Saņņikova Zeme

UZ APSOLĪTĀS ZEMES SLIEKŠŅA

Karavāna lēnītiņām, mezdama garus līkločus, kāpa aizvien augstāk un augstāk pa balto nogāzi, un šķita, ka tai nebūs gala; vieglajā miglā, kas ietina nogāzes, nevarēja saskatīt kalnu kori, un sniegiem klātā nokalne jau simt soļu attālumā paslēpās pelēcīgā plīvurā.

— Tad nu ir gan augsts kalns! — Gorohovs iesaucās kādā pagriezienā, kad vajadzēja kārtējo reizi pūtināt suņus.

— Mēs laikam esam izraudzījušies neizdevīgu ceļu un nokļuvuši uz malējās grēdas nogāzes, bet varbūt varējām tikt cauri kalniem pa ieleju, — Ordins ieminējās.

— Ļoti iespējams, ka visa zemes dienvidu nomale ir tāda, — piebilda Gorjunovs. — Atcerieties, mēs redzējām klinšainās kalnu virknes priekšā augstu, sniegiem klātu valni, kas aizstiepās tālu uz abām pusēm; acīm redzot, mēs kāpjam augšā šajā valnī.

— Dīvaina zeme! — sacīja Kostjakovs. — Jaunsibīrijas arhipelāgu un Beneta salu ietver stāvas kraujas un klinšaini ragi, turpretim šeit tāda gluda, gara, slīpa nogāze.

— Un nav pat šļūdoņu, vienīgi sniegs, — Ordins piebilda.

— Jā, tas ir dīvaini! Ta ir dienvidu nogāze, un vasara uz tās sniegam būtu jānokūst. Virs mums, kā redzējām, paceļas vēl augstāka kalnu grēda, no kurienes pāri šai nogāzei lejup uz jūru vajadzētu slīdēt šļūdoņiem. Tomēr mēs tos pagaidām neesam manījuši.

— Vienīgais izskaidrojums šim dīvainajam faktam — aiz sniegiem klātā vaļņa atrodas dziļa ieleja, un šļūdoņi noslīd tajā, — Ordins izteica savas domas, — bet pēc tam milzīgā ledus straume kaut kur sasniedz jūru — tāpat kā Špicbergenā.

— Kur gan tādā gadījumā var sameklēt barību putni, kas, šķiet, lido uz šejieni, un vēl onkiloni, kuru eksistencei es, starp citu, neticu? — Kostjakovs iebilda.

— Pacietieties vēl mazlietiņ, draugi, miklas atminējums vairs nav aiz kalniem, — Gorjunovs sāka smieties. — Uz priekšu, mundrāk!

Nākamajā atpūtas vietā barometrs rādīja jau astoņsimt metru virs jūras līmeņa. Migla likās vēl biezāka, un Gorohovs paziņoja:

— Dariet, kā gribat, bet vajadzētu griezties atpakaļ.

— Kāpēc tā? — Gorjunovs iesaucās.

— Vai tad akli esat vai, ka neredzat? Rāpjamies un rāpjamies uz augšu, gluži kā debesīs. Tik augstu kalnu nemaz nav.

— Ha-ha-ha! — visi trīs ceļotāji sāka smieties, un pat Nikiforovs pievienojās viņiem.

— Un ko nozīmē migla? Atcerieties Kigiļaha kalnu, kas uzlaiž miglu, lai cilvēki nevarētu tikt tā virsotnē.

— Nu, Ņikita, es skatos, tu no kajuriem esi sagrābstījis visādus māņus. Migla augstu kalnos ir pavisam parasta parādība, sevišķi šajos apgabalos. Vai tad nu mēs miglu neesam redzējuši?

— Kā gribat, tā dariet, bet es esmu jūs brīdinājis. Pēcāk nesakiet, ka Gorohovs jūs ievedis nelaimē un postā.

Karavāna virzījās tālāk, un vēl pēc pusstundas cauri izklīstošajai miglai vīri beidzot ieraudzīja vairākas tumšas klintis, kas vēl diezgan augstu priekšā rēgojās baltajos sniegos. Visi atviegloti uzelpoja un ar jaunu enerģiju turpināja ceļu; sākās irdenāks sniegs, un, kaut gan nogāze kļuva lēzenāka, nartas dziļi grima kupenās, tā ka vīriem vajadzēja iemīdīt suņiem taku. Karavānas gaita tālab kļuva vēl gausāka, un pēdējais puskilometrs prasīja smagas pūles.

Saule jau laidās uz rieta pusi, kad karavāna beidzot bija nokjuvusi gandrīz uz šā augstā, sniegiem klātā vaļņa muguras, kur barometrs rādīja deviņi simti septiņdesmit metru. Lejā klājās baltais miglas auts, paslēpjot gandrīz visu nogāzi un kalna pakāji, bet aiz tās pavērās tāls skats uz torosēto jūras līdzenumu, kas aizstiepās līdz pat apvārsnim.

Atstājuši nartas pie plakanas, melnas klints, kas bija mazliet paslējusies virs sniega, visi pieci uzkāpa pašā kalnu grēdas korē un apstājās pāris soju atstatumā no milzīgas kraujas, ar ko beidzās šī sniegiem klātā nogāze.

— Tavu brīnumu! — iesaucās Ņikiforovs, izteikdams ar to vispārējo izbrīnu par ainavu, kas pavērās viņu skatienam.

Ceļotāji ieraudzīja nevis sniegu un ledu, kā to varēja gaidīt tik lielā augstumā, gandrīz tūkstoš metru virs jūras līmeņa, tik tālu ziemeļos — uz 79° vai 80° z. pl. — , bet gan plaukstoša pavasara ainavu, kaut arī bija tikai aprīļa vidus un ap šo laiku pat Jakutskā, kādus piecpadsmit vai septiņpadsmit grādus tālāk uz dienvidiem, par pavasari liecināja tik tikko sākusies sniega kušana.

Kraujā rēgojās drūmas, melnas terases, uz kurām baloja sniegs un kuras aizsniedzās dziļi lejā līdz milzīgai ielejai, kas pletās uz ziemeļiem, cik tālu vien sniedza skatiens. Ielejā koši zaļoja plašas pļavas, kas mijās ar krūmu un mežu joslām pirmo zaļo lapu plaukumā. Pļavās visur mirdzēja lielu un mazu ezeru spoguli, ko savienoja strautu sudrabotās lentas, kas gan slēpās krūmu biezokņos, gan aizlocījās klajumos. Pāri tālākajiem ezeriņiem cēlās baltas miglas vāli, un šķita, ka ūdeņi kūp. Rietumos aiz šās zaļās ielejas kā gandrīz vertikāla siena pacēlās augsta kalnu grēda, kuras kori izroboja smailas, milzīga zāģa zobiem līdzīgas virsotnes; uz tām baloja sniega joslas un laukumi, turpretim zemāk uz kraujas sniega tikpat kā nebija. Saule jau bija noslīgusi aiz šīs grēdas, un visa ieleja grima vakara krēslā.

Kalnu virkne ziemeļos pazuda aiz apvāršņa, paslēpdamās miglā, kas sedza attālāko ielejas daļu. Uz turieni, uz ziemeļiem, cik bija iespējams saskatīt, aizstiepās arī kalnu grēda, kuras korē stāvēja ceļotāji un kura bija zemāka nekā kalni ielejas pretējā pusē. Šķita, ka abas grēdas dienvidos savienojas, pilnīgi ietverdamas ieleju no šīs puses.

Pēc pirmajiem klusas vērošanas brīžiem sākās dzīva iespaidu apmaiņa.

— Tīrais brīnums, Matvej Ivanovič! — Ņikiforovs iesaucās.

— īsta apsolītā zeme! — jūsmoja Ordins.

— Pilnīgi neaptverams šis zaļums, šī veģetācija tādos platuma grādos! — piebilda Kostjakovs. — Ieleja ir atklāta pret ziemeļiem, uz pola pusi, it kā no turienes tai nāktu siltums.

— Un nav nekāds brīnums, ka uz šejieni no tālienes lido putni, noniecinādami mūsu skarbo piekrasti. Pilnīgi iespējams, ka šurp atnākuši arī pazudušie onkiloni. Bet kā mēs ar savām nartām tiksim lejā pa kraujām? Pa tām arī bez nastas nevar norāpties, — Gorjunovs prātoja.

— Zvēri taču ir nokāpuši, skatieties! — iesaucās Ordins, rādīdams uz dažiem tumšbrūniem dzīvniekiem ar milzīgiem, spirālē sagrieztiem ragiem, kuri iznāca uz klinšu dzegas zem ceļotāju kājām.

— Ek, klinšu auni! Būtu labi nošaut vakariņām kādu pāri! — Gorohovs iesaucās.

Pa tam dzīvnieki, acīm redzot, saoduši cilvēkus, apstājās un neizpratnē pacēla galvu.

Auni tomēr laikam pazina cilvēku, jo, brīdi pastāvējuši, strauji pagriezās atpakaļ un pazuda aiz klinšu raga.

Pa to laiku Gorjunovs ar binokli pētīja kori uz abām pusēm no ceļotāju atrašanās vietas; ziemeļaustrumos tā pamazām cēlās uz augšu, bet dienvidrietumu virzienā, šķiet, kļuva zemāka un varbūt deva iespēju nokāpt ielejā.

— Dosimies pa kori uz dienvidrietumiem, — viņš pavēstīja. — Ja kaut kur var tikt lejā, tad visdrīzāk tur.

— Varbūt nāksies apiet apkārt visai ieplakai, — ieminējas Ordins, — lai…

— … lai pārliecinātos, ka cilvēki nevar nokāpt ielejā un tā pieejama vienīgi putniem, — Kostjakovs pabeidza frāzi.

— Neko darīt, tad pirmajā reizē būs jāapmierinās ar to, ka te, polārajos ledos, esam atklājuši milzīgu ieplaku ar bagātu veģetāciju, un vajadzēs nekavējoties griezties atpakaļ uz kontinentu.

Izmantojot novakara stundas, ceļotāji devās uz dienvidrietumiem pa visai nelīdzeno kori: tā gan noslīga zemāk — un tad dienvidu nogāzes sniega lauks aizsniedzās līdz pašai kraujas malai —, gan cēlās uz augšu, sliedama augšup klintis un asus izciļņus. Tos ieraugot, Ordins atcerējās savu ģeologa āmuriņu un atskaldīja paraugus no vairākām tādām akmens šķautnēm.

Visas šis klintis veidoja bazalts, gan blīvs, gan porains, izdedžiem līdzīgs — tā bija bazalta lava.

— Es sāku domāt, — viņš sacīja, vērsdamies pie Gorjunova, — ka jūsu hipotēze par Saņņikova Zemes vulkānisko izcelsmi, kuru jūs izklāstījāt akadēmiķim Šenkam, būs pareiza. Šī milzīgā ieplaka, ko ietver stāvu klinšu gredzens, ir visai līdzīga liela, sena vulkāna kalderaiun bazalti, ko mēs atradām apakšā un šeit, uz kores, to apstiprina.

— Tāda ieplakas izcelšanās izskaidro mums, ka šajos platuma grādos var pastāvēt tīk bagāta veģetācija, — Gorjunovs piebilda. — Tomēr nespriedelēsim pāragri, palūkosimies, kas būs tālāk.

Dienvidrietumu virzienā kalnu grēda kļuva stipri zemāka, tomēr ieplakas pusē joprojām veidoja tikpat stāvu sienu. Satumsa vakars, taču bija uzlēcis gandrīz pilns mēness, kas apgaismoja ceļu. Pagāja vēl kāda stunda.

Gorjunovs palūkojās uz barometru — tas rādija tikai piecsimt metrus virs jūras līmeņa.

— Es domāju, mums vajadzēs pārnakšņot uz kores. Mēness neapgaismos nogāzi tajā pusē, bet tumsā nepazīstams ceļš ir bīstams.

— Sameklēsim līdzenu laukumiņu un ierīkosim nometni, — Ņikiforovs piekrita.

— Bet, ja naktī sacelsies sniega vētra, mūs var notriekt bezdibenī, — Kostjakovs iebilda.

— Sniega vētras nebūs, — Gorohovs pavēstīja, — debesis ir skaidras, vēja nav, saule norietēja bez sarkanas blāzmas. Ja nu vienīgi šaitanam iegribas mūs pārmācīt…

— Cerēsim, ka viņš mūs apžēlos, — Gorjunovs iesmējās.

Ceļotāji izraudzījās līdzenāku un plašāku laukumu uz kores starp divām klintīm, uzcēla telti un ieturēja vakariņas, tomēr gulēt nevienam negribējās. Noslēpumainā ieplaka atradās pārāk tuvu un modināja ziņkāri. Mēness jau apgaismoja ielejas attālāko daļu, turpretim tuvākā joprojām slēpās ēnā; dažādās vietās pļavu un mežu tumšajā fonā mirdzēja sudrabaini ezeru spoguļi un strautu lentas.

Apsēdušies kraujas malā, visi pieci vēroja dīvaino ieleju tur dziļi apakšā; mēness apgaismotās kraujas pretējā pusē tagad šķita vēl augstākas un stāvākas. Tās pacēlās no ielejas gandrīz vertikāli tūkstoš piecsimt līdz tūkstoš sešsimt metru augstumā.

Te pēkšņi nakts klusumā dziļi lejā atskanēja vispirms gari stiepta maušana, pēc tam dobjš rēciens.

— Ehē, tur apakšā ir dzīvas radības, mauj govis! — Ņikiforovs iesaucās.

— Bet tas otrais, kurš rēc? Vai tikai nav platradzis briedis? — Gorjunovs vaicāja.

— Nē, tas nav ne briedis, ne arī vērsis. Šis zvērs taurē, it kā pūstu lielā ragā. Un nav arī lācis.

Vīri pūlējās uzminēt, kas par zvēru tas varētu būt, tomēr neviens no medniekiem zināmajiem dzīvniekiem tā nebrēca, un visi palika neziņā.

— Un kas tas? — jautāja Ordins, rādīdams uz tālumā, ieplakas centrā, iedegušos sarkanu, zvaigznei līdzīgu punktu; tas gan uzliesmoja spožāk, gan tikpat kā nodzisa.

— Tā laikam būs uguntiņa vulkāna krāterī; vulkāns, acīm redzot, vēl nav pavisam aprimis, — Kostjakovs pasmējās.

— Vai tikai tas nav ugunskurs?

— Tā jau izskatās. Tātad šeit mīt ļaudis; varbūt tie ir pazudušie onkiloni? — Gorjunovs izteica minējumu.

Atkal iestājās klusums. Visi uzmanīgi vēroja šo jauno, noslēpumaino parādību dīvainajā ieplakā. Un tad no tālienes atplūda tikko saklausāmas skaņas, kas atgādināja bungu rīboņu.

— Citādi nav kā samaņa tamburīns! — Gorohovs paziņoja. — Tātad tur dzīvo cilvēki, un arī uguns ir viņu.

— Ja tur mīt cilvēki, tad jābūt arī ceļam lejup, — Gorjunovs piebilda. — Cilvēki taču nevarēja nolaisties lejā pa gaisu kā putni.

— Varbūt agrāk ceļš bijis, bet tagad nogruvis.

Klusējot pagāja vēl kāda pusstunda, un visiem sāka mākties virsū miegs. Taču tad jauna parādība piesaistīja viņu uzmanību. Kaut gan spožais mēness bija pakāpies augstāk debess jumā, ieplakas tālākā daļa vairs nebija skaidri saskatāma un drīz vien pavisam pazuda miglā. Miglas auts lēnām slīdēja uz dienvidiem, un drīz vien visa ieplaka pārvērtās milzīgā, palsā viegli viļņojošas miglas ezerā. Pēc tam migla sāka kāpt uz augšu un kamoliem vēlās pāri zemajai dienvidu kraujai tieši tur, kur atradās ceļotāji.

No ziemeļiem uzpūta valgs, taču silts vējiņš, un drīz vien kori, klintis un telti ietina bieza migla, caur kuru tik tikko varēja saskatīt mēnesi.

— Izrāde beigusies, priekškars nolaists, laiks doties projām! — Ordins noteica.

— Iesim uz telti, tālāk no grēka! — ierosinaja Gorohovs. — Un sakiet, ko gribat, Matvej Ivanovič, tas viss ir murgi, acu apmānīšana — gan šī zeme, gan meži, gan pļavas, gan zvēri. Gan redzēsiet, rit no rīta uzmodīsimies un nekā nebūs — tik sniegs vien, un mums vajadzēs griezties atpakaļ, cik ātri vien var.

— Labi jau labi, gaišreģi, rīt redzēsim, — Gorjunovs atbildēja.

Ceļotāji devās pie miera, taču gulēja cauru miegu, tāpēc ka suņi lāgu lāgiem rēja un smilkstēja, droši vien saozdami tepat netālu kādus dzīvniekus.