VIII. PUMAS RĒCIENI

Ap pulksten vieniem Montgomerijs pārtrauca manu aizdomu un minējumu juceklīgo drūzmu, un viņam se­koja groteskais kalpotājs, nesdams uz paplātes maizi, zaļumus un citas ēdamvielas, pudeli viskija, krūzi ūdens un trīs glāzes un nažus. Es pašķielēju uz šo neparasto radījumu un redzēju, ka viņa savādās, nemierīgās acis vēro mani. Montgomerijs pavēstīja, ka brokastošot kopā ar mani, bet Moro esot pārāk nevaļīgs, lai pie­biedrotos mums.

— Moro! — es sacīju. — Es zinu šo vārdu.

— Lai velns parauj jūsu zināšanu! — viņš atcirta. — Es biju gatavs ēzelis, kad pateicu jums šo vārdu. Man vajadzēja apdomāties. Lai vai kā, tas palīdzēs jums izost mūsu … noslēpumus. Viskiju?

— Nē, paldies. Es nedzeru.

— Bijis arī es tāds sātībnieks! Bet, kas par vēlu, tas par vēlu. Šī elles dzira jau mani atveda šurp. Tā un kāda miglota nakts. Es toreiz domāju, ka esmu laimīgs, kad Moro piedāvājās mani aizgādāt projām. Tas ir ērmoti …

— Montgomerij, — es piepeši ierunājos, kolīdz ār­durvis aizvērās, — kāpēc jūsu kalpotājam ir smailas ausis?

— Deviņi pērkoni! — viņš izsaucās, ieķēris pirmo kumosu. Viņš kādu brīdi blenza manī un pēc tam at­kārtoja: — Smailas ausis?

— Tām ir smaili galiņi, — es aiztrūkstošā balsī sacīju, cik iespējams mierīgāk, — un smalka, tumša spalva gar m#lām.

Viņš ļoti uzmanīgi lēja sev viskiju un ūdeni.

— Man rādījās… ka viņa mati sedz ausis.

— Es tās redzēju, kad viņš pieliecās, lai noliktu uz galda kafiju, ko atsūtījāt. Un viņa acis spīd tumsā.

Montgomerijs jau bija atguvies no izbrīna pēc mana jautājuma.

— Es vienmēr domāju, — viņš gausi teica ar savu šļupstīgo pieskaņu, kas tagad tika mazliet uzsvērta, — ka viņa ausis patiešām nav lādzīgās, jo viņš tas slēpj zem matiem … Kādas tās izskatījās?

Montgomerija izturēšanās mani pārliecināja, ka šī neziņa bija mākslota. Taču es diezin vai varēju šim cil­vēkam sacīt, ka uzlūkoju viņu par meli.

— Smailas, — es teicu, — pamazas un spalvai­nas — īsti spalvainas. Bet šis cilvēks vispār ir pati dī­vainākā būtne, kādu vien esmu redzējis.

Spējš, piesmacis dzīvnieka sāpju rēciens atskanēja no apžogojuma aiz mums. Dobjā un plašā balss lika noprast, ka rēca puma. Es ievēroju, ka Montgomerijs sarāvās.

— Ja? — viņš bilda.

— Kur jūs sameklējāt šo radījumu?

— E . .. Sanfrancisko .. . Tiesa, viņš ir pretīgs gau­denis. Ziniet, plānprātis. Es nevaru atcerēties, no ku­rienes viņš uzradies. Bet, ziniet, esmu pieradis pie viņa. Mēs abi esam pieraduši. Kādu iespaidu viņš atstā­jis uz jums?

— Viņš ir nedabisks, — es teicu. — Viņam piemīt kaut kas … Neuzskatiet mani par untumnieku, bet es izjūtu riebumu un mani muskuļi saspringst, kad viņš nāk tuvumā. Tad šķiet, ka pieskarsies kas… sātanisks, nudien.

Klausīdamies šinīs vārdos, Montgomerijs bija pār­stājis ēst.

— Ērmoti, — viņš sacīja. — Es gan neko tādu nemanu. — Viņš atkal ķērās pie brokastīm. — Man nebija ne jausmas par to, — viņš teica un košļāja kumosu. — Šonera komandas vīri… laikam jutuši to pašu… Viņi mocīja vai nost nabaga nejaucēnu… Jūs redzējāt kapteini? ..,

Pēkšņi puma ierēcās atkal, šoreiz vēl skaudrāk. Montgomerijs paklusām nolamājās. Dzīros viņu iztin­cināt par cilvēkiem liedagā. Tad nabaga dzīvnieks iekšpusē laida vaļā īsus, griezīgus kaucienus.

— Jūsu cilvēki liedagā, — es sacīju, — pie kādas rases viņi pieder?

— Vareni puiši, vai ne? — viņš izklaidīgi atjautāja, pie kam sarauca uzacis, kad dzīvnieks spalgi iegau­dojās.

Es vairs nevaicāju neko. No jauna atskanēja kau­ciens, negantāks par iepriekšējo. Viņš palūkojās uz mani savām trulajām, pelēkajām acīm un pēc tam ie­dzēra vēl viskiju. Viņš mēģināja mani ievilkt diskusija par alkoholu, apgalvodams, ka esot ar to izglābis man dzīvību. Likās, viņš ļoti gribēja uzsvērt, ka man par savu dzīvību jāpateicas viņam. Atbildēju izvairīgi. Drīz mūsu maltīte bija galā, kroplīgais smailausainais iz­dzimums nokopa galdu un Montgomerijs atkal pameta mani vienu istabā. Visu laiku viņš nespēja īsti apslēpt uzbudinājumu par vivisecētās pumas gaudām. Viņš runāja par savu dīvaino nervozitāti" un pēc tam atstāja mani, acīm redzami apstiprinādams savus vārdus.

Es pats atzinu, ka šie rēcieni ārkārtīgi uzbudina. Gausi vilkās pēcpusdiena, un tie kļuva aizvien dobjāki un spēcīgāki. Tie sākumā dūrās sirdī un pēdīgi, bez mitas atkārtodamies, mani pavisam izsita no līdzsvara. Nosviedu ielasīto Horācija darbu tulkojumu pie malas un sāku vīstīt dūres, kodīt lūpas un soļot pa istabu.

Pēc brīža es lūkoju ar pirkstiem aizbāzt ausis.

Šie gaudieni mani sažēlinaja aizvien vairāk, līdz beidzot tik asi pauda ciešanas, ka ilgāk nespēju tos izturēt savā šaurajā istabā. Es izmetos laukā vēlās pēcpusdienas midzinošajā tveicē un, pagājis garām lielajiem vārtiem, kuri, kā ievēroju, bija atkal aizslēgti, nogriezos aiz mūra apsētas stūra.

Ārā šie kaucieni atskanēja vēl skaļāk. Šķita, ka visas pasaules sāpes radušas kopīgu balsi. Taču, ja es zinātu, ka blakus istabā kāds mokās šādās sāpēs, un tās būtu mēmas, droši vien — tā vēlāk domāju par to — es spētu saglabāt dvēseles mieru. Bet mūs sa­trauc līdzjūtība, kad ciešanas izpaužas balsī un liek trīsēt mūsu nerviem. Par spīti spožai saules gaismai un koku zaļajiem vēdekļiem, kuri šūpojās glāstīgā jūras brīzē, pasaule šķita tumša, klīstošu melnu un sarkanu rēgu pilna, kamēr nebiju ticis tādā attālumā no mājas un raibā mūra, ka nedzirdēju vairs pumas rēcienus.

Загрузка...