Pēdējā vēlēšanās

Saprāta balss 7

i

Pļavā stāvēja Falviks pilnā apbruņojumā, bez bruņu­cepures, pāri pleciem atmetis ordeņa purpura apmetni. Līdzās viņam, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja drukns, bārdains rūķis lapsādas kažokā, bruņukreklā un bruņuce­purē no dzelzs važiņām. Tailess bez bruņām, vienīgi īsā stepētā kamzolī lēni pastaigājās, laiku pa laikam vēzēdams kailo zobenu.

Raganis, apturējis zirgu, palūkojās apkārt. Cik vien tālu skats sniedza, visapkārt mirguļoja pļavu aplenkušo, ar šķē­piem bruņoto kareivju pusbruņas un plakanās kaskas.

- Pie joda, nomurmināja Geralts. To taču vajadzēja paredzēt.

Ugunspuķe pagrieza zirgu, izgrūda klusu lāstu, redzot, ka šķēpneši nogriež viņiem atkāpšanās ceļu.

- Kas par lietu, Geralt?

- Nekas. Turi muti ciet un nejaucies iekšā. Mēģināšu to kaut kā nokārtot.

- Kas par lietu, es tev prasu? Atkal kāda avantūra?

- Aizveries!

- Tā tomēr bija stulba iedoma braukt uz pilsētu, ievaidējās trubadūrs, nolūkojoties uz tempļa torņiem, kas

vīdēja pavisam netālu virs meža. Vajadzēja sēdēt pie Nennekes un nebāzt degunu laukā no mūriem…

- Aizveries, teicu. Redzēsi viss noskaidrosies.

- Neizskatās.

Ugunspuķēm bija taisnība. Pēc tā neizskatījās. Tailess, vēzēdams kailo zobenu, joprojām pastaigājās, pat nepaska­tīdamies uz viņiem. Kareivji, atbalstījušies pret šķēpiem, viņus uzlūkoja drūmi un vienaldzīgi, kā jau profesionāļi, kuriem nogalināšana neizraisa intensīvu adrenalīna izda­līšanos.

Viņi nokāpa no zirgiem. Falviks un rūķis lēnā solī viņiem tuvojās.

- Ragani, jūs apvainojāt augstdzimušo Tailesu, grāfs teica bez ievadvārdiem un ierastajām laipnībām. Bet Tailess, kā jūs droši vien atminaties, nometa jums cimdu. Tempļa teritorijā nepieklājās jūs piespiest, tādēļ pagaidī­jām, kad izlīdīsiet no priesterienes brunču apakšas. Tailess gaida. Jums jācīnās.

- Mums jācīnās?

- Jācīnās.

- Bet vai jums nešķiet, Falvika kungs, Geralta lūpas savilkās greizā smīnā, ka augstdzimušais Tailess izrāda man pārāk lielu godu? Man nekad nav bijis tas gods būt bruņiniekam, bet, kas attiecas uz dzimšanu, tad labāk nepieminēt tās apstākļus. Baidos, ka neesmu pietiekami cienīgs, lai… Kā šajos gadījumos saka, Ugunspuķe?

- Lai sniegtu gandarījumu un pieņemtu divkauju, pie­pūtis vaigus, noskandēja dzejnieks. Bruņinieku kodekss nosaka…

- Ordeņa kapituls vadās pēc sava kodeksa, viņu pār­trauca Falviks. Ja jūs būtu izsaukuši ordeņa bruņinieku, tas varētu atteikt jums gandarījumu vai arī to pieņemt

atkarībā no vēlēšanās. Taču ir noticis pretējais: tieši bruņi­nieks jūs izaicina un ar to pašu paaugstina jūs līdz savam stāvoklim, protams, vienīgi uz laiku, kurš nepieciešams negoda nomazgāšanai. Jūs nevarat atteikties. Atteikšanās pielīdzināties viņam godā padarītu jūs par necienīgu.

- Ak, cik loģiski, teica Ugunspuķe, savilcis seju zob­galīgā grimasē. Redzu, ka esat studējis filozofiju, bruņi­nieka kungs.

- Nejaucies iekšā, Geralts pacēla galvu un palūkojās Falvikam acīs. Pabeidziet, bruņiniek. Es gribētu zināt, ko esat nodomājuši. Kas notiks, ja es izrādītos necienīgs?

- Kas notiks? Falviks savilka lūpas ļaunā smīnā.

- Tas, ka tūdaļ pat likšu tevi pakārt koka zarā, tu, pabira.

- Rāmāk, pēkšņi atskanēja rūķa aizsmakusi balss.

- Nenervozējiet, grāfa kungs. Un bez apvainojumiem, labi?

- Nemāci man, kā uzvesties, Kranmer, bruņinieks izgrūda caur zobiem. Un atceries, ka princis deva pavēles, kuras tev jāpilda mats matā.

- Tieši jūs mani nemāciet, grāf. Rūķis atbalstīja dūri pret divasmeņu cirvi, kurš bija aizbāzts aiz jostas. Es zinu, kā pildīt pavēles, un iztikšu bez pamācībām. Geralta kungs, atļausiet? Esmu Denniss Kranmers, prinča Herevarda sardzes kapteinis.

Raganis stīvi paklanījās, lūkodamies rūķa acīs gaiš­pelēkās, tēraudspožās zem pinkainajām salmu krāsas uzacīm.

- Piekāpieties Tailesam, ragana kungs, rāmi turpi­nāja Denniss Kranmers. Tā būs labāk. Cīņai jābūt nevis uz nāvi, bet līdz brīdim, kad pretinieks zaudē kaujas spē­jas. Tādēļ dodieties uz kaujaslauku un ļaujiet viņam jūs pieveikt.

- Kā, lūdzu?

- Bruņinieks Tailess ir prinča mīlulis, ļauni smīnot, teica Falviks. Ja tu, izdzimteni, divkaujā pieskarsies viņam ar zobenu, tu saņemsi sodu. Kapteinis Kranmers tevi arestēs un nogādās viņa augstības vaiga priekšā, lai tu tiktu sodīts. Tādas pavēles viņš saņēma.

Rūķis pat nepalūkojās uz bruņinieku, nenovērsdams no Geralta savu auksto, tēraudspožo acu skatienu. Ragana sejā parādījās tikko manāms, taču diezgan nelāgs smīns.

- Ja pareizi saprotu, viņš teica, man jāpieņem divkauja, jo, ja es atteikšos, mani pakārs. Ja cīnīšos, man jāļauj, lai pretinieks mani sakropļo, jo, ja es viņu ievainošu, mani uzvilks uz moku rata. Vienkārši izcilas alternatīvas. Bet varbūt man aiztaupīt jums šīs rūpes? Ar pieri iebliezīšu pa egles stumbru un pats labprātīgi zaudēšu samaņu. Vai tas jūs apmierinās?

-Jokus pie malas! nošņācās Falviks. Nepadari savu stāvokli vēl sliktāku. Tu, blandoņa, apvainoji ordeni, un par to tev jāsaņem sods. Nu, vai tagad saprati? Savukārt jaunajam Tailesam nepieciešama ragaņa sakāvēja slava, un kapteinis vēlas viņam to sagādāt. Citādi tu jau šūpotos zarā. Ja ļausi sevi pieveikt, glābsi savu nožēlojamo dzīvību. Mums nav vajadzīgs tavs līķis. Mēs tikai gribam, lai Tailess apskādētu tev ādu. Bet tava mutanta āda ātri sadzīs. Nu, ir laiks. Izlem! Tev nav izvēles.

- Jūs tā uzskatāt, grāfa kungs? Geralts pasmaidīja vēl nelāgāk, palūkojās apkārt, uzmeta kareivjiem vērtējošu skatienu. Manuprāt, ir gan.

- Jā, tas tiesa, atzina Denniss Kranmers. Ir. Taču tad līs asinis, milzums asiņu. Tāpat kā pie Blavikenas. Vai jūs to vēlaties? Vēlaties notraipīt sirdsapziņu ar asinīm un nāvēm? Tādēļ, ka izvēle, par kuru jūs domājat, Geralta kungs, ir asinis un nāve.

-Jūsu argumenti ir valdzinoši, pat neatvairāmi, pajo­koja Ugunspuķe. Uzbrūkat cilvēkam mežā un mēģināt viņu pamudināt uz humānismu, apelējat pie viņa cēlāka­jām jūtām. Lūdzat, cik saprotu, lai viņš neizlietu viņam uzbrukušo laupītāju asinis. Viņam esot jāapžēlojas par burlakām, jo burlakas esot nabadzīgi, tiem mājās esot palikušas sievas, bērni un, kas zina, varbūt pat arī mātes. Taču vai jums nešķiet, kapteini Kranmer, ka jūsu raizes ir pārsteidzīgas? Lūk, es skatos uz tiem jūsu šķēpnešiem un redzu, kā nabadziņiem trīc ceļi no domas vien, ka būs jācīnās ar Rīvijas Geraltu ar ragani, kurš kailām rokām ticis galā ar strigu. Te neizlīs ne asiņu lāsīte, nevienam netiks uzplēsta ne mazākā skrambiņa. Izņemot tos, kuri lauzīs sev kājas, mukdami uz pilsētu.

- Es, rāmi teica rūķis un nesteidzīgi pakasīja bārdu,

- neko nevaru pārmest saviem ceļiem. Līdz šim ne no viena neesmu mucis un savus paradumus nemainīšu. Neesmu precējies, par bērniem man nekas nav zināms, un arī savu māti, vistuvāk man zināmo sievieti, es nevēlētos šajā pasā­kumā iesaistīt. Taču pavēles, kuras man dotas, es pildīšu. Un, kā allaž, mats matā. Neapelējot ne pie kādām jūtām, lūdzu Rīvijas Geraltu pieņemt lēmumu. Pieņemšu jebkuru izvēli un rīkošos atbilstoši.

Rūķis un raganis palūkojās viens otram acīs.

- Labi, beidzot teica Geralts. Nokārtosim to. Žēl tērēt dienu.

- Tātad jūs piekrītat, Falviks pacēla galvu, un viņam iezibējās acis. Esat gatavi divkaujai ar dižciltīgo Dorndalas Tailesu?

-Jā.

- Labi. Sagatavojieties.

- Esmu gatavs, Geralts uzvilka cimdus. Netērēsim laiku. Ja Nenneke uzzinās par šo avantūru, būs elle. Nokār­tosim to ātri. Ugunspuķe, saglabā mieru. Tev gar to nav nekādas daļas. Vai tiesa, Kranmera kungs?

- Protams, stingrā balsī apstiprināja rūķis un palūko­jās uz Falviku. Protams, Geralta kungs. Lai kā arī būtu, tas attiecas tikai uz mums.

Raganis pasniedzās pāri plecam un izvilka zobenu.

- Nē, teica Falviks, izvilkdams savējo. Tu necīnīsies ar savu bārdasnazi. Paņem manu zobenu.

Raganis paraustīja plecus. Paņēma grāfa ieroci un izmēģinot savicināja.

- Smags, viņš auksti konstatēja. Tikpat labi mēs varētu cīnīties ar krāsns biguļiem.

- Tailesam ir tāds pats. Vienlīdzīgas iespējas.

- Neizsakāmi asprātīgi, Falvika kungs. Vienkārši apbrī­nojami.

Kareivji retinātā lokā aplenca pļavu. Tailess un raganis nostājās viens otram pretī.

- Tailesa kungs? Varbūt vēlaties atvainoties?

Bruņinieciņš saknieba lūpas, aizlika kreiso roku aiz

muguras un sastinga paukotāja pozīcijā.

- Nē? Geralts pasmaidīja. Nepaklausīsiet saprāta balsij? Žēl.

Tailess pietupās, palēcās un zibenīgi, bez brīdinājuma uzbruka. Raganis pat nepapūlējās uzbrukumu atvairīt, izvairījās no plakaniskā cirtiena ar strauju puspagriezienu. Bruņinieciņš plaši atvēzējās, asmens atkal pāršķēla gaisu, Geralts ar veiklu pirueti izvairījās no smailes, atsperīgi atlēca, ar īsu fintu izsita Tailesu no ritma. Tailess izgrūda lāstu, veica plašu cirtienu no labās puses, uz mirkli zau­dēja līdzsvaru, mēģināja to atgūt, instinktīvi, neveikli un

augstu pacēlis aizsardzībai zobenu. Raganis zibenīgi un spēcīgi cirta belza taisni, iztaisnojot roku visā garumā. Smagais ierocis šķindot sadūrās ar Tailesa asmeni tā, ka tas ar spēcīgu atsitienu ietriecās viņam tieši sejā. Bruņi­nieks iegaudojās, nokrita četrrāpus un ar pieri piekļāvās zālei. Falviks pieskrēja klāt. Geralts iecirta zobenu zemē un aizgriezās.

- Ei, sardze! piecēlies ieaurojās Falviks. Ņemiet viņu ciet!

- Stāvēt! Mierā! aizsmakušā balsī iesaucās Denniss Kranmers, satvēris cirvi. Kareivji sastinga.

- Nē, grāf, lēni teica rūķis. Es vienmēr izpildu pavē­les mats matā. Raganis nepieskārās bruņiniekam Tailesam. Puišelis dabūja pats ar savu dzelzi. Nepaveicās.

- Viņam ir savainota seja! Viņš ir izķēmots uz visu mūžu!

- Ada saaugs, Denniss Kranmers ieurbās raganī ar savām tēraudzilajām acīm un smaidā atieza zobus. Un rēta? Rēta bruņiniekam ir godpilna piemiņas lieta, iemesls slavai un cieņai, kuru tā vēlējās sagādāt kapituls. Bruņi­nieks bez rētas ir pirdiens, ne bruņinieks. Grāf, pajautā­jiet viņam pats, un pārliecināsieties, ka viņš par to tikai priecājas.

Tailess vārtījās pa zemi, spļāva asinis, vaidēja un gau­doja, nepavisam neizskatīdamies iepriecināts.

- Kranmer! ierēcās Falviks, izraudams no zemes savu zobenu. Zvēru, tu to nožēlosi!

Rūķis pagriezās, nesteidzīgi izvilka aiz jostas aiz­sprausto cirvi, noklepojās un sulīgi iespļāva labajā delnā.

- Ai, grāfa kungs, viņš nošņirkstināja zobus. Nemē­tājieties ar zvērestiem! Ciest nevaru zvērestu lauzējus, bet princis Herevards man deva tiesības tādus bez vārda runas

pakārt. Šoreiz laidīšu gar ausīm jūsu muļķīgos vārdus. Taču ļoti lūdzu, vairs tos neatkārtojiet.

- Ragani, Falviks, vai smakdams aiz niknuma, pagrie­zās pret Geraltu. Lasies prom no Elanderas. Uz ātrāko. Nekavējoties ne mirkli!

- Reti kad mēs esam vienisprātis, norūca Denniss, pienākdams pie ragana un atdodams viņam zobenu, taču šajā gadījumā viņam ir taisnība. Brauciet no šejienes uz visātrāko.

- Darīsim, kā vēlaties, Geralts pārlika jostu pār plecu.

- Taču pirms tam… Man vēl kāds vārds sakāms grāfa kun­gam. Falvika kungs!

Baltās rozes bruņinieks sāka nervozi mirkšķināt un noslaucīja rokas apmetni.

- Uz mirkli atgriezīsimies pie jūsu kapitula kodeksa, turpināja raganis, pūlēdamies nesmaidīt. Mani ļoti inte­resē viena lieta. Ja nu, pieņemsim, es, juzdamies neap­mierināts un apvainots jūsu nostājas dēļ visā šajā afērā, izsauktu jūs uz divkauju te un tagad, uz līdzenas vietas, ko jūs darītu? Vai atzītu mani par pietiekami cienīgu, lai krus­totu ar mani zobenus? Vai arī man atteiktu, pat zinādams, ka atteikšanās gadījumā es uzskatītu, ka jūs neesat cienīgs pat tā, lai jums uzspļautu, sadotu pa ģīmi un iespertu pa pakaļu kalpu acu priekšā? Grāf Falvik, esiet tik laipns un apmieriniet manu ziņkāri.

Falviks nobālēja, soli atkāpās, palūkojās apkārt. Kareivji izvairījās no viņa skatiena. Denniss Kranmers saviebās, izbāza mēli un krietnā attālumā aizraidīja spļāvienu.

- Kaut arī jūs klusējat, turpināja Geralts, es saklausu jūsu klusēšanā saprāta balsi, Falvika kungs. Jūs apmierinā­jāt manu ziņkāri, un tagad es apmierināšu jūsējo. Ja jūs interesē, kas notiks, ja ordenis sagribēs kaut kādā veidā

kaitēt mātei Nennekei vai priesterienēm vai pārlieku uzplīsies kapteinim Kranmeram, tad ziniet, grāf, ka es jūs sameklēšu un, neskatoties ne uz kādiem kodeksiem, nolai­dīšu jums asinis kā sivēnam.

Bruņinieks nobālēja vēl vairāk.

- Neaizmirstiet manu solījumu, Falvika kungs. Nāc, Ugunspuķe. Mums laiks. Paliec sveiks, Dennis.

- Veiksmi, Geralt, plati pasmaidīja rūķis. Paliec sveiks. Esmu ļoti priecīgs par mūsu tikšanos, gaidu nākamo.

- Es gluži tāpat, Dennis. Līdz nākamajai tikšanās reizei.

Viņi aizjāja demonstratīvi lēni un neatskatoties. Zirgi

sāka rikšot, kad viņi jau bija pazuduši mežā.

- Geralt, pēkšņi ierunājās dzejnieks. Mēs taču nejā­sim tieši uz dienvidiem? Būs ar līkumu jāapbrauc Elanderu un Herevarda īpašumi? Ko? Vai arī tu esi noskaņots tur­pināt šo izrādi?

- Nē, Ugunspuķe. Neesmu. Brauksim pa mežiem un vēlāk nogriezīsimies uz Tirgoņu lielceļa. Atceries Nen­nekei ne vārda par šo saķeršanos. Ne vārdiņa.

- Cerams, mēs tūdaļ pat dosimies ceļā?

- Tūdaļ pat.

II

Geralts noliecās, pārbaudīja salaboto kāpšļa loku, pie­lāgoja pēc jaunas ādas smaržojošo, vēl stīvo un sprādzei nepakļāvīgo pavadu. Sakārtoja seglu siksnu, somas, zem segliem sarullēto zirga deķi un tam piekabināto sudraba zobenu. Nenneke nekustīgi stāvēja līdzās, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

Pienāca Ugunspuķe, vezdams savu tumši bēro zirgu.

- Paldies par uzņemšanu, augsti cienītā, viņš nopietni teica. Un vairs nedusmo uz mani. Es taču tāpat zinu, ka mani mīli.

- Protams, Nenneke tikpat nopietni piekrita. Mīlu tevi, ķēmarausi, kaut pati nezinu, kādēļ. Paliec sveiks.

- Uz redzēšanos, Nenneke.

- Uz redzēšanos, Geralt. Sargi sevi.

Raganis rūgti pasmaidīja.

- Es izvēlos sargāt citus. Tas ir daudz lietderīgāk.

No tempļa starp efejām apaugušām kolonnām iznāca Jola divu jaunāku adeptu pavadībā. Viņa nesa ragana lādīti un neveikli vairījās no viņa skatiena. Norūpējies smaids te parādījās, te nozuda viņas piesārtušajā, vasarraibumainajā sejā. Viņai sekojošās adeptes apmainījās ar zīmīgiem ska­tieniem un pūlējās apvaldīt smieklus.

- Dižās Meliteles dēļ, nopūtās Nenneke. Vesela atvadu procesija. Paņem lādīti, Geralt. Papildināju tavus eliksīrus, tagad tev ir viss, kā trūka. Un tās, pats zini, kuras zāles. Lieto regulāri divas nedēļas. Neaizmirsti. Tas ir svarīgi.

- Neaizmirsīšu. Paldies, Jola. •

Meitene nodūra galvu, pasniedza viņam lādīti. Viņai tik ļoti gribējās kaut ko pateikt. Viņai nebija ne jausmas, ko vajadzēja teikt, kādus vārdus pienācās lietot. Nezināja, ko būtu teikusi, ja arī spētu. Nezināja. Un neizsakāmi vēlējās.

Viņu rokas sastapās.

Asinis. Asinis. Asinis. Kauli kā balti, salauzti skali. Dzīs­las kā bālas tauvas, kas izlaužas no pārsprāgušās ādas, kuru plosa milzīgas, dzelkšņotas ķetnas un asi zobi. Baisa, plosīta auguma troksnis un kliedziens bezkaunīgs un šausminošs savā bezkaunībā. Savā iznīcības, nāves bezkau­nībā. Asinis un kliedziens. Kliedziens. Asinis. Kliedziens…

- Jola!!!

Nenneke ar viņas figūrai neticamu ātrumu piesteidzās pie zemē gulošās, saspringušās, konvulsiju pārņemtās meitenes, pieturēja viņu aiz pleciem un matiem. Viena no adeptēm sastinga kā paralizēta, otra žiglākā nometās ceļos pie Jolas kājām. Jola izliecās lokā, pavērdama lūpas mēmā bezbalss kliedzienā.

- Jola! kliedza Nenneke. Jola! Runā! Runā, bērns! Runā!

Meitene izliecās vēl vairāk, sakoda lūpas; smalka asins tērclte sāka tecēt pāri viņas vaigam. Nenneke, piesarkusi aiz piepūles, izkliedza kaut ko raganim nesaprotamu, taču medaljons viņa kaklā sāka raustīties tā, ka viņš neviļus noliecās un saguma zem neredzamā spēka svara.

Jola sastinga.

Ugunspuķe, balts kā palags, izdvesa skaļu nopūtu. Nen­neke pieslējās ceļos un ar grūtībām piecēlās.

- Paņemiet viņu, viņa teica adeptēm. Nu jau to bija vairāk. Viņas bija saskrējušas nopietnas, izbijušās un klusas.

- Paņemiet viņu, priesteriene atkārtoja. Uzmanīgi. Un neatstājiet vienu. Tūdaļ nākšu.

Viņa pagriezās pret Geraltu. Raganis stāvēja nekustīgi, sasvīdušajā plaukstā murcīdams pavadu.

- Geralt… Jola…

- Nesaki neko, Nenneke.

- Es to arī redzēju… Uz mirkli. Geralt, nebrauc.

- Man jābrauc.

- Tu redzēji… redzēji to?

- Jā. Ne jau pirmo reizi.

- Un kas?

- Nav jēgas skatīties atpakaļ.

- Lūdzu, nebrauc.

- Man jābrauc. Parūpējies par Jolu. Uz redzēšanos, Nen­neke.

Priesteriene lēni pagrieza galvu, nošņaukājās un ar augšdelmu asi, strauji notrauca asaru.

- Ardievu, viņa nočukstēja, neskatīdamās viņam acīs.

Andžejs Sapkovskis PĒDĒJĀ VĒLĒŠANĀS

Apgāda vadītāja Vija Kilbloka Redaktore Bārbala Simsone

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3443.

Jelgavas tipogrāfija