Pirmie cilvēki uz Mēness

24. NODAĻA Selenītu sabiedrības struktūra

Keivora ziņojumi, sākot ar sesto un beidzot ar seš­padsmito, ir tik saraustīti un tajos ir tik daudz at­kārtojumu, ka tos grūti lasīt kā secīgu stāstījumu.

Tie, protams, tiks ievietoti visā pilnībā zinātniskajā izdevumā, bet šeit ir ērtāk aprobežoties ar to izklāstu apskata veidā un atsevišķiem fragmentiem, tāpat kā iepriekšējā nodaļā. Katru Keivora izteikumu mēs kri­tiski novērtējām, un manas personiskās atmiņas un iespaidi par Mēness pasauli mums ļoti palīdzēja pa­reizi interpretēt daudzas neskaidras vietas, kas citādi būtu palikušas absolūti neizprotamas. Un dabiski, ka mūs, cilvēkus, daudz vairāk interesēja Mēness ku­kaiņu dīvainā sabiedrība, kurā Keivors dzīvoja un, šķiet, tika uzskatīts par godājamu viesi, nekā viņu pasaules fizikālās īpatnības.

Es, šķiet, jau rakstīju par to, ka selenīti, kurus tiku redzējis, ar sava ķermeņa vertikālo stāvokli un čet­riem locekļiem atgādināja cilvēku, bet viņu galvas izskata un locekļu posmainības dēļ es salīdzināju viņus ar kukaiņiem. Pieminēju arī viņu trauslumu un neiz­turību, kas acīmredzot izskaidrojams ar Mēness sa­mērā niecīgo gravitāciju. Keivors apstiprina visus šos manus vērojumus. Reizēm viņš selenītus sauc par «dzīvniekiem», kaut gan tie neiederas nevienā Ze­mes dzīvnieku klasifikācijas nodalījumā, un piezīmē, ka «kukaiņu klases pārstāvji uz Zemes, par laimi cilvēkiem, nekad nav pārsnieguši relatīvi ļoti mazus auguma apmērus». Paši lielākie Zemes kukaiņi, kā tagad eksistējošie, tā izmirušie, nav garāki par se­šām collām, «bet šeit, pateicoties Mēness mazākai gravitācijai, būtnes, kas ir kaut kas vidējs starp ku­kaiņiem un mugurkaulniekiem, savā attīstības gaitā ir varējušas sasniegt cilvēka un pat lielākus apmē­rus».

Keivors nekur tieši nepiemin skudras, bet man, lasot viņa ziņojumus, allaž acu priekšā nostājas šie nenogurdināmi darbīgie posmkājainie kukaiņi, kam piemīt zināmas prāta spējas un sociāli instinkti; jo vairāk šo asociāciju veicina fakts, ka skudrām ir ne tikai divu dzimumu būtnes — tēviņi un mātītes, kā tas ir gandrīz visiem pārējiem dzīvniekiem, bet arī vēl vairāki veidi bezdzimuma būtņu — darba skud­ras, kareivji un tā tālāk, kas cita no citas atšķiras pēc uzbūves, rakstura un spēka, veic dažādus uzdevu­mus, taču visi pieder pie vienas un tās pašas sugas. Selenītiem arī, kā izrādās, ir liela formu daudzvei­dība. Protams, viņi ir ne tikai daudzkārt lielāki par skudrām, bet — vismaz Keivors tā uzskata — ar savu intelektu, morāli un sociālo gudrību daudzkārt pār­spēj cilvēkus. Un viņiem ir nevis četri vai pieci pa­veidi kā skudrām, bet gandrīz neaptverams skaits pēc izskata un attīstības pakāpes atšķirīgu grupē­jumu. Es esmu mēģinājis norādīt uz atšķirībām, kā­das bija vērojamas starp tiem selenītiem, kurus man iznāca sastapt Mēness ārējā zonā. Šīs atšķirības augumā un ķermeņa proporcijās bija apmēram tādas kā dažādu rasu cilvēkiem. Bet tas, ko es novēroju, nav it nekas salīdzinājumā ar milzīgajām atšķirībām, par kādām stāsta Keivors. Šķiet, ka tie selenīti, ku­rus es tiku redzējis, pēc nodarbošanās veida bija radniecīgi — Mēness govju gani, miesnieki un tam­līdzīgi. Bet Mēness iekšienē ir vēl daudz citu sele­nītu paveidu, par kuru eksistenci man toreiz nebija ne jausmas un kuri stipri atšķiras pēc lieluma, atse­višķu ķermeņa daļu proporcijām, izskata un spēka, tomēr pieder pie vienas un tās pašas sugas un, par spīti ievērojamām atšķirībām, ir saglabājuši zināmu līdzību, kādu savai sugai specifisku iezīmi, kas tos apvieno. Visa Mēness pasaule ir kā gigantisks skudru pūznis, tikai tajā rosās nevis četru vai piecu veidu skudras, bet gan bezgala daudzveidīgi saza­rojusies selenītu populācija, kurā ir daudzi simti da­žādu formu un gandrīz tikpat daudz pārejas formu.

Liekas, ka Keivors to atklāja visai drīz. No viņa juceklīgā ziņojuma es secinu, ka viņu sagūstīja

Mēness govju ganu grupa, ko vadīja divi cita veida selenīti «ar lielākām smadzenēm (galvām?) un daudz īsākām kājām». Konstatējuši, ka Keivors, pat ar pīķi pabikstīts, nevar paiet, selenīti ienesa viņu tumsā, pārgāja pa šauru, dēlim līdzīgu laipu (droši vien tādu pašu, pa kādu es atteicos iet) un novietoja gūstekni kaut kādā kastē, ko viņš sākumā noturēja par liftu. Tā bija balona gondola — pašu balonu, protams, cil­vēka acis šai tumsā nespēja saskatīt —, un laipa, kas man toreiz šķita karājamies tukšumā, acīmredzot veda uz to. Ar šo balonu viņi laidās lejup, kur tumsu arvien vairāk kliedēja Mēness alu gaišums. Sākumā apkārt valdīja klusums, tikai selenīti kaut ko čivi­nāja, bet tad viņi nonāca skaņu un rosības pilnā ra­jonā. Melnā tumsa bija padarījusi Keivora acis tik jutīgas, ka viņš tagad sāka jau šo to saskatīt un bei­dzot gluži labi izšķīra priekšmetu apveidus.

«Iedomājieties milzīgu cilindrisku telpu,» Keivors saka savā septītajā ziņojumā, «apmēram ceturtdaļjū- dzes diametrā, sākumā vāji, tad jau spožāk apgais­motu, ar lielām platformām, kas spirālveidīgi vijas lejup gar tās sienām un nozūd zilā dzijumā. Gaisma kļūst arvien spožāka, bet nav iespējams noteikt, no kurienes un kā tā plūsmo. Iedomājieties vislielāko vītņu kāpņu vai lifta šahtu, kurā esat kādreiz ielūko­jies, un palieliniet to simtkārt. Iedomājieties to krēs­las stundā, skatītu caur zilu stiklu, un tad raugieties pa to lejup. Vēl mēģiniet iedomāties, ka jūtaties ārkār­tīgi viegls un galva jums nemaz nereibst, kā tas būtu uz Zemes, — tad būsiet guvis aptuvenu priekšstatu par maniem pirmajiem iespaidiem. Apkārt šai gigan­tiskajai šahtai vijas plata galerija tik stāvā spirālē, kāda uz Zemes nebūtu iedomājama, un šis stāvais ceļš, ko no bezdibeņa norobežo tikai zems parapets, nozūd tālumā kādu pāris jūdžu dziļumā zem jums.»

«Palūkojies augšup, es virs sevis ieraudzīju tādu pašu ainu. Tagad, protams, radās iespaids, ka skatos milzīgā, stāvā konusā. Pa šahtu lejup pūta vējš, un man likās, ka kaut kur tālu augšā es dzirdu mauro­jam — arvien klusāk un klusāk — Mēness govis, kas, vakaram pienākot, tika iedzītas alās no virspuses ganībām. Augšā un lejā spirālveida galerijās redzēja neskaitāmus selenītus, bālus, viegli luminiscējošus radījumus, kas vēroja mūsu nolaišanos vai darīja kaut ko neizprotamu.»

«Vai man tā tikai likās, vai varbūt patiešām le­dainajā vējpūsmā lejup aizlidinājās sniega pārsla. Un tad, tāpat kā sniega pārsla, mums garām Mēness centra virzienā aši aizlīgoja maza figūriņa — ne­liela auguma selenīts ar izpletni.»

«Man blakus sēdošais lielgalvis selenīts, pēc ma­nas grozīšanās saprazdams, ka es spēju kaut ko saskatīt, izstiepa savu snuķim līdzīgo roku un norā­dīja uz leju. Tālu apakšā es ieraudzīju nelielu plat­formu, kas karājās tukšumā. Kad tā sāka celties augšup mums pretī, mūsu ātrums strauji samazinā­jās; drīz vien mēs bijām tai līdzās un apstājāmies. Tika pasviesta un saķerta virve, ar kuras palīdzību balona gondolu pievilka klāt platformai, un es atra­dos vaigu vaigā ar lielu baru selenītu, kas grūstījās un stumdījās, lai redzētu mani.

Tas bija fantastiski raibs pūlis. Es biju mēms aiz brīnumiem, pēkšņi ieraugot, cik ārkārtīgi dažādi ir šie Mēness radījumi.

Šķita, ka visā šajā pūlī nav divu vienādu eksem­plāru. Viņi atšķīrās gan pēc lieluma, gan pēc galvas un ķermeņa formas un pārstāvēja visu selenītu po­pulācijas šaušalīgo variantu daudzveidību. Daži rē­gojās pāri pūlim kā milzīgi, uzblīduši maisi, citi skraidīja sugas brāļiem pa kāju starpu. Visi viņi izrai­sīja netīkamas asociācijas par ērmotiem kukaiņiem, kas atgādina ķēmīgus cilvēkus. Katram kāda ķer­meņa daļa bija hiperbolizēta līdz baismai nesamērī- bai: vienam bija nenormāli liela labā roka — mil- zenīgs tausteklis; cits šķita sastāvam tikai no kājām, it kā staigātu uz ķekatām; vēl citam sejas maskā rē­gojās prāvs, degunam līdzīgs orgāns, kas to vērta pārsteidzoši cilvēcisku, ja neredzēja vaļējo, neiz­teiksmīgo mutes caurumu. Dīvainā, kukaiņa galvai stipri līdzīgā (kaut arī bez žokļiem un ūsām) Mēness govju ganu galva bija transformēta visvisādos vei­dos: te plata un zema, te šaura un augsta, te ar ra­giem un citādiem izaugumiem pieres daļā, te ar tādu kā vaigubārdu un garenisku iežmaugu vidū, te ar grotesku cilvēka profilu. Bet sevišķi dūrās acīs viens kroplīgs galvas veids. Dažiem selenītiem paura daļa bija kā liels pūslis, bet sejas maska pavisam niecīga. Bija arī tādi jocīgi eksemplāri, kam galvas sarukušas gluži mikroskopiskas un ķermeņi bezformīgi uzbur- buši, un pavisam fantastiski, tieviņi radījumi, kuri, šķiet, eksistēja tikai tāpēc, lai būtu uz kā balstīties milzīgai taurei, ko veidoja viņu sejas lejasdaļa. Un visērmotākais tobrīd man šķita tas, ka divi vai trīs no šiem dīvainajiem Mēness pasaules iemītniekiem, kurus jūdzēm biezi klinšu slāņi sargā no saules un lietus, turēja rokās lietussargus — gandrīz tādus pa­šus, kādus nēsā Zemes cilvēki. Tad es atcerējos sele­nītu ar izpletni, ko biju redzējis laižamies lejup pa šahtu.»

«Šie Mēness iedzīvotāji izturējās tieši tāpat, kā līdzīgos apstākļos izturētos cilvēku pūlis: viņi grūs­tījās un stumdījās, lauzās cits citam garām un pat rāpās cits citam pāri, lai dabūtu paskatīties uz mani. Ar katru mirkli selenītu pūlis pieauga un arvien uz­mācīgāk spiedās virsū manu pavadoņu diskiem (Kei­vors nepaskaidro, kas tie par «diskiem»); arvien jauni un jauni fantastiski radījumi iznira no krēslas un piesaistīja manu jau tā pārslogoto uzmanību. Tad,

paklausīdams dotajai zīmei, es ar selenītu palīdzību ierausos tādās kā nestuvēs, spēcīgi nesēji pacēla tās uz pleciem un nesa mani cauri pustumsā ņudzoša­jam pūlim uz telpām, kur bija paredzēts mani novie­tot. Visapkārt man ņirbēja acis, sejas, maskas, sausi švīkstēja selenītu āda, atgādinot vaboļu spārnu švirk- stoņu, skanēja blējošas un circeņu čirkstēšanai līdzī­gas balsis …»

Kā var saprast no tālākā teksta, Keivors tika no­gādāts «sešstūrainā telpā» un kādu laiku turēts tur ieslodzījumā. Vēlāk viņam atļāva daudz lielāku brī­vību, tā ka viņš varēja justies gandrīz tikpat brīvs kā cilvēks lielā pilsētā uz Zemes. Kā šķiet, noslēpumainā būtne, kas ir Mēness valdnieks un pavēlnieks, uz­deva diviem selenītiem «ar lielajām galvām» apsar­gāt un izpētīt svešo radījumu, kā arī mēģināt nodi­bināt ar viņu kontaktu. Un, lai cik brīnumaini un neticami tas liktos, šie divi fantastiskie kukaiņcil- vēki, šie citas pasaules iemītnieki drīz vien iemanī­jās sarunāties ar Keivoru Zemes valodā.

Keivors sauc viņus par Fi-u un Tsi-pafu. «Fi-u,» viņš saka, «ir apmēram piecas pēdas garš ar mazām, tievām, ap astoņpadsmit collu garām kājām un šau­rām pēdām kā visiem selenītiem. Viņa ķermenis ir neliels un viss ritmiski pulsē līdzi sirds pukstiem.

» Viņam ir garas, mīkstas, posmainas rokas ar taus- tekļveida tverekli plaukstas vietā un tāds pats pos- mains kakls kā pārējiem selenītiem, tikai ļoti īss un resns.» «Viņa galva,» Keivors turpina — acīmredzot papildinādams-kādu iepriekšēju aprakstu, kas mums ir gājis zudumā, «ir parastā tipa, bet īpatnēji modifi­cēta. Mute stāv vaļā un ir tikpat neizteiksmīga kā visiem, bet daudz mazāka un izliekta uz leju, un plakanā sejas maska ir tikai prāvas nāss lielumā. Tai abās pusēs ir mazas acis. Galvas paura daļai ir lielas, apaļas bumbas forma, un to apņem nevis cieta, spīdīga āda kā Mēness govju ganiem, bet plāna mem­brāna, kurai cauri skaidri saskatāma smadzeņu pul­sācija. Viņš ir radījums, kam smadzenes attīstījušās līdz milzīgiem apmēriem, bet pārējais organisms kā relatīvi, tā absolūti ir kroplīgi mazs.»

Kādā citā ziņojumā Keivors izsakās, ka šis Fi-u no mugurpuses izskatoties pēc Atlanta, kas tur uz pleciem zemeslodi. Tsi-pafs, šķiet, bija viņam ļoti līdzīgs, tikai ar garumā izstieptu «seju» un nevis apaļu, bet bumbierveida galvu, kas liecināja, ka hi- pertrofēti citi smadzeņu iecirkņi. Keivora mītnē vēl bija nestuvju nesēji — uz vieniem sāniem sašķiebu­šās būtnes ar milzīgiem pleciem, zirnekļiem līdzīgi durvju sargi un druknkājis apkalpotājs.

Metode, kādu lietoja Fi-u un Tsi-pafs, lai atrisinātu valodas problēmu, bija ārkārtīgi vienkārša. Viņi ieradās «sešstūrainajā cellē», kur bija ieslodzīts Kei­vors, un sāka atdarināt visas skaņas, ko no viņa dzir­dēja, klepu ieskaitot. Šķiet, Keivors ļoti drīz saprata viņu nolūku un sāka atkārtot vārdus, norādot uz priekšmetiem, ko tie apzīmē. Mācīšanās process acīmredzot allaž bija vienāds. Fi-u brīdi uzmanīgi klausījās Keivorā, tad arī norādīja uz attiecīgo priekšmetu un izrunāja tā nosaukumu.

Pirmais vārds, ko viņš iemācījās, bija «cilvēks», otrais — «lunietis», ko laikam Keivors tobrīd ātrumā izteica «selenīta» vietā, lai apzīmētu Mēness iedzī­votāju. Tiklīdz Fi-u bija pārliecinājies, ko kāds vārds nozīmē, viņš to atkārtoja Tsi-pafam, kurš to nekļū­dīgi iegaumēja. Tā viņi pirmās nodarbības laikā ap­guva vairāk nekā simt angļu valodas lietvārdu.

Vēlāk, šķiet, viņi atveda sev līdzi mākslinieku, lai tas ar zīmējumiem un shēmām palīdzētu izskaidrot jēdzienus, jo Keivors pats zīmēja gaužām nemāku­līgi. Tas, saka Keivors, «bija radījums ar ļoti kustīgu roku un ciešu skatienu un zīmēja neticami ātri».

No vienpadsmitā ziņojuma, kas acīmredzot bija krietni garāks, mums izdevās uztvert tikai frag­mentu. Pēc dažiem saraustītiem teikumiem, kuru sa­turs nav saprotams, ir šāds teksts:

«Mūsu intensīvo valodas nodarbību sīks izklāsts varētu interesēt tikai lingvistus un prasītu pārāk daudz laika, turklāt es ļoti šaubos, vai man izdotos precīzi aprakstīt visus paņēmienus un izdarības, ko mēs lietojām, lai nonāktu pie savstarpējas sapraša­nās. Verbu apgūšana lielas pūles nesagādāja — vis­maz to verbu, kas apzīmē kustības un ir izskaidro­jami ar zīmējumiem; daži adjektīvi bija viegli sa­protami, bet, kad mēs nonācām pie abstraktiem jēdzieniem, prepozīcijām un figurāliem sarunvalodas izteicieniem, ar kuriem uz Zemes tiek izteikts tik daudz, rezultāti bija tādi, it kā mēs korķa vestēs mē­ģinātu ienirt dziļumā. Šīs grūtības šķita nepārvara­mas, līdz beidzot sestajā nodarbību stundā ieradās ceturtais palīgs — selenīts ar milzīgu, futbola bum­bai līdzīgu galvu, kura specialitāte acīmredzot bija sarežģītu analoģiju izskaidrošana. Viņš bija pilnīgi iegrimis sevī un ienākdams paklupa pret soliņu. Pie­saistīt viņa uzmanību problēmām, kas mums radās, varēja tikai ar skaļu klaigāšanu, bikstīšanu un knai­bīšanu. Bet, reiz iekustināts, viņš ar jebkuru jau­tājumu tika galā apbrīnojami ātri. Kad vien bija vajadzīga abstrakta domāšana, kas nebija pa spēkam Fi-u tik vērienīgajam prātam, viņš lūdza palīdzību šim ovālgalvainajam filozofam, bet tas katru savu secinājumu nodeva Tsi-pafam iegaumēšanai; Tsi-pafs ar savu fenomenālo atmiņu ir īsts faktu arsenāls. Un mūsu valodas nodarbības atkal ritēja uz priekšu.»

«Jau pēc dažām dienām — kaut gan man šķita, ka pagājis daudz ilgāks laiks, — es varēju cik necik sa­runāties ar šiem Mēness kukaiņiem. Protams, sākumā mūsu sarunas bija ārkārtīgi nogurdinošas un prasīja lielu pacietību, taču deva mums iespēju saprasties. Un es esmu iemācījies būt pacietīgs. Runātājs vien­mēr ir Fi-u. Runājot viņš jo bieži apcerīgi novelk tādu nenoteiktu «mhm … mhm» un ir iegaumējis pāris frāzes — «tā teikt», «jūsu zināšanai» —, ar ku­rām piebārsta savu valodu.

Te būs piemērs, kā Fi-u runā. Iedomājieties, ka viņš man stāsta par savu mākslinieku.

— Mhm… mhm … viņš, tā teikt, zīmē. Est maz, dzert maz… zīmēt. Patikt zīmēt. Nekas cits. Nepa­tikt, kas nezīmēt kā viņš. Dusmīgs. Nepatikt, kas zīmēt labāk kā viņš. Nepatikt visi citi. Nepatikt, kas nedomāt zīmēt ir galvenais. Dusmīgs. Mhm … Nekas viņam svarīgs … tikai zīmēt. Jūs viņam patikt… jūsu zināšanai. Ir jaunas lietas zīmēt. Savāds ļoti. Jā?

— Viņš, — norādot uz Tsi-pafu, — patikt atcerē­ties vārdi. Atcerēties labāk kā neviens. Domāt ne, zīmēt ne .. . tikai atcerēties. Zināt… — te Fi-u, neat­razdams vajadzīgo vārdu, konsultējās ar savu talan­tīgo palīgu, — vēsture, notikumi. .. viss. Viņš reiz dzirdēt… vienmēr zināt.

Tas pārspēj visas manas cerības. Ir tik brīnišķīgi dzirdēt šai mūžīgajā pustumsā šos dīvainos radīju­mus — pat tuvāk iepazīstoties, nav iespējams pie­rast pie viņu ērmotā izskata — nemitīgi čivinām, at­darinot Zemes valodas skaņas, un jau gandrīz saka­rīgi runājam, uzdodam jautājumus, atbildam uz maniem jautājumiem. Es jūtos, it kā būtu atgriezies bērnībā, pasaku valstībā, kur sarunājās skudra ar sienāzi un bite izšķīra viņu strīdu …»

Šķiet, ka šo veiksmīgo lingvistisko nodarbību laikā Keivors vairs netika turēts Stingrā ieslodzījumā.

«Sākotnējās bailes un neuzticēšanās, ko bija izraisī­jis mūsu nelaimīgais konflikts,» viņš ziņo, «pamazām

izzūd, jo pēc manas saprātīgās izturēšanās viņi secina, ka esmu domājoša būtne… Tagad man ir atļauts brīvi iet un nākt, un es tieku ierobežots tikai sava paša drošības labad. Tādējādi man ir izdevies piekļūt pie šā aparāta, un, pateicoties laimīgam atra­dumam milzīgajā materiālu noliktavā, es varu no­raidīt šos ziņojumus. Līdz šim neviens nav mēģinājis traucēt man to darīt, kaut gan Fi-u zina, ka es signa­lizēju uz Zemi.

— Jūs runāt ar citu? — viņš reiz jautāja, vēro­dams manu darbošanos.

— Ar citiem, — es izlaboju.

— Citiem, jā, jā, — viņš sacīja. — Ar cilvēkiem?

Un es turpināju raidīt savu ziņojumu.»

Keivors allaž izdarīja labojumus savos iepriekš dotajos selenītu dzīves aprakstos, ja uzzināja jaunus faktus, kas ienesa izmaiņas viņa secinājumos, tādēļ citāti no šiem aprakstiem šeit tiek publicēti ar diez­gan lielu piesardzību. Tie ir ņemti no devītā, trīs­padsmitā un sešpadsmitā ziņojuma un ar visu savu neskaidrību un fragmentārismu tomēr dod par šās dīvainās sabiedrības sociālo dzīvi tik pilnīgu priekš­statu, kādu cilvēcei nav cerību iegūt daudzu paaudžu laikā.

«Mēness pasaulē,» saka Keivors, «katrs pilsonis zina savu vietu un pienākumu. Viņš ir dzimis šā pie­nākuma veikšanai un ar specifiskiem treniņiem, at­tiecīgu audzināšanu un ķirurģiskām operācijām tiek galu galā padarīts tik piemērots savam uzdevumam, ka viņam nav ne vēlēšanās, ne spēju darīt ko citu. «Kam viņam tas vajadzīgs?» Fi-u jautātu. Ja, piemē­ram, kādam selenītam ir lemts būt matemātiķim, tad audzinātāji un skolotāji jau no paša sākuma viņu virza uz šo vienu mērķi. Jebkura cita slieksme tiek apslāpēta, bet dotības matemātikā veicinātas un iz­koptas ar apbrīnojamu psiholoģisku prasmi. Viņa smadzenes vai vismaz viņa smadzeņu matemātiskās spējas aug, bet pārējais organisms attīstās tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai varētu eksistēt šī viņa galvenā daļa. Galu galā, ja neskaita atpūtu un ēšanu, šā selenīta vienīgais prieks ir vingrināt un demon­strēt savas matemātiķa spējas, viņa vienīgā inte­rese — kā tās pielietot praksē, viņa vienīgā sabied­rība — citi matemātikas speciālisti. Viņa smadzenes, it īpaši tās daļas, kas nodarbinātas ar matemātiku, nemitīgi attīstās, kļūst arvien lielākas apmēros un, šķiet, izsūc visas dzīvības sulas un spēkus no pārē­jiem orgāniem. Viņa locekļi atrofējas, sirds un gre­mošanas orgāni samazinās, sejas maska gandrīz pa­slēpjas zem milztošās smadzeņu masas. Viņa balss reducējas uz griezīgu čirkstēšanu, jo tā vajadzīga tikai formulu murmināšanai, un viņš šķiet kurls pret it visu, izņemot sarežģītas matemātiskas problēmas. Viņš ir zaudējis spēju smieties, ja neskaita tās reizes, kad piepeši atklājis kādu matemātisku paradoksu, un visdziļākās emocijas viņā izraisa jauna vienādojuma risināšana. Un tā viņš sasniedz savu mērķi.»

«Savukārt selenīts, kam jākļūst par Mēness govju ganu, no agras bērnības tiek audzināts šim uzdevu­mam, radināts domāt un interesēties tikai par Mē­ness govīm, ar patiku tās aprūpēt, ielikt sevi visu šai darbā. Viņu trenē tā, lai viņš kļūtu izturīgs un kustīgs, pieradina nēsāt ciešos locekļu aptinumus un ķermeņa apvalku, kas ir gana «amata tērps». Viņš neinteresējas par Mēness dziļākajiem rajoniem un pret visiem citiem selenītiem, kas nav lietpratēji lop­kopībā, izturas vienaldzīgi, nicinoši vai naidīgi. Viņš domā tikai par Mēness govju ganībām, un viņa va­loda aprobežojas ar specifiskiem lopkopju termi­niem. Arī viņš mīl savu darbu un ar prieku veic pie­nākumu, kas attaisno viņa esamību. Un tā tas ir ar visiem selenītiem: katrs — lai kāds būtu viņa uzde­vums un stāvoklis — ir līdz pilnībai izveidota vie­nība Mēness pasaules mehānismā …»

«Lielgalvji selenīti, kas veic garīgo darbu, šajā dīvainajā sabiedrībā veido it kā aristokrātijas slāni, un pāri visiem Mēness hierarhijas pašā virsotnē at­rodas brīnumainais, gigantiskais gangliju kopo­jums — Lielais Lunārs, pie kura nu beidzot es tikšu vests. Intelektuālās šķiras selenītu prāta neierobe­žotā attīstība ir iespējama tādēļ, ka Mēness radīju­miem nav kaula galvaskausa — šā cietā apvalka, kas apņem cilvēka smadzenes un ar kategorisku «tik tālu un ne tālāk» nosaka robežu visām viņa spējām. Garīgā aristokrātija iedalās trīs galvenajās grupās, kas pēc ietekmes un cieņas ieņem visai atšķirīgu stā­vokli. Vienā grupā ietilpst administratori, pie ku­riem pieder arī Fi-u; tie ir ierosmes bagāti selenīti ar vispusīgām spējām, un katrs no viņiem atbild par kādu noteiktu Mēness iecirkni. Otrā grupa — eks­perti, tādi kā domātājs ar futbola bumbai līdzīgo galvu; to uzdevums ir veikt speciālas sarežģītas ope­rācijas. Un beidzot — erudīti, kuru smadzenēs gla­bājas visas zināšanas. Pie šīs grupas pieder Tsi-pafs, pirmais Mēness profesors Zemes valodās. Runājot par šiem erudītiem, jāatzīmē interesants fakts: tā kā selenītu smadzenes var augt neierobežoti, nav bijis vajadzības izgudrot visus tos mehāniskos palīglī­dzekļus garīgam darbam, kādus izsenis lieto cilvēki. Mēness pasaulē nav ne grāmatu, ne jebkādu pierak­stu, ne bibliotēku, ne rakstības vispār. Visas zinā­šanas tiek uzkrātas lielajās smadzenēs, kā Teksasas medus skudras savāc medu savos lielajos vēderos. Mēness iedzīvotājiem Somersethauzu un Britu mu­zeja bibliotēku aizstāj dzīvu smadzeņu kolekci­jas.. .»

«Gandrīz visi mazāk specializētie administratori sastopoties izrāda par mani lielu interesi. Viņi dod man ceļu, vērīgi aplūko mani un izjautā Fi-u. Es bieži viņus redzu satiksmes ejās kopā ar veselu svītu nesēju, sulaiņu, vēstītāju, izpletņu turētāju un citu pavadoņu, un skats uz šīm procesijām ir visai ērmots. Eksperti lielākoties mani pilnīgi ignorē, tāpat kā viņi ignorē cits citu, un pievērš man uzmanību vienīgi tad, kad vēlas nodemonstrēt savas apbrīnojamās spē­jas. Erudīti gandrīz vienmēr ir iegrimuši transam līdzīgā pašapcerē, no kuras tos var pamodināt tikai viņu zināšanu noliegšana. Parasti viņus pavada ne­liela auguma sargi un apkalpotāji, visbiežāk mazi, kustīgi sieviešu kārtas radījumi, kas, kā es sliecos domāt, ir viņiem sievas. Bet daži visievērojamākie erudīti ir pārāk lieli apmēros, lai paši pārvietotos, un tiek pārnēsāti toverim līdzīgās nestuvēs, — ļu­mīgi zināšanu kalni, kas izraisa manī cieņas pilnu apbrīnu. Nupat, nākot uz šejieni, kur man atļauts darboties ar šīm elektriskajām ierīcēm, es pagāju garām vienai šādai milzīgai, trīcelīgai, ar gludu, plānu ādu apvilktai galvai, kas zvilnēja savās jokai- najās nestuvēs. Pa priekšu un aiz muguras soļoja nesēji, un vēstītāji — dīvaini radījumi ar lielu taures veida izaugumu sejā — skaļi slavināja šā erudīta gudrību.»

«Es jau pieminēju svītas, kas pavada vairumu inte­lektuālās šķiras selenītu. Tajās ir sargi, nesēji, su­laiņi — taustekļu un muskuļu masa, kam jākompensē šo hipertrofēto prātu fiziskā nevarība. Gandrīz neiz­trūkstoši to pavadoņi ir nesēji. Parasti svītā ir arī ziņneši — ārkārtīgi žigli skrējēji ar garām, tievām kājām, izpletņu turētāji ar spēcīgām rokām un vēstī­tāji, kuru spalgās balsis spētu uzmodināt mironi. Kad šos zemākos kalpotājus nevada lielgalvju prāts, viņi ir tik inerti un bezpalīdzīgi kā lietussargi statīvā.

Viņi spēj darboties tikai pēc dotajām pavēlēm un eksistē vienīgi savu kalpotāju pienākumu veikšanai.

Turpretim lielākā daļa to kukaiņu, kas skraida šurpu turpu pa spirāliskajām galerijām, brauc lejup ar baloniem un laidelējas ar mazajiem izpletņiem, cik es saprotu, pieder pie strādnieku šķiras. Daži no tiem nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē ir «mašīnu rokas» — Mēness govju gana vienīgais tausteklis viņiem mo­dificēts tā, lai būtu piemērots tveršanai, celšanai, bīdīšanai, bet pārējais ķermenis ir tikai šīs spēcī­gās rokas piedēklis. Dažiem, kuri laikam apkalpo zvanu mehānismus, ir ārkārtīgi attīstīti dzirdes or­gāni; citiem, kas strādā pie sarežģītiem ķīmiskiem procesiem, sejā rēgojas liels ožas orgāns; vēl ci­tiem ir plakanas pēdas ar locītavu vidū pedāļu mīša­nai, un daži, kas, kā man tika teikts, esot stikla pū­tēji, šķiet sastāvam tikai no plaušu plēšām. Bet ik­viens no šiem ierindas selenītiem ir brīnišķīgi piemērots tam darbam, kas viņam jāveic Mēness sabiedrībā. Ļoti smalkus izstrādājumus darina ma­ziņi amatnieki, apbrīnojami izveicīgi pundurīši. Daži no tiem ir tik sīciņi, ka es tos varēju novietot uz savas plaukstas. Ir pat īpaši dzinēj ratu griezēji sele­nīti, kuru pienākums un vienīgais prieks ir ar savu fizisko spēku darbināt dažādas nelielas ierīces. Bet uzraudzīt strādniekus un gādāt par kārtību, likvi­dējot jebkuru nevēlamu tendenci un novirzi, ir uz­dots vismuskuļainākajiem radījumiem, kādus esmu šeit redzējis, tā teikt, Mēness policistiem, kas, jā­domā, kopš mazām dienām audzināti godbijībā un paklausībā lielgalvjiem.»

«Visu šo dažāda veida strādnieku un amatnieku izaudzēšana katrā ziņā ir ļoti interesants process. Es vēl joprojām par to zinu gaužām maz, bet nesen man gadījās redzēt vairākus jaunus selenītus, kas bija ieslēgti mucās, no kurām ārā rēgojās tikai viņu augšējās ekstremitātes, lai tādējādi viņus izveidotu par īpaša profila mašīnistiem. Šajā augsti attīstītajā tehniskās transformēšanas sistēmā «rokas» augšana tiek stimulēta ar kairinātājiem un barojošām injek­cijām, bet pārējais ķermenis mērdēts badā. Fi-u, ja es viņu pareizi sapratu, paskaidroja, ka sākuma sta­dijās šie deformācijai pakļautie mazie radījumi daž­kārt izrādot ciešanu pazīmes, taču ļoti ātri samieri­noties ar savu likteni, un aizveda mani uz vietu, kur vairākiem nākamajiem ziņnešiem tika stieptas un lauzītas kājas. Es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet šīs sele­nītu audzināšanas metodes atstāj uz mani nepatī­kamu iespaidu. Taču ceru, ka ar laiku tas pāries un es varēšu tuvāk iepazīties ar šo viņu brīnišķīgās so­ciālās kārtības aspektu. Nožēlojamā, no mucas iz­bāztā roka man šķita kā nevarīgs protests pret izkropļošanu; tā joprojām mani vajā, kaut gan, pro­tams, galu galā šāda rīcība ir daudz humānāka nekā mūsu Zemes metode, kad bērniem ļauj izaugt par cilvēkiem un tad viņus pārvērš par mašīnām.»

«Pavisam nesen — liekas, kad es vienpadsmito vai divpadsmito reizi nācu uz šejieni, lai noraidītu ziņo­jumu, — man bija izdevība uzzināt vēl kaut ko inte­resantu par ierindas selenītu dzīvi. Fi-u mani veda šurp pa īsāku ceļu, lai nebūtu jāiet lejup pa spirā- lisko galeriju un gar Centrālās jūras malu. No garas, tumšas, līkumotas ejas mēs izgājām plašā, zemā alā, kur smaržoja pēc zemes un salīdzinājumā ar citām vietām šai tumsas valstībā bija samērā gaišs. Gaismu izstaroja raženi saauguši zilgansārti, gaļīgi augi, kas ļoti atgādināja mūsu Zemes sēnes, bet bija cilvēka augumā vai vēl lielāki.

— Vai luniji tos ēd? — es vaicāju Fi-u.

— Jā, barība.

— Žēlīgais dievs! Kas tas? — es iesaucos, ierau- dzijis neparasti lielu un lempīgu selenītu nekustīgi guļam starp sēņu stublājiem ar seju uz leju.

Mēs apstājāmies.

— Vai tas ir beigts? — es jautāju. (Līdz šim es Mēness iekšienē neesmu redzējis nevienu mirušu selenītu, tādēļ tas mani ieinteresēja.)

— Nē! — Fi-u atbildēja. — Viņš strādnieks. Tagad darbs nav. Drusku apreibt un tad gulēt, kamēr va­jadzīgs būs. Kāpēc viņš nomodā būt? Nav vajadzīgs viņš staigāt apkārt.

— Tur ir vēl viens! — es iekliedzos.

Tik tiešām visa šī plašā sēņu audze bija piekaisīta ar knūpu nokritušiem ķermeņiem, kas gulēja rei­bumā, kamēr būs vajadzīgi darbam. Tur bija daudz visāda veida selenītu, un es varēju dažus apvelt uz muguras un labi apskatīt tuvumā. Kad es to darīju, viņi sāka skaļāk elpot, bet nepamodās. Viens man palicis prātā īpaši skaidri: tik spēcīgu iespaidu viņš atstāja laikam tāpēc, ka dīvainajā gaismas vizmo- jumā viņa ķermenis stipri atgādināja izstiepušos cil­vēka ķermeni. Viņa augšējās ekstremitātes bija gari, smalki veidoti taustekļi — šis selenīts acīmredzot strādāja kādu komplicētu darbu —, un poza, kādā viņš gulēja, it kā pauda padevīgas ciešanas. Protams, tā iztulkot viņa izteiksmi bija pilnīgi aplam, taču manī neviļus modās žēlums. Un, kad Fi-u ievēla viņu atpakaļ tumsā starp leknajām sēnēm, es jutos ārkār­tīgi neomulīgi, kaut gan šai brīdī gulošais selenīts atkal izskatījās pēc kukaiņa, nevis cilvēka.

Tas tikai parāda, cik mēs savās ierastajās izjūtās esam nesaprātīgi. Aizmidzināt strādnieku, kas nav vajadzīgs, un pabīdīt viņu malā noteikti ir daudz la­bāk nekā izmest viņu no fabrikas, lai klaiņo pa ielām un mirst badā. Katrā komplicētā sociālā kopienā laiku pa laikam neizbēgami rodas tāds stāvoklis, kad nav iespējams nodarbināt visus strādniekus, bet ar šādu metodi «bezdarbnieku problēma» tiek pilnīgi likvidēta. Un tomēr — par spīti prāta apsvēru­miem — man netīkas atcerēties šos visā garumā iz­stiepušos stāvus starp klusajām, vizmojošajām gaļīgo augu rindām, un es izvairos iet pa šo īsāko ceļu, kaut gan apkārtceļš ir daudz garāks, trokšņaināks un neērtāks.

Šis otrais ceļš ved cauri lielai, krēslainai, skaļas rosības pilnai alai, kur es varu pavērot Mēness pa­saules mātes, kas, tāpat kā bišu māte stropā, ieņem īpašu stāvokli. Es redzu viņas lūkojamies pa sešstū­rainiem, šūnām līdzīgiem lodziņiem alas sienā vai pastaigājamies plašā alas padziļinājumā aiz tiem, vai arī izraugāmies sev rotas un spēļlietiņas, ko viņu priekam izgatavojuši prasmīgi juvelieri, kas strādā mazās darbnīciņās zem viņu mītnes. Viņas pēc iz­skata ir cēlas būtnes, fantastiski, dažreiz ļoti skaisti izgreznojušās, ar lepnu stāju un gandrīz mikroskopis­kām galviņām, kurās izceļas tikai paprāvā mutes atvere.»

«Par selenītu dzimumu, precēšanos un vairošanos es līdz šim vēl esmu uzzinājis ļoti maz. Bet, tā kā Fi-u angļu valodas zināšanas nemitīgi paplašinās, man droši vien drīz izdosies noskaidrot arī šos jau­tājumus. Es domāju, ka, tāpat kā skudrām un bitēm, lielākā daļa selenītu kopienas locekļu ir bezdzimuma būtnes. Protams, arī uz Zemes lielajās pilsētās mūs­dienās daudzi nedzīvo normālu ģimenes dzīvi un neaudzina bērnus. Bet šeit, tāpat kā pie skudrām, šī parādība ir kļuvusi par rases dzīves likumību, un visu nepieciešamo pēcnācēju daudzumu rada īpaša, skaitliski neliela matronu šķira, Mēness pasaules mā­tes, staltas, apmēros prāvas būtnes, kas lieliski pie­mērotas selenītu kūniņu iznēsāšanai. Ja es pareizi sapratu Fi-u paskaidrojumu, tad viņas pašas nav spējīgas kopt un lolot mazuļus, ko laiž pasaulē, jo neprātīgas lutināšanas tieksmes viņās pēkšņi mēdz nomainīt agresīva niknuma uzplūdi, tādēļ, cik drīz vien iespējams, mazie radījumi, kas ir pavisam mīk­sti, kusli, ar gaišu ādu, tiek nodoti neprecētu sieviešu kārtas būtņu gādībā. Šīm strādniecēm, kas audzina mazuļus, dažos gadījumos ir gandrīz tikpat lielas smadzenes kā vīriešu dzimuma selenītiem.»

Tieši šai vietā, kā par nelaimi, Keivora ziņojums pārtrūka. Kaut arī šī nodaļa ir saraustīta un nespēj pilnībā apmierināt lasītāja ziņkāri, tā tomēr dod ap­tuvenu vispārēju priekšstatu par svešo un brīnu­maino pasauli, ar kuru mūsu pasaulei varbūt visā drīzumā būs jārēķinās. Šie laiku pa laikam uztvertie ziņojumu fragmenti, šī pieraksta adatas čirkstēšana kalnu klusumā ir pirmais brīdinājums, ka cilvēce pie­dzīvos tādas pārmaiņas, kādas tā līdz šim pat iedo­māties nav varējusi. Mūsu Zemes pavadonī ir jauni elementi, jaunas ierīces, jaunas tradīcijas, milzīgs daudzums jaunu ideju, un tajā mīt dīvaina rase, ar kuru mums nenovēršami būs jācīnās par kundzību un zeltu, kas tur ir tikpat parasts kā dzelzs vai koks uz Zemes …