Ārsta moro sala

XIII. SARUNAS

Apgriezos un devos lejup uz jūru. Karstais strauts izplūda platumā, pāriedams zālainā sēklī, kur vesels pulks krabju un garķermenīgu, daudzkājainu radījumu iztrūkās no maniem soļiem. Piegāju pie pašas sāļa ūdens malas un tad jutos drošībā. Apgriezos apkārt un, iespiedis rokas sānos, vēros kuplajā zaļumā, kur tvai- kainā grava zīmējās kā iešķelta kūpoša brūce. Bet, at­gādinu, es biju pārāk uzbudināts un — skaidra patie­sība, kaut arī to apšaubītu tie, kuri nav iepazinuši briesmas — pārāk izmisis, lai darītu sev galu.

Tagad man iešāvās prātā, ka varu vēl izmēģināt laimi. Ja nu es dotos apkārt gar pludmali un tiktu līdz nožogojumam, kamēr Moro un Montgomerijs, un viņu kustoņu bars mani meklē pa salu? Ja es patiešām ap­ietu viņu flangu, varbūt izlauztu kadu akmeni no va­ļīgi celtā mūra, iedragātu mazāko durvju atslēgu un salūkotu nazi, revolveri vai citu ieroci, ko cīnīties, kad viņi atgrieztos? Tādējādi es vismaz liktu samaksāt par savu dzīvību.

Tamdēļ pagriezos uz rietumiem un gāju gar ūdens malu. Grimstošā saule svelmaini zvēroja, žilbinot acis. Klusā okeāna vieglais paisums cēlās ar rāmu gul- dzoņu.

Pēc brīža krasts aizstiepās uz dienvidiem un saule novirzījās pa labi. Tad piepeši tālu priekšā ieraudzīju vispirms vienu vajātāju un pēc tam citus iznākam no krūmiem — Moro ar savu dzinējsuni, pēc tam Mont­gomeriju un vēl divus. To redzēdams, apstājos,

Viņi ieraudzīja mani un žestikulējot devās šurp. Es stāvēju, vērodams viņus tuvojamies. Abi dzīvnieku cil­vēki skrēja pa priekšu, lai nogrieztu man ceļu uz atva- sāju. Montgomerijs traucās taisni uz mani. Moro ar suni sekoja lēnāk.

Pēdīgi uztrūkos no sastinguma, pagriezos pret jūru un gāju tieši ūdenī. Sākumā tas bija ļoti sekls. Es nobridu trīsdesmit, jardus, iekām viļņi man snie­dzās līdz vidum. Varēju neskaidri redzēt, ka bēguma joslas būtnes šāvās projām no manām kājām.

— Cilvēk, ko jūs darāt? — Montgomerijs kliedza.

Iebridis līdz jostas vietai, apgriezos un skatījos uz

viņiem.

Montgomerijs elsdams stāvēja ūdens malā. Viņa seja bija koši sārta no piepūles, garie salmu krāsas mati izbužināti, atkarenā apakšlūpa rādīja viņa nelī­dzenos zobus. Tobrīd pienāca Moro ar bālu un stingru seju, un briežu suns, ko viņš turēja saitē, rēja uz mani. ^biem vīriem bija krietnas pātagas. Dzīvnieku cilvēki palika augstāk liedagā un blenza notālēm.

— Ko es daru? Taisos noslīcināties, — es atcirtu.

Montgomerijs un Moro saskatījās.

— Kāpēc? — Moro vaicāja.

— Labāk mirt, nekā doties jums nagos un ļaut sevi mocīt.

— Vai es neteicu jums? — Montgomerijs sacīja, un Moro kaut ko atbildēja klusā balsī.

— Kas vedina uz domām, ka mocīšu jūs? — Moro jautāja.

— Tas, ko esmu redzējis, — teicu. — Un viņi… tur.

— Cietiet klusu! — Moro izsaucās un pacēla roku.

— Negribu, — es sacīju. — Viņi bijuši cilvēki. Kas viņi ir tagad? Es vismaz negribu kļūt tāds kā viņi. — Lūkojos garām saviem sarunu biedriem. Augstāk lie­dagā stāvēja Mlings — Montgomerija kalpotājs — un kāds no balti satītajiem dergļiem, ko biju redzējis barkasā. Tālāk, koku ēnās, saskatīju mazo pērtiķa cilvēku un aiz viņa dažas citas tumšas figūras. — Kas ir šie radījumi? — es iesaucos, norādīdams uz viņiem. Piepūlēju balsi aizvien vairāk, lai viņi varētu to sadzirdēt. — Viņi bijuši cilvēki — tādi paši cilvēki kā jūs, šiem cilvēkiem jūs esat uzspieduši kustoniskuma zīmogu, jūs esat viņus padarījuši par vergiem un jo­projām baidāties no viņiem. Klausieties! — kliedzu, vērsdamies pie dzīvnieku cilvēkiem un šoreiz noradī­dams uz Moro. — Klausieties! Vai neredzat, ka šie vīri aizvien vēl sargās un baidās no jums? Kāpēc tad jūs baidāties no viņiem? Jūsu ir daudz …

— Dieva dēļ, — Montgomerijs kliedza, — beidziet jel, Prendik!

— Prendik! — Moro iesaucās.

Abi kliedza reizē, it kā gribēdami nomākt manu balsi. Aiz viņiem drūmi vīdēja nekustīgas sejas, dzīv­nieku cilvēki neizpratnē stāvēja ar uzrautiem pleciem un nokarenām, ķēmīgām rokām. Man tobrīd šķita, ka viņi cenšas apjēgt manus vārdus, atminēties kaut ko no savas cilvēciskās pagātnes.

Es kliedzu bez mitas, skaidri neatceros, ko īsti. Moro un Montgomeriju var nogalināt, no viņiem neva­jag baidīties — tas bija pats galvenais, ko mēģināju pirms savas bojā ejas iedvest šiem dzīvnieku cilvē­kiem. Es redzēju, ka zāļacainais cilvēks tumšajās skrandās, ar kuru biju sastapies pirmajā vakarā pēc savas ierašanās, iznāca no koku paēnas un viņam se­koja citi, lai labāk sadzirdētu mani.

Pēdīgi es aprāvos, jo pietrūka elpas.

— Vienu mirkli uzklausiet mani, — atskanēja Moro stingrā balss, — un pēc tarn sakiet, ko gribat.

— Nu? — es atsviedu.

Viņš noklepojās, padomāja, pēc tam sauca: — La­tīņu valoda, Prendik! Slikta latīņu valoda! Skolas zēna latīņu valoda! Bet lūkojiet saprast. Hi non sunt homi- nes, sunt animalia qui nos habemus…[2] vivisecējuši. Cilvēciskošanas process. Es izskaidrošu. Nāciet krastā.

Es iesmējos.

— Nestāstiet niekus, — teicu. — Viņi runā, ceļ mi­tekļus, gatavo ēdienu. Viņi bijuši cilvēki. Mani varbūt izskalos krastā.

— Ūdens aiz jums ir dziļš … un mudž no haizivīm.

— Tad labi vien būs, — es sacīju. — Atra nāve. Tūlīt.

— Pagaidiet brīdi. — Viņš izņēma no kabatas kādu priekšmetu, kas laistījās saulē, un nosvieda pie savām kājām. — Sis ir pielādēts revolveris, — viņš teica.

— Montgomerijs darīs tāpat. Mēs abi aiziesim pa lie­dagu tik tālu, ka varēsit justies drošs. Pēc tam nāciet ārā un ņemiet revolverus.

— Nekā nebija! Jums ir vēl trešais.

— Es gribu, ka jūs pagudrotu, Prendik. Pirmkārt, nepavisam neesmu jūs aicinājis uz šo salu. Otrkārt, mēs būtu jūs sazāļojuši vakar vakarā, ja būtu gribē­juši jums darīt ļaunu. Treškārt, tagad, kad jūsu pir­mais izbīlis pārskrējis un varat mazliet domāt, — vai Montgomerijs gluži izskatās pēc tāda, par kādu uzlū­kojat viņu? Mēs dzināmies jums pakaļ jūsu pašu labā. Šī sala ir pilna ar… naidīgiem fenomeniem. Kāda jēga šaut uz jums, ja pats tikko piesolījāt noslīcināties?

— Kāpēc uzrīdījāt man… jūsu cilvēkus, kad biju būdā?

— Mēs bijām pārliecināti, ka notversim jūs un iz­sargāsim no briesmām. Vēlāk mēs tīšām novirzījāmies no pēdām — jūsu pašu labā.

Es prātoju. Tas viss šķita ticams. Pēc tam es ko atcerējos.

— Bet es redzēju, — teicu, — apžogojumā …

— Tā bija puma.

— Klausieties, Prendik, — Montgomerijs sacīja.

— Jūs esat muļķa ēzelis. Nāciet ārā no ūdens un ņe­miet šos revolverus — un parunāsimies. Tagad mēs nevaram darīt neko vairāk.

JAan jāatzīstas, ka toreiz un īstenībā vienmēr es baidījos no Moro un neuzticējos viņam. Bet jutu, ka saprotos ar Montgomeriju.

— Ejiet projām pa liedagu, — teicu pēc īsām pār­domām. — Un turiet rokas augšā, — piemetināju.

— To nevaram darīt, — Montgomerijs atbildēja, zīmīgi pamādams ar galvu pār plecu. — Pazemojums.

— Tad aizeļiet līdz kokiem, — es sacīju, — kā vē­laties.

— Sasodīti muļķīga ceremonija, — Montgomerijs teica.

Abi pagriezās pret sešiem vai septiņiem groteska- jiem radījumiem, kas, mezdami ēnas, stāvēja saules gaismā, telpiski, kustoši, un tomēr negribējās nemaz ticēt, ka viņi reāli. Montgomerijs noplīkšķināja savu pātagu, un tūlīt viņi visi pagriezās un juku jukām iebēga starp kokiem. Kad Moro un Montgomerijs man šķita pietiekami tālu, es izbridu krastā un pacēlu un ap- pētīju revolverus. Nomērķējis uz kādu apaļu lavas ga­balu, izšāvu ar vienu, lai pārliecinātos, vai mani negrib smalki piemānīt, un apmierināts redzēju, ka akmens sašķīda un tumšas drumslas nobira pār liedagu.

Es tomēr vēl mirkli vilcinājos.

— Riskēšu, — pēdīgi sacīju, un, turēdams katrā rokā revolveri, devos augšup pa liedagu pie viņiem.

— Tas jau labāk, — Moro vēsi teica. — Ar savu no­lādēto iztēli jūs esat izputinājis man gandrīz visu dienu.

Ar tādu kā nievu, kas nokaunināja mani, Moro un Montgomerijs pagriezās un klusēdami gāja pa priekšu.

Dzīvnieku cilvēku pulciņš joprojām neizpratnē stā­vēja pa gabalu starp kokiem. Es soļoju viņiem garām, cik mierīgi vien varēdams. Kāds dzīrās man sekot, bet atkāpās, kolīdz Montgomerijs noplīkšķināja savu pā­tagu. Pārējie klusi stāvēja, vērodami mūs. Iespējams, ka viņi kādreiz bijuši dzīvnieki. Bet es nekad vēl ne­biju redzējis dzīvnieku, kas mēģina domāt.