Pēdējā vēlēšanās

Mazākais ļaunums

1

Kā parasts, pirmie uzmanību viņam pievērsa kaķi un bērni. Uz saulē sasiluša koka bluķa izlaidies strīpains run­cis notrīsēja, pacēla apaļo galvu, pieglauda ausis, nospraus­lājās un pazuda nātru puduri. Trīs gadus vecais Dragomirs, zvejnieka Trigli dēls, kurš uz būdas sliekšņa darīja visu, ko varēja, lai vēl vairāk nosmērētu jau tā nosmulēto krek­liņu, sāka brēkt pilnā kaklā, asaru pilnām acīm lūkodamies garāmbraucošajā jātniekā.

Raganis jāja lēni, cenzdamies neapsteigt siena vezumu, kurš bija aizņēmis visu ielas platumu. Aiz viņa, kaklu izstie­pis un ik pa brīdim spēcīgi pavelkot pie segliem piesieto

virvi, rikšoja apkrauts ēzelis. Līdzās parastajām nastām garausis uz muguras stiepa zirga deķl ietītu liela izmēra priekšmetu. Pelēkbalto ēzeļa sānu klāja melnas sarecējušu asiņu joslas.

Vezums beidzot nogriezās šķērsielā, kas veda uz klēti un piestātni, no kuras brīze atnesa piķa un vēršu urīna smārdu. Geralts pielika soli. Viņš nereaģēja uz slāpēto sakņu pārdevējas kliedzienu tā nespēja novērst skatienu no kaulainās, nagainās ķetnas, kura, izlīdusi no zirga deķa apakšmalas, ļengani šūpojās ēzeļa soļu ritmā. Neatskatījās uz pieaugušo ļaužu bariņu, kurš, viļņodams satraukumā, viņam sekoja.

Pie ciema vecākā mājas, kā parasts, bija milzums ratu. Geralts nolēca no zirga, iekārtoja zobenu ērtāk plecos, pār­meta pavadu pār koka barjeru. Pūlis, kas viņam sekoja, izkārtojās pusaplī ap ēzeli.

Ciema vecākā klaigas bija dzirdamas jau uz sliekšņa.

- Nedrīkst, es teicu! Nav brīv, jedritvaikociņ! Tu cilvēku valodu nesaproti, kuces dēls?

Geralts iegāja iekšā. Mazā, depīgā, dusmās piesarkušā ciema vecākā priekšā stāvēja zemnieks, aiz kakla turēdams spārnus plivinošu zosi.

- Ko… Dieva dēļ! Tas esi tu, Geralt? Vai acis mani neviļ? Un viņš atkal pagriezās pret zemnieku: Savāc to, nekauņa! Kurls esi, vai?

- Man teica, murmināja zemnieks, šķielēdams uz zosi, ka cienīgajam kauc kas jāiedāvā, jo savādāki…

- Kurš teica? iebļāvās ciema vecākais. Kurš? Ka es kukuļus ņemot? Saku neļaušu! Arā, es tev saku! Sveiks, Geralt.

- Sveiks, Kaldemein.

Ciema vecākais, paspiedis ragana roku, ar otru roku uzsita viņam uz pleca.

- Tevis te nav bijis laikam veselus divus gadus, ko, Geralt? Tu jau ari nekur citur neapmeties uz ilgāku palik­šanu. No kurienes šoreiz nākdams? Ai, piķis rāvis, kāda starpība, no kurienes! Ei, atnesiet kāds alu! Piesēdi, Geralt, piesēdi! Mums te, redzi, sajukums, jo rīt gadatirgus. Nu, stāsti, kā tev iet!

- Pēc tam. Vispirms iziesim laukā.

Ārpusē ļaužu pulciņš bija jau divtik liels, taču brīvais laukums ap ēzeli nebija kļuvis mazāks. Geralts norāva nost zirga deķi. Pūli pāršalca nopūta, un ļaudis pakāpās atpa­kaļ. Kaldemeins pavēra muti.

- Dieva dēļ, Geralt! Kas tas ir?

- Kikimora. Vai par to nepienākas kāda balva, ciema vecākā kungs?

Kaldemeins sāka mīņāties, lūkodamies uz zirneklīgo, ar izkaltušu melnu ādu apvilkto apveidu, uz stiklaino redzokli ar vertikālajām acu zīlītēm, uz adatām līdzīgajiem ilkņiem asiņainajā mutē.

- Kur… no kurienes?

- Uz dambja, četras jūdzes aiz ciema. Purvājā. Kaldemein, tur varēja iet bojā ļaudis. Bērni.

- Nūjā, viss sakrīt. Bet neviens… Kas to varēja domāt… Ei, ļautiņi, marš mājās, pie darbiem! Te nav nekāds cirks! Apsedz to, Geralt! Mušas vēl salidos.

Istabā ciema vecākais, neteikdams ne vārda, pakampa alus kausu un vienā paņēmienā iztempa sausu. Tad smagi nopūtās un nošņaukājās.

- Balvas nav, viņš drūmi teica. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka kaut kas tāds perinās sāļajos purvos. Tiesa, šajā apvidū bija pazuduši daži cilvēki, taču… vai maz kurš bija līdis uz tā dambja? Bet kā tu te gadījies? Kāpēc nebrauci pa galveno ceļu?

- Uz galvenajiem ceļiem grūti nopelnīt iztikai, Kaldemein!

- Piedod, aizmirsu, ciema vecākais apslāpēja atraugu, piepūzdams vaigus. Un bija tik mierīgs apvidus. Pat mājas gariņi tikai retumis čiepa sievām pienu. Un še tev! tieši deguna priekšā kaut kāda draņķība. Tā nu sanāk, ka man vajadzētu tevi tencināt, jo samaksāt par to es tev nevaru. Nav līdzekļu.

- Neraža. Kāds grasis gan noderētu, lai pārlaistu ziemu, raganis, iemalkojis no kausa, noslaucīja no lūpām putas. Pošos uz Ispadenu, bet nezinu, vai paspēšu, pirms sniegs padarīs ceļus neizbraucamus. Varu iestrēgt kādā no pilsētiņām pie Lutonas lielceļa.

- Vai esi nodomājis ilgāk uzkavēties Blavikenā?

- Nē, man nav laika te kavēties. Nāk ziema.

- Kur esi nodomājis apmesties? Varbūt pie manis? Bēni­ņos ir brīva istaba; kāpēc ļaut, lai tevi aptīra šitie laupītāji krodzinieki? Parunāsimies, pastāstīsi, kas plašajā pasaulē noticis…

- Labprāt. Bet ko par to teiks tava Libuše? Pagājušo reizi manīju, ka viņa par mani nav sajūsmā.

- Manās mājās sieviešiem nav teikšanas. Bet, starp mums runājot, labāk nedari, viņai redzot, to, ko tu darīji pagājušajā reizē.

- Runa ir par to, ka es sviedu žurkai ar dakšiņu?

- Nē, runa ir par to, ka tu tai trāpīji, kaut arī bija tumšs.

- Biju domājis, ka tas būs uzjautrinoši.

- Bija jau arī. Tikai nedari to Libušes klātbūtnē. Klau­sies, bet tā… kā tur viņu… Kiki… Vai tev viņa vajadzīga?

- Interesanti, kam gan? Ja atlīdzības nav, vari likt to izmest vircas bedrē.

- Nav slikta doma. Ei, jūs tur, Karelka, Borg, Nosikamik! Vai kāds tur esat?

Istabā ienāca ciema kārtībsargs ar partizāni rokā, asmenim ar troksni aizķeroties aiz durvju sijas.

- Nosikamik, bilda Kaldemeins. Pasauc kādu palī­gos, aizved no mājas priekšas ēzeli kopā ar to zirga deķl ievīstīto cūcību un noslīcini to vircas bedrē. Saprati?

- Pavēli sapratu. Bet… ciema vecākā kungs…

- Kas ir?

- Varbūt, pirms noslīcināt to draņķlbu…

-Nu?

- Varbūt parādīt to meistaram Irionam? Ja nu tam pēk­šņi noder.

Kaldemeins ar plaukstu uzsita sev pa pieri.

- Bet tu nemaz neesi tāds muļķis, Nosikamik! Paklau, Geralt, varbūt mūsu vietējais burvis tev par šo sprāgoņu kaut ko atmetis. Zvejnieki viņam nes visādas ērmīgas zivis, astoņkājus, klabaterus, kergulenus. Ne viens vien ir ko nopelnījis. Nāc, aizstaigāsim līdz tornim!

- Burvi esat iegādājušies? Uz laiku vai pavisam?

- Pavisam. Tas ir meistars Irions. Jau gadu dzīvo Blavikenā. Varens mags, Geralt, no izskata vien jau redzams.

- Šaubos, vai varens mags man maksās par kikimoru, saviebās Geralts. Cik zinu, tā nav izmantojama nekādu eliksīru ražošanā. Visdrīzāk jūsu Irions par mani tikai paņirgāsies. Mēs, ragaņi, nemēdzam būt draugos ar burv­jiem.

- Nekad neesmu dzirdējis, ka meistars Irions par kādu ņirgātos. Nevaru galvot, vai samaksās, bet mēģināts nav zaudēts. Purvos var būt vairākas kikimoras, un ko tad? Lai burvis apskata radījumu un katram gadījumam uzliek purvam kādu burvestību vai ko tamlīdzīgu.

Raganis uz brīdi iegrima pārdomās.

- Labs ir, Kaldemein. Riskēsim tikties ar meistaru Irionu. Ejam?

- Ejam. Nosikamik, padzen nost bērneļus un ņem ezeli pie pavadas. Kur mana cepure?

No gludi tēstiem granīta blokiem būvētais, akmens dzeguļiem vainagotais tornis, sliedamies pāri apdauzīta­jiem māju jumtu dakstiņiem un pussabrukušajiem būdu salmu jumtiem, izskatījās iespaidīgi.

- Skat, atjaunojis, teica Geralts. Ar burvestībām vai licis jūs pie darba?

- Pārsvarā ar burvestībām.

- Kāds viņš ir tas jūsu Irions?

- Kārtīgs. Cilvēkiem palīdz. Taču vientuļnieks, klusē­tājs. Reti kad pamet torni.

Pie apkaltajām durvīm, rotātām ar gaiša koka intarsiju un rozeti, karājās klauvēklis, kurš izskatījās pēc plakanas valbacīgas zivs. Tā zobainajā mutē turēja misiņa riņķi. Kaldemeins, kā redzams, jau bija pazīstams ar mehānisma darbības principiem viņš pieliecās, nokremšļojās un skaļā balsī teica:

- Pilsētas vecākais Kaldemeins sveic meistaru Irionu kādas vajadzības sakarā. Kopā ar viņu meistaru sveic arī Rīvijas Geralts, arī vajadzības sakarā.

Kādu brīdi nenotika nekas; beidzot zivs galva pakusti­nāja zobaino muti un izpūta tvaika mutulīti.

- Meistars Irions nepieņem. Ejiet ar mieru, labie ļaudis.

Kaldemeins pamīņājās uz vietas, palūkojās uz Geraltu.

Raganis paraustīja plecus. Nosikamiks koncentrēti un nopietni urbināja degunu.

- Meistars Irions nepieņem. Ejiet ar mieru, labie…

- Es neesmu labs cilvēks, Geralts skaļi pārtrauca zivi.

- Esmu raganis. Un tā, uz ēzeļa, ir kikimora, kuru nogalēju gandrīz pilsētiņas pievārtē. Ikviena burvja-rezidenta pie­nākums ir rūpēties par apvidus drošību. Meistaram Irionam nav mani jāpagodina ar sarunu, nav mani jāpieņem, ja viņš to nevēlas. Bet kikimoru lai viņš apskata un izdara secinājumus. Nosikamik, nocel kikimoru un nomet to te pie pašām durvīm.

- Geralt, klusi bilda pilsētas vecākais, tu aizbrauksi, bet man vajadzēs…

- Ejam, Kaldemein! Nosikamik, izvelc pirkstu no de­guna un dari, kā liku.

- Paga, klauvēklis teica jau pavisam citādā balsi.

- Geralt, tas tiešām esi tu?

Raganis klusi izgrūda lāstu. Mana pacietība sāk izsīkt. Jā, tas tiešām esmu es. Nu un kas no tā, ka tas patie­šām esmu es?

- Pienāc tuvāk durvīm, teica klauvēklis, dvešot tvaiku mutulīšus, viens pats. Es tevi ielaidīšu.

- Kā ar kikimoru?

- Dievs ar viņu. Geralt, gribu ar tevi parunāt. Tikai ar tevi. Atvaino, Kaldemein.

- Kas tad man, meistar Irion, pilsētas vecākais atmeta ar roku. Paliec sveiks, Geralt! Tiksimies vēlāk. Nosikamik! Neradību vircas bedrē!

Raganis piegāja pie durvīm, kuras pavērās pavisam nedaudz tikai tik daudz, lai viņš varētu iespraukties iekšā, un tūdaļ pat aizcirtās. Geralts palika pilnīgā tumsā.

- Ei! viņš iesaucās, jau sadusmots.

- Tūdaļ, atteica savādi pazīstama balss.

Ragana pārsteigums bija tik liels, ka viņš zaudēja līdz­svaru un, meklēdams atbalstu, izstiepa uz priekšu roku. Atbalstu neatrada.

Dārzs ziedēja balts un rožains, smaržoja kā pēc tikko nolijuša lietus. Debesīs zvīļoja varavīksnes loks, savienojot koku lapotnes ar tālē zilgmojošo kalnu grēdu. Namiņš, kurš dārza vidū slīga malvās, bija mazs un necils. Geralts palū­kojās lejup un ieraudzīja, ka iebridis līdz ceļiem mārsilos.

- Nāc šurp, Geralt! atskanēja balss. Esmu nama priekšā!

Viņš gar kokiem devās dziļāk dārzā. Kreisajā pusē pamanīja kustību un pagrieza galvu. Pilnīgi kaila, gaiš­mataina meitene pastaigājās gar krūmu rindu. Rokā tai bija groziņš, pilns āboliem. Raganis cieši apņēmās vairs ne par ko nebrīnīties.

- Nu tad beidzot. Sveiks, ragani!

- Stregobor! izbrīnījās Geralts. Raganis savā mūžā bija saticis noziedzniekus, kas izskatījās pēc debesu eņģe­ļiem; padauzas, kas izskatījās pēc karalienēm; karalienes, kas izskatījās pēc grūsnām govīm, un karaļus, kas izskatī­jās pēc noziedzniekiem. Bet Stregobors allaž izskatījās tieši tā, kā saskaņā ar visiem priekšrakstiem un priekšstatiem bija jāizskatās īstam burvim. Viņš bija garš, tievs, salīcis, milzīgām, sirmām, kuplām uzacīm un garu, līku degunu. Turklāt viņš valkāja melnu, plīvojošu mantiju ar neticami platām piedurknēm un rokā turēja garum garu spieķi ar kristāla bumbu galā. Neviens Geraltam pazīstamais burvis neizskatījās tā kā Stregobors. Un dīvainākais bija tas, ka Stregobors patiešām bija burvis.

Viņi apsēdās uz ziedošo malvu ieskautā lieveņa pītos atzveltnes krēslos pie balta marmora galdiņa. Kailā blon­dīne ar ābolu grozu pienāca tuvāk, uzsmaidīja, pagriezās un, šūpojot gurnus, devās atpakaļ uz dārzu.

- Tā arī ir ilūzija? jautāja Geralts, vērodams šo šūpo­šanos.

- Arī tā. Tāpat kā viss šeit. Taču tā, mans dārgais, ir augstākās klases ilūzija. Ziedi smaržo, ābolus vari apēst, bite tev var iedzelt, bet viņu, burvis norādīja uz blon­dīni, tu vari…

- Varbūt vēlāk.

- Pareizi. Ko tu te dari, Geralt? Joprojām pelni naudu, maitādams nost izmirstošu sugu pārstāvjus? Cik saņēmi par kikimoru? Laikam jau taču neko, citādi šurp nebūtu nācis. Un, padomā tikai, esot vēl ļaudis, kas netic liktenim. Laikam taču zināji par mani. Zināji?

- Nē, nezināju. Šī nu ir beidzamā vieta, kurā varēju iedomāties tevi sastapt. Ja atmiņa neviļ, senāk tu miti Kovižā, līdzīgā tornī.

- Kopš tā laika daudz kas mainījies.

- Jā, piemēram tavs vārds. Šķiet, tagad tu esi meistars Irions.

- Tā sauca šā torņa radītāju, kurš nomira… būs jau kādi divsimt gadi. Nolēmu vismaz šādi godināt viņa piemiņu, apmetoties viņa dzīvesvietā. Pildu šeit rezidenta pienā­kumus. Iedzīvotāju vairumam iztiku dod jūra, un, kā jau zini, mana specialitāte ir ne tikai ilūzijas, bet arī laikap­stākļi. Reizēm apklusinu vētru, citreiz to izsaucu, reizēm ar rietumu vēju piedzenu tuvāk krastiem siļķu un mencu barus. Dzīvot var. Tas nozīmē, viņš drūmi piemetināja,

- varēja.

- Kādēļ “varēja”? Kādēļ šāda nosaukumu maiņa?

- Liktenim ir daudz seju. Manējam seja no ārpuses ir skaista, bet no iekšpuses pretīga. Tas jau izstiepis pēc manis savus asiņainos nagus…

- Tu neesi mainījies ne par mata tiesu, saviebās Geralts. Runā muļķības, savilcis gudru seju. Vai nevari runāt normāli?

- Varu, nopūtās mags. Ja tas tevi dara laimīgu, tad varu. Esmu aizkļuvis pat līdz šejienei, slēpdamies un bēg­dams no kādas baisas būtnes, kura alkst mani nogalināt. Bēgšana neko nedeva. Viņa mani ir atradusi. Visticamāk, viņa mēģinās mani nogalināt rīt, vēlākais parīt.

- Ak tā, nesatricināmi bilda raganis. Tagad saprotu.

- Redzu, ka man draudošā nāve tevi īpaši nesatrauc?

- Stregobor, teica Geralts. Tāda ir pasaule. To apceļojot, pieredzēts daudz kas. Divi zemnieki viens otru nomaitā ežas dēļ lauka vidū, kuru rīt izmīdīs divu karo­jošu grāfu karapulku zirgi. Gar ceļiem kokos vējā šūpojas pakārtie, mežos laupītāji pārgriež rīkles tirgoņiem. Pilsē­tās, kur vien sper soli, uzduries kādam notekā gulošam līķim. Pilīs viens otru dursta ar dunčiem, bet dzīrēs, skat, te viens, te otrs gāžas zem galda noindēts zils. Esmu pie­radis. Kāpēc lai mani uztrauktu nāves draudi, turklāt nevis man, bet tev?

- Turklāt man, ironiski atbildēja Stregobors. Bet es tevi uzskatīju par draugu. Paļāvos uz tevi.

- Mūsu pēdējā tikšanās, teica Geralts, notika karaļa īdi pagalmā Kovižā. Atnācu pēc samaksas par amfisbēnas, kura terorizēja apvidu, nogalināšanu. Tolaik tu un tavs amata brālis Zavists viens caur otru mani gānījāt par šarlatānu, bezdomu slepkavošanas mašīnu un, ja pareizi atceros, maitēdāju. Rezultātā īdi ne tikai nesamaksāja man ne šelonga, bet piedevām vēl deva divpadsmit stundu laika Kovižas pamešanai, un, tā kā viņam bija sabojāju­sies klepsidra, paspēju pašā pēdējā brīdī. Un tagad tu saki, ka paļaujies uz mani. Tu saki, ka tevi vajājot briesmonis. No kā tu baidies, Stregobor? Ja viņš tiks tev klāt, pasaki viņam, ka mīli briesmoņus, aizsargā tos un rūpējies, lai neviens raganis maitēdājs netraucētu to mieru. Patiesi,

ja briesmonis tevi uzšķērdis un apēdīs, viņš būs briesmonīgi nepateicīgs.

Burvis novērsies klusēja. Geralts sāka smieties.

- Nepūties nu kā tāds krupis, mag! Saki, kas tev draud. Paskatīsimies, ko tev varu līdzēt.

- Vai esi dzirdējis par Melnās Saules Lāstu?

- Esmu, kā nu ne. Tikai ar citu nosaukumu “Ārprātīgā Eltibalda Mānija”. Tā sauca magu, kurš aizsāka jandāliņu, kā rezultātā tika nogalinātas vai torņos ieslodzītas pār­desmit meiteņu no dižciltīgām, pat karaliskām dzimtām. Viņām it kā vajadzēja būt dēmonu apsēstām, Melnās Saules nolādētām, jo tā jūs savā uzpūstajā žargonā dēvējat vispa­rastāko saules aptumsumu.

- Eltibalds, kurš nepavisam nebija vājprātīgs, atšifrēja uzrakstus uz Dauku menhiriem, uz kapu plāksnēm Vožgoru nekropolēs, izpētīja bobolaku leģendas un nostāstus. Visi tik pārliecinoši runāja par aptumsumu, ka neradās ne mazākās šaubas. Melnajai Saulei vajadzēja vēstīt drīzu Lili­tas, kuru joprojām Austrumos godā ar Nias vārdu, atgrie­šanos un cilvēku rases bojāeju. Lilitas atnākšanu vajadzēja sagatavot “sešdesmit jaunavām zelta kroņos, kuras ar asi­nīm piepildīs upes”.

- Muļķības, teica raganis, turklāt bez atskaņām. Visi pieklājīgie pareģojumi ir ar atskaņām. Visiem ir zināms, kas Eltibaldam un Burvju Padomei tolaik bija padomā. Jūs izmantojāt vājprāša murgus, lai nostiprinātu savu varu. Lai izjauktu savienības, nepieļautu saradošanās, iejauktos dinastijās, vārdu sakot, jums gribējās kārtīgāk paraustīt striķīšus, pie kuriem piesietas kronētās marionetes. Bet tu man te muldi par pareģojumiem, kurus klāstīt kaunētos par večuks tirgus placī.

- Var būt iebildumi pret Eltibalda teoriju, pret pareģo­jumu interpretāciju. Bet nav iespējams apgāzt faktu, ka pēc

aptumsuma dzimušo meiteņu vidū ir notikusi drausmīga mutācija.

- Kurš tad apgalvo, ka to nevar apgāzt? Esmu dzirdējis kaut ko pavisam pretēju.

- Biju klāt, kad notika vienas šīs meitenes sekcija, teica burvis. Geralt, to, ko mēs atradām galvaskausa un mugurkaula iekšpusē, nebija iespējams aprakstīt. Kaut kāds sarkans sūklis. Iekšējie orgāni sajaukti vietām, dažu pat nebija vispār. Viss klāts kustīgām skropstiņām, zilsārtām skrandiņām. Sirdij seši kambari. Divi praktiski atrofē­jušies, bet tomēr. Ko tu par to teiksi?

- Esmu redzējis cilvēkus, kam roku vietā ir ērgļa nagi, cilvēkus ar vilka ilkņiem, cilvēkus ar liekām locītavām, liekiem orgāniem un papildu maņām. To visu bija radījusi jūsu ņemšanās ar maģiju.

- Tu -stāsti, ka esi redzējis dažādas mutācijas, bur­vis pacēla galvu, bet cik no tām tu esi nogalinājis par naudu, sekojot savam ragana aicinājumam? Ko? Var taču būt vilka ilkņi, kurus rādīt meičām krogā, bet vienlaikus var piemist arī vilka daba, kura liek uzbrukt bērniem. Bet tieši tā bija pēc aptumsuma piedzimušo meiteņu gadījumā. Tām tika konstatēta gluži neprātīga nosliece uz nežēlību, agresiju, pēkšņām niknuma lēkmēm, kā arī nevaldāms temperaments.

- Katram sievišķim var konstatēt kaut ko tamlīdzīgu, paironizēja Geralts. Ko tu man te penterē? Ja tu jautā, cik mutantu esmu nogalinājis, kāpēc gan tevi neinteresē, cik no viņiem esmu atbūris, noņēmis lāstu? Es, jūsu nicinātais raganis. Un ko esat paveikuši jūs, varenie burvji?

- Mēs pielietojām augstākā līmeņa maģiju. Gan mūsējo, gan priesteru, dažādās svētnīcās. Visi mēģinājumi beidzās ar meiteņu nāvi.

- Tas runā par sliktu jums, nevis meitenēm. Tātad mums jau ir pirmie līķi. Cik sapratu, sekcija veikta tikai tiem?

- Ne tikai. Neskaties uz mani tā, tu labi zini, ka bija arī citi līķi. Sākotnēji bija nolemts eliminēt visas. Likvidē­jām dažas… padsmit. Visām veicām sekciju. Vienai vivi­sekciju.

- Un jūs, kuces dēli, vēl uzdrošināties kritizēt ragaņus? Ek, Stregobor, pienāks diena, kad ļaudis kļūs gudrāki un ķersies jums pie rīkles.

- Man nešķiet, ka šāda diena pienāks drīz, skābi saviebies, teica burvis. Neaizmirsti, ka mēs tā rīkojāmies, aizsargājot cilvēkus. Mutantes noslīcinātu asinīs zemju zemes.

- Tā apgalvojat jūs, magi, sacēluši degunus gaisā vēl augstāk par jūsu nemaldības nimbu. Ja jau par to ir runa, tu taču nesāksi apgalvot, ka savās viltus mutantu medībās ne reizes neesat kļūdījušies?

- Lai nu tev tiek, pēc ilgāka klusuma brīža teica Stregobors. Būšu atklāts, kaut tas nebūtu manās interesēs. Kļūdījāmies, un tas bija vairāk nekā vienu reizi. Viņu atpa­zīšana bija ārkārtīgi grūta. Tādēļ mēs beidzām viņas… lik­vidēt un sākām izolēt.

- Jūsu slavenie torņi, nospurcās raganis.

- Mūsu torņi. Tomēr tā bija kārtējā kļūda. Mēs viņas novērtējām par zemu, un daudzas mums izbēga. Karaļdēlu vidū, īpaši to jaunāko, kam nebija, ko darīt un vēl mazāk, ko zaudēt, radās kaut kāda modīga apmātība uz ieslodzīto daiļavu atbrīvošanu. Lielākā tiesa, par laimi, lauza sev kaklus.

- Cik zinu, torņos ieslodzītās ātri vien nomira. Mēļo, ka ne bez jūsu palīdzības.

- Meli. Taču patiešām viņas ātri iegrima apātijā, attei­cās no ēdiena… Interesanti, ka īsi pirms nāves viņām atklā­jās gaišredzības spējas. Kārtējās mutācijas pierādījums.

- Kur nu vēl pārliecinošāks. Tev nav citu šādu pierā­dījumu?

- Ir. Silvena, Narokas kundze, kurai mums nekad pat neizdevās piekļūt tuvāk, jo viņa pārņēma varu ļoti strauji. Tagad šajā zemē notiek baisi atgadījumi. Vijolīte, Eiemera meita, aizbēga no torņa pa virvi, ko bija novijusi no pašas bizes. Šobrīd viņa terorizē Ziemeļu Velhadu. Berniki no Talgaras atbrīvoja plānprātiņš karaļdēls. Tagad viņš izdurtām acīm nīkst pagrabā, bet vispamanāmākais ainavas ele­ments Talgarā ir karātavas. Ir vēl citi piemēri.

- Protams, ir, atteica raganis. Jamurlakā, piemē­ram, valda Večuks Abrads, kuram ir skrofuloze un nav neviena zoba un kurš dzimis laikam simt gadu pirms šī aptumsuma. Viņš nevar aizmigt, ja kāds viņa klātbūtnē nav ticis sodīts ar nāvi. Pēkšņos niknuma uzplūdos, kā tu saki, Abrads ir izslepkavojis visus savus radus, izkāvis pusi valsts. Ir arī nevaldāma temperamenta pazīmes jaunībā, šķiet, viņu pat iesauca par Abradu Brunčplēsi. Ek, Stregobor, būtu jauki, ja valdnieku nežēlību varētu izskaidrot ar mutāciju vai lāstu.

- Paklausies, Geralt…

- Pat nedomāju. Tu mani nepārliecināsi par savu tais­nību un, vēl vairāk, par to, ka Eltibalds nebija prātiņā sašķobījies burlaka. Atgriezīsimies pie briesmoņa, kurš tevi it kā apdraud. No ievada, kuru man izstāstīji, tev jāsa­prot, ka šis stāsts man nepatīk. Taču uzklausīšu tevi līdz galam.

- Bez indīgām piezīmēm?

- To nu es tev nevaru apsolīt.

- Nu ko, Stregobors sabāza rokas mantijas piedurk­nēs, tad tas vilksies ilgāk. Un tātad tas sākās Kreidenā, mazā ziemeļu hercogistē. Kreidenas hercoga Fredefalka sieva bija Arideja gudra, izglītota sieviete. Viņas dzimtā bija daudz izcilu burvju mākslas adeptu, un, visticamāk, no tiem viņa mantojumā saņēma visai reti sastopamu un varenu artefaktu, Nehallenas Spoguli. Kā tu jau zini, Nehallenas spoguļi kalpo galvenokārt praviešiem un gaiš­reģiem, jo nekļūdīgi, kaut arī neskaidri, pareģo nākotni. Arideja visai bieži vērsās pie spoguļa…

- Kā spriežu, ar visai parastu jautājumu, burvi pār­trauca Geralts. “Kura pasaulē ir visskaistākā?” Cik zinu, visus Nehallenas spoguļus var iedalīt glaimojošajos un sadauzītajos.

- Tu kļūdies. Arideju vairāk interesēja valsts liktenis. Bet, atbildot uz viņas jautājumiem, Spogulis pareģoja mokošu nāvi viņai pašai un milzumam ļaužu, un tur vai­nojama būtu Fredefalka meita no pirmās laulības. Arideja parūpējās, lai ziņa par to nokļūtu līdz Padomei, bet Padome savukārt uz Kreidenu nosūtīja mani. Man nav jāstāsta, ka Fredefalka pirmdzimtā piedzima tūdaļ pēc aptumsuma. Kādu laiku es mazo neuzkrītoši novēroju. Šajā laikā viņa paspēja nomocīt kanārijputniņu un divus kucēnus, kā arī ar ķemmes kātu izdurt kalponei aci. Veicu arī vairākus testus, izmantojot buramvārdus, vairums apstiprināja, ka mazā ir mutante. Ar šo ziņu devos pie Aridejas, jo Fredefalks savu meitiņu dievināja. Arideja, kā jau teicu, bija gudra sieviete…

- Skaidrs, Geralts atkal pārtrauca burvi, viņa jau nu noteikti nedievināja pameitu. Un vēlējās, lai troni mantotu viņas pašas bērni. Tālāko es varu iedomāties. Arī to, ka tobrīd neatradās neviena, kurš apgrieztu viņai sprandu. Un pie reizes arī tev.

Stregobors nopūtās, pacēla acis pret debesīm, kurās joprojām nebeidza gleznaini zvīļot varavīksne.

- Es iestājos par to, lai viņu tikai izolētu, taču her­cogiene lēma citādi. Viņa aizsūtīja mazo uz mežu kopā ar mednieku, algotu slepkavu. Mednieku vēlāk atradām brikšņos. Viņam kājās nebija bikšu, tādēļ nebija grūti uzmi­nēt notikumu gaitu. Viņa tam caur ausi bija iedūrusi sma­dzenēs brošas adatu, droši vien tad, kad viņa uzmanība bija aizņemta ar kaut ko pilnīgi citu.

- Ja tu domā, ka man viņa žēl, noņurdēja Geralts,

- tad tu dziļi maldies.

- Sarīkojām medības ar dzinējsuņiem, turpināja Stregobors, taču mazā bija kā ūdenī iekritusi. Man savu­kārt uz karstām pēdām vajadzēja pamest Kreidenu, jo Fredefalkam radās pirmās aizdomas. Tikai pēc četriem gadiem paņēmu vēsti no Aridejas. Viņa bija sadzinusi mazajai pēdas. Meitēns dzīvoja Mahakamā kopā ar sep­tiņiem rūķiem, kuriem bija iegalvojusi, ka izdevīgāk ir uz lielceļiem aptīrīt tirgoņus, nevis raktuvēs elpot putekļus. Viņa bija dabūjusi iesauku Čakste, jo savus upurus dzīvus sēdināja uz noasinātiem mietiem. Arideja vairākas reizes nolīga slepkavas, taču neviens no tiem neatgriezās. Pēcāk jau grūti bija atrast kādu, kurš būtu ar mieru, jo mazā bija kļuvusi slavena. Ar zobenu bija iemācījusies rīkoties tā, ka reti kurš vīrs varēja stāties tai pretī. Slepus ierados Kreidenā un uzzināju, ka kāds noindējis Arideju. Mēļoja, ka tas esot pats Fredefalks, kurš noskatījis mezaliansi ar jaunāku un vingrāku personu, taču es domāju, ka tā bija Renfri.

- Renfri?

- Jā, tāds bija viņas vārds. Es jau teicu, viņa noindēja Arideju. Hercogs Fredefalks neilgi pēc tam gāja bojā savādā

negadījumā medību laikā, bet vecākais Aridejas dēls pazuda bez vēsts. Tam arī vajadzēja būt mazās darbam. Es saku “mazā”, taču tobrīd viņai bija jau septiņpadsmit gadu. Bija jau izaugusi krietni liela.

Tajā laikā, pēc pārdomu brīža burvis turpināja, viņa un viņas rūķi jau bija kļuvuši par visas Mahakamas biedu. Tikai kādu dienu viņi par kaut ko tur saplēsās, nezinu, vai par laupījuma sadali vai nakšu secību nedēļā, vārdu sakot, darbā tika laisti naži. Izdzīvoja tikai Čakste. Viņa vienīgā. Bet tobrīd es jau biju tai apvidū. Satikāmies aci pret aci: viņa acumirklī mani atpazina, saprata, kādu lomu es biju spēlējis tolaik Kreidenā. Es saku tev, Geralt, tik tikko paspēju izrunāt buramvārdus rokas man trīcēja kā nezinu, kas, un tobrīd tā mežakaķe jau metās man virsū ar zobenu. Iesaiņoju šo glītā kalnu kristāla bluķī, sešreiz deviņas olektis. Kad viņa iegrima letarģijā, iesviedu bluķi rūķu raktuvēs un aizbēru ieeju.

- Haltūra, piezīmēja Geralts. To bija iespējams atburt. Nevarēji viņu pārvērst pelnu čupiņā? Jūs taču zināt tik daudz mīļu buramvārdu.

- Es ne. Tā nav mana joma. Bet tev taisnība nohalturēju. Viņu atrada kāds pamuļķis karaļdēls, izdeva veselu kaudzi naudas par atburšanas vārdiem un, atbūris šo, ar triumfu aizveda mājās uz kādu nomaļu karaļvalsti austrumos. Viņa tēvam, vecam laupītājam, bija vairāk prāta. Sadeva dēlam pa mizu, bet no Čakstes nolēma izspiest ziņas par dārgumiem, kurus šī kopā ar rūķiem bija salau­pījusi un tālredzīgi noslēpusi. Viņa kļūda bija tā, ka tad, kad meiteni kailu uzvilka uz spīdzināšanas galda, tēvam asistēja vecākais dēls. Tā nu sanāca, ka nākamajā rītā šis pats vecākais dēls, nu jau bārenis bez neviena rada, bija kļuvis par karalistes valdnieku, bet Čakste ieņēma pirmās favorītes amatu.

- Tad jau viņa bija tīri glīta.

- Gaumes lieta. Ilgi gan viņa favorītes lomā nesabija līdz pirmajam galma apvērsumam, smalki runājot, jo tu­rienes pils vairāk līdzinājās govju kūtij. Turklāt izrādījās, ka viņa nav aizmirsusi par mani. Kovižā viņa sarīkoja pret mani trīs slepenus atentātus. Nolēmu neriskēt un nogai­dīt Pontarā. Viņa mani atkal atrada. Šoreiz aizbēgu uz Angrenu, taču arī tur viņa mani atrada. Nezinu, kā viņa to dara; pēdas es slēpju labi. Tai jābūt viņas mutācijas īpat­nībai.

- Kas tevi atturēja atkārtoti ieburt viņu kristālā? Sirds­apziņas pārmetumi?

- Nē. Tādu man nebija. Taču izrādījās, ka viņa kļuvusi izturīga pret maģiju.

- Tas nav iespējams.

- Ir. Pietiek, ja īpašumā ir atbilstošs artefakts vai aura. Tam atkal vajadzēja būt saistītam ar viņas progresējošo mutāciju. Aizbēgu no Angrenas un patvēros šeit, pie Zalkšujūras, Blavikenā. Uz gadu man bija miers, bet nu viņa mani atkal ir atradusi.

- Kā tu zini? Viņa jau atrodas pilsētiņā?

- Jā. Redzēju viņu kristālā, burvis pacēla spieķi.

- Viņa nav viena, bet ieradusies kopā ar savu bandu tā ir zīme, ka viņa gatavojas kaut kam nopietnam. Geralt, man vairs nav, kur bēgt, es nezinu vietu, kur būtu iespējams noslēpties. Jā. Tas, ka tu tieši šajā brīdī ieradies šeit, nevar būt nejaušība. Tas ir liktenis.

Raganis sarauca uzacis.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Tas ir skaidrs kā diena. Tu viņu nogalināsi.

- Es neesmu algots slepkava, Stregobor.

- Slepkava tu neesi, tas tiesa.

- Es par naudu nogalinu nezvērus, Stregobor. Briesmo­ņus, kuri apdraud cilvēkus. Ar tev līdzīgo burvestībām un lāstiem radītas bestijas. Nevis cilvēkus.

- Viņa nav cilvēks. Tieši viņa ir briesmonis, mutants, nolādēts izdzimtenis. Tu uz šejieni atvedi kikimoru. Čakste ir sliktāka par kikimoru. Kikimora nogalina aiz izsalkuma, bet Čakste patikas dēļ. Nogalini viņu, un es tev samak­sāšu tādu summu, kādu vien vēlēsies. Saprāta robežās, protams.

- Es jau tev teicu, ka stāstus par mutāciju un Lilitas lāstu uzskatu par murgiem. Meitenei ir savi iemesli nokār­tot rēķinus ar tevi, un es tur nejaukšos. Vērsies pie pilsētas vecākā, pilsētas sardzes. Tu esi pilsētas burvis, tevi sargā pilsētas likumi.

- Man uzspļaut likumiem, pilsētas vecākajam un viņa palīdzībai! aizsvilās Stregobors. Nevēlos nekādu aiz­sardzību, gribu, lai tu viņu nogalini! Šajā tornī neienāks neviens, esmu šeit pilnīgā drošībā. Bet kas man no tā? Man nav nodoma te nīkt līdz sava mūža pēdējai stundiņai. Čak­ste neatteiksies no sava nodoma, kamēr vien būs dzīva, to es zinu. Vai man jāsēž šeit, torni, un jāgaida nāve?

- Viņas ari sēdēja. Vai zini ko, mag? Vajadzēja ļaut medīt meitenes citiem, varenākiem burvjiem, vajadzēja paredzēt sekas.

- Geralt, es tevi lūdzu.

- Nē, Stregobor.

Burvis klusēja. Neīstā saule neīstajās debesīs tuvojās zenītam, taču raganis zināja, ka Blavikenā jau krēslo. Viņš sajuta izsalkumu.

- Geralt, teica Stregobors. Kad mēs uzklausījām Eltibaldu, daudzi no mums šaubījās. Taču mēs nolēmām izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Tagad es tevi lūdzu veikt tādu pašu izvēli.

- Ļaunums paliek ļaunums, raganis pieceldamies nopietni teica. Mazāks, lielāks, vidējs, viss vienalga proporcijas ir relatīvas, bet robežas nenoteiktas. Neesmu svētais, dzīvē nācies darīt ne tikai labo. Taču, ja man jāiz­vēlas starp vienu un otru, tad izvēlos neizvēlēties vispār. Man laiks iet. Tiksimies rīt.

- Varbūt, teica burvis. Ja paspēsi.

III

“Zelta sēta”, pilsētiņas labākā iebraucamā vieta, bija ļaužu pilna un trokšņaina. Viesi, vietējie un iebraucēji, lielākoties bija aizņemti ar nācijai vai profesijai ierastām nodarbēm. Svarīgi tirgoņi ķildojās ar rūķiem par preču cenām un kredītprocentiem. Mazāk svarīgi tirgoņi knieba dibenā meitenēm, kuras iznēsāja alu un kāpostus ar zir­ņiem. Vietējie pamuļķi izlikās gudri un zinoši. Meičas visiem spēkiem centās iepatikties naudīgajiem, vienlaikus atšūdamas beznaudīgos. Važoņi un zvejnieki dzēra tā, it kā no rītdienas stātos spēkā sausais likums. Jūrnieki dzie­dāja dziesmiņas par jūras viļņiem, kapteiņu drošsirdību un sirēnu daiļumiem, pēdējos īpaši gleznaini aprakstot visās detaļās.

- Piepūlē atmiņu, Setnik, pārliecies pār leti, lai kņadā būtu sadzirdams, krodziniekam teica Kaldemeins. Seši puiši un meitietis, ģērbti melnās, ar sudrabu apkniedētās ādās pēc jaunākās Novigradas modes. Redzēju viņus pie robežsardzes posteņa. Viņi apmetās pie tevis vai “Pie tunča”?

Krodzinieks, svītrainā priekšautā slaucīdams kausu, savilka apaļo pieri grumbās.

- Šeit, pilsētas vecākais, viņš beidzot atbildēja. Tei­cās atbraukuši uz gadatirgu, taču visi ar zobeniem, pat meiča. Ģērbti, kā jau teicāt, melnā.

- Ak tā, pamāja pilsētas vecākais. Kur viņi ir tagad? Te viņus neredzu.

- Mazākajā zālē. Zeltā maksāja.

- Iešu viens pats, teica Geralts. Lieku troksni neva­jag. Vismaz ne šobrīd, viņu visu klātbūtnē. Atvedīšu mei­teni šurp.

- Varbūt tā būs labāk. Bet liec vērā es nevēlos šeit nekādus pārsteigumus.

- Ņemšu vērā.

Jūrnieku dziesma, spriežot pēc aizvien lielāka nepiedie­nīgo vārdu skaita, tuvojās lielajam finālam. Geralts pabī­dīja sāņus no netīrumu kārtas stīvo un lipīgo aizkaru, kurš aizsedza ieeju zālē.

Pie galda sēdēja seši vīrieši. Tās, kuru raganis bija mek­lējis, viņu vidū nebija.

- Ko vajag? iesaucās tas, kurš viņu pamanīja pir­mais, papliku galvasvidu, rētas izķēmotu seju. Tā šķēr­soja kreiso uzaci, deguna pamatni un labo vaigu.

- Gribu runāt ar Čaksti.

No galda pieslējās divi vienādi stāvi identiskām sejām, gaišiem, sapinkātiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, ģērbušies pilnīgi vienādi piegulošos melnas ādas tērpos, kas spīdēja un laistījās sudraba rotājumos. Vienādām kus­tībām dvīņi pagrāba no sola vienādus zobenus.

- Mierīgi, Vir. Sēdies, Nimir, teica rētainais cilvēks, atbalstījis elkoņus pret galdu. Ar kuru tu, brāl, gribi runāt? Kas tā tāda Čakste?

- Tu labi zini, par ko ir runa.

- Kas šis tāds? jautāja puskails, sviedriem noplūdis tēvainis, krusteniski apjozies jostām un ar dzelkšņotiem aizsargiem uz apakšdelmiem.

- Tu viņu pazīsti, Nohor?

- Nē, nepazīstu, atbildēja rētainais cilvēks.

- Šitas ir kaut kāds albīns, ieķiķinājās Nohornam līdzās sēdošs kalsns, tumšmatains vīrietis. Smalkie sejas vaibsti, lielās, melnās acis un spicās ausis liecināja, ka viņš ir elfu pusasiņu jauktenis. Albīns, mutants, dabas kļūda. Kā tādus laiž krogos pie kārtīgiem cilvēkiem?

- Es viņu jau esmu kaut kur redzējis, bilda plecīgs, iededzis tips ar bizē sapītiem matiem un, samiedzis acis, ļauni uzlūkoja Geraltu.

- Nav svarīgi, Tavik, kur tu viņu redzēji, teica Nohorns. Paklau, brāl. Civrils pirms mirkļa tevi šausmīgi apvainoja. Neizaicināsi viņu? Vakars ir tik garlaicīgs.

- Nē, mierīgi attrauca raganis.

- Bet mani, ja es tev uz galvas uzliešu šo zivju viru, izsauksi? iesēcās puskailais.

- Mieru, Piecpadesmit, teica Nohorns. Teica taču, ka nē. Tātad nē. Uz šo brīdi. Nu, brāl, saki savu sakāmo un taisies, ka tiec. Tev ir dota iespēja aiziet pašam. Ja ne, tevi iznesīs.

- Man tev nav nekas sakāms. Gribu runāt ar Čaksti. Ar Renfri.

- Dzirdat, puiši? Nohorns uzlūkoja kompanjonus.

- Viņš gribot runāt ar Renfri. Un kādā nolūkā, brāl, ja drīkst zināt?

- Nedrīkst.

Nohorns pacēla galvu un palūkojās uz dvīņiem. Tie tūdaļ paspēra soli uz priekšu, augsto zābaku sudraba sprā­dzēm šķindot.

- Zinu, pēkšņi teica tas ar bizi. Es zinu, kur viņu esmu redzējis!

- Ko tu tur murmulē, Tavik?

- Pilsētas vecākā mājas priekšā. Viņš bija atvedis notirgot kaut kādu pūķi, tādu zirnekļa un krokodila krustojumu. Ļaudis stāstīja, ka viņš esot raganis.

- Kas tas tāds raganis? jautāja puskailais Piecpadesmit. Ei? Civril?

- Algots burvis, teica puselfs. Rāda trikus par sauju sudraba grašu. Es taču teicu dabas kļūda. Apvainojums dievu un cilvēku likumiem. Tādi jāmet tik sārtā.

- Mums nepatīk burvji, Taviks nošņirkstināja zobus, nenovērsdams samiegtās acis no Geralta. Man kaut kā šķiet, Civril, ka mums šajā ūķī būs vairāk darba, nekā bijām domājuši. Te viņu ir vairāk nekā viens, un skaidrs, ka viņi turas kopā.

- Tāds ar tādu kopā metas, ļauni pasmīnēja jauktenis.

- Kā tādus vēl zeme tur? Kas jūs, tādus ērmus, sadzemdējis?

- Esi tik laipns un izrādi vairāk cieņas, rāmi atteica Geralts. Tava māte, kā redzu, būs krietni bieži viena klī­dusi pa mežu, lai tev būtu iemesls padomāt par savu izcel­šanos.

- Var jau būt, puselfs atbildēja, nebeigdams smīnēt.

- Taču es vismaz pazinu savu māti. Tu, būdams raganis, par sevi gan to nevari teikt.

Geralts tikko manāmi nobālēja un sakoda zobus. Nohorns, to pamanījis, skaļi iesmējās.

- Nu, brāl, tādu apvainojumu tu nevari laist gar ausīm. Tas, kas tev aiz pleciem, izskatās pēc zobena. Nu tad kā? Iziesiet kopā ar Civrilu pagalmā? Vakars ir tik garlaicīgs.

Raganis nereaģēja.

- Zaķapakaļa, nosprauslājās Taviks.

- Ko viņš tur teica par Civrila māti? nesteidzīgi tur­pināja Nohorns, atbalstījis zodu sakrustotajos pirkstos.

- Kaut ko šausmīgi apvainojošu, cik sapratu. Ka bijusi palaistuve vai kaut kā tā. Ei, Piecpadesmit, vai mums jāklausās, kā kaut kāds paklīdenis apvaino mūsu biedra māti? Māte, ka tavu māti, ir svētums.

Piecpadesmit labprāt cēlās kājās, atāķēja zobenu un nosvieda to uz galda. Izrieza krūtis, sakārtoja sudraba dzelkšņiem rotātos aizsargus uz apakšdelmiem, nospļāvās un paspēra soli uz priekšu.

- Ja tev vēl ir kādas šaubas, teica Nohorns, tas nozīmē, ka Piecpadesmit tevi izaicina uz dūru cīņu. Es taču teicu, ka tevi no šejienes iznesīs. Atbrīvojiet vietu.

Piecpadesmit, pacēlis dūres, tuvojās. Geralts nolaida plaukstu, uz zobena roktura.

- Liec vērā, viņš teica. Vēl viens solis, un tu meklēsi savu roku uz grīdas.

Nohorns un Taviks, satvēruši zobenus, pietrūkās kājās. Klusējoši dvīņi vienādām kustībām izvilka savējos. Piecpa­desmit atkāpās.

- Kas te, pie velna, notiek? Ne mirkli nevar jūs vienus atstāt?

Geralts nesteidzīgi un lēni pagriezās un sastapās ar jūraszaļu acu skatienu.

Viņa bija gandrīz tikpat gara, cik Geralts.

Nelīdzeni apgrieztie mati sniedzās nedaudz pāri ausīm. Viņa stāvēja, ar vienu roku atbalstījusies durvīs, ģērbusies piegulošā, ar izrotātu jostu apjoztā samta vamzī. Viņas svārki bija nevienādi asimetriski kreisajā pusē tie snie­dzās līdz potītei, bet labajā virs augsta aļņādas zābaka stulma atsedza vingru gurnu. Pie kreisā sāna viņai bija

zobens, pie labā duncis, kura aizsargs bija rotāts ar lielu rubīnu.

- Ko klusējat kā mēli norijuši?

- Tas ir raganis, noburkšķēja Nohorns.

- Nu, un kas?

- Viņš grib ar tevi runāt.

- Nu un?

- Viņš ir burvis! nodūca Piecpadesmit.

- Mums nepatīk burvji, noņurdēja Taviks.

- Rāmāk, puiši, teica meitene. Viņš grib ar mani parunāties, tas nav nekāds noziegums. Izklaidējieties vien tālāk. Un bez izlēcieniem. Rīt ir tirgus diena. Jūs taču lai­kam negribēsiet, ka jūsu jociņi sabojātu gadatirgu tik svarīgu notikumu šīs jaukās pilsētiņas dzīvē?

Klusumā, kurš iestājās, atskanēja klusa, nejauka ķiķinā­šana. Smējās Civrils, joprojām bezrūpīgi izzvēlies uz sola.

- Nu gan, Renfri, jauktenis izstostīja. Svarīgs… noti­kums!

- Aizveries, Civril. Tūdaļ pat.

Civrils aprāvās. Tūdaļ pat. Geralts par to nebrīnījās. Renfri balsī ieskanējās kaut kas ļoti savāds. Kaut kas līdzīgs sarkanai ugunsgrēka atblāzmai zobenu asmeņos, kaut kas līdzīgs nokaujamo gaudošanai, zirgu krācieniem un asins dvakai. Laikam arī citiem bija tādas pašas sajūtas, jo bālums iezagās pat iedegušajā Tavika sejā.

- Nu, baltmati, klusumu pārtrauca Renfri. Iesim uz lielāko zāli, pievienosimies pilsētas vecākajam, ar kuru kopā tu šeit ieradies. Viņš laikam arī grib parunāties ar mani.

Kaldemeins, kurš gaidīja pie letes, viņus redzot, pār­trauca kluso sarunu ar krodzinieku, izslējās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Klausieties, kundze, viņš stingrā balsī teica, netē­rējot laiku liekām laipnībām. Es no šā Rīvijas ragana uzzināju, kas jūs atvedis uz Blavikenu. Laikam jums ir zobs uz mūsu burvi.

-Jā, varbūt. Un kas tad ir? klusi un tikpat nepiekāpīgi jautāja Renfri.

- Tas, ka šādām lietām ir domātas pilsētas vai pils tie­sas. Kurš apvainojumu pie mums Zalkšujūrā grib atriebt ar zobenu, tiek uzskatīts par parastu slepkavnieku. Un tātad vai nu agri no rīta lasieties ar visu savu melno kompāniju prom no Blavikenas, vai arī iemetīšu jūs pa­grabā, pre… Kā to sauc, Geralt?

- Preventīvi.

- Tieši tā. Sapratāt, jaunkundz?

Renfri pasniedzās pēc maisiņa, kas bija piestiprināts pie jostas, un izvilka no tā vairākkārt salocītu pergamentu.

- Izlasiet, pilsētas vecākais, ja protat lasīt. Un vairāk man nesakiet “jaunkundz”.

Kaldemeins paņēma pergamentu, ilgi lasīja, pēc tam, ne vārdu neteicis, pasniedza to Geraltam.

- “Maniem komesiem, vasaļiem un brīvajiem pavalst­niekiem”, balsī lasīja raganis. “Visiem un ikvienam izziņoju, ka Renfri, Kreidenas kņaziene, atrodas mūsu die­nestā un ir mums mīļa, un tad lai mūsu dusmas nāk pār tā galvu, kurš tai izrādījis preteklību. Audoens, karalis…” To gan raksta “pretestību”. Taču zīmogs izskatās īsts.

- Tādēļ, ka tas ir īsts, teica Renfri, izraudama perga­mentu viņam no rokām. To izdeva Audoens, jūsu visžē­līgais valdnieks. Tādēļ neiesaku viņam izrādīt pretestību. Neatkarīgi no tā, kā to raksta, sekas jums var būt bēdī­gas. Un jūs, cienītais ciema vecākais, mani nemetīsiet pa­grabā. Nedz arī sauksiet par “jaunkundzi”. Nevienu likumu neesmu pārkāpusi. Vismaz šobrīd ne.

- Ja pārkāpsi kaut par mata tiesu, šķita, ka Kaldemeins tikko valdās, lai nenospļautos, iesēdināšu tevi tuptūzl ar visu tavu pergamentu. Zvēru pie visiem dieviem, jaunkundz. Ejam, Geralt…

- Ar tevi, ragani, Renfri pieskārās Geralta rokai,

- man vēl ir kas runājams.

- Nenokavē vakariņu laiku, pār plecu izmeta ciema vecākais, citādi Libuše būs nikna.

- Nenokavēšu.

Geralts atspiedās pret leti. Virpinādams kaklā ieka­rināto medaljonu ar vilka purnu, viņš lūkojās meitenes jūraszaļajās acīs.

- Esmu par tevi dzirdējusi, viņa teica. Tu esi Rīvijas Geralts, baltmatainais raganis. Vai Stregobors ir tavs draugs?

-Nē.

- Tas visu padara vienkāršāku.

- Es tā neteiktu. Man nav nodoma uz to visu mierīgi noskatīties no malas.

Renfri acis samiedzās.

- Stregobors rīt mirs, viņa klusi teica, atglaužot no pieres nelīdzeni nogrieztos matus. Mazāks ļaunums būtu, ja mirtu tikai viņš viens.

-Ja mirs Stregobors, pirms tam mirs vēl daži. Neredzu citu iespēju.

- “Daži”, ragani, ir pieticīgi teikts.

- Lai mani nobiedētu, vajag ko vairāk par vārdiem, Čakste.

- Nesauc mani par Čaksti. Man tas nepatīk. Lieta tāda, ka es redzu citas iespējas. Par to būtu vērts aprunāties, bet ko lai dara Libuše gaida. Tā Libuše ir vismaz smuka?

- Tas ir viss, ko tu man gribēji teikt?

- Nē. Bet tagad ej. Libuše gaida.

Viņa jumtistabiņā kāds bija. Geralts to zināja, pirms vēl bija pienācis pie durvīm, viņš to zināja pēc tikko sajū­tamās medaljona ievibrēšanās. Viņš nopūta eļļas lampu, ar kuru bija apgaismojis kāpnes. Izņēma no maksts dunci, aizsprauda aizmugurē aiz jostas. Nospieda rokturi. Telpā bija tumšs. Taču ne raganim.

Viņš pārkāpa pāri slieksnim uzsvērti nesteidzīgi, itin kā pusaizmidzis un lēnām aizvēra durvis. Nākamajā mir­klī ar spēcīgu atspērienu līdaciņā metās gultas virzienā un uzlēca virsū tur sēdošajam cilvēkam, piespieda to pie segas, ar kreiso apakšdelmu aizžņaudza kaklu, pasniedzās pēc dunča. Neizvilka. Kaut kas nebija tā.

- Sākums nemaz nebija tik slikts, viņa aizžņaugtā balsī izdvesa, nekustīgi gulēdama apakšā. Biju ar to rēķi­nājusies, taču nedomāju, ka tik ātri nonāksim vienā gultā. Esi tik laipns un aizvāc savu roku no mana kakla.

- Tā esi tu.

- Tā esmu es. Klausies, ir divas iespējas. Pirmā: tu norāpsies no manis, un tad parunāsim. Otra: paliekam šajā pozīcijā, taču es gribētu novilkt vismaz zābakus.

Raganis izvēlējās pirmo iespēju. Meitene nopūtās, pie­cēlās, sakārtoja matus un svārkus.

- Iededz sveci, viņa teica. Es neredzu tumsā tā kā tu, bet man jāredz, ar ko es runāju.

Viņa piegāja pie galda kalsna, lokana apsēdās, izstiepusi garos zābakos ieautās kājas. Viņai nebija neviena redzama ieroča.

- Vai tev ir kas dzerams?

-Nē.

- Tādā gadījumā labi, ka paņēmu līdzi, viņa iesmējās un uzlika uz galda ādas blašķi un divas ar ādu apvilktas krūzītes.

- Ir gandrīz pusnakts, saltā tonī teica Geralts. Var­būt ķersimies pie lietas?

- Tūdaļ. Ņem, dzer. Uz tavu veselību, Geralt!

- Uz tavu, Čakste.

- Pie velna, mani sauc Renfri, viņa pacēla galvu. Es tev atļauju neminēt manu titulu, taču beidz mani saukt par Čaksti!

- Klusāk, pamodināsi visu māju. Vai es beidzot uzzi­nāšu, kāpēc tu ielīdi pa logu?

- Kāds tu neattapīgs, ragani. Vēlos Blavikenu paglābt no asinspirts. Lai ar tevi parunātu, rāpos pa jumtiem kā tāda marta kaķe. Novērtē to.

- Es novērtēju, teica Geralts. Tikai nezinu, ko tāda saruna var dot. Situācija ir skaidra. Stregobors tup savā burvja tornī. Lai pie viņa tiktu, tev vajadzētu sarīkot aplenkumu. Ja tu to izdarīsi, tev nepalīdzēs tavs dzelzs pergaments. Audoens tevi nesargās, jo tu atklāti pārkāpsi likumu. Pilsētas vecākais, sardze, visa Blavikena būs pret tevi.

- Ja visa Blavikena būs pret mani, viņi to rūgti nožē­los. Renfri atieza sniegbaltos zobus plēsonīgā smaidā.

- Vai tu kārtīgi apskatīji manus puišus? Es tev varu apz­vērēt, ka viņi savu amatu labi prot. Vai vari iedomāties, kas notiks, ja lieta nonāks līdz cīņai starp viņiem un tiem nevainīgajiem sardzes jēriņiem, kuri pie katra soļa klūp pār savām alebardēm?

- Un tu, Renfri, iedomājies, ka es stāvēšu malā un mie­rīgi noskatīšos uz šo cīņu? Kā redzi, esmu apmeties pie pilsētas vecākā. Vajadzības gadījumā stāšos viņam līdzās.

- Es nešaubos, Renfri kļuva nopietna, ka tu stāsies līdzās. Taču droši, ka tikai tu viens pats, jo pārējie noslēp­sies pagrabos. Pasaulē nav karotāja, kurš stātos pretī sep­tiņnieka zobeniem. To nespēs neviens cilvēks. Taču beig­sim, baltmati, viens otru baidīt. Es jau teicu: no slaktiņa un asinsizliešanas var izvairīties. Būtībā ir divi cilvēki, kas var to novērst.

- Uzmanīgi klausos.

- Viens no tiem, teica Renfri, ir pats Stregobors. Viņš labprātīgi iznāks no sava torņa, es viņu paņemšu sev līdzi kaut kur uz tuksnāju, bet Blavikena atkal iegrims svētlaimīgā apātijā un ātri vien aizmirsīs par šo lietu.

- Stregobors varbūt arī izskatās pēc jukuša, taču ne jau līdz tādai pakāpei.

- Kas zina, ragani, kas zina? Pastāv argumenti, kurus nevar noliegt, pastāv piedāvājumi, no kuriem nav iespē­jams atteikties. Pie tādiem pieder, piemēram, Trīdamas ultimāts. Es burvim izvirzīšu Tridamas ultimātu.

- Un kāda ir šī ultimāta būtība?

- Tas ir mans mazais, saldais noslēpums.

- Lai jau būtu. Tomēr es šaubos par tā lietderību. Stregoboram, tikai pieminot tavu vārdu vien, zobs uz zoba neturas. Ultimātam, kurš liktu viņam labprātīgi mesties tavās daiļajās rociņās, nudien jābūt īpašam. Labāk pārie­sim pie otras personas, kura varētu novērst slaktiņu Blavikenā. Es mēģināšu uzminēt, kas tā tāda.

- Nu, nu, redzēsim, cik vērīgs tu esi, baltmati.

- Tā esi tu, Renfri. Tu pati. Tu parādīsi īsti dižciltīgu ko es te runāju? karalisku augstsirdību un atteiksies no atriebības. Uzminēju?

Renfri atmeta galvu un sāka pilnā balsī smieties, laikus aizsedzot muti ar plaukstu. Tad viņa kļuva nopietna un degošām acīm uzlūkoja ragani.

- Geralt, viņa teica, es biju hercoga meita, taču tas bija Kreidenā. Man bija viss, ko vien kāroju, man pat lūgt neko nevajadzēja. Kalpi no acīm nolasīja visas manas iegri­bas. Man bija kleitiņas, zābaciņi, batista apakšbikses. Dārg­lietas un rotaslietas, palss zirdziņš, zelta zivtiņas baseinā. Lelles un leļļu māja, lielāka par šo istabu. Un tā bija līdz pat dienai, kurā tavs Stregobors un tā padauza Arideja lika medniekam paņemt mani līdzi uz mežu, nokaut un atnest viņai manu sirdi kopā ar aknām. Vai nav skaisti?

- Nē, drīzāk pretīgi. Priecājos, ka toreiz tu tiki galā ar mednieku, Renfri.

- Ne sūda netiku. Viņš apžēlojās un palaida mani vaļā. Bet pirms tam izvaroja, kucesdēls, un atņēma auskarus un zelta diadēmu.

Geralts, pirkstos virpinot medaljonu, palūkojās viņai acīs. Renfri nenovērsa skatienu.

- Tāds bija hercoga meitas gals, viņa turpināja. Klei­tiņa sadriskājās, batists nenovēršami zaudēja baltumu. Pēc tam bija netīrumi, bads, smirdoņa, nūjas un spērieni. Un atdošanās pirmajam pretimnācējam par bļodiņu zupas vai jumtu virs galvas. Vai zini, kādi man bija mati? Kā zīds! Un sniedzās līdz puslielam. Kad dabūju utis, man tos nogrieza līdz pašai ādai ar aitu cērpjamajām dzirklēm. Tie vairs nekad īsti neatauga.

Uz mirkli apklususi, viņa atglauda no pieres nelīdzenās cirtas.

- Man nācās zagt, lai nenosprāgtu badā, viņa turpi­nāja. Nogalināju, lai nenogalinātu mani. Sēdēju pēc urīna smirdošos tuptūžos, nezinādama, vai mani rīt pakārs vai tikai nopērs un padzīs. Un visu šo laiku mana pamāte un tavs burvis mina man uz pēdām, uzsūtīja slepkavas, mēģi­nāja noindēt. Uzsūtīja lāstus. Un es lai izrādu augstsirdību?

Karalisku žēlastību? Es viņam karaliski noraušu galvu un pirms tam varbūt abas kājas, tad jau redzēs.

- Arideja un Stregobors mēģināja tevi noindēt?

- Protams. Ar vilkogas izvilkumā turētu ābolu. Mani izglāba kāds rūķis. Iedeva man vemjamo sakni. Es jau domāju, ka mani izgriezis ar oderi uz āru kā zeķi. Taču es izdzīvoju.

- Tas bija viens no septiņiem rūķiem?

Renfri, kura tobrīd no maišeļa lēja krūzē šķidrumu, sastinga.

- Oho! Tu daudz zini par mani. Nu un tad? Vai tev ir kaut kas pret rūķiem? Vai citiem humanoldiem? Runājot skaidru valodu, viņi pret mani izturējās labāk nekā vai­rums cilvēku. Taču par to tev nav jāuztraucas. Es jau teicu, ka Stregobors un Arideja mani vajāja kā meža zvēru, kamēr vien spēja. Vēlāk vairs nespēja, jo es pati kļuvu par mednieci. Arideja atstiepa kājas pašas gultā viņai paveicās, ka netiku tai klāt agrāk. Man viņai bija sagatavota īpaša programma. Tagad tāda man ir burvim. Geralt, vai, tavu­prāt, viņš nav pelnījis nāvi? Saki man taču!

- Neesmu tiesnesis. Esmu raganis.

- Tieši tā. Es jau teicu, ka ir divi cilvēki, kas var novērst asinspirti Blavikenā. Otrs esi tu. Burvis tevi ielaidīs tornī, un tad tu viņu nogalināsi.

- Renfri, rāmi teica Geralts. Vai savā ceļā uz manu istabu tu gadījumā neesi nokritusi no jumta uz galvas?

- Pie velna, tu esi vai neesi raganis? Runā, ka esi nokā­vis kikimoru, atvedis to ēzeļa mugurā pārdošanai. Strego­bors ir ļaunāks par kikimoru, kura ir bezsmadzeņu lops un nogalina tādēļ, ka tādu to radījuši dievi. Stregobors ir nelietis, maniaks, nezvērs. Atved man viņu ēzeļa mugurā, un man nebūs žēl zelta.

- Es neesmu algots slepkava, Čakste.

- Neesi gan, viņa smīnot piekrita. Renfri atspieda muguru pret krēsla atzveltni un sakrustoja kājas uz galda, ne mazākā mērā nepiepūloties piesegt gurnus ar svārkiem.

- Tu esi raganis, ļaužu aizstāvis pret Ļaunumu. Bet šajā gadījumā ļaunums būs dzelzs un uguns, kas še sēs iznī­cību, ja mēs nostāsimies viens pret otru. Vai tev nešķiet, ka es piedāvāju mazāko no ļaunumiem, vislabāko risi­nājumu? Pat šim kucesdēlam Stregoboram. Tu vari viņu nogalēt žēlsirdīgi, ar vienu dūrienu, pilnīgi negaidot. Viņš nomirs, nezinot, ka mirst. Bet es to nevaru garantēt. Taisni otrādi.

Geralts klusēja. Renfri izstaipījās, paceldama rokas gaisā.

- Es saprotu tavu vilcināšanos, viņa teica. Taču atbilde man jāzina tūdaļ.

- Vai zini, kādēļ Stregobors un hercogiene tevi gribēja nogalināt tad, Kreidenā, un vēlāk?

Renfri acumirklī izslējās, nocēla kājas no galda.

- Tas taču ir skaidrāks par skaidru! viņa aizsvilās.

- Viņi gribēja tikt vaļā no Fredefalka pirmdzimtās meitas, jo es biju troņmantniece. Aridejas bērni bija dzimuši no morganātiska sakara, un viņiem nebija tiesību uz…

- Renfri, es par to nerunāju.

Meitene nodūra galvu, taču tikai uz mirkli.

- Nu labi. Es it kā esot nolādēta. Jau mātes klēpī pār mani kritis lāsts. Es esot…

- Turpini.

- Briesmonis?

- Vai esi?

īsu, ļoti īsu mirkli viņa izskatījās neaizsargāta un ievai­nojama. Un ļoti skumja.

- Nezinu, Geralt, viņa nočukstēja. Pēc tam viņas vaib­sti atkal kļuva cieti. Un kā lai, pie velna, es to zinu? Kad savainoju pirkstu, man tek asinis. Asiņoju arī ik pēc mēneša. Kad pārēdos, man sāp vēders, bet, kad pārdzeros, galva. Kad esmu priecīga, dziedu, bet, kad skumja, lādos. Ja kādu ienīstu, tad nogalinu, bet kad… Ek, pie velna, pietiek. Tava atbilde, ragani.

- Mana atbilde ir “nē”.

- Vai atminies, ko teicu? viņa jautāja pēc klusuma brīža. Ir piedāvājumi, no kuriem nevar atteikties, jo sekas var būt šausmīgas. Es tevi nopietni brīdinu mans piedāvājums bija tieši no šādiem. Apsver līdz galam.

- Esmu apsvēris visu. Un arī tu liec vērā, jo arī es tevi nopietni brīdinu.

Renfri kādu brīdi klusēja, rotaļādamās ar trīskārt ap slaiko kaklu aplikto pērļu kaklarotu, kura glezni ieslīdēja starp abām tvirtajām krūšu puslodēm, kas vīdēja jakas izgriezumā.

- Geralt, viņa teica. Vai Stregobors lūdza, lai tu mani nogalini?

-Jā. Viņš uzskatīja, ka tas ir mazākais ļaunums.

- Vai varu uzskatīt, ka tu viņam atteici tāpat kā man?

- Vari.

- Kādēļ?

- Tādēļ, ka neticu mazākajam no ļaunumiem.

Renfri tikko manāmi nosmīnēja, turklāt viņas lūpas

sveces gaismā sašķiebās ļoti nejaukā grimasē.

- Tu saki, ka netici. Redzi, tev ir taisnība, bet tikai daļēji. Pastāv tikai ļaunums un lielāks ļaunums, bet aiz tiem abiem ēnā stāv Vislielākais ļaunums. Vislielākais ļau­nums, Geralt, ir tāds, kuru tu pat iedomāties nespēj, kaut arī domā, ka tevi nekas vairs nespēj pārsteigt. Un redzi.

Geralt, reizēm mēdz būt tā, ka Vislielākais ļaunums tevi sagrābj pie rīkles un saka: “Izvēlies, brālīt,” vai nu es, vai tas, drusciņ mazākais.”

- Vai varu uzzināt, ko esi nodomājusi?

- Neko. Nedaudz iedzēru un nu filozofēju, meklēju lie­lās patiesības. Nu, lūk, vienu atradu: mazākais ļaunums pastāv, taču mēs paši to nevaram izvēlēties. Tikai Vislielā­kais ļaunums spēj mūs piespiest uz šādu izvēli. Vai nu mēs to gribam, vai ne.

- Izskatās, ka esmu iedzēris pārāk maz, rūgti iesmē­jās raganis, bet pusnakts, kā jau pusnakts to mēdz darīt, nu ir pagājusi. Runāsim konkrētāk. Tu Blavikenā Stregoboru nenokausi, es tev to neļaušu. Es nepieļaušu kauju un slaktiņu. Piedāvāju vēlreiz: atsakies no atriebības. Atsa­kies no domas viņu nokaut. Šādi tu liksi viņam un ne tikai viņam saprast, ka neesi necilvēcisks asinskārs neradijums, mutants un izdzimtenis. Pierādīsi, ka viņš ir kļūdījies, ka viņš ar savu kļūdu pret tevi ir bijis ļoti netaisnīgs.

Renfri brīdi vēroja, kā ragana pirksti virpina ķēdītē iekārto medaljonu.

- Bet, ja es, ragani, teikšu, ka neprotu ne piedot, ne atteikties no atriebības, tad tas nozīmēs, ka viņam un ne tikai viņam būs taisnība, vai ne? Ar to es pierādīšu, ka tomēr esmu briesmonis, necilvēks, dievu nolādēts dēmons? Paklausies, ragani. Manas klaidonības pašā sākumā mani piemitināja kāds brīvzemnieks. Es viņam iepatikos. Bet, tā kā viņš man nepavisam nepatika, drīzāk otrādi, katru reizi, kad gribēja mani iegūt, viņš kūla mani tā, ka no rīta tik tikko spēju izlīst no migas. Kādu reizi, kad bija vēl tumšs, es piecēlos un pārgriezu tam lauķim rīkli. Ar izkapti. Man toreiz vēl nebija tādas izveicības kā tagad, un nazis man šķita par mazu. Un redzi, Geralt, klausoties, kā lauķis gārdz un aizrijas ar savām asinīm, skatoties, kā šis tirina kājas, es jutu, ka viņa nūjas un dūru sitienu atstātie zilumi uz manas miesas vairs nesāp ne drusciņas. Un man ir tik labi, tik labi, ka… Tā es svilpodama aizgāju vesela, labā omā un laimīga. Un vēlāk ik reizi bija tāpat. Ja būtu citādi, kurš gan tērētu laiku atriebībai?

- Renfri, teica Geralts. Neatkarīgi no taviem motī­viem un apsvērumiem tu no šejienes neaizbrauksi svil­podama un tev nebūs tik labi, ka labāk nevar būt. Neaiz­brauksi labā omā un laimīga, toties aizbrauksi dzīva. Pašā rīta agrumā, kā bija licis pilsētas vecākais. Es jau to teicu, taču atkārtošu vēlreiz. Tu Blavikenā nenogalināsi Stregoboru.

Renfri acis mirdzēja sveces gaismā, jakas krūšu izgrie­zumā mirdzēja pērles, mirdzēja sudraba ķēdītē virpinātais medaljons ar vilka purnu.

- Mari tevis žēl, pēkšņi rāmā balsī teica meitene, neno­vērsdama acu no zibošā sudraba aplīša. Tu apgalvo, ka mazākais ļaunums nepastāv. Tu stāvi laukumā uz asinīm noplūduša bruģa tāds pavisam vientuļš, tāpēc ka nespēji izdarīt izvēli. Tu nekad nezināsi, nekad nebūsi pārlieci­nāts, nekad, vai dzirdi… Bet par algu tev būs akmeņi, ļauni vārdi. Man tevis žēl.

- Bet tu? klusi, gandrīz čukstus jautāja raganis.

- Es arī neprotu izdarīt izvēli.

- Kas tu esi?

- Man… auksti…

- Renfri? Geralts sažņaudza medaljonu dūrē. Viņa, itin kā atmodināta no sapņa, pacēla galvu un vairākas rei­zes izbrīnīta pamirkšķināja. Ļoti īsu brīdi viņa izskatījās izbiedēta.

- Uzvarēji, viņa pēkšņi asā balsī teica. Tu uzvarēji, ragani. Rīt no rīta es pametīšu Blavikenu un vairs nekad

neatgriezīšos šajā draņķīgajā pilsētelē. Nekad. Ielej, ja blašķē vēl kaut kas palicis.

Noliekot uz galda tukšo krūzi, viņas sejā bija atgriezies ierastais, zobgalīgais smīns.

- Geralt?

-Jā.

- Šis nolāpītais jumts ir stāvs. Es gribu no šejienes aiz­iet rītausmā. Tumsā varu nokrist un sasisties. Esmu taču kņaza meita, man ir maiga miesa, caur salmu maisu varu sajust zirni. Protams, ja maiss nav kārtīgi piebāzts ar sal­miem. Ko teiksi?

- Renfri, raganis neviļus pasmaidīja, vai kņaza mei­tai pieklājas sacīt šādus vārdus?

- Ko tu, pie velna, vari zināt par kņaza meitām? Esmu bijusi kņaza meita un zinu, ka vispatīkamākais dzīvē ir atļauties darīt visu, ko vien iegribas. Vai man tev skaidri un gaiši jāsaka, ko es gribu, vai pats iedomāsies?

Geralts joprojām smaidīja un neko neatbildēja.

- Es pat netaisos pieļaut domu, ka tev nepatīku, mei­tene sapīka. Labāk uzskatīšu, ka tev bail no tā, ka tevi var piemeklēt brīvzemnieka liktenis. Ek, baltmati. Man līdzi nav nekā asa. Starp citu, vari pārbaudīt pats.

Viņa uzlika kājas viņam uz ceļiem.

- Novelc zābakus. Stulms ir vislabākā paslēptuve nazim.

Nu jau basa viņa piecēlās un atsprādzēja jostu.

- Arī te es neko neslēpju. Arī te, kā redzi. Nopūt to idi­otisko sveci.

Ārā tumsā auroja kaķis.

- Renfri?

- Ko?

- Tas ir batists?

- Pie velna, protams. Vai tad es neesmu kņaza meita?

- Tēēti! nebeidza īdēt Marilka. Kad mēs iesim uz gadatirgu? Uz gadatirgu, tēti!

- Klusu, Marilka! noburkšķēja Kaldemeins, ar maizi izslaucīdams šķīvi. Ko tu saki, Geralt? Viņi pamet pilsē­tiņu?

-Jā-

- Es nebiju pat cerējis, ka viss veiksies tik gludi. Ar to Audoena pergamentu viņi mani turēja aiz rīkles. Tēloju varoni, bet, godīgi sakot, neko nevarēju viņiem padarīt.

- Pat ja viņi atklāti pārkāptu likumu? Izraisītu slak­tiņu, vardarbību?

- Pat tad. Geralt, Audoens ir ļoti viegli aizkaitināms karalis. Viņš var nosūtīt uz ešafotu par mazāko nieku. Man ir sieva, meita, man ir labi manā amatā, man nevajag lauzīt galvu, kur rit dabūšu aizdaru putrai. Citiem vārdiem ļoti labi, ka viņi aizbrauc. Bet kā tad tas īsti notika?

- Tēti, es gribu uz gadatirgu!

- Libuše! Paņem no šejienes Marilku! Jā, Geralt, nebiju cerējis. Iztaujāju Setniku, “Zelta sētas” krodzinieku, par šo Novigradas kompāniju. Tie nav ar pliku roku ņemami. Daži tika atpazīti.

- Ak tā?

- Tas ar rētu sejā ir Nohorns, senāk Abergarda rokas­puisis, no tā saucamās brīvās Angremas kompānijas. Esi dzirdējis par brīvo kompāniju? Tas bullis ar iesauku Piecpadesmit arīdzan ir no turienes. Un, pat ja ne, tad nedomāju, ka iesauka šim radusies no piecpadsmit labiem darbiem, kurus šis savā mūžā paveicis. Tas melnīgsnējais puselfs Civrils ir laupītājs un profesionāls slepkava; šķiet, viņš bija iesaistīts Tridamas slaktiņā.

-Kur?

- Tridamā. Neesi dzirdējis? Par to vien runāja pirms trim… jā, trim gadiem, Marilkai tad bija divi gadiņi. Tridamas barons bija ietupinājis pagrabā kaut kādus laupītā­jus. Viņu biedri kopā ar viņiem, šķiet, arī tas jauktenis Civrils uz upes nolaupīja ar svētceļniekiem pilnu prāmi. Tas bija Niša svētku laikā. Viņi nosūtīja baronam prasību atbrīvot savus biedrus. Barons, skaidra lieta, atteicās, un tad viņi sāka citu pēc cita slepkavot svētceļniekus. Kamēr barons kļuva mīksts un pagrabā iemestos atbrīvoja, šamējie pa straumi jau bija aizplūdinājuši vairāk nekā desmit līķu. Baronam pēc tam draudēja trimda vai pat bendes bluķis. Vieni uz viņu turēja ļaunu prātu par to, ka šis pie­kāpies tikai pēc tam, kad jau tik daudzi noslepkavoti, citi cēla brēku, ka šis šādi esot radījis pre… precedentu vai kā to sauc, ka šos vajadzējis apšaut ar stopiem kopā ar visiem ķīlniekiem vai ieņemt prāmi triecienuzbrukumā ar laivām, bet nepiekāpties ne par mata tiesu. Barons tiesā taisnojās, ka izvēlējies mazāko no ļaunumiem, jo uz prāmja bijis vai­rāk nekā ceturtdaļsimta ļaužu, sievieši, bērneļi.

- Tridamas ultimāts, nočukstēja raganis. Renfri…

-Ko?

- Gadatirgus, Kaldemein.

-Ko?

-Tu nesaproti, Kaldemein? Viņa mani apveda ap stūri. Viņi nekur neaizbrauks. Viņi piespiedīs Stregoboru iznākt no torņa, tāpat kā piespieda Tridamas baronu. Vai arī pie­spiedīs mani… Tu nesaproti? Viņi gadatirgū sāks slepkavot ļaudis. Jūsu tirgus šajos mūros ir visīstākais slazds!

- Pie visiem dieviem, Geralt! Sēdies! Uz kurieni, Geralt?

Marilka, pārbijusies no kliedziena, šņukstēdama iespie­dās virtuves kaktā.

- Es taču tev teicu! iekliedzās Libuše, izstiepusi roku pret ragani. Es taču teicu! Viss ļaunums viņa dēļ!

- Apklusti, sieviete! Geralt! Sēdies!

- Viņi jāaptur. Tūdaļ pat, pirms cilvēki ieradušies tirgū. Sasauc sargus! Kad šie iznāks no iebraucamās vietas, grā­biet šos ciet un ietupiniet!

- Geralt, esi prātīgs. Tā nedrīkst, mēs nedrīkstam viņus aiztikt, ja viņi neko nav izdarījuši. Viņi aizstāvēsies, līs asinis. Tie ir sava amata pratēji, izkaus man cilvēkus. Ja tas nāks ausīs Audoenam, mana galviņa ripos. Labs ir, sasaukšu sardzi, iesim uz tirgu, tur viņus turēsim uz grauda…

- Kaldemein, tas neko nedos. Ja ļaudis jau būs sapul­cējušies laukumā, tu nevarēsi novērst paniku un slaktiņu. Viņi jāpadara nekaitīgi jau tagad, kamēr tirgus vēl tukšs.

- Tas-būs prettiesiski. Es nevaru to atļauties. Par to puselfu un Tridamu tās var būt baumas. Tu taču vari kļū­dīties, un kas tad? Audoens man nomauks ādu pār acīm.

- Jāizvēlas mazākais no ļaunumiem.

- Geralt! Es tev aizliedzu! Es tev aizliedzu kā pilsētas vecākais! Atstāj zobenu! Stāvi!

Marilka, aizklājusi muti ar rociņām, sāka brēkt.

VI

Civrils, piesedzis acis ar delnu, lūkojās uz sauli, kas iznira no kokiem. Tirgus pamazām sāka atdzīvoties, rībēja rati un vezumi, pirmie pārpircēji tirgusbūdās izvietoja pre­ces. Klaudzēja āmurs, dziedāja gailis, skaļi klaigāja kaijas.

- Rādās, būs skaista diena, domīgi teica Piecpadesmit. Civrils viņu greizi uzlūkoja, taču neko neteica.

- Kā ar zirgiem, Tavik? jautāja Nohorns, uzvilkdams cimdus.

- Kārtībā, apsegloti. Civril, viņu šajā tirgū joprojām nav daudz.

- Būs vairāk.

- Vajadzētu tā kā iekost.

- Vēlāk.

- Kā tad. Būs gan tev vēlāk laiks. Un ēstgriba.

- Skatieties, pēkšņi teica Piecpadesmit.

Raganis nāca šurp no galvenās ieliņas puses garām tir­gus būdām tieši viņu virzienā.

- Ahā, teica Civrils, Renfri bija taisnība. Padod man stopu, Nohorn.

Viņš saliecās, ar pēdu piespiežot kāpsli pie zemes, uzvilka stiegru, rūpīgi ievietoja bultu gropē.

Raganis tuvojās. Civrils pacēla loku.

- Ne soli tālāk, ragani!

Geralts apstājās. No grupas viņu šķīra četrdesmit soļi.

- Kur Renfri?

Jauktenis savieba savu glīto seju.

- Pie torņa, izsaka burvim kādu piedāvājumu. Viņa zināja, ka tu atnāksi. Un lika man nodot divas ziņas.

- Runā.

- Pirmā ziņa ir šāda: “Esmu tas, kas esmu. Izvēlies. Vai nu es, vai arī tas otrais, mazākais.” Tev it kā būtu jāzina, par ko ir runa.

Raganis pamāja, pēc tam pacēla roku un satvēra zobenu, kurš viņam rēgojās aiz labā pleca. Asmens nozi­bēja, aprakstot pār viņa galvu pusloku. Viņš sāka lēnā gaitā iet grupas virzienā.

Civrils ļauni, naidīgi iesmējās.

- Tā gan. Arī to viņa, ragani, paredzēja. Un tādēļ tu saņemsi otru ziņu, kuru viņa lika tev nodot. Tieši starp acīm.

Raganis tuvojās. Puselfs pacēla stopu pie vaiga. Iestājās klusums.

Nodzinkstēja stiegra. Raganis novicināja zobenu; spalgi vaidēdams, noskanēja metāls, bulta kūleņodama uzšāvās gaisā, ar sausu troksni atsitās pret jumtu un nodunēja notekā. Raganis tuvojās.

- Atsita… noelsās Piecpadesmit. Atsita lidojumā…

- Visi kopā, nokomandēja Civrils. Nodzinkstēja no makstīm izvilktie zobeni, grupa nostājās ierindā plecu pie pleca, pavērsuši zobenus pret nācēju.

Raganis pielika soli; viņa gaita, apbrīnojami viegla un līgana, pārtapa skrējienā nevis taisni pretī asmeņiem, bet sāņus, tuvojoties grupai it kā pa spirāli.

Taviks neizturēja, metās pretī, saīsinot distanci. Viņam pakaļ metās dvīņi.

- Neizklīst! ieaurojās Civrils, grozot galvu. Viņš bija pazaudējis ragani no redzesloka. Izgrūdis lāstu, Civrils atlēca sāņus, nomanot, ka grupa izklīst pavisam, virpuļo­dama starp tirgusbūdām neprātīgā riņķadancī.

Taviks bija pirmais. Vēl pirms mirkļa viņš bija vajājis ragani, bet tagad pēkšņi pamanīja, ka tas, skriedams pre­tējā virzienā, apiet viņu no kreisās puses. Taviks mēģināja palēnināt gaitu, taču raganis pazibēja garām, pirms viņš paspēja pacelt zobenu. Taviks sajuta spēcīgu triecienu tieši virs gurna, pagriezās un saprata, ka krīt. Jau nokritis uz ceļiem, izbrīnīts palūkojās uz savu gurnu un sāka kliegt.

Dvīņi, vienlaicīgi uzbrūkot melnajam, neskaidrajam apveidam, kurš tiem strauji tuvojās, saskrējās viens ar otru, sadūrās ar pleciem, uz mirkli zaudējot ritmu. Ar to

pietika. Virs, saņēmis dziļu cirtienu pa krūtīm, saliecās kņūpus, noliektu galvu noskrēja vēl dažus soļus un nogā­zās tirgusbūdā uz dārzeņiem. Nimiru cirtiens ķēra deniņos; viņš sāka griezties uz vietas un tad smagi saļima notekā.

Tirgū izcēlās kņada bēga pārpircēji, gāzdamās rībēja tirgusbūdas, cauri putekļu mākonim skanēja kliedzieni. Taviks, atbalstījies uz trīcošajām rokām, vēlreiz mēģināja piecelties. Tad saļima.

- No kreisās, Piecpadesmit! ierēcās Nohorns, skrie­dams aplik, lai apietu ragani no aizmugures.

Piecpadesmit strauji apgriezās. Nepietiekami strauji. Vienreiz saņēma cirtienu vēderā, izturēja, atvēzējās cirtie­nam, tad saņēma otru reizi kaklā tieši zem auss. Sasprin­dzis paspēra četrus grīļīgus soļus un iegāzās ratiņos, pil­nos ar zivīm. Ratiņi sāka ripot. Piecpadesmit noslīdēja uz bruģa, aplipis mirdzošām sudraba zvīņām.

Civrils un Nohorns cirta vienlaikus no abām pusēm, puselfs atvēzeniski no augšas, Nohorns piesēdienā, zemu, plakaniski. Abi cirtieni sadūrās, abi metāliskie džinksti saplūda vienā. Civrils atlēca atpakaļ, paklupa, noturējās kājās, pieķēries pie tirgusbūdas koka balsta. Nohorns metās uz priekšu, aizsedza viņu ar pacelto zobenu. Atsita cirtienu tik spēcīgu, ka tas atsvieda viņu atpakaļ. Vajadzēja saliekt ceļus. Izsliedamies viņš aizsedza seju ar roku. Pārāk lēni. Saņēma cirtienu sejā simetriski vecajai rētai.

Civrils ar pleciem atgrūdās no tirgusbūdas, pārlēca pāri krītošajam Nohornam, puspagriezienā abrocigi cirta, netrāpīja, nākamajā mirkli atlēca atpakaļ. Triecienu nejuta, kājas zem viņa svara saļodzījās brīdī, kad viņš aizsargājo­ties mēģināja ar māņkustību pāriet nākamajā uzbrukumā. Zobens izkrita no rokas, kura virs elkoņa bija pārcirsta

no aizmugures. Viņš nokrita uz ceļiem, papurināja galvu, mēģināja piecelties, bet nespēja. Nolaida galvu uz ceļiem un sastinga sarkanā peļķē starp izsvaidītiem kāpostiem, barankām un zivīm.

Tirgū ienāca Renfri.

Viņa tuvojās atsperīgā kaķa gaitā, apiedama ratiņus un tirgusbūdas. Pūlis, kurš ieliņās un pie namu sienām dūca kā sirseņu spiets, pieklusa. Geralts stāvēja nekustīgi, nolaidis zobenu. Meitene pienāca desmit soļu attālumā un apstājās. Viņš ieraudzīja, ka zem svārkiem viņai ir īss bruņukrekls, kurš tik tikko piesedza gurnus.

- Redzu, ka esi izvēlējies, viņa teica. Esi pārlieci­nāts, ka pareizi?

- Te nebūs otras Tridamas, pēdējiem spēkiem teica Geralts.

- Un nebūtu bijis. Stregobors mani izsmēja. Pateica, ka varu izkaut visu Blavikenu un piemest vēl klāt dažus tuvā­kos ciemus, viņš tik un tā neiziešot no torņa. Un nevienu, ieskaitot tevi, tur neielaidīšot. Ko tu tā skaties? Jā, es tevi apmānīju. Visu savu dzīvi mānījos, kad vajadzēja. Kāpēc lai tu būtu izņēmums?

- Brauc prom, Renfri.

Viņa sāka smieties.

- Nē, Geralt. Tu izdarīji izvēli. Tagad mana kārta.

Ar vienu asu kustību viņa norāva no gurniem svārci­ņus, savicināja tos, aptinot ar audumu kreiso augšdelmu. Geralts atkāpās, pacēla roku, salikdams pirkstus Zīmē. Renfri atkal iesmējās īsi, spalgi.

- Nekas nesanāks, baltmati. Tas mani neņem. Tikai zobens.

- Renfri, viņš atkārtoja. Ej prom. Ja mēs krustosim zobenus, es… vairs… nevarēšu…

- Zinu, viņa teica. Bet es… Es arī nespēju citādi. Tā vienkārši nespēju. Mēs esam tie, kas mēs esam. Tu un es.

Viņa devās tam pretī vieglā, atsperīgā gaitā. Labajā, iztaisnotajā, uz sāniem noliektajā rokā spīguļoja zobens, kreisā vilka pa zemi svārciņus. Geralts atkāpās divus soļus.

Viņa palēcās, atvēzēja kreiso roku, svārciņi noplīvoja gaisā, to aizsegā pa pēdām nozibēja zobens. īsā, precīzā cirtienā. Geralts atlēca atpakaļ, audums viņu pat neskāra, bet Renfri zobena asmens noslīdēja pret viņa zobenu. Viņš instinktīvi piesedzās ar zobena asmens vidusdaļu, saslē­dza abus zobenus īsā pagriezienā, cenšoties izsist viņai no rokām ieroci. Tā bija kļūda. Viņa acumirklī atsita cirtienu un tūdaļ, ieliekusies ceļos un iešūpojusi gurnus, cirta, mēr­ķējot sejā. Viņš tik tikko paspēja atvairīt cirtienu, atlēca no virsū krītošajiem svārciņiem. Veica pilnu apgriezienu, atlēca, izvairoties no straujos cirtienos zaigojošā asmens. Viņa metās virsū, mērķēdama ar svārciņiem tieši sejā, cirta plakaniski, pavisam tuvu, no puspagrieziena. Viņš izvairījās no cirtiena viņai pavisam līdzās. Viņa zināja šo triku. Veica apgriezienu kopā ar viņu un tik tuvu, ka viņš sajuta tās elpu, pārslīdināja asmeni pār viņa krūtīm. Sāpes lika sarauties, taču neizsita no ritma. Viņš veica vēl vienu pagriezienu pretējā virzienā, atsita asmeni, kurš grasījās skart deniņus, veica strauju māņkustību un uzbruka. Ren­fri atlēca; atvēzējās cirtienam no augšas. Geralts izklu­pienā zibenīgi cirta no apakšas ar pašu zobena galu caur atsegto gurnu un cirksni.

Viņa neiekliedzās. Nokritusi uz ceļa, izlaida zobenu, abām plaukstām ieķērās pāršķeltajā gurnā. Starp pirk­stiem sāka strūklot gaiša asins straume pār izrotāto jostu, aļnādas zābakiem, netīro bruģi. Ieliņās iespiestais pūlis saviļņojās un iekliedzās.

Geralts paslēpa zobenu.

- Neaizej… viņa ievaidējās, saritinājusies kamolā. Viņš neatbildēja.

- Man… auksti…

Viņš neatbildēja. Renfri ievaidējās atkal. Asins, strauji tecēdama, piepildīja spraugas starp akmeņiem.

- Geralt… Apkamp mani…

Viņš neatbildēja.

Viņa pagrieza galvu un sastinga, piespiedusi vaigu bru­ģim. Duncis ar ļoti smailu asmeni, kuru līdz šim bija aiz­sedzis viņas augums, izslīdēja no meitenes stingstošajiem pirkstiem.

Pēc mirkļa, kurš šķita velkamies mūžību, raganis pacēla galvu, dzirdēdams tuvojošos Stregobora spieķa klaudzie­nus pret bruģi. Burvis steidzīgi tuvojās, apiedams līķus.

- Kas par lopkautuvi, viņš iesēcās. Es redzēju, Geralt, ef visu redzēju kristālā…

Viņš pienāca tuvāk, noliecās. Melnajā, plandošajā apmetnī viņš šķita vecs, ļoti vecs.

- Nespēju noticēt, viņš nogrozīja galvu. Čakste pavisam nedzīva.

Geralts neatbildēja.

- Nu, Geralt, burvis izslējās. Ej pēc ratiem. Paņem­sim viņu līdzi uz torni. Jāveic sekcija.

Viņš palūkojās uz ragani un, nesagaidījis atbildi, pār­liecās pār ķermeni.

Kāds, kuru raganis nepazina, pasniedzās pēc zobena roktura un strauji to izvilka.

- Tikai pieskaries viņai, burvi, teica kāds, kuru raga­nis nepazina. Tikai pieskaries viņai, un tava galva nori­pos uz bruģa.

- Ko tu, Geralt, jucis esi? Tu esi ievainots, tev ir šoks! Sekcija ir vienīgā iespēja pārbaudīt…

- Nepieskaries viņai!

Stregobors, redzēdams pacelto zobenu, atkāpās, novi­cināja spieķi.

- Labi! viņš iesaucās. Kā vēlies! Taču tu nekad neuzzināsi! Nekad nebūsi pārliecināts! Nekad, vai dzirdi, ragani?

- Ej prom.

- Kā vēlies. Burvis pagriezās, spieķim klaudzot pret bruģi. Es atgriežos Kovižā. Nepalikšu ne dienu ilgāk šajā caurumā. Nāc man līdzi, nepaliec šeit. Šie ļaudis neko nesa­prot, viņi tikai redzēja, kā tu nogalini. Bet tu nogalini pre­tīgi, Geralt. Nu, nāksi?

Geralts neko neatbildēja, pat nepalūkojās uz viņu. Noslēpa zobenu. Stregobors paraustīja plecus un raitā solī devās prom, ritmiski klaudzinot spieķi.

No pūļa puses atlidoja viens akmens un noklaudzēja pret bruģi. Pēc tam vēl viens, gandrīz skardams Geralta plecu. Raganis izslējies pacēla abas plaukstas, veica ar tām strauju kustību. Pūlis iešalcās, akmeņi sāka birt biežāk, taču Zīme tos atgrūda sāņus tie palidoja garām mērķim, kuru sargāja neredzams, atsperīgs vairogs.

- Pietiek! ieaurojās Kaldemeins. Pie velna, izbei­dziet!

Pūlis iedunējās kā paisuma vilnis, taču akmeņi vairs nelidoja. Raganis stāvēja nekustīgi. Pilsētas vecākais pie­nāca viņam klāt.

- Vai tas, viņš bilda, ar plašu žestu norādīdams uz laukumiņā pakritušajiem nekustīgajiem ķermeņiem, ir viss? Vai tā izskatās mazākais no ļaunumiem, kuru tu izvē­lējies? Vai jau pabeidzi to, ko uzskatīji par nepieciešamu?

- Jā, pēc klusuma brīža pēdējiem spēkiem teica Geralts.

- Vai tavs ievainojums ir nopietns?

-Nē.

- Tādā gadījumā dodies prom.

- Jā, atbildēja raganis. Viņš vēl mirkli stāvēja, vai­rīdamies no pilsētas vecākā skatiena. Tad lēni, ļoti lēni pagriezās.

- Geralt.

Geralts pagriezās atpakaļ.

- Nekad vairs šeit neatgriezies, teica Kaldemeins.

- Nekad.