XV. PAR DZĪVNIEKU CILVĒKIEM

Pamodos agri. Tiklīdz atvēru acis, skaidri un gaiši atminējos Moro stāstu. Izrausies no guļamtīkla, pie­gāju pie durvīm, lai pārliecinātos, vai tās aizslēgtas.

Pēc tam paraustīju lodziņa restes. Tās šķita izturīgas. Ka patiesībā šie cilvēkveidīgie radījumi bija izkropļoti dzīvnieki, vienīgi groteskas cilvēku parodijas, — tas modināja manī mulsu nemieru, jo nezināju, kas īsti sagaidāms no viņiem, un šāda neziņa mocīja vairāk par noteiktām bailēm. Kāds klusi pieklauvēja pie dur­vīm, un es izdzirdēju Mlinga neskaidro runu. Iebāzu kabatā vienu revolveri un, turēdams roku pie spala, atvēru durvis.

— Labrīt, ser, — viņš teica, ienesdams bez parasta­jām veģetārajām brokastīm vēl slikti sagatavotu trusi.

Mlingam sekoja Montgomerijs. Viņa šaudīgās acis uzskatīja manu roku, un viņš greizi pasmīnēja.

Todien pumai ļāva dziedēt savas brūces; bet Moro bija īsts savrupnieks un nepiebiedrojās mums. Es izjau­tāju Montgomeriju, lai gūtu skaidrāku priekšstatu par kustonisko cilvēku dzīvi. Mani it sevišķi interesēja, kā apvalda šos biedēkļus, lai viņi neuzbruktu Moro un Montgomerijam un nesaplosītu cits citu.

Montgomerijs man paskaidroja, ka viņš un Moro varot pateikties par savu relatīvo drošību šo briesmoņu Šaurajam gara apvārsnim. Kaut arī viņi šo to sajēdzot un tanī pašā laikā izrādot sliecību uz dzīvnieciskiem instinktiem, tačū pakļaujoties zināmiem piekodināju­miem, ko ārsts Moro iepotējis viņu prātos un kas apro­bežojot viņu iztēli. īstenībā viņi esot hipnotizēti, viņiem iegalvots, kāda rīcība neiespējama, kāda — nepieļau­jama, un šie aizliegumi ieausti viņu smadzenēs, tā ka viņi tos ievērojot aklā padevībā. Dažā ziņā viņi tomēr neesot tik paklausīgi: vecie instinkti pretojoties Moro ietekmei. Piesacījumu virkni, ko es jau biju dzirdējis, viņi saucot par Likumu, un tas viņu prātos cīnoties ar dzīvnieciskās dabas iesīkstējušajām, pastāvīgi dum­pīgajām dziņām.

Kā redzēju, šo Likumu viņi vienmēr atkārtoja un — vienmēr pārkāpa. Montgomerijam un Moro sevišķi rūpēja, ka tikai šīs būtnes neuzzina asins garšu. Viņi baidījās no šāda baudījuma nenovēršamajam sekām.

Montgomerijs pastāstīja, ka līdz ar tumsas iestā­šanos Likuma ietekme dīvaini vājinoties, it īpaši starp.

tiem, kas veidoti no kaķu dzimtas dzīvniekiem; tad kustoniskās sliecības esot visstiprākās. Kad metoties krēsla, viņi kļūstot nemierīgi un uzdrošinoties darīt to, par ko laikam nemaz nedomājot dienā. Tamdēļ jau leoparda cilvēks bija zadzies man līdzi — pirmaja vakarā pēc manas ierašanās. Bet, kad sāku dzīvot uz salas, viņi pārkāpa Likumu tikai slepenībā un tumsā; dienā viņi visi centās ievērot šos dažādos aizliegumus.

Un tagad droši vien nebūtu lieki sniegt dažas vis­pārīgas ziņas par so salu un dzīvnieku cilvēkiem. Salas apveids bija neregulārs, tā tikai mazliet pacēlās virs jūras līmeņa un, pēc manām domām, aizņēma septiņas astoņas kvadrātjūdzes. [4] Tā bija radusies vulkāniski, un tagad to no trijām pusēm ieskāva koraļļu rifi. Vie­nīgi dažas fumarolas [5] ziemeļos un karsts avots vēl liecināja par spēkiem, kas bija kādreiz izveidojuši salu. Sad un tad varēja manīt vāju zemestrīci, un reizēm tvaika mutuļi izšāvās līdzi dūmu stabam. Bet tas arī bija viss. Montgomerijs sacīja, ka salu pašlaik apdzī­vojot vairāk nekā sešdesmit šo savādo Moro mākslas darinājumu, ja neskaitot mazākus biedēkļus, kas miti­noties atvasājā un neesot veidoti pēc cilvēka. Pavisam Moro esot darinājis gandrīz simt divdesmit, bet daudzi miruši; un citi esot nogalināti, tāpat kā lienošā bezkāju būtne, par kuru Moro bija man stāstījis. Atbildot uz manu jautājumu, Montgomerijs teica, ka arī viņiem esot pēcnācēji, bet parasti tie drīz mirstot. Kā redzams, tiem neiedzimstot nekādas iegūtas cilvēka īpašības. Ja tie dzīvojot, Moro piešķirot tiem cilvēka veidu. Sieviešu esot mazāk nekā vīriešu, un tie slepeni uzmācoties viņām, kaut gan Likums nosakot monogamiju.

Es nevaru šos dzīvnieku cilvēkus aprakstīt sīki — mana acs nav ievingrināta sīkumos, — un, diemžēl, neprotu zīmēt. Uzlūkojot šos radījumus, visvairāk izbrī­nījos par to, ka viņu kājas bija nesamērīgi īsas un rumpji — nesamērīgi gari; un tomēr — tik mainīgs ir musu priekšstats par skaistumu — manas acis aprada ar šo dīvainību, un beidzot es pat piekritu viņiem, ka mani garie stilbi šķiet lempīgi. Otra īpatnība — uz priekšu izvirzīta galva un neveikls mugurkaula izlie­kums. Pat pērtiķa cilvēka mugurai trūka tā slaidā ieliekuma, kas dara cilvēka augumu tik graciozu. Dau­dziem bija neveikli uzrauti pleci, un viņu īsās rokas ļengani karājās gar sāniem. īsti spalvaini bija tikai daži — vismaz, kamēr dzīvoju uz salas.

Arī viņu sejas izskatījās ķēmīgas. Gandrīz visiem bija izspiedušies žokļi, kroplīgas ausis, lieli un apaļīgi deguni, ļoti vilnaini vai ļoti saraini mati un bieži vien savādas acis — neparastā krāsā vai neparasti izvieto­tas. Neviens nevarēja smieties, tikai pērtiķa cilvēks ža­dzinoši ķiķināja. Ja neskaita šīs kopējās iezīmes, viņu galvas maz līdzinājās cita citai; katrs saglabāja savas sugas īpatnības. Cilvēka izskats pārvērta, bet neno­slēpa leopardu, vērsi, cūku vai citu dzīvnieku, vai dzīvniekus, no kuriem veidota būtne. Arī balsis bija ļoti dažādas. Rokas bija kroplīgas; un, kaut arī dažas man likās brīnum līdzīgas cilvēka rokām, gandrīz visām bija mazāk pirkstu, rupji nagi un vāja taustes sajūta.

Visbaismīgāki šķita divi dzīvnieku cilvēki — leo­parda cilvēks un kāda būtne, kas darināta no hiēnas un cūkas. Lielāki par šiem bija trīs vērša cilvēki, kas airēja barkasu. Pēc viņiem jāmin pelēkspalvainais Likuma teicējs, Mlings un kāda satīram līdzīga būtne, kas veidota no pērtiķa un āža. Bija trīs cūkas vīrieši trrr'vieha cūkas sieviete, kāda ķēves-degunradža būtne un dažas citas sievietes, kuru izcelšanos netiku no­skaidrojis. Vēl bija vairāki vilka cilvēki, viens lāča- vērša cilvēks un viens senbernardieša cilvēks. Par pērtiķa cilvēku esmu jau stāstījis. Sevišķi pretīga bija kāda smirdoša veca sieviete, kas darināta no lapsas un lāča un ko nevarēju ieredzēt no paša sākuma. Dzirdēju, ka viņa dedzīgi piekrītot Likumam. Pie mazākiem radī­jumiem piederēja kaut kādi lāsumaini jaunieši un minētā sliņķveidīgā būtne. Bet pietiek ar šo uzskaitī­jumu!

Sākumā šie kustoņi man riebtin riebās, es parak skaudri sajutu, ka galu galā tie ir dzīvnieki; bet, pašam nemanot, es daudzmaz apradu ar tiem, turklāt mani ietekmēja Montgomerija izturēšanās pret šiem kusto­ņiem. Viņš bija tik ilgi dzīvojis kopā ar tiem, ka gan­drīz uzskatīja tos par gluži parastiem cilvēkiem — Londona viņam šķita jauks sapnis, kas zudis uz visiem laikiem. Tikai pāris reižu gadā viņš brauca uz Ariku noslēgt darījumus ar Moro aģentu — dzīvnieku tirgo­tāju. Šinī ostas pilsētiņā, kur dzīvoja spāniešu metisi, viņš, jādomā, nesastapa nekādus smalkos ļaudis.

Cilvēki uz kuģa, viņš sacīja, sākumā esot viņam likušies tikpat savādi, cik savādi man šķita dzīvnieku cilvēki, — nedabiski garām kājām, plakanām sejām, augstām pierēm, aizdomīgi, bīstami un bezjūtīgi. īste­nībā viņš nemīlot cilvēkus. Pret mani viņš laikam būšot iesilis tāpēc, ka izglābis man dzīvību.

Man jau tobrīd šķita, ka Montgomerijs nezin kāpēc iemīļojis dažus pārvērstos dzīvniekus un viņam vienā otrā ziņā patīk to izturēšanās, taču sākumā viņš centās no manis slēpt šīs nelādzīgās simpātijas.

Mlings, melnsejīgais cilvēks, Montgomerija kalpo­tājs, pirmais dzīvnieku cilvēks, ko sastapu, nedzīvoja kopā ar citiem salas otrā pusē, tas mitinājās mazā būdiņā aiz apžogojuma. Šis radījums, šķiet, nesajēdza ne tik, cik pērtiķa cilvēks, toties bija paklausīgāks, tur­klāt izskatījās cilvēciskāks par citiem pārvērstajiem kustoņiem, un Montgomerijs bija iemācījis to gatavot ēdienu un veikt visus vienkāršos mājas darbus. Šis sarežģītais Moro baismīgās mākslas darinājums bija veidots no lāča, suņa un vērša un sevišķi smalki nostrādāts. Mlings izturējās pret Montgomeriju ar sa­vādu maigumu un padevību. Reizēm Montgomerijs kļuva laipnīgs pret savu kalpotāju, plikšķināja to, jo­kojot sauca zobgalīgos vārdos, un tas lēkāja, prieka pārņemts; reizēm, it īpaši tad, kad bija sadzēries vis­kiju, viņš apgājās ar to slikti, spārdīja to, sita, apmē­tāja ar akmeņiem un degošiem sērkociņiem. Taču, vai nu viņš apgājās ar to labi vai slikti, tas vismīļāk uztu­rējās viņa tuvuma.

Jā, es pieradu pie dzīvnieku cilvēkiem, tā ka tūkstoš iezīmes, kas bija man šķitušas nedabiskas un derdzī­gas, drīz vien kļuva dabiskas un ikdienišķas. Manu­prāt, viss pakļauts apkārtējās vides ietekmei. Moro un Montgomerijs bija tik īpatnēji un savdabīgi, ka izbā­lēja mans vispārīgais priekšstats par cilvēku. Ja re­dzēju kādu no neveiklajiem vērša cilvēkiem, kas bija izkrāvuši barkasu, smagiem soļiem ejam pa atvasāju, es nevilšus jautāju pats sev, pūlējos atcerēties, ar ko viņš atšķiras no zemnieka, kurš klambo mājup, beidzis savu grūto darbu; un, uzskatīdams lapsas-lāča sievietes viltīgo, dzīvo seju, kuras blēdīgā izteiksme likās dīvaini cilvēciska, es pat iedomājos, ka šo seju esmu jau re­dzējis kādā pilsētas sānielā.

Sad un tad tomēr dzīvnieciskais paplaiksnījās neap­šaubāmi un nenoliedzami. Varēja domāt, ka alas ieejā notupies nejauks cilvēks, mežonis ar kumpu muguru, un piepeši tas izstiepa rokas un nožāvājās, drausmi atņirgdams griezīgus priekšzobus un līkus ilkņus, asus un spožus kā nažus. Vai arī — saticis uz taciņas lo­kanu baltā drēbē ietinušos sievieti, es uzdrošinājos ieskatīties viņai acīs un, saraudamies šaušalās, pēkšņi ieraudzīju šaurus, garenus redzokļus, vai, palūkojies lejup, ievēroju izliektu nagu, ar kuru viņa turēja savu neizskatīgo apmetni. Starp citu, jāmin kas interesants, un nekādi nevaru to izskaidrot. Kad sāku dzīvot, uz salas, šīs mīklainās būtnes — es domāju šīs sievie­tes — instinktīvi apzinājās pašas savu pretīgo neglī­tumu, tāpēc piegrieza sevišķu vērību savam ģērbam, cenzdamās to valkāt pieklājīgi.

Загрузка...