Pirmie cilvēki uz Mēness

6. NODAĻA Nolaišanās uz Mēness

Atceros, kādu dienu Keivors piepeši atvēra uzreiz sešus aizvarus un mani tā apžilbināja, ka es viņam skaļi uzbļāvu. Visu šo stikla sienas daļu aizpildīja Mēness — varens, baltā gaismā zaigojošs sirpis ar tumsas izrobītu asmeni, kas šķita kā atplūstošā tum­sas bēguma iznirstošais krasts, kur saules spozmē slējās kalnu smailes un galotnes. Es pieņemu, ka la­

sītājs ir redzējis Mēness virsmas zīmējumus vai fo­togrāfijas, tāpēc būtu lieki tuvāk aprakstīt šo ainavu, šīs plašās lokveida kalnu grēdas, lielākas nekā jeb­kuri Zemes kalni, to saulē mirdzošās virsotnes, asās un dziļās ēnas, pelēkos, gravām izvagotos līdzenu­mus, kraujas, paugurus un krāterus — visu mežo­nīgo Mēness virsmas reljefu, kas vīdēja zem mums spoži apgaismots vai tinās tumsas noslēpumainajā melnumā. Mēs lidojām pāri šai pasaulei tikai kādas simt jūdzes virs tās kraujām un smailēm. Un mēs redzējām to, ko neviena acs uz Zemes nekad nere­dzēs. Dienas spilgtajā gaismā klinšu, gravu un krā­teru asās kontūras pamazām kļuva pelēcīgas un ne­skaidras sabiezējošās dūmakas dēļ, saules apspīdēto virsmu baltais segums saira gabalu gabalos, tie sa­ruka arvien mazāki, līdz nozuda pavisam, un šur tur parādījās un auga plašumā dīvaini brūnas un olīv- zaļas nokrāsas laukumi.

Taču mēs nevarējām ilgi skatīties, jo nu bija pie­nācis mūsu ceļojuma pats bīstamākais posms. Mums, lidojot apkārt Mēnesim, vajadzēja nolaisties arvien tuvāk tam, samazināt ātrumu un nogaidīt īsto brīdi, kad beidzot varēsim nosēsties uz tā virsmas.

Keivoram tas bija intensīvas darbošanās laiks, es šīs stundas pavadīju bažu pilnā bezdarbībā. Man ne­pārtraukti likās, ka es maisos viņam pa kājām. Viņš lēkāja šurpu turpu pa lodi tādā ātrumā, kāds uz Ze­mes nebūtu iespējams. Šo pēdējo stundu laikā viņš nemitīgi atvēra un aizdarīja keivorīta aizvarus, kaut ko rēķināja, ik pa brīdim kvēlspuldzes gaismā ska­tījās hronometrā. Ilgu laiku visi mūsu logi bija aiz­vērti, un mēs klusu karājāmies tumsā, traukdamies cauri Visuma telpai.

Tad Keivors sataustīja aizvaru slēdžus, un piepeši atdarījās četri logi. Es sagrīļojos un aizklāju acis — mani apšļāca, apsvilināja un apžilbināja nepierastais saules spožums zem kājām. Tad aizvari atkal aizcir­tās, un tumsā, kas spiedās acīs, man noreiba galva. Pēc tam es atkal peldēju milzīgā, melnā klusumā.

Beidzot Keivors ieslēdza elektrisko gaismu un ierosināja sasiet visu mūsu bagāžu kopā un ietīt se­gās, lai pasargātu to no satricinājuma nosēšanās brīdī. Mēs to izdarījām pie aizvērtiem logiem, jo tad mūsu lietas pašas no sevis novietojās lodes centrā. Tā arī bija dīvaina darbošanās: mēs, divi vīri, brīvi peldējām pa sfērisko telpu, saiņodami mantas un pievilkdami virves. Iedomājieties to, ja varat! Ne­bija ne augšas, ne apakšas, un katrai enerģiskākai kustībai bija negaidītas sekas. Te Keivora ķermenis ar visu sparu piespieda mani pie stikla, te es bezspē­cīgi ķepurojos tukšumā. Te elektriskā spuldze bija virs galvas, te atkal zem kājām. Te Keivora kājas rēgojās man acu priekšā, te mēs atradāmies šķērsām viens pār otru. Bet beidzot visas mantas bija droši sasietas kopā lielā, mīkstā sainī, izņemot divas segas ar galvas caurumiem vidū, kurās mēs domājām ietī­ties paši.

Tad Keivors uz īsu mirkli atvēra vienu logu Mē­ness pusē, un mēs redzējām, ka krītam lejup virs milzīga centrālā krātera, kuram apkārt krustveidā grupējās daudzi mazāki krāteri. Pēc tam Keivors at­kal atsedza mūsu mazo lodi svilinošajai, žilbinošajai saulei. Man šķiet, viņš izmantoja tās pievilkšanas spēku kā bremzi.

— Ietinieties segā! — viņš pēkšņi uzsauca, strauji atvirzīdamies no manis.

Pirmajā momentā es nekā nesapratu, tad paķēru segu, kas atradās man zem kājām, uzmetu to sev virsū un pārvilku pāri galvai. Keivors aši aiztaisīja aizvarus, vienu atkal atdarīja un tūlīt pat aizvēra, tad piepeši sāka raut vaļā tos visus līdz galam. Es sajutu triecienu, un tad mēs vēlāmies apkārt un

apkārt, te atsizdamies pret stiklu, te pret mūsu lielo bagāžas saini un ķerdamies viens pie otra, bet ār­pusē šķīda kaut kas balts, it kā mēs veltos lejup pa sniegotu nogāzi. ..

Riņķī, apkārt, bunkš, bankš, riņķī, apkārt…

Tad — dobjš būkšķis, un es atrados pa pusei ap­rakts zem mūsu mantu saiņa. Kādu brīdi valdīja klu­sums. Tad es dzirdēju Keivoru tusnījam un krekšķam un kādu aizvaru noknikstam savā ligzdā. Es ar pūlēm pagrūdu nost segās ievīstīto bagāžu un izlīdu no saiņa apakšas. Mūsu atvērtajos logos spiedās ar zvaigznēm piekaisīta melna tumsa.

Mēs bijām nokrituši lielajā krāterī un palikuši dzīvi, un tagad gulējām tumsā tā sienas ēnā. Daudz­maz atguvušies, mēs aptaustījām nobrāzumus uz sa­viem locekļiem. Laikam gan neviens no mums ne­bija gaidījis, ka nosēšanās būs tik nelādzīga. Es ar mokām pierausos kājās.

— Un tagad, — es teicu, — palūkosimies uz Mē­ness peizāžu! Bet… Ir drausmīgi tumšs, Keivor!

Stikls bija nosvīdis, un runādams es slaucīju to ar segas stūri.

— Mēs esam te ieradušies apmēram pusstundu pirms saullēkta, — Keivors sacīja. — Mums jāgaida.

Nebija iespējams it neko saskatīt. Tikpat labi mēs būtu varējuši atrasties tērauda lodē. Berzējot ar segu, es tikai noķēpāju stiklu, un, tiklīdz es stiklu noslaucīju, to atkal padarīja necaurredzamu nupat kondensējies mitrums, kam piejaucās arvien vairāk segas pūku. Protams, man nevajadzēja lietot segu. Pūlēdamies notīrīt stiklu, es paslīdēju uz mitrās vir­smas un sasitu stilbu pret skābekļa cilindru, kas bija izspiedies no saiņa.

Tas bija nejēdzīgi, tas bija absurds. Mēs tikko bi­jām atbraukuši uz Mēness un atradāmies nezin kādu brīnumu vidū, bet varējām redzēt vienīgi pelēko, no­rasojušo savas stikla bumbas sienu.

— Sasodīts! — es iesaucos. — Ja šitā, tad mēs tikpat labi būtu varējuši palikt mājās. — Un, trīcē­dams un vīstīdamies ciešāk segā, es apsēdos uz mantu saiņa.

Pēkšņi mitrums pārvērtās vizuļojošās leduspuķēs.

— Vai jūs varat aizsniegt elektriskā sildītāja slē­dzi? — Keivors jautāja. — Jā, tā melnā poga. Citādi mēs nosalsim.

Es neliku to divreiz teikt.

— Un ko mēs tagad darīsim? — es vaicāju.

— Gaidīsim, — Keivors atbildēja.

— Gaidīsim?

— Protams. Mums jāgaida, kamēr gaiss šeit iekšā sasils un stikls kļūs tīrs. Līdz tam mēs neko nevaram iesākt. Šeit vēl ir nakts. Mums jāgaida, kamēr uzau- sīs diena. Starp citu, vai jums negribas ēst?

Es viņam tūlīt neatbildēju, tikai sēdēju un bozos. Tad negribīgi novērsos no noķēpātā stikla un ielūko­jos Keivoram sejā.

— Jā, — es sacīju, — man gribas ēst. Es jūtos briesmīgi vīlies. Es biju gaidījis . .. pats nezinu, ko, taču ne šādu situāciju.

Filozofiski samierinājies ar stāvokli, es ietinos cie­šāk segā, atkal apsēdos uz saiņa un sāku savu pirmo maltīti uz Mēness. Bet, cik atceros, pabeigt es to ne­paguvu. Drīz vien stikls sāka atkust — uz tā parā­dījās mazi, no ledus brīvi ielāpiņi, kas ātri paplaši­nājās un saplūda kopā lielākos laukumos, līdz ne­caurredzamais plīvurs, kas paslēpa Mēness pasauli mūsu skatieniem, pilnīgi nozuda.

Mēs kāri vērāmies laukā uz Mēness peizāžu.