Neuzvaramais

Laudas hipotēze

Doktors Lauda pieklauvēja pie astrogatora kabīnes durvīm. Iegājis iekšā, viņš ieraudzīja doktoru rasējam uz fotogrammometriskās kartes.

— Kas tur ir? — nepacēlis galvu, jautāja Horpahs.

— Gribēju jums kaut ko pateikt.

— Vai tas ir tik steidzīgi? Pēc 15 minū­tēm mēs startējam.

— Nezinu. Man šķiet, mēs sākam saprast, kas te notiek … — sacīja Lauda.

Astrogators nolika cirkuļus pie malas. Viņu skatieni sastapās. Biologs nemaz nebija jau­nāks par komandieri. Savādi, ka viņam vēl atjāva lidot. Acīmredzot viņš to ļoti gribēja. Viņš atgādināja drīzāk vecu mehāniķi nekā zinātnieku.

— Jums tā šķiet, doktor? Es klausos.

— Okeānā ir dzīvība, — biologs teica. — Okeānā ir, bet uz sauszemes nav.

— Kāpēc? Uz sauszemes arī bijusi dzī­vība. Balmins taču atradis tās pēdas.

— Jā. Bet tās ir vairāk nekā piecus miljo­nus gadu vecas. Pēc tam viss, kas dzīvojis uz sauszemes, ticis iznīcināts. Tas, ko es teikšu, skan fantastiski, astrogator, un man patiesībā nav nekādu pierādījumu, taču … tas tā ir. Pieņemsim, ka kādreiz, pirms mil­joniem gadu, šeit nolaidusies raķete no citas sistēmas. Varbūt no Novas apgabala.

Tagad viņš runāja ātrāk, bet joprojām tik­pat mierīgi:

— Mēs zinām, ka pirms Līras dzetas eks­plozijas šīs sistēmas sesto planētu apdzīvo­jušas saprātīgas būtnes. Tām bijusi augsti attīstīta tehnoloģiska tipa civilizācija. Iedo­māsimies, ka šeit nolaidies līriešu izlūkkuģis un ka notikusi katastrofa vai arī kāds cits nelaimes gadījums, kurā visa komanda gājusi bojā. Nu, teiksim, reaktora sprādziens, ķēdes reakcija … vārdu sakot, vrakā, kas nolaidies uz planētas Regis, nepalicis vairs nevienas dzīvas būtnes. Izglābušies vienīgi… auto­māti. Ne tādi, kā mūsējie. Ne cilvēkveidīgi..

Līrieši, cik var spriest, arī nav bijuši cilvēk­veidīgi. Tātad šie automāti izglābušies un atstājuši kuģi. Tie bijuši augsti specializēti homeostatiski mehānismi, kas spēja pārciest vissmagākos apstākļus. Tagad nebiia vairs neviena, kas tiem pavēlētu. Tā viņu daļa. kas pēc domāšanas struktūras bijusi vislīdzīgākā līriešiem, varbūt centusies salabot kuģi, kaut gan situācijā, kāda bija radusies, tam nebija nekādas jēgas. Bet jūs jau zināt, kā tas ir. Remontrobots darīs savu darbu, vienalga, vai tas kādam vaiadzīgs vai ne. Taču pēc tam virsroku guvuši citi automāti. Tie kļuvuši ne­atkarīgi no pirmējiem. Varbūt vietēiā fauna mēģinājusi tiem uzbrukt. Šeit eksistējuši ķirzakveidīgi rāpuļi, tātad bijuši arī plēsoņas, bet zināma tipa plēsonis irzbrūk visam, kas kustas. Automāti sākuši ar tiem cīnīties un pieveikuši tos. šai cīņai automātiem vaja­dzēja pielāgoties. Tie pārveidojās tā, lai vislabāk piemērotos planētas apstākļiem. Vissvarīgākais, manuprāt, ka šie automāti nepieciešamības gadījumā bija spējīgi produ­cēt citus. Tātad, sacīsim, lidojošo ķirzaku ap­karošanai bija vajadzīgi lidojoši mehānismi. Nekādas konkrētas detaļas man, protams, nav zināmas. Es tikai iedomājos līdzīgu si­tuāciju dabiskas evolūcijas apstākļos. Varbūt te nebija lidojošu ķirzaku, varbūt bija paze­mes rāpuļi, kas raka alas. Nezinu. Lai kā tas arī būtu, laikam ritot, šie mehānismi, kas eksistējuši uz sauszemes, lieliski piemēro­jušies apstākļiem un tiem izdevies uzvarēt visu planētas dzīvnieku valsti. Un augu ari.

— Augu arī? Kā jūs to izskaidrojat?

— Lāgā nezinu. Es varētu izvirzīt pat vai­rākas atšķirīgas hipotēzes, bet labāk neda­rīšu to. Bez tam nepateicu visbūtiskāko. Ek­sistējot uz planētas, šie pēcteču mehānismi pēc daudziem simtiem paaudžu vairs nelīdzi­nājās tiem, no kā bija radušies, tas ir — līriešu civilizācijas produktiem. Jūs saprotat? Tas nozīmē, ka bija sākusies nedzīva evolū­cija. Mehānisku iekārtu evolūcija. Kas ir liomeostata pamatprincips? Saglabāties mai­nīgos, pat visnaidīgākos, vissmagākos ap­stākļos. Šīs homeostatisko metāla sistēmu evolūcijas tālākajām formām galvenās bries­mas nebūt nedraudēja no vietējiem dzīvnie­kiem vai augiem. Tām bija jāatrod enerģijas un materiālu avoti, no kā producēt rezerves daļas un pēcteču organismus. Tāpēc, meklē­jot, metālu rūdas, bija attīstījies kaut kas līdzīgs kalnrūpniecībai. Iesākumā to priekš­tečiem, kas te ieradās ar hipotētisko kuģi, bez šaubām, bija radiācijas enerģijas dzinēji. Taču uz planētas Regis vispār nav radioak­tīvo elementu, un tātad šis enerģijas avots tiem bija slēgts. Nācās meklēt citu. Acīm­redzot radās asa enerģētiska krīze, un tad, manuprāt, šo iekārtu savstarpēja cīņa. Vien­kārši cīņa par saglabāšanos, par eksistenci. Uz tās taču arī balstās evolūcija. Uz selekci­jas. Iekārtas, kas intelektuālā ziņā stāvēju­šas augstu, bet nav varējušas saglabāties, teiksim, savu gabarītu dēļ, kuri, savukārt, prasījuši ievērojamus enerģijas daudzumus, nav varējušas izturēt konkurenci ar inte­lektuāli mazāk attīstītām, bet ekonomis­kākām un enerģētiski produktīvākām iekār­tām …

— Pagaidiet jel. Lai nu paliek fantastika, bet evolūcijā taču, evolūcijas spēlē vienmēr laimē būtne ar vairāk attīstītu nervu sis­tēmu, vai ne? Šai gadījumā nervu sistēmas vietā bijusi, teiksim, kāda elektronu sistēma, bet princips paliek tas pats.

— Tas ir pareizi tikai attiecībā uz vienda­bīgiem organismiem, kas radušies uz planē­tas dabiskās evolūcijas ceļā, taču ne uz tiem, kas ieradušies no citām sistēmām.

— Nesaprotu.

— Gluži vienkārši — dzīvības funkcionē­šanas bioķīmiskie apstākļi uz Zemes ir un vienmēr ir bijuši gandrīz vienādi. Aļģu, amē­bu, augu, zemāko un augstāko dzīvnieku pa­matā ir gandrīz identiskas šūnas, tiem ir gandrīz vienāda, proti, olbaltumu viel­maiņa, un tik līdzīgos starta apstākļos par diferencējošo faktoru kļūst tas, kuru jūs mi­nējāt. Tas nav vienīgais faktors, taču katrā ziņā viens no vissvarīgākajiem. Bet šeit bija citādi. Visaugstāk attīstītie mehānismi, kas bija nolaidušies uz planētas Regis, smēlās enerģiju no pašu radioaktīvajām rezervēm, bet vienkāršākajām iekārtām, kaut vai kādām remontsistēmām, varēja būt ar saules ener­ģiju lādējamas baterijas. Tādā gadījumā šīs vienkāršās iekārtas būtu ārkārtīgi privileģē­tas, salīdzinot ar pirmējām.

— Bet šie, tas ir, augstāk stāvošie mehā­nismi, taču tieši varēja tām nolaupīt saules baterijas… un galu galā, kurp ved šis strīds? Varbūt nav vērts par to diskutēt, Lauda?

— Nē, tā ir būtiska problēma, astrogator, tas ir loti svarīgs punkts, tāpēc ka, pēc manām domām, te izraisījusies ļoti savdabīga; nedzīva evolūcija, ko ievadījuši ārkārtēji, sa­gadīšanās radīti apstākļi. īsi sakot,, es iedo­mājos to šādi: šajā evolūcijā uzvarējušas, pirmkārt, iekārtas, kas spējušas sekmīgāk miniaturizēties, un, otrkārt, vietsēži. No pir­majām radušies tā saucamie melnie mākoņi. Es personiski domāju, ka tie ir loti mazi pseidokukaiņi, kas vajadzības gadījumā, savā ziņā pašu interesēs, var apvienoties lielās augstākas kārtas sistēmās. Tieši mākoņu veidā. Tādu ceļu gājusi kustīgo mehānismu evolūcija. Turpretī vietsēžu mehānismi ievadījuši to dīvaino metāla veģetācijas veidu, kuru pārstāv šķietamo pilsētu drupas …

— Tātad, pēc jūsu domām, tās nav pilsē­tas?

— Protams, nē. Tās nav nekādas pilsētas, bet gan vietsēžu — nedzīvu veidojumu — lieli konglomerāti, kuri spēj vairoties, bet saules enerģiju smejas ar īpašu orgānu palīdzību … tādas, manuprāt, ir šīs trīsstūrainās plāksnī­tes …

— Tātad jūs uzskatāt, ka šī «pilsēta» jo­projām veģetē?

— Nē. Man ir tāds iespaids, ka mums ne­zināma iemesla dēļ šī «pilsēta» vai, parei­zāk, šis «metāla mežs» cīņu par eksistenci zaudējis un tagad tie ir vienīgi rūsējoši lūžņi. Saglabājusies tikai viena forma: kustīgās iekārtas, kas sagrābušas visus planētas kon­tinentus.

— Kāpēc?

— Nezinu. Esmu ķēries pie dažādiem aprē­ķiniem. Var būt, ka pēdējo trīs miljonu gadu laikā planētas Regis III saule atdzisusi ātrāk nekā iepriekš, tā ka šie lielie vietsēžu «orga­nismi» vairs nav spējuši saņemt no tās pie­tiekamus enerģijas daudzumus. Bet tie ir ti­kai miglaini minējumi.

— Pieņemsim, ka viss ir tā, kā jūs sakāt. Vai domājat, ka šiem «mākoņiem» ir kāds vadības centrs virs zemes vai planētas dzī­lēs?

— Domāju, ka nekā tamlīdzīga nav. Var būt, ka šie mikromehānismi, savienodamies noteiktā kārtībā, paši kļūst par šādu centru, par kaut ko «nedzīvām smadzenēm» līdzīgu. Dalīšanās tiem var nākt par labu. Tie veido brīvus, paretus spietus, tāpēc var pastāvīgi atrasties saules gaismā vai arī sekot ne­gaisa mākoņiem, jo nav izslēgts, ka šie mehā­nismi smeļas enerģiju no atmosfēras lādi­ņiem. Taču briesmu vai — plašāk ņemot — pēkšņu izmaiņu brīdī, kad tiek apdraudēta to eksistence, tie apvienojas …

— Tomēr kaut kam taču ir jāizraisa šī ap­vienošanās reakcija, bez tam, kur «spietoša­nas» laikā atrodas visas sistēmas neparasti komplicētā atmiņa? Elektronu smadzenes taču ir «gudrākas» par visiem saviem ele­mentiem, Lauda. Ja smadzenes demontētu, vai tad šie elementi varētu pēc tam paši ieņemt attiecīgās vietas? Vispirms vajadzētu sastādīt visu smadzeņu plānu …

— Tas nav obligāti. Pietiktu, ja katrs ele­ments «atcerētos», ar kādiem citiem elemen­tiem tas tieši savienojas. Piemēram, elementa numur viens noteiktām virsmām jāsakļaujas ar sešiem citiem elementiem; savukārt ikviens no tiem tāpat «zina» savus kaimiņus. Tādē­jādi informācijas daudzums, kas ietverts atse­višķā elementā, var būt loti niecīgs, bet bez tās ir vajadzīgs tikai zināms ierosinātājs, zināma tipa signāls «uzmanību! briesmas!», pēc kura visi elementi izkārtojas attiecīgajās konfigurācijās, un acumirklī rodas «smadze­nes». Bet tā ir tikai primitīva shēma, astrogator. Domāju, ka jautājums ir sarežģītāks, kaut vai tāpēc vien, ka šādi elementi, bez šaubām, diezgan bieži iet bojā. Tomēr tas nedrīkstētu ietekmēt veselā darbību …

— Labi. Mums nav laika ilgāk iztirzāt šāda veida detaļas. Vai jūs savā hipotēzē saskatāt kādus konkrētus un mums noderī­gus secinājumus?

— Zināmā nozīmē jā, bet tikai negatīvus. Miljoniem gadu ilgā mehāniskā evolūcija ir parādība, ar kādu cilvēks līdz šim Galaktikā nav sastapies. Lūdzu pievērst uzmanību pa­matproblēmai. Visas mums zināmās mašīnas kalpo nevis pašas sev, bet kādam citam. Tā­dējādi no cilvēku viedokļa planētas Regis vairojošos metāla brikšņu vai tās dzelzs mā­koņu pastāvēšana ir bezjēdzīga — tiesa gan, par tikpat «bezjēdzīgiem» var nosaukt, pie­mēram, kaktusus Zemes tuksnešos. Lietas būtība slēpjas tajā apstāklī, ka šie mehā­nismi lieliski piemērojušies cīņai ar dzīva­jām būtnēm. Man radies iespaids, ka tie no­nāvējuši savus pretiniekus tikai šīs cīņas pašos sākumos, kad uz sauszemes kupli zē­lusi dzīvība. Izrādījās, ka patērēt enerģiju nokaušanai nav ekonomiski. Tāpēc tie liek lietā citas metodes, kuru sekas bija gan «Kon­dora» katastrofa, gan gadījums ar Kertelenu, gan, beidzot, — Regnara grupas bojā eja …

— Kādas tad ir šīs metodes?

— Es noteikti nezinu, kas ir to pamatā. Varu vienīgi izteikt savu personisko uzskatu: Kertelena casus taču nav nekas cits kā gan­drīz visas informācijas iznīcināšana, ko satur cilvēka smadzenes. Droši vien arī dzīv­nieka. Tā sakropļotām dzīvām būtnēm neiz­bēgami jāiet bojā. Bet vienlaikus tā ir vien­kāršākā, ātrāka, ekonomiskāka metode nekā nonāvēšana … Mans secinājums, kas no tā izriet, diemžēl, ir pesimistisks. Varbūt tas vēl par daudz mīksti teikts … Mēs esam nesalī­dzināmi sliktākā situācijā par viņiem un tur­klāt vairāku iemeslu dēļ. Vispirms, iznīcināt dzīvu būtni var daudz vieglāk nekā mehā­nismu vai tehnisku iekārtu. Tālāk, tās attīs­tījušās tādos apstākļos, ka vienlaikus cīnīju­šās ar dzīvajām būtnēm un ar saviem metāla «brāļiem», ar saprātīgajiem automātiem. Tā­tad viņi karojuši vienlaikus divās frontēs, cenšoties iznīcināt gan jebkurus dzīvo orga­nismu adaptācijas mehānismus, gan arī sa­prātīgu mašīnu inteliģences izpausmes. Šāda miljoniem gadu ilga cīņa vainagojusies ar iz­nīcinātājas darbības neparastu universālismu un pilnīgumu. Baidos, ka viņus uzvarēt mēs varētu tikai tai gadījumā, ja tos visus iznī­cinātu, bet tas ir gandrīz neiespējami…

— Jums tā šķiet?

— Jā. Tas nozīmē, ka acīmredzot, attie­cīgi koncentrējot līdzekļus, varētu iznīcināt visu planētu … bet tas taču nav mūsu uzde­vums, nemaz nerunājot par to, ka mums ne­pietiks spēku. Situācija patiešām ir savā ziņā vienreizēja, jo — kā es to saprotu — mēs īstenībā intelektuāli esam pārāki. Sie mehā­nismi nebūt nereprezentē prāta varenību, tie vienkārši ir lieliski pielāgoti pilanētas apstāk­ļiem … lai iznīcinātu visu saprātīgo un visu dzīvo. Turpretī tie paši ir nedzīvi. Tāpēc tas, kas tiem ir nekārtīgs, mums var izrādīties nāvējošs.

— Bet kā jūs varat būt pārliecināts, ka tiem nav saprāta?

— Es varētu izvairīties no atbildes, aizbil­dinoties ar neziņu, bet tomēr pateikšu. Ja vispār esmu par kaut ko pārliecināts, tad tieši par to. Kāpēc viņi nav intelektuāls spēks? Skaidrs! Ja viņi tāds būtu, jau sen viņi būtu tikuši ar mums galā. Ja jūs domās izsekosiet pēc kārtas visiem notikumiem uz planētas Regis kopš mūsu nolaišanās brīža, tad ievērosiet, ka viņi darbojas bez jebkāda stratēģiska plāna. Viņi uzbrūk, kā un kad vien pagadās.

— Nu … tas, kādā veidā viņi pārtrauca Regnara sakarus ar mums un pēc tam uz­bruka izlūkmašīnām …

— Bet viņi taču vienkārši dara to pašu, ko darījuši pirms gadu tūkstošiem. Augstākie automāti, kurus viņi ir iznīcinājuši, taču ari savstarpēji droši vien sazinājās tieši ar ra­dioviļņu palīdzību. Izjaukt šādas informāci­jas apmaiņu, pārtraukt sakarus — tas bija viens no mehānisko veidojumu pirmajiem uzdevumiem. Atrisinājums radās zināmā mērā nevilšus, jo metāla mākonis ekranē tik labi kā nekas cits visā pasaulē. Bet tagad? Kas mums jādara tālāk? Mums jāsargās pa­šiem un jāsargā automāti, mašīnas, bez kurām mēs nebūtu nekas, — turpretī viņiem ir pilnīga manevrēšanas brīvība, vietēji, praktiski neizsmeļami atjaunošanās avoti, viņi var vairoties, ja mēs iznīcināsim daļu no viņiem, turklāt nekādi līdzekļi, kas ir nāvējoši dzīvībai, viņiem nevar kaitēt. Nekas cits neatliks, kā laist darbā mūsu visvarmā­cīgāko ieroci: antimatēriju … bet iznīcināt viņus visus šādā veidā nav iespējams. Vai ievērojāt, kā viņi rīkojas pēc trieciena? Vien­kārši izklīst… turklāt mums pastāvīgi jāatrodas aizsegā, bet tas ierobežo mūsu stra­tēģiju, kamēr viņi var pēc patikas dalīties, pārvietoties no vienas vietas uz citu … un, ja mēs viņus sakautu šajā kontinentā, viņi pārceltos uz citu. Lai gan galu galā iznīcināt viņus visus nav mūsu uzdevums. Es uzskatu, ka mums jālido projām.

— Ak tā gan …

— Jā. Ja jau mums ir darīšana droši vien ar apsihiskiem nedzīvās evolūcijas veidoju­miem, tad nevaram apspriest tādus jautāju­mus kā atriebību vai atmaksu par «Kon­doru», par tā komandas likteni. Tas būtu tas pats, kā nopērt okeānu par to, ka tas noslī­cinājis kuģi un cilvēkus.

— Jūsu vārdos būtu daudz taisnības, ja īstenībā viss būtu tieši tā, — Horpahs pie­celdamies teica. Viņš ar abām rokām atbal­stījās uz sašvīkotās kartes. — Taču galu galā tā ir hipotēze, bet mēs nevaram atgriezties ar hipotēzēm. Vajadzīga pārliecība. Nevis atriebība, bet gan pārliecība. Precīza diag­noze, noskaidroti fakti. Ja mēs tos noskaidro­sim, ja man «Neuzvaramā» tilpnēs būs ieslēgti šīs … šīs lidojošās mehāniskās fau­nas paraugi, ja tāda patiešām eksistē, tad, protams, es atzīšu, ka te mums vairāk nekas nav darāms. Lai tad bāze nosaka tālāko rīcību. Starp citu, nav nekādas garantijas, ka šie radījumi paliks uz planētas, varbūt viņi turpinās attīstīties, līdz beidzot apdrau­dēs arī kosmonautiku šajā Galaktikas ra­jonā.

— Pat ja tam būs lemts notikt, tad ne agrāk kā pēc simtiem tūkstošiem vai, drīzāk gan, pēc miljoniem gadu. Jūs, astrogator, arvien vēl, bīstos, spriežat tā, it kā mēs stā­vētu aci pret aci ar domājošu pretinieku. Tas, kas reiz bijis saprātīgu būtņu darba rīks, pēc viņu izzušanas kļuvis patstāvīgs un miljonu gadu gaitā faktiski pārvērties par planētas dabas spēku sastāvdaļu. Dzīvība palikusi okeānā, jo tur mehāniskā evolūcija nesnie­dzas, taču tā neļauj šīs dzīvības formām iz­nākt uz sauszemes. Tādēļ atmosfērā ir zi­nāms skābekļa daudzums, ko izdala okeāna aļģes, un kontinenti ir tuksnešaini, jo mehā­niskie veidojumi neko neceļ, nerada nekādas vērtības, viņiem nav nekādas civilizācijas, nav vispār nekā, izņemot viņus pašus, tāpēc mums jāizturas pret viņiem kā pret dabas spēku. Daba arī nepazīst ne vērtējumus, ne vērtības. Šie veidojumi vienkārši pastāv paši par sevi, viņi pastāv un rīkojas tā, lai turpi­nātu pastāvēt…

— Kā jūs izskaidrojat lidmašīnu bojā eju? Tās taču sargāja spēka lauks …

— Spēka lauku var sagraut ar citu spēka lauku. Bez tam, astrogator, lai sekundes daļā iznīcinātu visu atmiņu, kas mājo cilvēka smadzenēs, vajag mirklī ap viņa galvu radīt magnētisko lauku ar tādu spriegumu, kādu būtu grūti nodrošināt pat mums, izmantojot visus uz kuģa esošos līdzekļus. Tam būtu vajadzīgi gigantiski pārveidotāji, transfor­matori, elektromagnēti…

— Un jūs domājat, ka viņiem tas viss ir?

— Nebūt nē! Viņiem nekā nav. Tie vien­kārši ir ķieģelīši, no kuriem nepieciešamība uzcel visu, kas vajadzīgs. Pienāk signāls: «Briesmas!» Uzradies kaut kas, ko ļauj at­klāt izraisītās vides izmaiņas, piemēram, elektrostatiskā lauka izmaiņas … Lidojošais spiets nekavējoties izveido šīs «mākoņsmadzenes», un to kolektīvā atmiņa pamostas: tādas būtnes jau bijušas, ar tām vajadzējis rīkoties tā un tā, un tad tās gājušas bojā … Un viņi atkal rīkojas, kā jau rīkojušies to­reiz.

— Labi, — sacīja Horpahs, kas jau ilgāku laiku vairs nedzirdēja vecā biologa vārdus. — Es atlieku startu. Tagad sasauksim pa­domi; es to labprāt nedarītu, jo sagaidāma plaša diskusija, uzliesmos zinātniskas kaislī­bas, bet cita padoma neredzu. Pēc pusstun­das galvenajā bibliotēkā, doktor Lauda…

— Lai mani pārliecina, ka es maldos, un tad uz kuģa jums būs par vienu patiesi ap­mierinātu cilvēku vairāk … — doktors mie­rīgi sacīja un tikpat klusu, kā bija ienācis, atstāja kajīti. Horpahs izslējās, piegāja pie sienas informatora un, nospiedis iekšējā skaļ­ruņu tīkla slēdzi, izsauca pēc kārtas visus zinātniekus.

Izrādījās, ka vairumam zinātnieku bija padomā līdzīgas hipotēzes kā Laudam; viņš tikai bija pirmais, kas savu formulēja tik kategoriski. Strīdi uzliesmoja vienīgi jautā­jumā par «mākoņa» saprātīgumu. Kibernētiķi drīzāk bija noskaņoti atzīt to par domā­jošu sistēmu, kas apveltīta ar spēju stratē­ģiski darboties. Laudam asi uzbruka; Horpahs apzinājās, ka šo uzbrukumu kaislīgumam par iemeslu ir ne tik daudz Laudas hipotēze kā tas, ka viņš pārspriedis to nevis ar kolēģiem, bet gan ar pašu komandieri. Par spīti ciešajām saitēm, kas tos vienoja ar komandu, zinātnieki kuģī tomēr veidoja tādu kā «valsti valstī» un ievēroja noteiktu nerakstītu rīcības kodeksu.

Galvenais kibernētiķis Kronotoss iejautā­jās, kādā veidā, pēc Laudas domām, «māko­nis», kaut gan tas nav apveltīts ar saprātu, iemācījies uzbrukt cilvēkiem.

— Bet tas taču pavisam vienkārši, — at­teica biologs. — Miljoniem gadu tas nav darījis nekā cita. Te es domāju cīņu ar pla­nētas pirmatnējiem iedzīvotājiem, proti, ar dzīvniekiem, kam bijusi centrālā nervu sis­tēma. Mākonis iemācījies uzbrukt viņiem tā­pat, kā Zemes kukainis uzbrūk savam upu­rim. Un dara to ar analoģisku precizitāti, ar kādu lapsene prot izšļākt indi sienāža vai vaboles nervu ganglijos. Tas nav saprāts, bet gan instinkts …

— Bet kādā veidā mākonis uzzināja, kā jāuzbrūk lidmašīnām? Ar lidmašīnām tas līdz šim nebija sastapies …

— To mēs nevaram zināt, kolēģi. Šie mehānismi cīnījušies, kā es jau tiku jums teicis, divās frontēs. Ar Regis iedzīvotājiem — dzīvajiem un nedzīvajiem, tas ir, ar citiem automātiem. Tādējādi šiem automātiem gribot negribot nācās izmantot dažādus enerģijas veidus aizsardzībai un uzbrukumam …

— Bet ja nu viņu vidū nebija lidojošo…

— Man šķiet, es saprotu, kas doktoram padomā, — piezīmēja Galvenā Kibernētika vietnieks Saurahans.

— Šie lielie automāti, makroautomāti, sazinājušies cits ar citu, lai apvienotos un darbotos kopīgi, un visvieglāk bijis tos iznīcināt izolējot, sadalot; bet te vislabākā metode bija sakaru bloķēšana …

— Runa nav par to, vai var izskaidrot «mākoņa» izturēšanās atsevišķas formas, nebalstoties uz hipotēzi par tā saprātu, — atteica Kronotoss, — jo Okhema bārdas nazis mūs neierobežo. Mūsu uzdevums, vismaz patlaban, nav vis radīt hipotēzi, kas visekonomiskākiem līdzekļiem izskaidrotu visu, bet gan tādu, kas garantētu visdrošāko rīcību. Tāpēc drīzāk gan jāatzīst, ka «mākonis» var būt apveltīts ar saprātu, jo tas būtu piesardzīgāk. Tad mēs rīkosimies uzmanīgāk. Turpretī, ja piekristu Laudam, ka mākonim nav ; saprāta, bet patiesībā tas viņam būtu, tad mēs riskējam par šo kļūdu samaksāt augstu cenu … Es saku to nevis kā teorētiķis, bet pirmām kārtām kā stratēģis.

— Nezinu, ko tu gribi pārliecināt — mākoni vai mani, — mierīgi atbildēja Lauda.Es nebūt neesmu piesardzības pretinieks, bet mākoņa saprāts neatšķiras no kukaiņa, vai pareizāk, nevis no atsevišķa kukaiņa, bet, teiksim, no skudru pūžņa saprata. Taču, ja būtu bijis citādi, mēs vairs nebūtu starp dzīvajiem.

— Pierādi to.

— Mēs nebijām mākonim pirmais homo tipa pretinieks, jo tam jau bijusi saskare ar tādiem: atgādinu, ka pirms mums šeit bija «Kondors». Tad nu, lai iekļūtu spēka laukā, šim mikroskopiskajām «mušiņām» pietika ierakties smiltīs, jo ilauks sniedzas tikai līdz smilšu virsmai. Mākonis pazina «Kondora» spēka lauku, tātad tam varēja iekrist prātā šāds uzbrukuma veids. Tomēr nekā līdzīga tas neizdarīja. Tātad vai nu «mākonis» ir mujķis, vai arī tas darbojas instinktīvi …

Kronotoss negribēja padoties, bet te iejaucās Horpahs, ierosinādams atlikt tālāko diskusiju. Viņš palūdza iesniegt konkrētus priekšlikumus, kuri izrietētu no tā, kas ir noteikts ar pietiekamu varbūtību. Nīgrens iejautājās, vai nevarētu ekranēt cilvēkus, uzliekot viņiem metāla ķiveres un tā novēršot magnētiskā lauka iedarbību. Tomēr fiziķi secināja, ka tas nedos efektu, jo ļoti spēcīgs lauks rada metālā virpuļveida strāvas, kas sakarsē ķiveri līdz augstai temperatūrai. Kad ķivere sāks dedzināt, neatliks nekas cits, kā noraut to no galvas, bet sekas ir zināmas iepriekš.

Bija jau nakts. Vienā zāles kaktā Horpahs sarunājās ar Laudu un ārstiem, atsevišķā pulciņā stāvēja kibernētiķi.

— Tas tomēr ir neparasti, ka būtnes ar augsti attīstītu intelektu, šie makroautomāti, nav guvušas uzvaru, — kāds sacīja. — Tas būtu izņēmums likumam, ka evolūcija iet komplikāciju, homeostāzes pilnveidošanās virzienā … informācijas jautājumi, tās iz­mantošana …

— Šiem automātiem nebija izredžu tieši tāpēc, ka tie jau pašā sākumā bijuši tik aug­sti attīstīti un sarežģīti, — attrauca Saurahans. — Saproti jel, tie bijuši augsti specia­lizēti sadarbībai ar saviem konstruktoriem, līriešiem, bet, kad līrieši izzuda, automāti kļuva it kā par kropļiem, jo bija zaudējuši vadību. Turpretī tās formas, no kurām radu­šās tagadējās «mušiņas» (es nebūt neapgal­voju, ka tās eksistējušas jau toreiz, uzskatu to pat par neiespējamu, tām vajadzēja ras­ties vēlāk), bijušas relatīvi primitīvas, un tāpēc tām pavērušies daudzi attīstības ceļi.

.— Varbūt bijis pat vēl svarīgāks fak­tors, — piebilda doktors Sakss, pienākdams pie kibernētiķiem. — Runa ir par mehānis­miem, bet tiem nekad nepiemīt tādas pašremontēšanās tendences kā dzīvam dzīvnie­kam, dzīviem audiem, kas pēc ievainojuma paši spēj atjaunoties. Makroautomātam, pat ja tas spētu salabot citu automātu, šim no­lūkam nepieciešami instrumenti, vesels ma­šīnu parks. Tāpēc vajadzēja tikai makroautomātus nošķirt no tādiem instrumentiem, un tie kļuva bezspēcīgi. Un tad viņi kļuva par gandrīz neaizsargātu laupījumu lidojošiem veidojumiem, kas bija daudz nejūtīgāki pret bojājumiem …

— Tas ir neiedomājami interesanti, — pēk­šņi pateica Saurahans. — No tā izriet, ka automāti, lai tie patiešām būtu universāli, jābūvē pavisam citādi, nekā mēs to darām: pamatā jāņem mazi elementāri ķieģelīši, pseidošūnas, kas spēj cita citu aizstāt…

— Tas nav nekas īpaši jauns, — pasmai­dīja Sakss, — jo dzīvo formu evolūcija no­tiek tieši tā, un nav nekāda nejaušība… Tāpēc arī nav nejaušība, ka «mākonis» sa­stāv no šādiem apmaināmiem elementiem … Tas ir materiāla jautājums: bojātam makroautomātam nepieciešamas rezerves daļas, ko var ražot tikai augsti attīstīta rūpniecība, turpretī sistēma, kas sastāv no pāris kristāliņiem, termistoriem vai citām vienkāršām detaļām, šāda sistēma var iet bojā, un tas neko nekaitēs, jo to nekavējoties aizstās viena no miljardiem līdzīgajām.

Redzēdams, ka no viņiem nekas daudz nav gaidāms, Horpahs atstāja sapulcējušos, kuri, nogrimuši diskusijā, to gandrīz nepamanīja. Viņš devās uz vadības kabīni, lai informētu Rohana komandu par «nedzīvās evolūcijas» hipotēzi. Kad «Neuzvaramais» uzņēma saka­rus ar superkopteru, kas atradās krāterī, bija jau tumšs. Pie mikrofona pienāca Gārbs.

— Man šeit ir palikuši tikai septiņi cil­vēki, — viņš sacīja, — tai skaitā divi ārsti pie šiem nelaimīgajiem. Pārējie pašreiz guļ, vienīgi telegrāfists sēž ar mani. Jā … mums ir pilns spēka ilauks. Bet Rohans vēl nav at­griezies.

— Vēl nav atgriezies?! Kad viņš izbrauca?

— Ap sešiem pēc pusdienas. Viņš paņēma sešas mašīnas un visus pārējos cilvēkus… norunājām, ka viņš atgriezīsies pēc saules rieta. Saule norietējusi pirms desmit minū­tēm.

— Vai jums ar viņu ir radiosakari?

— Esmu tos pazaudējis pirms stundas.

— Gārb! Kāpēc jūs par to man neziņojāt tūlīt?!

— Rohans taču teica, ka sakari uz laiku pārtrūks, jo viņi iebrauks kādā no šīm dziļa­jām aizām, jūs zināt. To nogāzes ir apaugušas ar šiem metāla draņķiem, kas dod tādu atstarojumu, ka praktiski nevar būt ne runas par signālu uztveršanu .. .

— Lūdzu man nekavējoties paziņot, kad Rohans atgriezīsies … viņš par to atbil­dēs … tā mēs ātri vien varam pazaudēt vi­sus …

Astrogators vēl runāja, kad viņu pārtrauca Gārba sauciens:

— Viņi brauc šurp, astrogator! Redzu ugu­nis, tās virzās pa nogāzi uz augšu, tas ir Rohans … viena — divas — nē, tur ir tika: viena mašīna … tūlīt es uzzināšu visu ..

— Es gaidu.

Gārbs, redzēdams starmešu ugunis, kas šūpojās virs pašas zemes, ik pa brīdim skar­damas nometni un atkal pazuzdamas iepla­kās, satvēra raķešu pistoli, kas mētājās tur­pat līdzās un divas reizes izšāva gaisā. Efekts bija lieilisks — visi gulošie acumirklī uzrausās kājās, mašīna pa to laiku apmeta slaidu loku, telegrāfists, kas dežurēja cen­trālē, atvēra eju enerģētiskajā sienā, pa zi­lām spuldzēm iezīmētu joslu ieripoja putek­ļiem klāta kāpurķēžu mašīna un sastinga kāpas pakājē, uz kuras atradās superkopters. Sev par izbīli Gārbs atbraucējā pazina mazo trīsvietīgo izlūkamfībiju, radiomašīnu. Stei­dzīgi iestādināto starmešu gaismā viņš kopā ar citiem metās pretī mašīnai, kas vēl nebija apstājusies, kad no tās izlēca cilvēks sa­plēstā kombinezonā ar tik briesmīgi dub­ļiem un asinīm notraipītu seju, ka Gārbs ne­pazina viņu, iekams cilvēks nebija sācis runāt.

— Gārb, — tas ievaidējās, satverdams zinātnieku aiz pleciem, un kājas tam saļodzījās. Klāt pieskrēja citi, atbalstīja viņu, saukdami:

— Kas noticis?! Kur pārējie …?

— Nav… vairs… pārējo … neviena …—izdvesa Rohans, un, zaudēdams samaņu, at­krita viņiem uz rokām.

Ap divpadsmitiem naktī ārstiem izdevās atgriezt viņu pie samaņas. Gulēdams zem barakas alumīnija jumta, skābekļa teltī, viņš pastāstīja to, ko pusstundu vēlāk Gārbs pa­ziņoja pa radio «Neuzvaramajam».