Pēdējā vēlēšanās

Saprāta balss 3

- Esmu Falviks, Molnas grāfs. Bet šis bruņinieks Tailess no Dorndalas.

Geralts, uzlūkodams bruņiniekus, nevērīgi paklanījās. Abiem bruņotajiem vīriem bija karmīnsarkani apmetņi ar Baltās Rozes zīmi uz kreisā pleca. Raganis nedaudz izbrī­nījās, jo, cik zināja, tuvākajā apkārtnē neatradās neviena šī ordeņa komandorija.

Nenneke pamanīja viņa izbrīnu un pārspīlēti laipni un bezrūpīgi smaidīja.

- Šie augstdzimušie cēlsirdīgie kungi, viņa izmeta, atsēžoties ērtāk savā tronim līdzīgajā atzveltnes krēslā,

- atrodas šīs zemes žēlsirdīgi pārvaldošā hercoga Herevarda dienestā.

- Prinča, ar uzsvaru izlaboja Tailess, jaunākais no bruņiniekiem, debeszilām acīm naidīgi uzlūkodams pries­terieni. Prinča Herevarda.

- Neielaidīsimies sīkumos, Nenneke ironiski pasmai­dīja. Manā laikā par prinčiem mēdza dēvēt tikai tos, kuru dzīslās ritēja karaliskas asinis, taču šajos laikos tam, šķiet, nav lielas nozīmes. Atgriezīsimies pie lietas un noskaidro­sim iemeslu Baltās Rozes bruņinieku vizītei manā necilajā templī. Tev, Geralt, jāzina, ka kapituls šobrīd cenšas no Herevarda saņemt privilēģijas ordenim, tādēļ daudzi Rozes bruņinieki ir stājušies prinča dienestā. Arī ne mazums

šejieniešu kā, piemēram, Tailess zvērēja viņam uzti­cību un saņēma sarkano apmetni, kurš, starp citu, viņam ļoti piestāv.

- Man liels gods, raganis atkal paklanījās tikpat nevērīgi kā iepriekš.

- Šaubos, ledainā tonī teica priesteriene. Viņi šeit ieradušies ar prasību, lai tu no šejienes pazustu, cik ātri vien iespējams. Runājot īsāk, viņi ieradušies, lai tevi padzītu. Tu to uzskati par godu? Es ne. Es to uzskatu par apvainojumu.

- Augstdzimušie bruņinieki, kā dzirdu, ir pūlējušies velti, Geralts paraustīja plecus. Man nav nodoma šeit apmesties. Aiziešu nekavējoties no šejienes pats, bez īpa­šiem pamudinājumiem un draudiem.

- Tūdaļ pat, noņurdēja Tailess. Ne mirkli nekavējo­ties. Princis pavēl…

- Tempļa teritorijā pavēles izdodu es, Nenneke viņu pārtrauca saltā, pavēlošā tonī. Parasti es rūpējos, lai manas pavēles nebūtu pārāk lielā pretrunā ar Herevarda politiku. Protams, ja šī politika ir loģiska un saprātīga. Šajā konkrētajā gadījumā tā ir iracionāla, tādēļ es tai nepie­šķiršu lielāku nozīmi, nekā tā ir pelnījusi. Rīvijas Geralts ir mans ciemiņš, kungi! Tādēļ Rīvijas Geralts manā templī paliks tik ilgi, cik vien gribēs.

- Tu uzdrošinies pretoties princim, sieva? iekliedzās Tailess un, atsviedis apmetni pāri plecam, visā krāšņumā demonstrēja rievotās, ar misiņu greznotās krūšu bruņas.

- Tu uzdrošinies apšaubīt varas autoritāti?

- Klusāk, teica Nenneke, samiegusi acis. Pieklusini balss toni. Domā, kam un ko tu saki.

- Zinu, ar ko runāju! Bruņinieks paspēra soli uz priekšu. Falviks, vecākais bruņinieks, satvēra viņu aiz elkoņa tik spēcīgi, ka bruņucimds nošņirkstēja.

Tailess nikni izrāva roku no Falvika tvēriena. Un es paužu šo zemju īpašnieka, prinča, gribu! Tev, sieviete, jāzina, ka pagalmā stāv divpadsmit mūsu kareivji…

Nenneke pasniedzās pēc jostai piestiprinātā maisiņa un izņēma no tā nelielu porcelāna trauciņu.

- Nudien nezinu, viņa rāmi teica, kas notiks, Tailes, ja es šo trauku sadauzīšu tev pie kājām. Varbūt tev pārplī­sīs plaušas. Varbūt tu apaugsi ar spalvu. Bet varbūt notiks gan viens, gan otrs.

- Neuzdrošinies man draudēt ar savām burveklībām, priesterieni Mūsu kareivji…

- Ja kaut viens jūsu kareivis piedurs mazo pirkstiņu Meliteles priesterienei, tad karāsies akāciju zaros līdzās ceļam, kurš ved uz pilsētu, un tas notiks drīzāk, nekā saule sasniegs apvārsni. Un viņi to zina ļoti labi. Un arī tu, Tailes, to labi zini, tādēļ beidz uzvesties kā nekauņa. Es pieņēmu tevi dzemdībās, tu, sūdpakaļa, un man žēl tavas mātes, tādēļ neizaicini likteni. Nespied man tev mācīt labas manieres!

- Būs jau labi, iejaucās raganis, nedaudz noguris no šā strīda. Izskatās, ka mana necilā persona ir kļuvusi par nopietna konflikta cēloni, taču es neredzu tam iemeslu. Falvik, jūs šķietat daudz nosvērtāks nekā jūsu biedrs, kuram, kā redzu, jaunības trakums sakāpis galvā. Paklau­sieties, Falvik: apsolu, ka drīz pametīšu šo apvidu jau pēc pāris dienām. Zvēru arī, ka negrasījos un negrasos šeit strādāt, uzklausīt lūgumus un pasūtījumus. Es šeit neatro­dos ragana statusā, bet kā privātpersona.

Grāfs Falviks palūkojās viņam acīs, un Geralts tūdaļ saprata savu kļūdu. Baltās Rozes bruņinieka skatienā bija redzams tīrs, nesatricināms un sirdsšķīsts naids. Raganis bija drošs, ka viņu izmet un padzen ne jau hercogs Herevards, bet Falviks un viņam līdzīgie.

Bruņinieks pagriezās pret Nenneki, goddevīgi palocījās un sāka runāt. Runāja lēni un pieklājīgi. Runāja loģiski. Taču Geralts zināja, ka Falviks melo kā suns.

- Godājamā Nenneke, lūdzu atvainot, taču princis Herevards, mans senjors, nevēlas un nav ar mieru, ka šajos īpašumos atrodas Rīvijas Geralts. Nav svarīgi, vai Rīvijas Geralts medī briesmoņus vai arī uzskata sevi par privāt­personu. Princis zina, ka Rīvijas Geralts nemēdz būt privāt­persona. Raganis pievelk problēmas, kā magnēts dzelzs skaidiņas. Burvji ir sašutuši un raksta petīcijas, arī druīdi draud…

- Neredzu iemeslu, kādēļ lai Rīvijas Geralts ciestu no šejienes burvju un druīdu izlaidības, priesteriene viņu pārtrauca. Kopš kura laika Herevardu interesē vienu vai otru viedoklis?

- Pietiks diskutēt, Falviks pacēla galvu. Vai es neiz­teicos pietiekami skaidri, godātā Nenneke? Labi, pateikšu tik skaidri, ka skaidrāk vairs nevar: ne princis, ne Here­vards, ne ordeņa kapituls nevēlas nevienu dienu ilgāk Elanderā paciest ragani Rīvijas Geraltu, pazīstamu arī kā Blavikenas miesnieku.

- Te nav Elandera! priesteriene pietrūkās no krēsla.

- Te ir Meliteles templis! Bet es, Nenneke, Meliteles galvenā priesteriene, nevēlos nevienu mirkli ilgāk paciest tempļa teritorijā jūsu klātbūtni, kungi!

- Falvika kungs, klusi bilda raganis. Ieklausieties saprāta balsī. Nevēlos nepatikšanas. Pametīšu šo apvidu, vēlākais, pēc trim dienām. Nē, Nenneke, lūdzu, klusē. Man šā vai tā laiks posties ceļā. Trīs dienas, hercoga kungs. Vairāk es nelūdzu.

- Un pareizi, ka nelūdz, teica priesteriene, pirms Falviks paspēja ko atbildēt. Dzirdējāt, puiši? Raganis te

paliks trīs dienas, jo tāda ir viņa griba. Bet es, Dižās Meliteles priesteriene, šīs trīs dienas neliegšu viņam naktsmājas, jo tāda ir mana griba. Pasakiet to Herevardam. Nē, Herevardam ne. Pasakiet to viņa sievai, augsti cienītajai Ermellei, un neaizmirstiet piebilst ja viņa joprojām vēlas, lai afrodīziju piegāde no manas aptiekas netiktu pārtraukta, labāk lai nomierina savu hercogu. Lai apvalda viņa kaprī­zes un untumus, kas nu jau sāk izskatīties pēc plānprātības.

- Pietiek! smalkā balsī iespiedzās Tailess, un balss viņam aizlūza falsetā. Es te netaisos klausīties, kā kaut kāda šarlatāne apvaino manu senjoru un viņa laulāto drau­dzeni! Es nepieļaušu tādu necieņas izrādīšanu! Tagad te valdīs Baltās Rozes ordenis. Beigas jūsu tumsības perēklim un māžeklībām! Bet es, Baltās Rozes bruņinieks…

- Klausies, puņķutapa, greizi smīnot, viņu pārtrauca Geralts. Pievaldi savu suņa mēlīti. Tu runā par sievieti, kura pelnījusi cieņu. It īpaši jau no Baltās Rozes bruņi­nieka puses. Tiesa gan, lai par tādu kļūtu, beidzamajā laikā atliek tikai kapitula mantnīcā iemaksāt tūkstoš Novigradas kronu, un nu ordenis čum un mudž no augļotāju un skroderu dēliem. Bet varbūt jums vēl ir saglabājušās kādas goda jūtas? Vai varbūt es kļūdos?

Tailess nobālēja un pastiepa roku pēc zobena.

- Falvika kungs, teica Geralts, joprojām smīnēdams.

- Ja viņš izvilks zobenu, es viņam to atņemšu un sadošu pienapuikam pa pakaļu. Un pēc tam ar viņa galvu izlauzīšu durvis.

Tailess drebošām rokām izvilka aiz jostas aizsprausto dzelzs cimdu un ar troksni nosvieda zemē raganim tieši pie kājām.

- Es nomazgāšu apvainojumu ordenim ar tavām asi­nīm, izdzimteni! viņš iebļāvās. Zem klajas debess! Iznāc pagalmā!

- Dēliņ, tev kaut kas izkrita, rāmi teica Nenneke.

- Pacel, te nav brīv mest atkritumus, šis ir templis. Falvik, aizvāc prom no šejienes to pamuļķi, citādi tas labi nebeig­sies. Tu zini, kas tev jāsaka Herevardam. Starp citu, es pati viņam uzrakstīšu vēstuli; jūs man nešķietat uzticības vērti ziņneši. Pazūdiet. Ceru, ka izeju atradīsiet paši?

Falviks, ar dzelžainu tvērienu pieturēdams saniknoto Tailesu, šķindot bruņām, paklanījās. Tad palūkojās raganim acīs. Raganis vairs nesmīnēja. Falviks pārsvieda pār plecu karmīnsarkano apmetni.

- Tas nav mūsu pēdējais apciemojums, godājamā Nen­neke, viņš teica. Mēs vēl atgriezīsimies.

- Tieši no tā es bīstos, salti atbildēja priesteriene.

- Garantēju, ka nebūsiet laipni gaidīti.