Saprāta balss 4

Parunāsimies, Jola.

Man ir vajadzīga šī saruna. Mēdz teikt, ka klusēšana esot zelts. Varbūt. Nezinu, vai tā ir tik vērtīga. Katrā ziņā tai ir sava cena. Par to ir jāmaksā. Tev ir vienkāršāk. Jā, neliedzies. Tu taču klusē, jo esi izvēlējusies, tu klusēšanu esi padarījusi par upuri savai dievietei. Es neticu Melitelei, neticu arī citu dievu pastāvēšanai, taču es augstu vērtēju tavu izvēli, tavu upuri. Augstu vērtēju un cienu to, kam tu tici. Jo tava ticība un ziedošanās, tavas klusēšanas cena, kuru tu maksā, padara tevi par labāku, vērtīgāku būtni. Vai vismaz var tevi par tādu padarīt. Bet mana neticība nevar neko. Tā ir bezspēcīga.

Tu jautā, kam es tādā gadījumā ticu?

Es ticu zobenam.

Kā tu redzi es nēsāju divus. Katram raganim ir divi zobeni. Ļaunas mēles melš, ka sudraba zobens esot pare­dzēts briesmoņiem, bet dzelzs cilvēkiem. Tā, protams, nav patiesība. Ir briesmoņi, kurus var pieveikt tikai ar sudraba asmeni, taču pastāv arī tādi, kuriem nāvējoša ir dzelzs. Nē, Jola, ne kura katra dzelzs, bet tikai tāda, kura iegūta no meteorīta. Tu prasi, kas ir meteorīts? Tā ir krītoša zvaigzne. Tu droši vien būsi redzējusi krītošu zvaigzni īsu, spožu švīku nakts debesīs. To redzot, tu noteikti izteici kādu vēlēšanos, varbūt tas tev bija vēl viens iemesls ticēt

dieviem. Man meteorīts ir tikai metāla gabals, kurš krītot ietriecas zemē. Metāla gabals, no kura var izkalt zobenu.

Protams, tu vari paņemt manu zobenu rokā. Vai jūti, cik tas ir viegls? Pat tu to vari pacelt bez piepūles. Nē! Nepieskaries asmenim, tu savainosies. Tas ir asāks par bārdasnazi. Tādam tam jābūt.

Jā, es bieži vingrinos. Katru brīvu brīdi. Man nav ļauts zaudēt savas iemaņas. Te, vistālākajā tempļa parka nostūrī, es arī atnācu, lai izkustētos, lai izdabūtu no muskuļiem šo nejauko, pretīgo stīvumu, šo manī riņķojošo saltumu, kurš mani pārņēmis. Bet tu mani te atradi. Jocīgi, pirms dažām dienām tieši es mēģināju atrast tevi. Lūkojos pēc tevis. Gribēju…

Man ir vajadzīga šī saruna, Jola. Piesēdīsim, parunāsi­mies brīdi.

Tu taču mani nemaz nepazīsti, Jola.

Mani sauc Geralts. Geralts no… Nē. Tikai Geralts. Geralts no nekurienes. Esmu raganis. Manas mājas ir Kaer Morhena, raganu rezidence. Tur ir… Bija tāds cietoksnis. Necik daudz no tā nav palicis.

Kaer Morhena… Tur izaudzināja tādus kā es. Tagad to vairs nedara, bet Kaer Morhenā neviens vairs nedzīvo. Neviens, izņemot Vesemiru. Tu jautā, kas ir Vesemirs? Mans tēvs. Kāpēc tu manī skaties tik pārsteigta? Kas tur tik savāds? Ikvienam ir kāds tēvs. Manējais ir Vesemirs. Kas no tā, ka viņš nav mans īstais tēvs? īsto es nepazinu, māti arī ne. Pat nezinu, vai viņi ir dzīvi. Patiesībā tas mani maz interesē.

Jā, Kaer Morhena… Es tur izcietu parastu mutāciju. Izmēģinājumi ar Zālēm un pēc tam viss kā parasti. Hor­moni, zāļu izvilkumi, inficēšana ar vīrusu. Un tad vēlreiz. Un tad atkal tas pats. Līdz rezultātam. Šķiet, Pārmaiņas

izcietu apbrīnojami viegli, slimoju ļoti īsu laiku. Mani atzina par neparasti izturīgu smurguli un izvēlējās īpa' šiem tālākiem, sarežģītākiem… eksperimentiem. Ar to bija sliktāk. Krietni sliktāk. Taču, kā redzi, es izdzīvoju. Kā vienīgais no tiem, kurus izvēlējās šādiem eksperimen­tiem. Kopš tā laika man ir balti mati. Pilnīgs pigmentu zudums. Kā mēdz teikt blakne. Sīkums. Gandrīz nemaz netraucē.

Pēc tam man mācīja daudz ko. Krietni ilgi. Beidzot pie­nāca diena, kurā pametu Kaer Morhenu un devos ceļā. Man jau bija savs medaljons, lūk, šis. Vilka skolas zīme. Man bija arī divi zobeni: sudraba un dzelzs. Līdz ar zobeniem ceļā biju ņēmis arī pārliecību, degsmi, motivāciju un… ticību. Ticību tam, ka esmu vajadzīgs un noderīgs. Jo pasaulei, Jola, it kā vajadzēja būt nezvēru un briesmoņu pilnai, bet mans uzdevums bija aizsargāt tos, kurus šie nezvēri apdraudēja. Kad devos prom no Kaer Morhenas, sapņoju par tikšanos ar savu pirmo briesmoni, nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad sastapšos ar viņu aci pret aci. Un sagaidīju.

Mans pirmais briesmonis bija plikpaurains, un tam bija īpaši neglīti, bojāti zobi. Sastapu viņu uz lielceļa, kur viņš kopā ar citiem drauģeļiem, tādiem pašiem briesmoņiem, laupītājiem no kādas armijas, bija apturējis zemnieku ratus un izvilcis no tiem meiteni, varbūt gadus trīspadsmit vecu, bet varbūt pat ne tik daudz. Drauģeļi turēja meitenes tēvu, bet plikpauris rāva viņai nost svārkus un auroja, ka nu viņai pienācis laiks iepazīt īstu vīrieti. Piejāju, nolēcu no zirga un teicu plikpaurim, ka arī viņam pienācis šāds laiks. Man tas šķita bezgala asprātīgi. Plikpauris palaida vaļā nopuņķojušos meitēnu un metās man virsū ar cirvi. Viņš bija ļoti lēns, bet sasodīti izturīgs. Cirtu viņam divas reizes, un tikai tad viņš pakrita. Tie nebija īpaši trāpīgi

cirtieni, bet ļoti, es teiktu, iespaidīgi tādi, ka plikpaura drauģeļi aizmuka, redzot, ko ar cilvēku var izdarīt ragana zobens…

Es tevi garlaikoju, Jola?

Man vajag šo sarunu. Patiešām vajag. Pie kā tad es paliku? Ak jā, pie mana pirmā labā darba. Redzi, Jola, Kaer Morhenā man tika ieborēts, lai es nemaisoties iekšā šādos atgadījumos, lai turoties no tādiem pa gabalu, lai netēlotu klejojošu bruņinieku un neiztaisītos par likumsargu. Devos ceļā, nevis lai padižotos, bet par naudu veiktu man uzlikto darbu. Bet es jaucos pa vidu kā tāds muļķis, neaizbraucis ne piecdesmit jūdžu no kalna pakājes. Vai zini, kāpēc tā darīju? Gribēju, lai meitene, mirkdama pateicības asarās, skūpstītu man, glābējam, rokas, bet viņas tēvs pateiktos, krizdams ceļos. Pa to laiku tēvs kopā ar marodieriem aiz­muka, bet meitene, kuru bija apšļakstījusi lielākā daļa plik­paura asiņu, sāka vemt, viņai sākās histērija. Un, kad es tuvojos, viņa aiz bailēm noģība. Kopš tā laika es ļoti reti iejaucos tamlīdzīgās lietās.

Darīju savu darbu. Atri iemācījos, kā tas darāms. Pie­jāju pie lauku sētu nožogojumiem, apstājos pie ciemu un pilsētu palisādēm. Un gaidīju. Ja uz manu pusi lidoja spļā­vieni, akmeņi, atskanēja lamas, es devos prom. Ja tomēr kāds iznāca aiz nožogojuma un deva man uzdevumu, es to paveicu.

Apciemoju pilsētas un cietokšņus, meklēju pie krust­ceļu stabiem pienaglotus paziņojumus, meklēju sludināju­mus “Steidzīgi vajadzīgs raganis”, un pēc tam parasti bija kāda savrupiene, pazeme, nekropole vai drupas, mežaina aina vai ala kalnos, kaulu un smirdoņas pilna. Un bija kaut kas, kurš dzīvoja tikai tādēļ, lai nogalinātu. Aiz bada, patikas, kāda slimīgas gribas vadīts vai citu iemeslu dēļ.

Mantikora, spārnotais drakons, miglainis, spīļainis, milzu airkājis, himera, mežainis, vampīrs, guls, graveirs, vilkatis, gigaskorpions, striga, naktsragana, kikimora, vipers. Un tad sekoja dejošana tumsā un zobena cirtieni. Un šausmas un bailes tā skatienā, kurš man vēlāk samaksāja.

Kļūdas? Kā nu bez tām.

Taču es vienmēr ievēroju principus. Nē, ne jau kodeksu. Dažreiz mēdzu attaisnoties ar kodeksu. Ļaudīm tas patīk. Tādi, kuriem ir kāds kodekss, kam sekot, tiek cienīti un godāti.

Taču nekāda kodeksa vispār nav. Nekad nav bijis saraks­tīts neviens raganu kodekss. Es pats sev tādu sadomāju. Vienkārši pats. Un turējos pie tā. Vienmēr…

Nē, ne vienmēr.

Ir bijuši brīži, kad šķita: nevar būt ne mazāko šaubu. Kad vajadzēja sev pateikt: “Kāda man tur daļa, tā nav mana darīšana, es taču esmu raganis.” Tādos brīžos būtu jāklausa saprāta balsij. Jāseko nojautai, ja ne pieredzei. Kaut vai parastām, visparastākajām bailēm.

Man vajadzēja paklausīt saprāta balsij, un tad…

Neklausīju.

Domāju, ka izvēlos mazāko no ļaunumiem. Un arī izvē­lējos. Mazāko? Esmu Rīvijas Geralts. Saukts arī par Blavikenas miesnieku.

Nē, Jola. Nepieskaries manai rokai. Saskarsme var tevī izsaukt… Tu vari ieraudzīt…

Bet es nevēlos, lai tu ieraugi. Nē, negribu zināt. Zinu savu sūtību. To, kura griež mani kā atvarā. Mana sūtība? Tā man seko ik solī, taču es nekad nelūkojos atpakaļ.

Cilpa? Jā, šķiet, Nenneke to jūt. Kas man tur, Cintrā, lika padoties kārdinājumam? Kā es varēju tik muļķīgi ris­kēt?

Nē, nē un vēlreiz nē. Es nekad nelūkojos atpakaļ. Bet Cintrā es nekad neatgriezīšos. Vairīšos no Cintras kā no mēra perēkļa. Nekad tur neatgriezīšos.

Hā, ja pareizi esmu aprēķinājis, šim bērnam vajadzēja piedzimt maijā, kaut kad ap Belleteina svētku laiku. Jā, tā tiešām būtu interesanta apstākļu sakritība. Tāpēc, ka Jenifera arī bija dzimusi Belleteinā…

Iesim, Jola. Jau krēslo.

Esmu tev pateicīgs, ka vēlējies ar mani parunāties.

Paldies tev, Jola.

Nē, man viss ir labi. Es jūtos lieliski.

Vienkārši lieliski.

Jautājums par maksu l

Raganim pie kakla bija pielikts nazis.

Viņš gulēja, iegrimis ziepju putās, atspiedis pakausi pret koka baļļas slideno malu. Lūpas sajuta ziepju sīvo garšu. Nazis, truls kā septiņas nelaimes, sāpīgi skrāpēja ragana ādamābolu, šņirkstēdams tuvojās pazodei.

Bārddzinis, starodams kā mākslinieks, zem kura rokām dzimst meistardarbs, tīrā prieka pēc paskribināja vēlreiz, pēc tam noslaucīja ragana seju ar linu drānu, kas bija samitrināta ar kaut ko, kas varēja būt dižzirdzenes uzlējums. Geralts piecēlās, ļāva, lai kalps uzgāž viņam toveri ūdens, nopurinājās un izkāpa no baļļas, atstādams uz ķieģeļu grīdas slapjus pēdu nospiedumus.

- Dvielis, kungs, kalps ziņkārīgi pašķielēja uz ragana medaljonu.

- Paldies.

- Te būs apģērbs, teica Hakso. Krekls, apakšbikses, bikses, kamzolis. Bet te zābaki.

- Par visu esat padomājuši, pils uzraug. Bet vai savos zābakos drīkstu iet?

- Nē. Alu?

- Labprāt.

Viņš ģērbās lēnām. Svešā apģērba raupjais pieskāriens sasārtušajai ādai maitāja omu, kura bija uzlabojusies pēc peldes karstajā ūdenī.

- Pils uzraug?

- Klausos, Geralt.

- Vai jums ir zināms, kam tas viss? Kāpēc galu galā esmu šeit vajadzīgs?

- Nav mana darīšana, bilda Hakso, šķielēdams uz kalpiem. Mans pienākums ir jūs apģērbt…

- Pārģērbt, jūs gribējāt teikt.

- Apģērbt un aizvest uz dzīrēm pie karalienes. Uzvel­ciet, Geralt. Un paslēpiet zem tā savu medaljonu.

- Te gulēja mans duncis.

- Nu vairs neguļ. Tas atrodas drošā vietā tāpat kā abi jūsu zobeni un visa pārējā mantība. Tur, kur jūs dodaties, ieroci līdzi neņem.

Raganis, uzvilkdams piegulošo purpura vamzi, paraus­tīja plecus.

- Kas tas ir? viņš jautāja, norādot uz izšuvumu uz apģērba krūtežas.

- Ak jā, teica Hakso. Gandrīz aizmirsu. Dzīru laikā jūs dēvēsieties par Četrradzes dižkungu Raviksu. Kā goda viesis sēdēsiet karalienei pie labās rokas tāda ir viņas vēlēšanās. Bet tas uz vamža ir jūsu ģerbonis. Melns lācis uz zelta fona, uz tā sēž jaunava gaišzilā tērpā, izlaistiem

matiem, paceltām rokām, tas jums jāatceras. Kāds no viesiem var būt ķerts uz heraldiku, tas bieži mēdz gadī­ties.

- Skaidrs, paturēšu prātā, svarīgi teica Geralts. Bet Četrradze kur tā atrodas?

- Pietiekami tālu. Esat gatavs? Varam iet?

- Varam. Sakiet vēl, Hakso, kam par godu būs šis vie­sības?

- Karaļmeitai Pavetai aprit piecpadsmit gadu, un sa­skaņā ar ieražu ir sapulcējušies pretendenti uz viņas roku. Karaliene Kalante vēlas viņu izdot pie kāda no Skellingiem. Mums nepieciešama savienība ar saliniekiem.

- Kādēļ tieši ar viņiem?

- Tiem, ar kuriem ir noslēgta savienība, neuzbrūk tik bieži kā citiem.

- Būtisks iemesls.

- Taču tas nav vienīgais. Cintrā, Geralt, tradīcija neļauj valdīt sievietei. Mūsu karalis Rogners pirms kāda laika nomira no melnās sērgas, bet karaliene citu viru nevēlas. Mūsu kundze Kalante ir gudra un taisnīga, taču karalis paliek karalis. Tas, kurš apprecēs karaļmeitu, sēdīsies tronī. Labi būtu, ja trāpītos puisis uz goda. Tādi jāmeklē uz salām. Tā ir sīksta tauta. Nu, ejam!

Pusceļā pa galeriju, kura aptvēra tukšo mazo iekšpagalmu, Geralts apstājās un palūkojās apkārt.

- Pils uzraug, viņš pusbalsī teica. Tagad esam vieni. Sakiet: kādam nolūkam karalienei vajadzīgs raganis? Jums taču kaut kas jāzina. Kuram tad, ja ne jums?

- Tam pašam nolūkam, kam visiem citiem, noburk­šķēja Hakso. Cintra ir gluži tāda pati kā jebkura cita zeme. Mums te ir gan vilkači, gan baziliski un, ja labi pameklē, arī mantikora atradīsies. Tam raganis var arī noderēt.

- Neizlokieties, pils uzraug. Es prasu, kam karalienei raganis vajadzīgs dzīrēs, turklāt pārģērbts par zilu lāci ar vaļējiem matiem.

Hakso palūkojās apkārt, pat pārliecās pār galerijas balustrādi.

- Kaut kas nelabs te notiek, Geralt, viņš nomurmi­nāja. Proti, pilī. Kāds spokojas.

-Kas?

- Kas tad var spokoties? Spoks, protams. Runā tāds mazs, kuprains, adatains kā ezis. Naktīs pa pili rāpo, ķēdes šķindina. Vaid un sten zālēs.

- Paši redzējāt?

- Nē, Hakso nospļāvās. Un redzēt negribu.

- Beidziet taču gvelzt muļķības, saviebās raganis.

- Tas viss neturas kopā. Mēs ejam uz laulību dzīrēm. Un kas man tur jādara? Jāuzmana, lai no galdapakšas neiz­lec kuprainis un neievaidas? Bez ieroča? Saģērbtam kā ākstam? Ek, Hakso…

- Domājiet, ko gribat, pils uzraugs sapūtās. Man likts neko jums neteikt. Vaicājāt, tad arī pateicu. Bet jūs uzreiz ka es melšot. Tas nu gan bija laipni no jūsu puses.

- Atvainojiet, negribēju jūs apvainot, pils uzraug. Es tikai brīnījos…

- Nu tad vairs nebrīnieties. Hakso, joprojām sapūties, pagrieza galvu uz pretējo pusi. Neesat šeit, lai brīnītos. Un silti jums iesaku, ragani, ja karaliene liks jums noģērb­ties kailam, nokrāsot sev zilu pakaļu un iekārties priekš­namā ar galvu uz leju kā lustrai, dariet to bez brīnīšanās un vilcināšanās. Citādi jūs var gaidīt pamatīgas nepatik­šanas. Sapratāt?

- Sapratu. Ejam, Hakso. Lai kā tur būtu, pēc peldes sāku just izsalkumu.

Neskaitot formālo ceremoniālo apsveicināšanos, kuras laikā viņš tika pieteikts kā “Četrradzes kungs”, karaliene Kalante ar ragani nepārmija ne vārda. Dzīres vēl nebija sākušās joprojām turpināja ierasties herolda pieteiktie viesi. Pie milzīgā, taisnstūrainā galda varēja izvietoties pat četrdesmit cilvēku. Tā galā tronī ar augstu atzveltni sēdēja Kalante. Viņai pie labās rokas apsēdās Geralts, pie kreisās sirms bards ar kokli. Divi krēsli pa kreisi no karalienes palika tukši.

Pa labi no Geralta pie garākās galda malas apsēdās pils uzraugs Hakso un vojevoda ar grūti iegaumējamu vārdu. Tālāk sēdēja Atres kņazistes viesi drūmais un nerunīgais bruņinieks Rainfarns un viņa aizbilstamais apaļvaidzīgais, divpadsmit gadus vecais kņaza dēls Vindhalms, viens no pretendentiem uz karaļmeitas roku. Vēl tālāk grezni un daudzkrāsaini ģērbušies Cintras bruņinieki un tuvākie apkārtnes vasaļi.

- Tigas barons Eilemberts! paziņoja herolds.

- Kladzinātājs! nomurmināja Kalante, ar elkoni pie­bikstot Drogodaram. Būs jautri.

Slaiks un ūsains grezni ģērbies bruņinieks zemu pakla­nījās, taču viņa dzīvīgās, šķelmīgās acis un zobgalīgais smaids šķita pretrunā ar pazemīgo sejas izteiksmi.

- Esiet sveicināts, Kladzinātāja kungs, ceremoniāli teica karaliene. Barona iesauka, kā redzams, bija tam pie­lipusi ciešāk nekā dzimtas uzvārds. Priecājos par jūsu ierašanos.

- Arī es priecājos par ielūgumu, paziņoja Kladzinātājs un nopūtās. Vismaz uzmetīšu aci princesei, ja karaliene ļaus. Grūti dzīvot vienam, kundze.

- Ei nu, Kladzinātāja kungs, Kalante tikko manāmi pasmaidīja, vīdama ap pirkstu matu cirtu. Mēs taču labi zinām, ka esat precējies.

- Ak, ko nu, barons nopūtās. Vai tad nezināt, cik mana sieva ir trausliņa un vārīga? Bet tagad mūsu apvidū plosās bakas. Lieku savu jostu un zobenu pret vecajām vīzēm, ka pēc gada būšu jau atraitnis.

- Nabaga Kladzinātāj, kāda laime tev uzspīdējusi, Kalante uzsmaidīja vēl mīļāk. Tava sieva tiešām ir tik vārīga. Dzirdēju, ka pērn pļaujas laikā viņa tevi pieķēra siena kaudzē kopā ar meitieti un gandrīz jūdzi dzenāja tevi ar siena dakšām, taču nepanāca. Tev viņa labāk jā­baro un jāaprūpē, un arī jāskatās, lai naktī viņai nesalst pleci.

Kladzinātājs saskuma, taču tas neizskatījās ļoti pārlie­cinoši.

- Mājienu sapratu. Bet dzīrēs taču varēšu palikt?

- Būšu ļoti priecīga, baron.

- Skelligas sūtņi! iesaucās herolds, jau pavisam aiz­smacis.

Salinieki ienāca brašiem, dimdošiem soļiem, četratā, tērpušies mirdzošos, roņādām apšūtos ādas vamžos, apjozušies rūtainām vilnas šallēm. Viņu priekšgalā gāja stiegrains kareivis tumsnēju seju un ērgļa degunu. Viņam līdzās soļoja plecīgs jauneklis ar rudu matu cekulu. Visi paklanījās karalienes priekšā.

- Man liels gods, teica Kalante, vaigos iesitoties tikko manāmam sārtumam, atkal sveikt savā pilī tik lielisku bruņinieku, kāds ir Eists Tuirsehs no Skelligas. Ja man nebūtu labi zināms, ka precības tev ir nicināma lieta, es mierinātu sevi ar cerību, ka varbūt esi ieradies lūgt manas meitas Pavetas roku. Vai tev tomēr apnikusi vientulība?

- Atzīšos, ir gan, daiļā Kalante, atbildēja tumsnējais salinieks, pacēlis pret karalieni mirdzošu skatienu. Taču mana dzīve ir pārāk bīstama, lai domātu par pastāvīgu savienību. Ja tā nebūtu… Paveta ir pavisam jauniņa, vēl meitene, vēl neizplaucis ziediņš, taču…

- Taču kas, bruņiniek?

- Ābols nekrīt tālu no ābeles, mirdzinot baltos zobus, pasmaidīja Eists. Atliek uzlūkot tevi, karalien, lai saprastu, cik daiļa būs karaļmeita, kad sasniegs vecumu, kādā jābūt sievietei, lai tā darītu laimīgu karotāju. Taču tagad par viņas roku jāsacenšas jaunajiem. Tādiem kā mūsu karaļa Brana māsasdēls lūk, šis Krahs an Kraite, kurš tieši tādēļ šeit ieradies.

Krahs, noliecis rudo galvu, nometās karalienes priekšā uz viena ceļa.

- Kuru tad tu vēl esi atvedis, Eist?

Drukns, spēcīgs vīrs ar slotai līdzīgu bārdu un lamzaks ar dūdām plecos nometās ceļos līdzās Kraham an Kraitem.

- Lūk, šis drošsirdīgais druīds Peļovurs, kurš, tāpat kā es, ir karaļa Brana draugs un padomdevējs. Bet tas ir Draigs Bon-Dhu, mūsu slavenais skalds. Trīsdesmit jūr­nieku gaida mūs pagalmā, cerot, ka daiļā Cintras Kalante tiem parādīsies logā.

- Sēdieties, augstdzimušie viesi. Tu, Tuirseh, šeit. Eists ieņēma brīvo vietu pie galda šaurā gala, kuru no karalienes šķīra tikai tukšais krēsls un Drogodara vieta. Pārējie salinieki apsēdās kopā pa kreisi starp maršalu Visegerdu un Streptas saimnieka dēlu trijotni, kurus sauca Kailgliemis, Silastrazds un Turkalniņš.

- Tie ir aptuveni visi, karaliene pieliecās pie maršala.

- Sāksim, Visegerd.

Maršals sasita plaukstas. Kalpi ar bļodām un krūzēm viesu jautrās murdoņas pavadībā devās uz galda pusi garā

virtenē. Kalante gandrīz nemaz neēda, ar sudraba dakšiņu negribīgi bakstot uz šķīvja uzlikto ēdienu.

Drogodars, kaut ko steigā iekodis, turpināja strinkšķi­nāt kokli. Savukārt pārējie viesi metās virsū ceptajiem sivē­niem, putniem, zivīm un gliemežiem. īpaši uzcītīgs šajā ziņā bija rudais Krahs an Kraite. Atres Rainfarns rūpīgi uzraudzīja jauno kņaza dēlu Vindhalmu, vienreiz tam pat sadeva pa pirkstiem par mēģinājumu pasniegties pēc ābolu vīna krūzes. Kladzinātājs, uz brīdī pārtraucis apgrauzt kaulu, iepriecināja galdabiedrus, atdarinot purva bruņuru­puča svilpienu. Gaisotne kļuva aizvien atraisītāka. Atska­nēja pirmie tosti, ar katru nākamo reizi kļūdami aizvien nesakarīgāki.

Kalante sakārtoja šauro zelta stīpu pelnu pelēkajās ieveidotajās matu sprogās un nedaudz pagriezās pret Geraltu, kurš tobrīd mēģināja sadrupināt lielā, sarkanā omāra bruņas.

- Nu, ragani, viņa teica. Tagad visapkārt ir pietie­kami skaļš, lai mēs varētu nemanīti pārmīt dažus vārdus. Sāksim ar laipnības apliecinājumiem. Priecājos iepazīties ar tevi.

- Ari es priecājos, karalien.

- Un tagad pie lietas. Man tev ir darbs.

- Es par to jau nojautu. Reti kurš mani ielūdz dzīrēs tīrā prieka pēc.

- Tad jau tu nebūsi aizraujošs sarunu biedrs pie viesību galda. Vai ir vēl kas, ko tu nojaut?

-Jā-

- Un kas tas būtu?

- Pateikšu tad, kad uzzināšu, ko karaliene no manis vēlas.

- Geralt, bilda karaliene, ar pirkstiem aizskardama smaragda kaklarotu, kuras mazākais smaragds bija maij-

vaboles lielumā, kā tu domā, kāds raganim var būt uzde­vums? Nu kāds? Izrakt aku? Aizlāpīt caurumu jumtā? Noaust gobelēnu, kurā būtu attēlotas visas pozas, kuras karalis Veridaks un daiļā Cerro izmēģinājuši kāzu naktī? Tu pats laikam vislabāk zini, kāds ir tavs amats.

- Zinu gan. Un tagad varu pateikt, karalien, ko es nojaušu.

- Intriģējoši.

- Es nojaušu, ka, tāpat kā daudzi citi, tu jauc manu amatu ar pavisam citu profesiju.

- Ak, Kalante, pagriezusies pret kokli strinkšķinošo Drogodoru, šķita izklaidīga un iegrimusi savās domās.

- Bet kas tad, Geralt, ir šie citi, kuru ir tik daudz un kuru tumsonības līmenim tu pielīdzināji mani? Un ar kādu tad profesiju tavu amatu jauc šie muļķi?

- Karalien, rāmi teica Geralts. Braukdams uz Cintru, satiku zemniekus, tirgoņus, rūķus, pauniniekus, katlu lāpītājus un malkascirtējus. Viņi runāja par naktsraganu, kura mitinās kalnos. Par spīļaiņiem un skolopedromortiem. Ja labi pameklētu, atrastos arī kāda mantikora. Ir tik daudz uzdevumu, kurus varētu pildīt raganis, negreznojies ar svešām spalvām un ģerboņiem.

- Tu neatbildēji uz manu jautājumu.

- Karalien, man nav šaubu, ka savienība ar Skelligu, kura tiks noslēgta ar tavas meitas precībām, Cintrai ir nepieciešama. Iespējams, ka intrigu vērpēji, kuri grib to izjaukt, ir pelnījuši, lai viņus pārmāca, turklāt tādā veidā, lai pats valdnieks nebūtu iejaukts. Protams, vislabāk būtu, ja viņus pārmācītu nevienam nezināms Četrradzes kungs, kurš pēc tam pagaisīs no skatuves. Bet tagad atbildēšu uz tavu jautājumu. Tu jauc manu amatu ar algota slepkavas profesiju. Tie citi, kuru ir tik daudz, ir tie, kuru rokās ir

vara. ŠI nav pirmā reize, kad esmu aicināts galmā, kurā varas problēmas jāatrisina ar veiklu zobena cirtienu. Taču es nekad neesmu nogalinājis cilvēkus naudas dēļ, vienalga, vai mērķis ir labs vai ļauns. Un nekad to nedarīšu.

Gaisotne pie galda atdzīvojās tikpat strauji, cik ātri tukšojās alus krājumi. Rudais Krahs an Kraite atrada pateicīgus klausītājus savam stāstam par kauju pie Tvitas. Ar mērcē pamērcētu kaulu uz galda uzzīmējis karti, viņš, skaļi aurodams, tajā ieskicēja taktisko izvietojumu. Kladzinātājs, attaisnojot savu iesauku, pēkšņi iekladzinājās kā visīstākā perētāja, izraisot neviltotu jautrību dzīrotāju vidū un sajukumu apkalpotāju vidū, kuri bija pārlieci­nāti, ka putns, par spīti viņu vērībai, kaut kādā veidā no pagalma ielavījies zālē.

- Nu, lūk, liktenis mani sodījis ar pārāk attapīgu ragani, Kalante pasmaidīja, taču viņas acis palika samiegtas un ļaunas. Sodījis ar ragani, kurš, neizrādot ne mazāko cieņu vai vismaz pieklājību, atmasko manas intrigas un tumšos, noziedzīgos plānus. Taču vai mana skaistuma un apburošās personības valdzinājums gadījumā nav aptum­šojis tev prātu? Nekad vairs tā nedari, Geralt. Nerunā šādā tonī ar tiem, kuru rokās ir vara. Neviens tev nepiedos šādus vārdus, bet tu jau pazīsti karaļus un zini, ka viņu rīcībā ir dažādi līdzekļi. Duncis. Inde. Pagrabs. Nokaitētas stangas. Ir simtiem, tūkstošiem veidu, kurus izmanto karaļi, raduši atriebt savu aizvainoto lepnumu. Tu neticēsi, Geralt, cik vienkārši var aizvainot dažus valdniekus. Reti kurš mie­rīgi pacietīs tādus vārdus kā “Nē”, “Nedarīšu” vai “Nekad”. Vēl vairāk pietiek kādam pārtraukt karaļa sakāmo vai iestarpināt nepiemērotu piezīmi, un viss moku rats jau sagatavots.

Karaliene sakļāva šaurās, baltās plaukstas un viegli piespieda tās pie lūpām, ieturot izteiksmīgu pauzi. Geralts nepārtrauca un neko neiestarpināja.

- Karaļi, turpināja Kalante, cilvēkus iedala divās kategorijās. Vieniem pavēl, bet otrus nopērk. Viņi pieturas pie vecās, banālās patiesības ikvienu var nopirkt. Ikvienu. Tas ir tikai jautājums par cenu. Taču tu esi raganis, veic savu darbu un saņem samaksu. Attiecībā uz tevi vārds “nopirkt” zaudē savu nicinošo nokrāsu. Ari jautājums par cenu tavā gadījumā ir pati par sevi saprotama lieta, atka­rīga no uzdevuma grūtības pakāpes, izpildes kvalitātes, meistarības. Tāpat ir ar tavu slavu, Geralt. Večuki gada­tirgos apdzied Rīvijas baltmatainā ragana varoņdarbus. Ja kaut puse no tā ir taisnība, varu likt galvu ķīlā, ka cena par taviem pakalpojumiem nav maza. Izmantot tevi tik banālām lietām kā galma intrigas vai slepkavības būtu tukša naudas šķērdēšana. To var izdarīt ar citām, daudz lētākām rokām.

- BRĀĀĀK!

- Gāā-brāak! pēkšņi iebrēcās Kladzinātājs, saņem­dams skanīgus aplausus par kārtējā zvēra balss atdarinā­jumu. Geralts nevienu tādu nepazina, taču zināja, ka neko tamlīdzīgu nevēlētos sastapt. Viņš novērsās un pamanīja karalienes zaļo acu indīgo skatienu. Drogodars, noliecis galvu un pār rokām un mūzikas instrumentu krītošo sirmo matu aizsegā noslēpto seju, klusi strinkšķināja kokli.

- Ak, Geralt, teica Kalante, ar rokas mājienu aiz­liedzot kalpam papildināt viņas kausu. Es runāju, bet tu klusē. Mēs atrodamies dzīrēs un visi vēlamies izklai­dēties. Izklaidē mani. Man sāk pietrūkt tavu trāpīgo pie­zīmju un asprātīgo komentāru. Noderētu arī viens vai otrs

kompliments, cieņas apliecinājums vai ari paklausības izpaudums. Vienalga, kādā secībā.

- Nu ko, karalien, bilda raganis. Es, bez šaubām, esmu garlaicīgs sarunbiedrs. Nevaru vien beigt brīnīties par to, ka tu tieši man piešķīri godu ieņemt šo vietu. Varēji taču šeit nosēdināt kādu daudz piemērotāku viesi. Jebkuru pēc tavas izvēles. Pietiktu tikai kādam pavēlēt vai samak­sāt. Tas taču ir tikai jautājums par cenu.

- Runā, runā, Kalante atlieca galvu un pievēra acis, piešķirot lūpām mīļa smaida šķietamību.

- Tādēļ jūtos ļoti pagodināts un lepns, ka tieši es sēžu līdzās Cintras karalienei Kalantei, kuras daiļumu pārspēj tikai viņas gudrība. Par tikpat lielu godu uzskatu to, ka valdniecei labpatika uzklausīt runas par mani. Un, pama­tojoties uz to, ko viņa dzirdējusi, viņa nevēlas mani izman­tot banālu lietu kārtošanai. Pagājušoziem kņazs Hrobariks, nebūdams tik laipns, mēģināja mani noalgot kādas daiļa­vas meklējumiem, kura bija aizbēgusi no balles, pa ceļam pazaudējot kurpīti, jo viņai bija apriebušies kņaza apnicī­gie uzmanības pierādījumi.. Man bija grūti viņu pārlieci­nāt, ka tam nepieciešams izcils pēddzinis, nevis raganis.

Karaliene, noslēpumaini smaidīdama, klausījās.

- Arī citi valdnieki, gudrības ziņā palikdami tev tālu iepakaļ, nekautrējās man piedāvāt banālus uzdevumus. Parasti runa bija par dzīvības atņemšanu padēlam, patē­vam, pamātei, tēvocim, tantei, grūti pat pārstāstīt. Viņiem šķita, ka tas ir tikai jautājums par cenu.

Karalienes smaids varēja nozīmēt jebko.

- Tādēļ vēlreiz atkārtoju, Geralts tikko manāmi nolieca galvu, ka jūtos neizsakāmi pagodināts par iespēju sēdēt tev līdzās, kundze. Bet gods mums, ragaņiem, nozīmē neizsakāmi daudz. Tu neticēsi, karalien, cik

daudz. Kāds valdnieks reiz aizskāra ragana godu, piedāvā­jot darbu, kurš nesaskanēja ar raganu goda kodeksu. Vēl vairāk viņš nerēķinājās ar pieklājīgo atteikumu, gribēja atturēt ragani no viņa pils pamešanas. Visi, kuri pēc tam atstāstīja šo notikumu, apgalvoja, ka tas nebija no labāka­jiem viņu valdnieka lēmumiem.

- Geralt, pēc klusuma mirkļa teica Kalante. Tu kļū­dies. Tu esi ļoti aizraujošs sarunbiedrs.

Kladzinātājs, notraucis alus putas no ūsām uz vamža krūtežas, atgāza galvu un iegaudojās, ļoti veiksmīgi atdari­not vilcēni riesta laikā. Visi pagalma un tuvākās apkārtnes suņi viņam gaudodami atsaucās.

Viens no Streptas brāļiem, laikam Turkalniņš, pamēr­cis pirkstu alū, uzvilka treknu līniju ap Kraha an Kraites uzzīmēto karaspēka vienību.

- Kļūdaini un nemākulīgi! viņš iesaucās. Tā nedrīks­tēja darīt! Te pret flangu vajadzēja novirzīt kavalēriju un uzbrukt no sāna!

- Ha! norūca Krahs an Kraite, bliezdams kaulu pret galdu un apšļakstīdams blakussēdētāju sejas un tunikas ar mērces paliekām. Un atstāt bez aizsardzības vidu? Svarīgāko pozīciju? Pilnīgi šķērsām!

- Tikai aklais vai garā vājais šādā situācijā neizmantos šādu manevru.

- Tā gan! Pareizi! Atres Vindhalms.

- Kas tev prasa, sūdpakaļa?

- Pats sūdpakaļa!

- Aizver žaunas, citādi pacienāšu ar kaulu!

- Sēdi biksēs un piever muti, Krah! iesaucās Eists Tuirsehs, pārtraucis sarunu ar Visegerdu. Pietiks plēs­ties. Ei, Drogodor! Neviens nenovērtē tavu talantu! Patiesi, patiesi, lai ieklausītos tavā skaistajā, klusajā dziedājumā,

nepieciešama uzmanība un nosvērtība. Draig Bon-Dhu, beidz rīt un tempt! Pie šī galda tu nevienu nesajūsmi­nāsi ne ar vienu, ne ar otru. Iepūt savās dūdās un iepriecē mūsu ausis ar īstenu kara mūziku. Ar tavu atļauju, dārgā Kalante!

- Ak tu tētīt, karaliene nočukstēja Geraltam, uz mir­kli pacēlusi acis pret griestiem mēmā izmisumā. Taču tad, smaidīdama pavisam nepiespiesti un laipni, piekrītoši pamāja.

- Draig Bon-Dhu, teica Eists. Nospēlē mums dziesmu par kauju pie Hocebužes! Tā vismaz nesagādās mums šau­bas par karavadoņu taktiskajiem manevriem! Un arīdzan par to, kurš tur ieguva nemirstīgu slavu! Lai veselība varo­nīgajai Cintras Kalantei!

- Veselība! Slava! ieaurojās viesi, piepildīdami kausus un māla krūzes.

Draiga Bon-Dhu dūdas sāka nikni dūkt, tad izdvesa šausminošu, stieptu, vibrējošu vaidu. Dzīrotāji sāka dzie­dāt, sitot ritmu tas ir, dauzot pret galdu ar to, kas paga­dījies pa rokai. Kladzinātājs skaudīgi uzlūkoja kazādas maisu, nepārprotami pārņemts ar domu iekļaut no maisa izplūstošās šaušalīgās skaņas savā repertuārā.

- Hocebuže, teica Kalante, uzlūkojot Geraltu, ir mana pirmā kauja. Kaut arī riskēju izsaukt lepnā ragana nicinājumu un sašutumu, atzīšos, ka tolaik mēs cīnījāmies tieši naudas dēļ. Ienaidnieks dedzināja ciemus, kuri mums maksāja nodevas, bet mēs savā nenovīdīgajā alkatībā negribējām to pieļaut un devāmies kaujā. Banāls iemesls, banāla kauja, banāli trīs tūkstoši kraukļu saknābātu līķu. Un, paskat tik, tā vietā, lai kaunētos par to, ka par mani dzied dziesmas, sēžu te lepna kā pāvs. Pat par spīti šai šausmīgajai, barbariskajai mūzikai.

Viņas sejā atkal parādījās starojoša un laimīga smaida parodija. Karaliene pacēla tukšo kausu, atbildot pie garā galda uzsauktajiem tostiem. Geralts klusēja.

- Turpināsim. Kalante paņēma Drogodara pasniegto fazāna stilbu un sāka to graciozi skrubināt. Kā jau teicu, tu mani ieinteresēji. Man tika stāstīts, ka jūs, ragaņi, esat interesanta kasta, taču es tam ne pārāk ticēju. Tagad ticu. Ja jums pieskandina, jūsu skanējums liecina, ka esat kalti no tērauda, nevis salipināti no putnu mēsliem. Taču tas nemaina lietas būtību. Tu esi šeit aicināts, lai pildītu uzde­vumu. Un tu to pildīsi bez gudrām ierunām.

Geralts nesavilka seju greizā un vienaldzīgā smīnā, kaut arī to ļoti vēlējās. Viņš turpināja klusēt.

- Man šķita, nomurmināja karaliene, visu savu uzma­nību šķietami pievērsusi vienīgi fazāna stilbam, ka tu kaut ko teiksi. Vai pasmaidīsi. Nē? Jo labāk. Vai mūsu norunu vari uzskatīt par spēkā esošu?

- Neskaidri izteiktus uzdevumus, sausi teica raganis, nav iespējams precīzi izpildīt, karalien.

- Kas tad te neskaidrs? Tu taču tūdaļ visu saprati. Man patiešām ir nolūki attiecībā uz savienību ar Skelligu un manas meitas Pavetas precībām. Tu arī nekļūdījies, pie­ļaudams, ka šie plāni ir apdraudēti un ka esi mums nepie­ciešams, taču te tava apķērība beidzas. Tavs pieņēmums, ka es tavu amatu jaucu ar algota slepkavas profesiju, mani ļoti sāpina. Liec vērā, Geralt, ka es esmu viena no tiem nedaudzajiem valdniekiem, kuri skaidri zina, ar ko nodar­bojas ragaņi un kādiem darbiem tie aicināmi. No otras puses, ja kāds nogalina cilvēkus tikpat meistarīgi kā tu, kaut arī ne par samaksu, nevajadzētu brīnīties, ka tik daudzi šādam cilvēkam piedēvē arī slepkavas amatu. Tava slava, Geralt, iet tev pa priekšu, turklāt tā ir skaļāka par

Draiga Bon-Dhu nolādētajām dūdām. Un ari tajā ir maz patīkamu skaņu.

Dūdinieks, kaut arī nevarēja karalieni dzirdēt, beidza spēlēt. Dzīru viesi viņu aplaimoja ar haotiskām, trokšņai­nām ovācijām un tad atkal ņēmās dedzīgi iznīcināt dze­ramā un ēdamā krājumus, atminēties dažādu kauju norises un izmest nepieklājīgus jociņus par sievietēm. Kladzinātājs izdvesa savādus trokšņus, taču nebija saprotams, vai tā bija kārtējā dzīvnieka atdarināšana vai mēģinājums iztukšot kuņģi. Eists Tuirsehs pārliecās pār galdu.

- Karalien, viņš teica, noteikti ir svarīgi iemesli, kuru dēļ tu visu laiku savu uzmanību velti kungam no Četrradzes, taču pienācis pēdējais laiks parādīties karaļ­meitai Pavetai. Ko mēs vēl gaidām? Taču ne to, lai Krahs an Kraite pielietos pilns kā mārks? Bet šis brīdis jau ir tuvu.

- Tev, kā parasti, taisnība, Eist, Kalante silti uzsmai­dīja. Geralts nebeidza vien brīnīties, cik neizsmeļams ir viņas smaidu krājums. Patiešām, man ar augstmani Raviksu ir pārrunājams kas ārkārtīgi svarīgs. Neuztrau­cies, arī tev es veltīšu laiku. Bet tu jau pazīsti manus prin­cipus: vispirms pienākums, pēc tam izklaides. Hakso!

Pacēlusi plaukstu, viņa pamāja pils uzraugam. Hakso bez vārda runas piecēlās, paklanījās, ātri uzskrēja pa kāp­nēm un pazuda tumšajā galerijā. Karaliene atkal pagriezās pret ragani.

- Dzirdēji? Mēs esam aizpļāpājušies. Ja Paveta jau ir beigusi grozīties pie spoguļa, tad tūdaļ būs šeit. Tādēļ klau­sies vērīgi, jo otrreiz neatkārtošu. Vēlos panākt to, ko biju nodomājusi un ko tu zināmā mērā precīzi atminēji. Nekādu citu risinājumu būt nevar. Savukārt tu vari izvēlēties. Vari būt spiests rīkoties saskaņā ar manu pavēli… klāstīt par sekām nepaklausības gadījumā neredzu jēgu. Paklausība,

pats par sevi saprotams, tiks dāsni apbalvota. Taču tu vari man ari izdarīt pakalpojumu par samaksu. Liec vērā, es neteicu “Varu tevi nopirkt”, tāpēc ka nolēmu neaizvainot tavu ragana lepnumu.

- Šis atšķirības milzīgums kaut kā ir paslīdējis garām manai uzmanībai.

- Nu tad esi vēl uzmanīgāks, kad es ar tevi runāju. Atšķirība, mans dārgais, ir tāda, ka pērkamajam pircējs maksā pēc saviem ieskatiem, bet pakalpojuma sniedzējs pats nosaka pakalpojuma cenu. Skaidrs?

- Vairāk vai mazāk. Pieņemsim, ka izvēlos apmaksātu pakalpojumu. Man taču laikam jāzina, kāds pakalpojums ir jāizpilda?

- Nē, nav jāzina. Ja tā ir pavēle, tad tai, protams, jābūt konkrētai un viennozīmīgai. Pavisam kas cits ir maksas pakalpojums. Mani interesē rezultāts. Nekas vairāk. Tā ir tava darīšana, ar kādiem līdzekļiem tu to panāksi.

Geralts, pacēlis galvu, sastapās ar Peļovura melno, vērīgo acu skatienu. Skelliges druīds, nenolaidis no ragana acis, itin kā aizdomājies drupināja plaukstās turēto maizes gabalu, birdinādams lejup drupačas.

Geralts palūkojās lejup. Viņa priekšā uz ozolkoka galda virsmas drupačas, putraimi un sarkanīgie omāra kriksiši sāka ātri kustēties kā skudriņas un izveidoja rūnas. Rūnas savienojās uz mirkli vārdā. Jautājumā.

Peļovurs, lūkodamies viņā, gaidīja. Geralts tikko manāmi pamāja. Druīds pievēra acis un ar sastingušu sejas izteiksmi notrauca drupačas no galda.

- Dārgie viesi! iesaucās herolds. Cintras Paveta!

Viesi, pagriezuši galvas pret kāpnēm, apklusa. Nopakaļ

pils uzraugam un gaišmatainam pāžam, ģērbusies purpur­sarkanā jaciņā, noliektu galvu lejup kāpa karaļmeita.

Matu krāsa Pavetai bija gluži tāda pati kā mātei pelnu pelēka, taču viņai tie bija sapīti divās resnās bizēs, kas sniedzās pāri viduklim. Izņemot diadēmu ar meistarīgi vei­dotu gemmu un šauru jostiņu ar sīkiem zelta posmiņiem, kura piekļāva gurniem garu, sudrabzilu kleitu, Pavetai nebija nekādu rotājumu.

Pāža, herolda, pils uzrauga un Visegerda pavadībā karaļmeita ieņēma tukšo krēslu starp Drogodaru un Eistu Tuirsehu. Bruņinieciskais salinieks tūdaļ parūpējās par vīna kausu un izklaidēja karaļmeitu ar sarunām. Geralts nemanīja, ka viņa atbildētu vairāk par vienu vārdu. Acis viņai joprojām visu laiku bija nolaistas, paslēptas zem garajām skropstām, pat atskanot trokšņainiem tostiem, kuri viņai par godu sāka birt no visām galda pusēm. Bez šaubām, dzīrotāji nepalika vienaldzīgi pret viņas skais­tumu Krahs an Kraite pārtrauca aurot un klusēdams blenza uz Pavetu, pat aizmirsis par alus kausu. Atres Vindhalms gluži tāpat vai aprija karaļmeitu ar acīm, sejā mai­noties dažādām nosarkšanas pakāpēm, itin kā vairs tikai daži smilšu graudiņi pulkstenī viņu šķirtu no kāzu gultas. Aizdomīgā apmātībā smalko sejiņu aplūkoja arī Kladzinātājs un brāļi no Streptas.

- Ahā, klusi teica Kalante, augstākajā mērā ieprieci­nāta par radīto iespaidu. Un ko tu teiksi, Geralt? Nudien, netēlojot pieticību, varu teikt, ka meita ir atsitusies mātē. Man pat žēl viņu atdot tam rudajam mūlāpam Kraham. Atliek vienīgi cerēt, ka no šā kucēna varbūt izaugs kāds, kas varētu līdzināties Eistam Tuirseham. Ja jau tā ir tā pati asins. Tu dzirdi mani, Geralt? Cintrai jānoslēdz savienība ar Skelligu, jo to prasa valsts intereses. Manai meitai jāap­precas ar atbilstošu personu, jo tā ir mana meita. Tieši tāds ir iznākums, kurš tev jānodrošina.

- Man tas jānodrošina? Vai tad, lai tas notiktu, nepie­tiek ar tavu gribu, karalien?

- Notikumi var risināties tā, ka ar to nepietiks.

- Kas gan var būt stiprāks par tavu gribu?

- Sūtiba.

- Ak tā. Un tādēļ man, raganim, jāstājas pretī sūtībai, kas ir stiprāka par karalienes gribu. Raganis, kurš cīnās ar sūtību! Kāda ironija.

- Kur tu saskati ironiju?

- Lai nu paliek, karalien. Izskatās, ka pakalpojums, kuru tu pieprasi, robežojas ar neiespējamību.

- Ja tas robežotos ar iespējamību, Kalante, smaidot izgrūda caur zobiem, es pati tiktu ar to galā un man nevajadzētu slaveno Rīvijas Geraltu. Netēlo gudreli. Visu var nokārtot, tas ir tikai jautājums par cenu. Pie velna, tavā ragana cenrādī jābūt ari cenai par to, kas robežojas ar neiespējāmību. Nojaušu, ka tā nav maza. Ja nodrošināsi man iznākumu, kuru vēlos, es tev došu, ko vien tu vēlēsies.

- Kā tu teici, karalien?

- Došu tev to, ko vien tu vēlēsies. Man nepatīk, ja kāds liek man atkārtot savu sakāmo divreiz. Vai tiešām man, ragani, jādomā, ka pirms ikviena darba, kuru uzņemies pildīt, tu mēģini darba uzdevējam atņemt jebkādu vēlmi gluži kā tagad man? Laiks iet. Atbildi: jā vai nē?

-Jā-

- Tā jau ir labāk, Geralt. Tavas atbildes jau sāk tuvoties ideālam. Tās aizvien vairāk atgādina tās, kādas es gaidu, kad uzdodu jautājumus. Un tagad nemanāmi izstiep kreiso roku un patausti aiz mana troņa atzveltnes.

Geralts pabāza roku zem dzelteni gaišzilā drapējuma un gandrīz tūdaļ pat sataustīja zobenu, kurš bija piestipri­nāts pie atzveltnes kazādas apšuvuma. Viņam labi pazīs­tamo zobenu.

- Karalien, viņš klusi teica. Neatgriežoties pie tā, ko es agrāk teicu par cilvēku nogalināšanu, vai tu tiešām saproti, ka cīņā pret sūtību ar zobenu vien nepietiek?

- Saprotu, Kalante pagrieza galvu. Ir nepieciešams arī raganis, kurš tur šo zobenu. Kā redzi, par to esmu jau parūpējusies.

- Karalien…

- Geralt, vairāk ne vārda. Mēs jau tā pārāk ilgi sačuks­tamies. Uz mums skatās, un Eists jau kļūst nikns. Parunā kādu brīdi ar pils uzraugu. Ieēd, iedzer. Tikai ne pārāk daudz. Vēlos, lai tava roka būtu droša.

Raganis paklausīja. Karaliene pievienojās Eista, Visegerda un Peļovura risinātajai sarunai līdzās klusējošajai un miegainajai Pavetai. Drogodars nolika malā kokli un dedzīgi ķērās pie maltītes. Hakso bija nerunīgs. Vojevoda ar grūti iegaumējamo vārdu, kurš pa ausu galam kaut ko bija dzirdējis par Četrradzi un tās problēmām, pieklā­jības pēc painteresējās, vai ķēves labi sagrūsnējušas. Geralts atteica, ka jā, daudz biežāk nekā kumeļi. Taču viņš nebija drošs, vai joks tika saprasts. Vojevoda vairāk jautā­jumu neuzdeva. Peļovura acis atkal meklēja kontaktu ar ragana skatienu, taču drupačas uz galda vairs nesakus­tējās.

Krahs an Kraite aizvien vairāk sadraudzējās ar abiem brāļiem no Streptas. Trešais, jaunākais, jau bija pavisam nelietojams pēc mēģinājuma neatpalikt no dzeršanas tempa, kādu bija uzdevis Draigs Bon-Dhu. Skalds, kā šķita, šo mēģinājumu izturēja bez mazākā kaitējuma.

Galda galā sasēdinātie jaunākie un mazāk svarīgie grāfi iesiluši aizsāka šķībi dziedāt pazīstamo dziesmiņu par āzīti ragainīti un atriebīgo večiņu, kurai nebija nekā­das humora izjūtas.

Čirkains kalps un sardzes kapteinis, tērpts zeltainajās un gaišzilajās Cintras krāsās, piesteidzās pie Visegerda. Maršals, saraucis pieri, uzklausīja ziņojumu, piecēlās, no­stājās aiz troņa un, zemu pieliecies, kaut ko pusbalsī teica karalienei. Kalante ātri paskatījās uz Geraltu un īsi vienā vārdā atbildēja. Visegerds vēl vairāk noliecās un sāka čuk­stēt. Karaliene asi palūkojās uz viņu un, nesakot ne vārda, uzsita ar atvērto delnu pa troņa parod. Maršals paklanījās un deva pavēli sardzes kapteinim. Geralts nesaklausīja, kas tā bija par pavēli. Taču viņš pamanīja, ka Peļovurs sāka nemierīgi grozīties un palūkojās uz Pavetu. Karaļmeita, nodūrusi galvu, sēdēja nekustīgi.

Hallē atskanēja smagi, metāliski dimdoši soļi. To radī­tais troksnis bija skaļāks par murdoņu pie galda. Visi pacēla galvas un pagriezās pret nācēju. Negaidītais viesis bija tērpies bruņās, ko veidoja dzelzs plāksnes un ar vasku piesūcināta āda. Izliektās, šķautņainās krūšu bruņas no melni zila sakausējuma apakšdaļā pārsedza segmentētos svārkus un gurnusargus. Bruņu plecusargi bija klāti asiem tērauda dzelkšņiem, bruņucepure ar restoto aizsargu bija izstiepta kā suņa purns, un arī tās virsma bija nosēta ar dzelkšņiem gluži kā kastaņa miza.

Čīkstēdams un grabēdams savādais viesis tuvojās gal­dam un nekustīgi nostājās tieši pretī tronim.

- Godātā karalien, augstdzimušie kungi, viesis, stīvi paklanījies un tā arī nepacēlis aizsargu, teica. Atvainojos, ka iztraucēju viesības. Esmu Erlenvaldes Ezis.

- Esi sveicināts, Erlenvaldes Ezi! lēni teica Kalante.

- Lūdzu, ieņem vietu pie galda. Mēs Cintrā priecājamies par ikvienu viesi.

- Pateicos, karalien, Erlenvaldes Ezis vēlreiz paklanī­jās, pieskārās ar dzelzs cimdā tērpto dūri sev pie krūtīm.

- Taču es Cintrā neesmu ieradies kā viesis, bet nopietnā jautājumā, kurš nevar gaidīt. Ja karaliene Kalante ļaus,

' izteikšu savu vajadzību tūdaļ pat, netērējot jūsu laiku.

- Ezi no Erlenvaldes, asi teica karaliene. Slavēja­mās rūpes par mūsu laiku neattaisno necieņas izrādīšanu pret mani. Un par tādu es uzskatu aizsarga nepacelšanu, runājot ar mani. Tādēļ noņem bruņucepuri. Gan jau mēs pacietīsim laika patēriņu, kuru tev aizņems šī darbība.

- Manai sejai, karalien, šobrīd jābūt paslēptai. Ar tavu atļauju.

Viesu pulku pāršalca murdošs sašutuma vilnis, kas šur tur uzbangoja apslāpētos lāstos. Peļovurs, noliecis galvu, bez skaņas kustināja lūpas. Raganis sajuta, kā buramvārdi uz sekundi elektrizē gaisu, kā iekustina viņa medaljonu. Kalante skatījās uz Ezi, samiegusi acis un bungojot ar pirk­stiem pret troņa paroceni.

- Es atļauju, viņa beidzot teica. Gribu ticēt, ka iemesls ir pietiekami svarīgs. Saki, bezsejainais Ezi, kādā nolūkā esi nācis.

- Pateicos par atļauju, teica viesis. Tomēr, nespēdams paciest pārmetumu par necieņas izrādīšanu, paskaidroja, ka runa ir par bruņinieka solījumu. Man nav ļauts atklāt seju pirms pusnakts iestāšanās.

Karaliene ar nevērīgu rokas kustību lika saprast, ka ir ar paskaidrojumu mierā. Čīkstinot bruņas, Ezis paspēra soli uz priekšu.

- Pirms gadiem piecpadsmit, viņš skaļi paziņoja,

- tavs vīrs, Kalante karalis Rogners apmaldījās medību laikā Erlenvaldē. Klīzdams pa brikšņiem, viņš nokrita no zirga un izmežģīja kāju. Gulēdams aizā, viņš sauca pēc palīdzības, taču par atbildi dzirdēja vien čūsku šņākšanu un tuvojošos vilkaču gaudošanu. Viņš noteikti būtu gājis bojā, ja vien viņam nebūtu sniegta palīdzība.

- Es zinu, ka tā ir noticis, apstiprināja karaliene. -Ja ari tu to zini, es nojaušu, ka tu biji tas, kurš viņam šo palīdzību sniedza.

- Tieši tā. Tikai pateicoties man, viņš sveiks un vesels atgriezās pilī. Pie tevis, kundze.

- Esmu tava parādniece, Erlenvaldes Ezi. Manu patei­cību nemazina pat apstāklis, ka Rogners, manas sirds un gultas kungs, ir jau atstājis šo sauli. Es labprāt jautātu, kādā veidā šo parādu dzēst, tomēr bīstos, ka augstsirdīgo bruņinieku, kurš ievēro bruņinieka solījumu un visos gadī­jumos rīkojas saskaņā ar bruņinieku goda kodeksu, šāds jautājums varētu aizvainot. Tas liktu domāt, ka palīdzība, kuru tu karalim sniedzi, nebija nesavtīga.

- Tu labi zini, karalien, ka tā nebija nesavtīga. Tu arī­dzan zini, ka tieši tagad esmu atnācis pēc balvas, kuru man par dzīvības glābšanu solīja karalis.

- Ak tā? Kalante smaidīja, taču viņas acīs iezalgojās zaļas uguntiņas. Tātad tu atradi karali aizas dibenā neaizsargātu, ievainotu, pamestu čūsku un briesmoņu varā -, un tikai tad, kad viņš tev piesolīja balvu, tu stei­dzies viņam palīgā? Bet, ja viņš negribētu vai nevarētu tev apsolīt balvu, tu viņu tur pamestu un es līdz pat šai baltai dienai nezinātu, kur balo viņa kauli? Ak, cik augstsirdīgi! Bez šaubām, tu tobrīd rīkojies saskaņā ar kādu īpašu bru­ņinieka solījumu.

Murdoņa viesu vidū pieņēmās spēkā.

- Un šodien tu esi atnācis pēc savas balvas, Ezi? tur­pināja karaliene, smaidīdama aizvien draudīgāk. Pēc piecpadsmit gadiem? Tu laikam ceri uz procentiem no summas, kas pa šo laiku sakrājušies? Te nav nekāda rūķu banka, Ezi. Tu saki, Rogners tev piesolīja balvu? Nu ko, būs grūti viņu uz šejieni ataicināt, lai viņš tev to samaksātu.

Vieglāk laikam būtu tevi aizsūtīt pie viņa uz viņsauli. Tur ari vienosieties, kurš kuram ko esat parādā. Ezi, es pārāk stipri mīlēju savu viru, lai spētu nedomāt par to, ka varēju viņu zaudēt jau tolaik pirms piecpadsmit gadiem, ja viņš būtu atteicies tirgoties ar tevi. Doma par to mani modina ne pārāk siltas jūtas pret tevi. Maskētais viesi, vai tu zini, ka šajā mirkli te, Cintrā, atrazdamies manā pilī un manā varā, tu esi tikpat bezpalīdzīgs un nāvei nolemts kā savu­laik Rogners aizā? Ko tu man piedāvāsi, kādu balvu, ja es tev apsolīšu, ka aiziesi no šejienes dzīvs?

Medaljons Geraltam kaklā sakustējās, ievibrējās. Raganis uzmeta ātru mirkli Peļovuram, sastapa viņa vērīgo, jūtami satraukto skatienu. Viņš tikko manāmi nošūpoja galvu un jautājoši sarauca uzacis. Arī druīds noliedzoši pašūpoja galvu un ar tikko jaušamu cirtainās bārdas kus­tību norādīja uz Ezi. Geralts nebija drošs.

- Tavs sakāmais, karalien, ir iecerēts, iesaucās Ezis,

- lai mani iebiedētu. Lai modinātu naidu šeit sapulcināto augstdzimušo viesu vidū un tavas daiļās meitas Pavetas nicinājumu. Taču tavi vārdi nav patiesi. Un tu to labi zini!

- Citiem vārdiem, es meloju kā suns. Kalantes lūpās parādījās ļoti nejauks smaids.

- Tu labi zini, karalien, nesatricināmi turpināja vie­sis, kas tolaik notika Erlenvaldē. Tu zini, ka izglābtais Rogners pats pēc savas gribas apsolīja man dot, ko vien vēlēšos. Piesaucu visus par lieciniekiem tam, ko tagad teikšu! Kad karalis, izglābts un aizvests pie saviem ļau­dīm, otru reizi jautāja, ko es vēloties, es viņam atbildēju. Lūdzu, lai viņš man apsola atdot to, ko atstājis mājās, bet par ko nezina un pat nenojauš. Un karalis apzvērēja, ka tā arī notiks. Bet, atgriezies mājās, viņš tevi, Kalante, atrada radību gaidās. Jā, karalien, es gaidīju šos piecpadsmit

gadus, bet manas balvas procenti krājās. Šodien, uzlūko­jot daiļo Pavetu, redzu, ka manas gaidas ir atmaksājušās. Kungi un bruņinieki! Dala no jums ieradās Cintrā, lai pre­tendētu uz karaļmeitas roku. Paziņoju, ka esat ieradušies velti. Kopš savas piedzimšanas dienas ar karaļa zvēresta spēku daiļā Paveta pieder man.

Dzīrotāju vidū sacēlās jezga. Kāds kliedza, kāds lādējās, kāds dauzīja ar dūri pa galdu, apgāzdams traukus. Streptas Turkalniņš izrāva nazi no auna cepeša sāna un sāka to vicināt. Salikušais Krahs an Kraite acīmredzot mēģināja no galda krusteņa izraut dēli.

- Kaut kas nedzirdēts! auroja Visegerds. Kur tavi pierādījumi? Jā, pierādījumi?

- Karalienes seja, iesaucās Ezis, izstiepis dzelzs cimdā tērpto roku, ir vislabākais pierādījums!

Paveta sēdēja nekustīgi, nodūrusi galvu. Gaisā bie­zēja kaut kas ļoti savāds. Ragana medaljons ķēdītē zem kamzoļa sāka raustīties. Viņš ieraudzīja, kā karaliene ar rokas mājienu paaicina aiz troņa stāvošo pāžu un čukstus dod viņam īsu pavēli. Geralts nesadzirdēja, kādu. Tomēr viņa uzmanību piesaistīja izbrīns zēna sejā un fakts, ka pavēli vajadzēja atkārtot vēlreiz. Pāžs skriešus metās uz izeju.

Jezga pie galda nerimās. Eists Tuirsehs pagriezās pret karalieni.

- Kalante, viņš rāmi teica. Vai viņš saka patiesību?

- Un, pat ja tā, izgrūda caur zobiem karaliene, saknie­busi lūpas un plūkādama ap pleciem apmesto zaļo šalli,

- tad kas par to?

- Ja viņš saka patiesibu, sarauca pieri Eists, solī­jums būs jāpilda.

- Patiešām?

- Vai man jāsaprot, sadrūmis vaicāja salinieks, ka tu tikpat nevērigi izturies pret visiem solījumiem? To skaitā pret tiem, kurus es kā dārgumu glabāju savā atmiņā?

Geralts, kurš nekad nebija domājis, ka valdniece varētu nosarkt līdz pat ausu galiem un ka viņas acīs varētu sanes­ties asaras, bet lūpas sākt drebēt, bija pārsteigts.

- Eist, nočukstēja karaliene. Tas ir pavisam kas cits…

- Patiešām?

- Ak tu, kucesdēls! pietrūcies kājās, ieaurojās Krahs an Kraite. Pēdējais no pamuļķiem, kurš man apgalvoja, ka esmu darījis kaut ko velti, tagad guļ, krabju apgrauzts, Allenkerkas līča dzelmē! Vai tādēļ es atkuģoju no Skelliges, lai mājās atgrieztos tukšām rokām?! Atradies konkurents, slampas dēls gatavais! Ei, atnesiet kāds manu zobenu un iedodiet tūdaļ tam pamuļķim kādu dzelzs gabalu! Tad paskatīsimies, kurš…

- Vai nepievērsi muti, Krah? indīgi teica Eists, ar dūrēm atbalstījies pret galdu. Draig Bon-Dhu! Tu būsi atbildīgs par turpmāko karaļa māsasdēla uzvedību!

- Vai arī mani tu apklusināsi, Tuirseh? piecēlies kājās, iesaucās Atres Rainfarns. Kurš uzdrošināsies mani attu­rēt ar asinīm nomazgāt kaunu, kas šeit padarīts manam kņazam un viņa dēlam Vindhalmam vienīgajam, kurš ir Pavetas rokas un kāzu gultas cienīgs? Atnesiet zobenus! Tūdaļ pat uz vietas parādīšu šim Ezim, vai kā viņš tur dēvējas, kā mēs Atrē atriebjam šādus apvainojumus! Nu, vai atradīsies kāds vai kaut kas, kurš spētu mani no tā atturēt?

- Protams. Tas ir pieklājības tikums, rāmi atbildēja Eists Tuirsehs. Šeit nepiedienas uzsākt kautiņu vai kādu izaicināt, pirmāk nesaņemot šā nama kundzes atļauju. Kas

tad nu, vai Cintras troņa zāle būtu dzertuve, kurā pēc pati­kas var dauzīt purnus un vicināt nažus?

Visi atkal cits caur citu sāka kliegt, draudēt un vicināt dūres. Tracis aprāvās, kā ar nazi nogriezts, kad zālē pēkšņi atskanēja īss saniknota sumbra rēciens.

- Tā, teica Kladzinātājs, nokremšļojies un piecēlies no galda. Eists ir kļūdījies. Tas vairs pat neizskatās pēc dzertuves. Tas jau līdzinās zvērnīcai, tādēļ sumbrs bija īsti vietā. Cienījamā Kalante, atļauj man izteikt savu skatījumu uz problēmu, kura te radusies.

- Kā redzu, ļoti daudziem, lēni teica Kalante, par šo problēmu ir savs viedoklis, kuru tie izsaka, pat neprasot man atļauju. Savādi: kāpēc jūs neinteresē manas domas? Manuprāt, drīzāk šī nolāpītā pils sabruks pār manu galvu, nekā es atdošu Pavetu šim ērmam. Man nav ne mazākā nolūka…

- Rognera zvērests… sāka Ezis, taču karaliene, triecot pret galdu zelta kausu, viņu acumirklī pārtrauca.

- Rognera zvērests man nozīmē tikpat daudz, cik pērnā gada sniegs! Un kas attiecas uz tevi, Ezi, tad es vēl neesmu nolēmusi, vai ļaušu Kraham vai Rainfarmam krustot ar tevi zobenus divkaujā vai vienkārši likšu tevi pakārt! Pār­traukdams mani, tu lielā mērā ietekmē manu lēmumu!

Geralts, joprojām satraukts par medaljona drebēšanu, pārlaida skatienu zālei un pēkšņi sastapās ar Pavetas acīm, tikpat smaragdzaļām kā mātes acis. Karaļmeita tās vairs neslēpa zem garajām skropstām viņa lūkojās te uz Peļovuru, te uz ragani, nepievēršot citiem nekādu uzmanību. Peļovurs, kaut ko murminot, sakņupis grozījās.

Kladzinātājs, joprojām stāvēdams kājās, svarīgi no­kremšļojās.

- Runā, pamāja karaliene. Bet tā, lai būtu īsi un par lietu.

- Kā pavēlēsiet, karalien. Cienījamā Kalante un jūs, bruņinieki! Patiešām savādu vēlēšanos karalim Rogneram izteica Erlenvaldes Ezis, savādu balvu pieprasīja, kad karalis tam bija apsolījis pildīt jebkuru vēlēšanos. Taču neizliksimies, ka neesam dzirdējuši par šādām vēlmēm, par Nejaušības Likumu, vecu kā pati cilvēce. Par maksu, ko var pieprasīt tas, kurš izglābj kādam dzīvību šķietami bezcerīgā situācijā, un tādēļ var izteikt, kā liekas, neiespē­jamu vēlēšanos. “Atdosi man to, kas pirmais iznāks tevi sagaidīt.” Jūs teiksiet tas var būt suns, sargs pie vār­tiem vai varbūt pat sievasmāte, kura nevar vien nociesties, nesadevusi pa muti mājās pārnākušajam znotam. Negaidīti atgriežoties no gara ceļojuma, cienītie kungi, tas parasti izrādīsies piegulētājs sievas gultā. Taču tas var būt arī bērns. Sūtības iezīmēts bērns.

- īsāk, Kladzinātāj, Kalante sarauca pieri.

- Kā pavēlēsiet. Kungi! Vai neesat dzirdējuši par Sūtī­bas iezīmētiem bērniem? Vai leģendārais varonis Zatrets Voruta, vēl bērns būdams, netika atdots rūķiem, jo bija tas, kuru tēvs, atgriežoties cietoksnī, satika pirmo? Un Ārprā­tīgais Dejs, kurš ceļiniekam pieprasīja atdot to, par ko tas pats nenojauš! Šis pārsteigums bija slavenais Suprē, kurš vēlāk Ārprātīgo Deju atbrīvoja no tam uzliktā lāsta. Atmi­nieties arī Zivelenu, kura kļuva par Metinnas karalieni ar rūķa Rumplestelta palīdzību un atlīdzībā par to apsolīja savu pirmdzimto bērnu! Kad Rumplestelts ieradās pēc solī­tās balvas, Zivelena neturēja solījumu, bet ar burvestībām piespieda rūķi bēgt. Neilgi pēc tam abi viņa un bērns nomira no sērgas. Ar Sūtību nevar spēlēties nesodīti!

- Nebiedē mani, Kudkadak. Kalante saviebās. Pus­nakts, šausmu stunda jau tuvu. Vai atminies vēl kādas leģendas no tavas neapšaubāmi grūtās bērnības? Ja ne, sēdies.

- Lūdzu, vēl nedaudz laika. Barons sāka virpināt garās ūsas. Es vēl drusku pastāvēšu. Gribēju visiem atsaukt atmiņā vēl vienu leģendu. Tā ir sena, piemirsta leģenda, mēs visi to laikam būsim dzirdējuši mūsu grūtās bērnības gados. Šajā leģendā karaļi turēja dotos solījumus. Bet mūs, nabaga vasaļus, ar karaļiem saista vienīgi karaļa dotais vārds: uz tā balstīti līgumi, savienības, mūsu pri­vilēģijas, mūsu lēņi. Un tagad? Mums par to tagad jāsāk šaubīties? Jāzaudē ticība karaļa vārda nesatricināmībai? Jāsagaida, ka tas nozīmēs tikpat daudz, cik pērnā gada sniegs? Patiesi, ja tā tam jābūt, tad pēc grūtas bērnības mūs gaida smagas vecumdienas.

- Kurā pusē tu atrodies, Kladzinātāj? ieaurojās Atres Rainfarns.

- Klusu! Lai viņš runā!

- Šis gaisā parautais klukstētājs apvaino majestāti!

- Tigas baronam ir taisnība!

- Klusu, pieceldamās pēkšņi teica Kalante. Ļaujiet viņam pabeigt.

- Lieliski, pateicos, paklanījās Kladzinātājs, bet es jau esmu beidzis.

Iestājās klusums, pavisam neierasts pēc jezgas, kuru pirms mirkļa bija izsaukuši barona vārdi. Kalante jopro­jām stāvēja. Nez vai kāds, izņemot Geraltu, pamanīja, kā, pieskaroties pierei, dreb viņas roka.

- Mani kungi, viņa beidzot teica. Šeit nepieciešams paskaidrojums. Jā, šis… Ezis… saka taisnību. Rogners patie­šām viņam apsolīja to, par ko nevarēja iedomāties. Izskatās, ka mūsu gaišā piemiņā turētais karalis bija mulla sieviešu lietās un neprata skaitīt līdz deviņi. Savukārt man viņš pateica patiesību tikai uz nāves gultas. Tāpēc, ka zināja, ko es ar viņu būtu izdarījusi, ja būtu agrāk uzzinājusi par šo

solījumu. Viņš zināja, uz ko spējīga māte, ar kuras bērnu likteni tik vieglprātīgi izrīkojas.

Bruņinieki un augstmaņi klusēja. Ezis stāvēja nekustīgi kā dzelkšņota statuja.

- Bet Kladzinātājs, turpināja Kalante, nu ko, Kladzinātājs man atgādināja, ka neesmu māte, bet karaliene. Lai notiek. Karaliene rīt sasauks padomi. Cintrā nevalda tirānija. Padome nolems, vai miruša karaļa zvērestam ir vara pār troņmantnieci, un paziņos, vai viņa un Cintras tronis jāatdod pirmajam pretimnācējam vai arī jārīkojas saskaņā ar karaļvalsts interesēm.

Kalante uz mirkli apklusa un pašķielēja uz Geraltu.

- Bet, kas attiecas uz augstdzimušajiem bruņiniekiem, kas ieradušies Cintrā cerībā iegūt karaļmeitas roku… Atliek tikai izteikt līdzjūtību sakarā ar skarbo apvainojumu viņu cieņai un godam, kurš mests viņiem sejā. Ar izsmieklu, ko viņiem nācies šeit piedzīvot. Manas vainas tur nav.

Balsu murdoņā, kura pāršalca visu viesu pulku, raganis saklausīja Eista Tuirseha čukstus.

- Pie visiem jūras dieviem, tikko dzirdami teica sali­nieks. Tā nevar. Tas ir klajš aicinājums uz asinsizliešanu. Kalante, tu viņus gluži vienkārši sakūdīsi.

- Apklusti, Eist, nikni nošņācās karaliene. Citādi sadusmošos.

Peļovura melnās acis iezibējās, kad druīds ar skatienu norādīja uz Atres Rainfarnu, kurš ar drūmā grimasē sa­vilktu seju grasījās celties kājās. Geralts tūdaļ reaģēja un, viņu apsteidzis, piecēlās pirmais, ar troksni atbidot krēslu.

- Varbūt sasaukt padomi nebūs vajadzības, viņš skaļi un skanīgi teica.

Visi apklusa un izbrīnīti palūkojās uz viņu. Geralts sajuta sev pievērstu Pavetas smaragdzaļo acu skatienu, Eža

skatienu caur melnā sejsarga restēm, sajuta ari, kā spēks, biezēdams gaisā, kāpj augšup gluži kā paisuma vilnis. Redzēja ari, kā šā spēka ietekmē dūmi no lāpām un eļļas lampām sāk iegūt fantastiskus apveidus. Viņš zināja, ka to redz arī Peļovurs. Un zināja, ka neviens cits to neredz.

- Es teicu, viņš rāmi atkārtoja, ka sasaukt padomi varbūt nemaz nevajadzēs. Vai tu, Erlenvaldes Ezi, saprati, ko es ar to domāju?

Dzelkšņiem klātais bruņinieks paspēra divus soļus uz priekšu.

- Sapratu, viņa dobjā balss izlauzās caur bruņucepu­res sejsargu. Tikai muļķis nesaprastu. Dzirdēju, ko pirms mirkļa teica žēlīgā un cēlsirdīgā Kalante. Viņa atrada brī­nišķīgu paņēmienu, kā tikt no manis vaļā. Pieņemu tavu izaicinājumu, man nepazīstamais bruņiniek!

- Neatminos, bilda Geralts, ka būtu tevi izaicinājis. Man nav nodoma izsaukt tevi uz divkauju, Erlenvaldes Ezi.

- Geralt! sašķobījusi lūpas un aizmirsusi, ka raganis dēvējams par “augstdzimušo Raviksu”, iesaucās Kalante.

- Nepārkāp robežas! Nesāc pārbaudīt manu pacietību!

- Arī manējo ne, naidīgi piebilda Rainfarns. Savu­kārt Krahs an Kraite tikai ieņurdējās. Eists Tuirsehs ar izteiksmīgu žestu parādīja viņam dūri. Krahs ieņurdējās vēl skaļāk.

- Visi dzirdēja, turpināja Geralts, kā Tigas barons stāsta par slaveniem varoņiem, kuri tikuši atņemti viņu vecākiem, izmantojot tādus pašus zvērestus, kādus Ezis izspieda no karaļa Rognera. Taču kādēļ, ar kādu mērķi pieprasa šādus zvērestus? Erlenvaldes Ezi, tu zini atbildi. Šāds zvērests spēj izveidot spēcīgu nepārraujamu sūtības saikni starp zvēresta pieprasītāju un tā objektu, tas ir, bērnu-pārsteigumu. Šāds aklā likteņa izvēlēts bērns var

būt paredzēts neparastiem darbiem. Tas spēj nospēlēt nedzirdēti svarīgu lomu tā dzīvē, ar kuru to saistījis lik­tenis. Tieši tādēļ, Ezi, tu pieprasīji no Rognera cenu, kuru šodien vēlies saņemt. Tu nevēlies Cintras troni. Tu vēlies iegūt karaļmeitu.

- Ir tieši tā, kā tu saki, man nezināmais bruņiniek, Ezis sāka skaļi smieties. Tieši to es vēlos! Atdodiet man to, kas ir mana sūtība!

- Tas, teica Geralts, vēl jāpierāda.

- Tu uzdrošinies to apšaubīt? Pēc tam kad karaliene ir apstiprinājusi manu vārdu patiesumu? Pēc tā, ko pats pirms mirkļa teici?

- Jā. Jo tu nepateici mums visu. Rogners, Ezi, zināja Pārsteiguma likuma spēku, zvēresta spēku, kuru viņš bija devis. Un to viņš deva, jo zināja, ka paražām un likumam piemīt šādus zvērestus sargājošs spēks. Es apgalvoju, Ezi, ka pagaidām tev uz karaļmeitu nav nekādu tiesību. Tu tās iegūsi tikai tad, kad…

- Kad ko?

- Kad karaļmeita pati piekritīs doties tev līdzi. Tā nosaka Pārsteiguma likums. Tieši bērna, nevis vecāku piekrišana apstiprina zvērestu, pierāda, ka bērns tiešām ir dzimis sūtības ēnā. Tieši tādēļ, tu, Ezi, ieradies pēc piecpadsmit gadiem. Tieši šādu noteikumu savā zvērestā iekļāva karalis Rogners.

- Kas tu esi?

- Esmu Rīvijas Geralts.

- Kas tu esi, Rīvijas Geralt, ka gribi uzmesties par liet­pratēju likumu un paražu jautājumos?

- Viņš šo likumu pazīst labāk nekā jebkurš cits, aiz­smakušā balsī teica Peļovurs, tādēļ, ka tieši attiecībā uz viņu tas reiz ir ticis pielietots. Viņu reiz paņēma no vecāku

nama, jo viņš bija tas, kuru tēvs nebija gaidījis sastapt, atgriežoties mājās. Jo viņš bijis paredzēts kaut kam citam. Un ar sūtības spēku kļuvis par to, kas ir tagad.

- Un kas viņš ir?

- Raganis.

Klusumā, kurš pēkšņi iestājās, no sardzes telpas atska­nēja zvans, ar drūmu dunoņu vēstot par pusnakts iestāša­nos. Visi nodrebēja un pacēla galvu. Peļovurs, lūkodamies uz Geraltu, savilka seju savādi pārsteigtā grimasē. Taču vispamanāmāk nodrebēja un nemierīgi sakustējās Ezis. Rokas bruņucimdos bezspēcīgi noslīdēja gar sāniem, dzelkšņotā bruņucepure nedroši salīgojās.

Savāds, nezināms Spēks, piepildījis halli kā pelēka migla, pēkšņi sabiezēja.

- Tā ir taisnība, teica Kalante, šeit esošais Rīvijas Geralts ir raganis. Viņa amats ir cienījams un apbrīnojams. Viņš ziedoja sevi tam, lai mūs pasargātu no šausmām un murgiem, kurus dzemdē nakts, kurus cilvēkiem uzsūta ļauni, naidīgi spēki. Viņš nogalina jebkādus briesmoņus un monstrus, kuri mums uzglūn mežos un silos. Arī tos, kuri uzdrošinās ienākt mūsu mitekļos.

Ezis klusēja.

- Un tādēļ, pacēlusi gredzenoto plaukstu, turpināja karaliene, lai īstenojas likums, lai piepildās zvērests, kura izpildi tu, Erlenvaldes Ezi, pieprasi! Situsi pusnakts stunda. Tavs bruņinieka solījums vairs nav spēkā. Noņem bruņucepuri. Pirms mana meita izteiks savu gribu, pirms izlems par savu sūtību, lai viņa ierauga tavu seju. Mēs visi vēlamies redzēt tavu seju.

Ezis no Erlenvaldes lēni pacēla bruņucimdā tērpto plaukstu, parāva bruņucepures sastiprinājumu, nocēla to no galvas, satvēris aiz dzelzs raga, un ar troksni nosvieda

uz grīdas. Kāds iekliedzās, kāds cits izgrūda lāstu, kāds skaļi noelsās. Karalienes sejā parādījās ļauns, ļoti ļauns ' smaids. Drūma triumfa pilns smaids.

Virs platajām, pusapaļajām krūšu bruņām viņiem pretī lūkojās melnu, izvelbtu acu podziņu pāris, izvietojies abās pusēs smecerim, kurš bija klāts rudiem rugājiem un rotāts trīsošām garām ūsām. Zem smecera vīdēja baltu, asu zobiņu rinda. No radījuma galvvirsas un skausta spurojās īsu, pelēku, kustīgu adatu klājiens.

- Tieši tā es izskatos, bilda radījums, un tu to jau iepriekš labi zināji, Kalante. Rogners, stāstot par to, kas ar viņu notika Erlenvaldē, nevarēja nepieminēt arī to, kā izskatījās tas, kurš izglāba viņam dzīvību. Tas, kuram, par spīti tā ārienei, viņš apsolīja to, ko apsolīja. Tu labi sagata­vojies manam apciemojumam, karalien. Tavu augstprātīgo, nicinošo atteikšanos turēt doto vārdu nosodīja tevis pašas vasaļi. Kad neizdevās mēģinājums man uzrīdīt pārējos pre­ciniekus, tev katram gadījumam vēl bija pietaupīts slep­kava raganis tev tieši pie labās rokas. Un beigās prasta, zemiska krāpšanās. Tu gribēji mani pazemot, Kalante. Tagad zini, ka esi pazemojusi pati sevi.

- Pietiek, Kalante piecēlās un iespieda roku sānos.

- Ar to arī beigsim. Paveta! Vai redzi, kurš vai drīzāk kas stāv tavā priekšā un uzdrošinās pretendēt uz tavu roku? Saskaņā ar Pārsteiguma likumu un mūžseno paražu jāiz­lemj tev. Atbildi pietiks ar vienu tavu vārdu! Ja pateiksi “jā”, kļūsi par šī neradījuma īpašumu, trofeju. Ja pateiksi “nē”, vairs nekad viņu neredzēsi.

Zālē pulsējošais spēks spieda Geralta deniņus gluži kā dzelzs stīpa, šalca ausīs, lika matiem uz pakauša sabozties. Raganis skatījās uz Peļovura sažņaugto, baltojošo pirkstu kauliņiem. Uz šauro sviedru tērcīti, kas tecēja lejup pa

karalienes vaigu. Uz maizes drupačām, kas kustējās gluži kā tārpiņi, veidojot rūnas, izklīstot un atkal sakārtojoties skaidri salasāmā uzrakstā: UZMANIES.

- Paveta! atkārtoja Kalante. Atbildi: vai vēlies doties lidzi šim radījumam?

Paveta pacēla galvu.

-Jā.

Spēks, pārpildījis zāli, atkārtoja šo vārdu, dobji atbal­sojoties visās velvēs. Neviens, pilnīgi neviens neizdvesa ne mazāko skaņu.

Kalante lēni, ļoti lēni atslīga troni. Viņas seja bija pil­nīgi bez izteiksmes.

- Jūs visi dzirdējāt, klusumā atskanēja Eža mierīgā balss. Ari tu, Kalante. Un tu, ragani, viltīgais pērka­mais slepkava. Manas tiesības ir apliecinātas. Taisnība un Sūtība ir guvušas virsroku pār meliem un krāpšanos. Kas jums atliek, cēlā karalien un pārģērbtais ragani? Salts tērauds?

Neviens neatbildēja.

- Vislabprātāk, kustinot ūsas un raucot smeceri, teica Ezis, es tūdaļ pat pamestu šo vietu kopā ar Pavetu, taču neliegšu sev mazu gandarījumu. Tieši tu, Kalante, atvedīsi savu meitu šeit, kur es stāvu, un ieliksi viņas balto roku manējā!

Kalante lēni pagrieza galvu pret ragani. Viņas acīs bija lasāma pavēle. Geralts nekustējās, juzdams un redzēdams, kā gaisā biezējošais Spēks sāk kondensēties virs viņa. Tikai virs viņa. Viņš jau zināja. Karalienes acis samiedzās, lūpas nodrebēja…

- Ko? Kas te notiek? pietrūcies kājās, pēkšņi ieaurojās Krahs an Kraite. Baltā roka? Viņa rokā? Karaļmeita ar šito saraino nešķīsteni? Ar šo… cūkuģīmi?

- Un es ar viņu gribēju cīnīties kā ar bruņinieku! viņam pievienojās Rainfarns. Ar šo putnubiedēkli šo lopu! Suņus viņam uzrīdīt! Suņus!

- Sardze! ieaurojās Kalante.

Pēc tam jau viss notika zibens ātrumā. Krahs an Kraite paķēra no galda nazi, ar troksni apgāza krēslu. Pildīdams Eista pavēli, Eists Bon-Dhu ar dūdu stabuli no visa spēka nevilcinoties ieblieza Kraham pa pakausi. Krahs nogāzās uz galda starp stori želejā un līkajām ribām, kas bija pali­kušas pāri no mežacūkas cepeša.

Rainfarns metās virsū Ezim, zibinot no piedurknes izvilkto dunci. Kladzinātājs, pietrūcies kājās, aizspēra ķebli tieši viņam pa kājām. Rainfarns veikli pārlēca pāri šķērslim, taču ar šo aizkavēšanas manevru pietika. Ezis viņu apmulsināja ar īsu māņkustību un notrieca uz ceļiem ar varenu bruņās kaltās dūres triecienu. Kladzinātājs pie­lēca klāt, lai izrautu Rainfarnam dunci, taču viņu atturēja kņazs Vindhalms, ieķēries kājās kā asinssuns.

No ieejas puses ar gizarmām un šķēpiem skrēja bru­ņoti sargi. Kalante izslējās un ar pēkšņu pavēlošu rokas mājienu viņiem valdonīgi norādīja uz Ezi. Paveta sāka kliegt, Eists Tuirsehs lādēties. Visi pietrūkās kājās, ne pārāk labi saprotot, kas darāms.

- Nogaliniet viņu! iekliedzās karaliene.

Ezis, nikni sprauslādams un atņirgdams ilkņus, pagrie­zās pret uzbrūkošajiem sargiem. Viņš bija bez ieroča, taču iekalts dzelkšņotās bruņās, no kurām džinkstēdamas atlēca gizarmu smailes. Tomēr trieciens viņu atsvieda atpakaļ tieši virsū kājās pieslējušamies Rainfarnam, kurš apstādināja Ezi, saķēris to aiz kājām. Ezis ierēcās, ar dzelzs elkoņsargiem atsizdams zobenu cirtienus, kas bira pār viņa galvu. Rainfarns cirta viņam ar dunci, taču asmens

noslīdēja pa krūšu bruņām. Sargi, sakrustojuši gizarmu kātus, piespieda Ezi pie greznā kamīna. Ezis saritinājās.

- Duniii! smalkā balsī iekliedzās Paveta, uzlēkusi uz krēsla.

Pāri galdam, apgāzdams šķīvjus, bļodas un kausus, raganis ar zobenu rokā traucās pretī kautiņa dalībniekiem. Viņš zināja, ka laika nav daudz. Pavetas spiedziens kļuva aizvien nedabiskāks. Rainfarns pacēla dunci nākamajam cirtienam.

Geralts cirta lēcienā no galda, ieliecies ceļos. Rainfarns iegaudojās, aizvēlās līdz sienai. Raganis sāka griezties uz riņķi, ar ģelža vidu aizķēra sargu, kurš centās iedurt šķēpa smaili starp Eža krūšu bruņām un svārkiem. Sargs pakrita, pazaudēdams plakano bruņucepuri. No ieejas jau skrēja citi sargi.

-Tā neder! ierēcās Eists Tuirsehs, paķerdams krēslu. Atvēzējies viņš sadragāja neparocīgo mēbeli pret grīdu, bet ar to, kas palika rokā, viņš metās pretī uzbrucējiem.

Ezis, abu gizarmu āķu aizāķēts, ar troksni nogāzās uz grīdas. Kamēr viņu vilka pa grīdu, viņš kliedza un spraus­lāja. Trešais sargs pielēca klāt un pacēla šķēpu cirtienam. Geralts viņam cirta pa deniņiem ar pašu zobena asmeņa galu. Pārējie, kuri vilka Ezi, pametuši gizarmas, atlēca malā. No ieejas atskrējušie atkāpās krēsla kājas priekšā, kas Eista rokā švīkstēja gluži kā burvju zobens Balmurs leģendārā Zatreta Vorutas labajā rokā.

Pavetas spiedziens sasniedza augstāko pakāpi un pēk­šņi it kā aizlūza. Geralts, juzdams, kas tūdaļ sekos, nome­tās plakaniski zemē, ar acs kaktiņu pamanīdams zaļganu uzplaiksnījumu. Viņš sajuta šausmīgas sāpes ausīs, izdzir­dēja draudīgu dunoņu un mežonīgu kliedzienu, kurš izrā­vās no neskaitāmām rīklēm. Un pēc tam nemainīgo, monotono, vibrējošo karaļmeitas kliedzienu.

Galds, kaisīdams uz visām pusēm traukus, nažus, dak­šiņas un ēdienus un griezdamies ap savu asi, sāka lēnām celties gaisā, smagie krēsli lidinājās pa zāli, sašķīstot pret sienām, gobelēni un paklāji plivinājās, gaisā saceldami putekļu mākoņus. No izejas puses bija dzirdami brakšķi, kliedzieni un sausi krakšķi, gizarmu kātiem lūstot kā sēr­kociņiem.

Tronis kopā ar tajā sēdošo Kalanti palēcās un kā bulta izšāvās cauri zālei, ar troksni ietriecās sienā un sašķīda gabalos. Karaliene noslīga uz grīdas ļengana kā lupatu lelle.

Eists Tuirsehs, tik tikko turēdamies kājās, metās pie viņas, satvēra aiz pleciem un ar savu augumu aizsedza no drazu krusas, kas triecās pret sienām un grīdu.

Geralts, delnā saspiedis medaljonu, cik vien ātri spēja, rāpās uz Peļovura pusi, kurš, apbrīnojamā kārtā joprojām stāvēdams uz ceļiem, nevis gulēdams uz vēdera, bija gaisā pacēlis īsu vilkābeles zara rīksti. Rīkstes galā uzsprausts, līgojās žurkas galvaskauss. Pie sienas aiz druīda muguras ar visīstāko liesmu dega gobelēns, uz kura bija attēlota aplenktā Ortagoras cietokšņa degšana.

Paveta gaudoja. Griezdamās uz visām pusēm, viņa ar kliedzienu kā pātagu šaustīja visu un visus. Kāds no gulošajiem mēģināja piecelties, taču tūdaļ pakrita un sāka locīties vai pieplaka pie sienas. Geralta acu priekšā lie­lais sudraba mērces trauks, kurš bija veidots kā airu laiva ar uzrautu priekšgalu, aizsvilpa pa gaisu un notrieca no kājām aizbēgt mēģinošo vojevodu ar grūti iegaumējamo vārdu. No griestu velvēm klusiņām bira apmetums. Tieši zem griestiem riņķoja galds, kuram pieplakušais Krahs an Kraite izkliedza nejaukus lāstus.

Geralts aizlīda līdz Peļovuram, un abi patvērās aiz pakalniņa, kuru, skaitot no apakšas, veidoja Streptas Paškots, alas mučele, Drogodars, krēsls un Drogodara kokle.

- Tas ir tīrs, pirmatnējs Spēks! pārkliegdams jezgu un troksni, ieaurojās druīds. Viņa nevalda pār to!

- Zinu! atkliedza Geralts. Nez no kurienes nokritušais fazāns ar dažām raibām spalvām, kas joprojām rēgojās no cepeša, ietriecās viņam plecā.

- Viņa jāaptur! Sienas jau sāk plaisāt!

- Redzu!

- Esi gatavs?

-Jā!

- Viens! Divi! Tagad!

Viņi deva tai triecienu vienlaicīgi. Geralts ar Aard zīmi, Peļovurs ar baisu trīspakāpju nobūrumu, no kura, kā šķita, tūdaļ sāks kust akmens grīda. Krēsls, uz kura sēdēja karaļmeita, sašķīda šķēpelēs. Paveta to itin kā nemanīja viņa planēja gaisā caurspīdīgas, zaļas sfēras iekšienē. Tur­pinādama kliegt, viņa pagrieza pret viņiem galvu, bet sīkā sejiņa pēkšņi savilkās naidīgā grimasē.

- Pie visiem dēmoniem! ierēcās Peļovurs.

- Uzmanies! sakņupdams iesaucās raganis. Bloķē viņu, Peļovur! Bloķē, citādi mums beigas!

Galds smagi nogāzās uz grīdas, sašķaidot zem sevis krusteni un visu, kas atradās apakšā. Uz galda gulošais Krahs an Kraite tika uzmests trīs olekšu augstumā. Vis­apkārt bira smags šķīvju un ēdienu atlieku lietus; saskar­damās ar akmens grīdu, eksplodēja kristāla karafes. No mūra sienas norautā dzega rībēja kā pērkons, satricinot pils pamatus.

- Viss pierims! kliedza Peļovurs, izstiepis rīksti pret karaļmeitu. Viss pierims! Tagad viss spēks nāks uz mums!

Geralts ar zobena cirtienu atsita tieši druīda virzienā lidojošu divzaru dakšiņu.

- Bloķē, Peļovur!

Smaragdzaļās acis meta viņu virzienā divus zaļus zibe­ņus. Zibeņi savērpās apžilbinošās, virpuļojošās piltuvēs, vērpetēs, no kuru iekšpuses viņiem virsū brāzās Spēks, kā tarāns plēsdams pušu galvaskausus, aptumšojot acis, aiz­sitot elpu. Kopā ar Spēku pār viņiem bira stikls, majolika, bļodas, svečturi, kauli, aizkosti maizes klaipi, dēļi, līstītes un gruzdošas pagales no kamīna. Mežonīgi klaigājot, kā milzīgs mednis pāri viņu galvām pārlidoja pils uzraugs Hakso. Milzīga vārītas karpas galva sašķīda pret Geralta krūtīm tieši pret zelta laukumu, lāci un Četrradzes jaunavu.

Cauri zāles sienas satricinošajiem Peļovura buramvār­diem, cauri paša kliedzienam un ievainoto vaidiem, rībē­šanai un dārdiem, cauri Pavetas gaudošanai raganis pēkšņi izdzirdēja visšaušalīgāko skaņu, kādu viņam bija jebkad nācies dzirdēt.

Kladzinātājs, nometies ceļos, ar rokām un ceļiem žņau­dza Draiga Bon-Dhu dūdas. Viņš pats savukārt, pārklieg­dams baismīgās skaņas, kas plūda no plēšām, atgāzis atpa­kaļ galvu, gaudoja un rēca, kvieca un kverkstēja, blēja un spiedza, radīdams visu zināmo, nezināmo, mājas, mežu un mītisko dzīvnieku balsu jūkli.

Paveta pārsteigta apklusa un plati pavērtu muti uzlū­koja baronu. Spēks pēkšņi atslāba.

- Tagad! ieaurojās Peļovurs, vicinādams rīksti. Ta­gad, ragani!

Viņi deva triecienu. Karaļmeitu ieskaujošā sfēra no trieciena pārplīsa kā ziepju burbulis, tukšums acumir­klī iesūca zālē trakojošo Spēku. Paveta smagi atsitās pret grīdu un sāka raudāt.

Klusumā, kurš pēc pastardienas cienīgās jezgas sāka zvanīt ausīs, drupās un postažā, salauzto mēbeļu un nekus­tīgo ķermeņu vidū ar grūtībām varēja saklausīt balsis.

- Guach op arse, ghol y badraigh mai an cuach, atkārtoja Krahs an Kraite, spļaudīdams asinis no pārkostās lūpas.

- Savaldies, Krah! pēdējiem spēkiem teica Peļovurs, nopurinot no apģērba griķu putras paliekas. Te atrodas arī sievietes.

- Kalante. Mīļotā. Mana. Kalante! nemitējās atkārtot Eists, skūpstīdams karalieni. Karaliene atvēra acis, taču nemēģināja atbrīvoties no viņa apkampieniem.

- Eist! Cilvēki skatās, viņa teica.

- Lai taču skatās!

- Vai kāds man varētu paskaidrot, kas tas bija? izlīdis no saplēstā paklāja apakšas, jautāja maršals Visegerds.

- Nē,»teica raganis.

- Ārstu! smalkā balsī iekliedzās Atres Vindkalms, noliecies pār Rainfarnu.

- Ūdeni! sauca Turkalniņš, viens no Streptas brāļiem, ar saviem svārkiem dzēsdams gruzdošo gobelēnu. Ūdeni, ātrāk!

- Un alu! izgārdza Kladzinātājs.

Daži vēl kājās nostāvēt spējīgie bruņinieki mēģināja piecelt Pavetu, taču viņa atgrūda palīdzīgās rokas, piecē­lās pati un grīļodamās devās uz kamīna pusi, pie kura, muguru atspiedis pret sienu, sēdēja Ezis, neveikli mēģinā­dams atbrīvoties no asinīm notraipītajām bruņu plāksnēm.

- Mūsdienu jaunatne! nosprauslojās Peļovurs, uzlū­kodams viņus. Ātri gan sākuši! Tikai viens šiem galvā.

- Kas tad?

- Ko tu, ragani, nemaz nezini, ka jaunava, proti, vēl neskarta meitene, nevarētu rīkoties ar Spēku?

- Rauj jupis to nevainību, norūca Geralts. No kurie­nes viņai vispār tādas spējas? No tā, ko zinu, ne Kalante,

* ne Rogners…

- Pārmantoja no vecvecākiem, skaidrs kā diena, teica druīds. Viņas vecmāmuļa Adālija pacēla nolaižamo tiltu tikai ar vienu uzacu mājienu. Ei, Geralt, nu paskaties! Viņai joprojām nav gana!

Kalante, joprojām Eista Tuirseha apkampienos, norā­dīja sargiem uz ievainoto Ezi. Geralts un Peļovurs tūdaļ metās ievainoto aizstāvēt, taču tas nebija vajadzīgs. Sargi atsprāga no pusguļus sēdošā čukstot un murminot.

Spokainais Eža purns kļuva miglains, sāka zaudēt apveidus, izplūda. Adatas un rugāji viļņodamies pārtapa melnos, mirdzošos, vijīgos matos un bārdā, kas ieskāva bālu, stūrainu vīrieša seju ar izteiktu degunu.

- Kas… sāka stostīties Eists Tuirsehs. Kas tas? Ezis?

- Duni, maigi teica Paveta. Kalante, sakniebusi lūpas, novērsās.

- Noburts? nomurmināja Eists. Bet kā…

- Nosita divpadsmit, teica raganis, tieši šobrīd. Zvans, kuru dzirdējām iepriekš, bija pārpratums un kļūda. Zvaniķa kļūda. Vai tiesa, Kalante?

- Tiesa, tiesa, ievaidējās vīrietis, kura vārds bija Duni, atbildēdams karalienes vietā, kura, starp citu, nemaz netai­sījās runāt. Varbūt tomēr beigsim pļāpāt un kāds varētu man palīdzēt noņemt tās plāksnes un pasaukt ārstu. Tas prātā jukušais man iebakstīja zem ribām.

- Kamdēļ mums ārsts? teica Peļovurs, izvilkdams rīksti.

- Pietiek, Kalante izslējās, lepni pacēlusi galvu.

- Būs jau gana. Kad viss būs beidzies, vēlos jūs redzēt savā

istabā. Visus, kas te stāvat. Eist, Paveta, Peļovur, Geralt un tu… Duni. Peļovur?

- Jā, karalien.

- Vai tava rīkste… Es sadauzīju muguru. Un vēl šo to.

- Kā pavēlēsiet, karalien.

III

- …lāsts, turpināja Duni, berzēdams deniņus, kopš dzimšanas. Tā arī neuzzināju, kāds tam bija iemesls. Kurš man to nodarīja. No pusnakts līdz rītausmai normāls cilvēks, no rīta… paši redzējāt, kas. Akerspārks, mans tēvs, gribēja to noslēpt. Mehtā ļaudis ir māņticīgi, lāsti un bur­vestības karaļa dzimtā dinastijai varētu būt liktenīgas. Viens no tēva bruņiniekiem mani paņēma no galma un uzaudzināja. Tā mēs divatā blandījāmies pa pasauli kle­jojošais bruņinieks ar ieročnesēju; pēc tam kad viņš gāja bojā, klejoju viens pats. Vairs neatceros, kurš man teica, ka no lāsta mani var atbrīvot bērns-pārsteigums. īsi pēc tam satiku Rogneru. Pārējo jūs jau zināt.

- Tālāk zinām vai arī varam iedomāties, pamāja Kalante. īpaši jau to, ka tu negaidīji ar Rogneru norunā­tos piecpadsmit gadus, bet jau agrāk sagrozīji manai mei­tai galvu. Paveta! Cik sen tas sākās?

Karaļmeita nodūra galvu un pacēla vienu pirkstu.

- Nu, lūk. Ak tu, mazā burve! Tieši man deguna priekšā! Pagaidiet, kad uzzināšu, kurš viņu pa nakti ielaida pilī! Gan tikšu klāt galma dāmām, ar kurām kopā gāji lasīt sniegpulkstenītes! Sniegpulkstenītes, jupis rāvis! Nu, un ko lai ar jums tagad iesāk?

- Kalante… ierunājās Eists.

- Lēnāk, Tuirseh. Neesmu vēl beigusi. Duni, viss ir krietni sarežģījies. Esi kopā ar Pavetu jau gadu, un kas? Nekas. Tas nozīmē, ka esi izspiedis zvērestu no neīstā tēva. Sūtība ir izspēlējusi ar tevi joku. Kāda ironija, kā mēdza teikt šeit klātesošais Rīvijas Geralts.

- Lai iet ratā visas sūtības, zvēresti un ironijas, sa­viebās Duni. Es mīlu Pavetu, un viņa mīl mani, tikai tas ir no svara. Tu nevari, karalien, stāties ceļā mūsu laimei.

- Varu, Duni, un kā vēl varu, Kalante savilka seju vienā no saviem neatvairāmajiem Smaidiem. Tev par laimi, es to vairs negribu. Zināmā mērā, Duni, jūtos tava parādniece. Tu jau zini par ko. Biju nolēmusi… Man vaja­dzētu lūgt tev piedošanu, taču man tas nemaz nepatīk. Tādēļ dodu tev Pavetu, un būsim norēķinājušies. Paveta? Tu taču neesi pārdomājusi?

Karaļmeita par atbildi sāka noliedzoši un enerģiski purināt galvu.

- Pateicos, kundze. Pateicos, pasmaidīja Duni. Tu esi gudra un augstsirdīga karaliene.

- Protams. Un skaista.

- Un skaista.

- Varat abi palikt Cintrā, ja vēlaties. Šejienieši nav tik māņticīgi kā Mehtas ļaudis un drīz vien pieradīs. Starp citu, arī kā Ezis tu biji visai simpātisks. Tikai uz troni šobrīd vari necerēt. Man ir nodoms vēl drusciņ pavaldīt pie jaunā Cintras karaļa sāniem. Cēlais Skelliges Eists Tuirsehs man izteica zināmu piedāvājumu.

- Kalante…

-Jā, Eist, es piekrītu. Vēl nekad nebiju uzklausījusi atzī­šanos mīlestībā, guļot uz grīdas starp pašas troņa atlie­kām, taču… kā tu to biji teicis, Duni? Tikai tas ir no svara, un labāk lai neviens nestājas ceļā mūsu laimei. Silti iesaku.

Bet ko jūs blenžat? Neesmu vēl tik veca, kā domājat, redzē­dami manu meitu precību gados.

- Mūsdienu jaunatne, noņurdēja Peļovurs, ābols nekrīt tālu…

- Ko tu tur murmini, burvi?

- Neko, kundze.

- Tas labi. Gadījuma pēc man tev, Peļovur, ir piedāvā­jums. Pavetai ir nepieciešams skolotājs. Viņai jāiemācās pārvaldīt savas īpašās dāvanas. Man patīk šī pils, un es vēlos, lai tā te stāvētu, kā stāvējusi. Ja manai spējīgajai meitai uznāks nākamā histērijas lēkme, pils var pārvērs­ties gruvešos. Ko tu par to saki, druīd?

- Man tas ir liels gods.

- Es domāju, karaliene pagrieza galvu pret logu. Jau aust gaisma. Laiks…

Viņa pēkšņi pagriezās pret Pavetu un Duni, kuri sačuk­stējās, saņēmuši viens otru aiz rokām un teju saskarda­mies ar pierēm.

- Duni!

- Jā, karalien?

- Dzirdi? Jau aust! Ir jau gaišs! Bet tu…

Geralts palūkojās uz Peļovuru, Peļovurs uz Geraltu, un abi sāka smieties.

- Par ko jūs tā uzjautrināties, burvji? Vai tad neredzat…

- Redzam, redzam, apstiprināja Geralts.

- Gaidījām, kad tu pati pamanīsi, iesprauslājās Peļo­vurs. Man bija interesanti redzēt, kad tu pati apjēgsi.

- Ko?

- Tu noņēmi lāstu. Tu to noņēmi, teica raganis.

- Brīdī, kad pateici: “Dodu tev Pavetu,” sūtība ir piepildī­jusies.

- Tieši tā, apstiprināja druīds.

- Pie visiem dieviem, lēni teica Duni. Tātad beidzot. Pie joda, domāju, ka ļoti priecāšos, kad atskanēs fanfaras, vai kas… Karalieni Paldies. Paveta, dzirdi?

- Aha, teica karaļmeita, nepaceļot acis.

- Līdz ar to, nopūtās Kalante, nogurušu skatienu uzlū­kojot Geraltu, viss beidzies labi. Vai nav tiesa, ragani? Lāsts noņemts, paredzamas divas kāzas, zāles remonts aiz­ņems mēnesi, četri nogalinātie, ievainoto bez skaita. Atres Rainfarns knapi velk elpu. Priecāsimies. Vai zini, ragani, ka vienubrīd es gribēju tevi likt…

- Zinu.

- Taču tagad man tev jāatdod parāds. Es gribēju rezul­tātu, un, lūk, man ir rezultāts. Cintra noslēdz savienību ar Skelligi. Mana meita veiksmīgi iziet pie vira. Pirms mirkļa biju domājusi, ka tas viss šā vai tā būtu piepildījies saskaņā ar sūtību, pat ja es tevi neataicinātu uz dzīrēm un nenosēdinātu sev blakus. Taču esmu kļūdījusies. Sūtību varēja atcelt Rainfarna duncis. Bet Rainfarnu apturēja ragana zobens. Tu esi pastrādājis godam, Geralt. Tagad kārta jau­tājumam par cenu. Saki, ko tu vēlies.

- Pagaidiet, teica Duni, taustīdams apsaitēto sānu. -Jautājums par cenu, jūs sakāt? Tieši es esmu parādnieks, mans pienākums…

- Nepārtrauc mani, znot, Kalante samiedza acis.

- Tava sievasmāte necieš, ka viņu pārtrauc. Iegaumē to. Un zini, ka neesi nekāds parādnieks. Tā nu ir noticis, ka esi bijis kaut kas līdzīgs norunas priekšmetam, kad es šo norunu noslēdzu ar Rīvijas Geraltu. Es jau teicu, ka esam norēķinājušies, un es neredzu jēgu tev bezgalīgi lūgt pie­došanu. Taču noruna man joprojām uzliek pienākumus. Nu, Geralt. Kāda ir tava cena?

- Labi, teica raganis, es lūdzu tavu zaļo šalli, Kalante. Lai tā man atgādina acu krāsu visdaiļākajai starp karalienēm.

Kalante iesmējās un noņēma smaragda kaklarotu.

- Šim nieciņam ir atbilstošākas krāsas akmeņi. Glabā to kā mīļu piemiņu.

- Vai drīkstu ko teikt? bikli teica Duni.

- Bet protams, znot, lūdzu, lūdzu.

- Es joprojām uzstāju, ka esmu tavs parādnieks, ragani. Tieši manu dzīvību apdraudēja Rainfarna duncis. Mani nodurtu sargi, ja nebūtu tevis. Ja runa ir par kaut kādu cenu, tad man tā ir jāsamaksā. Lieku galvu ķīlā, ka to varu. Ko tu vēlies, Geralt?

- Duni, Geralts lēni teica. Ja raganim uzdod šādu jautājumu, viņam nākas lūgt to atkārtot.

- Labi,.atkārtošu. Redzi, esmu tavs parādnieks arī cita iemesla dēļ. Kad tur, zālē, uzzināju, kas tu esi, ienīdu tevi un domāju par tevi tikai sliktu. Uzskatīju tevi par aklu, asinskāru ieroci, par tādu, kurš bez apdomāšanās bez­kaislīgi nogalina, noslauka no zobena asinis un pārskaita samaksāto naudu. Bet nu pārliecinājos, ka ragana amats patiesi ir cienījams. Tu aizsargā ne tikai no tā ļaunuma, kurš slēpjas tumsā, bet arī no tā, kurš mīt mūsos pašos. Cik žēl, ka jūsu ir tik maz.

Kalante pasmaidīja. Geralts pirmo reizi šajā naktī bija gatavs atzīt, ka šis smaids ir patiess.

- Mans znots to ir skaisti pateicis. Viņa teiktajam pie­vienošu pāris vārdu. Tieši divus. Piedod, Geralt.

- Bet es, teica Duni, vēlreiz atkārtoju. Ko tu vēlies?

- Duni, nopietni teica Geralts, Kalante, Paveta. Un tu, krietnais bruņiniek Tuirseh, nākamais Cintras karali! Lai kļūtu par ragani, ir jāpiedzimst sūtības ēnā, bet tā

dzimst ļoti nedaudzi. Tādēļ mūsu ir tik maz. Mēs nove­cojam, ejam bojā, un mums nav sekotāju. Bet šī pasaule ir ļaunuma pilna, kurš to vien gaida, kad mūsu pietrūks.

- Geralt! nočukstēja Kalante.

- Jā, tu nekļūdies, karalien. Duni! Tu dosi man to, kas tev pieder, bet par ko tu nezini. Es atgriezīšos Cintrā pēc sešiem gadiem, lai pārliecinātos, vai sūtība pret mani bijusi labvēlīga.

- Paveta, Duni iepleta acis. Tu laikam ne…

- Paveta! iesaucās Kalante. Vai tu… Vai tu esi…

Karaļmeita nosarkusi nodūra acis. Un pēc tam atbil­dēja.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)

Поиск книг

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика

Отборные классические книги

Классика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник
БИБЛИОТЕКИ

Библиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории

Любовные романы

Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров

Фантастика

Самые популярные книги в формате фб2

Топ фб2 книги