Saņņikova Zeme

VAMPU DIEVI

Rīts pēc lietus bija diezgan dzestrs un vējains, vējš izdzenāja miglu, tāpēc ceļotāji varēja doties mājup agrāk, par ko onkiloni ļoti priecājās. Tomēr vēlreiz vajadzēja izmantot verdošo ezeru, lai izvārītu gaļu un iestiprinātos pirms tālā ceļa. Aizejot onkiloni iemeta ezerā dažus gabalus gaļas un trīs reizes tam paklanījās.

— Karavīri pateicas apakšzemes gariem par to, ka tie naktī tikai pabiedējuši viņus, bet nav nodarījuši nekā ļauna, — Annuira paskaidroja.

Neapstādamies pie pazīstamajiem ezeriem un plaisām, ceļotāji ap pusdienas laiku jau bija šķērsojuši Tūkstoš Dūmu ieleju. Ieraudzījuši atkal pirmos zaļos augus, onkiloni pilnīgi pārvērtās, kļuva tādi paši laipni un priecīgi kā arvien. Varēja manīt, ka viņi, pēc virsaiša pavēles pavadīdami svešzemniekus uz šausmīgo ieleju, nesuši lielu upuri un bijuši gatavi uz visļaunāko. Tomēr viņiem vajadzēja nest vēl vienu upuri: iegājuši mežu joslā, svešzemnieki iedomājās, ka jāizmanto gadījums un vēlreiz jāaizstaigā uz vampu zemi, lai apskatītu dīvainos dzīvniekus «ar piekto kāju uz galvas», kurus vampu pielūdzot. Šie dzīvnieki, pēc onkilonu apgalvojuma, mītot kaut kur netālu no šausmīgās ielejas.

Gribot negribot karavīri sekoja baltajiem vīriem, kas pagriezās uz dienvidaustrumiem un aizsūtīja uz priekšu trīs izlūkus ar suņiem. No jauna skatienam pavērās pazīstamas ainas: klajumi ar ezeriem un platākas vai šaurākas mežu joslas, turklāt koki te jau bija garāki un mežs biezāks. Pēc kādiem sešiem kilometriem izlūki apstādināja karavīrus ar vēsti, ka tuvākajā klajumā ganoties «dievi». Piesardzīgi lavīdamies uz priekšu pa mežmalu, ceļotāji nonāca pavisam tuvu dzīvniekiem. Simt soļu attālumā no meža malas bija redzami četri lieli zvēri, kuros nebija grūti pazīt ziloņu dzimtas pārstāvjus. Viņi paēduši sildījās pēcpusdienas saules staros un atpūtās, stāvēdami nekustīgi, nolaiduši snuķi un tikai retumis pavicinādami īso asti vai pakustinādami lielās ausis. Dzīvnieku ķermeni klāja diezgan gara, bet reta sarkanīgi brūna spalva. Divi no tiem bija lielāki, divi — mazāki; mazākie dzīvnieki no lielajiem sevišķi atšķīrās ar ilkņiem — tie viņiem bija īsi un taisni, turpretim pieaugušajiem dzīvniekiem ilkņu gali bija izliekti uz augšu un pēc tam uz iekšu.

— Nav nekādu šaubu, tie ir mamuti, — Gorjunovs sacīja.

— Gribētos paskatīties, kā šie milzeņi skraidelē brīvā dabā, — Kostjakovs ierunājās. — Mēs visi esam redzējuši ziloņus tikai zooloģiskā dārza šaurajos aplokos, kur nekāda skriešana neiznāk.

— Tas, protams, būtu interesanti! Bet kā lai viņus piespiež izlaist kādu likumu?

— Es domāju, viņi izbīsies no šāvieniem.

— Šaubos, jo šie dzīvnieki nepazīst šaujamos ieročus. Bez tam mēs varam ar šāvieniem pievilināt sargus, kuri droši vien mitinās kaut kur tuvumā.

— Nu, vampu izbīsies no šāvieniem vairāk nekā mamuti, jo tagad jau zina to nozīmi.

— Klusāk — te vilku piemin, te vilks klāt! — Gorjunovs, rādīdams uz pretējo mežmalu, brīdināja.

No turienes klajumā iznāca divi pieauguši vampu un viens zēns ar nastām plecos. Pienākuši tuvāk mamutiem, mežoņi nolika nastas zemē, pēc tam nometās ceļos un vairākas reizes zemu paklanījās dzīvniekiem. Mamuti, pamanījuši tuvojamies cilvēkus, pamodās no snaudas, piegāja pie vampu un sāka šūpot snuķus, izdodami skaņas, kas atgādināja skaļu rukšķēšanu. Beiguši klanīšanos, vampu atvīstīja nastas — ar kaut kādām saknēm piekrautas ādas — un izlika cienastu zālē mamutu priekšā; tie bez kavēšanās tvēra ar snuķi pa divām, pa trim saknēm uzreiz un bāza mutē. Atklājās, ka viens no vampu ir sieviete; viņa attina savu nastu divu jauno mamutu priekšā, turpretim vīrietis un zēns mieloja vecos. Dzīvnieki drīz vien notiesāja atnesto cienastu un, skaļi rukšķēdami un stiepdami snuķus pret vampu, prasīja vēl; mežoņi no jauna sāka klanīties un pēkšņi, paķēruši ādas, metās bēgt cik jaudas uz mežmalu. Tagad Kostjakovam izdevās ieraudzīt to, ko viņš vēlējās: mamuti smagos rikšos trukšināja pakaļ vampu, pastiepuši snuķus uz priekšu un saliekuši to galus uz augšu, izpletuši ausis un pacēluši astītes. Tomēr dzīvnieki, acīm redzot, tā izteica pateicību par cienastu, jo viegli varētu panākt un samīdīt vampu, ja vien gribētu; taču mamuti tikai pavadīja cilvēkus līdz mežmalai un pēc tam taurēdami rāmi pagriezās atpakaļ.

Visi ar interesi vēroja mamutu barošanas un pielūgšanas ainu. Pēc tam kad vampu bija pazuduši, onkiloni sāka lūgt ceļotājus, lai viņi nošaujot vienu mamutu — onkiloni augstu vērtēja tā biezo ādu kā labāko materiālu vairogiem un ilkņus — kā vērtīgāko materiālu šķēpu un bultu uzgaļu, kā arī nažu pagatavošanai. Onkiloni varēja nomedīt mamutu ārkārtīgi retos gadījumos: vampu apsargāja savus dievus, tāpēc sarīkot mamutu medības izdevās tikai lielajos karagājienos uz vampu zemi, turklāt ar šķēpiem un bultām vecie dzīvnieki bija grūti ievainojami un paspēja aizbēgt. Tagad varēja izmantot gadījumu — svešinieku rokās atradās briesmīgie zibeņi, kas varēja viegli nokaut lielo zvēru.

Ordins atbalstīja onkilonu lūgumu — viņš vēlējās aplūkot dzīvnieku tuvāk un to izmērīt.

Kostjakovs savukārt atcerējās bērnībā lasījis, ka no ziloņa snuķa iznākot ļoti gards mielasts, un arī pievienojās lūdzējiem.

— Bet vampu mums atriebsies par viņu dieva noslepkavošanu, — Gorjunovs iebilda. — Sardzes vīri sapulcinās visu ordu, un tā gāzīsies mums virsū.

— Es domāju, ka viņi, izdzirduši šāvienus, laidīsies projām. Zinātnes labad varētu arī riskēt un pie reizes sagādāt prieku mūsu uzticamajiem ceļabiedriem, — Ordins atbildēja.

— Šo milzeni ar sprāgstošo lodi nezin vai varēs uzreiz nogāzt, bet ievainots tas kļūs nikns, un mums klāsies plāni.

— Ietrieksim viņam divas vai trīs lodes — kas tur ko runāt!

Gorjunovs ar redzamu nepatiku deva piekrišanu nogalināt šo reto un gandrīz pieradināto dzīvnieku, turklāt pats nemaz netaisījās šaut. Onkiloni kļuva ļoti priecīgi un ar milzīgu interesi sāka vērot, kā balto cilvēku zibeņi nokaus vampu dievu. Ordins un Kostjakovs izšāva abi reizē uz tuvāko veco mamutu, kās stāvēja, pagriezis medniekiem sānus, un no jauna taisījās iesnausties. Dzīvnieks sagrīļojās, metās uz priekšu, pēc tam pasviedās sānis, dobji iebrēkdamies, pakrita uz ceļiem un tad nogāzās uz sāniem. Pārējie mamuti, šāvienu izbiedēti, paskrējās mazliet nostāk, apstājās un tad griezās atpakaļ, gaidīdami, ka biedrs, kas nezin kāpēc pakritis, piecelsies un piebiedrosies viņiem, un aicināja gulētāju, skaļi taurēdami.

Mednieki un onkiloni piegāja pie ievainotā mamuta, kam snuķis un kājas vēl konvulsīvi raustījās; ieraudzījis tuvojamies cilvēkus, dzīvnieks mazliet pacēla galvu, bet tad, smagi nopūzdamies, nespēkā ļāva tai noslīgt pie zemes. Mamuta mazajās, melnajās acīs, šķiet, pavīdēja pārmetums slepkavām. Tomēr drīz vien arī tās sastinga, un dzīvnieks pārstāja elpot. Ordins salūkoja mērlenti un sāka mērīt mamutu, Kostjakovs viņam palīdzēja un pierakstīja rezultātus, bet onkiloni, sadrūzmējušies apkārt mirušajam dzīvniekam, izbrīnā vēroja šīs manipulācijas; viņi domāja, ka baltie cilvēki ar savām burvestībām vēlas pielabināties nogalinātā dieva garam. Suņi, nezaudēdami laiku, laka asinis, kas plūda no lielās brūces un pāri sāniem tecēja lejā zālē.

Ne darbā iegrimušie ļaudis, ne skatītāji nemaz neievēroja, ka pārējie mamuti pamazītiņām pienākuši viņiem tuvāk, apstājušies kādu četrdesmit soļu attālumā un aplūko dīvainos divkājainos radījumus, kas ielenkuši viņu nekustīgo biedru. Suņi pirmie pamanīja pienākušos mamutus un, skaļi riedami, metās viņiem klāt. Cilvēki atskatījās un sastinga, nevarēdami izšķirties, vai nu bēgt uz mežmalu, negaidot, kamēr mamuti uzbruks, vai arī pašiem doties uzbrukumā. Suņi, apstājušies soļus desmit no dzīvniekiem, rēja un smilkstēja aizvilkdamies, kaut arī bija ierāvuši astes un neuzdrošinājās pieiet milzeņiem vēl tuvāk. Mamuti izbrīnā lūkojās uz nekaunīgajiem punduriem, kuri iedrošinājās uzplīties viņiem ar savu riešanu. Beidzot dzīvniekiem, redzams, suņu rejas apnika, un viņi pagriezās un majestātiskā mierā aizsoļoja uz klajuma otru malu, kur sāka baroties, lauzdami koku zarus.

Onkiloni nomierinājās un, kad Ordins bija izmērījis un apskatījis mamutu, sāka vilkt nost tam ādu un griezt gaļu gabalos. Tobrid atgriezās izlūki, kuri tūliņ pēc šāvieniem bija aizsūtīti pa vampu pēdām, un ziņoja, ka netālajā norā esot atraduši tikko pamestu apmetni. Gorjunovam gribējās to apskatīt, un viņš paaicināja sev līdzi Gorohovu un vienu no izlūkiem, atstādams pārējos, lai tie pabeidz sagriezt gaļu.

Vampu apmetne atradās lielas, kuplas papeles pakājē nelielas noras vidū. Zāle visapkārt kokam bija nomīdīta, zemē mētājās vairākas zvēru ādas, rupji izgrēbtas koka bļodiņas, divas smagas rungas un vairāki šķēpi. Ugunskurs vēl nebija gluži izdzisis, un pāri tam, slīpi iesprausti, slējās iesmi ar pusapdegušiem gaļas gabaliem. Šāvienu izbiedētie vampu bija pametuši nepabeigtas vakariņas; visur mētājās apgrauzti kauli, bet sausā zarā karājās zirga pakaļkāja, kā varēja spriest pēc zālē izklātās svaigās ādas.

Apskatījis apmetni un paņēmis vienu bļodiņu kā vampu trauku paraugu, Gorjunovs jau taisījās doties projām, kad onkilons pievērsa viņa uzmanību tam, ka papelē atrodoties vampu «ligzda», kurā varbūt paslēpušies dievu sargātāji. Tomēr šim pieņēmumam nebija nekāda pamata — vampu nebūtu atstājuši lejā savus ieročus un iesmus ar gaļu. Miteklis koka zaros, bez šaubām, bija tukšs. Gorjunovam iegribējās to apskatīt, un visi trīs sāka rāpties augšā; tas nenācās grūti, jo koks bija kupls. Ligzda atradās gandrīz pašā galotnē, kur stumbrs sadalījās vairākos resnos, slīpos zaros, kas pletās uz visām pusēm; šķērsu zariem bija pārlikti baļķēni, bet virs tiem tievas kārtiņas, tā ka izveidojās platforma. Daļu platformas pret lietu sargāja no zariem un niedrēm pīta nojume. Nojumē atradās zvēru ādas — vampu segas un apģērbs. Pāris rungu, ādas linga un kaudze oļu sviešanai, vairāki šķēpi — tas bija viss ieroču krājums šajā miteklī, kurā pirmatnējie cilvēki meklēja patvērumu no nakts plēsoņiem. Pa spraugām, kas dažādos virzienos bija izcirstas koka lapotnē, varēja novērot apkārtni, arī klajumu, kurā ganījās mamuti; daļa klajuma bija redzama, un Gorjunovs varēja saskatīt onkilonus rosāmies ap medījumu.

Kamēr vīri aplūkoja ligzdu un apkaimi, klajuma malā no krūmiem iznāca vampu, paskatījās visapkārt un pamāja ar roku, aicinādams ārā no biezokņa pārējos cilts locekļus. Tūliņ no meža izlīda sieviete un divi bērni, un visi četri nāca šurp uz koku. Šajā brīdī viņus pamanīja Gorohovs un mazliet izbijies pačukstēja:

— Dievu sargātāji nāk atpakaļ! Ko lai darām? Vai šausim?

Onkilons jau bija izvilcis no bultu maka bultu un grasījās uzvilkt loka stiegru, kad Gorjunovs ar rokas kustību viņu atturēja.

— Pasēdēsim mierīgi un pavērosim, ko vampu darīs, — viņš sacīja Gorohovam.

— Ja nu viņi rāpsies augšā?

— Dienā viņiem te nekas nav darāms, turklāt apakšā viņus gaida ēdamais.

— Bet kā mēs tiksim projām no šejienes?

— Pabiedēsim viņus ar šāvienu!.. Ak, velns lai parauj, mana šautene palikusi lejā!

— Te tev nu bija! Viņi to atradīs un sabojās.

— Mēs to nepieļausim, jūsu šautene taču ir šeit augšā. Manējā palikusi otrā pusē stumbram — viņi to varbūt nemaz nepamanīs.

Tā runādamies, koka pārsteigtie ļaudis nogūlās uz ādām apkārt spraugai platformā, pa kuru varēja sa, skatīt apmetni. Vampu ģimene, atnākusi līdz papelei, notupās apkārt apdzisušajam ugunskuram; sieviete turēja uz rokām zīdaini; gadus divpadsmit vecais zēns jau bija izrotāts ar degunā iesprausto nūjiņu, bet ap sešus gadus vecās meitenītes seja vēl nebija izķēmota. Ieraudzījis apdegušo gaļu, vīrietis izgrūda dažas aprautas skaņas, visai maz līdzīgas cilvēka valodai, tomēr zēns tās saprata, aizskrēja uz mežmalu un atgriezās ar žagaru klēpi. Pa to laiku sieviete atrausa pelnus, izrušināja no plēnēm ogles, kas vēl gailēja, un, uzlikusi tām virsū žagarus, uzpūta uguni. Meitene paņēma iesmu, sāka lupināt nost sadegušo garoziņu un ēst izcepušo gaļu. Vīrietis starp izmētātajiem kauliem sameklēja krama šķēpeli, kas noderēja par nazi, piecēlās, sāka griezt no zirga ciskas gaļas gabalus un svieda tos sievietei, pats noēzdams pa kumosam jēlās gaļas. Sieviete sprauda gaļas gabalus uz iesmiem, laiku pa laikam no tiem nokozdamās, bet zēns sasprauda iesmus zemē pie uguns un uzmanīja cepeti. Pēkšņi zīdainis, gulēdams uz zemes, sāka činkstēt; sieviete viņu pacēla, iespieda starp ceļiem un iebāza viņam mutē melno noļukušās krūts galu, bet pēc tam no jauna ķērās pie gaļas.

Piepeši vīrietis pārtrauca darbu un sāka ausīties, pēc tam kaut ko norūca, rādīdams ar pirkstu uz mamutu pusi; sieviete, manāmi satraukta, pacēla galvu, un bērni pielēca kājās. Acīm redzot, vampu bija saklausījuši onkilonu klaigas. Vīrietis nosvieda krama asmeni un aizgāja otrā pusē stumbram, taisīdamies kāpt kokā un paskatīties, kas tur klajumā notiek. Te viņš pamanīja zarā pakārto Gorjunova šauteni. Pārsteigumā vampu skaļi iekliedzās, un tūliņ pie viņa pieskrēja sieviete un bērni; visi izbrīnījušies raudzījās uz šo dīvaino, spožo rungu, kas nezin kāpēc brīnumainā veidā karājās viņu kokā. Redzēdams, ka šis daikts nav nekāda čūska, ka tas joprojām paliek nekustīgs un mēms, vīrietis sadūšojās un pastiepa uz šautenes pusi roku, bet sieviete izbijusies mēģināja viņu aizkavēt, tā ka iedegās strīds; beidzot vampu rupji atgrūda sievu, drebošām rokām noņēma šauteni no zara un, turēdams ieroci tālu no sevis, aiznesa to pie ugunskura, pietupās un sāka aplūkot. Sieviete, pārliecinājusies, ka dīvainais daikts nekož un mierīgi guļ vīram uz ceļiem, reizē ar bērniem pienāca tuvāk. Pamazām vampu kļuva drošāks, sāka glaudīt ar pirkstiem spožo stobru un laidi, ieskatījās stobrā un pat iepūta tur dvašu, pēc tam paraustīja šautenes gaili un mēlīti — un pēkšņi norībēja šāviens.

Sieviete kliegdama nogāzās augšpēdu, zīdainis novēlās zemē, krizdams iegrūda rociņu ugunskurā un sāka brēkt; bērni atsprāga sānis, un vīrietis aizsvieda šauteni pa roku galam. Vēl mirklis — un bērni metās bēgt; sieviete, pagrābusi mazuli un turot vienu roku pie galvas, acīm redzot, kontuzēta, kaukdama joza tiem pakaļ. Vampu paskrējās dažus soļus sāņus un apstājās.

Viss bija klusu, uguns joprojām mierīgi dega, un daikts, kas viņu bija tā pārbiedējis, gulēja nekustīgs zemē dažus soļus no koka. Soli pa solim vampu nāca atpakaļ — viņa vakariņas atkal bija iztraucētas, un gaļa dega ugunī. Mežonis piegāja pie ugunskura un pastiepa roku, lai pievāktu iesmus ar gaļu, kad pēkšņi viņam virs galvas nogranda pērkons un kaut kas ietriecās ugunskurā, izsvaidīdams uz visām pusēm ogles un degošās pagales.

Tagad arī vīrietis izbijās ne pa jokam — mežonīgi brēkdams, viņš skrēja uz mežmalu, kur bija apstājušies sieviete un bērni, nezinādami, ko darīt. Ieraudzījuši vīrieti bēgam, arī viņi pazuda krūmos.

— Nu, tagad viņi ilgi nenāks atpakaļ, — sacīja Gorohovs, kas bija raidījis ugunskurā sprāgstošo lodi. — Tagad koks viņiem paliks noburts uz visiem laikiem.

Onkilons smējās līdz asarām. Arī Gorjunovs nevarēja valdīt smieklus. Visi trīs norāpās lejā no koka un pievāca šauteni; onkilons, kāpdams lejā, bija pielaidis ligzdai uguni un apakšā sasvieda ugunskurā vampu rungas un šķēpus; Gorohovs iesprauda iesmus ar gaļu koka mizā augstu no zemes un, atradis starp kauliem cilvēka galvaskausu, uzsprauda to uz zirga kājas, ko noņēma no koka un atslēja pret papeles stumbru, uz galvvidus uzlika krama asmeni, ar kuru vampu grieza gaļu, un acu dobumos iebāza pa oglei.

— Ja vampu uzdrošināsies drīzā laikā atnākt šurp, — viņš sacīja, — viņi uzskatīs visus šos stiķus par burvestībām un vēl vairāk baidīsies no mūsu šāvieniem. Iedami atpakaļ uz mamutu ganībām, jokupēteri sastapās ar pārējiem karavīriem, kas jau steidzās viņiem palīgā. Izdzirduši vienu, pēc tam otru šāvienu un mežoņu brēcienus, Ordins un Kostjakovs domāja, ka vampu uzbrukuši aizgājušajiem, tādēļ bija likuši onkiloniem pārtraukt mamuta uzšķēršanu. Uzzinājuši, kas noticis, visi ilgi smējās par atgadījumu ar šauteni.

Klajumā jau dega ugunskuri, un Annuira gatavoja vakariņas; mamuta snuķis patiešām bija ārkārtīgi garšīgs, bet fileja bifšteki iznāca mazliet sīksti, varbūt tāpēc, ka tie vēl nebija nogulējušies. Tomēr gaļas bija tik daudz, ka degustāciju varēja atkārtot ari vēlāk.

Smagi apkrāvušies ar mamuta ādu, ilkņiem un gaļu nākamajai dienai, mednieki devās tieši uz Amnundaka mītni, ko sasniedza tikai vakarā.

Onkilonu virsaitis jau bija nosūtījis lielu ekspedīciju pazudušo svešzemnieku meklēšanai. Zemestrīce bija stipri izbiedējusi onkilonus, kas neatcerējās piedzīvojuši kaut ko līdzīgu. Dažās zemnīcās pajumju baļķi bija izlēkuši no ligzdām un, uzgāzdamies kopā ar velēnām virsū ļaudīm, daudzus stipri sadauzījuši un nosituši dažus bērnus. Izskrējuši ārā no zemnīcām, pārbiedētie onkiloni redzēja, kā šūpojas koki, un dzirdēja, kā no kraujām dārdēdami gāžas lejup klinšu bluķi; apakšzemes grūdieni notrieca cilvēkus no kājām. Pēc tam sāka plosīties tik bargs pērkona negaiss, kādu neatcerējās redzējuši pat sirmgalvji, un lietus straumes mērcēja ļaudis, kas neuzdrošinājās atgriezties zemnīcās; ūdens izskaloja zemnīcu sliekšņus un samērcēja saklātās guļvietas un apģērbu.

Salīdzinājuši šo katastrofu ar vampu neseno uzbrukumu, onkiloni sāka domāt, ka nelaimes, ko pareģojuši viņu senči sakarā ar balto cilvēku atnākšanu, jau patiešām sākušās, bet šie ļaudis tieši tagad pazuduši, un neviens nezina, vai viņi vēl atgriezīsies vai arī izgaisīs tikpat noslēpumaini, kā parādījušies. Karavīru vienība, ko pēc bungu signāla aizsūtīja no malējās apmetnes uz Tūkstoš Dūmu ieleju meklēt svešzemniekus, tur nevienu neatrada, un Amnundaks bija visai satraukts: pazudušos vajadzēja meklēt pa visu vampu zemi, un šim nolūkam sapulcināja visus karavīrus. Pazudušo ļaužu atgriešanās izgaisināja bažas, bet mamuta āda, ilkņi un gaļa vēl vairāk iepriecināja onkilonus.

Ceļotāju zemnīca zemestrīcē gandrīz nemaz nebija cietusi, un tajā divas dienas bija mitinājušies virsaiša ģimenes locekļi, kamēr izlaboja viņa pussabrukušo mītni.