X. CILVĒKA VAIDI

Tuvodamies mājai, redzēju, ka gaisma spīdēja pa manas istabas vaļējām durvīm; un tad pie šī oranžkrā- sas plankuma dzirdēju atskanam no tumsas Montgo­merija balsi.

— Prendik! — viņš sauca.

Es vēl skrēju. Pēc brīža atkal dzirdēju viņa sau­cienu.

— Hallo! — es vārgi atbildēju un nākamajā mirklī piestreipuļoju pie viņa.

— Kur jūs bijāt? — viņš noprasīja, pieturēdams mani tādā atstatumā, ka gaisma no durvīm krita uz manas sejas. — Mēs abi tā rāvāmies ar darbu, ka at­minējāmies jūs tikai pirms kādas pusstundas. — Viņš mani ieveda istabā un nosēdināja atpūtas krēslā. Uz laiciņu es apžilbu gaismā. — Mēs nedomājām, ka sāksit šo salu pētīt bez mūsu ziņas, — viņš sacīja. — Es biju nobažījies! Bet… kas tad nu? … Paklau!

Es zaudēju pēdējos spēkus, un mana galva noslīga uz krūtīm. Šķiet, viņš izjuta zināmu gandarījumu, do­dams man brendiju.

— Dieva dēļ, — es lūdzos, — aizslēdziet tās durvis,

— Jūs sa§tapāt kādu no mūsu brīnumiem, ja? — viņš vaicāja.

Montgomerijs noslēdza durvis un atkal pievērsās man. Viņš nejautāja neko, bet deva vēl brendiju ar ūdeni un lika ēst. Es biju noguris līdz nāvei. Viņš neskaidri izteicās, ka piemirsis mani brīdināt, un īsi vaicāja, kad es aizgājis no mājas un ko redzējis. Es atbildēju tikpat īsos, aprautos teikumos.

— Ko tas viss nozīmē? — es jautāju gandrīz vai histērijā.

— Nav jau nekā sevišķi briesmīga, — viņš sacīja. — Bet domāju, ka šodien esat jau piedzīvojis diez­gan. — Pēkšņi puma spalgi iekaucās sāpēs. To dzirdot, viņš paklusām nolamājās. — Lai mani zibens sa­sper, — viņš teica, — ja šī vieta nav tikpat draņķīga kā Gauerstrita ar saviem kaķiem.

— Montgomerij, — es turpināju, — kas* dzinās man pakaļ? Vai tas bija kustonis vai cilvēks?

— Ja šonakt negulēsit, tad rītdien būsit muļķa prātā, — viņš sacīja.

Es piecēlos un nostājos viņa priekšā.

— Kas tas bija par radījumu, kurš dzinās man pakaļ? — es noprasīju.

Montgomerijs stingri ielūkojās man acīs un sašķo­bīja muti. Viņa acis, kas nupat bija raudzījušās žirgti, kļuva trulas.

— Pēc jūsu stāsta spriežu, ka tas bijis bubulis, — viņš teica.

Man pārskrēja spējš dusmu vilnis. Es atkritu krēslā un spiedu ar rokām pieri. Puma sāka atkal gaudot. Montgomerijs nostājās aiz manis un uzlika savu roku uz mana pleca.

— Klausieties, Prendik, — viņš sacīja, — man ne­vajadzēja pieļaut, ka jūs klaiņojat pa mūsu nejēdzīgo salu. Bet nav tik ļauni, kā jums liekas, draugs. Jūsu nervi ir sabendēti. Es iedošu jums miega zāles. Šī kaukoņa vēl turpināsies stundām. Jums jāaizmieg, ci­tādi es neatbildu par sekām.

Es klusēju. Sagumu uz priekšu un aizklāju ar ro­kām seju. Pēc brīža viņš atgriezās, nesdams glāzīti ar tumšu šķidrumu. To viņš deva man iedzert. Noriju to bez ierunām, un viņš palīdzēja man ierausties guļam- tīklā.

Pamodos liela diena. Kādu laiciņu gulēju izstiepies un vēros jumtā virs manis. Ievēroju, ka spāres izga­tavotas no kuģa brangām. Pēc tam pagriezu galvu un redzēju, ka uz galda man nolikts ēdiens. Es sajutu izsalkumu un dzīros kāpt ārā no guļamtīkla, kas4 ap­steigdams manu nodomu, loti laipni pārmetas otrādi un izvēla mani četreniski uz grīdas.

Es uzcēlos un apsēdos ieturēt maltīti. Jutu sma­gumu galvā un sākumā skaidri neatcerējos, kas noticis vakar vakarā. Rīta vēsma pa bezstikla logu ļoti patī­kami dvesa istabā, kopā ar ēdienu veicinot manu labsa­jūtu. Drīz aiz manis atvērās durvis, kas veda uz iežo­goto pagalmu. Es pagriezos un ieraudzīju Montgome­rija seju.

— Vesels? — viņš sacīja. — Esmu traki nevaļīgs.

Viņš aiztaisīja durvis. Vēlāk izrādījās, ka viņš aiz­mirsis tās noslēgt par jaunu.

Man ienāca prātā viņa vakarējā sejas izteiksme, un līdz ar to atmiņā uzausa viss, ko biju piedzīvojis. No iekšpuses atskanēja gaudas — taisni tanī mirklī, kad atcerējos šīs drausmas. Bet šoreiz tās nebija pumas gaudas.

Es nolaidu kumosu, ko biju pacēlis pie lūpām, un klausījos. Klusums. Tikai rīta vēsma žūžoja. Es nodo­māju, ka ausis mani vīlušas.

Pēc krietna brīža atsāku maltīti, joprojām klausīda­mies abām ausīm. Drīz atkal sadzirdēju ļoti vājas un klusas skaņas. Es paliku sēžam kā sasalis. Kaut ari vājas un klusas, tas satrauca mani dziļāk nekā viss, ko biju līdz šim dzirdējis par šausmām aiz sienas. Ta­gad nevarēju kļūdīties attiecībā uz šo saraustīto, tumšo skaņu raksturu, ne mazākā mērā šaubīties par to iz­celšanos; vaidi mijās ar sāpju gārdzieniem un elsām. Šoreiz tas nebija dzīvnieks. Tur cieta cilvēks!

Visu to atskārtis, uzlēcu kājās, trim soļiem šķēr­soju istabu, satvēru iekšdurvju rokturi un atgrūdu tās vaļā.

— Prendik, cilvēk! Pagaidiet! — Montgomerijs iz­saucās, piepeši iejaukdamies.

Kāds iztrūcināts skotu kurts ierējās un norūca. Es redzēju brūnas un sarkanas asinis izlietnē un saodu karbolskābes specifisko smaku. Pa vaļēju durvju aili ieraudzīju tumšā ēnā kaut ko nežēlīgi piesietu pie kāda režģa, sagraizītu, asiņainu, satītu. Un tad, to aizsedzot, paradījas veca Moro seja, bāla un baiga.

Nākamajā mirklī viņš mani sagrāba ar asiņainu roku aiz pleca, notrieca no kājām un sparīgi iegrūda atpakaj istabā. Viņš pacēla mani kā mazu bērnu. Es nokritu garšļaukus uz grīdas, durvis aizcirtās un pa­slēpa viņa nikno seju. Pēc tam dzirdēju slēdzeni no- skrapstam un Montgomeriju ierunājamies pārmetošā balsī.

— Sabojāt mūža darbu! — Moro sacīja.

— Viņš nesaprot, — Montgomerijs atbildēja, un viņa turpmākos vārdus nevarēju saklausīt.

— Man pagaidām nav laika, — Moro teica.

Pārējo nedzirdēju. Uzrausies kājās, trīcēju pie visas

miesas, un manā prātā juceklīgi drūzmējās visdrausmī­gākās nojautas. «Vai būtu iespējama tāda negantība kā cilvēku vivisekcija?» es domāju. Sis jautājums uz­plaiksnīja kā zibens negaisa mākoņos… Un pēk­šņi šīs drausmas manā apdugušajā prātā pār­vērtās asā briesmu apziņā.

Загрузка...