Pirmie cilvēki uz Mēness

21. NODAĻA Misters Bedfords Litlstonā

Kad lode iegāja atmosfēras augšējos slāņos, es lidoju gandrīz paralēli Zemes virsmai. Temperatūra lodē sāka celties. Es zināju, ka man jānosēžas iespē­jami drīzāk. Tālu apakšā zem manis tumstošā krēslā vīdēja plašs jūras klaids. Es atvēru visus logus un kritu — no saules gaismas vakarā, no vakara naktī.

Zeme kļuva arvien lielāka un lielāka, tā aprija zvaig­znes un pacēla man pretī sidrabotu, caurspīdīgu, zvaigžņu gaismā vizošu mākoņu plīvuru. Beidzot Zeme zaudēja lodes formu un jau izskatījās plakana, pēc tam ieliekta. Tā vairs nebija planēta debesīs, tā bija cilvēku pasaule. Es aizdarīju visus logus, tikai pašam apakšējam atstājot vaļā apmēram collu platu spraudziņu, un turpināju krist ar palēninātu ātrumu. Plašā ūdens virsma tagad jau bija tik tuvu, ka es va­rēju saskatīt viļņu tumšo spīdumu, un traucās man pretī. Lode bija stipri sakarsusi. Es aizcirtu ciet pē­dējo logu un sēdēju, drūmi viebdamies un roku kau­liņus kodīdams, gaidot triecienu …

Lode iegāzās ūdenī ar milzīgu blīkšķi, uzšķiežot šļakatas nezcik pēdu augstumā. Es steigšus atrāvu vaļā keivorīta aizvarus. Es grimu, bet arvien lēnāk un lēnāk, tad sajutu lodes apakšu spiežamies pret kājām un uzpeldēju virspusē kā burbulis. Drīz vien es rimti šūpojos jūras viļņos, un mans ceļojums iz­platījumā bija beidzies.

Nakts bija tumša un apmākusies. Divi dzelteni gaismas punktiņi tālumā liecināja, ka tur aiziet ku­ģis, bet kaut kur tuvāk ik pa brīdim atspīdēja un atkal nodzisa sarkans spožums. Ja manai kvēlspul­dzei nebūtu aptrūcies elektrības, varbūt es tiktu iz­zvejots to pašu nakti. Par spīti briesmīgam noguru­mam, ko tagad sajutu, es biju uztraucies, pilns cerību un drudžainas nepacietības ātrāk tikt ārā no savas lodes.

Bet galu galā es aprimos un sēdēju, nolicis rokas uz ceļgaliem un raudzīdamies uz iztālo sarkano gaismu. Tā šūpojās augšup un lejup, augšup un le­jup. Mans uzbudinājums pārgāja. Es sapratu, ka vēl vismaz viena nakts būs jāpavada lodē. Es jutos bez­gala noguris, visu ķermeni māca smagums. Un tā es ieslīgu miegā.

Mani uzmodināja ritmiskās šūpošanās izbeigšanās. Es paraudzījos caur izliekto stiklu un redzēju, ka esmu uznests uz liela smilšu sēk|a. Tālumā es ne­skaidri saskatīju mājas un kokus, bet jūras pusē starp debesīm un ūdeni vīdēja izkropļots, miglains kuģa siluets.

Es pieslējos kājās un sagrīļojos. Mana vienīgā vē­lēšanās bija tikt laukā no lodes. Lūka atradās man virs galvas, un es lēnītiņām sāku to skrūvēt vaļā. Tas man prasīja krietnu piepūli, taču beidzot lodē sīk­dams sāka plūst iekšā gaiss, kā kādreiz sīkdams bija no tās izplūdis. Bet tagad es negaidīju, kamēr spie­diens izlīdzināsies. Jau nākamajā mirklī es izcēlu lū­kas vāku, un pār mani izpletās vecās, mīļās Zemes debesis.

Gaiss ietriecās man krūtīs tā, ka elpa aizcirtās. Es nometu lūkas vāku, iekliedzos, saķēru ar rokām krū­tis un apsēdos. Kādu brīdi es jutu nejaukas sāpes. Tad sāku lēnām un dziļi elpot, līdz beidzot varēju atkal piecelties un kustēties.

Es mēģināju izbāzt galvu pa lūku, un lode apvēlās apkārt. Tajā brīdī bija tāda sajūta, it kā kaut kas vilktu manu galvu lejup, un es aši parāvos atpakaļ, jo citādi būtu iegāzies ar seju ūdenī. Pēc krietnas locīšanās un stumdīšanās man izdevās izlīst uz sēkļa, pār kuru joprojām ritmiski skalojās viļņi.

Es pat nemēģināju celties kājās. Šķita, ka mans ķermenis pēkšņi ir pārvērties par svinu. Tagad, kad man apkārt vairs nebija keivorīta, māmuļa Zeme tu­rēja mani ciešā tvērienā. Es sēdēju, nepievērsdams uzmanību ūdenim, kas apņēma manas kājas.

Bija rītausma, pelēcīga un apmākusies, bet šur tur debesīs blāvoja gaišas zaļganīgas joslas. Netālu jūrā stāvēja noenkurojies kuģis — blāvs kuģa siluets ar vienu dzeltenu gaismu. Ūdens ņirbēdams skalojās pār sēkli lēniem, lēzeniem viļņiem. Labajā pusē pus­lokā iezīmējās oļiem klāts uzbērums ar mazām būdi­ņām, bāku, kuģošanas zīmēm un robežsargu posteni. Aiz tā pletās smilšains līdzenums, kurā vietumis vīdēja ūdens lāmas, un apmēram jūdzi tālāk sākās piekrastes krūmājs. Ziemeļaustrumos bija redzams vientuļš jūras kūrorts, rinda drūmu pansionātu, pa­šas augstākās ēkas, ko varēju saskatīt krastā, slējās pret rītausmas debesīm kā tumši traipi. Es nobrīnī­jos, kādi dīvaini cilvēki uzslējuši šos vertikālos mil­zeņus šeit, kur vietas bija papilnam. Tur tie rēgojās kā daļa no Braitonas tuksneša vidū.

Ilgu laiku es tā sēdēju, žāvādamies un braucīdams seju. Beidzot es lūkoju piecelties. Sajūta bija tāda, it kā es celtu smagumu. Ar pūlēm pierausos kājās.

Es raudzījos uz tālīnajām mājām. Pirmoreiz kopš mūsu badošanās krāterī es domāju par Zemes barību.

— Bekons ar olām… — es čukstēju. — Grauzdē­tas maizītes un laba kafija… Bet kā gan, velns lai parauj, es ar visu šo tikšu līdz Limpnai?

Es nezināju, kur atrodos. Bet katrā ziņā tā bija austrumu piekraste, un pirms nolaišanās es biju re­dzējis Eiropu.

Es izdzirdēju smiltīs skrapstam soļus, un liedagā parādījās maza auguma omulīgs vīrietis ar apaļu seju, ģērbies flaneļa uzvalkā, ar peldu dvieli ap ple­ciem un peldbiksītēm pār roku. Es tūlīt sapratu, ka atrodos Anglijā. Viņš vērīgi lūkojās uz lodi un mani un, acis nenovērsdams, nāca tuvāk. Es droši vien izskatījos pēc īsta mežoņa — neiedomājami netīrs, noaudzis ar bārdu, bet tobrīd man tas neienāca prātā. Vīrietis apstājās divdesmit jardu attālumā.

— Hello, puis! — viņš šaubu pilns uzsauca.

— Esiet sveicināti! — es atbildēju.

Manas atbildes iedrošināts, viņš pienāca tuvāk.

— Kas tas jums tāds? — viņš vaicāja.

— Vai jūs varat man pateikt, kur es atrodos? — es jautāju.

— Tā ir Litlstona, — vīrietis sacīja, norādīdams uz majam. — Un tur ir Dandžnesa. Vai jūs nupat kā izkļuvāt malā? Kas tā jums par dīvainu bumbu? Vai kāda mašīna?

— Jā.

— Vai ar to jūs atpeldējāt? Vai cietāt kuģa avā­riju? Kas tas ir?

Es aši apsvēru, ko teikt. Kad vīrietis pienāca tu­vāk, es viņu vērtējoši noskatīju.

— Jums nudien nav klājies viegli! — viņš sacīja.

— Bet es domāju, ka … Nu, labi… Kur jūs piedzī­vojāt avāriju? Vai tā ir kāda glābšanas ierīce?

Es nolēmu pagaidām turēties pie šās versijas. No­murminājis pāris apstiprinošas frāzes, es aizsmakušā balsī sacīju:

— Man nepieciešama palīdzība. Man jādabū krastā dažas lietas, ko nevaru atstāt šeit.

Es pamanīju nākam uz šo pusi vēl trīs jaunus pa­tīkama izskata vīriešus ar dvieļiem, ģērbušos košās sporta jakās, salmu cepurēm galvās. Acīmredzot tie bija agrīni peldētāji no šās Litlstonas.

— Palīdzēt jums? — resnīgais vīrietis sacīja.

— Labprāt! — viņš sarosījās. — Kas tad būtu jā­dara?

Viņš pagriezās un sāka māt ar roku. Trīs jaunie cilvēki paātrināja soļus. Pēc brīža viņi jau ielenca mani un apbēra ar jautājumiem, uz kuriem man ne­pavisam netikās atbildēt.

— Es vēlāk visu pastāstīšu, — es sacīju. — Esmu līdz nāvei pārguris, jūtos pilnīgi kā samalts.

— Dodieties uz viesnīcu! — teica pirmais vīrietis.

— Mēs uzraudzīsim to jūsu bumbu.

Es vilcinājos.

— Nevaru, — es sacīju. — Taja lodē ir divi lieli zelta stieņi.

Vīrieši neticīgi palūkojās cits citā, tad jautājoši pavērās manī. Es piegāju pie lodes, noliecos, ielīdu iekšā, un drīz vien selenītu zelta laužņi un pārrautā ķēde gulēja pie viņu kājām. Ja mani nemāktu tik briesmīgs nogurums, es laikam būtu sācis par viņiem smieties. Viņi dīdījās kā kaķēni ap vaboli. Viņi ne­zināja, ko darīt. Mazais, resnīgais vīrietis noliecās un pacēla aiz gala vienu stieni, tad nosēkdamies no­laida to atpakaļ smiltīs. Pēc tam visi pēc kārtas mē­ģināja tos pacilāt.

— Tas ir vai nu svins, vai zelts! — sacīja viens.

— O, zelts gan! — tā otrais.

— Noteikti zelts! — tā trešais.

Tad viņi visi platām acīm pablenza uz mani, pēc tam uz kuģi, kas stāvēja noenkurojies reidā.

— Ko tu neteiksi! — resnītis iesaucās. — Bet kur jūs to dabūjāt?

Es biju pārāk noguris, lai melotu.

— Es to dabūju uz Mēness.

Viņi izbrīnīti saskatījās.

— Paklausieties! — es sacīju. — Šobrīd es jums te neko nepūlēšos pierādīt. Palīdziet man aiznest šos zelta stieņus uz viesnīcu! Šķiet, šad tad atpūšoties, jūs par diviem spēsiet tikt galā ar vienu, bet es aiz­vilkšu šo ķēdi… Pēc tam, kad būšu dabūjis kaut ko ieēst, es jums visu izstāstīšu.

— Bet kā ar to bumbu?

— Tai šeit nekas nenotiks, — es sacīju. — Šā vai tā, tai pagaidām jāpaliek tepat. Kad sāksies paisums, tā pati izpeldēs malā.

Mēmi aiz brīnumiem, jaunie cilvēki paklausīgi uz­cēla plecos manus dārgumus, un es kā ar svina pie­lietām kājām sāku soļot šās procesijas priekšgalā uz

tālumā redzamo kūrorta ciematu. Pusceļā mums pie­biedrojās divas mazas, bijīgas meitenītes ar lāpsti­ņām, un vēlāk, skaļi šņūkādamies, parādījās sīks puisēns. Atceros, viņš stūma velosipēdu un kādu laiku pavadīja mūs, turēdamies mums labajā pusē ap simt jardu atstatu, bet tad, laikam nospriedis, ka nekā interesanta te nav, uzkāpa uz velosipēda un aizjoņoja pa līdzenajām smiltīm lodes virzienā.

Es noskatījos viņam pakaļ.

— Viņš to neaiztiks, — mierinādams sacīja res- nītis, un es gluži labprāt ļāvos nomierināties.

Sākumā manas domas bija tikpat drūmas kā pelē­kais rīts, bet drīz vien saule iznira no mākoņu blīvas, apspīdēja pasauli un pārvērta svina pelēko jūru mir­dzošā ūdens klaidā. Mans garastāvoklis uzlabojās. Līdz ar saules gaismu manu prātu ielīksmoja apziņa, cik ārkārtīgi svarīgs ir tas, ko esmu paveicis un kas man vēl jāpaveic. Es skaļi iesmējos, kad viens no jaunajiem vīriešiem sagrīļojās zem mana zelta sma­guma. Kā gan brīnīsies pasaule, kad es ieņemšu tajā sev pienākošos vietu!

Ja es nejustos tik briesmīgi noguris, mani būtu uzjautrinājusi Litlstonas viesnīcas saimnieka izturē­šanās: viņš labu brīdi minstinājās, nekādi nespēdams savā prātā apvienot manu zeltu un cienījamā izskata pavadoņus ar manu nožēlojamo ārieni. Bet galu galā es tomēr nokļuvu īstā Zemes vannas istabā ar siltu ūdeni, kur nomazgāties, un varēju apvilkt citas, tiesa, stipri paīsas, bet tīras drēbes, ko mazais res- nītis vēlīgi man patapināja. Viņš iedeva man arī bārdas nazi, bet es nevarēju saņemties un sākt uz­brukumu spurainajai bārdai, kas klāja manu seju.

Es apsēdos pie īstām angļu brokastīm un nestei­dzīgi ēdu ar dīvaini rāmu, ilgās nedēļās no ēdiena atraduša cilvēka apetīti, laiku pa laikam pārstādams gremot, lai atbildētu uz četru jauno cilvēku jautā­jumiem. Es viņiem izstāstīju patiesību.

— Labi, — es sacīju, — ja jūs man tā piestājat, pateikšu: es šo zeltu dabūju uz Mēness.

— Uz Mēness?

— Jā, uz Mēness, tur, debesīs.

— Bet kā tas saprotams?

— Tā, kā es teicu, velns lai parauj!

— Jūs gribat sacīt, ka esat nokritis no Mēness?

— Tieši tā! Atlidojis cauri izplatījumam tajā lodē.

Es tīksmi iebāzu mutē prāvu kumosu olas un pie

sevis nodomāju, ka, dodoties nākamreiz uz Mēnesi, paņemšu līdzi veselu kasti ar olām.

Es skaidri redzēju, ka viņi netic nevienam vārdam, ko es saku, taču laikam uzskatīja mani par visgo­dājamāko meli, kādu jebkad sastapuši. Viņi pavērās cits citā, tad koncentrēja savu skatienu uguni uz mani. Gandrīz likās, ka viņi cer mani atmaskot, izpē­tījot kustību, ar kādu es pasniedzos pēc sāls. Tas, kā es uzkaisīju olām piparus, viņiem šķita ļoti nozī­mīgi. Dīvainās formas zelta stieņi, kurus šie cilvēki grīļodamies bija stiepuši, turēja viņu prātus savā varā. Te nu tie gulēja manā priekšā — katrs tūksto­šiem mārciņu vērts, un nozagt tos bija tikpat neie­spējami kā māju vai zemes gabalu. Pāri savai ka­fijas tasei vērodams viņu ziņkārās sejas, es sapratu, cik bezgala plaši un sīki paskaidrojumi būtu vaja­dzīgi, lai viņi man patiešām noticētu.

— Jūs taču neapgalvosiet… — jaunākais vīrietis iesāka tādā tonī, kā mēdz runāt ar ietiepīgu bērnu.

— Pasniedziet man, lūdzu, pāris maizītes, — es sacīju un uz vietas piespiedu viņu apklust.

— Bet paklausieties! — iesaucās viens no pārē­jiem. — Mēs jau nu neticēsim tādām pasakām!

— Kad ne, ne! — es sacīju un paraustīju plecus.

— Viņš negrib mums stāstīt, — jaunākais vīrietis iesāņus noteica un ar uzsvērti vienaldzīgu sejas iz­teiksmi jautāja: — Vai jums nebūs iebildumu, ja es uzsmēķēšu?

Es laipni pamāju viņam un brokastoju tālāk. Divi no vīriešiem piegāja pie stūra loga un, raudzīdamies pa to, klusi sarunājās. Piepeši man kaut kas iešāvās prātā.

— Vai paisums jau beidzies? — es jautāju.

Viņi brīdi vilcinājās, it kā minstinātos, kurš man atbildēs.

— Drīz sāksies bēgums, — beidzot mazais resnītis sacīja.

— Nu, nekas, — es teicu, — tā neaizpeldēs tālu.

Es ķēros pie trešās olas un sāku mazu runu.

— Paklausieties! — es sacīju. — Lūdzu, neiedo­mājieties, ka es esmu bezkauņa un stāstu jums saltus melus vai ko tamlīdzīgu. Es esmu spiests būt skops vārdos un noslēpumains. Es gluži labi saprotu, ka tas var likties pārlieku dīvaini un fantastiski. Ar vis­lielāko pārliecību es jums saku: jūs dzīvojat ievēro­jamā laikā! Bet pašreiz es nevaru neko sīkāk pa­skaidrot — tas nav iespējams. Es dodu jums savu goda vārdu, ka esmu atlidojis no Mēness, un tas ir viss, ko varu pateikt… Taču es esmu jums bezgalīgi pateicīgs, patiešām bezgalīgi pateicīgs, un ceru, ka mana izturēšanās nav jūs kaut kādā veidā apvaino­jusi.

— O, nē, ko jūs! — jaunākais vīrietis laipnīgi iesaucās. — Mēs jūs saprotam. — Un, nenolaizdams no manis ciešu skatienu, viņš sasvērās ar savu krēslu tiktāl atpakaļ, ka tik tikko noturējās neapgāzies un ar pūlēm atdabūja līdzsvaru.

— Ne mazākajā mērā! — piebalsoja resnītis. — Mums ne prātā nenāk apvainoties!

Viņi visi piecēlās, aizkūpināja cigaretes un sāka staigāt pa istabu, cenzdamies izlikties ļoti draudzīgi un neviltoti un neizrādīt ne mazāko ziņkārību par mani un lodi.

— Es tomēr paturēšu acīs to viņa kuģi, — es dzir­dēju vienu paklusi sakām.

Ja vien viņi būtu varējuši sevi uz to piedabūt, man šķiet, viņi būtu pat izgājuši laukā un pametuši mani vienu. Es mierīgi turpināju notiesāt trešo olu.

— Pēdējās dienas ir pieturējies brīnišķīgs laiks, vai nav tiesa? — drīz vien ierunājās mazais resnītis.

— Neatceros, kad mums ir bijusi tāda vasara …

«Hū-ū — blī-ī-ī-k-š-š-š!» Atskanēja troksnis, it kā būtu izšauta milzīga raķete.

Kaut kur šķindēdama izbira loga rūts …

— Kas tas? — es jautāju.

— Vai tikai…? — iekliedzās mazais vīrietis un metās pie stūra loga.

Arī visi pārējie pieskrēja pie loga. Es sēdēju un neizpratnē blenzu uz viņiem.

Pēkšņi es pietrūkos kājās, apgāzdams savu olu, un drāzos pie loga. Tikai tagad es apjēdzu, kas noticis.

— Nekas nav redzams! — iesaucās resnītis un lēk­šoja uz durvīm.

— Tas puika! — es rēcu, aizsmacis aiz niknuma.

— Tas nolādētais puika! — Un, aši apsviedies, es pagrūdu malā viesmīli, kas pašlaik nesa man vel da­žas grauzdētas maizītes, trakā steigā izmetos no ista­bas, noskrēju lejā un izdrāzos mazajā pastaigu lau­kumā viesnīcas priekšā.

Jūra, kas vēl nesen gulēja, spoguļgluda, tagad vir­moja mazos vilnīšos, un tajā vietā, kur bija atradu­sies lode, ūdens mutuļoja kā kuģa skrūves sakults. Augstu debesīs virpuļoja mazs mākonītis, līdzīgs izklīstošiem dūmiem, un trīs vai četri cilvēki staveja

liedaga, jautājoši pavērsuši sejas augšup negaidītā blīkšķa virzienā. Un tas bija viss! Apkalpotāji, vies­mīlis un četri jaunie vīrieši košajās jakās izskrēja no viesnīcas man pakaļ. No logiem un durvīm atska­nēja kliedzieni, visās malās parādījās satraukti, izbrī­nījušies cilvēki.

Šis jaunais notikumu pavērsiens mani tik ļoti sa­trieca, ka kādu brīdi es stāvēju kā miets, nepievērs­dams cilvēkiem nekādas uzmanības.

Sākumā es savā apstulbumā nemaz neaptvēru, ka notikusi nelabojama nelaime; es biju tā apdullis, it kā būtu saņēmis nejaušu spēcīgu sitienu. Tādās rei­zēs cilvēks tikai vēlāk sāk apjēgt, kas viņam noda­rīts.

— Žēlīgais dievs!

Pēkšņi es jutos tā, it kā kāds lietu man aiz apkak­les stindzinošas šausmas. Man saļodzījās ceļi. Es sāku apjaust, ko šī nelaime man nozīmē. Tas nolā­dētais puika — viņš bija uzlidojis debesīs! Es biju pilnīgi «pamests». Tur, ēdamzālē, bija zelts — mans vienīgais īpašums uz Zemes. Kā nu tagad būs? … Mani pārņēma milzīgs, bezcerīgs apjukums.

— Nu, ziniet… — man aiz muguras atskanēja resnīša balss. — Tas ir kaut kas …

Es apsviedos apkārt. Tur, neregulārā puslokā iepretim man, stāvēja divdesmit trīsdesmit cilvēku, un visu acis urbās manī ar mēmu jautājumu, šaubu un aizdomu pilnas. Nespēdams izturēt viņu durstī­gos skatienus, es skaļi ievaidējos.

— Nevarul — es kliedzu. — Ticiet man, nevaru! Tas nav manos spēkos! Domājiet, ko gribat… velns lai jūs visus parauj!

Es izmisīgā žestā pacēlu rokas, un resnītis pakā­pās soli atpakaļ, it kā es būtu viņam piedraudējis. Es izdrāzos cauri pūlim un iemetos pa viesnīcas dur­vīm. Ieskrējis atpakaļ ēdamzālē, es sparīgi pazvanīju. Kad ienāca viesmīlis, es sagrābu viņu aiz piedurknes.

— Vai dzirdat? — es kliedzu. — Dabūjiet palīgus un tūlīt pat uznesiet šos stieņus augšā manā istabā!

Viņš mani nesaprata; es kliedzu un ārdījos kā ne­gudrs. Tad parādījās mazs, izbijies večuks zaļā priekšautā un divi jauni vīrieši flaneļa uzvalkos. Es metos viņiem klāt un piespiedu man palīdzēt. Tik­līdz zelts bija aizstiepts uz manu istabu, es jutos stā­vokļa noteicējs.

— Tagad vācieties projām! — es kliedzu. — Pazū­diet visi, ja negribat redzēt cilvēku, kas jūsu acu priekšā kļūst traks!

Un es aiz pleciem izbīdīju ārā viesmīli, kas vēl vilcinājās pie sliekšņa. Tad, aizslēdzis aiz viņiem visiem durvis, es tūlīt norāvu mazā resnīša drēbes, nometu pa roku galam un ielīdu gultā. Un paliku ilgi tā guļam, lādēdamies, elsdams un vēsinādams iekarsušās asinis.

Beidzot es biju pietiekami nomierinājies, lai iz­kāptu no gultas un ar zvanu izsauktu bolacīgo vies­mīli. Es viņam pieprasīju flaneļa naktskreklu, vis­kiju ar sodu un dažus labus cigārus. Kad šīs lietas bija atnestas — pēc kaitinošas vilcināšanās, kas lika man vairākas reizes ķerties pie zvana, — es atkal aizslēdzu durvis un pavisam mierīgi ņēmos apsvērt situāciju.

Mūsu lielais eksperiments bija beidzies ar pilnīgu neveiksmi. Mēs cietām sakāvi, un es vienīgais biju palicis dzīvs. Tas bija pilnīgs krahs, un šī pēdējā ne­laime pielika visam punktu. Man neatlika nekas cits kā glābt pašam sevi un to, ko vēl varēja glābt šā­dos apstākļos. Viens liktenīgs trieciens pašās beigās bija sagrāvis visus manus neskaidros plānus par jaunu ekspedīciju un iedzīvošanos bagātībā. Mans nodoms atgriezties uz Mēness, pārvest pilnu lodi ar zeltu, pēc tam izanalizēt gabaliņu keivorīta un no jauna atklāt lielo noslēpumu — beidzot, varbūt ari uzmeklēt Keivora līķi — visas šīs idejas bija kļuvu­šas nerealizējamas.

Es viens biju palicis dzīvs, un tas viss.

Jāliekas gultā — šķiet, tā bija viena no laimīgā­kajām idejām, kādas jebkad dzimušas manā galvā. Es patiešām domāju, ka citādi laikam būtu zaudējis prātu vai arī izdarījis kaut ko pārsteidzīgu un nela­bojamu. Bet tā, ieslēdzies un neviena netraucēts, es varēju vispusīgi apsvērt savu stāvokli un mierīgi ap­domāt, kā rīkoties.

Protams, man bija pilnīgi skaidrs, kas noticis ar zēnu. Viņš bija ielīdis lodē, sācis krāmēties gar slē­džiem, nolaidis keivorīta aizvarus un uzlidojis gaisā. Maz ticams, ka viņš būtu ieskrūvējis lūkas vāku, un pat tādā gadījumā nebija nekādu izredžu, ka viņš varētu atgriezties. Acīmredzot viņš kopā ar mūsu mantu saiņiem aizslīdēs uz lodes centru un paliks tur, Zemei vairs nepiederīgs un neatdabūjams, lai cik nozīmīgs viņš liktos kāda tāla Visuma stūrīša iemītniekiem. Šai ziņā es sevi ļoti ātri pārliecināju. Un, jo vairāk es domāju par savu atbildību šajā no­tikumā, jo skaidrāks man kļuva: ja vien es turēšu mēli aiz zobiem, par to man nav ko raizēties. Ja pie manis ieradīsies nobēdājušies vecāki un pieprasīs savu pazudušo zēnu, man viņiem jāprasa sava pazu­dusī lode vai vienkārši jāizliekas, ka nesaprotu, par ko viņi runā. Sākumā man rādījās raudoši vecāki un aizbildņi un visvisādi sarežģījumi, bet pēc tam es sapratu, ka man tikai jācieš klusu un nekas tāds ne­notiks. Patiešām, jo ilgāk es gulēju un smēķēju, un domāju, jo vairāk manī nobrieda pārliecība, ka klu­sēšanas politika būs visgudrākā.

Katram Lielbritānijas pavalstniekam ir tiesības —» ja tikai viņš nenodara postījumus un uzvedas pie­klājīgi — jebkurā laikā negaidīti ierasties tur, kur viņš vēlas, un, lai cik noskrandis un netīrs viņš būtu, lai cik daudz zelta tīrradņu viņam būtu klāt, nevie­nam nav tiesību viņu aizturēt vai apcietināt. Beidzot es to sev skaidri noformulēju un vēl un vēlreiz at­kārtoju kā savu personisko Lielo brīvības hartu, kas nodrošināja manu neaizskaramību.

Kad nu es biju ticis galā ar šo problēmu, tad va­rēju lēnā garā apsvērt otru jautājumu, par kuru līdz šim nebiju uzdrošinājies domāt, proti — kā izvairī­ties no sava nesenā bankrota nepatīkamajām sekām. Taču tagad, mierīgi un nesteidzīgi visu apdomādams, es nācu pie secinājuma, ka tādā gadījumā, ja es kādu laiku dzīvošu ar svešu, mazāk pazīstamu vārdu un nenoskūšu savu divos mēnešos uzaugušo bārdu, diez vai iecirtīgais kreditors, ko tiku jau pieminējis, sa­dzīs man pēdas. Tālākais kurss uz racionālu, mērķ­tiecīgu rīcību bija ārkārtīgi vienkāršs. Tas viss neap­šaubāmi bija diezgan zemiski, taču kas cits man atlika?

Lai nu kā tas būtu, es biju noņēmies rīkoties ener­ģiski un nezaudēt dūšu.

Es pieprasīju rakstāmpiederumus un uzrakstīju vēstuli Ņūromnejas bankai — tā, pēc viesmīļa infor­mācijas, bija vistuvāk — un paziņoju pārvaldnie­kam, ka vēlos atklāt pie viņiem rēķinu, turklāt lūdzu atsūtīt divas uzticamas, attiecīgi pilnvarotas perso­nas ar labu pajūgu, lai aizvestu vairākus simtus mār­ciņu zelta, ko man nav ērti šeit glabāt. Es parakstījos «Bleiks», kas man šķita visai cienījams uzvārds. Pēc tam es sadabūju Folkstonas adrešu grāmatu, izrau- dzījos drēbnieku meistaru un lūdzu viņu atsūtīt pie­griezēju, lai noņemtu man mēru dzeltenpelēkam tvīda uzvalkam, pie reizes pasūtīju čemodānu, nese- seru^ brūnus zābakus, kreklus, pieskaņotas cepures un tā joprojām, neaizmirstot arī pulksteni. Kad visas šīs vēstules bija nosūtītas, es liku uznest augšā lenču — pašu labāko, ko šī viesnīca varēja piedāvāt. Paēdis es aizsmēķēju cigāru, atlaidos un, juzdamies pavisam omulīgi, nogulšņāju, kamēr saskaņā ar manu norādījumu ieradās divi pienācīgi pilnvaroti bankas ierēdņi, kas nosvēra un aizveda manu zeltu. Pēc tam es uzvilku segas pār galvu, lai nedzirdētu klauvēšanu, un saldi aizmigu.

Jā, es likos gulēt. Neapšaubāmi tā bija gaužām prozaiska nodarbība pirmajam cilvēkam, kas atgrie­zies no Mēness, un es varu iedomāties, ka jaunam un aizrautīgam lasītājam mana uzvedība sagādās vilšanos. Bet es biju drausmīgi pārguris un ļoti no- nervozējies, turklāt — velns parāvis! — ko citu lai es būtu darījis? Tik un tā man neviens nebūtu ticējis, ja es toreiz būtu izstāstījis savus piedzīvojumus, un tas katrā ziņā novestu pie milzīgām nepatikšanām. Es likos gulēt un saldi aizmigu. Kad beidzot es pa­modos, biju gatavs drosmīgi stāties pretī pasaulei, kā allaž esmu radis darīt kopš agras jaunības die­nām. Un tā es devos uz Itāliju, un šeit tad nu rakstu šo stāstu. Ja pasaule to nepieņems kā īstenību, lai uzskata par izdomājumu. Man tas ir vienalga.

Tagad, kad mans stāsts ir pabeigts, šķiet dīvaini, ka šis notikums aizgājis pagātnē un jau pilnīgi aiz­mirsts. Visi uzskata, ka Keivors bijis viduvējs zināt­nieks, kas eksperimentējot uzspridzinājis savu māju Limpnā un arī pats sevi. Rībiens, kas satrauca ap­kārtni drīz pēc manas ierašanās Litlstonā, tiek iz­skaidrots ar pastāvīgajiem sprāgstvielu izmēģināju­miem valdības poligonā divas jūdzes attālajā Lida. Man jāatzīstas, ka līdz šim es ne ar pušplēstu vārdu neesmu atklājis savu līdzdalību Tomi ja Simonsa pa­zušanā — tā sauca mazo zēnu. To izskaidrot un pie­rādīt ar faktiem gan laikam būtu visai grūti. Par manu pēkšņo parādīšanos Litlstonas jūrmalā — skrandās un ar diviem tīra zelta stieņiem — pastāv visdažādākās versijas, bet es daudz nebēdāju, ko par mani domā. Runā, ka es esot izgudrēm jaucis cilvē­kiem galvas, lai izvairītos no pārliekas iztaujāšanas, kur esmu iedzīvojies tādā bagātībā. Es gan gribētu redzēt, kurš varētu izgudrot tādu stāstu kā manē­jais. Nu, lai jau to uzskata par izdomājumu — kas man!

Esmu uzrakstījis savu stāstu, un tagad, šķiet, jāat­griežas pie Zemes dzīves rūpēm. Pat ja cilvēks ir bijis uz Mēness, viņam tomēr jāpelna sev iztika. Un tā nu es tagad strādāju šeit, Amalfijā, pie tās pašas lugas scenārija, ko biju iecerējis, pirms manā pa­saulē ienāca Keivors, un mēģinu savu dzīvi ievirzīt vecajās sliedēs, pa kādām tā ritēja, kad vēl nebiju ar viņu sastapies. Jāatzīstas, man ir ļoti grūti kon­centrēties darbam, kad istabā iespīd Mēness gaisma. Patlaban ir pilns Mēness, un pagājušo nakti es vai­rākas stundas pavadīju pergolā, vērdamies uz tālo, mirdzošo spīdekli, kas slēpj sevī tik daudz. Iedomā­jieties: galdi un krēsli, steķi un laužņi no zelta! Velns parāvis — kaut varētu atkal tikt pie šā keivo­rīta! Bet tādas lietas divreiz mūžā nenotiek. Te nu es esmu — tikai mazliet naudīgāks nekā toreiz Limpnā, un tas ir viss. Un Keivors ir izdarījis pašnāvību tik smalkā veidā kā vēl neviens. Tā šis stāsts ir bei­dzies pilnīgi un neatgriežami kā sapnis. Tas tik ļoti nesaderas ar mūsu ikdienišķo dzīvi, daudz kas tajā ir tādā pretrunā ar cilvēces pieredzi un priekšsta­tiem — kaut vai neparastā lēkšana, ēšana, elpošana uz Mēness, bezsvara stāvoklis lidojuma laikā —, ka dažubrīd, par spīti savam Mēness zeltam, es pats gandrīz esmu gatavs ticēt, ka tas viss ir bijis sap­nis …