Saņņikova Zeme

BURBUĻOJOŠIE EZERI

Ceļotāji mierīgi ieturēja pusdienas, atpūtās un tad atkal soļoja tālāk, turēdamies gar strauta krastu cerībā, ka tas aizvedīs pie ezera. Sīs cerības piepildījās: kaut arī pļava kļuva aizvien purvaināka, gar strautu izdevās tikt pāri slīkšņām, un drīz skatienam pavērās kādu puskilometru plata ezera spogulis zaļu meldru ielokā. Ūdeņus klāja lielas ūdensrozes juku jukām ar sīkajām ezerrieksta (Trapa natans) lapiņām. Šis augs, jau gandrīz pilnīgi izmiris visā pasaulē, šeit nebija nekāds retums. Ūdenszālēm apaugušais ezera dibens pakāpeniski aizgāja dziļumā, un zaļajā biezoknī zem ūdens šaudījās vaboles un sīku zivtiņu bari. Tālāk ezerā peldēja pīles, zosis un kaijas, un šļaksti dažādās vietās liecināja, ka te mīt arī lielākas zivis. Pusdienas saule, izlauzusies cauri mākoņiem, ar saviem slīpajiem stariem apgaismoja mierīgo, dzīvības pilno ainavu, kas tik tālu ziemeļos šķita gluži neticama.

— Strauts taču nevis ietek ezerā, bet sākas no tā, — Gorjunovs konstatēja.

— Un ko tas rāda?

— Tas rāda, ka ieplakas ūdeņi kaut kur ietek jūrā, tātad kalnu gredzenā kaut kur izveidojusies sprauga līdz pašai apakšai.

— Pieņemsim, ka tā patiešām ir.

— Mums katrā ziņā tas jānoskaidro. Sniega kupenas, pa kurām mēs nokāpām lejā ieplakā, vasaru kusīs un kļūs stipri zemākas un pa tām vairs nevarēs uzkāpt augšā. Tātad tikai kāda aiza kalnos dos mums iespēju tikt ārā no ieplakas.

— Bet aizas, iespējams, nemaz nav, — Ordins iebilda.

— Ūdens var aizplūst uz jūru pa apakšzemes kanālu. Lavas straumēs tādi kanāli sastopami visai bieži. Atcerieties no ģeoloģijas kursa Havaju salu delfīnus!

— Kas tie tādi par delfīniem? — Kostjakovs jautāja.

— Tie ir gari tuneli sastingušas lavas straumēs, kas iestiepjas no jūras krasta salas dzīlēs. Paisuma laikā ūdens piepilda tuneļus un pa plaisām un caurumiem šļācas uz augšu spēcīgās strūklās. Tāpēc arī tiem dots tāds nosaukums.

— Tas ir nepareizs, jo delfīni nebūt neizšļāc strūklas kā vaļi, bet tikai rotaļādamies uzsit ūdens šļakatas, — Gorjunovs paskaidroja. — Ja aizu neatradīsim, mums radīsies grūtības — vajadzēs gaidīt ziemas beigas, kad kupenas no jauna sasniegs klinšu sienas augšu.

— Un kas par to, — pārziemošana Saņņikova Zemē mūsu plānos paredzēta, ja vien būtu iespējama. Bet tagad jau skaidri redzams, ka šeit var pārziemot.

Sajā brīdī Gorohovs, visu laiku nenolaidis acu no ezera, pārtrauca sarunu, saukdams:

— Skatieties, kas tur! No ūdens lien ārā kaut kāds briesmonis!

Ezera vidū ūdens lēnītiņām uzblīda lielā, plakanā paugurā, uzmezdams it kā burbuli. Pēkšņi burbulis pārplīsa un no tā izlauzās baltu tvaiku mutulis, kas ātri izklīda. Pa visu ezeru no burbuļa aizvilnīja apļi, un peldošie putni sāka šūpoties viļņos.

— Diezin vai dzelmē nemitinās valis vai kāds cits liels zvērs? — Gorohovs ieminējās.

— Vaļi saldūdenī nedzīvo, — iebilda Gorjunovs.

— Bet kas gan ir šās parādības cēlonis?

Sajā brīdī Ordins izņēma no futrāļa termometru un iegremdēja to ūdenī. Gorohovs sāka smieties, tik bezjēdzīga viņam likās temperatūras mērīšana — it kā ar termometru varētu uzzināt, kas mīt ezerā.

— Iedomājieties, ūdens temperatūra ir divdesmit pieci grādi pēc Celsija! — Ordins iesaucās.

— Agrā pavasarī tik tālu ziemeļos — un divdesmit pieci grādi! Nekā nesaprotu! — brīnījās Kostjakovs.

— Vai jūs neesat kļūdījies par kādiem pārdesmit grādiem?

— Izmērījiet pats, ja neticat.

— Bet kā lai izskaidro šo parādibu?

— Acīm redzot, ezeram apakšzemē pieplūst karsts ūdens vai varbūt pat tvaiks, ja spriežam pēc tā, ko tikko redzējām. Un šī parādība saskan ar manu hipotēzi, ka ieplaka ir veca vulkāna krāteris un zemes dzīlēs vēl saglabājies pietiekami daudz siltuma, kas laiku pa laikam izdalās caur plaisām.

— Vajadzētu pagaidīt, vai šī parādība neatkārtosies, — Gorjunovs ierosināja.

— Pagaidīsim. Šimbrīžam es teikšu vienīgi tā — ja tādu ezeru šeit ir daudz, tad viens no cēloņiem, kas nosaka silto klimatu Saņņikova Zemē, ir atrasts.

Viļņu apļi pamazām norima, un ezers atkal kļuva gluds kā spogulis. Visi ar interesi raudzījās uz ūdeņiem un gaidīja. Gorjunovs turēja rokā pulksteni.

Pagāja trīsdesmit divas minūtes pēc pirmā ūdens paugura parādīšanās, un ūdens no jauna pacēlās uz augšu, izveidojot lielu burbuli, kas sniedzās kādu divu metru augstumā un tad, izsviežot tvaiku mutuli, pārplīsa.

— Jūsu izskaidrojums droši vien ir pareizs! — Gorjunovs sacīja. — No pazemes dzīlēm periodiski izdalās tvaiks vai karsts gaiss, kas gan tieši, gan ar ūdens starpniecību apsilda ieplaku.

— Aplūkojot Saņņikova Zemi no kalnu kores, mēs redzējām veselu virkni ezeru.

— Pēc manas saprašanas, tomēr tas ir valis, kurš laiž gaisā strūklu, — Gorohovs, nespēdams izprast vullcānisma parādības, apgalvoja.

— Ņikita, kā tad valis nokļuvis ezerā? Viņš taču nevarēja pārrāpties pāri kalniem.

— Bet kā šeit nokļuvuši degunradži, vērši un zirgi, kuri nespēj kāpelēt pa stāvām klinšu sienām? — jautāja Kostjakovs.

— Jūs vāji pārzināt Jaunsibīrijas salu ģeoloģisko vēsturi, — Ordins iebilda. — Kvartāra sākumā tās vēl bija saistītas ar Sibīrijas kontinentu, un toreiz šajā vulkānā, acīm redzot, jau aprimušā, varēja apmesties uz dzīvi dažādi dzīvnieki; pēc tam Zemes garozā radās lūzumi un plaši apgabali ieslīga zem jūras līmeņa, bet pārējā sauszeme pārvērtās salās. Ūdeņi nogrieza dzīvniekiem glābšanās ceļu uz kontinentu, un sakarā ar klimata pasliktināšanos viņi izmira visās salās, atskaitot Saņņikova Zemi, kur bija daudz siltāks klimats.

— Ar to nevar izskaidrot faktu, kā lielie dzīvnieki varējuši nokāpt lejā šajā bedrē!

— Pirmkārt, tajā laikā krātera sienās varēja būt arī dziļākas plaisas vai aizas, kas vēlāk aizgruvušas. Otrkārt, mēs esam redzējuši tikai nelielu ieplakas nomali, un tālāk ziemeļos varbūt ir kāds ērtāks ceļš pāri kalniem.

— Es tagad vairs nešaubos, ka mēs šeit atklāsim vēl daudz kā negaidīta un interesanta, — Gorjunovs sacīja, — un esmu ļoti priecigs, ka nauda, ko iedeva vecais akadēmiķis, mums pilnīgi uzticēdamies, nav iztērēta veltīgi un zinātne saņems vērtīgu dāvanu — izmirušu dzīvnieku rezervātu.

— Un varbūt ari pirmatnējo cilvēku rezervātu, — Ordins piebilda.

— Tikai žēl, ka mūsu ekspedīcija tik vāji sagatavota zinātniskajiem novērojumiem. Mēs nevaram aizstāt pieredzējušus pētniekus un droši vien daudz ko palaižam garām neievērotu.

— Ko lai dara! Mēs esam atklājuši šo brīnišķīgo zemi un ceļu uz šejieni. Akadēmija, protams, vēlāk sarīkos lielu ekspedīciju, kurā piedalīsies dažādu specialitāšu zinātnieki, bet mēs noderēsim viņiem kā ceļa rādītāji un pavadoņi.

Sarunas laikā ezera vidū no jauna pacēlās ūdens paugurs un iepriekš novērotā parādība pilnīgi precīzi atkārtojās.

— Šoreiz es atzīmēju laiku precīzi, — sacīja Ordins. — Laika intervāls ir tieši trīsdesmit trīs minūtes.

— Bet kā gan zivis un putni spēj dzīvot karstā ūdenī? — Gorohovs painteresējās.

— Vai jūs ievērojāt, ka putni netuvojas ezera vidum? Droši vien izvirduma tuvumā, ūdens pārāk sakarst un putni izvairās no bīstamās vietas.

— Ari zivis neuzturas ezera vidū, un tām netrūkst vietas citur.

Tiku tikām nopriecājušies par ezeru, viri devās tālāk, mezdami līkumu apkārt klajumam un turēdamies tuvāk mežmalai. Kādā vietā viņi uzdūrās tai pašai degunradžu saimei, kura bija aizauļojusi pāri ceļotāju apmetnei; abi vecie, galvu izslējuši, mielojās ar krūmu jaunajām vasām, labpatikā vicinādami astītes, bet mazulis reizēm plūca zāli, reizēm draiskojās, neveikli lēkādams, tā ka uz viņu nevarēja noskatīties bez smiekliem; šķita, ka tur lēkā pamatīga vērpele, kas joka pēc uzlikta uz četriem resniem stabiņiem. Paslēpušies aiz krūmiem, ceļotāji ilgi priecājās par degunradžu ģimenes idili un padarīja to nemirstīgu uz fotoplates. Tikai Gorohovs raudzījās uz dzīvniekiem ar prozaiskākām acīm, kaut arī smējās, nolūkodamies mazā degunradža lēcienos: viņš prātoja, cik pudu speķa iznāktu no šīs «vērpeles» un cik labu, izturīgu siksnu varētu izgriezt no tā ādas.

Gorohovs jau satvēra šauteni, lai realizētu savus apsvērumus, un Gorjunovs tikko paspēja aizkavēt viņu, pačukstēdams:

— Vai tev prāts, Ņikita! Vecie mūs sabradās, ja aiztiksim viņu mazuli! Ar šiem zvēriem nav nekādi joki.

Visi četri, piesardzīgi apmetuši pa mežu līkumu degunradžiem, izgāja uz takas, kas ievijās nākamajā meža strēlē; šeit jau auga desmit metru augsti koki, bet biezajā pamežā nevarēja tikt uz priekšu bez kavēkļiem un trokšņa. Uz takas draudēja bīstama sastapšanās ar kādu lielu zvēru, un tāpēc ceļotāji, pieredzes mācīti, turēja šautenes gatavībā un pa priekšu palaida Kurmi, kurš bija pieradis pie Sibīrijas ziemeļu klajās tundras un mežā neuzdrošinājās ložņāt pa biezokņiem un nošķirties no ļaudīm.

Mežā mitinājās daudz dzīvu radību. Ceļotāji redzēja ne vien dažādus sīkus putnus, bet arī meža irbes, kas svilpoja zaros, raibos sīļus, kuri brēkdami sasaucās cits ar citu, un žagatas, kas lidoja no viena koka uz otru un vienā laidāžadzināja; varēja dzirdēt dziedam arī strazdus un citus putnus. Čabināšanās krūmos liecināja, ka tur rosās kādi sīki zīdītāji. Izgājuši uz taisnas takas, ceļotāji tālumā pamanīja kāda liela plēsīga zvēra tumšo siluetu. Tas, acīm redzot, bija lācis, kas, ošņādams zemi, lēnītiņām čāpoja pretim gājējiem. Pamanījis cilvēkus, viņš strauji nogriezās no takas un pazuda biezoknī.

— Šeit, liekas, klimst apkārt ne mazums ķepaiņu, — Gorohovs ieminējās.

— Tikai šie tādi bailīgi, — Kostjakovs sacīja.

— Kādam kuro reizi iznāk uzskriet virsū. Izbadojies uzklups arī cilvēkam.

— Katram gadījumam turiet pāris šautenes pielādētas ar sprāgstošām lodēm, — Gorjunovs izrīkoja.

Šoreiz mežs stiepās vienā laidā kilometrus divus; aiz tā no jauna parādījās klaja nora ar strautu, ko ietvēra diezgan lielas papeles un vītoli, kā arī ievu, vilkābeļu un mežrožu krūmi, no kuriem skanēja daudzbalsīgs putnu koris. Gar strautu vīri aizgāja līdz ezeram, kas bija vēl lielāks nekā iepriekšējais, bez staigniem krastiem.

— Interesanti būtu uzzināt, vai arī šis ezers met burbuļus? — Ordins ievaicājās.

— Piesēdīsim, atpūtīsimies un paskatīsimies.

Tā arī izdarīja un pakavējās šeit kādu stundas ceturksni, novērojot putnus dažādās vietās; biežie šļaksti ezerā liecināja, ka zivju šeit atliku likām.

— Te jau nav dzīve, te ir tīrais dieva dārzs! — Gorohovs jūsmoja. — Visvisādu zvēru un zivju cik uziet, nevis tā, kā mūsu nabadzīgajā tundrā!

— Tagad saprotams, kāpēc gājputni steidzas uz šejieni, nebaidīdamies lidot pāri okeāna lediem un sniegājiem: šeit viņiem nekā netrūkst, — Gorjunovs sacīja.

— Dīvaini, ka ne jau visi laižas uz šejieni, daudzi paliek ziemeļu tundrā.

— Pārlidojumos putni vadās vienīgi pēc instinkta, kas iedzimst no paaudzes paaudzē, — Gorjunovs paskaidroja. — Uz šejieni lido tikai tie putni, kuri šeit nākuši pasaulē, bet tie, kuri izperēti tundrā, paliek tur un nelaižas tālāk uz ziemeļiem, kaut gan redz citus putnus aizlidojam.

— Jā, būtu putni gudrāki, mums tundrā klātos grūti. Gājputni un spalvas nometušās zosis mūs bieži glābj no badošanās, ja nav paveicies ar zveju vai medībām, — sacīja Gorohovs.

— Ļaudis ievērojuši, ka putni vietām laižas nevis taisnā līnijā, bet gan metot lielus līkumus, tikai tāpēc, ka tā lidojuši viņu senči, izvairīdamies no vietām, kur bijis neērti nolaisties un atpūsties, piemēram, no šļūdoņiem vai bieziem mežiem, kas tagad izcirsti.

Tobrīd ūdens ezera vidū sāka lēnām celties uz augšu, taču izveidojās nevis viens, bet gan divi pauguri — netālu viens no otra. Abi burbuļi izsvieda garaiņu mutuļus un noplaka.

— Jāpagaida nākamais izvirdums, lai varētu noteikt to periodiskumu, — Ordins ierosināja.

— Nu, pagaidīsim un tikām uzvārīsim tēju.

Vīri izraudzījās ērtu vietu, sakūra uguni un uzkāra tējkannu. Gorohovs, paņēmis divstobreni, sāka lavīties tuvāk piļu baram, kas peldēja ezerā turpat netālu no krasta. Pēc brītiņa norībēja šāviens, pīles pacēlās spārnos, bet divas nošautas palika uz vietas. Pēc tam atskanēja otrs šāviens un tūliņ arī Gorohova sauciens:

— Ātrāk šurp, palīdziet!

Visi trīs, paķēruši šautenes, skrēja uz notikuma vietu, taču niedres un krūmi viņus mazliet aizkavēja, un aizskrējuši viņi ieraudzīja Gorohovu guļam uz vēdera ūdens malā, bet ezerā vēlās lieli viļņu apļi, it kā nupat dzelmē būtu ieniris liels zvērs.

— Kas tad tas? Kas noticis?

— Ek, nokavējāt, mīļie! — Gorohovs, celdamies kājās, sarūgtināts izdvesa. — Projām ir!

— Kas ir projām? Zivs vai kas cits?

— Ronis, nerpa, īsta nerpa! — mednieks nopūzdamies atbildēja.

— Nevar būt! — Kostjakovs iebilda. — Roņi saldūdenī nedzīvo. Tas droši vien bijis upes ūdrs.

— Ko vēl neizgudrosiet! — jakuts sašuta. — Vai nu mazums roņu esmu nomedījis savā mūžā!

— Kur tad viņš bija?

— Rau, šeit, starp ciņiem. Es bliezu virsū pīlēm, bet šis paslējās no zāles un glūnēja uz mani gluži kā apdullis. Es nenocietos un ar pīļu skrotīm zēvelēju šim virsū. Šis sāka griezties riņķī — es šim klāt, uzgāžos virsū un brēcu pēc jums. Bet, kamēr jūs skrējāt, šis izrāvās no rokām — tas tak ir glums zvērs, nav kur pieķerties.

— Vai tad liels bija?

— Nē, mazāks par mūsējiem, varbūt vēl jauniņš.

— Kā gan ronis nokļuvis ezerā? — Kostjakovs neizpratnē brīnījās. — Man tomēr negribas ticēt.

— Jūs maldāties, Pāvel Nikolajevič! — Ordins iebilda. — Atcerieties, Baikālā, arī saldūdens ezerā, mītīpaša roņu suga — Phoca sibiiica. Stāsta, ka tie dzīvojot ari Orona ezerā, Vitimas upes paplašinājumā starp divām krācēm. Šeit, tik tuvu Ledus jūrai, par roņiem nav nemaz jābrīnās.

— Bet kā viņš varējis iekļūt šajā samērā mazajā ezerā?

— Tas pierāda, ka Saņņikova Zemes ezeri agrāk bijuši lielāki un vairāk saistīti ar jūru. Tajos laikos arī roņi ieviesušies ezeros. Varbūt visu šo zemi aizņēma plašs jūras līcis ar sāļu ūdeni; tas pēcāk nošķīrās no okeāna un, pārvērties ezerā, pamazām atsāļojās, tā ka roņi pamazītiņām, varbūt daudzu paaudžu laikā, pielāgojās dzīvei saldūdenī.

Atgriezušies pie tējkannas, kas jau mutuļoja, ceļotāji drīz vien bija liecinieki otrreizējam tvaika izvirdumam ezera viducī. Izrādījās, ka intervāls starp izvirdumiem ir četrdesmit minūtes.

Pēc tējas, apgājuši apkārt ezeram cieši gar krastu, ceļotāji pārliecinājās, ka Gorohovs runājis patiesību.

Kādā vietā viņi ieraudzīja no ūdens izslējušos maza roņa galvu. Ronis raudzījās uz cilvēkiem ar savām samtainajām, apaļajām acīm. Suņi, pamanījuši viņiem labi pazīstamo dzīvnieku — kārdinošu medījumu —, skaļi riedami, metās pie ūdens, un ronis, nicinoši nosprauslojies, pazuda.

— Jums taisnība, Ņikita, tas, protams, ir ronis! — Kostjakovs atzina.