Pirmie cilvēki uz Mēness

PRIEKŠVĀRDS

1866. gads… Automobiļi un lidmašīnas, telefoni, radio un televīzija, atomreaktori un kibernētika, automātika un kosmiskā tehnika cilvēkiem tolaik nerādījās pat sapņos. Planētas karti izraibināja balti plankumi. Zemeslode šķita gandrīz neaptve­rami liela. Tāpat kā faraonu laikos, vergu darbs daudzās ze­mēs bija ikdienišķa parādība. Taču Rietumeiropā, īpaši Anglijā, jau varēja manīt ne mazumu jaunās, industriālās civilizācijas pa­zīmju. Idillisko lauku klusumu aizvien biežāk pāršķēla lokomotīvju svilpes. Birmingemas, Mančestras un Sefildas debesīs rūpnīcu skursteņi ievilka arvien treknākas dūmu švīkas. Kardifas un Ņūkāslas šahtās neapklusa ogļraču cirtņi. Dārdēja metāls, un čīkstēja celtņi. Ostās piestāja tāljūras kuģi — gan burinieki, gan arī tvaikoņi. Pilsētas apauga ar pelēcīgi drūmām strādnieku nomalēm…

Tomēr 1866. gadā, kad piedzima puisēns, ko vecāki nokris­tīja par Herbertu Džordžu un kas vēlāk ieguva pasaules slavu kā Herberts Velss, arī Anglija lielā mērā vēl bija vecā dzīves ritma, veco tikumu varā. Londona, kuras ielu kolorītu noteica majestātiski omnibusu un kebu kučieri, pastīvi džentlmeņi mel­nos cilindros un vienmuļi divstāvu nami, kas jūdžu jūdzēm virk­nējās cits aiz cita, — šī Londona mūsdienu cilvēkam būtu atgā­dinājusi drīzāk attālu provinci nekā impērijas metropoli un pa­saules mēroga lielpilsētu.

Taču tiklab Londona, kā ari citas lielākās Anglijas pilsētas ilgus gadus atradās ārpus mazā Herberta redzesloka. Viņa vecāki iepazinās kādā muižā, kur tēvs strādāja par jaunāko dārznieku, bet māte par apteksni. Tas bija stūrītis «vecās labās Anglijas», kur dzīve joprojām ritēja saskaņā ar iepriekšējā gadsimta liku­miem. Pēc kāzām jaunais pāris par saviem nelielajiem ietaupī­jumiem iegādājās krāmu bodi Bromlijā, Kentas grāfistē. Tur stipri trūcīgos apstākļos arī piedzima nākamais rakstnieks.

Puišelis auga tipiskā angļu sīkpilsoņu ģimenē, kas sevi pie­skaitīja pie tā dēvētās vidusšķiras un lepojās ar to, ka cēlusies nevis no amatniekiem vai zemniekiem, bet gan no krodziniekiem, diližansu kučieriem vai dārzniekiem, kuri kalpojuši senu, aris­tokrātisku dzimtu saimniecībās.

Astoņu gadu vecumā Herbertam Velsam, kā viņš pats vēlāk atzina, laimējās. Salauzis kāju, viņš bija spiests ilgu laiku pava­dīt gultā un, garlaicības mākts, sāka lasīt grāmatas. Šajos mēne­šos viņam atklājās gluži jauna pasaule, kurā bez britu karaļ- nama, lordiem, dieva un bībeles svētajiem eksistēja arī citas ze­mes un tautas, ko savos darbos tik spilgti bija attēlojuši Feni- mors Kupers, Tomass Mains Rīds, Roberts Lūiss Stīvensons un Zils Vems …

Trīspadsmit gadu vecumā Herberts Velss pabeidza «Mistera Morlija komercakadēmiju», kurā līdztekus bībeles stāstiem iemā­cījās rakstīt un rēķināt. Patiesības labad gan jāteic, ka šai «aka­dēmijā» mācīja arī vēsturi un ģeogrāfiju. Taču pirmais no minē­tajiem priekšmetiem skaitījās apgūts, kad skolēni bija iekaluši no galvas Anglijas valdnieku ģenealoģiju, bet otrs — tad, kad bija iegaumēti Anglijas upju, ezeru, kalnu un pilsētu nosaukumi.

Ar tādu zinātnisko bagāžu «akadēmijas» absolventus uzskatīja par pietiekami sagatavotiem komerciālas karjeras uzsākšanai. Praktiski tas nozīmēja iespēju tikt jaunākā pārdevēja amatā. Atkarībā no veiksmes vai, pareizāk — izveicības tam varētu sekot arī vecākā pārdevēja un nodaļas vadītāja, bet ļoti tālā perspektīvā — pat firmas pārvaldnieka amats.

Augstāk par jaunāko pārdevēju universālveikala audumu no­daļā Herberts Velss pa šīs karjeras kāpnēm neuzkāpa. Iespē­jams, ka viņam trūka nepieciešamās izveicības, lai gaņ ticamāks šķiet cits izskaidrojums, proti, — jauneklim trūka daudzmaz dzi­ļākas intereses paT tirdzniecību jeb, kā tagad mēdz sacīt, par biznesa taisīšanu. Šo izskaidrojumu zināmā mērā apstiprina arī tas, ka pēc darba viņš nekad neuzturējās kolēģu sabiedrībā un katru brīvo brītiņu veltīja pašizglītībai. Piecos gados pusaudzis patstāvīgi iemācījās latīņu valodu un lasīja, ko vien izdevās sadabūt, par dabas zinībām un sabiedriskajām zinātnēm.

Nosvinējis savu astoņpadsmito dzimšanas dienu, jaunais Velss skaidri saprata, ka fragmentāras, nesistemātiskas zināša­nas neko daudz nav vērtas. Viņš uz visiem laikiem atvadījās no komersanta karjeras, 110 provinces sīkpilsoniskās atmosfēras un devās uz galvaspilsētu, lai turpinātu izglītību.

Zinātkārajam jauneklim laimējās. Viņš sāka studēt un pat izpelnījās stipendiju, kas deva iespēju pusdienot gandrīz katru dienu. Taču daudz lielāka nozīme bija tam, ka viņš kļuva par Tomasa Hakslija skolnieku, ka šī lieliskā zinātnieka laboratorijā viņam bija pašam savs darba galds, savs mikroskops un netrūka materiālu pētījumiem.' Mācību .iestāde, kurā vēl mita Darvina gars un vecākie studenti labi atcerējās, kā dižais zinātnieks mē­dza klusi ienākt auditorijā, lai noklausītos sava drauga Hakslija priekšlasījumus, bija īsts sava laika zinātnes templis, un centīgais students no Bromlijas te kāri uzsūca sevī jaunākās atziņas, it īpaši — bioloģijā.

Lai gan Velsam nekad un jo sevišķi studiju gados nebija īsti ciešu sakaru ar strādnieku kustību, šķiru cīņas atbalsis tomēr nevarēja neaizsniegt topošā zinātnieka kluso mansarda istabiņu. Bet šķiru cīņas uzbangojums Anglijā tolaik bija varens! 1884. gadā tur nodibinājās sociālistiska partija un sāka iznākt šīs par­tijas avīze. Trafalgaras laukumā uz mītiņiem pulcējās līdz pat simt tūkstoš cilvēkiem. Džona Berna vadītās strādnieku de­monstrācijas pacēla Londonas ielās sarkanos karogus …

Ieguvis bakalaura grādu, Hakslija cildinošu atsauksmi par pētījumu salīdzinošajā anatomijā un piedevām tuberkulozi, Velss beidza studenta gaitas. Nedz naudas, nedz ietekmīgu aizgādņu viņam nebija. Un buržuāziskā sabiedrība izturējās augstākajā mērā vienaldzīgi pret jauno zinātnieku, kas interesējās par tīri teorētiskām, no ikdienas prakses tālu stāvošām problēmām.

Nākamie astoņi gadi Herbertam Velsam bija sevišķi grūti. Šajā laikā viņš neatlaidīgi meklē savu vietu dzīvē, māca skol­niekiem bioloģiju, lasa augstskolu neklātniekiem lekcijas, izmē­ģina roku žurnālistikā un rakstniecībā. Lai gan neveiksmes seko cita citai (Velsa sacerējumus publicē reti, un tie neizpelnās diez kādu ievērību), jaunais autors turpina cītīgi strādāt. Pamazām viņš atrod savu oriģinālo tematiku un rakstības manieri, kurā fantastiskie un piedzīvojumu elementi sakausēti ar skarbu kri­tisku reālismu, ar smalku ironiju un dzeļošu satīru, kas lielā mērā balstās uz Svifta tradīcijām.

1895. gadā Anglijas grāmatu tirgū parādījās mazpazīstama autora H. Dž. Velsa romāns «Laika mašīna». Šis darbs padarīja Velsu slavenu un atbrīvoja viņu no materiālām rūpēm. Taču «Laika mašīna» bija ne tikai rakstnieka personiskā uzvara. Tā ievadīja jaunu laikmetu zinātniskajā fantastikā. Laikmetu, kad aizvien lielāku nozīmi un popularitāti ieguva šī žanra sociāli filozofiskais novirziens, kura spilgtākie pārstāvji mūsu dienās ir Rejs Bredberijs, Aizeks Azimovs un pirms dažiem gadiem miru­šais Ivans Jefremovs.

Kā ikviena savdabīga parādība literatūrā, Herberta Velsa stāsti un romāni izraisīja kritikā spēcīgu atbalsi. Turklāt dala kritiķu uztvēra tos kā visai pesimistiskus nākotnes paredzēju­mus. Šodien, atskatoties uz Velsa mūžu, viņa literāro un politisko darbību, ar pilnām tiesībām var teikt, ka tāds uzskats ir bijis aplams. Ceļojumi tālā nākotnē, tāpat kā citi fantastiski pieņē­mumi, Velsam nebija nekas cits kā vien līdzeklis, lai spilgtāk atsegtu sava laika sociālās un ētiskās problēmas, lai parādītu, cik absurda un antihumāna ir kapitālistiskā sabiedrība.

«Mēs dzīvojam tik grūtā, tik melnā un tik bīstamā laikā,» rakstī­ja Velss, «ka mākslinieks, kas nevēlas iet tam līdzi kā politiķis… man šķiet nejūtīgs, nesaprātīgs, un es nevaru atzīt viņu par talantī­gu …» Un vēl — krietni vēlāk, jau iemantojis pasaules slavu — Herberts Velss šādi formulēja savu attieksmi pret literāro darbu: «… tiesības saukties par īstu rakstnieku ir tikai tam, kas var kaut ko iemācīt laikabiedriem, kas dziļāk ielūkojas dzīvē un redz tālāk uz priekšu. Mani allaž vilinājusi iespēja savas idejas iemie­sot tēlos… Ja spēju izplatīt domas un jūtas tēlu formā, būtu bijis nepiedodami to nedarīt. Vēl vairāk, es uzskatu, ka tādējādi savu dotību ietvaros kļūstu stiprāks reizē kā politiķis un kā mākslinieks. Ir taču zināms, ka vissekmīgāk darbojas tie politiķi, kas izmanto visspēcīgākos ietekmēšanas līdzekļus, un māksla, kā zināms, ir, ja ne pats spēcīgākais, tad katrā ziņā ļoti spēcīgs cilvēku ietekmēšanas līdzeklis. Tāpēc īsteni liels var būt tikai tas mākslinieks, kurš prot ar dzīviem tēliem propagandēt derīgas idejas, tādas, kas veicina viņa laikabiedru pozitīvo attīstību, — vārdu sakot, mākslinieks, kurš piedalās cilvēces kopīgajā kustībā pretī labajam, gaišajam, cildenajam.»

Šiem principiem Velss palika uzticīgs visu mūžu. Gan kā publi­cists un sabiedrisks darbinieks, gan arī kā stāstu un romānu autors.

* * *

Šinī grāmatā iekļauti divi romāni, kas uzrakstīti samērā ag­rīnā Velsa daiļrades posmā. Tie ir «Pirmie cilvēki uz Mēness» (1901. gadā) un «Dievu ēdiens» (1904. gadā).

Šodien, kad uz Mēness jau pabijušas automātiskās stacijas, kad televizoru ekrānos esam vērojuši «lunohodu» pārraidītos at­tēlus, kad uz Zemi jau atvesti Mēness iežu paraugi un vairāki amerikāņu kosmonauti gan kājām, gan braukšus apceļojuši (tiesa, pagaidām vēl ļoti nelielu) daļiņu Mēness virsmas, lasītājiem var rasties jautājums, vai Velsa priekšstati par Zemes tuvāko kai­miņu izplatījumā nav pārāk naivi, pārāk neatbilstoši īstenībai. Tā kā uz šo jautājumu daļēji ir jau atbildēts, aprobežosimies tikai ar dažām piezīmēm.

Pretēji Žilam Vernam Velss nekad nav mēģinājis prognozēt zinātnes un tehnikas attīstību. Apzinādamies to, viņš rakstīja: «Starp lielā francūža izteiktajiem zinātnisko atklājumu un izgud­rojumu paredzējumiem un manām fantāzijām nav nekādas lite­rāras līdzības. Viņš (t. i., Zils Verns. — Red.) savos darbos gan­drīz vienmēr attēloja reālas tehnisku pilnveidojumu un atklājumu iespējas un izteica virkni apbrīnojamu prognožu… Daudzas no tām vēlāk tiešām piepildījās. Manos stāstos turpretim iespējai īstenot zinātniskas hipotēzes nav kaut cik būtiskas nozīmes; tie ir gluži cita veida iztēles eksperimenti…»

Patiesi, var nešaubīties, ka Herberts Velss visā nopietnībā ne­kad nav uzskatījis Mēnesi par tādu, kāds tas aprakstīts viņa ro­mānā. Un Keivora izgudrotais gravitācijas ekrāns, tāpat kā abu romāna varoņu piedzīvojumi uz Mēness, Velsam nebūt nav lite­rārs pašmērķis. Tas ir tikai palīglīdzeklis, kas ļauj sakausēt reālistiskus un fantastiskus elementus un tādējādi radīt sevišķi spilgtu satīru. Šīs satīras asums izpaužas tanī apstāklī, ka, no vienas puses, sociālās atšķirības uz Mēness tiek sakāpinātas līdz bioloģiskām atšķirībām, bet, no otras puses, gluži reālam un reizē tipiskam XIX gadsimta zinātniekam Keivoram tiek pret­statīts tikpat reāls un tipisks avantūrists Bedfords, kas nospļau­jas par zinātnes atklājumiem, par unikālu iespēju pētīt Mēness dzīles un rūpējas tikai par to, lai ar nozagtajiem zelta stieņiem sveiks un vesels atgrieztos mājās. Arī Keivora sarunas ar Mē­ness iemītniekiem ir vienīgi iegansts salīdzināt uz Zemes valdošo nejēdzīgo kārtību ar it kā saprātīgi iekārtotu pasauli, kas gan ir tikai parodija par buržuāzijas loloto sabiedrības ideālu.

* * *

… Rakstnieks trīs reizes ir apmeklējis Krieviju. Viņš to redzējis carisma valgos sasaistītu, redzējis 1920. gadā — izpostītu un sagrautu, bada un aukstuma sastindzinātu. Toreiz, pēc saru­nas ar Ļeņinu Kremlī, dižais fantasts rakstīja: «Iztēloties Krie­vijas elektrifikāciju var tikai ar ļoti bagātas fantāzijas palīdzību. Es personiski nekā tamlīdzīga iedomāties nevaru.» Kad Velss pēc četrpadsmit gadiem atkal ieradās Padomju Savienībā, kon­trasts ar iepriekšējos apciemojumos redzēto viņu sajūsmināja. Būdams patiess mūsu zemes draugs, nelokāms fašisma, imperiā­lisma un imperiālistisko karu pretinieks, lielais rakstnieks gadu no gada aizvien ciešāk saistīja savas cerības ar grandiozo sociālo eksperimentu, kas norisa Padomju zemē. Tiesa, Velsa uzskati tā arī nepaguva izkristalizēties līdz marksistiskai konsekvencei un skaidrībai, tomēr mūža galā viņš nešaubīgi paziņoja: «Nākamajās vēlēšanās es balsošu par komunistisko partiju!»

Herberts Velss ir atstājis bagātu literāro mantojumu, kas dziļi ietekmējis un, jādomā, ietekmēs vēl ne vienu vien lasītāju paaudzi. Un tas šķiet gluži dabiski, jo Velss ir ne vien domā­tājs, kam dziļi rūp cilvēces likteņi, bet arī brīnišķīgs stāstītājs — spraiga sižeta meistars, kura stāstos un romānos sastopam gan traģiskus konfliktus, gan humoristiskas situācijas, gan reljefi vei­dotus raksturus, gan neaizmirstamas monumentālas ainavas.

Pēckara gados latviešu valodā jau izdoti Velsa romāni «Laika mašīna», «Neredzamais cilvēks», «Doktora Moro sala», «Pasauļu karš» un «Kad gulošais mostas». Tagad tiem piebiedrojas «Pirmie cilvēki uz Mēness» un «Dievu ēdiens». Gribas cerēt, ka šī grāmata vēl vairāk pastiprinās mūsu lasītāju interesi par izcilā angļu fantasta spilgtajiem, aizraujošajiem sacerējumiem.

A. LĪDUMS