II. CILVĒKS, KAS BRAUCA UZ NEKURIENI

Kajīte, kur attapos, bija maza un neuzkopta. Pa­jauns vīrieiis ar gaišdzelteniem matiem, sarainām salmu krāsas ūsām un atkarenu apakšlūpu sēdēja un turēja manu roku. Kādu laiciņu mēs klusēdami vērā­mies viens otrā. Viņa ūdeņainās, pelēkās acis bija ne­parasti trulas.

No augšas piepeši atskanēja kāda liela dzīvnieka dobjā, niknā rēkoņa, pie tam dzirdēju it kā grūstām dzelzs gultu. Taisni šinī brīdī vīrietis atkal ierunājās.

— Kā tagad jūtaties? — viņš atkārtoja savu jau­tājumu.

Man liekas, es teicu, ka jūtos labi. Es nevarēju atcerēties, kā biju te nokļuvis. Šo jautājumu viņš droši vien nolasīja no manas sejas, jo pats nedzirdēju savu balsi.

— Jūs atrada laivā — mirstam bada nāvē. Uz laivas rakstīts: Lady Vain, un margapmalis bija no­traipīts asinīm.

Šinī brīdī es uzlūkoju savu roku, kas bija tā sadi­luši, ka izskatījās pēc netīra ādas maisiņa, kurš pie­bērts pilns ar kauliem, un manā atmiņā atausa viss, ko biju piedzīvojis laivā.

— Dzeriet, — viņš sacīja un deva man kādas sar­kanas zāles, aukstas kā ledus.

Tās garšoja pēc asinīm un atspirdzināja mani.

— Jums laimējies, — viņš turpināja, — jūs izglābis kuģis, uz kura ir ārsts.

Viņš runāja, muti čāpstinot, tikko manāmi šļupstot.

— Kas tas ir par kuģi? — es gausi vaicāju, aizsmacis no ilgas klusēšanas.

— Mazs tirdzniecības kuģis no Arikas un Kallao. Es nekad neesmu prasījis, no kurienes tas uzradies sākumā. No dzimušu stulbeņu zemes, man liekas. Es pats esmu pasažieris, uzkāpu Arikā. Muļķa ēzelis, vārdā Deiviss, kuram tas pieder — viņš arī ir kap­teinis, — pazaudējis savus papīrus vai ko citu. Ziniet, kāds viņš cilvēks — nokristījis šo čaumalu

par Ipecacuanha, — visdumjākais un draņķīgākais vārds, lai arī, kad lieli viļņi un nav vēja, tā neapšau­bāmi attaisno savu nosaukumu.?

Tad augšā par jaunu atskanēja troksnis — sirdīga rēkoņa un cilvēka balss. Pēc tam kāda cita balss pavē­lēja, lai «nolādētais teļapakausis» rimstoties.

— Jūs bijāt gandrīz miris, — mans sarunu biedrs teica. — Jā, jūsu dzīvība karājās mata galā. Bet tagad esmu jūs sazāļojis. Rokas sāpīgas, vai ne? Injekcijas. Jus nogulējāt bez samaņas gandrīz trīsdesmit stundas.

Es domāju gausi. Nu mani iztraucēja daudzu suņu kaucieni.

— Vai drīkstu ēst ko spēcīgu? — es jautāju.

— Sakiet man paldies, — viņš atbildēja. — Jēra gaļa jau vārās.

— Jā, — teicu pārliecināti, — es varētu iebaudīt gabaliņu jēra gaļas.

Bet, — viņš sacīja minstinādamies, — ziniet, man ļoli ļoti gribētos dzirdēt, ka jūs gadījāties laivā viens pats. — Man šķita, ka viņa acīs pavīdēja tādas kā aizdomas. — Velns lai parauj šo gaudoņu!

Viņš izmetās no kajītes, un es dzirdēju viņu ne­ganti baramies uz kādu, kurš atbildēja, kā man likās, neskaidri vervelēdams. Izklausījās, it kā strīds beigtos ar sitieniem, bet domāju, ka šinī ziņā ausis mani vīla. Pēc tam viņš uzkliedza suņiem un atgriezās kajītē.

— Nu? — viņš ienākdams sacīja. — Jūs pirmīt taisījāties stastit par sevi.

Pateicu, ka mani sauc Edvards Prendiks, un pastāstīju, kā nodevos dabaszinātnēm, glabdamies no savas, ērtās, materiāli nodrošinātās dzīves vienmuļības. Tas likās viņu ieinteresējam.

— Es pats mazliet esmu nodarbojies ar zinātni, preparēdams sliekas olnīcu un gliemeža radulu, un tā tālāk, — esmu studējis bioloģiju universitātes koledžā. Ak dievs! Tas bija pirms desmit gadiem. Bet turpiniet, turpiniet vien, — stāstiet par laivu.

Acīm redzot, viņam patika mana vaļsirdība. Es dabūju pār lūpām tikai aprautus teikumus, jo jutos

gaužām vārgs, un, kad mans stāsts bija galā, viņš tūliņ atsāka runāt par dabaszinātnēm un savām biolo­ģijas studijām. Viņš ņēmās mani sīki iztaujāt par Totnemas Kortrodu un Gauerstrītu.

— Vai Kaplaci zeļ joprojām? Kas tas bija par veikalu! — Jādomā, viņš bijis ļoti vienkāršs medicī­nas students. Viņš aizrunājās līdz mūzikholiem un pastāstīja man dažas anekdotes. — Visu to pametu pirms desmit gadiem, — viņš sacīja. — Cik jautri dzīvojām! Taču es iztaisījos par jaunu ēzeli… Apraku sevi, kad nebiju vēl divdesmit vienu gadu vecs. Jāat­zīst, tagad viss citādi… Bet man jāaiziet pie tā muļ­ķīgā pavāra un jāapskatās, cik tālu viņš ir ar jēra gaļu.

Rēkoņa augšā atjaunojās tik piepeši un ar tādu negantu niknumu, ka iztrūcināja mani.

— Kas tur ir? — es saucu viņam nopakaļ, bet durvis jau bija aizvērušās.

Viņš atgriezās ar izvārīto gaļu, kuras kairā smarža tā uzbudināja mani, ka tūlīt aizmirsu zvēra sacelto troksni.

Pārmaiņus gulēdams un ēzdams, es tādā mērā atlabu, ka otra diena varēju uzcelties no kojas. Pie- gāju pie iluminatora un redzēju zaļus viļņus, kas it ka ineģinaja tikt mums līdzi. Nospriedu, ka šoneris brauc pa vējam. Kamēr stāvēju, Montgomerijs — tā sauca dzeltenmati — atkal ienāca kajītē, un es palūdzu viņam kādus apģērba gabalus. Viņš iedeva kaut ko no' savām rupja audekla drēbēm, jo tās, ko biju val­kājis laivā, esot, kā viņš teica, pārmestas pār bortu. Dabūtās drēbes man nepiegulēja, tāpēc ka viņš bija liels un garkaulains.

Starp citu, viņš pastāstīja, ka pats kapteinis savā kajītē esot pilns kā mākonis. Saņemdams drēbes, es sāku Montgomeriju iztaujāt par kuģa ceļa mērķi. Viņš sacīja, ka šoneris braucot uz Havaju, bet pats izkāp­šot agrāk.

— Kur? — es jautāju.

— Kādā salā … Tur es dzīvoju. Cik man zināms, tai nav nosaukuma. _

Viņš pavērās manī, pie tam atkāra apakšlūpu un pēkšņi izskatījās pēc tāda, kas tēlo nejēgu, un man ienāca prātā, ka viņš vēlas izvairīties no maniem jau­tājumiem. Es biju tik smalkjūtīgs, ka nevaicāju neko vairāk.

III

Загрузка...