IV. PIE ŠONERA MARGĀM

Pēc saules rieta mēs tovakar saskatījām zemi, un šoneris likās dreifā. Montgomerijs izmeta, ka esot redzams viņa ceļa mērķis. Nevarēja neko skaidri izšķirt no tāda attāluma; kā man toreiz šķita, vīdēja tikai tumšzila, zema lāma nenoteikti zilpelēkā okeānā. No tās gandrīz vertikāli cēlās pret debesīm dūmu strūkla.

Kapteiņa nebija uz klāja, kad ieraudzījām salu. Iz­gāzis savu niknumu uz mani, viņš bija nostreipuļojis lejā un droši vien aizmidzis uz grīdas savā kajītē. Fak­tiski nu komandēja viņa palīgs — kalsenais nerunīgais cilvēks, ko bijām redzējuši pie stūres rata. Acīm redzot, arī viņš ļaunojās uz Montgomeriju. Viņš nepievērsa mums abiem ne mazako uzmanību. Mēs kopā ar viņu ēdām drūmā klusumā, pēc tam kad biju veltīgi mēģi­nājis uzsākt sarunu. Man arī dūrās acīs, ka matroži tiplam skarbi izturējās pret manu biedru un viņa dzīv­niekiem. Atzinu, ka Montgomerijs ļoti noslēpumains attiecībā uz savu ceļa mērķi un to, ko nodomājis darīt ar šiem radījumiem, un es netincināju viņu, kaut arī sajutu aizvien lielāku ziņkāri.

Sarunādamies mēs abi palikām uz kvarterklāja,-līdz debess raiboja vienās zvaigznēs. Nakts bija ļoti klusa, tikai šad un tad atlidoja no dzelteni apgaismotā baka daža skaņa un reizumis dzirdēja kustamies dzīvniekus. Sarāvusies čokurā, puma gulēja, vērojot mūs spīdošām acīm, — melns kamols krātiņa stūrī. Suņi šķita aiz­miguši. Montgomerijs izvilka cigārus.

It kā ļaudamies skumīgām atmiņām, viņš runāja par Londonu, pie kam sīki iztaujāja mani, kādas pār­maiņas tur notikušas. Viņš lika noprast, ka mīlējis dzīvi šinī pilsētā, no kuras piepeši atšķirts uz visiem laikiem.

Kā mācēdams tērzēju par šo un to. Pastāvīgi jautu, cik viņš dīvains, un runādams es skatīju viņa savādo, bālo seju, ko palsi apgaismoja kompasmājiņas laterna manā aizmugurē. Pēc tam lūkojos tumsīgajā jūrā — uz to pusi, kur nakts slēpa viņa mazo salu.

Šķita, ka šis cilvēks ieradies no bezgalības tikai izglābt man dzīvību. Nākamajā dienā viņš atstās kuģi un pazudīs no mana redzes loka. Tas viss pat ikdieniš­ķos apstākļos būtu mani vedinājis mazliet padomāt Bet vispirms bija neparasti, ka izglītots cilvēks d^īvo šinī svešajā saliņā, un kur tad vēl viņa īpatnējā ba­gāža. Es pieķēru sevi atkārtojam kapteiņa jautājumu — ko Montgomerijs gribēja darīt ar šiem dzīvniekiem? Un — kad pirmoreiz ieminējos par tiem — kāpēc viņš izlikās, it kā tie nepiederētu viņam? Turklāt mani dziļi ietekmēja viņa kalpotāja ērmīgums. Šie apstākļi Mont- gomeriju ietina noslēpumainības dūmakā. Tie nodarbi­nāja manu iztēli un gausināja manu valodu.

Pret pusnakti mūsu saruna par Londonu apsīka, un, pārliekušies pār falšbortu, mēs stāvējām blakus viens otram, sapņaini raudzīdamies uz kluso jūru zvaigžņu gaismā, grimdami katrs savās domās. Šāda atmosfēra mīkstināja sirdi, un es sāku paust savas pateicības jūtas.

— Ja atļaujat sacīt, — es ierunājos pēc brīža, — jūs esat izglābis man dzīvību.

— Nejaušība, — viņš atbildēja, — tīrā nejaušība.

— Es tomēr vēlos pateikties savam labdarim.

— Nepateicieties nevienam. Jums vajadzēja palīdzī­bas, un es pratu to sniegt: es jūs durstīju un ēdināju gandrīz tāpat, it kā būtu uzgājis interesantu dzīvnieku. Es garlaikojos, un man gribējās pastrādāt. Ja es būtu pārguris tanī dienā vai man nepatiktu jūsu deguns, nu … diezin kur tad jūs atrastos tagad.

Šie vārdi mazliet atvēsināja mani.

— Lai nu kā .. . — es turpināju.

— Es saku, tā ir nejaušība, — viņš pārtrauca mani, — kā viss cilvēka mūžā. Vienīgi ēzeļi to neap­jēdz. Kāpēc tagad esmu šeit, izstumts no civilizētās pasaules? Kāpēc nevaru būt laimīgs, baudīt visus Lon­donas priekus? Tikai tāpēc, ka vienpadsmit gadus atpakaļ es kādā miglotā naktī uz desmit minūtēm pa­zaudēju galvu.

Viņš aprāvās.

— Jā? — es bildu.

— Tas ir viss.

Mēs atkal klusējām. Pēc laiciņa viņš iesmējās.

— Šī zvaigžņu gaisma kaut kā raisa vaļā mēli. Esmu ēzelis, un tomēr man tā kā gribētos jums iz­stāstīt savas bēdas.

— Varat būt drošs, ka neizpaudīšu to, ko dzirdēšu no jums, — ja tā vajag.

Viņš dzīrās uzņemt valodu, bet pēkšņi pakratīja Šaubās galvu.

— Nestāstiet, — es teicu. — Man viss viens. Galu galā ir labāk, ka neatklāj noslēpumu. Jūs negūsit neko citu kā tikai mazu atvieglojumu, ja attaisnošu jūsu uzticību. Ja neattaisnošu … Nu?

Viņš minstinādamies ieņurdējās. Jutu, ka esmu viņu it kā iedzinis sprukās, notrāpīdams tādu brīdi, kad viņam gribas izkratīt sirdi; un patiesībā es nekāroju izdibināt, kas piespiedis jaunu medicīnas studentu pa­mest Londonu. Man netrūkst iztēles. Es paraustīju plecus un novērsos. Pārliekusies par pūpes margām, melna figūra klusēdama vēroja zvaigznes. Tas bija Montgomerija savādais kalpotājs. Man sakustoties, viņš asi atskatijas pār plecu, pēc tam atkal lūkojās projām.

Tas varbūt jums šķiet nesvarīgi, bet mani pārstei­dza kā piepešs trieciens. Mūsu tuvumā bija tikai viens gaismeklis — laterna pie stūres rata. Šī radījuma seja ufr īsu mirkli pagriezās pret uguni, un es redzēju, ka acis, kas mani uzskatīja, zaigoja iezaļganā krāsā.

Es toreiz nezināju, ka vismaz sarkanējs spīdums nereti vērojams cilvēka acīs. Šo īpašību es uztvēru kā gluži necilvēcisku. Šis melnais stāvs ar gailējošām acīm nomāca visas manas vīra domas un jūtas, un mani uz brīdi atkal sagrāba aizmirstās bērnu dienu šausmas. Pēc tam šis iespaids izzuda, kā bija radies. Melns, lempīgs cilvēka stāvs, neievērojams cilvēka stāvs, zvaigžņu gaismā bija pārkāries pār pūpes mar­gām, un es dzirdēju Montgomeriju uzrunājam mani.

— Es nu domāju, ka jāliekas uz auss, — viņš teica, — ja esat diezgan izvēdinājies.

Es ierunājos par ko citu. Mēs nogājām lejā, un pie manas kajītes durvīm viņš novēlēja man labu nakti.

Es redzēju ļoti nepatīkamus sapņus. Dilstošais mē­ness uzlēca vēlu. Tas iemeta manā kajītē baltu, spocīgu vājas gaismas kūli, un baiga figūra ēnojās uz dēļu apšuvuma pie manas kojas. Pēc tam pamodās briežu suņi, tie sāka riet un gaudot, tā ka laiku pa laikam uz­trūkos no sapņa, un es tikpat kā negulēju līdz ausmas pirmajam svīdumam.

Загрузка...