastu kalnu formāciju. Horizontālajos saules staros sienā pavērās alas, ko pildīja neiz­skaidrojama acumirklīga mirga, it kā tur aiz­rautīgi riņķotu vizuļojošu, melnu ledus kris­tālu spieti. Pirmajā mirklī skatītājiem likās, ka mākonis virzās pretī lidojošajai mašīnai taču tā bija ilūzija; tieši otrādi, lidojošais šķīvis ar iepriekšējo ātrumu tuvojās dīvai­najam šķērslim.

— LŠ ceturtais bāzei. Vai man jāpaceļas virs mākoņa? Pieņemšana, — atskanēja pi­lota apslāpētā balss. Pēc sekundes daļas astrogators atbildēja:

— Pirmais LS ceturtajam. Apstājies mā­koņa priekšā!

— LŠ ceturtais bāzei. Bremzēju, — pilots nekavējoties atbildēja, un Rohanam likās, ka viņa vārdos dzirdams atvieglojums. Vairs tikai daži simti metru šķīra mašīnu no ne­parastā veidojuma, kas pletās uz abām pu­sēm, it kā ieskaudams apvārsni. Tagad gandrīz visu ekrānu piepildīja gigantiskas, ne­iespējamas — vertikālas, ogļu melnas jūras virsma. Attiecībā pret šo veidojumu mašīna it kā apstājās, bet pēkšņi, iekams kāds pa­spēja bilst kaut vārdu, no smagi viļņojošās masas izšāvās gari, plīvojoši stabi un aiz­migloja ainu, kas tūlīt saļodzījās, sāka trī­sēt un, arvien vājāku izlādēšanās pavedienu caurausta, pazuda.

— LŠ ceturtais, LŠ ceturtais! — sauca telegrāfists.

— Šeit LŠ astotais, — pēkšņi atsaucās pilots no otrās mašīnas, kura līdz šim bija kalpojusi vienīgi par pārraidītāju pirma­jai.— LŠ astotais bāzei. Vai man dot attēlu?: Pieņemšana!

— Bāze LŠ astotajam, dod attēlu!

Ekrāns pildījās ar kaisli virmojošu melnu

strūklu haosu. Ta bija tā pati iepriekšējā aina, tikai skatīta no četru kilometru aug­stuma. Bija redzams, ka mākonis kā gara, monolīta josla stiepjas gar kalnu grēdas at­zarojumu, it kā sargādams pieeju tam. Mā­koņa virsma kūtri kustējās kā stingstoša, pa pusei recekļaina substance, taču pirmo ma­šīnu, ko mākonis nule bija aprijis, neizdevās saskatīt.

— Bāze LŠ astotajam. Vai dzirdi LŠ ce­turto? Pieņemšana.

— LŠ astotais bāzei. Nedzirdu, pāreju uz interferences diapazonu. Uzmanību, LŠ ce­turtais! Šeit LŠ astotais, atsaucies, LS cetur­tais, LŠ ceturtais! — viņi dzirdēja pilota balsi.

— LŠ ceturtais neatbild. Pāreju uz infra­sarkano diapazonu. Uzmanību, LŠ ceturtais, šeit LS astotais, atsaucies. LŠ ceturtais neat­bild, mēģināšu zondēt mākoni ar radioloka­toru …

Krēslainajā vadības kabīnē nebija dzirdami pat cilvēku elpas vilcieni. Visi pamira gai­dās. Uz ekrāna redzamā aina nemainījās, klints mugura melnajā jūrā rēgojas kā piķa okeānā iegremdēta sala. Augstu debesīs iz­plēnēja dūnām līdzīgi, ar zeltainu vizmu pie­lijuši mākoņi, saules disks jau skāra hori­zontu, pēc dažām minūtēm vajadzēja iestā­ties tumsai.

— LŠ astotais bāzei, — atskanēja pilota balss, kura dažās klusēšanas sekundēs šķita pārvērtusies. — Radiolokators rāda pilnmetālisku atstarojumu. Pieņemšana!

— Bāze LŠ astotajam. Pārslēdz radiolokā­cijas ainavu uz televīzijas attēlu. Pieņem­šana!

Ekrāns satumsa, nodzisa, kādu brīdi zai­goja tukšs, tad kļuva zaļš, mirgodams mil­jardos dzirksteļu.

— Šis mākonis ir no dzellzs, — sacīja vai, pareizāk, izdvesa kāds Rohanam aiz mugu­ras.

— Jazon! — iekliedzās astrogators. — Vai šeit ir Jazons!?

Esmu šeit, — kodolfiziķis panācās! priekšā.

— Vai es varu to uzsildīt? … — astrogators mierīgi ievaicājās, norādīdams uz ekrānu, un visi viņu saprata. Jazons vilcinājās.

— Vajadzētu brīdināt LŠ ceturto, lai tas maksimāli paplašinātu spēka lauka rādiusu …

— Nerunājiet niekus, Jazon. Mums nav sakaru …

— Līdz četriem tūkstošiem grādu… ar nelielu risku …

— Pateicos, Blār, dodiet mikrofonu! LŠ astotais! Runā pirmais, sagatavo lāzerus uz mākoni, ar mazu jaudu, līdz biliergam epi­centrā, nepārtrauktu uguni pa azimutu!

— LŠ astotais! Nepārtrauktu uguni līdz biliergam, — nekavējoties atbildēja pilota balss. Kādu sekundi nenotika nekas. Pēc tam nozibsnīja un centrālais mākonis, kas pie­pildīja ekrāna lejasdaļu, mainīja krāsu. Vis­pirms tas it kā izplūda, tad kļuva sarkans un uzvirda; tanī izveidojās tāda kā liesmo­joša piltuve, kurā, šķiet, kāda iesūkti, gāzās iekšā mākoņa tuvākie slāņi. Pēkšņi šī kus­tība norima, mākonī atvērās milzīgs logs un pa to kļuva redzams haotisks klinšu krāvums, tikai sīki, melni putekļi kā vēja dzenāti sod­rēji vēl lidinājās gaisā.

— Pirmais LŠ astotajam! Nolaidies līdz uguns maksimālās efektivitātes distancei!

Pilots atkārtoja pavēli. Mākonis, ar sa­traukti vibrējošu valni apjozis radušos plai­su, mēģināja to aizpildīt, bet ikreiz, kad iz­virzītie taustekli sadūrās ar lāzera staru un uzliesmoja, ievilka tos atpakaļ. Tas ilga vai­rākas minūtes. Šādu situāciju nevarēja vilkt garumā. Astrogators neuzdrošinājās pret mākoni raidīt pilnu izstarotāja jaudu, jo kaut kur tā dzīlēs atradās otra mašīna — LŠ ceturtais. Rohans uzminēja, kas Horpaham bija padomā: tas cerēja, ka otrā mašīna izkļūs attīrītajā laukā. Taču LŠ ceturto arvien vēl neredzēja. LŠ astotais gandrīz nekustīgi karājās virs mākoņa, triekdams žilbinošās lāzeru strēles melnā apļa mutuļojošajās ma­lās. Debesis virs tā vēl bija diezgan gaišas, bet klintis zem mašīnas pamazām grima aiz­vien tumšākās ēnās. Saule rietēja. Pēkšņi ielejā sabiezējušo krēslu caurstrāvoja bais­mīgs mirdzums. Netīri sarkans, nokaitēts kā vulkāna rīkle, kas iegailējās caur izvirduma mutuļiem, tas ar kustīgfi plīvuru nosedza visu redzeslauku. Bija redzama tikai blīva tumsa, kuras dzīlēs virda un sprakstēja uguns. Tur mākoņa substance, lai kas tā arī būtu, metās uzbrukumā pirmajai sagūstīta­jai mašīnai un sadega tās spēka lauka aiz­sega drausmīgajā svelmē.

Rohans uzlūkoja astrogatoru. Horpahs stā­vēja kā pamiris ar stingu seju, ko apgais­moja blāzmas nedrošais atspulgs. Meilnais mutulis un tā dzīlēs zaigojošais ugunsgrēks, reizēm sastingdams liesmu ceros, ieņēma ekrāna centru. Tālē bija redzama augstas klints virsotne. Purpursarkana tā slējās auk­stas blāzmas pēdējā atspīdumā, kas šobrīd neizsakāmi atgādināja Zemes gaismu. Jo ne­ticamāks šķita skats, kas pavērās mākoņu dzīlēs. Rohans gaidīja; astrogatora seja ne­pauda neko. Bet viņam bija jāpieņem lē­mums: vai nu pavēlēt augšējai mašīnai doties palīgā pirmajai, vai arī, pametot to likteņa varā, likt izlūkam lidot tāllāk uz ziemeļaus­trumiem.

Un atkal notika kaut kas negaidīts. Vai nu apakšējās, mākonī iestrēgušās mašīnas pilots bija apjucis, vai arī uz tās klāja bija notikusi avārija, bet cauri melnajam mutu­lim izspraucās zibsnis ar žilbinošu kvēli; garas sprādziena saraustītā mākoņa strēles izšāvās uz visām pusēm, bet trieciena vilnis bija tik varens, ka viss attēls salīgojās un sāka lēkāt tāpat kā brāzmas mētātais LŠ astotais. Pēc tam tumsa atgriezās, sabiezēja, un bez šī melnuma nebija vairs itin nekā.

Astrogators noliecās un kaut ko tik klusu pateica pie mikrofoniem sēdošajam telegrā­fistam, ka Rohans nesadzirdēja viņa vārdus; bet telegrāfists tūdaļ tos atkārtoja, gandrīz vai kliegdams:

— Sagatavo antipronus! Ar pilnu jaudu mākonī, nepārtrauktu uguni!

Pilots atkārtoja pavēli. Pēkšņi viens no tehniķiem, vērodams sānu ekrānu, kurš rā­dīja visu, kas notika aiz mašīnas, iesaucās:

— Uzmanību! LŠ astotais! Uz augšu! Uz augšu! Uz augšu!!!

No rietumiem, kas līdz tam bija bijuši skaidri, kā viesuļvētra tuvojās virmojošs melns mākonis. Sākumā tas vēl bija lielā mākoņa pamalē, bet tad atrāvās no tā un, atstādams aiz sevis straujajā lidojumā radu­šās švīkas, drāzās stāvus augšup. Pilots, kas bija to pamanījis sekundes daļā pirms brīdi­nājuma, uzšāvās vertikāli gaisā, arvien aug­stāk, taču mākonis dzinās tam pakaļ, izgrūz­dams debesīs mellnus stabus. Pilots pārnesa uguni no viena staba uz otru; trāpīts pašā centrā, tuvākais melnais kamols sadalījās uz pusēm, satumsa. Pēkšņi viss attēls sāka trīcēt.

Mirkli, kad mākoņa daļa jau sāka ieiet radioviļņu joslā, traucējot mašīnas sakarus ar bāzi, pilots acīmredzot pirmo reizi lika lietā antimatērijas izstarotāju. Lādiņa trā­pīta, visa planētas atmosfēra pārvērtās par vienu vienīgu ugunsjūru; saulrieta purpursarkanā atblāzma pazuda, it kā kāds to būtu nopūtis, caur traucējumu līkločiem brīdi vēl rēgojās mākonis un virs tā kūpošie stabi, kas piepūzdamies blāvi zaigoja, bet tad savus kvēlojošos ugunskritumus pāri klinšu mu­džeklim, kas izgaisa tvaika un gāzu mutu­ļos, brāza otrs, vēl briesmīgāks sprādziens. Tas tad arī bija pēdējais, ko viņi redzēja, jo nākošajā sekundē viss attēls, izlādēšanās dzirksteļu caurstrāvots, sāka krampjaini raustīties un pazuda. Krēslainajā vadības ka­bīnē zaigoja vienīgi tukšs, balts ekrāns, pa­darīdams cilvēku sejas spokaini bālas.

Horpahs lika radiotelegrāfistiem izsauk: abas mašīnas, bet pats kopā ar Rohanu, Jazonu un citiem pārgāja uz līdzās esošo navi­gācijas kabīni.

— Kā jūs domājat, kas tas par mākoni? — viņš vaicāja bez jebkāda ievada.

— Tas sastāv no metāla daļiņām. Kaut kas līdzīgs suspensijai, ko vada no vienota tālvadības centra, — sacīja Jazons.

— Gārb?

— Es domāju tāpat.

— Vai ir kaut kādi priekšlikumi? Nav? Jo labāk. Galvenais Inženier, kurš superkopters ir labākā stāvoklī, mūsējais vai tas, ko mēsj paņēmām no «Kondora»?

— Abi ir kārtībā, astrogator. Bet es per­soniski labāk ņemtu mūsējo.

— Labi. Rohan, ja nemaldos, jūs vēlējāties pamest spēka lauku. Tagad jums ir tāda iespēja. Dabūsiet astoņpadsmit cilvēkus, div­kāršu automātu komplektu, kontūrlāzerus un antipronus… Vai mums ir vēl kaut kas?… (Neviens neatbildēja.) Nu jā, pagaidām ne­kas labāks par antimatēriju nav izgudrots… Jūs startēsiet pulksten 4.31, tas ir, saulei le­cot, un pacentīsieties atrast ziemeļaustrumu virzienā krāteri, par kuru runāja Regnars pēdējā ziņojuma. Tur jūs nolaidīsieties at­klātā spēka laukā. Pa ceļam lūdzu visu, kas liekas kaut vai mazliet šaubīgs, apšaudīt no maksimālas distances. Nekādās nogaidīša­nas, novērojumu, eksperimentu. Nekādas jau­das taupīšanas apšaudei. Ja pazaudēsiet sakarus ar mani, lūdzu dariet savu darbu tālāk. Kad atradīsiet krāteri, nolaidieties, bet uzmanīgi, lai neuzsēstos virsū cil­vēkiem… Domāju, ka tie ir kaut kur šajā apvidū … — un viņš norādīja kādu punktu uz kartes, kas aizņēma visu sienu.

— Šai sarkani svītrotajā joslā. Tā ir tikai skice, bet nekā labāka man nav.

— Ko man darīt pēc nolaišanās, astrogatora kungs? Vai meklēt viņus?

— To es atstāju jūsu ziņā. Lūdzu tikai iegaumēt vienu: jūs nedrīkstat apšaudīt ne­kādus mērķus jau piecdesmit kilometru at­tālumā no krātera, jo lejā var būt mūsu ļaudis.

— Nekādus mērķus uz zemes?

— Vispār nekādus. Līdz šai robežai, — un astrogators ar žestu sadalīja platību uz kar­tes divās daļās, — jūs varat lietot iznīcināša­nas līdzekļus uzbrūkot. Sākot no šīs līnijas, ļiīs drīkstat vienīgi aizsargāties ar spēka lauku. Jazon! Cik var izturēt superkoptera lauks?

— Pat miljonu atmosfēru uz kvadrātcenti­metra.

— Ko nozīmē «pat»? Vai jūs gribat man to pārdot, vai? Es jautāju, cik? Piecus mil­jonus? Divdesmit?

Horpahs to visu teica pilnīgi mierīgi. Šāds komandiera noskaņojums kuģa ļaudis bai­dīja visvairāk. Jazons nokrekšķinājās.

— Lauks ir izmēģināts uz divarpus …

— Tā ir cita lieta. Vai jūs dzirdat, Rohan! Ja mākonis atspiedīs jūs līdz šai robežai bēdziet. Vislabāk uz augšu. Bet galu galā visu es nevaru jums pateikt priekšā … — viņš palūkojās pulkstenī.

— Astoņas stundas pēc starta es jūs izsaukšu visos diapazonos. Ja tas būs nesekmīgi, mēģināsim nodibināt sakarus ar Trojas pavadoņiem vai arī optiski. Mēs lāzerēsirn ar morzes ābeci. Neesmu vēl dzirdējis, ka arī tas varētu nedot rezultātus. Taču mēģināsim paredzēt vairāk par to, ko zinām.» Ja arī lāzeri neiedarbosies, pēc nākamajām trim stundām jūs startēsiet un atgriezīsieties. Ja manis šeit nebūs …

— Jūs esat nodomājis startēt?

— Nepārtrauciet mani, Rohan. Nē. Es nedomāju startēt, bet ne viss ir atkarīgs no mums. Ja manis šeit nebūs, lūdzu, izejiet orbītā ap planētu. Vai jūs to jau esat darī­juši superkopterā?

— Jā, divas reizes, Līras deltā.

— Labi. Tātad jūs zināt, ka tas ir mazliet sarežģīti, taču pilnīgi iespējami. Orbītai jā­būt stacionārai, precīzus tās datus pirms starta jums iedos Strēms. Šajā orbītā jūs gaidīsiet mani 36 stundas. Ja pa šo laiku ne­būšu devis jums nekādu ziņu par sevi, atgriezīsieties uz planētas. Aizlidosiet līdz «Kondoram» un pamēģināsiet to iedarbināt. Es zinu, kādas ir izredzes. Tomēr nekas cits jums neatliks. Ja jums tas izdosies, lūdzu atgriezties ar «Kondoru» uz bāzi un sniegt pārskatu par notikušo. Vai jums ir vēl kaut kādi jautājumi?

— Jā. Vai es varu mēģināt stāties sakaros ar šiem — ar šo centru, kas vada mākoni, gadījumā, ja man izdotos to atklāt?

— Arī to es atstāju jūsu ziņā. Lai nu kā, risks nedrīkst pārsniegt saprāta robežas. Es, protams, neko nezinu, taču man šķiet, ka vadības centrs neatrodas uz planētas vir­smas. Bez tam tā esamība man vispār šķiet problemātiska . ..

— Kā jūs to domājat?

— Mēs taču uztveram radiopārraides visā elektromagnētiskajā spektrā. Ja kāds būtu vadījis šo mākoni ar staru palīdzību, mēs būtu reģistrējuši attiecīgus signālus.

— Centrs varētu atrasties pašā mākonī.

— Iespējams. Nezinu. Jazon, vai no elek­tromagnētiskajiem viļņiem neatkarīgi televadīšanas paņēmieni ir iespējami?

— Jūs gribat zināt manas domas? Nē. Tādu paņēmienu nav.

— Jūsu domas? Bet ko gan citu es varu jautāt?

— Tas, ko es zinu, nav līdzvērtīgs tam, kas pastāv. Kas var pastāvēt. Mēs tādus paņēmienus nezinām. Tas ir viss.

— Telepātija… — piezīmēja kāds, kas stāvēja aizmugurē.

— Par šo tematu man nav nekas sa­kāms, — sausi noteica Jazons. — Lai kā tas arī būtu, izpētītajā kosmosa daļā nekas tam­līdzīgs nav atklāts.

— Kungi, mēs nevaram zaudēt laiku tukj šās diskusijās. Ņemiet savus ļaudis, Rohan, un sagatavojiet superkopteru. Orbītas ekliptiskos datus jums pēc stundas dos Strēms. Kolēģi Strēm, lūdzu aprēķināt pastāvīgu orbītu ar apogeju pieci tūkstoši.

— Būs darīts, astrogatora kungs.

Astrogators pavēra vadības kabīnes durvis.

— Terner, kas jauns? Nekā?

— Nekā, astrogatora kungs. Tikai sprakšķi. Daudz atmosfērisko traucējumu, vairāk nekā.

— Nekādu emisijas spektra pēdu?

— Nekādu …

«Tas nozīmē, ka neviena no lidojošajām mašīnām vairs nelieto savus ieročus, ka tās beigušas cīnīties,» nodomāja Rohans. «Ja tās liktu lietā lāzeru uguni un kaut vai tikai indukcijas izstarotājus, «Neuzvaramā» indi­katori būtu atklājuši to vairāku simtu kilometru attālumā.»

Rohanu dramatiskā situācija bija pārāk aizrāvusi, lai viņš uztrauktos par uzdevumu ko bija saņēmis no astrogatora. Bez tam viņam arī pietrūktu laika. Tonakt Rohans nedabūja ne acu aizvērt. Bija jāpārbauda visasi koptera iekārtas, jāiekrauj degviela, jāpaņem pārtikas krājumi un ieroči, tā ka viņi tikko paspēja līdz noteiktai stundai visu paveikt. Kad sarkanā saules diska mala parādījās pie apvāršņa, gaisā pacēlās septiņdesmit tonnu smagā mašīna trīsstāvu nama augstumā.

Saceldama smilšu mākoņus, tā devās tieši uz ziemeļaustrumiem. Tūlīt pēc starta Rohans uzņēma piecpadsmit kilometru augstumu; stratosfērā viņš varēja attīstīt maksimālu ātrumu, bez tam varbūtība sastapt melno mā­koni tur bija mazāka. Tā vismaz viņš domāja. Varbūt viņam bija taisnība, bet varbūt tas vienkārši bija laimīgs gadījums, taču jau pēc nepilnas stundas, ieslīpu saules staru apspī­dēti, viņi nolaidās aizbērtajā krāterī, kura dibenu vēl klāja tumsa.

Sakaitēto gāzu lejup šļācošās strūklas vēl nebija paguvušas uzsviest gaisā smilšu mā­koņus, kad videosakaru operatori sacēla trauksmi, ziņodami uz navigācijas kabīni, ka krātera ziemeļu daļā redzams kaut kas aiz­domīgs. Smagā (lidojošā mašīna apstājās, viegli trīsēdama, it kā to turētu neredzama, savilkta atspere, un no piecsimt metru aug­stuma tika veikti šīs vietas sīki novērojumi. Uz palielinātāja ekrāna pelēki rūsganā fona bija redzami sīki taisnstūrīši, kas ar ģeomet­risku precizitāti grupējās aplī ap lielāku tēraudpelēku taisnstūri. Rohans reizē ar Gārbu un Balminu, kas kopā ar viņu stāvēja pie vadības pults, pazina Regnara ekspedīci­jas mašīnas.

Viņi nekavējoties nolaidās ne visai tālu, ievērojot visus drošības pasākumus. Koptera izbīdāmās «kājas» vēl nebija beigušas dar­boties, saliekdamās, locīdamās un iztaisnoda­mās vienmērīgos pietupienos, kad viņi iz­meta trapu un izsūtīja divas izlūkmašīnas kustīga spēka llauka aizsardzībā. Krātera! iekšpuse atgādināja plakanu bļodu ar robo­tām malām. Vulkānisko konusu, kas pacēlās; centrā, klāja melnbrūna lavas garoza.

Lai nobrauktu pusotra kilometra — apmē­ram tāds bija attalums — kustīgajiem izlū­kiem bija vajadzīgas dažas minūtes. Radiosakari bija lieliski. Rohans sarunājās ar Gārbu, kas atradās priekšējā transportierī.

— Kāpums izbeidzas — tūlīt mēs viņus redzēsim, — vairākas reizes atkārtoja Gārbs. Pēc brīža viņš iekliedzās:

— Ir! Es redzu viņus!!!

Un mierīgāk:

— Liekas, viss ir kārtībā. Viena, divas, trīs, četras — visas mašīnas ir savās vietās — tikai kāpēc tās stāv saulē?

— Bet cilvēki? Vai jūs viņus redzat? —taujāja Rohans, kas, acis samiedzis, stāvēja pie mikrofona.

— Jā. Tur kaut kas kustas … tie ir divi cilvēki… rau, kur vēl viens … un kāds guļ ēnā … es redzu viņus, Rohan!

Balss attālinājās. Rohans dzirdēja, kā Gārbs kaut ko teica savam mašīnas vadītājam. Atskanēja truls troksnis — tātad tikai izšauta dūmu raķete. Gārba balss atkal kļuva dzirdama:

— To mēs viņiem sveiciena vietā … dūmus vējš aizpūta mazliet uz viņu pusi… tūlīt tie izklīdīs … Jarg … kas tur ir? Kas! Kā tā .. Hei! Jūs tur!

Viņa kliedziens uzreiz piepildīja visu ka­bīni un pēkšņi aprāvās. Rohans izšķīra apklustošo motoru rūkoņu, dzirdēja skrejošu cilvēku soļus, apslāpētus saucienus, dažus kliedzienus, tad iestājās klusums.

— Hallo! Gārb! Gārb! — Rohans atkār­toja sastingušām lūpām. Pa smiltīm tuvojās smagi soji, skaļrunis iečirkstējās.

— Rohan! — svešādi skanēja Gārba sē­cošā balss. — Rohan! Tas pats, kas ar Kertelenu! Viņi ir bezsamaņā, nepazīst mūs, neko nerunā … Rohan, vai jūs mani dzirdat?!

— Dzirdu … un vai visi tāpat? …

— Tā man liekas … es vēl nezinu, Jargs un Terners apstaigā visus pēc kārtas …

— Kā tad tā? Un lauks?

— Lauks ir izslēgts. Tā nav. Nezinu. Acīmredzot viņi izslēguši.

— Vai ir manāmas kādas cīņas pēdas?

— Nē, nekādu. Mašīnas stāv — visas vese­las, nebojātas, bet viņi vai nu guļ, vai sēž, viņus var kratīt.. . Ko? Kas tur ir?!

Rohans saklausīja neskaidru skaņu, ko pārtrauca stiepta smilkstēšana. Viņš sakoda žokļus, bet nevarēja pārvarēt nelabuma sa­jūtu, kaš kāpa uz augšu.

— Ak debess, tas ir Gralevs! — atskanēja Gārba kliedziens. — Gralev! Veco zēn! Vai tu nepazīsti mani?!

Viņa elpas vilcieni, skaļruņa pastiprināti, pēkšņi piepildīja visu kabīni.

— Gralevs arī… — Gārbs izdvesa. Viņš brīdi klusēja, it kā sakopojot spēkus.

— Rohan… es nezinu, vai mēs paši tiksim galā… Viņi visi jādabū no šejienes, projām. Atsūtiet vēl cilvēkus …

— Tūlīt.

Pēc stundas zem superkoptera metāla korpusa apstājās drausmīgs gājiens. No divdesmit diviem cilvēkiem, kas bija devušies ceļā, atgriezās tikai astoņpadsmit; četru liktenis nebija zināms. Vairums ļāva sevi vest, bet piecus nācās vilkt ar varu, jo tie negribēja kustēties no vietas. Improvizētajā slimnīcā koptera apakšējā klājā tika nogādātas piecas nestuves. Pārējos trīspadsmit vīrus, kuru sastingusī sejas izteiksme atstāja šausmīgu iespaidu, ieveda atsevišķā telpā. Tur tie bez mazākās pretestības ļāva sevi noguldīt uz ko­jām. Viņus nācās izģērbt, novilkt zābakus, jo viņi bija bezpalīdzīgi kā zīdaiņi. Rohans, šī skata mēmais liecinieks, stāvēdams ejā starp guļvietu rindām, ievēroja, ka vairums atrasto joprojām saglabā pasīvu mieru, bet tie pieci kurus atveda ar varu, — gaudo un raud drausmīgā balsī.

Viņš atstāja tos ārsta ziņā, bet pats pazudušo meklēšanai izsūtīja visas mašīnas, kas bija viņa rīcībā. To tagad bija diezgan daudz, jo viņš lika iedarbināt pamestās mašīnas un norīkoja uz tām savus ļaudis. Pēdējā patruļa bija tikko izsūtīta, kad infor­mators aicināja viņu uz kabīni; superkopteru izsauca «Neuzvaramais».

Rohans pat nebrīnījās, ka bija izdevies uz­ņemt sakarus, jo, šķita, nebija spējīgs vairs par kaut ko brīnīties. Viņš īsumā sniedza Horpaham pārskatu par visu notikušo.

— Kuru cilvēku trūkst? — gribēja zināt astrogators.

— Paša Regnara, Benigsena, Korotkas un Meada. Kas ir ar lidmašīnām? — savukārt vaicāja Rohans.

— Man nav nekādu ziņu.

— Un mākonis?

— No rīta es izsūtīju patruļu triju cilvēku sastāvā. Tā atgriezās pirms stundas. Tur no mākoņa nav ne vēsts.

— Nekā? Vispār nekā?

— Nekā.

— Arī lidmašīnu nav?

— Nekā nav.