Saņņikova Zeme

ŅIKITAS PIEDZĪVOJUMI

Tajā dienā, kad aizgāja projām biedri, Gorohovs pamodās diezgan vēlu; viņu no miega iztraucēja sieviešu balsis:

— Kur palikusi Annuira? Viņa laikam naktī aizbēgusi pie sava vīra, baltā burvja! Nav paklausījusi aizliegumam!..

— Ejiet un atvediet viņu šurp! — atskanēja Amnundaka balss.

— Velciet viņu šurp aiz matiem, ja pati nenāk! — piebilda sievietes balss.

Te Gorohovs atcerējās, ka viņa biedri šajā naktī taisījušies iet projām, un viņam kļuva smagi ap sirdi. Jakuts sāka ātri ģērbties, lai uzzinātu, vai biedri aizgājuši. Tomēr viņš nepaspēja apģērbties, kad jau atgriezās Annuena un divas citas sievietes, kas bija sūtītas pēc Annuiras, un pavēstīja sarūgtinātā tonī:

— Mītne ir tukša, nav ne Annuiras, ne balto burvju, palicis tikai viens pats suns!

— Vai jūs labi apskatījāties? Viņi droši vien krietni sasegušies un guļ, — Gorohovs sacīja.

— Mēs gribējām iet iekšā, bet suns sāka rūkt uz mums. Mēs pakliedzām — neviens neatsaucās. Vai tik nav nomiruši?

— Es paskatīšos pats, — Gorohovs, dodamies uz durvīm, sacīja.

— Atved šurp Annuiru! — virsaitis viņam uzsauca.

Gorohovs, iedams uz zemnīcu, jau nemaz vairs nešaubījās, ka biedri aizgājuši. Tomēr jakuts cerēja, ka viņi būs atstājuši kādu norādījumu, kā izskaidrot onkiloniem viņu soli; Gorohovs gribēja vismaz mierīgi apdomāt, ko lai saka Amnundakam, lai nepadarītu ļaunāku savu stāvokli. Zemnīcā, priecīgi smilkstēdams, viņu sagaidīja Raibais, ko biedri bija ieslodzījuši, lai viņš nesekotu pa pēdām cilvēkiem un Kurmim. Gorohovs tūliņ ieraudzīja pie staba piesprausto papīra gabalu. Viņš izburtoja zīmīti pa zilbēm vairākas reizes, lai labāk iegaumētu, un atgriezās Amnundaka zemnīcā.

— Kur tad Annuira? — viņam tūliņ uzklupa Annuena.

— Pagaidi! Ļauj pateikt, kas sakāms! Baltie ļaudis aizgājuši uz savu nometni pēc silta apģērba. Redzi — ārā sniegs un aukstums, bet viņiem apģērbs palicis tur. Arī man apsolījuši atnest. Atgriezīsies rīt pret vakaru.

— Kā tu visu to vari zināt, ja viņi ir aizgājuši? — Amnundaks iesaucās.

— Te viss ir uzrakstīts, viņi man atstājuši vēstuli. Še, izlasi! — Gorohovs, tikko valdīdams smieklus, pastiepa virsaitim papīra lapu.

Amnundaks pagrozīja lapu rokās, ieraudzīja uz papīra kādas melnas zīmes un pavēstīja:

— Aizsūtīšu to šamanim — viņš uzzinās, vai tas ir tiesa, ko tu mums te stāsti.

— Un kāpēc Annuira aizgājusi kopā ar viņiem? Viņai siltais apģērbs bija šeit! — greizsirdīgā Annuena nerimās.

— Tas nozīmē, ka viņa mīl savu vīru stiprāk nekā tu! — Gorohovs atcirta.

— Virsaitis man aizliedza viņu mīlēt — un es paklausyvirsaiša pavēlei.

— Tiesa gan, bet viņa nepaklausa, tāpēc ka mīl viņu stiprāk.

— Viņa ir tikai otrā sieva, pati uzplijās …

— Ciet klusu, sieviete! — Amnundaks pārtrauca Annuenu.

Viņš vēl joprojām sēdēja ar papīra lapu rokā un nezināja, ko darīt: sūtīt tūliņ pakaļ aizgājušajiem vajātājus vai arī ticēt Gorohovam un pagaidīt. Onkilonu rokas vēl bija palicis viens no svešiniekiem, un virsaitim šķita, ka tie neies projām bez sava biedra.

Te pēkšņi Amnundakam iešāvās prātā doma: vai tikai baltie burvji nav atkal aizgājuši uz svēto ezeru, lai to iztukšotu, tāpat kā pagājušo reizi, kad viņi arī bija atstājuši Gorohovu mājās?

Virsaitis apģērbās, izgāja no zemnīcas, pasauca trīs karavīrus un pavēlēja viņiem doties uz svēto ezeru un paskatīties, vai tur nav balto cilvēku un vai viņi tur nav bijuši. Atgriezies zemnīcā, viņš sacīja Gorohovam:

— Tu paliksi šeit, manā mītnē, kamēr neatgriezīsies pārējie.

Ap pusdienu pārnāca aizsūtītie karavīri un pavēstīja Amnundakam:

— Balto cilvēku pie svētā ezera nav, bet viņi tur ir bijuši — mēs sniegā redzējām viņu pēdas: trīs lielu pēdu virknes un vienu mazāku.

— Redzi nu, tu esi melojis man vai arī viņi melojuši tev savā vēstulē!.. — Amnundaks uzsauca Gorohovam, bet pēc tam noprasīja karavīriem:

— Vai svētais ezers atkal ir izžuvis?

— Nē, lielo virsaiti, ezers nav izžuvis — tas kļuvis pat lielāks, ūdens izkāpis no krastiem, un upuru akmenim vairs nevar tikt klāt.

Amnundaks sarauca pieri: viņš nezināja, vai tā ir laba vai ļauna zīme, ka ezers izgājis no krastiem. Virsaitis, kā arvien grūtos brīžos, paļāvās uz šamani.

— Ejiet un pastāstiet šamanim, ko esat redzējuši… Pagaidiet!.. Kā jūs uzzinājāt, ka pēdas sniegā atstājuši baltie cilvēki? Vai jūs pazīstat viņu apavus?

— Patiesību sakot, tās gan bija lāču pēdas, — vecākais no karavīriem atbildēja, — bet mēs domājām, ka baltie burvji pārvērtušies lāčos, lai mēs pēc pēdām nevarētu uzzināt, uz kurieni viņi aizgājuši.

Gorohovs sāka skaļi smieties. Onkiloni izbrīnījušies palūkojās uz viņu, bet Amnundaks nikni noprasīja:

— Kāpēc tu esi tik jautrs?

Gorohovs atģidās, ka viņam nebūtu izdevīgi, ja onkiloni zaudētu ticību balto cilvēku varenībai, un atbildēja:

— Man nāk smiekli, ka viņi ari Annuiru pārvērtuši par lāču māti: viņi taču bija trīs, bet karavīri redzējuši četru zvēru pēdas.

— Jā, jā, ceturtā zvēra pēdas bija mazākas — acīm redzot, sieviešu! — karavīri apstiprināja.

— Labi, ejiet pie šamaņa, — Amnundaks nosprieda.

… Aizsūtītie karavīri atgriezušies pavēstīja, ka šamanis pats gribot aiziet uz svēto ezeru, bet pēc tam atnākšot šurp uz lūgšanu; viņš pavēlējis sagatavot upurēšanai briedi.

Gorohovs, kura katru soli pēc Amnundaka rīkojuma uzmanīja karavīri, zvilnēja sava guļvietā un prātoja, vai tikai darījis labi, ka palicis viens pats pie onkiloniem. Ja atkal uznāks kādas nelaimes, onkiloni tās pierakstīs vai nu viņam, vai viņa biedru aiziešanai. No viņa prasīs to, ko viņš nevar izdarīt, sāks draudēt… Kas zina, ko šie ļaudis var sadomāt!

Varbūt viņam arī doties projām? Biedri apsolījuši gaidīt divas dienas un naktis. Tikai tagad viņu apsargā un nav viegli tikt projām. Un ko gan vakarā samelsīs šamanis? Gorohovs sadrūvējās pavisam, un tikai viņa sieva Raku, apsēdusies blakus, tērzēdama izklaidēja vīru.

Krēslā atnāca šamanis, čukstus apspriedās ar Amnundaku, pēc tam apsēdās pie uguns apsildīt savas kaulainās rokas; burvis stingi blenza liesmās, un viņa lūpas kustējās bez skaņas. Pēc brīža šamanis pacēla galvu un sacīja:

— Ir pienācis laiks!

— Sievietes, ņemiet bērnus un ejiet uz balto cilvēku mītni — tā ir tukša. Sēdiet tur, kamēr jūs pasauks! — virsaitis pavēlēja.

Gorohovam sametās baisi. Pagājušo reizi garu saukšanas laikā sievietes tāpat izraidīja no mītnes, un pēc tam naktī sekoja asiņainā upurēšana svētā ezera krastā. Par to viņš bija uzzinājis tikai šodien no savas sievas, kura netīšām izpļāpājās.

Vai tikai šoreiz šamanis netaisās ar upura palīdzību atsaukt ezeru atpakaļ krastos? Un šis upuris būs viņš! Pār muguru viņam pārskrēja saltums, un sirds pamira krūtīs.

— Ej ari tu kopā ar sievietēm uz savu mītni!., —

Amnundaks uzrunāja jakutu. — Sievietes, raugieties, lai viņš nekur neiet projām — jūs par viņu atbildēsiet!

Gorohovs mazliet nomierinājās. Ja jau viņu taisītos upurēt, kāpēc tad atlaistu vienīgi sieviešu pavadībā?

Ja Gorohovs zinātu, ka Amnundaks pēc viņa aiziešanas pavēlēja diviem karavīriem apsargāt zemnīcu no ārpuses, viņš nebūtu tik mierīgs.

Sievietes piepildīja tukšo zemnīcu ar smiekliem un runām; viņas žigli sakūra uguni un sasēdās tai apkārt. Gorohovs atlaidās savā guļvietā un tūliņ pastiepa roku pēc šautenes, kas arvien atradās līdzās pie sienas. Šautenes nebija. Kas gan to bija aiznesis? Vai tiešām biedri? Diezin vai viņi būtu gribējuši atņemt viņam šo visspēcīgo ieroci. Turklāt viņi tad būtu paņēmuši arī patronas; Gorohovs parakņājās mantu maišelī un atrada veselu paciņu. Acīm redzot, onkiloni pēc Amnundaka pavēles šodien izvandījuši viņa guļvietu un aiznesuši šausmīgo nūju, kas met pērkonus un zibeņus, lai viņš nevarētu aizstāvēties. Pavisam draņķīgs stāvoklis — onkiloni, bez šaubām, taisās pastrādāt kaut ko nelāgu.

Gorohovs pasauca Raku un, sievietēm smejoties un pļāpājot, sāka aplinkus izprašņāt sievu par onkilonu nodomiem. Tomēr viņa nevarēja pastāstīt nekā noteikta, vienīgi muļķīgas sieviešu valodas par balto burvju varenību un kaitīgo ietekmi.

Pēkšņi Gorohovs atcerējās, ka pēdējo reizi, kad ceļotāji bija gājuši uz bāzi, viņi atnesa pilnīgi jaunu šauteni, ko taisījās uz šķiršanos uzdāvināt Amnundakam. Vai biedri nav aizmirsuši šo šauteni? Tā gan būtu laime! Izjauktā šautene atradās Gorjunova guļvietas pagalvī, un onkiloni diezin vai būtu noģiduši, ka šis sainis arī ir nūja, kas met zibeņus. Gorohovs gribēja nekavējoties par to pārliecināties. Vēlāk šautene varbūt būs pavisam nepieciešama, lai varētu aizstāvēt savu dzīvību. Viņš ļāva Raku iet pie citām sievietēm, bet pats, mazliet nogaidījis, pārcēlās uz Gorjunova guļvietu, paskaidrodams, ka tā esot goda vieta un ka te viņam patīkot labāk nekā kaktā. Jakuts atlaidās puszviļus, sāka uzmanīgi meklēt un dzijāk pagalvī zem ādām un siena sataustīja saini. Bet kā lai atver saini un saliek šauteni, nepiesaistot sieviešu uzmanību? Kā lai to novērš? Varbūt izdarīt to visu sieviešu acu priekšā, iztaisīt triku, kas radītu satricinošu iespaidu? Droši vien tā būtu vislabāk — sievietes redzēs, kā no papira un atsevišķiem gabaliem izaug šausmīgā nūja.

Izvilcis no pagalvja saini, viņš apsēdās uz guļvietas malas, mazliet atstatu no sievietēm, un sacīja, ka tūliņ parādīšot, kā «šī cilvēkēdājiem atņemtā runga pārvērtīsies nūjā, kas met pērkonus un zibeņus». Dažas sievietes iekliedzās: «Ai, nevajag!», bet vairākuma ziņkārība uzvarēja. Gorohovs sāka tīt vaļā vīstokli, kas bija sasaiņots galvaspilsētas veikalā; atraisījis auklas, viņš pasniedza tās sievietēm, kas nekad vēl nebija redzējušas kaut ko līdzīgu. Uzmanīgi aplūkotas, auklas gāja no rokas rokā. Pēc tam Gorohovs atritināja lielās ietinamā papīra loksnes, ko onkiloni arī nekad nebija redzējuši; arī tās gāja no rokas rokā; sievietes brīnījās par «smalko dzelteno ādu». Kad viena loksne, nokļuvusi pārāk tuvu ugunij, aizdegās ar spožu liesmu, atskanēja šausmu un izbrīna saucieni — āda tā nedega. Kamēr visu skatieni bija pievērsti liesmojošajam papīram, Gorohovs ātri salika šauteni — tā bija divstobrene ar centralizētu trāpīgumu, ar vienu vītņotu stobru lodēm —, pielika to pie vaiga un uzsauca:

— Skatieties, nūja ir gatava!

Tuvāk stāvošās sievietes atsprāga atpakaļ un iespiedzās, iedomādamās, ka no spožās nūjas tūliņ izšausies zibens. Gorohovs pasmējās un sacīja:

— Nebīstieties, zibens izlidos un nositīs tikai to, kurš gribēs darīt man kaut ko ļaunu, bet jūs visas esat labas sievietes.

Triks radīja spēcīgu iespaidu: dažas sievietes zināja, ka «pusbaltajam burvim» — tā onkiloni sarunās dēvēja Gorohovu viņa melnīgsnējās ādas dēļ atšķirībā no trim pārējiem — šodien slepeni atņemta šausmīgā nūja, lai svešinieks nevarētu aizsargāties. Un tagad viņš visu acu priekšā pārvērtis kaut kādu rungu jaunā pērkona nūjā! Par to katrā ziņā bija jāpastāsta vīriešiem.

Patronu paciņu, kas atradās sainī, Gorohovs iebāza kabatā, lai vajadzības gadījumā pielādētu ieroci. Ticis pie šautenes, viņš nomierinājās un atguva labo omu. Turēdams šauteni rokās, viņš sacīja:

— Bet tagad, sievietes, padejojiet tāpat kā pagājušo reizi, kad jūs bijāt pie mums viesos! Es jums dā vinu šīs siksniņas un šo ādu, bet jūs padejojiet, kamēr šamanis iztaujās garus.

Vajadzēja paklausīt burvim, kam atkal piederēja šausmīgā nūja. Tomēr sievietes vispār dejoja ļoti labprāt, sevišķi garajās ziemas naktīs, un tagad jau arī bija atnākusi ziema — uzsnigušais sniegs vairs nenokusa. Tās sievietes, kuras, ienākot zemnīcā, nebija novilkušas apģērbu, izģērbās tagad. Apkārt jautri degošajam ugunskuram sākās deja, kas aprakstīta jau iepriekš, un Gorohovs, puszviļus atlaidies Gorjunova guļvietā, turēdams rokās šauteni un smēķēdams pīpi, nolūkojās dejotājās.

Taču šoreiz sievietes nepaspēja nodejoties līdz galīgam spēku izsīkumam — atnāca karavīrs un pavēstīja, ka dievu lūgšana beigusies un visi varot atgriezties virsaiša mājoklī.

— Raku paliks šeit, pie manis… — Gorohovs paziņoja. — Raku, vai dzirdi?

— Amnundaks sacīja, lai tu arī nākot uz viņa mājokli, — karavīrs atbildēja.

— Pasaki Amnundakam, ka es pārnakšņošu savā mītnē un Raku paliks pie manis! — Gorohovs sacīja enerģiskā tonī.

— Amnundaks pavēlēja… — karavīrs no jauna iesāka.

— Es neesmu onkilons un neesmu pakļauts Amnundakam, — Gorohovs viņu pārtrauca. — Viņš nevar dot man nekādas pavēles … Raku, nāc šurp!

Sievietes ģērbdamās izbrīnā saskatījās un sačukstējās, un karavīrs jutās pārsteigts. Līdz šim baltie burvji ne reizi nebija teikuši tādus vārdus un bija centušies izdarīt visu pa prātam virsaitim, kaut arī slepenībā kaitējuši onkiloniem un uzsūtījuši nelaimes. Tagad šis pusbaltais palicis viens pats un runā tādu špetnu valodu. Raku nezināja, ko darīt: iet projām kopā ar citām sievietēm vai palikt pie Gorohova.

— Raku, es tev saku — neģērbies un nāc šurp pie manis! — Gorohovs uzsauca.

Enerģiskais tonis ietekmēja sievu, un Raku pienāca pie viņa.

— Apsēdies šeit, Raku! Kad visi aizies, mēs ēdīsim vakariņas.

Sievietes, paņēmušas bērnus, cita pēc citas atstāja zemnīcu; karavīrs brīdi pavilcinājās un beidzot arī aizgāja.

Raku apsēdas un sacīja.

— Amnundaks būs ļoti nikns. Viņš mani sodīs par to, ka es esmu palikusi šeit.

— Nebaidies, viņš neuzdrošināsies tev neko darīt. Gan jau redzēsi! Un tagad uzvāri tēju.

Gorohova miers ietekmēja sievieti, un viņa ķērās pie saviem saimnieces pienākumiem. Viņi abi mierīgi pavakariņoja un jau taisījās iet gulēt, kad atvērās durvis un ienāca četri apbruņoti karavīri. Vecākais no viņiem pavēstīja:

— Amnundaks sacīja: ja nevēlies būt viesis viņa mītnē, paliec šeit. Bet viņš pavēlēja mums nākt šurp pie tevis, lai tu nepaliktu viens un neaizsargāts. Mēs šeit pārnakšņosim, vietas ir diezgan.

«Paskat, kā izgrozījās, gudrinieks tāds!» Gorohovs nodomāja un skaļi sacīja:

— Amnundaks ir izdomājis ļoti labi! Liecieties gulēt divi tur, — viņš norādīja uz Ordina guļvietu, — un divi tur, — viņš norādīja uz savu agrāko vietu. — Es gulēšu goda vietā, kamēr atgriezīsies citi baltie cilvēki.

Trīs karavīri atgūlās tāpat ar visu apģērbu, bet ceturtais apsēdās pie uguns.

— Viņi atnākuši tevi apsargāt, lai tu slepeni neaizbēdz tāpat kā citi baltie cilvēki, — Raku izbiedēta pačukstēja.

— Viņi atnākuši pasargāt mūs no vampu, lāčiem, apakšzemes gariem, muļķīt! — Gorohovs mierīgi atbildēja, protams, pilnīgi sapratis Amnundaka nodomus.

Tomēr pirms aizmigšanas jakuts spēra dažus piesardzības soļus: pats atgūlās sienmalā un nolika ieroci sev līdzās pie sienas, pielādējis vienu stobru ar lodi un otru — ar renkuļiem, bet Raibo noguldīja sev kājgalī. Gorohovs zināja, ka suns nelaidīs nevienu klāt gulošajam saimniekam.

Nakts pagāja mierīgi. Karavīru pie uguns laiku pa laikam nomainīja kāds no gulētājiem; sargs piesvieda malku ugunskurā un snauda, pieslējies pie staba un turēdams rokā šķēpu. Gorohovs gulēja ciešā miegā, bet Raku visu nakti grozījās no vieniem sāniem uz otriem: viņu satrauca doma, ko rīt darīs Amnundaks.

Kad uzausa rīts, karavīri aizgāja, taču viņu vietā atnāca Annuena un divas citas sievietes. Gorohovs vēl gulēja, bet Raku tūlīt cēlās augšā un sāka izprašņāt atnācējas, ko gari pavēstījuši šamanim, kā virsaitis izturējies, kad uzzinājis par Gorohova atteikšanos un viņas nepaklausību. Sievietes, acīm redzot, samācītas, atbildēja:

— Ko pavēstījuši gari, mēs nezinām. Amnundaks uzklausīja karavīru un sacīja to, ko jums teica uz šejieni atsūtītie sargi, bet par tevi virsaitis nekā nav bildis.

Raku nomierinājās, bet Gorohovs, pamodies un uzzinājis iztaujāšanas rezultātus, ar tiem neapmierinājās — viņam vajadzēja uzzināt, ko pareģojis šamanis. Nākamajā dienā, ko jakuts pavadīja savā mītnē un tās tuvumā, Raku viņa uzdevumā vairākas reizes gāja uz virsaiša zemnīcu izlūkos, bet neko neizdibināja. Pirmo reizi viņa devās uz turieni drebēdama, jo domāja, ka sievietes viņu tūliņ sagrābs, novilks apģērbu un pēc Amnundaka pavēles nopērs: tā parasti sodīja par ķildošanos, slinkumu un nepaklausību. Tomēr Amnundaks pat nepievērsa Raku uzmanību.

Vakarā virsaitis atnāca pie Gorohova, apsēdās pie uguns un sacīja:

— Tu negribēji būt mans viesis, tad nu es atnācu pie tevis… Vakar tu sacīji, ka šodien baltie cilvēki atgriezīšoties. Jau pienākusi nakts, bet viņu vēl nav. Ko tagad teiksi?

Gorohovs, jau dienā apdomājis, ko darīt, mierīgi atbildēja:

— Vai redzi — sniegs sasnidzis, — iet grūti, slēpju viņiem nav, tāpēc arī nokavējušies. Atnāks naktī vai otrā rītā.

— Kāpēc viņi nepaņēma slēpes no onkiloniem? — Amnundaks jautāja un, mirkli klusējis, piebilda: — Pagaidīšu līdz rītam. Ja neatnāks, sūtīšu karavīrus, lai tie viņus uzmeklē — vai viņiem nav kaut kas noticis.

Virsaitis pasēdēja vēl kādu brīdi, sūrojās, ka sniegs nemaz nekūstot, ka ziema uznākusi veselu mēnesi agrāk nekā parasti un onkiloni par to esot uztraukušies.

Pēc tam viņš piecēlās un aizgāja. Virsaitim pakaļ taisījās arī aizgājušo balto vīru sievas, kuras visu dienu bija aizvadījušas zemnīcā. Aiziedamas viņas sacīja:

— Raku, nāc paņem sev pienu un plāceņus!

Raku paņēma trauku un aizgāja viņām līdzi, taču vairs neatgriezās. Viņas vietā no jauna atnāca pārnakšņot četri karavīri. Gorohovs ilgi gaidīja sievu atgriežamies un galu galā nosprieda, ka viņu nav laiduši atpakaļ. Pa dienu apdomājis savu stāvokli, viņš atzina to par riskantu un saprata, ka vientulībā viņam ilgi neizdosies pretoties Amnundakam, ka ar varu vai viltu viņam atņems šauteni un tad darīs ar viņu visu, ko pavēlēs šamanis. Gorohovs vēl varēja panākt biedrus, kas bija solījušies gaidīt palicēju divas dienas un naktis, — norunātais laiks beidzās nākamās dienas vakarā. Un viņš nolēma bēgt šo pašu nakti.