Saņņikova Zeme

PIRMĀ IEPAZĪŠANĀS AR VAMPU

Atstājuši Ņikiforovu pie lāča galvaskausa, ko viņam vajadzēja notīrīt un paglabāt noliktavā, ceļotāji gar ieplakas malu devās uz ziemeļaustrumiem. Pagājuši garām no pirmās ekskursijas pazīstamajām vietām, viņi pēc pusdienas iznāca pļavā, kur uz mitrās zemes ezera tuvumā līdzās vēršu un zirgu pēdām pamanīja basas cilvēka kājas nospiedumus. Tās nevarēja būt onkilonu pēdas, jo tie valkāja apavus; pēdas piesaistīja uzmanību arī tāpēc, ka tās bija lielas, ar spēcīgi attīstītiem pirkstiem; atstarpe starp īkšķi un otro pirkstu bija visai liela salīdzinājumā ar normālo un otrais pirksts ļoti garš.

Palaiduši suņus pa pēdām, kas veda uz ziemeļaustrumiem, ceļotāji šķērsoja vēl divus klajumus un tuvojās trešajam, kad izdzirda cilvēku balsis. Vezdami suņus aiz saitēm, ceļotāji uzmanīgi lavījās tuvāk mežmalai, no kurienes norā ieraudzīja vampu. Kādi astoņi cilvēki dejoja apkārt tumšam ķermenim, kas gulēja zālē, — acīm redzot, mežonīgie cilvēki bija nogalinājuši kādu lielu dzīvnieku. Vampu bija pilnīgi kaili, bez apģērba, ļoti melnīgsnēju ādu, spalvām apauguši. Savēlušos matu pinkas nokarājās viņiem pār pleciem, un seju ietvēra neliela bārda. Vampu dejoja, vienā rokā satvēruši šķēpu, otrā — rungu, gan palēkdamies uz vietas, gan pasviezdami kājas uz priekšu un atpakaļ un vicinādami rokas. Kustību ritmā bez gala atkārtojās kliedzieni: «Oi-ho-ho! Ai-du-du!»

Deja turpinājās kādas desmit minūtes, pēc tam vampu sapulcējās apkārt medījumam un sāka vilkt nost tam ādu.

Tad sākās mielasts: ikviens nogrieza pa strēmelei siltas, asiņainas gaļas un notiesāja tās citu pēc citas. Remdējuši izsalkumu, vampu grieza nost lielākus gaļas gabalus; apkrāvušies ar gaļu un ādu, septiņi aizgāja pa noru uz austrumiem, bet astotais palika pie medījuma, lai pasargātu to no ērgļiem: divi pāri plēsīgo putnu jau riņķoja virs nogalinātā dzīvnieka. Sargs pietupies joprojām mielojās ar gaļu un, aizrāvies šajā nodarbībā, nemaz nemanīja, ka no muguras viņam klusītiņām pielavījušies četri cilvēki un divi suņi. Kurmis ieņurdējās, un mežonis atskatījās. Vampu grasījās trūkties kājās, taču neredzētie ļaudis, kas neizskatījās pēc onkiloniem, divu vilkiem līdzīgu zvēru pavadībā, izstiepuši pret viņu spožas nūjas, tā pārsteidza un izbrīnīja mednieku, ka nazis izkrita viņam no rokas un viņš palika sēžam ar gaļas gabalu rokā, drebēdams aiz bailēm.

Pāri viņa mazajām, dziļi iedubušajām acīm divos masīvps lokos liecās zema piere; ieplestajā mutē rēgojās lieli, balti zobi un stipri izspiedušies ilkņi, bet ļoti īsais zods piešķīra sejai mežonīgu izteiksmi. Deguns bija plakans, ar platām nāsīm, ko pa pusei aizsedza degunā iesprausta gara, balta nūjiņa; ausis — lielas, ausu ļipiņās iespraustas apaļas balta kaula plāksnītes, kas bija nostiepušas tās uz leju gandrīz līdz pleciem. Ap vampu kaklu karājās mežakuiļa un lāča ilkņu virkne. Mežoņa ķermeni klāja biezas, melnas spalvas, bet uz pleciem un krūtīm cauri tām vīdēja tumša āda.

Kādu brīdi vampu un ceļotāji aplūkoja viens otru, neteikdami ne vārda.

Te pēkšņi mednieks, ar kājām spēcīgi atspēries pret zemi, lielā lēcienā metās pāri vērsim uz to pusi, kur ceļu neaizsprostoja ienaidnieki, un, zemu noliecies uz priekšu, aizjoza pa klajumu.

— Ek, palaidām! — Kostjakovs iesaucās. — Vajadzēja viņam sasiet rokas un vest lidzi.

— Tā nu viņš ļautos! — Gorjunovs iesmējās. — Redzējāt, kādi viņam muskuļi un zobi? Mēs pat četratā nebūtu viņu pievārējuši! Viņš būtu kādam no mums apgriezis kaklu vai pārkodis rīkli.

— Un ko mēs ar viņu darītu? — jautāja Ordins.

— Turētu gūstā un novērotu, pacenstos noskaidrot viņa valodu, viņa psiholoģiju; tas taču ir ārkārtīgi interesanti — senā akmenslaikmeta cilvēka psiholoģija un valoda! Palūkojieties uz viņa ieročiem!

Vampu bija pametis zālē savus šķēpus un rungu. Šķēps bija kādu metru garš, darināts no jauna bērza gludā stumbra, un tā mazliet iešķeltajā galā iesprausta rupji apskaldīta, gara krama šķēpele; tieva jēlmītas ādas siksniņa, aptīta ap kātu, savilka šķēlumu, lai krama asmens nevarētu izslīdēt. Runga bija taisīta no resnāka koka stumbra resgaļa, atstājot klāt saknes kaklu krietnas dūres resnumā.

Ap septiņdesmit centimetru garā runga muskuļotā rokā bija bīstams ierocis tuvcīņai, ar tādu sitamo viegli varēja sadragāt cilvēka galvaskausu un apdullināt zirgu vai vērsi. Otrai rungai, ko bija atstājis viens no agrāk aizgājušajiem vampu, resgalī no sāniem bija iedzīta asa krama šķemba, ar ko spēcīgā atvēzienā varēja pāršķelt liela dzīvnieka galvaskausu.

Nogalinātā vērša ķermeņa viena puse jau bija sagriezta gabalos, nogriezta arī priekškāja un pakaļkāja. Zemē vēl bija palikusi otra puse un galva. Nebija nekadu šaubu, ka cilvēki atgriezīsies, lai pievāktu medījumu.

— Es domāju, ka viņi vairs nenāks šurp: bēglis droši vien būs pārbiedējis visus ar briesmu vēsti, — ieminējās Gorjunovs.

— Bet varbūt tieši atgriezīsies, lai paskatītos uz mums vai pat lūkotu mūs nomedīt, — Kostjakovs iebilda.

— Noslēpsimies un pagaidīsim, bet pēc tam pa pēdām uzmeklēsim viņu apmetni, — Ordins ierosināja.

— Ja nu viņi pielavās mums pa pēdām? Vampu droši vien ir pieredzējuši pēdu dzinēji, — Gorjunovs sacīja.

— Iesim taisni uz rietumiem, lai atstātu pēdas, pēc tam iegriezīsimies mežā un nāksim atpakaļ uz noru no otras puses.

Ceļotāji, atstājuši vērsi un ieročus neskartus, sekoja šim padomam un paslēpās otru reizi mežā klajuma ziemeļu pusē. Vampu apmetne laikam nebija tālu, jo novērotāji drīz pamanīja, ka noras austrumu malā sašūpojas krūmi un no biezokņa uzmanīgi parēgojas izlūka pinkainā galva. Uz nogalinātā vērša jau sēdēja divi ērgļi un knābāja gaļu, bet divi citi plēsās ap pamestajām iekšām. Putni uzreiz parādīja vampu, ka klajumā svešinieku nav, un tūliņ no krūmiem iznira vesela orda — cilvēku trīsdesmit, to skaitā arī kāds desmits sieviešu — un žiglā solī metās pie atstātā medījuma. Ērgļi cits pēc cita pacēlās spārnos un sāka riņķot virs klajuma.

Vampu sanāca apkārt vērsim un, kā likās, sāka smieties par bēgli, rādīdami uz neaizskarto gaļu un uz pamestajiem ieročiem. Atnācēji laikam pūlējās ieskaidrot viņam, ka viss redzētais bijis tikai māns, jo onkiloni ne tik vien nebūtu pametuši gaļu, viņi būtu nogalinājuši arī mednieku. Bēglis taisnojās, rādīdams, kur stāvējuši dīvainie ļaudis, cik lieli bijuši suņi, un atdarinādams viņu riešanu. Tad daži vampu aplūkoja zemi vērša tuvumā un droši vien atrada ceļotāju pēdas, jo devās pa tām uz meža pusi. Pa to laiku pārējie vampu no jauna ķērās pie medījuma, grieza gaļu gabalos, izlauza resnos smadzeņu kaulus un tīrīja vērša zarnas. Sievietes ar smagu gaļas nastu devās atpakaļ uz apmetni, bet vīrieši aizskrēja pakaļ pēdu dzinējiem, cerēdami panākt dīvainos svešzemniekus, kuri bija tā nobiedējuši viņu biedru. Klajumā palika vienīgi vērša mugurkauls ar ribām, lāpstiņām un gūžu kauliem, tā ka ērgļiem gandrīz nekas nebija atlicis ko pamieloties.

— Lieliski! — Kostjakovs iesaucās. — Vīrieši ir projām, bet mēs ieradīsimies vampu apmetnē vizītē pie sievietēm.

— Un riskēsim, ka vīrieši drīz atgriezīsies un sados mums piparus? — jautāja Gorjunovs.

— Mēs tik un tā nedrīkstam iet uz priekšu: viņi aizgāja tieši uz onkilonu nometnes pusi, un arī mums jāiet tajā pašā virzienā, tā ka iznāks ar viņiem sastapties. Apskatīsim vampu apmetni un pēc tam pametīsim likumu uz dienvidiem.

Vēlēšanās aplūkot apmetni bija spēcīgāka par bažām, un visi četri pa taku devās uz austrumiem. Zemē nopilējušās asinis rādīja, kur gājušas sievietes. Drīz vien priekšā atskanēja kliedzieni un smiekli, un, piesardzīgi pielavījušies tuvāk, ceļotāji nelielas noras vidū ieraudzīja vampu apmetni. Zem lielas, vientuļas papeles zariem atradās vasaras pagaidu mītne. Šeit dega ugunskurs, ap kuru drūzmējās sievietes un dažāda vecuma bērni. Sievietes bija mazāka auguma nekā vīrieši, mazliet smuidrākas, un viņu ķermenis nebija arī tik spalvains kā vīriešiem. Toties sieviešu mati bija garāki, taču tāpat savēlušies biezās pinkās; viņu sejas neliktos tik mežonīgas, ja nāsīs nebūtu iespraustas nūjiņas un uz priekšu izstieptajā apakšlūpā nostiprināti balti riņķīši. Tādi paši riņķīši bija arī ausīs; bet ap melnīgsnējo kaklu baloja rotu virkne. Visi staigāja pilnīgi kaili. Bērni nebija tik pinkainiem matiem un tik spalvaini kā pieaugušie.

Uzspraudušas gaļas gabalus iesmos, vampu sievietes mazliet apcepa gaļu uz uguns un sāka mieloties. Netālu no ugunskura atradās liela klinšu šķila, uz kuras sievietes ar akmeni pārskaldīja lielos cauruļkaulus un, skaļi čāpstinādamas, izsūca no tiem smadzenes. Skanēja līksmi saucieni un smiekli — orda priecājās par garšīgo maltīti.

Krietni paēdušas, sievietes pakāra atlikušo gaļu koka zarā, bet divas no viņām, izklājušas uz zemes vērša ādu, sāka ar krama kasīkļiem attīrīt to no asinīm un taukiem. Citas atlaidās zālē netālu no ugunskura, lai pēc bagātīgā mielasta mazliet nosnaustos. Bērni sāka draiskoties, ķerstīja cits citu, vāļājās zālē un spiedza. Daži pērtiķa veiklībā uzrāpās kokā, un viņu balsis skanēja kuplajos zaros.

— Kā būtu, ja mēs paietos tuvāk sievietēm? — Kostjakovs ieminējās. — Viņas droši vien pārbīsies un aizmuks, bet mēs apskatīsim nometni un paņemsim kolekcijai vampu ieročus, darba rīkus un traukus.

— Bet ja nu viņas nebēgs un sāks aizstāvēties? Tur ir vairāk nekā divdesmit pieaugušu sieviešu, un ikviena ir spēcīgāka par jebkuru no mums, — Gorjunovs iebilda.

— Šāviens gaisā, es domāju, piespiedīs viņas laisties projām.

Doma par šo eksperimentu likās vilinoša, un ceļotāji ar ieročiem rokās iznāca no krūmiem uz noras un devās uz apmetni. Suņi, noturēdami delverīgos bērnus par kādiem zvērēniem, riedami metās viņiem virsū. Svešinieku parādīšanās izraisīja milzīgu efektu. Sievietes pielēca kājās, sadrūzmējās apkārt ugunskuram un kokam un, iepletušas muti, blenza uz dīvainajiem ļaudīm, par kuriem tikko bija-stāstījis izbēgušais mednieks. Bērni ko kājas nes muka no suņiem un, šausmās kliegdami, slēpās aiz pieaugušo mugurām. Taču sievietes ātri attapās un grāba rokās šķēpus un rungas. Viena skrēja palīgā mazulim, kurš pakritis gulēja uz zemes starp rūcošajiem suņiem un aiz bailēm spiedza. Gorjunovs pasteidzās atsaukt suņus atpakaļ, iekām sieviete paguva atvēzēties ar šķēpu.

— Kā redzat, viņas nemaz nedomā bēgt, bet jau paceļ šķēpus un grasās brukt mums virsū, — Ordins brīdināja.

— Vajadzēs šaut, kamēr nav par vēlu. Ja mēs tagad griezīsimies atpakaļ, viņas nodomās, ka esam izbijušies, un uzklups mums no muguras, — ieminējas Kostjakovs.

— Jā, spēli esam uzsākuši, tagad tā jāvinnē, — Gorjunovs sacīja. — Divus šāvienus gaisā pāri sieviešu galvām, bet divi lai paliek rezervē!

Kostjakovs un Ordins izšāva. Efekts iznāca gluži negaidīts: sievietes, ieraudzījušas izšaujamies no spožajām nūjām uguns mēles un dūmu mutuļus un izdzirdušas šāvienu dārdus un ložu svilpšanu, galīgi pārbijās un nokrita ceļos. Nometušas šķēpus un rungas, viņas lūdzošā žestā izstiepa rokas un sāka klanīties, šausmās spiegdamas; bērni brēca aizvilkdamies.

— To nu gan nebiju gaidījis! — Kostjakovs iesaucās. — Es domāju — viņas aizbēgs un mēs paņemsim visu, kas vajadzīgs, — Nekas cits neatliks, kā iet mierīgi klāt un tēlot dievus, — ierosināja Ordins.

— Dievus, kuri nolaupa rungas un šķēpus? Tomēr vispirms drošības dēļ pielādēsim šautenes.

To izdarījuši, ceļotāji rāmā solī tuvojās ceļos nokritušajām sievietēm. Taču, kad līdz viņām bija palikuši tikai kādi desmit soļi, bērni sacēla paniku — viņi brēkdami metās bēgt pāri norai uz mežu. Sievietes cita pēc citas pietrūkās kājās un sekoja viņiem, atskaitot vienu, kas gulēja, piespiedusi seju pie zemes, un drebēja pie visām miesām.

Piegājuši pie gulošās, ceļotāji viņu uzmanīgi aplūkoja. Sievietes muguru klāja īsa, ne visai bieza spalva, bet pēdas un plaukstas bija kailas; āda uz pēdām bija tik cieta, ka izskatījās pēc raga kārtas, un īkšķis stipri atšķīrās no pārējiem pirkstiem. Uz rokām un kājām auga biezākas spalvas nekā uz muguras. Ķermeņa priekšpuse nebija tik spalvaina, bet uz krūtīm un sejas spalvas neauga nemaz; bārdas trūkuma dēļ sievietes nelielais zods izcēlās vairāk nekā vīriešiem, toties uzacu loki likās zemāki. Tomēr platie vaigu kauli, dziļi iegrimušās mazās ačeles, plakanais deguns ar nūjiņu, atkārusies apakšlūpa ar balto kaula riņķīti — tas viss nepadarīja sievietes seju daiļāku. Mati, kas nebija redzējuši ne ziepes, ne suku, krita pār pleciem biezās pinkās, kur rēgojās ieķērušies zāļu stiebri, koku lapas un visādi gruži. Pēc muskuļotā ķermeņa varēja spriest, ka sieviete ir visai spēcīga.

Beidzot nabadzīti atstāja mierā. Starp citu, viņi ievēroja, ka viena kāja tai ar stipru siksnu piesieta pie zemē iedzīta mietiņa. Tāpēc šī sieviete nebija varējusi aizbēgt kopā ar pārējām — acīm redzot, viņa bija nosodīta par kādu pārkāpumu.

Izraudzījušies pāris tipisku rungu — ar krama dzelksni un bez tā —, pāris šķēpu un kasīkļu, kā arī rupji darinātu, spīdošiem taukiem un brūnām asinīm notrieptu koka bļodiņu, viņi vēl noņēma sievietei kaklarotu un taisījās iet projām.

— Vai zināt, mēs taču esam rīkojušies kā īsti laupītāji, — Gorjunovs sacīja. — Pārbiedējām sievietes līdz nāvei un pēc tam pievācām viņu nabadzīgo mantību.

— Bet mēs taču to darām zinātnes labā, nevis mantkārīgos nolūkos, — Kostjakovs iebilda.

— Un tomēr nav labi! Vajag atstāt viņām kaut ko vietā.

Viri parakņājās mantu maišeļos un atrada mazu spogulīti, stikla kreļļu virteni, salauztu kabatas nazi un skārda kārbiņu, kur bija glabājušās tabletes, pievienoja vēl divas patronu čaulas un nolika visu līdzās sievietei, kas, aizvērusi acis, joprojām gulēja zemē. Pēc tam viņi klusītiņām aizgāja un, paslēpušies mežmalā, sāka vērot noru.

Kādu laiku valdīja klusums. Pēc tam sieviete pacēla galvu, ieraudzīja, ka dīvainie ļaudis aizgājuši un nav nodarījuši viņai nekā ļauna, uzslējās sēdu, palūkojās visapkārt un, iebāzusi mutē divus pirkstus, spalgi, gari iesvilpās. Par atbildi no meža atskanēja svilpieni un balsis, un drīz vien cita pēc citas parādījās bēgles ar bērniem. Kamēr viņas nāca tuvāk, sieviete pamanīja mantas, kas gulēja zemē un saistīja uzmanību ar savu spožumu. Sākumā viņa neuzdrošinājās tās aizskart, te pastiepa roku, te rāva to atpakaļ, it kā baidīdamās, ka šie priekšmeti apdedzinās plaukstu vai arī iekodīs pirkstos. Beidzot ziņkārība pieveica bailes, un viņa ņēma, apskatīja un apošņāja atstātās mantas citu pēc citas, izbrīnā reizēm iekliegdamās. Pieskrēja pārējās sievietes, un mantas sāka ceļot no rokas rokā, izraisot izbrīna pilnus saucienus un strīdus. Sieviete, kurai bija paņemta rota, grasījās uzmaukt kaklā stikla kreļļu virteni, bet divas citas to sagrāba, pavediens pārtrūka, un stikla pērlītes izkaisījās zemē. Izcēlās plūkšanās, un sievietes steigšus lasīja izbirušās pērlītes un slēpa tās mutē.

— Mūsu dāvanas postu vien nes — meitieši sakausies ne pa jokam! — Gorohovs iesmējās.

Tomēr ceļotāji negaidīja, kamēr beigsies ķilda un dāvanu dalīšana, un devās projām uz dienvidaustrumiem, lai nesastaptos ar vampu. Pārlaiduši nakti kādā meža nora, viņi tikai nakamaja diena ap pusdienu pārradās Amnundaka apmetnē. Virsaitis jau no paša rīta bija izsūtījis karavīrus uz visām pusēm, baidīdamies, ka baltie cilvēki vai nu apmaldījušies, vai arī lauzuši doto solījumu un aizbēguši. Ieraudzījis pārnācēju rokās vampu rungas un šķēpus un uzzinājis viņu piedzīvojumus, Amnundaks pārmeta ceļotājiem, ka viņi neesot bijuši piesardzīgi, un piebilda, ka onkiloni nekad nebūtu uzdrošinājušies tikai četratā klaiņāt pa vampu zemi.

Ceļotāji vēl vienu nakti pārlaida virsaiša zemnīcā, kaut gan jaunā mītne viņu prombūtnes laikā jau bija pabeigta. No savas bāzes viņi šajā reizē bija atnesuši tīru veļu, tēju, cukuru un traukus, lai iekārtotos zemnīcā mazliet ērtāk un nebūtu jādzīvo gluži pēc onkilonu paražām.