Neuzvaramais

Pirmais

Smacīga, lipīga tumsa apņēma viņu no vi­sām pusēm, trūka elpas. Izmisīgām kustī­bām viņš pūlējās atstumt no sevis it kā ne­materiālas spirāles, kas vijās visapkārt. Grimdams arvien dziļāk šajā tumsā ar pietūkušajā kaklā iestrēgušu kliedzienu, viņš velti meklēja ieroci, jo bija kails. Pēdējo reizi viņš sasprindzināja visus spēkus, lai iekliegtos. Apdullinoša skaņa izrāva viņu no miega. Rohans izilēca no gultas pusnesamaņā, apzi­nādamies tikai to, ka visapkārt ir tumsa, kurā bez mitas skan trauksmes signāls. Tie vairs nebija murgi. Viņš iededza gaismu, steigšus uzvilka kombinezonu un metās uz liftu. Pie tā jau visos stāvos drūzmējās cil­vēki. Bija dzirdama signālu stieptā skaņa, sarkanie uzraksti TRAUKSME liesmoja uz sienām. Viņš ieskrēja vadības kabīnē. Astro­gators, ģērbies tāpat kā dienā, stāvēja iepretī galvenajam ekrānam.

— Esmu jau atsaucis trauksmi, — viņš mierīgi sacīja. — Tas ir tikai lietus, Rohan, bet palūkojieties. Ļoti skaists skats.

Patiesi, ekrānā, kas rādīja naksnīgās debe­sis, zaigoja neskaitāmas izlādēšanās dzirk­stis. Lietus lāses krizdamas sadūrās ar spēka lauka neredzamo jumu, kas kā milzu kupols klāja «Neuzvaramo» un, acumirklī pārvērzdamās mikroskopiskos liesmainos sprādzienos, lēja pār visu apkārtni mirgojošu gaismu, kas līdzinājās simtkārt pastiprinā­tai ziemeļblāzmai.

— Vajadzētu ieprogrammēt automātus labāk … — klusu noteica Rohans, jau pilnīgi atģidies. Miegs bija pārgājis. — Man jāpa­saka Terneram, lai viņš neieslēdz anihilāciju. Citādi vēja nesta smilšu sauja uzraus mūs kājās nakts vidū .. .

— Uzskatīsim to par mācību trauksmi, — atbildēja astrogators, kas šķita esam negai­dīti labā omā. — Pulkstenis ir četri. Varat atgriezties savā kabīnē, Rohan.

— Taisnību sakot, man vairs negribas. Vai jūs? …

— Esmu jau izgulejies. Man pietiek ar čet­rām stundām. Pēc sešpadsmit kosmosā pa­vadītiem gadiem miega un nomoda ritmam cilvēkā nav vairs nekā kopīga ar veco Zemes ieradumu. Es pārdomāju, kā maksimāli no­drošināt pētnieku grupas, Rohan. Stiept vi­sur līdz energobotus un izvērst spēka lauku ir diezgan apgrūtinoši. Kādas ir jūsu domas?

— Cilvēkiem varētu iedot individuālus emitorus. Taču arī tas neatrisinās visu, jo ar spēka lauku apjozts cilvēks nekam nevar pieskarties … jūs zināt, kā tas ir. Bet, ja enerģētiskā aizsarga rādiusu samazina par daudz, tad pašam draud apdedzināšanās. Esmu to jau redzējis.

— Es pat tiku domājis par to, lai nevienu nelaistu izlūkos un strādātu ar robotu palī­dzību, ar tālvadību, — astrogators atzinās. — Taču tas derēs dažām stundām, nu die­nai, bet man tā vien liekas, ka mēs te palik­sim ilgāk…

— Ko tad jūs domājat iesākt?

— Katrai grupai būs ar spēka lauku ap­jozta izejas bāze, bet atsevišķiem pētniekiem jāiegūst zināma kustības brīvība. Citādi mēs nodrošināsimies pret negadījumiem tik labi, ka nemaz netiksim uz priekšu. Nepiecieša­mais priekšnoteikums ir tāds, lai katram, kas strādā, spēka lauka neaizsargāts, aiz mugu­ras būtu aizsargāts cilvēks, kurš sekotu viņa kustībām. Nepazust no acīm — tas ir pirmais likums uz Regis III.

— Kur jūs nozīmēsiet mani?

— Vai jūs gribētu strādāt pie «Kon­dora»? … Redzu, ka ne. Labi. Atliek pilsēta vai tuksnesis. Varat izvēlēties.

— Es izvēlos pilsētu, astrogatora kungs. Man tā vien liekas, ka mīkla slēpjas tur…

— Iespējams, tātad rīt vai, pareizāk, šo­dien, tāpēc, ka jau aust gaisma, jūs ņem­siet savu vakardienas grupu. Došu jums vēl kādus divus arktanus. Dažus rokas lāzerus arī derētu paņemt, jo man ir tāds iespaids, ka «tas» darbojas no neliela attāluma …

— Kas «tas»?

— Bija man to zināt… Jā, un vēl! Vir­tuvi arī paķeriet līdz, tā lai jūs būtu pilnīgi neatkarīgi no mums un vajadzības gadījumā varētu strādāt bez pastāvīgām piegādēm no kuģa …

Sarkana saule, kas gandrīz nesildīja, pārvēlās pāri debesu velvei. Grotesku celtņu ēnas izstiepās un savienojās. Ceļojošās kāpas starp metāla piramīdām vējš nepārtraukti pārstūma no vienas vietas uz citu. Rohans sēdēja uz smagā transportiera un tālskatī lūkojās, kā Gralevs un Hens ārpus spēka; lauka robežām rakņājas melno, šūnām līdzīgo veidojumu pakājē. Siksna, kurā karājās ro­kas Hāzers, spieda viņam kaklu. Cik nu bija iespējams, viņš atbīdīja to atpakaļ, nenolaizdams acis no abiem cilvēkiem. Plazmas deg­lis Hena rokā spīdēja kā sīks, bet žilbinošs briljants. Transportiera kabīnē bija dzirdams ritmisks izsaukuma signāls, taču Rohans ne uz mirkli nepagrieza galvu atpakaļ. Viņš dzirdēja, kā transportiera vadītājs atbild bāl zei.

— Navigator! Komandiera pavēle! Mums nekavējoties jāatgriežas! — izsaucās uzbudi­nātais Jargs, pabāzis galvu pa torņa lūku.

— Jāatgriežas? Kālab?

— Nezinu. Visu laiku tiek atkārtots stei­dzīgs atgriešanās signāls un četras reize!! EV.

— EV?! Ak, kā man kauli notirpuši! Tas nozīmē, ka mums jāpasteidzas. Padod mikro­fonu un sagatavo raķetes.

Pēc desmit minūtēm visi ārējās joslas ļaudis jau sēdēja mašīnās. Rohans vadīja savu nelielo kolonu ar maksimālo ātrumu, kādu vien pieļāva paugurainais apvidus. Blanks, kas tagad pildīja sakarnieka pienākumus, piepeši pasniedza viņam austiņas. Rohans nokāpa lejā, mašīnas metāla iekšās, kur oda pēc sakarsušas plastmasas, un, stāvēdams no ventilatora plūstošajā vēsmā, kas viņam jauca matus, klausījās signālu apmaiņu starp Galagera grupu, kura strādāja rietumu tuk­snesī, un «Neuzvaramo». Taisījās tā kā uz negaisu. Jau no rīta barometri rādīja, ka spie­diens krītas, bet tikai tagad apvāršņa pa­malē izlīda tumšzili, plakani mākoņi. Debe­sis virs tiem bija skaidras. Par atmosfēras traucējumu trūkumu nevarēja sūdzēties — klausulēs sprakšķēja tā, ka sakarus uzturēja tikai ar morzes ābeces palīdzību. Rohans cen­tās uztvert nosacīto signālu grupas. Viņš bija sācis klausīties pārāk vēlu, tāpēc nevarēia aptvert, ap ko lieta grozās. Saprata tikai tik daudz, ka arī Galagera grupa pilnā iaudā at­griežas bāzē, bet uz kuģa izziņots gatavības stāvoklis un visi ārsti atsaukti uz saviem posteņiem.

— Medicīniskā gatavība, — Rohans sacīja Balminam un Gralevam, kas nogaidīdami lū­kojās viņā. — Acīmredzot kāds nelaimes gadījums. Bet droši vien nekas nopietns. Var­būt bija nogruvums, varēja kādu apbērt…

Viņš runāja tā, zinādams, ka Galagera ļaudīm jāuzsāk ģeoloģiski izrakumi iepriek­šējās izlūkošanas noteiktajā vietā. Taisnību sakot, viņš pats neticēja tam, ka noticis pa­rasts negadījums darba laikā. No bāzes vi­ņus šķīra tikai seši kilometri, bet Galagera grupa, liekas, bija atsaukta daudz agrāk, jo brīdī, kad kļuva redzams «Neuzvaramā» tum­šais, vertikālais siluets, viņi šķērsoja pavi­sam svaigas kāpurķēžu pēdas, bet šādā vējā tās nebūtu saglabājušās ne pusstundu.

Tuvojoties spēka lauka ārējai robežai, viņi sāka izsaukt vadības kabīni, lai viņiem at­vērtu eju. Gaidīt nācās neiedomājami ilgi, līdz uz izsaukumu tika saņemta atbilde. Bei­dzot iedegās zilās ugunis, un viņi iebrauca spēka lauka zonā. «Kondora» grupa jau bija klāt. Tātad tie, un nevis Galagera ģeologi bija atsaukti agrāk. Kāpurķēžu mašīnas stā­vēja gan līdzās brauktuvei, gan aizsprostoja piebrauktuvi; valdīja neaprakstāms saju­kums, cilvēki skraidīja, līdz ceļiem grimstot smiltīs, automāti spīdināja lukturīšus.

Jau metās krēsla. Kādu brīdi Rohans ne­varēja atģisties šai haosā. Pēkšņi no augšas izšāvās žilbinoši balts gaismas stabs. Lielā starmeša gaismā raķete atgādināja milzīgu bāku. Tālu tuksnesī starmetis sataustīja uguntiņu kolonu, kuras šūpojās gan uz aug­šu, gan uz leju, gan atkal uz sāniem, it kā tuvotos kāda kuģu armāda. Atkal iemirdzējās ugunis, norādīdamas ieeju spēka laukā. Ma­šīnas vēl nebija paspējušas apstāties, kad Galagera audis, kas sēdēja tajās, nolēca smiltīs. No nobrauktuves brauca šurp otrais starmetis; pa eju, kas bija izveidojusies starp sadrūzmētām, sāņus nobrauktām mašīnām, nāca pulciņš cilvēku, ielencis nestuves, uz kurām kāds gulēja.

Kad nestuves virzījās viņam garām, Rohans, atgrūdis priekšā stāvošos, apstulba. Pirmajā brīdī viņš nodomāja, ka patiešām noticis ne­laimes gadījums, bet uz nestuvēm gulošajam cilvēkam bija sasietas kājas un rokas.

Raustīdamies ar visu ķermeni, tā ka vir­ves, ar kurām tas bija sasiets, čīkstēja, šis cilvēks, plaši atvēris muti, gaudoja briesmīgā balsī. Grupa jau bija pagājusi garām, seko­dama starmeša aplim, bet Rohans, stāvēdams tumsā, arvien vēl saklausīja necilvēcisko gaudošanu, kas nebija līdzīga nekam jebkad dzirdētam. Balts gaismas plankums ar soļo­jošām figūriņām tajā saruka, paceldamies pa brauktuvi, tad pazuda plaši atvērtajā kra­vas lūkā. Rohans gribēja pajautāt, kas noti­cis, bet viņam apkārt bija «Kondora» grupas ļaudis, kas zināja tikpat daudz, cik viņš.

Pagāja labs brīdis, iekams viņš atģidās tiktāl, ka bija spējigs nodibinārt zināmu kār­tību. Apstādinātā mašīnu virkne, motoriem dūcot, sāka kustēties augšup pa brauktuvi, virs lifta iedegās spuldzes, cilvēku pūlis, kas stāvēja tā pakājē, pamazām saruka, un bei­dzot Rohans viens no pēdējiem uzbrauca augšā kopā ar smagi apkrautiem arktaniem, kuru miers viņam šķita kā sevišķi rafinēts iz­smiekls. Raķetē bija dzirdami informatoru un iekšējo telefonu stieptie zvani, pie sienām joprojām liesmoja ārstu izsaukuma trauk­smes signāli, kas gan tūlīt nodzisa. Kļuva aizvien brīvāk. Daļa komandas brauca lejup, uz kopkajīti, viņš dzirdēja sarunas gaitenī un soļu troksni. Uz robotu nodalījumu smagi aizslāja kāds nokavējies arktans, beidzot visi izklīda, bet Rohans stāvēja kā paralizēts, it kā viņš būtu zaudējis cerību apjēgt notikušo un būtu pārliecināts, ka nekāda izskaidrojuma nevar būt un nebūs.

— Rohan!

Viņa priekšā atradās Gārbs. Šis sauciens Rohanu atgrieza īstenībā. Viņš sarāvās.

— Tas esat jūs? … Doktor … vai jūs redzējāt? Kas tas bija?

— Kertelens.

— Kas?! Tas nevar būt…

— Es viņu redzēju gandrīz līdz pašām bei­gām …

— Līdz kādām beigām?

— Biju ar viņu kopā, — nedabiski mierīgai balsī sacīja Gārbs. Rohans redzēja gaiteņa spuldžu mirdzumu viņa acenēs.

— Tuksneša pētītāju grupa … — viņš nomurmināja.

— Jā.

— Bet kas ar viņu noticis?

— Galagers bija izvēlējies šo vietu, pamatojoties uz seismiskajiem zondējumiem … mēs nokļuvām ne visai dziļu līkumotu aizu labirintā, — Gārbs lēnām iesāka, it kā nevis sarunājoties ar Rohanu, bet pūloties pats sevi precīzi atsaukt atmiņā notikumu secību, — Tur ir ūdens sadrupināti mīksti, organiskas cilmes ieži, papilnam grotu, alu; kāpurķēžu mašīnas mums nācās atstāt augšā … Gājām tuvu cits pie cita, vienpadsmit vīru. Ferometri rādīja lielāka dzelzs daudzuma klātieni, meklējām to. Kertelens domāja, ka te jābūt apslēptām kādām mašīnām…

— Jā, man arī viņš tika teicis kaut ko tam­līdzīgu … un kas notika tālāk?

— Kādā alā, pavisam sekli, zem dūņām — tur ir pat staflaktīti un stalagmīti — viņš atrada kaut ko līdzīgu automātam.

— Patiesi?!

— Nē, ne jau tādu, kādu jūs domājat. Galīgs grausts, pat ne rūsas saēsts, jo tas ir nerūsējošs kausējums, bet korodēts, pa pusei sadedzis, vienkārši tīrie gruži.

— Varbūt citi…

— Bet šis automāts ir vismaz savus trīs­simt tūkstoš gadu vecs …

— Pēc kā jūs spriežat?

— Uz augšējās virsmas nogūlušies kaļķi, no griestu stalaktītiem pilošajam ūdenim iz­tvaikojot. Galagers pats izdarīja aptuvenus aprēķinus pēc iztvaikošanas un nogulsnējuma veidošanās ātruma, kā arī pēc tā biezuma. Trīssimt tūkstoš gadu — tas ir vispieticīgā­kais novērtējums … Bez tam šis automāts patiesībā ir līdzīgs — zināt kam? Šīm dru­pām!

— Tātad tas nav nekāds automāts …

— Nē, tam vajadzēja kustēties, taču ne uz divām kājām. Un arī ne kā krabim. Bet mums nebija laika pētīt, jo tūlīt pēc tam …

— Kas tad notika?

— Es laiku pa laikam pārskaitīju cilvēkus. Biju aizsardzībā, man viņus vajadzēja apsargāt, saprotiet… bet viņi visi taču bija maskās, kombinezoni arī nebija krāsaini, bet gan ar māliem notašķīti; Un pēkšņi pazuda viens cilvēks. Es sasaucu visus kopā un sā­kām meklēt. Kertelens ļoti priecājās par šo savu atradumu un turpināja ložņāt pa aizu… Domāju, ka viņš vienkārši ielīdis kādā aizas nozarojumā … šķērseju tur ir bez gala, taču tās visas ir īsas, seklas, lieliski apgaismo­tas … Un piepeši viņš iznāca mums pretī no aizas līkuma. Jau tādā stāvoklī. Nigrens bija mums līdz, viņš domāja, ka tas ir no karstuma …

— Bet kas tad īsti ar viņu noticis?

— Viņš ir nesamaņā. Lai gan faktiski nē. Viņš var staigāt, kustēties, vienīgi nav iespē­jams nodibināt ar viņu kontaktu. Bez tam zaudējis arī runas spējas. Vai jūs dzirdējāt viņa balsi?

— Jā.

— Tagad viņš tā kā mazliet piekusis. Pirms tam bija vēl ļaunāk. Viņš nepazina nevienu no mums. Pirmajā brīdī bija visbriesmīgāk. «Kertelen, kur tu pazudi,» es saucu, bet viņš pagāja man garām, it kā būtu kļuvis kurls, izgāja cauri mūsu pulciņam un devās uz aizas augšgalu tādiem soļiem, tik dīvaini, ka visiem kļuva salti. Gluži kā ap­māts. Viņš nereaģēja uz saucieniem, tāpēc mums nācās dzīties viņam pakaļ. Kas gan tur viss nenotika! Vārdu sakot, mēs bijām spiesti viņu sasiet, citādi nebūtu varējuši viņu atgādāt šurp.

— Ko saka ārsti?

— Kā parasti, runā latīniski, bet vispār ir galīgā nesaprašanā. Nigrens ar Saksu ir pie komandiera, vari tur pajautāt. . .

Gārbs smagiem soļiem, pēc paraduma pie­šķiebis gailvu, aizgāja. Rohans iekāpa liftā un uzbrauca augšā. Vadības kabīne bija tukša, bet, iedams garām kartogrāfiskajām kabīnēm, viņš pa puspievērtajām durvīm sa­dzirdēja Saksa balsi un iegāja iekšā.

— Šķiet, pilnīgs atmiņas zudums. Tā tas izskatās, — teica neirofiziologs. Viņš stāvēja ar muguru pret Rohanu, lūkodamies rentgenuzņēmumā, ko turēja rokā. Pie rakstāmgalda, noliecies pār atvērtu kuģa žurnālu, sēdēja astrogators, pacelto roku atbalstīdams pret plauktiem, kas bija cieši pieblīvēti ar sariti­nātām zvaigžņu kartēm, un klusēdams klau­sījās Saksā, kurš nesteigdamies lika uzņē­mumu aploksnē.

— Amnēzija. Bet neparasta. Viņš ne tikai aizmirsis, kas viņš ir, bet zaudējis arī spēju runāt, rakstīt, lasīt; patiesībā te ir vairāk nekā amnēzija: personības pilnīgs sabru­kums, bojā eja. No tās nav palicis pāri nekas, izņemot visprimitīvākos refleksus. Viņš spēj staigāt un ēst, bet vienīgi tad, ja ēdienu viņam ieliek mutē. Viņš satver, bet…

— Dzird un redz?

— Jā, noteikti. Taču nesaprot to, ko redz. Neatšķir cilvēkus no priekšmetiem.

— Refleksi?

— Normāli. Te viss saistīts ar centriem.

— Ar centriem?

— Jā. Runa ir par smadzenēm. It kā uz­reiz tiktu izdzēstas visas atmiņas paliekas.

— Tātad tas cilvēks no «Kondora» …

— Jā. Tagad esmu par to pārliecināts. Tur bija tas pats.

— Reiz es jau kaut ko tādu redzēju … — pavisam klusu, gandrīz čukstus sacīja astro­gators. Viņš skatījās Rohanā, bet it kā ne­redzēja to. — Tas bija izplatījumā …

— Ā, zinu! Kā tas man nebija ienācis prātā! — gandrīz vai iekliedzās neirofiziologs. — Magnētiskā dūriena izraisīta amnē­zija, jā?

— Jā.

— Es tādu gadījumu nekad neesmu redzē­jis. Zinu šo sindromu tikai teorētiski. Sen atpakaļ tas bija novērojams kosmonautiem, kad tie ar lielu ātrumu šķērsoja spēcīgus magnētiskos laukus.

— Tā. Tātad sevišķos apstākļos. Ne tik svarīgs bija pats magnētiskā lauka sprie­gums, cik tā gradients un notiekošo izmaiņu straujums. Izplatījumā sastopot lielus, bet reizēm arī lēcienveida gradientus, indikatori atklāj tos no attāluma. Agrāk tādu ierīču ne­bija …

— Pareizi… — ārsts atkārtoja. — Pa­reizi … Ammerhatens veica šādus eksperi­mentus ar pērtiķiem un ar kaķiem. Viņš ļāva uz tiem iedarboties milzīgiem magnē­tiskiem laukiem, un dzīvnieki zaudēja at­miņu …

— Jā, te taču ir kaut kās kopējs ar sma­dzeņu elektrisko stimulēšanu …

— Bet šai gadījumā, — skaļi prātoja Sakss, — bez Gārba ziņojuma mums ir visu viņa cilvēku liecības. Spēcīgs magnētiskais lauks… Tur taču vajag būt simtiem tūk­stošiem gausu?

— Simti tūkstošu būs par maz. Vaja­dzīgi miljoni, — sausi noteica astrogators. Tikai tagad viņa skatiens apstājās pie Rohana.

— Ienāciet iekšā un aizveriet durvis.

— Miljoni?! Bet vai mūsu kuģa aparāti nebūtu atklājuši šādu lauku?

— Jā un nē, — attrauca Horpahs. — Ja tas būtu koncentrēts ļoti mazā telpā, ja tā tilpums būtu, teiksim, tāds kā šis gllobuss un ja tas no ārpuses būtu ekranēts …

— Vārdu sakot, ja Kertelens būtu iebāzis galvu starp gigantiska elektromagnēta po­liem …?

— Arī tā vēl būtu par maz. Laukam jā­svārstās ar noteiktu frekvenci.

— Bet tur jau nebija nekāda magnēta un vispār nekādas mašīnas, izņemot šo sarūsē­jušo graustu, — nekā, vienīgi ūdens izskalo­tās aizas, grants un smiltis …

— Un alas, — maigi, šķietami vienaldzīgi piemetināja Horpahs.

— Un alas … varbūt jūs domājat, ka kāds viņu ievilka šādā alā, ka tur ir magnēts, — nē, tas taču …

— Bet kā jūs to izskaidrojat? — koman­dieris jautāja, it kā viņu šī saruna būtu nogurdinājusi vai būtu apnikusi. Ārsts klu­sēja.

Pulksten trijos četrdesmit naktī visos «Ne­uzvaramā» klājos atskanēja trauksmes sig­nālu stieptā skaņa. Cilvēki īlēca augšā no kojām un, neganti lādēdamies un skriešus ģērbdamies, drāzās uz savām vietām. Rohans nonāca vadības kabīnē piecas minūtes pēc pirmā signāla. Astrogatora tur vēl nebija. Viņš metās pie galvenā ekrāna. Melno nakti austrumu pamalē apgaismoja baltu dzirk­steļu gūzma. Tas izskatījās tā, it kā no viena punkta nākošs meteoru bars triektos virsū raķetei. Rohans palūkojās lauka kontroles rādītājos. Automātus viņš bija ieprogram­mējis pats, tātad tie nevarēja reaģēt ne uz lietu, ne uz smilšu vētru. No tumsā nere­dzamā tuksneša kaut kas lidoia šurp un sa­šķīda ugunīgās pērlītēs. Izlādēšanās notika uz enerģētiskā lauka virsmas, un mīklainās lodītes, atlēkdamas jau liesmu pārņemtas, zīmēja aizvien vājāk vizuļojošas parabolas vai arī noripoja pa spēka lauka liekumu. No tumsas uz mirkli iznira kāpu virsotnes, lai atkal pazustu tajā, rādītāji laiski mirgoja — efektīvā jauda, ko Diraka izstarotāju kom­plekss patērēja mīklainās bombardēšanas at­vairīšanai, bija samērā neliela. Dzirdēdams jau sev aiz muguras komandiera soļus. Ro­hans palūkojās uz spektroskopisko indika­toru komplektu.

— Niķelis, dzelzs, mangāns, berilijs, ti­tāns, — spilgti apgaismotajā rādītājā nola­sīja astrogators, nostājies viņam līdzās. — Es būtu daudz ko devis, lai varētu paska­tīties, kas tas īsti ir …

— Metāla daļiņu lietus, — Rohans lēni noteica. — Spriežot pēc izlādēšanās, to iz­mēriem jābūt nelieliem . . .

— Es labprāt tās apskatītu tuvumā … — norūca komandieris. — Kā jūs domājat, ris­kēsim?

— Tātad izslēgt lauku?

— Jā. Uz sekundes daļu. Neliels to dau­dzums nokļūs aizsargzonā, bet pārējās mēs atšķelsim, atkal ieslēdzot lauku.

Rohans labu brīdi neko neatbildēja.

— Nu ko, varētu jau, — viņš beidzot ne­noteikti atbildēja. Bet, pirms vēl komandie­ris bija piegājis pie vadības pults, uguntiņu zaiga izdzisa tikpat pēkšņi, kā bija parādī­jusies, un iestājās tāda tumsa, kādu pazīst tikai planētas, kurām nav mēnešu un kuras riņķo tālu no Galaktikas centrālajām zvaig­žņu kopām.

— No medībām mums nekas neiznāca, — Horpahs īgni noteica. Uzlicis roku uz gal­venā izslēdzēja, viņš labu brīdi palika stā­vam, pēc tam, viegli pamājis Rohanam ar galvu, izgāja. Ievaidējās trauksmes atsauk­šanas signāli, ar savu gaudoņu piepildī­dami visus klājus. Rohans nopūtās, vēlreiz palūkojās melnajos ekrānos un devās gulēt.