Pēdējā vēlēšanās

Saprāta balss 1

Ienāca pie viņa rīta pusē.

Ienāca ļoti piesardzīgi, klusi, sperot soļus bez mazākā troksnīša, pārslīdēja istabu kā rēgs, kā parādība, un vie­nīgā skaņa, ko izraisīja viņas kustības, bija apmetņa iešvīkstēšanās pret kailo ādu. Taču tieši šī niecīgā, tikko dzirdamā švīkstoņa pamodināja ragani, bet varbūt izrāva no pusmiega, kurā viņš vienmuļi līgojās, itin kā iekari­nāts bezdibenīgā izplatījumā starp rāmās jūras dzelmi un virsmu vieglītēm viļņojošu ūdenszāļu pavedienu vidū. Viņš nepakustējās un pat nenodrebēja. Meitene pieslīdēja tuvāk, nometa apmetni, lēnām, vilcinoties atbalstīja saliekto celi pret gultas malu. Viņš to uzlūkoja caur puspavērtajiem plakstiem, joprojām nelikdams manīt, ka ir nomodā. Meitene uzmanīgi ierāpās gultā, uzgūlās viņam virsū un apvija kājas ap viņa gurniem. Balstīdamās uz iztaisnotajām rokām, ar matiem viegli aizskāra viņa seju. Mati smaržoja pēc kumelītēm. Izlēmīgi un teju nepacietīgi viņa noliecās, ar krūtsgaliņu pieskārās viņa plakstiņam, vaigam, lūpām. Viņš pasmaidīja, apkampa viņas plecus ļoti lēni, uzma­nīgi un maigi. Viņa izslējās, vairīdamās no viņa pirkstiem, starojoša, izgaismota, mirdzošā auguma aprisēm izkūstot rītausmas miglainajā krēslā.

Viņš sakustējās, taču viņa, stingri uzspiežot ar abām delnām, neļāva mainīt pozu, vieglām, taču noteiktām

gurnu kustībām pieprasīja atbildi. Viņš atbildēja. Viņa vairs nevairījās no viņa rokām, atmeta galvu atpakaļ un sapurināja matus. Viņas āda bija vēsa un apbrīnojami gluda. Acis, kuras viņš ieraudzīja, kad viņas seja tuvojās viņa sejai, bija lielas un melnas gluži kā nārai. Ielīgots viņš iegrima kumelīšu jūrā, kura, pēkšņi zaudējusi mieru, sāka mutuļot un šalkt.