Pēdējā vēlēšanās

Raganis

I

Vēlāk stāstīja, ka šis cilvēks nācis no ziemeļiem caur Virvju Vijēju vārtiem. Gājis kājām, bet apkrauto zirgu vedis pie pavadas. Bijusi vēla pēcpusdiena, virvju vijēju un sedlinieku tirgotavas jau bijušas slēgtas, bet ieliņa tukša. Bija silts, taču šis cilvēks bija apvilcis melnu apmetni. Viņu nevarēja nepamanīt. Piestājis pie kroga “Vecais Narakorts”, viņš brīdi stāvēja, ieklausījās balsu murdoņā. Krogs, kā šajā laikā parasts, bija ļaužu pārpilns.

Nepazīstamais neiegāja “Vecajā Narakortā”. Parāvis zirgu aiz pavadas, viņš devās tālāk. Ielas galā bija otrs krogs “Pie Lapsas”. Te bija tukšs. Krogam nebija laba slava.

Krodzinieks pacēla galvu pār skābēto gurķu muciņu un ar skatienu nomērīja ciemiņu. Svešais, joprojām apmetnī, stāvēja pie letes stīvi, nekustīgi un klusēja.

- Ko pasūtīsiet?

- Alu, teica nepazīstamais. Balss skanēja nepatīkami. Krodzinieks noslaucīja rokas audekla priekšautā un piepil­dīja māla alus kausu. Kauss bija iedauzīts.

Nepazīstamais nešķita vecs, taču viņa mati bija pil­nīgi balti. Zem apmetņa viņš valkāja padilušu ādas vamzi, aizšņorējamu pie kakla un plaukstām. Viņam noņemot apmetni, visi pamanīja, ka aiz pleciem pie jostas nepazīsta­majam ir zobens. Tas nebija nekas neparasts, Vizimā gan­drīz visi staigāja ar ieroci, taču neviens nenēsāja zobenu aiz pleciem gluži kā loku vai bultu maku.

Nepazīstamais neapsēdās pie galda starp retajiem kroga apmeklētājiem, bet turpināja stāvēt pie letes, mērojot kro­dzinieku ar caururbjošu skatienu. Tad iemalkoja no kausa.

- Meklēju naktsmājas.

- Nav, noburkšķēja krodzinieks, uzlūkodams ciemiņa noputējušos un netīros zābakus. Prasiet “Vecajā Narakortā”.

- Es gribētu šeit.

- Nav, krodzinieks beidzot atpazina svešinieku. Tas bija rīvijietis.

- Es samaksāšu, svešais teica klusi, itin kā šauboties. Un tieši tad sākās visa šī draņķīgā jezga. Bakurētainais lempis, kurš kopš svešā ierašanās brīža nebija nolaidis no viņa savu drūmo skatienu, piecēlās un pienāca pie letes. Abi viņa biedri nostājās aizmugurē ne tālāk kā divu soļu atstatumā.

- Vai dzirdēji, rīvu slamst, vietu nav, iesēcās bakurētainis, nostājies nepazīstamajam gluži blakus. Mums Vizimā nav vietas tādiem kā tu. Šī ir kārtīga pilsēta!

Nepazīstamais paņēma savu kausu un atvirzījās. Uzlū­koja krodzinieku, taču tas izvairījās no viņa skatiena. Viņam ne prātā nenāca aizstāvēt rīvijieti. Galu galā kuram tad patika rīvijieši?

- Ikviens rīvs ir zaglis, turpināja bakurētainis, izdves­dams alus, ķiploku un niknuma dvaku. Dzirdi, ko saku, blandoņa?

- Nedzird. Mēsli šim ausīs saauguši, teica viens no aizmugurē stāvošajiem, bet otrs ieķiķinājās.

- Maksā un lasies! ieaurojās bakurētainis. Nepazīsta­mais tikai tagad palūkojās uz viņu.

- Pabeigšu dzert alu.

- Mēs tev palīdzēsim, iešņācās lempis. Viņš izsita rīvijietim no rokas kausu un vienlaikus, satvēris to aiz pleca, ieķērās ar pirkstiem siksnā, kas bija slīpi pārlikta pār svešā krūtīm. Viens no aizmugurē stāvošajiem pacēla dūri sitienam. Svešais negaidīti saliecās, izsizdams bakurētaini no līdzsvara. Zobens nodzinkstēja makstī un strauji uzzibsnīja eļļas lampiņu gaismā. Sākās jezga.

Kāds iekliedzās. Kāds no atlikušajiem apmeklētājiem metās uz izeju. Ar troksni nogāzās krēsls, pret grīdu dobji nobūkšķēja māla trauki. Krodzinieks drebošām lūpām ska­tījās uz baismīgi pāršķelto bakurētaiņa seju tas, pirk­stiem ieķēries letes malā, lēni slīdēja lejup un, itin kā slīk­dams, zuda skatienam. Tie divi gulēja uz grīdas. Viens bija nekustīgs, otrs locījās un raustījās strauji augošā tumšā peļķē. Urbdamies ausīs, gaisā vibrēja smalks, histērisks sievietes kliedziens. Krodzinieks konvulsīvi ievilka elpu un sāka vemt.

Nepazīstamais atkāpās pie sienas. Saliecies, sasprin­dzis, modrs. Zobenu turēja, sažņaudzis abās rokās, ar asmeni vilkdams gaisā lokus. Neviens nepakustējās. Šaus­mas kā lipīgi, salti dubļi pārklāja sejas, stindzināja locek­ļus, aizžņaudza rīkles.

Krogū žvadzēdama iebrāzās sargu trijotne. Šķiet, tie bija atradušies kaut kur netālu. Trijotne gatavībā turēja siksnām aptītas nūjas, taču, ieraugot līķus, tūdaļ izvilka zobenus. Rīvijietis atspiedās pret sienu, ar kreiso roku no zābaka stulma izvilka dunci.

- Met nost! aizžņaugtā balsi iebļāvās viens no sar­giem. Met nost, slepkavniek! Nāksi mums līdzi!

Otrs sargs paspēra nost galdu, kurš tam traucēja tuvo­ties rlvijietim no sāniem.

- Skrien pēc ļaudīm, Treska! viņš sauca trešajam, kurš atradās tuvāk durvīm.

- Nevajag, teica svešais, nolaidis zobenu. Pats iešu.

- Iesi gan, suņapaut, tikai vispirms mēs tevi sasiesim! ieaurojās drebošās balss īpašnieks. Met nost zobenu, citādi tev pauri pārskaldīšu!

Rlvijietis izslējās. Žigli iespiedis zobena rokturi kreisajā padusē, viņš pacēla labo roku sargu virzienā un ar strauju kustību uzvilka gaisā sarežģītu zīmi. Pazibēja kniedes uz garajām vestes manšetēm, kas stiepās līdz pat elkoņiem.

Sargi acumirkli atkāpās, aizseguši sejas ar rokām. Kāds no apmeklētājiem pielēca kājās, cits metās uz durvju pusi. Sieviete atkal spalgi un griezīgi iekliedzās.

- Pats iešu, nepazīstamais atkārtoja skanīgā, metā­liskā balsī. Bet jūs trīs pa priekšu. Vedīsiet pie pilsētvalža.

- Jā, kungs, nomurmināja sargs, nolaidis galvu. Viņš devās uz izeju, nedroši lūkodamies apkārt. Abi pārē­jie viņam steidzīgi sekoja. Svešais gāja pēdējais, noslēpis zobenu makstī un dunci stulmā. Kad viņš gāja garām galdiem, apmeklētāji aizsedza sejas ar svārku stūriem.

II

Velerads, Vizimas pilsētvaldis, kasīja zodu un saspringti domāja. Viņš nebija nedz māņticīgs, nedz bailīgs, taču iespēja palikt vienam aci pret aci ar baltmati nešķita vili­noša. Beidzot viņš izlēma.

- Izejiet! viņš pavēlēja sargiem. Bet tu piesēdi. Nē, ne te. Tur tālāk, ja vēlies.

Svešais apsēdās. Viņam nebija ne zobena, ne melnā apmetņa.

- Klausos, bilda Velerads, rotaļājoties ar smago milnu, kas gulēja uz galda. Esmu Velerads, Vizimas pilsētvaldis. Kas tev būtu man bilstams, cienīglaupītāj, pirms dodies uz tuptūzi? Trīs nogalinātie, mēģinājums nožāvēt nav slikti, nepavisam nav slikti. Par tādām lietām pie mums Vizimā sēdina uz mieta. Bet es esmu taisnīgu ļaužu un vispirms tevi uzklausīšu. Runā.

Rīvijietis atpogāja vamzi, izņēma aiz tā aizbāzto baltas kazas ādas tīstokli.

- Šādi ir pienagloti krustcelēs un pie krogiem, viņš klusi teica. Vai tiesa, kas te rakstīts?

- A, nomurmināja Velerads, uzlūkojis ādā iegrebtās rūnas. Ir tāda lieta. Kā tad uzreiz neiedomājos? Nūjā, patiesība, visuīstākā. Paraksts lai: es, Foltests, karalis, Temerijas, Pontaras un Mahakamas valdnieks. Tātad patie­sība. Taču uzsaukumi ir viens, bet likums pavisam kas cits. Es te, Vizimā, likumu un kārtību sargāju! Cilvēkus slepkavot neļaušu! Saprati?

Rīvijietis pamāja galvu par zīmi, ka sapratis. Velerads draudīgi iesēcās.

- Raganu zīme tev ir?

Svešinieks atkal aizbāza roku aiz vamža, iztrausa no turienes apaļu medaljonu sudraba ķēdītē. Uz medaljona vīdēja vilka galva ar atņirgtiem ilkņiem.

- Kā tevi sauc? Man tas viens pīpis, taču būs ērtāk sarunāties.

- Esmu Geralts.

- Lai būtu Geralts. No Rīvijas, kā jaušu pēc izrunas?

- No Rlvijas.

- Tā. Zini ko, Geralt? Velerads uzplikšķināja ar plaukstu pa uzsaukumu. Ar to tu liecies mierā. Tā ir nopietna lieta. Daudzi jau izmēģinājās. Tas tev, brāl, nav pāris slaistu nolaist no kātiem.

- Zinu. Tas ir mans amats, pilsētvaldi. Te rakstīts: balvā trīs tūkstoši orenu.

- Trīs tūkstoši, Velerads sašķobīja lūpas. Un karaļ­meita par sievu, kā ļaudis melš, kaut žēlīgais Foltests to nav pierakstījis.

- Karaļmeita mani neinteresē, mierīgi bilda Geralts.

Viņš sēdēja nekustīgi, nolicis rokas uz ceļiem. Te rakstīts: trīs tūkstoši.

- Kādi laiki pienākuši, nopūtās pilsētvaldis. Kas par draņķīgiem laikiem! Kas to būtu pat dzēruma murgos domājis, vēl pirms divdesmit gadiem, ka būs tādi amati? Ra-ga-ņi! Klaiņojoši bazilisku slepkavnieki! Ceļojoši pūķu un slīcekļu dresētāji! Geralt? Vai tavā amata brālībā alu brīv dzert?

- Droši.

Velerads sasita plaukstas.

- Alu! viņš iesaucās. Bet tu, Geralt, piesēdi tuvāk. Ko nu vairs!

- Alus bija auksts un putojošs.

- Draņķīgi laiki pienākuši, Velerads turpināja, mal­kodams no kausa. Visāda riebeklība savairojusies. Mahakamā, kalnos, čum un mudž no bobolakiem. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visādi rēgi, baraviķeļi, kur vien kāju liec, visādi vilkači vai cita draņķība, laukos nāras un raudones nolaupa bērnus, un tādu gadījumu jau ir sim­tiem. Un tad vēl slimības, par kurām agrāk neviens nebija dzirdējis, taisni mati ceļas stāvus. Un tad vēl šis pie visa piedevām! Viņš pagrūda uz galda gulošo ādas tīstokli.

- Nav brīnums, Geralt, ka jūs esat tādā vērtē.

- Tas ir karaļa uzsaukums, pilsētvaldi, Geralts pacēla galvu. Vai zināt ko sīkāk?

Velerads atgāzās krēslā un sakrustoja rokas uz vēdera.

- Sīkāk, saki? Zinu gan. Ne gluži no pirmās mutes, bet no drošiem avotiem gan.

- Tieši tas man ir svarīgi.

- Redz, kāds spītīgs. Nu, kā vēlies. Tātad klausies, Velerads iedzēra alu un pieklusināja balsi. Mūsu žēlīgais Foltests, vēl karaļdēls būdams, vecā Medella, viņa tēva, valdīšanas laikā parādīja mums, ko spēj, bet spēja viņš daudz. Domājām, ka ar laiku viņam tas pāries. Bet tolaik, īsi pirms savas kronēšanas, tūdaļ pēc vecā karaļa nāves, Foltests pārspēja pats sevi. Mums visiem pat žokļi atkārās, īsi sakot: uztaisīja bērnu paša īstajai māsai Adai. Ada bija jaunāka par viņu, abi allaž turējās kopā, taču nevienam nebija ne mazākās jausmas nu, varbūt karalienei… īsāk sakot: skat, Ada jau ar tādu te vēderu, bet Foltests nu tik sāk runāt par laulībām. Ar māsu, saproti, Geralt? Situācija kļuva ellišķīgi saspringta, jo tieši tad Vizimirs no Novigradas iedomāja izprecināt Foltestam savu Dalku. Tā nu šis atsūtīja sūtņus, bet mums te atkal jātur karalis aiz rokām un kājām, jo tas grib skriet un sūtņus gānīt. Paldies Die­vam, izdevās, un labi vien bija, jo citādi Vizimirs apvaino­tos un izlaistu mums visiem zarnas. Pēc tam ne bez Adas palīdzības, kurai bija ietekme uz savu brālīti, izdevās tam smurgulim izdabūt no galvas domas par drīzām lau­lībām. Nu, un pēc tam Ada dzemdēja paredzētajā laikā kā tad citādi. Un tagad… klausies, kas nu sākās. To, kas tur piedzima, daudzi nav pat redzējuši, bet viena vecmāte izmetusies pa torņa logu un pagalam bijusi. Savukārt otra

sajukusi prātā un līdz pat šai dienai ir tāda tērēta. No tā spriežu, ka asinsgrēka auglis pēc skata nav bijis gaužām daiļš. Tā bija meitenīte. Starp citu, viņa nomira uzreiz; neviens, kā man šķiet, pārlieku nesteidzās nosiet bērnam nabassaiti. Ada, sev par laimi, nepārdzīvoja dzemdības. Bet pēc tam, brāl, Foltests kārtējo reizi pataisīja sevi par muļķi. Asinsgrēka augli vajadzēja sadedzināt vai kā lai es zinu? varbūt aprakt kaut kur tuksnājā, nevis apglabāt pils pazemē sarkofāgā.

- Tagad par vēlu skaldīt matus, Geralts pacēla galvu.

- Katrā ziņā vajadzēja izsaukt kādu no Zinošajiem.

- Tu domā tos pajoliņus ar zvaigžņotajām micēm? Kā nu ne, saskrēja te viņu savs desmits, tikai jau pēc tam, kad kļuva skaidrs, kas guļ sarkofāgā. Un kas no tā rāpjas laukā pa naktīm. Bet rāpties sāka ne jau uzreiz, o nē. Septi­ņus gadus pēc bērēm bija miers. Līdz kādā jaukā naktī bija tieši pilnmēness. Klaigas, jezga, bļāvieni pa visu pili. Ko tur daudz stāstīt, pārējo tu zini, uzsaukumu arī esi lasījis. Zīdainis zārkā bija krietni paaudzies, un zobi arīdzan, kā redzams. Vienvārdsakot, striga. Žēl, ka neredzēji līķus. Tos, kurus nācās redzēt man. Tad tu droši vien mestu Vizimai krietnu līkumu.

Geralts klusēja.

- Tad, turpināja Velerads, kā jau teicu, Foltests sasvilpa pie mums veselu gūzmu burvju. Tā nu šie klaigāja cits caur citu, teju vai sāka cits citu mizot ar saviem bom­jiem vai ko nu tur viņi nēsā sev līdzi laikam lai atgaiņā­tos no suņiem, kad tos šiem kāds uzrīda. Bet domāju, ka tos šiem uzrīda visai bieži. Atvaino, Geralt, ja tev par burvjiem ir cits ieskats, taču man viņi visi ir liekēži un muļķi. Jūs, ragaņi, cilvēkos raisāt lielāku uzticību. Jūs vismaz esat, kā lai to pasaka, konkrēti.

Geralts pasmaidīja, taču neko neteica.

- Nu, bet tagad pie lietas. Pilsētvaldis ielūkojās kausā, pielēja alu sev un rīvijietim. Daži burvju padomi šķita pat visai prātīgi. Viens ieteica strigu sadedzināt kopā ar pili un sarkofāgu; cits teica, ka jānocērt tai galva ar zobenu; atliku­šie sliecās iedzīt tai apses mietus dažādās ķermeņa daļās, saprotams, dienas laikā, kad velnene gulēja zārkā, pārgu­rusi pēc nakts izpriecām. Dievamžēl, viens āksts ar smailu cepuri uz plikā paura, tāds kuprains eremīts, izdomāja, ka tā visa ir burvestība, ka to varēšot atburt un ka strigu atkal varēs pataisīt par Foltesta meitiņu, smuku kā bildē. Vajadzēja tikai kapličā nosēdēt visu nakti, un lieta darīta. Un pēc tam, iedomājies tikai, Geralt, kādam tam vajadzēja būt plānprātiņam, viņš naktī aizgāja uz pili. Nav grūti uzminēt, ka nekas daudz no viņa pāri nepalika, ja neskaita cepuri un spieķi. Taču Foltests pieķērās šai domai kā dadzis suņa astei. Aizliedza jebkādā veidā nogalināt strigu un no visiem iespējamajiem valsts aizkaktiem sapulcināja Vizimā šarlatānus, lai atburtu strigu par karaļmeitu. Tā nudien bija krāšņa kompānija! Kaut kādas greizas večas, visvisādi klibiķi, netīri, utaini, taisni vai žēlums, brāl, pārņēma. Un nu tik bursies, lielākoties virs šķīvja vai krūzes. Protams, dažus Foltests vai padome ātri vien atmaskoja, pāris pat pakāra uz palisādēm, taču par maz, krietni par maz. Es būtu pakāris viņus visus. Bet tas, ka striga pa to laiku paspēja nokost vēl kādus cilvēkus, neņemot pierē visas šīs māžeklības, laikam nav jāstāsta. Arī to, ka Foltests vairs nedzīvoja pilī. Tur neviens vairs nedzīvoja.

Velerads apklusa un iemalkoja no krūzes. Raganis neko neteica.

- Un tā tas, Geralt, velkas sešus gadus, jo tas tur pie­dzima pirms kādiem četrpadsmit gadiem. Šajā laikā mums

bija ari citas rūpes, jo saplūcāmies ar Novigradas Vizimiru, taču tam vismaz bija normāli un saprotami iemesli, jo runa bija par robežstabu pārbīdīšanu, nevis par kaut kādām meitām vai radniecības saitēm. Foltests, starp citu, jau sāk apdomāties par laulībām un izskata kaimiņu galmu piesū­tītos portretus, kurus agrāk mēdza izmest atejā. Nu, bet ik pa laiciņam viņu atkal pārņem tā pati vecā apsēstība, un tad viņš izsūta ziņnešus, lai tie meklē jaunus burvjus. Nu, un apsolīja balvu trīs tūkstošus kā dēļ še atkal saskrēja pulciņš trakuļu, klejojošu bruņinieku, un pat viens ganiņš, visā apkārtnē pazīstams kretīns, lai viņam vieglas smil­tis. Bet strigai klājas labi. Tik vien kā ik pa laiciņam kādu nograuž. Nu jau būs pierasts. Bet no tiem varoņiem, kuri mēģina šo atburt, vismaz tāds labums plēsoņa pieēdas turpat uz vietas un nevazājas ārpus pils mūriem. Bet Foltestamlagad ir jauna pils, gluži glīta.

- Šo sešu, Geralts pacēla galvu, šo sešu gadu laikā neviens netika galā?

- Tā nu tas ir, Velerads vērīgi uzlūkoja Geraltu. Un tur nu laikam neko darīt nevar. Nāksies vien samierināties. Es runāju par Foltestu, mūsu visžēlīgo un karsti mīļoto valdnieku, kurš nemitējas krustcelēs piespraust šos uzsau­kumus. Tikai gribētāju kļuvis tā kā mazāk. Tiesa, nesen viens bija, taču viņš noteikti gribēja tos trīs tūkstošus vis­pirms. Nu tad mēs viņu iebāzām maisā un iemetām ezerā.

- Blēžu netrūkst.

- Netrūkst gan. To ir pat krietni daudz, piekrita pilsētvaldis, cieši uzlūkodams ragani. Tādēļ, kad iesi uz pili, neprasi zeltu vispirms. Ja vispār iesi.

- Iešu.

- Dari, kā zini. Tikai liec vērā manu padomu. Ja jau sā­kām runāt par balvu, pēdējā laikā biežākas kļuvušas runas

par tās otru pusi. Es jau tev teicu karaļmeitu. Nezinu, kas to izdomājis, taču, ja striga izskatās tāda, kā par viņu stāsta, tad šis joks nav visai izdevies. Lai nu kā, netrūka muļķu, kas aulekšiem vien traucās uz pili, padzirdējuši par iespēju saradoties ar karaļa dzimtu. Nu, kaut vai, pie­mēram, divi kurpniekzeļļi. Kāpēc, Geralt, kurpnieki ir tādi idioti?

- Nezinu. Bet ragaņi? Vai tie mēģināja?

- Kā nu ne, bija kādi pāris. Visbiežāk, kad padzirdēja, ka striga jāatbur, nevis jānogalina, paraustīja plecus un devās tālāk. Tādēļ, Geralt, mana cieņa pret viņiem ir tikai augusi. Nu un tad vēl viens atbrauca, jaunāks bija par tevi, vārdu neatceros, ja vispār to nosauca. Tas mēģināja.

- Nu un?

- Zobainā princese izstaipīja viņa zarnas pa visai plašu apkārtni. Pusloka šāviena attālumā.

Geralts pamāja ar galvu.

- Un tie bija visi?

- Bija vēl viens.

Velerads uz brīdi apklusa. Raganis viņu nesteidzināja.

- Nūjā, beidzot bilda pilsētvaldis. Vēl viens bija. Sākumā, kad Foltests viņam piedraudēja ar karātavām, ja tas nogalēs vai sakropļos strigu, šis sāka smieties un pakot mantiņas promceļam. Bet pēc tam…

Velerads atkal pieklusināja balsi līdz čukstam un nolie­cās pāri galdam.

- Pēc tam piekrita. Redzi, Geralt, te, Vizimā, ir pāris prātīgu cilvēku pat visai augstos amatos, kam visa šī lieta ir līdz kaklam. Mēles melš, ka šie ļaudis ragani pa kluso pār­liecināja, lai netērē laiku visādiem pigoriem, bet nozūmē strigu un karalim paziņo, ka burvestība neiedarbojās, ka meitiņa nokrita pa kāpnēm, nu, ka noticis negadījums

darbavietā. Karalis, zināms, sadusmosies, bet beigsies ar to, ka balvā nesamaksās ne orena. Viltnieks raganis šiem atkal pretī, ka tā viņš neesot ar mieru, lai paši par velti ejot mušlt strigas. Ko tad mums bija darīt?… Sametāmies, pakaulējāmies… Tikai nekas no tā nesanāca.

Geralts sarauca uzacis.

- Pilnīgi nekas, teica Velerads. Raganis negribēja iet uzreiz pirmajā naktī. Ložņāja, slēpās, grozījās pa visu apkārtni. Visbeidzot, kā stāsta, ieraudzīja strigu laikam taču pilnā krāšņumā, jo neradījums no šķirsta jau nelien tikai tāpēc, lai kājas izlocītu. Kā šo ieraudzīja, tā tai pašā naktī noplauka. Pat ardievas nepateica.

Geralts savilka muti grimasē, kas visdrīzāk nozīmēja smaidu.

- Prātīgajiem ļaudīm, viņš bilda, droši vien šī nauda ir pietaupījusies? Ragaņi neņem naudu avansā.

- Kā nu ne, atteica Velerads, nauda noteikti būtu.

- Vai neklīst baumas, cik naudas tur ir?

Velerads pasmīnēja.

- Vieni saka: astoņsimt…

Geralts nogrozīja galvu.

- Citi, nomurmināja pilsētvaldis, runā par tūkstoti.

- Nav daudz, ja ņem vērā, ka baumas visu pārspīlē. Galu galā karalis sola trīs tūkstošus.

- Neaizmirsti par līgavu, nosmīnēja Velerads, Par ko mēs te runājam? Skaidrs, ka tu tos/trīs tūkstošus ieda­būsi.

- Kāpēc ne?

Velerads zvēla ar dūri pa galdu.

- Geralt, nebojā manu labo iespaidu par ragaņlem! Tas velkas jau ilgāk par sešiem gadiem! Striga nomaitā līdz pussimtam ļaužu gadā, tagad gan mazāk, jo visi turas

drošā attālumā no pils. Nē, brāl, es ticu burvestībām. Ne vienu vien esmu redzējis un ticu skaidrs, ka līdz zināmai pakāpei, arī magu un ragaņu spējām. Bet visa tā atburšana ir tīrās muļķības, ko izdomājis kuprains, puņķains večuks, kam no gavēņa tuksnesī sašķobījies prātiņš, slima suņa murgi, kuriem neviens netic. Izņemot Foltestu. Nē, Geralt! Ada dzemdēja strigu, jo gulēja ar pašas brāli, tāda ir patiesība, un nekāda burvestība tur nepalīdzēs. Striga ēd cilvēkus, kā jau strigas to mēdz darīt, un viņa ir jānogalē, tur nevar būt divu domu. Klausies, pirms diviem gadiem lauķi no kāda smirdīga aizkakta Mahakamas pusē, kam pūķis bija izrijis visas aitas, sametās uz vienu roku, nosita šo ar sētas mietiem un pat neuzskatīja par vajadzīgu par to skaļi bazūnēt. Bet mēs te, Vizimā, gaidām brīnumu un pilnmēness naktīs slēdzam durvis aiz septiņām atslēgām vai sienam noziedzniekus pie staba pils priekšā, cerēdami, ka bestija pieēdīsies un atgriezīsies zārkā.

- Nav slikts paņēmiens, pasmīnēja raganis. Vai noziedzības līmenis krities?

- Ne par kripatu.

- Kā jāiet uz pili, to jauno?

- Pats tevi aizvedīšu. Kā būs ar prātīgo ļaužu izteikto piedāvājumu?

- Pilsētvaldi, teica Geralts. Kur jāsteidzas? Var taču tiešām notikt negadījums darbā, lai kādas būtu manas ieceres. Tad prātīgiem ļaudīm būs arī laiks padomāt, kā mani paglābt no karaļa dusmām, un sagatavot tos tūkstoš piecsimt orenu, par kuriem tiek baumots.

- Runa bija par tūkstoti.

- Nē, Velerada kungs, stingri teica Geralts. Tas, kuram solījāt tūkstoti, aizbēga, tikai uzlūkojis strigu vien, un pat netaisījās kaulēties. Tātad risks ir lielāks par

tūkstoti. Vai tas nav lielāks par pusotru tūkstoti, to vēl redzēsim. Skaidra lieta, pirms tam es atnākšu pateikt ar­dievas.

Velerads pakasīja pakausi.

- Geralt? Tūkstoš divsimt?

- Nē, pilsētvaldi. Darbs nav no vieglajiem. Karalis dod trīs, bet man jums jāteic, ka atburt reizēm ir vieglāk nekā nogalināt. Galu galā kāds no maniem priekšgājējiem būtu nogalinājis strigu, ja tas būtu bijis tik vienkārši. Domājat, ka viņi ļāva sevi nomaitāt tikai tādēļ, ka baidījās no karaļa?

- Labs ir, brāl. Velerads skumīgi pamāja. Noruna ir spēkā. Tikai karalim ne pušplēsta vārda par negadījumu darbavietā. Silti iesaku.

III

Foltests bija slaids, glītu pat pārāk glītu seju. Viņam vēl nebija četrdesmit, sprieda raganis. Karalis sēdēja griezta melnkoka atzveltnes krēslā, izstiepis kājas pret kamīnu, pie kura sildījās divi suņi. Blakus uz lādes sēdēja vecāks, bārdains varenas miesasbūves vīrs. Aiz karaļa stā­vēja otrs, grezni tērpies, ar lepnu sejas izteiksmi. Bajārs.

- Raganis no Rīvijas, teica karalis pēc klusuma brīža, kurš iestājās pēc Velerada ievadvārdiem.

- Jā, kungs, Geralts nolieca galvu.

- No kā tev galva nosirmojusi? No burvestībām? Redzu, ka neesi gados vecs. Labi jau labi. Tas bija joks, nekas tev nav jāsaka. Pieņemu, ka šo to jau zini?

-Jā, kungs.

- Priecātos uzklausīt.

Geralts nolieca galvu vēl zemāk.

-Jums tomēr, kungs, jāzina, ka mūsu kodekss aizliedz runāt par to, ko darām.

- Ērts kodekss, cienītais ragani, krietni ērts. Bet tā bez detaļām vai ar baraviķeļiem tev bijušas darīšanas?

-Jā-

- Ar vampīriem, mežaiņiem?

- Arī.

Foltests saminstinājās.

- Ar strigām?

Geralts pacēla galvu un ielūkojās Foltestam acīs.

- Arī.

Foltests novērsa skatienu.

- Velerad!

- Klausos, žēlīgais kungs.

- Pastāstīji viņam sīkāk?

- Jā, žēlīgais kungs. Viņš apgalvo, ka princesi var atburt.

-To es jau sen zinu. Kādā veidā, cienītais ragani? Ak jā, aizmirsu. Kodekss. Labi. Tikai viena maza piezīme. Te, pie manis, jau ir bijuši daži rag^ņi. Velerad, vai teici viņam? Labi. Līdz ar to es zinu, ka jūsu amats drīzāk ir nogalināt nekā noņemt lāstu. Tas nav manos plānos. Ja manai mei­tai no galvas nokritīs kaut mats, tu savu galvu noliksi uz bluķa. Tas īsumā viss. Ostrit un jūs, Segelina kungs, palie­ciet un pastāstiet viņam tik, cik viņš vēlēsies. Tie ragaņi allaž grib daudz zināt. Pabarojiet viņu, un lai dzīvo pilī. Lai nevazājas pa krogiem.

Karalis piecēlās, uzsvilpa suņiem un devās uz durvju pusi, izspārdot salmus, kuri klāja zāles grīdu. Pie durvīm viņš pagriezās.

- Ja tev, ragani, izdosies, balva būs tava. Varbūt vēl ko piemetīšu, ja labi veiksi darbu. Skaidrs, ka ļaužu pļāpās

par precībām ar karaļmeitu nav ne kripatas patiesības. Tu taču laikam nedomā, ka atdošu savu meitu pirmajam paklīdenim?

- Nē, kungs. Nedomāju.

- Labi. Tas nozīmē, ka esi apķērīgs.

Foltests izgāja un aizvēra aiz sevis durvis. Velerads un bajārs, kuri līdz šim brīdim bija stāvējuši kājās, tūdaļ pie­sēdās pie galda. Pilsētvaldis izdzēra līdz pusei pilno karaļa kausu, ielūkojās krūzē un izgrūda lāstu. Ostrits, kurš ieņēma Foltesta krēslu, uzlūkoja ragani caur pieri, plauks­tām glāstot grieztos krēsla rokturus. Bārdainis Segelins pamāja Geraltam.

- Sēdieties, cienītais ragani, sēdieties. Tūdaļ vakariņas būs galdā. Par ko gribēsiet runāt? Pilsētvaldis Velerads lai­kam jums jau pateica visu. Pazīstu viņu un zinu, ka viņš jums drīzāk izstāstīja par daudz nekā par maz.

- Man vēl ir tikai daži jautājumi.

- Klausos.

- Pilsētvaldis stāstīja, ka pēc strigas parādīšanās sasau­cis krietni daudz zinošo.

- Tā bija. Tomēr nesakiet “striga”, sakiet “karaļmeita”. Tā būs drošāk nekļūdīties karaļa klātbūtnē… un izvairīties no nepatikšanām.

- Vai zinošo vidū bija arī kāds pazīstams? Slavens?

- Tādi bija gan toreiz, gan vēlāk. Vārdus neatceros. Bet jūs, Ostrita kungs?

- Neatceros, teica bajārs. Taču zinu, ka daži bija slaveni un atzīti. Par to tika daudz runāts.

- Vai viņi bija vienisprātis, ka lāstu var noņemt?

- Viņi bija tālu no vienprātības, nosmīnēja Segelins.

- Ikvienā jautājumā. Taču izskanēja arī šāds apgalvo­jums. Tam vajadzēja būt vienkārši, bez kādas maģijas

pielietojuma, un, kā sapratu, pietika, ja kāds nakti no saulrieta līdz trešajiem gaiļiem pavadītu pazemē pie sarkofāga.

- Ārkārtīgi vienkārši, iespurcās Velerads.

- Es vēlētos dzirdēt… karaļmeitas aprakstu.

Velerads pietrūkās no krēsla.

- Karaļmeita izskatās kā striga! viņš iebļāvās. Visstrigiskākā no strigām, par kādām vien esmu dzirdējis! Viņas augstība, šis nolādētais izdzimums, karaļa meita, ir četras olektis gara, atgādina alus muciņu, mute viņai līdz ausīm un pilna zobiem, asiem kā dunči, acis šai sarkanas un pinkas rudas. Ķetnas nagainas kā meža kaķim vel­kas pa zemi! Brīnums, ka neesam vēl sākuši izsūtīt viņas portretus uz sabiedroto galmiem! Karaļmeitai, kaut viņu jupis rāvis, jau četrpadsmit gadu, laiks padomāt par izpre­cināšanu kādam karaļdēlam!

- Pievaldies, pilsētvaldi, Ostrits sarauca pieri, uzme­tis skatienu durvīm. Segelins tikko manāmi pasmaidīja.

- Apraksts padevies jo krāšņs, taču gluži patiess, bet tieši to jau, cienīgais ragani, jums vajadzēja, vai ne? Velerads gan aizmirsa piebilst, ka ķēniņmeita ir neticami veikla un daudz spēcīgāka, nekā tas var šķist, uzlūkojot viņas augumu un miesasbūvi. Bet tas, ka viņa ir četrpa­dsmit gadu veca, ir patiesība. Ja tas ir svarīgi.

- Ir svarīgi, teica raganis. Vai uzbrukumi cilvēkiem notiek tikai pilnmēness laikā?

- Jā, atbildēja Segelins. Ja viņa uzbrūk ārpus vecās pils. Pilī neatkarīgi no mēness fāzes cilvēki ir gājuši bojā vienmēr. Taču no pils viņa iznāk tikai pilnmēness laikā, un arī tad ne vienmēr.

- Vai ir bijis kaut viens uzbrukums dienas laikā?

- Nē, dienas laikā ne.

- Vai viņa vienmēr aprij upurus?

Velerads slaiki nospļāvās salmos.

- Vai beigsi, Geralt? Tūdaļ būs vakariņas. Tfū! Aprij, apgrauž visādi, atkarībā no garastāvokļa. Kādam nokoda tikai galvu, pārītim izlaida zarnas, pāris noskrubināja pa tīro, līdz kaulam, ja tā var teikt. Kaut jupis rautu viņu un viņas māti!

- Uzmanies, Velerad, iešņācās Ostrits. Par strigu vari runāt, ko gribi, bet Adu manā klātbūtnē neapvaino, jo, karalim klātesot, tu to neuzdrošinātos!

- Vai kāds ir izdzīvojis? jautāja raganis, itin kā nema­nīdams bajāra dusmu izvirdumu.

Segelins un Ostrits saskatījās.

- Jā, teica bārdainis. Pašā sākumā, pirms sešiem gadiem, viņa uzbruka diviem kareivjiem, kas stāvēja sar­dzē pie šķirsta. Vienam izdevās aizbēgt.

- Un vēlāk, piebilda Velerads, dzirnavnieks, kuram viņa uzbruka pilsētas pievārtē. Atceraties?

IV

Dzirnavnieku atveda nākamajā dienā vēlu vakarā uz istabu virs sardzes telpas, kurā bija iemitināts raganis. Viņu atveda sargs apmetnī ar kapuci pār galvu.

Saruna necik daudz nedeva. Dzirnavnieks bija pārbi­jies, buldurēja un stostījās. Vairāk raganim pastāstīja viņa tuvinieki: strigai bijuši iespaidīgi žokļi un patiešām asi zobi, turklāt ļoti gari augšējie ilkņi skaitā četri, pa diviem katrā pusē. Nagi noteikti asāki par lūša nagiem, kaut arī ne tik līki. Tikai tādēļ dzirnavniekam galu galā izdevies izrauties.

Pabeidzis apskati, Geralts ar galvas mājienu atvadījās no dzirnavnieka un sarga. Sargs, izgrūdis zemnieku pa durvīm, noņēma kapuci. Tas bija Foltests.

- Sēdi, necelies, bilda karalis. Šī ir neoficiāla vizīte. Vai esi apmierināts ar izmeklēšanas rezultātiem? Dzirdēju, ka priekšpusdienā esi bijis pilī.

- Jā, kungs.

- Kad ķersies pie darba?

- Līdz pilnmēnesim vēl četras dienas. Pēc pilnmēness.

- Gribi viņu apskatīt agrāk?

- Nav vajadzības. Taču pieēdusies… karaļmeita… būs mazāk veikla.

- Striga, meistar, striga. Iztiksim bez diplomātijas. Karaļmeita viņa vēl tikai būs! Tieši par to es atnācu ar tevi parunāties. Atbildi man neoficiāli, skaidri un īsi: būs vai nebūs? Tikai neatrunājies te ne ar kādu kodeksu.

Geralts paberzēja pieri.

- Es jums, karali, apliecinu, ka lāstu var noņemt. Un, ja nekļūdos, tad patiešām pavadot nakti pilī. Trešie gaiļi, ja striga tobrīd atradīsies ārpus šķirsta, dzēsīs lāstu. Tā parasti rīkojas ar strigām.

- Tik vienkārši?

- Tas nav vienkārši. Šī nakts ir jāpārdzīvo, tas pir­mām kārtām. Iespējamas arī atkāpes no normas. Piemē­ram, nevis viena, bet trīs naktis. Pēc kārtas. Mēdz būt arī gadījumi… visai… bezcerīgi.

- Tā, sašuta Foltests. Allaž no kāda to dzirdu. Noga­lināt neradību, jo tas ir bezcerīgs gadījums. Meistar, esmu drošs, ka ar tevi ir runājuši. Vai ne tā? Par to, ka cilvēk­ēdāja jānokauj bez lieka trokšņa jau pašā sākumā un kara­lim jāpasaka, ka citādi nevarēja. Karalis nesamaksās, bet mēs samaksāsim. Ļoti izdevīgs darījums. Un lēts. Jo karalis

liks ragani pakārt vai nocirst tam galvu, bet zelts paliks, kur bijis.

- Karalis bez vārda runas liks raganim nocirst galvu? saviebās Geralts.

Foltests ilgāku mirkli lūkojās rīvijietim acis.

- Karalis nezina, viņš beidzot teica. Taču raganim, visticamāk, vajadzētu rēķināties ar šādu iespēju.

Tagad bridi klusēja Geralts.

- Darīšu visu, kas manos spēkos, viņš pēc mirkļa bilda. Taču, ja kaut kas noies greizi, es aizstāvēšos. Jums, kungs, ari jārēķinās ar šādu iespēju.

Foltests piecēlās.

- Tu mani nesaprati. Runa nav par to. Skaidrs, ka tu viņu nogalināsi, ja ies karsti, vai nu man tas patīk, vai ne. Jo citādi viņa nogalinās tevi, tas ir skaidrs kā diena. Es par to skali nerunāju, taču nevēlos nevienu sodīt par to, ja kāds viņu nogalinātu aizsargājoties. Taču nepieļaušu, ka viņu nogalinātu, pat nemēģinot glābt. Ir jau bijuši mēģinājumi veco pili aizdedzināt, uz viņu ir šauts ar bultām, raktas bedres, izliktas lamatas un cilpas, līdz beidzot es dažus pakāru. Taču par to nav runa. Klausies, meistar!

- Klausos.

- Pēc tiem trešajiem gaiļiem strigas vairs nebūs, ja pareizi sapratu. Bet kas tad būs?

-Ja viss veiksies labi, būs četrpadsmit gadus veca pus­audze.

- Sarkanacaina? Ar zobiem kā krokodilam?

- Normāla pusaudze. Tikai…

-Nu?

- Fiziski.

- Ak tad šitā. Bet psihiski? Katru ritu brokastis spaini asiņu? Meitenes stilbiņu?

- Nē. Psihiski… Grūti pateikt… Domāju kā lai to pasaka? trīs četrus gadus veca bērna apziņas līmenī. Viņai ilgāku laiku būs nepieciešama gādīga aprūpe.

- Skaidrs. Meistar?

- Klausos.

- Vai tas viņai var atgriezties? Vēlāk?

Raganis klusēja.

- Ak tā! iesaucās karalis. Tātad var. Un ko tad?

-Ja viņa pēc ilgākas vairāku dienu nemaņas nomirs,

ķermenis jāsadedzina. Un cik ātri vien iespējams.

Foltests sadrūma.

- Taču es nedomāju, piebilda Geralts, ka tik tālu nonāks. Lai jūs būtu drošs, došu jums dažus padomus, kā mazināt briesmas.

-Jau tagad? Vai nav par agru, meistar? Un ja…

- Jau tagad, rīvijietis pārtrauca karali. Visādi mēdz būt, valdniek. Var gadīties, ka no rīta kapličā atradīsiet manu līķi un atburtu karaļmeitu.

- Pat tā? Neraugoties uz manu atļauju aizstāvēt savu dzīvību? Par šo atļauju, man šķiet, tev pat bija maza bēda.

- Tā ir nopietna lieta, karali. Risks ir liels. Tādēļ klau­sieties: karaļmeitai ap kaklu vienmēr jānēsā safīrs, visla­bāk inkluzīvs, sudraba ķēdītē. Vienmēr. Dienu un nakti.

- Kas ir inkluzīvs?

- Safīrs ar gaisa burbulīti vidū. Turklāt istabā, kurā viņa gulēs, kādu laiku pavardā jādedzina kadiķa, lazdas un slotzara zari.

Foltests iegrima domās.

- Paldies par padomiem, meistar. Izmantošu tos, ja… Bet tagad klausies mani uzmanīgi. Ja redzēsi, ka tas ir bezcerīgs gadījums, nogalināsi viņu. Ja noņemsi lāstu, bet meitene nebūs… normāla… ja tev būs kaut aizdomu ēna

par to, vai viss izdevies līdz galam, arī tad viņu nogalināsi. Nebīsties, nekas no manas puses tev nedraud. Cilvēku klāt­būtnē es uz tevi kliegšu, izdzīšu no pils un pilsētas, neko vairāk. Balvas, protams, nebūs. Varbūt kaut ko izkaulēsi, pats zini, no kā.

Abi brīdi klusēja.

- Geralt, Foltests pirmo reizi ragani nosauca vārdā.

- Klausos.

- Cik patiesības ir ļaužu runās, ka bērns bija tieši tāds tādēļ, ka Ada bija mana māsa?

- Necik daudz. Lāsts jānoņem, neviena burvestība nebeidzas pati no sevis. Taču domāju, ka jūsu sakars ar māsu bija iemesls lāsta uzlikšanai un tātad arī šādam iznā­kumam.

- Es jau tā domāju. Tā teica daži no Zinošajiem, lai arī ne visi. Geralt? No kurienes tas viss rodas? Burvestības, maģija?

- Nezinu, karali. Šo parādību cēloņus pēta Zinošie. Mums, ragaņiem, pietiek ar zināšanu, ka to var izraisīt ārkārtīgi stipra vēlēšanās. Un mēs zinām, kā ar to cīnīties.

- Nogalinot?

- Visbiežāk. Par to mums visbiežāk maksā. Reti kurš vēlas noņemt lāstu, karali. Parasti ļaudis gluži vienkārši vēlas tikt vaļā no briesmām. Un, ja vēl uz neradījuma sirds­apziņas ir cilvēku dzīvības, tad klāt nāk arī atriebšanas kāre.

Karalis piecēlās, pagāja dažus soļus pa istabu, apstājās pie ragana zobena, kurš bija pakārts pie sienas.

- Ar to? viņš jautāja, neuzlūkojot Geraltu.

- Nē. Tas ir cilvēkiem.

- Esmu dzirdējis. Vai zini, Geralt? Iešu tev līdzi uz kap­liču.

- Pilnīgi izslēgts.

Foltests pagriezās. Viņa acis iezalgojās.

- Vai tu zini, burvi, ka es viņu neesmu redzējis? Ne pēc piedzimšanas, ne… arī pēc tam. Baidījos. Es viņu varbūt vairs nekad neieraudzīšu, tiesa? Man ir tiesības kaut vai noskatīties, kā tu viņu nogalini.

- Saku vēlreiz, tas ir izslēgts. Tā būs droša nāve. Arī man. Ja es novērsīšu uzmanību, nekoncentrēšu gribu… nē, karali.

Foltests novērsās un devās uz durvju pusi.

Geraltam uz mirkli šķita, ka valdnieks aizies, neteicis ne vārda, neatvadījies, taču karalis apstājās un uzlūkoja viņu.

-Tu raisi uzticību, viņš teica, kaut arī es zinu, kas tu par putnu. Man tika stāstīts, kas notika krogā. Esmu drošs, ka tos bandītus tu nomaitāji tikai slavas dēļ, lai iespaidotu ļaudis un mani. Man ir skaidrs, ka tu varēji viņus pieveikt nenogalinot. Bīstos, ka nekad neuzzināšu, vai tu dodies manu meitiņu glābt vai tomēr nogalināt. Taču esmu ar mieru. Man ir jāpiekrīt. Vai zini, kādēļ?

Geralts neatbildēja.

- Tādēļ, ka es domāju, teica karalis, domāju, ka viņa cieš. Vai nav tiesa?

Raganis vērīgi uzlūkoja karali. Nedz piekrita, nedz pamāja ar galvu, nedz ar mazāko kustību lika noprast, taču Foltests saprata. Zināja atbildi.

V

Geralts pēdējo reizi palūkojās pa pils logu. Strauji krēsloja. Aiz ezera neskaidri mirguļoja Vizimas niecīgās

gaismas. Pili apjoza tuksnājs, nevienam nepiederīga zemes josla, kura šo sešu gadu laikā norobežoja pilsētu no bīs­tamās vietas, neatstājot neko, izņemot dažas krāsmatas, satrupušas sijas un izrotātu palisādi, kurus, kā redzams, neatmaksājās izjaukt un pārvest uz citurieni. Visticamāk, tā, jo uz pilnīgi pretējo pilsētas malu savu rezidenci bija pārcēlis pats karalis viņa jaunās pils vēderainais tornis melnēja tālē uz tumšzilo debesu fona.

Raganis atgriezās pie putekļiem klātā galda, pie kura viņš vienā no tukšajām, izlaupītajām istabām nesteidzīgi, rāmi un rūpīgi sagatavojās gaidāmajai naktij. Viņš zināja, ka laika ir pietiekami. Striga nepametīs šķirstu agrāk par pusnakti.

Viņa priekšā uz galda stāvēja neliela, apkalumiem rotāta lādīte. Raganis to atvēra. Iekšā cieši cita pie citas ar sausu zāli izklātos nodalījumos gulēja tumša stikla pude­lītes. Raganis izņēma trīs.

No grīdas viņš pacēla garenu saini, biezi ievīstītu aitādā un pārsietu ar siksnu. Viņš to attina un izņēma zobenu ar kaltu rokturi melnā, mirdzošā, rūnu zīmju un simbolu rindām klātā makstī. Izvilka no maksts asmeni, kurš atmirdzēja dzidri kā spogulis. Asmens bija no tīra sudraba.

Geralts nočukstēja formulu, vienu pēc otras izdzēra divas pudelītes, pēc katra malka noliekot kreiso plaukstu uz zobena roktura. Pēc tam, pilnībā ietinies savā melnajā apmetnī, apsēdās. Uz grīdas. Istabā nebija neviena krēsla. Tāpat kā visā pilī.

Viņš sēdēja nekustīgi, aizvēris acis. Viņa elpa, sākumā rāma, pēkšņi kļuva paātrināta, sēcoša, nemierīga. Bet pēc tam pārtrūka pavisam. Maisījums, ar kura palīdzību raga­nis pilnībā pakļāva kontrolei visu ķermeņa orgānu darbību,

sastāvēja galvenokārt no čemeriņa, velnābola, vilkābeles, dievkrēsliņa. Citām tā sastāvdaļām nebija nosaukuma nevienā no cilvēku valodām. Cilvēkam, kurš nebija no bēr­nības pie tā pieradināts kā Geralts, tā būtu nāvējoša inde.

Raganis pēkšņi palūkojās atpakaļ. Viņa dzirde, šobrīd saasināta līdz pēdējai pakāpei, klusumā tūdaļ pamanīja soļu čaboņu nātrēm aizaugušajā pagalmā. Tā nevarēja būt striga. Vēl bija pārāk gaišs. Geralts uzmeta plecos zobenu, noslēpa sainīti sagruvušā kamīna kurtuvē un nedzirdami kā sikspārnis aizslīdēja pa kāpnēm.

Pagalmā vēl bija pietiekami gaišs, lai cilvēks, kurš tuvo­jās, varētu redzēt ragana seju. Cilvēks tas bija Ostrits pēkšņi atkāpās, viņa seju neviļus sašķobīja pārsteiguma un pretīguma grimase. Raganis greizi pasmīnēja viņš zināja, kā šobrīd izskatās. Pēc vilkogas, zilās kurpītes un žibulīša uzlējuma iedzeršanas seja kļūst krīta balta, bet acu zīlītes izplešas pa visu varavīksneni. Taču uzlējums ļāva redzēt pat visdziļākajā tumsā, un tieši tas Geraltam bija vajadzīgs.

- Burvi, tu izskaties tā, it kā jau būtu līķis, viņš teica.

- Laikam tādēļ, ka esi baiļu mākts. Nebīsties. Atnesu tev apžēlošanas ziņu.

Raganis neko neatbildēja.

- Vai dzirdēji, ko teicu, Rīvijas zintniek? Esi glābts. Un bagāts. Pasvārstījis rokā iespaidīgu apmēru naudas zuteni, Ostrits to nosvieda Geraltam pie kājām. Tūkstoš orenu. Ņem tos, sēdies zirgā un pazūdi no šejienes!

Rīvijietis joprojām klusēja.

- Neblenz uz mani! Ostrits pacēla balsi. Un netērē manu laiku. Es te netaisos stāvēt līdz pusnaktij. Tu nesa­proti? Es nevēlos, lai tu noņem lāstu. Nē, nedomā, ka esi uzminējis. Es neesmu uz vienu roku ar Veleradu un

Segelinu. Negribu, lai tu viņu nogalē. Tev vienkārši no šejienes jāpazūd! Visam jāpaliek, kā bijis.

Raganis nekustējās. Viņš nevēlējās, lai bajārs pama­nītu, cik straujas šajā brīdī ir viņa kustības un reakcija. Strauji satumsa, un tas bija labi, jo pat krēslas pustumsa viņa paplašinātajām acu zīlītēm bija pārāk spilgta.

- Bet kāpēc, kungs, visam jāpaliek, kā bijis? viņš vai­cāja, cenzdamies katru vārdu izrunāt lēni.

- Lūk, tā, Ostrits lepni izslēja galvu, nav tava darī­šana.

- Bet ja nu es to zinu?

- Interesanti.

- Foltestu taču būs vienkāršāk gāzt no troņa, ja striga mocīs ļaudis vēl vairāk? Ja karaļa vājprāts būs līdz kaklam gan bajāriem, gan tautai, vai ne? Es braucu pie jums cauri Redānijai, caur Novigradu. Tur daudz tiek runāts par to, ka daži Vizimā karali Vizimiru uzlūko par glābēju un īstenu monarhu. Taču man, Ostrit, nav no svara ne politika, ne troņmantniecība, ne galma apvērsumi. Es šeit esmu, lai darītu savu darbu. Vai nekad neesat dzirdējis par pienā­kuma izjūtu un vienkārši goda jūtām? Par amata ētiku?

- Neaizmirsti, ar ko tu runā, blandoņa! saniknots iekliedzās Ostrits, sažņaudzis zobena rokturi. Man pie­tiek, neesmu radis ar kuru katru dzisināt muti! Paskat tik ētika, kodeksi, morāle?! No kā es to dzirdu? No laupītāja, kurš, tikko ieradies, slepkavo ļaudis? Kurš loka ceļus Foltesta priekšā, bet viņam aiz muguras tirgojas ar Veleradu kā pērkams slepkava? Un tu te iedomājies celt degunu gaisā, tu, niecība? Tēlot zinošo, magu? Burvi? Tu, utainais ragani! Pazūdi no šejienes, pirms esmu tev pārgriezis rīkli!

Raganim nepakustējās ne vaibsts. Viņš turpināja rāmi stāvēt.

- Labāk būs, ja iesiet jūs, Ostrit, viņš bilda. Metas jau tumšs.

Ostrits soli atkāpās un zibenīgi izvilka zobenu.

- Pats to gribēji, burvi. Tev ir beigas. Un neko nelīdzēs tavi māži. Man līdzi ir bruņurupuča akmens.

Geralts pasmīnēja. Uzskati par bruņurupuča akmens spēku bija tikpat izplatīti, cik maldīgi. Taču raganis nedo­māja tērēt spēkus buramvārdiem, nedz, vēl jo vairāk, krus­tot savu sudraba zobenu ar Ostrita ieroci. Viņš pieliecās zem gaisu šķeļošā akmens un ar plaukstas pamatni, man­šetes sudraba piešiem iebelza bajāram virs uzacs.

VI

Ostrits atguvās ātri. Viņš mēģināja kaut ko saskatīt pil­nīgā tumsā. Tad pamanīja, ka ir sasiets. Geraltu, kurš stā­vēja līdzās, nemanīja. Taču, beidzot sapratis, kur atrodas, bajārs gari un griezīgi iegaudojās.

- Klusē, teica raganis. Citādi pievilināsi viņu pirms laika.

- Tu, nolādētais slepkava! Kur tu esi? Tūdaļ pat mani atbrīvo, nelieti! Uzvilkšu pie kāķa, tu, kuces dēls!

- Klusē!

Ostrits smagi elpoja.

- Tu viņai mani atstāsi aprīšanai? Sasietu? viņš jau­tāja jau klusāk, gandrīz čukstus izgrūžot lāstu.

- Nē, atbildēja raganis. Es tevi palaidīšu. Taču ne tagad.

- Tu, nelieti! iesēcās Ostrits. Lai pievilinātu strigu? -Jā-

Ostrits apklusa, vairs nesvaidījās, gulēja rāmi.

- Ragani?

-Jā-

- Tas tiesa, ka gribēju gāzt Foltestu. Ne es viens. Taču es vienīgais alku viņa nāves, gribēju, lai viņš nomirst mokās, lai zaudē prātu, lai dzīvs sapūst. Zini, kādēļ?

Geralts klusēja.

- Es mīlēju Adu. Karaļa māsu. Karaļa mīļāko. Karaļa padauzu. Mīlēju viņu… Ragani, tu esi te?

- Esmu.

- Zinu, ko tu domā. Taču tā nebija. Tici man, es neuz­liku lāstu. Neesmu skolots burvestībās. Tikai vienreiz dus­mās pateicu… Tikai vienreiz. Ragani? Vai dzirdi?

- Dzirdu.

- Tā bija viņa māte, vecā karaliene. Tā noteikti bija viņa. Viņa nespēja noskatīties, ka viņš un Ada… Es nē. Es tikai vienu reizi, zini, mēģināju viņu pierunāt, bet Ada… Ragani! Prāts aptumšojās, un pateicu… Ragani? Tas esmu es? Es?

- Tam vairs nav nozīmes.

- Ragani? Vai pusnakts tuvu?

- Tuvu.

- Palaid mani agrāk. Dod vairāk laika.

- Nē.

Ostrits nedzirdēja, kā atbīdoties nošņirkst šķirsta vāks, taču raganis gan dzirdēja. Viņš noliecās un ar dunci pārcirta valgus, kas saistīja bajāru. Ostrits, negaidīdams pamudinājumu, pielēca kājās, sāka neveikli klumzāt ar notirpušajām kājām, tad metās skriešus. Viņa acis bija jau tiktāl pieradušas pie tumsas, ka redzēja ceļu no galvenās zāles uz izeju.

No grīdas dārdēdama izsprāga plāksne, kas aizšķērsoja ieeju uz kapenēm. Geralts, tālredzīgi noslēpies aiz kāpņu

balustrādes, pamanīja ķēmīgo strigas siluetu, kurš sekoja aizvien klusākajai bēgošā Ostrita zābaku dunoņai. Veikli, ātri un nekļūdīgi. Striga neizdvesa ne mazāko skaņu.

Baiss, dvēseli plosošs, mežonīgs kliedziens pāršķēla nakti, lika nodrebēt mūriem un nevarēja vien beigties, te pieaugot spalgumā, te kļūdams klusāks un vibrēdams. Raganis nevarēja pietiekami skaidri novērtēt attālumu viņa saasinātā dzirde neļāva to noteikt -, taču viņš zināja, ka striga Ostritu panākusi ātri. Pārāk ātri.

Viņš iznāca zāles vidū, nostājās turpat pie ieejas kape­nēs. Nometa apmetni. Pakustināja plecus, iekārtojot zobenu parocīgāk. Uzvilka cimdus. Viņam vēl bija nedaudz laika. Raganis zināja, ka striga, kaut arī pieēdusies līdz kaklam, tomēr tik ātri nepametīs Ostrita līķi. Sirds un aknas bija vērtīga pārtikas rezerve ilgajam letarģijas laikam.

Raganis gaidīja. Līdz rītausmai saskaņā ar viņa aprē­ķiniem atlika vēl apmēram trīs stundas. Gaiļa dziedāšana varētu viņu vienīgi maldināt. Taču apkārtnē, visticamāk, nebija nekādu gaiļu.

Viņš saklausīja. Striga kustējās lēni, čāpodama pa flīžu grīdu. Un tad viņš ieraudzīja.

Apraksts bija precīzs. Uz īsā kakla uzsēdināto nesamē­rīgi lielo galvu ieskāva sapinkātu sarkanīgu matu oreols. Acis spīdēja tumsā kā divi karbunkuli. Striga stāvēja nekus­tīgi un lūkojās uz Geraltu. Pēkšņi viņa atvāza rīkli, itin kā izrādīdama baltu smailu zobu rindas, tad aizcirta žokļus ar troksni, kurš atgādināja aizkrītoša lādes vāka skaņu. Un acumirklī no vietas, bez ieskriešanās palēcās, tēmējot raganī ar saviem asiņainajiem nagiem.

Geralts palēcās malā, sāka griezties kā vilciņš; striga, viņu aizķērusi, arī sāka griezties, nagiem šķeldama gaisu. Viņa noturēja līdzsvaru, uzbruka no jauna, tūdaļ pat

puspagriezienā nošņakstinot zobus pie pašām Geralta krū­tīm. Rlvijietis atlēca uz otru pusi, trīsreiz mainīja griešanās virzienu, apmulsinot strigu. Palēcienā viņš spēcīgi, taču bez atvēziena iebelza viņai pa deniņiem ar cimda virspusē virs pirkstu kauliņiem nostiprinātajiem sudraba piešiem. Striga baisi ierēcās, atbalsij atviļņojot visā pilī, pieplaka pie zemes, sastinga un sāka gaudot dobji, naidīgi, nikni.

Raganis ļauni nosmīnēja. Pirmais mēģinājums, kā viņš bija paredzējis, bija veiksmīgs. Sudrabs strigai bija nāvē­jošs tāpat kā vairumam neradību, kuras šaisaulē izsau­kusi burvestība. Tātad pastāvēja iespēja: bestija bija tāda pati kā citas, un tas varēja nodrošināt veiksmīgu lāsta noņemšanu, savukārt sudraba zobens ārkārtas gadījumā varēja glābt viņa dzīvību.

Striga nesteidzās uzbrukt no jauna. Šoreiz viņa tuvojās palēnām, atņirgusi ilkņus un pretīgi slienādamās. Geralts atkāpās, Spmeta pusloku, uzmanīgi sperdams soļus, palē­ninot un paātrinot kustības novērsa strigas uzmanību, apgrūtināja viņas gatavošanos lēcienam. Iedams raganis atritināja smalku, izturīgu ķēdi ar atsvaru galā. Ķēde bija no sudraba.

Brīdī, kad striga saspringa un palēcās gaisā, ķēde no­svilpa un, izvīdamās kā čūska, vienā mirklī apvija neradībai rokas, kaklu un galvu. Striga, griezīgi iespiegdamās, palēcienā krita. Viņa svaidījās pa flīžu grīdu, baisi rēcot; nevarēja atšķirt, vai tas bija no niknuma vai dedzinošām sāpēm, kuras viņai sagādāja ienīstais metāls. Geralts bija apmierināts: nogalināt strigu ja vien viņš to gribētu šajā brīdī nebūtu lielu grūtību. Taču raganis negrasījās izvilkt zobenu. Līdz pat šim brīdim nekas strigas uzvedībā neliecināja, ka šis varētu būt bezcerīgs gadījums. Geralts atkāpās drošā attālumā un, nenolaizdams acu no silueta, kurš kūņojās pa grīdu, dziļi ievilka elpu un koncentrējās.

Ķēde satrūka, sudraba posmi kā lietus šaltis pašķīda uz visām pusēm, smalki šķindēdami pār akmens grīdu. Nik­numa aptumšotu skatienu striga gaudodama metās uzbru­kumā. Geralts rāmi gaidīja, tad, pacēlis labo plaukstu, sev priekšā uzvilka Aard zīmi.

Striga, kā saņēmusi belzienu ar āmuru, aizlidoja dažus soļus atpakaļ, taču noturējās kājās, atvāza nagus, atņirdza ilkņus. Viņas mati saslējās un iepllvojās, it kā viņu būtu ķērusi pēkšņa vēja brāzma. Ar lielām mokām, gārgdama viņa soli pa solim tuvojās. Par spīti visam, tuvojās.

Geraltu pārņēma nemiers. Viņš bija rēķinājies, ka Zīme pilnībā strigu neparalizēs, taču nebija gaidījis, ka neradlba tik viegli pārvarēs šķērsli. Viņš nevarēja noturēt Zīmi pārāk ilgi, tas bija ļoti nogurdinoši, bet strigai, lai tiktu pie viņa, vairs atlika ne vairāk par desmit soļiem. Viņš pēkšņi noņēma Zīmi un atlēca malā. Kā jau Geralds bija gaidījis, pārsteigtā striga aizlidoja uz priekšu, zaudēja līdzsvaru, apgāzās, paslīdēja uz flīzēm un noripoja lejup pa kāpnēm tieši grīdā melnējošajā ieejas caurumā uz kapenēm. No lejas pacēlās viņas aizvainotā gaudošana.

Lai iegūtu laiku, Geralts metās augšup pa kāpnēm, kuras veda uz mazo galeriju. Viņš nepaspēja pakāpties pat puspakāpienu, kad striga izlēca no kapenēm, vajādama viņu kā milzīgs, melns zirneklis. Raganis nogaidīja, kad tā uzskries viņam pakaļ, pēc tam pārlēca pāri balustrādei un nolēca lejā. Striga uz kāpnēm sagriezās, atspērās un lidoja uz viņa pusi neticamā, vairāk nekā desmit metrus garā lēcienā. Viņa vairs tik viegli neļāva sevi apmānīt ragana piruetēm uz rīvijieša ādas jakas palika divu strigas nagu pēdas. Taču jauns, izmisīgi spēcīgs cimdu sudraba dzelkšņu cirtiens atsvieda strigu atpakaļ, lika tai salīgo­ties. Geralts, jūtot sevi augam niknumu, iešūpojās, izlieca augumu atpakaļ un ar spēcīgu spērienu sānos nogāza neradību no kājām.

Rēciens, kuru tā izgrūda, bija skaļāks par visiem iepriekšējiem. No griestiem pat sāka birt apmetums.

Striga pieslējās kājās, drebēdama nevaldāmās dusmās un slepkavošanas kārē. Geralts gaidīja. Viņš jau bija izvilcis zobenu, vilka ar to gaisā lokus un, apiedams strigu, uzma­nīja, lai zobena vēzieni nesakristu ar soļu ritmu. Striga nelēca, bet lēnām tuvojās, ar skatienu sekojot asmens spo­žajai strēlei.

Geralts pēkšņi apstājās un sastinga, pacēlis zobenu gaisā. Samulsināta apstājās arī striga. Raganis ar zobena asmeni lēnām gaisā uzvilka pusloku, paspēra soli uz strigas pusi. Pēc tam vēl vienu. Un pēc tam palēcās, griezdams virs galvas zobenu.

Striga sarāvās, atkāpās. Geralts atkal bija pavisam tuvu, zobens nozibēja viņa rokās. Ragana acīs iedegās draudīgs mirdzums, caur sakostajiem zobiem izrāvās aizsmacis rēciens. Striga atkal atkāpās, itin kā viņu grūstu prom koncentrēta naida, niknuma, varmācības spēks, kurš viļ­ņiem versmoja no uzbrūkošā cilvēka, ielauzās viņas sma­dzenēs un iekšās. Iepriekš nepazītas sajūtas pārbiedēta, viņa izdvesa vibrējošu, smalku spiedzienu, sāka griezties uz vietas un neatskatoties metās bēgt uz pils drūmo kori­doru labirintu.

Geralts drebēdams nostājās zāles vidū. Viens pats. Ilgi gan tas vilkās viņš nodomāja -, līdz beidzot šī deja bezdi­beņa malā, šis neprātīgais, baisais balets sasniedza gaidīto mērķi, ļāva viņam gūt psihisko vienotību ar pretinieku, iekļūt dzīlēs koncentrētajai gribai, kura pārpildīja strigu. Ļaunajai, slimīgajai gribai, no kuras spēka striga bija radu­sies. Raganis nodrebēja, atminoties mirkli, kad sevī ielaida

šo ļaunuma lādiņu, lai to itin kā ar spoguli virzītu neradlbas virzienā. Viņš vēl nekad nebija sastapies ar tādu naida un slepkavīga neprāta intensitāti; pat ar baziliskiem, kuri šajā ziņā bija izslavēti, viņš neko tādu nebija piedzīvojis.

Jo labāk, viņš nodomāja, dodoties uz ieeju kapenēs, kura melnēja grīdā kā milzīga peļķe. Jo labāk, pati striga saņēma vēl spēcīgāku triecienu. Tas viņam dos vairāk laika tālākai rīcībai, pirms neradība attapsies. Raganis nebija drošs, vai spētu saņemties vēl vienai līdzīgai piepūlei. Elik­sīru iedarbības spēks sāka izsīkt, bet rītausma vēl bija tālu. Striga nedrīkstēja atgriezties sarkofāgā pirms gaismas, citādi viss iepriekšējais darbs būs vējā.

Viņš nokāpa lejup. Kapenes bija nelielas; tajās atradās trīs akmens sarkofāgi. Pirmajam no ieejas bija līdz pusei nobīdīts vāks. Geralts no azotes izvilka trešo pudelīti, ātri izdzēra tās saturu un iekāpa šķirstā. Kā jau viņš bija gai­dījis, šķirsts bija divdaļīgs mātei un meitai.

Viņš uzbīdīja vāku atpakaļ tieši tajā brīdī, kad izdzirdēja no augšpuses atkal atskanam strigas rēcienu. Viņš nogūlās uz muguras līdzās mumificētajam Adas līķim, plāksnei no iekšpuses uzvilka Yrden zīmi. Uz krūtīm novietoja zobenu un nolika mazu smilšu pulksteni, pilnu ar fosforescējošām smiltīm. Sakrustoja rokas. Vairs nedzirdēja pili sadrebino­šās strigas gaudas. Nedzirdēja vairs neko, jo čūskogas un strutenes uzlējums sāka iedarboties.

VII

Kad Geralts atvēra acis, smiltis pulkstenī bija gandrīz jau iztecējušas, un tas nozīmēja, ka viņa letarģiskais miegs bijis pat ilgāks, nekā vajadzīgs. Raganis saausījās nekas nebija dzirdams. Viņa maņas jau bija atsākušas darboties normāli.

Geralts satvēra zobenu rokā, pārlaida ar plaukstu pāri sarkofāga vākam, nomurminot formulu, pēc tam viegli par dažiem sprīžiem atbīdīja plāksni.

Klusums.

Viņš atbīdīja vāku vēl vairāk, apsēdās, turot gatavībā ieroci, izbāza galvu no šķirsta. Kapenēs bija tumšs, taču raganis zināja, ka ārā jau pamazām top gaišs. Viņš uzšķīla uguni, aizdedzināja miniatūru eļļas lampiņu, pacēla to. Gaisma uz sienām meta ērmīgas ēnas.

Tukšs.

Viņš iztrausās no sarkofāga smeldzošiem locekļiem, stīvs, nosalis. Un tad pamanīja. Tur viņa gulēja uz mugu­ras. Blakus šķirstam, kaila, bez samaņas.

Viņa„šķita drīzāk neglīta. Kalsna, mazām, spicām krū­tīm, netīra. Dzeltenrudie mati sniedzās gandrīz līdz jostas­vietai. Nolicis lampiņu uz grīdas, viņš nometās viņai līdzās ceļos un noliecās pāri. Lūpas viņai bija bālas, uz vaigukaula liels zilums no ragana belziena. Geralts novilka cimdu, nolika malā zobenu un bez ceremonijām pavilka uz augšu labās acs plakstiņu. Zobi šķita normāli. Viņš pasniedzās pēc rokas, kas bija ierakusies matu kodaļā. Vēl nepaspējis sataustīt plaukstu, viņš pamanīja pavērtās acis. Par vēlu.

Viņa iecirta viņam nagus kaklā tik dziļi, ka asinis tai iešļācās sejā. Tad iegaudojās, tēmējot raganim acīs ar otru roku. Viņš uzkrita tai virsū, saķēra abu roku locīta­vas un dzelžainā tvērienā tās piespieda pie grīdas. Viņa nošņakstināja zobus nu jau pārāk īsus gandrīz viņam pie sejas. Raganis ar pieri iebelza viņai pa seju, sažņau­dza stiprāk. Zaudējusi senāko spēku, viņa spēja vairs

tikai locīties zem Geralta auguma, gaudot, spļaudīdama asinis viņa asinis -, kurām bija pieplūdusi pilna mute. Asinis tecēja strauji. Laika nebija. Raganis izgrūda lāstu un spēcīgi iekoda viņai kaklā tieši zem auss, saspieda zobus līdz brīdim, kad necilvēcīgā gaudošana pārauga smalkā izmisīgā kliedzienā un pēc tam apvainotas četrpadsmit­gadīgas meitenītes šņukstos.

Kad viņa vairs nekustējās, viņš to palaida vaļā, pieslē­jās ceļos, no piedurknes kabatas izrāva audekla gabalu, pie­spieda to pie kakla. Sataustīja līdzās esošo zobenu, pielika asmeni bez samaņas gulošajai meitenei pie kakla, pielie­cās pie viņas plaukstas. Nagi bija netīri, aplauzti, asiņaini, taču… normāli. Pavisam normāli.

Raganis ar grūtībām pieslējās kājās. Caur ieeju kapenēs jau vīdēja lipīgi mikla rītausmas pelēcība. Viņš devās uz kāpņu pusi, taču tad sagrīļojās, smagi apsēdās uz grīdas. Asinis caur piemirkušo drānu tecēja lejup pa roku, krājās piedurknē. Viņš atpogāja svārkus, saplēsa kreklu strēme­lēs, tina tās ap kaklu, zinādams, ka laika ir maz, ka tūdaļ zaudēs samaņu…

Paspēja. Un atslēdzās.

Vizimā aiz ezera gailis, skurinādams spalvas miklajā saltumā, aizsmakušā balsī iedziedājās trešo reizi.

VIII

Viņš ieraudzīja balsinātās sienas un griestu sijas un apjauta, ka atrodas istabiņā virs sardzes telpas. Pakusti­nāja galvu un, sāpēs saviebies, iekunkstējās. Kakls bija apsaitēts biezi, solīdi, prasmīgi.

- Guli, burvi, teica Velerads. Guli un nekusties.

- Mans… zobens…

-Jā, jā. Vissvarīgākais, protams, ir tavs ragana sudraba zobens. Tepat vien ir, neuztraucies. Gan zobens, gan lādīte. Un trīs tūkstoši orenu. Nē, nesaki neko. Te nu es esmu vecais muļķis, bet tu gudrais raganis. Foltests to nebeidz daudzināt jau trešo dienu.

- Trešo…

-Jā, trešo. Glīti viņa tev to kaklu sadīrāja, varēja redzēt visu, kas tev tur iekšā. Daudz asiņu zaudēji. Par laimi, aiz­steidzāmies uz pili tūdaļ pēc trešajiem gaiļiem. Tonakt Vizimā negulēja neviens. Nevarēja… Briesmonīgi jūs tur trokšņojāt. Neesi noguris no manas pļāpāšanas?

- Karaļ… meita?

- Karaļmeita kā karaļmeita. Izkāmējusi. Un tāda padumja. Raud bez apstājas. Un čurā gultā. Bet Foltests saka, ka tas viņai pāriešot. Nekļūs taču sliktāk, vai ne, Geralt?

Raganis aizvēra acis.

- Labi jau labi, tūdaļ iešu. Velerads piecēlās. Atpū­ties. Geralt? Pirms aizeju, pasaki: kāpēc gribēji viņu sakost? Ei?! Geralt?!

Raganis gulēja.