Pirmie cilvēki uz Mēness

3. NODAĻA Lodes būvēšana

Es ļoti skaidri atceros to brīdi, kad Keivors man izstāstīja savu ideju par lodveida ķermeni. Viņš jau iepriekš bija noņēmies ar šo domu, bet radās tāds iespaids, ka tā nākusi pār viņu kā spēja atklāsme. Mēs atgriezāmies mājās uz tēju, un pa ceļam Kei­vors sāka dungot. Tad piepeši viņš iesaucās:

— Jā, jā! Tikai tā! Iespēja ceļot! Nolaižami aiz- vari!

— Ceļot — uz kurieni? — es jautāju.

— Izplatījumā — visur! Uz Mēnesi.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Teikt? Saprotiet, tai jābūt lodei! To es gribu teikt!

Es it nekā nesapratu un ļāvu viņam netrauceti ru­nāt savā manierē. Man tobrīd nebija ne mazākās jausmas par Keivora domu gaitu. Bet vēlāk, kad bi­jām padzēruši tēju, viņš man visu paskaidroja.

— Redziet, kas par lietu, — viņš sacīja. — Pagā­jušo reizi es šo vielu, kas nelaiž cauri gravitāciju, kausēju plakanā, daļēji nosegtā tvertnē. Kad kau­sējums atdzisa un veidošanās process bija galā, no­tika šī jezga — viss, kas atradās virs keivorīta, zau­dēja svaru, gaiss spēcīgā plūsmā traucās augšup, daļa mājas tika aizrauta līdzi, un, ja arī pats keivo- rīts nebūtu aizlidojis, es nezinu, kas būtu noticis! Bet iedomājieties, ka šī viela ir zem atklātas debess un var netraucēti pacelties augšup.

— Tā momentā uzlidotu gaisā!

— Pilnīgi pareizi. Un nesaceltu vairāk nemiera kā šāviens no lielgabala.

— Bet kāds no tā labums?

— Es pats došos šai lidojumā.

Es noliku savu tējas tasi un platām acīm vēros Keivorā.

— Iedomājieties dobu lodi, — viņš skaidroja, — pietiekami lielu diviem cilvēkiem un viņu bagāžai. Tā būs taisīta no tērauda un iekšpusē izklāta ar biezu stiklu. Tajā būs prāvi krājumi kondensēta gaisa un barības koncentrātu, ūdens destilācijas aparāts un tā tālāk. Un no ārpuses tēraudu klās .. .

— Keivorīts?

— Jā.

— Bet ka jus tiksiet iekša?

— Līdzīga problēma bijusi ar mīklā ceptu ābolu.

— Jā, zinu. Bet kā?

— Tas ir pavisam vienkārši. Vajadzīga tikai her­mētiski noslēdzama lūka. Tai, protams, jābūt maz­liet komplicētākai, apgādātai ar vārstuli, lai nepie­ciešamības gadījumā varētu izsviest lietas, nezaudē­jot daudz gaisa.

— Kā Zila Verna grāmatā «Ceļojums uz Mēnesi»?

Bet Keivors nebija daiļliteratūras cienītājs.

— Es sāku saprast, — es lēni sacīju. — Jūs ielī- dīsiet tur iekšā un aizskrūvēsieties, kamēr keivorīts vēl būs silts, un, tiklīdz tas atdzisīs, gravitācija uz šo lodi vairs neiedarbosies un jūs aizlidosiet…

— Pa tangenti.

— Jūs lidosiet taisnā līnijā… — es aprāvos. — Kas var aizkavēt šādu priekšmetu lidot pa taisnu līniju izplatījumā mūžīgi? — es jautāju. — Jūs ne­kur nevarēsiet nokļūt, un, ja arī tas izdotos — kā jūs tiksiet atpakaļ?

— Esmu par to domājis, — Keivors sacīja. — Tieši to es gribēju teikt, kad runāju par iespēju ceļot. Iekšējā stikla lode, izņemot lūkas vietu, būs vien­gabala noslēgts veidojums, bet tās ārējais tērauda apvalks sadalīts sektoros, un katru sektoru varēs pacelt un nolaist līdzīgi aizkariem. To viegli iespē­jams izdarīt ar atsperēm, kuras darbinās elektrība, kas tiks pievadīta pa stiklā iekausētiem platīna va­diem no lodes iekšpuses. Tas viss ir tikai detaļu iz­strādāšanas jautājums. Tātad, redziet, lodes ārējais, ar keivorītu klātais apvalks sastāvēs no logiem jeb aizvariem, kā nu jums tiktos tos dēvēt. Un, kad visi šie logi jeb aizvari būs aizvērti, ne gaisma, ne sil­tums, ne gravitācija — nekāda staru enerģija neie­kļūs lodes iekšienē un tā lidos izplatījumā pa taisnu līniju, kā jūs sakāt. Bet atveriet vienu logu, iedomā­jieties, ka jūs atverat vienu logu! Tad tūlīt jebkurš smags ķermenis, kas pagadīsies tajā virzienā, mūs pievilks …

Es sēdēju, pūlēdamies to aptvert.

— Vai saprotat? — Keivors jautāja.

— O, es saprotu.

— Praktiski mēs varēsim manevrēt izplatījumā, kā mums patiksies. Ļaut pievilkt sevi vienam ķer­menim, tad atkal kādam citam.

— O, jā. Tas man ir skaidrs. Tikai…

— Lūdzu?

— Es īsti labi nesaprotu, kāpēc mums tas būtu jādara! Patiešām — tikai aizlidot projām no Zemes un atkal atgriezties?

— Protams! Varētu, piemēram, aizceļot uz Mē­nesi.

— Un ja mēs tur nokļūtu? Ko mēs tur atrastu?

— Tad jau redzētu … Nu, vismaz uzzinātu kaut ko jaunu.

— Vai tur ir gaiss?

— Iespējams.

— Tā ir laba ideja, — es teicu, — tomēr tāda mē­roga pasākums mani mulsina. Uz Mēnesi! Es vis­pirms labāk gribētu pamēģināt kaut ko mazāku.

— Tas ir izslēgts, uz Zemes mēs neko nevaram uzsākt aizplūstošā gaisa kustības dēļ.

— Kāpēc nepielietot šo ideju par aizvariem — ar atsperēm regulējamiem keivorīta aizvariem stiprās tērauda kastēs — smagumu celšanai?

— Tur nekas neiznāks, — Keivors palika pie sava. — Galu galā lidot izplatījumā nav daudz bīstamāk, varbūt pat ne tik bīstami kā piedalīties polārā ekspe­dīcijā. Bet cilvēki dodas polārās ekspedīcijās.

— Ne jau veikalnieki. Turklāt par piedalīšanos polārā ekspedīcijā maksā. Un, ja atgadās kas slikts, tiek sūtītas glābšanas komandas. Bet šeit — par neko dzīties projām no Zemes.

— Tā būs zinātniska izlūkošana.

— Citādi to nevar nosaukt… Varbūt vēlāk par to varēs uzrakstīt grāmatu, — es sacīju.

— Es nešaubos, ka uz Mēness ir minerāli, — Kei­vors teica.

— Piemēram?

— Nu, sērs, rūdas, varbūt zelts, iespējams, arī kā­das jaunas vielas.

— Bet transporta izdevumi? — es sacīju. — Jūs neesat praktisks cilvēks. Mēness atrodas ceturtdaļ- miljona jūdžu attālumā.

— Man šķiet, ka jebkura smaguma aizgādāšana jebkurā attālumā neko daudz nemaksātu, ja tas būtu ievietots keivorīta kastē.

Par to es nebiju iedomājies.

— Bezmaksas piegāde pircējam, ko?

— Nav jau teikts, ka mums jāaprobežojas ar Mē­nesi.

— Jūs domājat. ..

— Mēs varētu doties arī uz Marsu — dzidra at­mosfēra, neparastas ainavas, pacilājoša viegluma sa­jūta. Būtu patīkami tur nokļūt.

— Vai uz Marsa ir gaiss?

— O, jā!

— Izklausas, it ka jus runātu par sanatoriju. Starp citu, cik tālu ir Marss?

— Patlaban divsimt miljonu jūdžu, — Keivors mundri atteica. — Un mēs nokļūtu tuvu Saulei.

Mana fantāzija atkal sarosījās.

— Galu galā, — es sacīju, — šai jūsu idejā kaut kas ir. Ceļošana …

Es piepeši aptvēru, cik grandiozas iespējas mums pavērtos. Kā vīzijā es redzēju, ka visu Saules sis­tēmu šķērso keivorīta luksusa laineri un lodes. «Tie­sības uz izmantošanas priekšrocībām» — pazibēja man galvā, un tās būtu tiesības planētu mērogā. Es atcerējos kādreizējās spāņu monopoltiesības uz Amerikas zeltu. Un te bija runa nevis par kādu at­sevišķu planētu, bet par tām visām. Es blenzu Kei- vora sārtajā sejā, un piepeši mana iztēle iedarbojās pilnā sparā. Es piecēlos un ņēmos staigāt šurpu turpu. Mana mēle atraisījās.

— Es sāku saprast, — es teicu, — es sāku sa­prast. — Pāreja no šaubām uz entuziasmu bija noti­

kusi vienā mirklī. — Tas taču ir vareni! — es klie­dzu. — Tas ir kolosāli! Man ne sapņos kaut kas tāds nav rādījies!

Kad manas pretestības stingums bija pārvarēts, Keivors ļāva vaļu savam aizturētajam satraukumam. Arī viņš piecēlās un soļoja pa istabu. Arī viņš žesti­kulēja un kliedza. Mēs uzvedāmies kā apsēsti. Mēs bijām apsēsti.

— Mēs to visu nokārtosim, — Keivors sacīja, kad kāda nejauša grūtība piebremzēja manu aizrautību. — Mēs to visu viegli nokārtosim. Jau šovakar sāk­sim gatavot rasējumus lējumiem.

— Mēs to sāksim darīt tūlīt pat, — es atbildēju, un mēs steigšus devāmies uz laboratoriju, lai neka­vējoties ķertos pie darba.

Visu to nakti es jutos kā bērns brīnumzemē. Rītausma mūs abus sastapa vēl strādājam — kaut ārā bija jau liela diena, mums joprojām dega elek­trība. Es ļoti labi atceros, kādi šie rasējumi izskatī­jās. Es ēnoju un ietonēju, Keivors zīmēja — tie bija sasmērēti un visnotaļ sasteigti, taču nevainojami precīzi zīmējumi. Tajā naktī mēs dabūjām gatavas pasūtījuma shēmas tērauda karkasam un aizvariem, un stikla lode tika konstruēta nedēļas laikā. Mēs atteicāmies 110 savām pēcpusdienas sarunām un ierastā dzīves veida. Mēs ierakāmies darbā un gulē­jām un ēdām tikai tad, kad aiz izsalkuma un pārgu­ruma vairs nespējām strādāt. Mūsu entuziasms pie­lipa arī mūsu trim palīgiem, lai gan viņiem^ nebija ne jausmas, kam šī lode domāta. Tajā laikā Gibss nekur negāja rāmā solī, pat pa laboratoriju viņš kus­tējās teciņiem vien.

Un lode auga. Pagāja decembris, janvāris — at­ceros, janvārī es veselu dienu šķūrēju aizsnigušo ta­ciņu no manas mājiņas uz laboratoriju —, februāris,marts. Marta nogalē bija paredzēts būvēšanu pa­beigt. Janvārī ar divjūgu tika atvesta milzīga kaste; mūsu biezā stikla lode bija jau gatava, un ar celtņa palīdzību mēs to pakarinājām tā, lai varētu ievietot tērauda karkasā. Februārī mēs saņēmām visas kar­kasa detaļas un aizvarus (ārējam apvalkam faktiski bija nevis lodes, bet daudzskaldņa forma, un uz kat­ras skaldnes vajadzēja novietot pa aizvaram) un samontējām apakšējo daļu. Martā keivorīts bija pa pusei izgatavots, metāliskā masa izgājusi divas vei­došanās stadijas, un mēs ar to noklājām lodes tē­rauda apvalku. Taisni apbrīnojami, cik precīzi Kei­vors bija izstrādājis savu projektu — būvējot mums neko nevajadzēja tajā mainīt. Kad lodes montāža bija pabeigta, viņš ierosināja novākt mūsu pagaidu laboratorijas jumtu un apkārt tai uzmūrēt krāsni. Tādējādi keivorīta tapšanas pēdējā stadija, kurā masa hēlija plūsmā tiek sakarsēta līdz sarkankvēlei, noslēgtos, kad tas jau uzklāts lodes virsmai.

Un tad mums bija jāapspriež un jāizlemj, kas ņe­mams līdzi — pārtikas koncentrāti, sabiezinātas esences, tērauda cilindri ar rezerves skābekli, ierīce gaisa attīrīšanai no ogļskābās gāzes un citiem atkri- tumproduktiem un skābekļa atjaunošanai ar nātrija peroksīdu, ūdens kondensatori un tā joprojām. At­ceros, visa šī līdzņemamā bagāža — skārda kārbas, saiņi, kastes — stāvēja sakrauta kaudzē vienā kaktā, tik pārliecinoša savā lietišķumā.

Tas bija ļoti saspringts laiks, tā ka gandrīz neat­lika ne brītiņa pārdomām. Bet kādu dienu, kad darbi gāja uz beigām, man uznāca dīvains noskaņojums. Visu rītu es biju mūrējis krāsni un apsēdos pie šīm mantām līdz nāvei noguris. Viss man šķita apnicis un nereāls.

— Paklausieties, Keivor! — es ierunājos. — Galu galā, kam tas viss vajadzīgs?

Viņš pasmaidīja.

— Drīz mēs dosimies ceļā.

_— Uz Mēnesi… — es domīgi sacīju. — Bet ko jūs cerat tur ieraudzīt? Manuprāt, Mēness ir mirusi pasaule.

Keivors paraustīja plecus.

— Ko jūs cerat tur ieraudzīt?

— Kad aizbrauksim, tad redzēsim.

— Vai patiešām? — es sacīju un stingi vēros vienā punktā.

— Jūs esat noguris, — Keivors piezīmēja. — Jums derētu šopēcpusdien mazliet izvēdināties.

— Nē! — es tiepīgi atteicu. — Es pabeigšu mūrēt.

Tā es arī darīju un sagādāju sev bezmiega nakti.

Man šķiet, ka tādu nakti es vēl nekad nebiju piedzī­vojis. Pirms savas katastrofiskās neveiksmes veikala darījumos es dažkārt ļoti slikti gulēju, taču visļau­nākā no tām naktīm salīdzinājumā ar šo bezgalīgo, mokošo nomodu bija salda snauda. Mani pēkšņi pār­ņēma drausmīgas bailes no tā, ko bijām nolēmuši darīt.

Neatceros, ka pirms tās nakts es jelkad būtu do­mājis par risku, kādam mēs sevi pakļāvām. Tagad šīs domas apsēda mani kā rēgu pulks, kas kādreiz aplencis Prāgu, un neatstājās ne soli. Ar satriecošu skaudrumu es pēkšņi aptvēru, cik dīvains un pār­dabisks ir mūsu iecerētais ceļojums. Es jutos kā cil­vēks, kas no patīkamiem sapņiem pamodies visšaus­mīgākajos apstākļos. Es gulēju plati atvērtām acīm, un ar katru mirkli stikla lode man šķita kļūstam neizturīgāka un nedrošāka, Keivors arvien nereā­lāks un fantastiskāks, viss šis pasākums arvien bīs­tamāks un bezjēdzīgāks.

Es izkāpu no gultas un klīdu apkārt. Tad apsēdos pie loga un vēros izplatījuma bezgalībā. Tur starp zvaigznēm bija neizmērojams tukšums, bezdibenīga

tumsa! Es mēģināju atcerēties visu, ko kādreiz biju lasījis par astronomijas jautājumiem, bet ar manām fragmentārajām zināšanām nepietika, lai kaut cik skaidri iztēlotos, kas mūs sagaida izplatījumā. Bei­dzot es atkal likos gultā un brīdi pa brīdim ieslīgu miegā, pareizāk sakot — murgainā snaudā, jo ikreiz man rādījās, ka nebeidzami krītu un krītu debesu bezdibenī.

Pie brokastīm es sagādāju Keivoram pārsteigumu. Es strupi viņam pateicu:

— Es nelidošu kopā ar jums tajā lodē.

Uz visiem viņa protestiem es atbildēju ar drūmu nepiekāpību.

— Tas ir pārlieku riskants pasākums, — es teicu, — un es tajā nepiedalīšos. Kas par traku, tas par traku!

Es negāju Keivoram līdzi uz laboratoriju. Kādu laiku, nekur nerazdams miera, nodīdījos pa māju, tad paņēmu cepuri un spieķi un devos vienatnē pa- klaiņot bez jebkāda mērķa. Bija iegadījies brīnišķīgs rīts: silts vējš un dzidri zilas debesis, visapkārt pir­mais pavasara zaļums un neskaitāmu putnu dzies­mas. Es ieturēju lenču, apēzdams bifšteku un iedzer­dams alu mazā krodziņā netālu no Elhemas, un iztrūcināju saimnieku, sarunā par laiku piebilz­dams:

— Cilvēks, kas atstāj šo pasauli, kad ārā tāds jau­kums, ir muļķis!

— Es teicu to pašu, kad par to dzirdēju, — sacīja saimnieks, un es sapratu, ka vismaz vienai nabaga dvēselei šī pasaule kļuvusi nepanesama un tā šķī­rusies no dzīves. Tas deva manām domām jaunu pa­vērsienu, un es turpināju savu ceļu.

Pēcpusdienā es jauki nogulēju kādā saulainā vie­tiņā un atspirdzis devos tālāk.

Es nonācu pie omulīga krodziņa netālu no Kenter- berijas. Tas bija viss ietinies koši zaļos vīteņaugos, un tā saimniece, veca, tīrīga sieviete, likās man visai simpātiska. Es konstatēju, ka man ir tieši tik daudz naudas, lai samaksātu par naktsmājām, un nolēmu tur pārnakšņot. Saimniece bija runīga persona, un līdztekus daudziem citiem sīkumiem es uzzināju, ka viņa nekad neesot bijusi Londonā.

— Visu mūžu esmu pavadījusi tepat Kenterbe- rijā, — viņa sacīja. — Es nepiederu pie jūsu klaiņo- tāju sugas.

— Bet kā jums patiktos ceļojums uz Mēnesi? — es iesaucos.

— Es nekad neesmu jūsmojusi par tiem balo­niem, — viņa atbildēja, acīmredzot domādama, ka tā ir visai parasta ekskursija. — Es ar tādu neparko nelidotu, nē, nē!

Man tas likās uzjautrinoši. Pēc vakariņām es ap­sēdos uz sola krodziņa priekšā un patērzēju ar di­viem strādniekiem par ķieģeļu taisīšanu, automobi­ļiem un pagājušā gada kriketa sacensībām. Rietumu pusē debesīs virs saules vīdēja blāvs augoša mēness sirpis, zilgans un neskaidrs kā tāla kalna virsotne.

Nākamajā dienā es atgriezos pie Keivora.

— Es došos jums līdzi, — es sacīju. —- Tas man bija tikai tāds mazs vājuma brīdis, nekas vairāk.

Tā bija vienīgā reize, kad es pārdzīvoju nopietnas šaubas par mūsu pasākumu. Nervi, nekas cits! Pēc tām es strādāju mazliet piesardzīgāk un katru dienu devos stundu ilgā pastaigā. Un beidzot mūsu darbi bija galā, atlika vienīgi lodes karsēšana krāsnī.