Pirmie cilvēki uz Mēness

25. NODAĻA Lielais Lunārs

Priekšpēdējais ziņojums stāsta — vietumis pat ļoti sīki — par Keivora tikšanos ar Lielo Lunāru, kas ir Mēness valdnieks un pavēlnieks. Šķiet, ka Keivors gandrīz to visu ir noraidījis bez pārtraukuma un tikai pašu beigu daļu bijis spiests atstāt uz citu reizi. Šis turpinājums pienāca pēc nedēļas. Pirmais ziņojums sākas tā:

Mēness iekšienē padara priekšmetus viņiem saska­tāmus.

Varavīksnene Lielajam Lunāram bija kaut kas pa­visam jauns. Kādu brīdi viņš uzjautrinājās, spīdinā- dams savus starus man sejā un vērodams, kā savel­kas mani redzokļi. Rezultātā es uz laiciņu tiku pilnīgi apžilbināts …

Taču, par spīti šai neērtībai, es mazpamazām sāku justies drošāks, jo šī lietišķā saruna, kas sastāvējā no jautājumiem un atbildēm, mani nomierināja. Es varēju aiztaisīt acis, pārdomāt savu atbildi un gan­drīz aizmirsu, ka Lielajam Lunāram nav sejas…»

«Kad es atkal biju atgriezies savā iepriekšējā vietā, Lielais Lunārs jautāja, kā mēs paglābjoties no karstuma un vētrām, un es viņam pastāstīju par māju celtniecību un iekārtojumu. Šeit mums iznāca ne­saprašanās un pārpratumi, jāatzīstas, galvenokārt manas neprecīzās izteiksmes dēļ. Es ilgu laiku neva­rēju Lielajam Lunāram ieskaidrot, kas ir māja. Vi­ņam un viņa padomniekiem tā, bez šaubām, šķita vislielākā dīvainība pasaulē, ka cilvēki nopūlas ar māju būvēšanu, kad var taču dzīvot alās, un vēl lielāku neizpratni viņos izraisīja mans mēģinājums paskaidrot, ka senāk gan cilvēki mitinājās alās un ka tagad viņi pazemē ierīko savus dzelzceļus un dau­dzas labierīcību sistēmas. Laikam es, vēlēdamies atainot selenītiem Zemes dzīvi iespējami pilnīgāk, pārāk aizrāvos. Tāpat nesekmīgs bija mans mēģinā­jums pastāstīt par raktuvēm. Tā arī neticis skaidrībā par šo tematu, Lielais Lunārs jautāja, kā mēs izman­tojot savas planētas iekšieni.

Visā lielajā zālē līdz pat attālākajiem kaktiem at­skanēja pīkstoņa un čivināšana, kad man beidzot izdevās ieskaidrot, ka mēs, cilvēki, absolūti nekā nezinām par tās pasaules dzīlēm, uz kuras dzīvojušas un attīstījušās neskaitāmas mūsu senču paaudzes.

Man trīs reizes bija jāatkārto, ka no četri tūkstoši jūdzēm, kas šķir Zemes virspusi no' tās centra, cil­vēki ir kaut cik izpētījuši tikai apmēram jūdzi, bet par dziļākiem slāņiem nezina nekā. Dabiski, ka Lie­lajam Lunāram varēja rasties jautājums, kāpēc es esmu ieradies uz Mēness, ja pat savu planētu mēs vēl tikpat kā nepazīstam, taču tobrīd viņš man nelika uz to atbildēt, jo viņu vairāk interesēja mūsu virs­zemes dzīve, kas apgrieza ar kājām gaisā visus viņa priekšstatus.»

«Lielais Lunārs pievērsās meteoroloģijai. Viņš iztaujāja mani par laika apstākļiem, un es mēģināju aprakstīt nemitīgi mainīgās debesis, sniegu un sarmu, un viesuļvētras.

— Bet, kad iestājas nakts, — viņš jautāja, — vai tad nav auksts?

Es atbildēju, ka naktī ir aukstāks nekā dienā.

— Vai jūsu atmosfēra nesasalst?

Es teicu, ka ne, ka sals pie mums nekad nav tik stiprs, jo mūsu naktis ir īsas.

— Un gaiss nekļūst pat šķidrs?

Es jau dzīros teikt «nē», bet tad man ienāca prātā, ka vismaz kāda daļa mūsu atmosfēras — ūdens tvaiki — dažreiz kondensējas šķidrumā un izveido rasu, dažreiz sasalst un veido sarmu, tātad notiek pilnīgi analogs process Mēness ārējās atmosfēras sasalšanai naktī. Kad biju to pastāstījis, Lielais Lu­nārs sāka runāt par miegu. Nepieciešamība gulēt, ko regulāri katru diennakti izjūt visas Zemes būtnes, arī ir mūsu planētas iemītnieku iedzimta īpatnība. Selenīti atpūšas tikai paretam un pēc sevišķi lielas piepūles. Tad es mēģināju Lielajam Lunāram attēlot vasaras nakts maigo burvību un pēc tam pastāstīju par dzīvniekiem, kas medī naktī un guļ dienā. Es sāku stāstīt par lauvām un tīģeriem, un mēs atkal nonācām strupceļā, jo, izņemot ūdeņos mītošos sav­vaļas radījumus, uz Mēness ir tikai rāmi, absolūti piejaucēti mājdzīvnieki, un tā tas esot kopš neatmi­namiem laikiem. Viņiem ir dažādi jūras briesmoņi, bet nav plēsīgu zvēru, un domu, ka kaut kur brīvē naktī klaiņo apkārt spēcīgi un bīstami radījumi, vi­ņiem bija ļoti grūti aptvert…»

(Šeit ziņojumā seko apmēram divdesmit vai vairāk vārdu, kas nav atšifrējami.)

«Lielais Lunārs pievērsās galminiekiem, acīmre­dzot izteikdams izbrīnu par dīvaini nesaprātīgajiem un aprobežotajiem radījumiem, kas dzīvo tikai pla­nētas virspusē, vēju un viļņu ārdēti, pakļauti visā­dām nejaušībām, un nespēj pat iznīdēt zvērus, kuri apdraud viņu cilti, tomēr uzdrošinās iebrukt citā pla­nētā. Es pa to laiku sēdēju un domāju, un pēc tam, uzklausījis Lielā Lunāra nākamo jautājumu, pastās­tīju viņam par dažādām cilvēku kategorijām.

Viņš ņēmās mani izprašņāt.

— Un visiem darbiem jums ir tikai viena veida cilvēki? Bet kas tad domā? Kas valda?

Es vispārējos vilcienos pastāstīju par demokrā­tisko pārvaldes metodi.

Kad es biju beidzis, Lielais Lunārs pieprasīja savai galvai atvēsinošo dušu un pēc tam lūdza mani atkār­tot tikko teikto, jo kaut ko nebija sapratis.

— Vai tad cilvēki nedara dažādus darbus? — jau­tāja Fi-u. Es paskaidroju, ka mums ir gan domātāji, gan ierēdņi, gan mednieki un mehāniķi, gan māk­slinieki un strādnieki.

— Bet viņi visi piedalās pārvaldīšanā, — es sacīju.

— Un viņi nav dažāda veida, lai būtu piemēroti saviem specifiskajiem pienākumiem?

— Redzamu atšķirību nav, — es atbildēju, — vie­nīgi dažāds apģērbs. Un varbūt prāta ziņā neliela at­šķirība, — es domīgi piebildu.

— Viņu smadzenēm ir jābūt ļoti atšķirīgām, — Lielais Lunārs sacīja, — citādi taču viņi visi gribētu darīt vienādu darbu.

Lai tuvinātos viņa izpratnei, es atzinu, ka šis pie­ņēmums ir pareizs.

— Visas atšķirības ir paslēptas smadzenēs, — es sacīju. — Ja varētu redzēt cilvēku prātus un dvēse­les, varbūt viņi izskatītos tikpat dažādi un daudzvei­dīgi kā selenīti. Tad izrādītos, ka ir lieli cilvēki un mazi cilvēki, cilvēki ar garām rokām un ciešu tvē­rienu un cilvēki, kas spēj ātri tikt uz priekšu, skaļi cilvēki ar taurētāju prātu un cilvēki, kas spēj atmi­nēties bez domāšanas…» (Seko trīs neskaidri vārdi.)

«Lielais Lunārs pārtrauca mani un atgriezās pie mana iepriekšējā apgalvojuma.

— Bet jūs teicāt, ka visi cilvēki piedalās pārval­dīšanā? — viņš pārprasīja.

— Zināmā mērā, — es sacīju un tā laikam pada­rīju šo jautājumu vēl neskaidrāku.

Viņš dzīrās uzzināt kaut ko konkrētāk.

— Vai tas nozīmē, — viņš jautāja, — ka uz Zemes nav Lielā Valdnieka?

Es atminējos dažus slavenus vīrus, bet galu galā atbildēju, ka tāda nav. Un paskaidroju, ka tie pat­valdnieki un imperatori, kādi mums bijuši uz Zemes, parasti beigās ir kļuvuši par žūpām, izvirtuļiem vai varmākām un ka liela, visai ietekmīga cilvēces daļa — anglosakši, pie kuriem piederu arī es, nevēlas no jauna ieviest pie sevis tādu kārtību. Tas Lielo Lunāru pārsteidza vēl vairāk.

— Bet kā jūs uzglabājat to gudrību, kas jums ir? — viņš jautāja.

Es paskaidroju, ka mēs palīdzam savām ierobežo­tajām .. . (šeit viens vārds ir izlaists, acīmredzot «smadzenēm») ar grāmatām, izmantojam bibliotēkas.

Es pastāstīju viņam, kā ar atsevišķu cilvēku kopī­giem pūliņiem tiek attīstīta mūsu zinātne, un, to no­klausījies, Lielais Lunārs piezīmēja, ka, par spīti savai sociālajai mežonībai, mēs acīmredzot esot sa­snieguši daudz, jo citādi nebūtu spējīgi atlidot uz Mēnesi, tomēr kontrasts esot ļoti liels: uzņemdami zināšanas sevī, selenīti attīstījušies un pilnveidoju­šies, bet cilvēki uzkrājuši zināšanai sev apkārt un palikuši kustoņi. Viņš to pateica …» (Tālāk neliels gabals pieraksta ir neskaidrs.)

«Tad Lielais Lunārs lika man pastāstīt, kā mēs pār­vietojamies pa šo savu Zemi, un es aprakstīju mūsu vilcienus un kuģus. Labu brīdi viņš nevarēja sa­prast, ka mēs esam sākuši izmantot tvaiku tikai pirms simt gadiem, un, kad beidzot saprata, šis fakts viņu ļoti izbrīnīja. (Interesanti, ka selenīti laiku skaita gados, tāpat kā mēs uz Zemes, taču no viņu skaitī­šanas sistēmas es neko nesaprotu. Bet tas nav sva­rīgi, jo Fi-u ir apguvis mūsu sistēmu.) Pēc tam es pastāstīju, ka cilvēce dzīvo pilsētās tikai deviņus vai desmit tūkstošus gadu un ka mēs vēl joprojām neesam apvienojušies vienā brālīgā saimē, bet pa­stāv daudzas un dažādas pārvaldīšanas formas. Tas Lielo Lunāru ļoti pārsteidza. Sākumā viņš to neva­rēja saprast un domāja, ka runa ir par administratīvo iedalījumu.

— Mūsu valstis un impērijas ir vēl tikai primitīvi meti nākotnes sabiedrības iekārtai, — es teicu un pastāstīju viņam .. .» (Tālāk pierakstā trīsdesmit vai četrdesmit vārdi ir pilnīgi nesalasāmi.)

«Lielais Lunārs nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc cilvēki cenšas saglabāt dažādas valodas un tā sagādā paši sev neērtības.

— Viņi grib saprasties cits ar citu un tomēr ne­grib saprasties, — viņš sacīja un tad ilgu laiku mani sīki izprašņāja par kariem.

Sākumā viņš pilnīgi apjuka un nespēja man no­ticēt.

— Jūs gribat sacīt, — viņš neizpratnē pārjau­tāja, — ka jūs skraidāt šurpu turpu pa šo savu pa­sauli, kuras dzīļu bagātības vēl tikpat kā neesat aiztikuši, un nogalināt cits citu kā kaujamus lopus?

Es teicu, ka viņš ir sapratis pilnīgi pareizi.

Viņš lūdza mani pastāstīt tuvāk, lai spētu iztēlo­ties, kā tas notiek.

— Bet vai tad necieš jūsu kuģi un jūsu nabaga mazās pilsētas? — viņš jautāja, un es redzēju, ka kara postījumi un materiālo vērtību iznīcināšana atstāj uz viņu gandrīz tikpat satriecošu iespaidu kā nogalināšana.

— Stāstiet, stāstiet! — Lielais Lunārs skubināja. — Parādiet man visu dzīvās ainās. Citādi es nespēju to aptvert.

Un tā es, kaut arī diezgan negribīgi, labu brīdi stāstīju viņam par Zemes kariem. Es stāstīju par pir­majām kara pavēlēm un ceremonijām, par brīdinā­jumiem un ultimātiem, par karaspēka mobilizēšanu un pārvietošanos. Es devu viņam priekšstatu par ma­nevriem, pozīcijām un kaujām. Es stāstīju par aplen- kumiem un triecienuzbrukumiem, par badu un cie­šanām ierakumos, par sargkareivjiem, kas salst postenī. Es stāstīju par sakāvēm un slēpņiem, par atkāpšanos un izmisīgu, bezcerīgu pēdējo pretoša­nos, par bēgošo kareivju nežēlīgo vajāšanu un kri­tušajiem kaujas laukā. Es stāstīju arī par pagātni — par iebrukumiem un slaktiņiem, par huņņiem un tatāriem, par Muhameda un kalifu kariem, par krust­nešu karagājieniem. Mans stāstījums, ko Fi-u pār­tulkoja, arvien vairāk satrauca selenītus, un visu zāli piepildīja nemitīgi pieaugoša murdoņa.»

«Es stāstīju par karakuģiem un lielgabaliem, kas var izšaut tonnu smagu lādiņu divpadsmit jūdžu attālumā un caursist divdesmit pēdu biezu bruņu- plāksni, par zemūdens torpēdām un balsta ložmetē­jiem, tad ņēmos attēlot Kolenso kaujas norisi. Lie­lajam Lunāram tas viss likās tik neticami, ka viņš vairākkārt mani pārtrauca, likdams vēlreiz apstipri­nāt tikko teikto. It īpaši viņš apšaubīja manu stāstī­jumu par to, ka kareivji skaļi gavilē un kliedz urrā, kad dodas … (kaujā?)

— Bet tas taču viņiem nevar būt patīkami! — Fi-u pārtulkoja man Lielā Lunāra repliku.

Es paskaidroju, ka cilvēki piedalīšanos karā uz­skata par sava mūža visbrīnišķīgāko piedzīvojumu, un visi klātesošie sastinga aiz brīnumiem.

— Bet kāds labums ir no kara? — Lielais Lunārs neatlaidās.

— Kāds labums? Karš samazina iedzīvotāju skaitu, — es sacīju.

— Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs?…

Iestājās pauze. Par Lielā Lunāra galvu nolija atvē­sinošās strūkliņas, un tad viņš atkal ierunājās…»

No šīs vietas kaut kādi citi viļņi, kas pirmoreiz parādījās jau tad, kad Keivors stāstīja par neparasto klusumu pirms sarunas ar Lielo Lunāru, un traucēja uztvert viņa raidījumu, kļuva dominējoši un pada­rīja mūsu pierakstu pilnīgi nesalasāmu. Šie viļņi acīmredzot nāca no kāda avota uz Mēness, un to neatlaidīgā tuvināšanās Keivora raidītajiem signā­liem liek domāt, ka kāds operators tīšām centās iejaukties un traucēt viņa ziņojuma uztveršanu. Sā­kumā tie bija īsi un regulāri, tā ka mēs bez sevišķām pūlēm, zaudējot tikai dažus atsevišķus vārdus, va­rējām atšifrēt Keivora raidījumu, tad tie kļuva ga­rāki un spēcīgāki, pēc tam pēkšņi pārvērtās neregu­lārās, juceklīgās svārstībās, kas atgādināja skribelīgu švīkāšanu pāri teksta rindām. Ilgu laiku pierakstā dominē šie bezjēdzīgie zigzagi, tā ka nekas vairs nav izlasāms, tad uz brīdi traucējumi pēkšņi izbeidzas un daži vārdi ir gluži skaidri, pēc tam tie atsākas no jauna un turpinās līdz pašām ziņojuma beigām, gan­drīz pilnīgi izdzēšot visu, ko Keivors mēģinājis no­raidīt. Ja tā patiešām bija tīša iejaukšanās, kāpēc gan selenīti, kam neapšaubāmi daudz ērtāk un vieg­lāk būtu bijis jebkurā laikā pārtraukt Keivora dar­bošanos ar raidītāju, tomēr atļāva viņam joprojām nosūtīt savu ziņojumu, paliekot laimīgā nezināšanā, ka viņa pūliņi ir veltīgi? Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt, taču acīmredzot tā tas ir bijis. Pēdējais sa­lasāmais fragments par Keivora audienci pie Lielā Lunāra sākas ar pusteikumu:

«… ļoti sīki izprašņāja mani par manu noslēpumu. Man izdevās samērā viegli saprasties ar viņiem un beidzot noskaidrot to, par ko daudzkārt esmu prā­tojis, kopš zinu, cik augsti attīstīta ir selenītu zinātne, proti — kāpēc viņi nav atklājuši keivorītam līdzīgu vielu. Izrādās, ka viņiem šāda viela teorētiski ir zi­nāma, taču praktiski to iegūt nav iespējams, jo uz Mēness nav hēlija, bet hēlijs …»

Pēdējie vārda «hēlijs» burti atkal ir izdzēsti ar skribelīgo zigzagu. Ievērojiet šai fragmentiņā vārdu «noslēpums», jo uz to — tikai uz to — es balstos, ko­mentējot beidzamo ziņojumu. Tas, pēc mistera Ven­didžija un manas pārliecības, ir pats pēdējais, ko Keivors mums noraidījis.