Saņņikova Zeme

KATASTROFA

Pirms saules rieta Gorjunovs un Ordins uzkāpa augšā uz kalnu kores palūkoties, kas notiek ārpus ieplakas; klinšu sienas visu vasaru bija ierobežojušas viņu redzes lauku. Bieziem sniegiem klātā — it kā nemaz nebūtu bijusi vasara — Saņņikova Zemes dienvidu nogāze lēzeni nolaidās līdz jūrai, ko arvien vēl klāja ledus kādu piecu kilometru platā joslā no pakājes. Turpretim tālāk līdz pašam dienvidu apvārsnim melnēja plašivaļēji ūdeņi, kuros peldēja ledus gabali un veseli lēdus lauki. Šī jūra bija pārāk plata, lai to varētu šķērsot vieglajā laiviņā; kajakā nebija vietas visiem ļaudīm, mantām un suņiem. Vajadzēja vai nu gaidīt, kamēr rudens sals pārklās jūru ar ciešu ledus segu un lāšmeņi kļūs šaurāki, vai arī doties uz austrumiem cerībā, ka tur ledi stiepjas tālāk uz dienvidiem, bet otrpus jūrai turas Koteļnija salas tuvumā, tā ka var pārcelties pāri lāsmenim divos paņēmienos.

— Mēs tagad esam gluži kā kuģa katastrofā cietušie, kas nokļuvuši uz salas, — Ordins sacīja. — Aiz muguras ūdens, priekšā ūdens, bet vidū uguns un posts; tā, šķiet, teikts pasakā.

— Nu, uguns vēl pagaidām nav, bet ūdens un posta pietiek, — Gorjunovs atbildēja. — Paskatieties atpakaļ!

Saņņikova Zeme patiešām atgādināja milzīgu ezeru. Binoklī varēja saredzēt geizeru strūklas, kas dažviet ieplakas vidienē šāvās uz augšu. Vakar ap šo laiku viņu acu priekšā gulēja ziemas autos tinušies klajumi un meži; tagad sniega vietā bija stājies ūdens, un siltais vējš, kas pūta no ziemeļiem, liecināja, ka Saņņikova Zemes siltuma avots atkal sācis darboties.

— Labākie rajoni tomēr atrodas zem ūdens, — Ordins teica. — Turklāt visi Saņņikova Zemes iemītnieki, gan divkājainie, gan četrkājainie, sablīvējušies ziemeļu daļā, bet puse tās ir kaila un neauglīga.

— Jā, tur būs maz telpas — sevišķi ļaudīm, — Gorjunovs piebilda. — Onkiloni droši vien tagad uzsāks karu ar vampu, kamēr tos galīgi iznīcinās, lai nebūtu tādu bīstamu un tuvu kaimiņu.

— Tagad viņiem ļoti noderētu mūsu pērkoni un zibeņi. Viņi vēl nožēlos, ka ļāvuši mums aizmukt.

— Nekas, Gorohovam taču palika šautene.

— Paklau, es nupat atcerējos — mēs esam aizmirsuši zemnīcā mūsu rezerves šauteni, ko gribējām uz šķiršanos atstāt Amnundakam. Gorohovs var to uzdāvināt virsaitim un tā pielabināties onkiloniem.

Kad asinssarkanā saule, noslīdējusi līdz apvārsnim, pazuda miglas joslā, kas tālumā cēlās no jūras, vērotāji atgriezās uz terases un vēl ilgi sēdēja pie ugunskura. Visus māca skumjas: viņi bija iemīlējuši Saņņikova Zemi un tagad pavadīja šeit pēdējo vakaru. Gribot negribot atmiņā nāca tas vakars, kad ceļotāji no kalnu virsotnēm pirmo reizi ieraudzīja šo noslēpumaino zemi, klausījās skaņās, kas atlidoja no klinšu kraujas pakājes, un centās uzminēt, ko ieraudzīs šajā zemē. Viņi bija redzējuši vairāk nekā cerējuši, atklājuši daudz brīnišķīga, atraduši īpatnēju pasauli, kur mitinājās citur izmiruši dzīvnieki un pirmatnējie cilvēki, pasauli, nošķirtu šajā dīvainajā, siltajā ieplakā starp polārajiem lediem. Ekspedīcija bija guvusi ārkārtīgi svarīgus rezultātus, visi tās dalībnieki palikuši sveiki un veseli, bet prieka un apmierinājuma vietā viņi izjuta satraukumu un nemieru, ko varēja izskaidrot varbūt vienīgi ar pēdējo dienu notikumiem, kuri draudēja šai brīnišķīgajai zemei un tās iedzīvotājiem ar pāragru bojāeju.

Nakts bija diezgan silta, un ceļotāji, taupīdami malku, naktī uguni nekurināja, jo uz augstās terases jutās pilnīgā drošībā: te gulētājiem nemanīti nevarēja piezagties ne plēsīgie zvēri, ne vampu, ne onkiloni, — ikvienam ceļu aizsprostoja plašie ūdeņi. Jau dienā vīri bija piekrāvuši vienas nartas, pārklājuši kravu ar zvēru ādām un nosējuši ar virvēm. Šajās nartās atradās visi ekspedīcijas materiāli: dabaszinātniskās un etnogrāfiskās kolekcijas, fotogrāfijas un dienasgrāmatas. Krava gan nebija pārāk smaga, tomēr aizņēma daudz vietas. Piekrautās nartas stāvēja patālāk no citām, tuvu terases malai. Līdzās tām apgūlās Kostjakovs, lai pasargātu no suņiem svaigo gaļu, kuru pa nakti salika augšā uz kravas. Pārējās divas nartas, piekrautas tikai daļēji, atradās tuvāk suņiem, sagrieztas šķērsām pāri laukumam, un tām līdzās guļammaisos apgūlās pārējie.

Pēc pusnakts Gorjunovs pamodās no viegla grūdiena sānos, šķita, ka viņu kāds modina. Viņš atvēra acis, ieraudzīja, ka neviena nav, un taisījās no jauna iesnausties, kad izdzirda tālus pērkona grāvienus.

«Lietus mums šobrīd uznāks īsti nelaikā, telti uz kailiem akmeņiem nenostiprināsi!» Gorjunovs nodomāja, pacēla galvu un palūkojās apkārt. Debesis bija skaidras, un mēness apspīdēja visu ieplaku. Viņš nolaida galvu un tagad skaidri sadzirdēja zem sevis dobju dunoņu.

«Vai tiešām pazemes katastrofa vēl nav mitējusies?» viņš domāja. «Dienā viss bija klusu, šķita, ka zemestrīce beigusies ar ieplakas dibena ieslīgšanu un ūdens ieplūšanu. Varbūt tā bijusi tikai prelūdija?»

Spējš apakšzemes grūdiens pasvieda Gorjunovu uz augšu un pārtrauca viņa domu.

— Atkal drebina! — ieskanējās Ordina miegaina balss.

Gorjunovs piecēlās guļammaisā sēdus un palūkojās uz ezeru, kas bija stipri pārvērties: apakšzemes grūdiens bija sabangojis ūdeni, viļņi putodami un plīsdami apļiem vēlās uz visām pusēm; pret mēnesi pavērstās slaidos lokos izliektās viļņu nogāzes mirgoja, it kā tur plūstu spožs dzīvsudrabs. Bangas, triekdamās pret kraujām, šņāca, un no augšas, uzsizdami šļakatas, ūdenī gāzās klinšu bluķi.

Cits citam sekoja vēl vairāki spēcīgi grūdieni. Te pēkšņi Gorjunovs izdzirda turpat līdzās asu, šāvienam līdzīgu brīkšķi un, šausmu stingumā nespēdams pakustināt nevienu locekli, ieraudzīja, ka dažu soļu attālumā paveras melna plaisa un daļa terases, uz kuras gulēja Kostjakovs līdzās nartām, mazliet sasveras, tad ātri sagāžas slīpi un nobrūk lejā. Izmisīgs kliedziens saplūda ar ūdens šļakstiem un klinšu bluķu dārdiem, un gaisā uzvijās putekļu mākonis. Viss norisinājās dažās sekundēs. Vēl dažus mirkļus varēja dzirdēt, kā pamazām pierimst krācošie viļņi, ko krītot bija sacēlušas milzīgās akmeņu masas.

Gorjunovs, trīcēdams pie visām miesām, ar pūlēm izlīda no guļammaisa. Viņš nespēja izrunāt nevienu vārdu — no rīkles izlauzās vienīgi dreboši sēcieni. Divu soļu attālumā melnēja svaigā lūzuma līkloču līnija, un terases austrumu daļas vietā tagad bija tumšs bezdibenis. Viņš pierāpoja pie malas un palūkojās lejā — bangojošajos ūdeņos melnēja nogruvuma klinšu bluķi; kupenā rēgojās plats robs, ko laikam bija izgrāvis kāds sānis atlēcis akmens.

— Kas ir, kas noticis? — atskanēja Ordina balss. Viņš bija gulējis tik ciešā miegā, ka tikai brīkšķis un nogruvuma dārdi to beidzot uzmodināja.

— No … no … nogruvums … Kostjakovs … nartas … nogāzušās! — Gorjunovs, joprojām raudzīdamies lejup, ar pūlēm izrunāja.

Briesmīgā ziņa uzreiz uzrāva Ordinu kājās.

— Tad vajag meklēt, palīdzēt, vilkt laukā! Ātrāk! — viņš sauca, līzdams ārā no guļammaisa. — Ei, Ņikiforov, celies augšā! Šurp! Kur laiva?

— Nav iespējams! — Gorjunovs sacīja izmisušā balsī. — Nolaist laivu nav iespējams. Nogruvums saārdījis kupenu. Un Kostjakovs ir aprakts.

— Kā jūs to zināt?

— Viņš savā guļammaisā kopā ar nartām noslīdēja lejā, tikko atlūzusi terases daļa sasvērās slīpi, un iegāzās ūdenī, pirms vēl bija nobrukusi visa klinšu masa; nogruvums uzgāzās viņam taisni virsū.

Ordins piegāja pie kraujas malas un arī lūkojās lejup.

— Neko neredz, tikai ūdens un nogruvušie klinšu bluķi. Ja Kostjakovam nebūtu uzgāzušies virsū akmeņi, guļammaiss būtu pacēlis viņu virs ūdens.

— Kādas šausmas! — Ordins iestenējās. — Acu priekšā gājis bojā cilvēks, un neko nevar palīdzēt!..

Uzmetis skatienu kupenai, viņš saprata, ka nokāpt lejā bez ilgas sagatavošanās nav iespējams — ledus korē rēgojās metrus piecpadsmit plats un metrus desmit dziļš robs.

— Vai nevarētu nolaisties virvē tieši no kraujas līdz ūdenim? — viņš ierosināja.

— Pietiekami stipru virvju mums iznāktu tikko pusei augstuma — šeit taču ir vairāk nekā astoņdesmit metru, — Gorjunovs atbildēja.

— Un mēs divatā nenoturēsim cilvēku tik ilgu laiku, — pienākušais Ņikiforovs piebilda.

— Ir gājis bojā ne vien Kostjakovs, pagalam arī visi mūsu ekspedīcijas materiāli! — Ordins iesaucās.

— Ja, pagalam! — Gorjunovs bezcerīgā balsī izdvesa.

— Vajag vismaz apgaismot nogruvuma vietu — tā atrodas ēnā un slikti saredzama. Varbūt Kostjakovs aizsviests sānis un guļ bez samaņas!

Ņikiforovs atnesa lielu klēpi žagaru, sasēja tos ar virves galu, aizdedzināja un ķekša galā pastiepa pāri bezdibenim. Ordins un Gorjunovs nogūlās kraujas malā, lai gaisma nekristu acīs, un uzmanīgi lūkojās dziļumā. Žagari ātri iedegās spožās liesmās un apgaismoja nogruvuma vietu. Tur, starp kupenu ar iecirstajām kāpnēm un citu, zemāku sniega mēli, varēja saskatīt tikai duļķainus ūdeņus, kas vēl viļņojās, un bazalta bluķus, kas bija sagāzusies cits uz cita. un slējās virs ūdens. Ne starp bluķiem, ne ūdenī nemanīja ne zīmes no cilvēka, nartām vai mantām. Nogruvums bija visu apracis. Virve pie ķekša pārdega, un liesmojošais žagaru klēpis aizlidoja lejā, nokrita uz klinšu bluķiem un, dažas minūtes turpinādams degt, vēl labāk apgaismoja notikuma vietu, bet nekas cits tur nebija saskatāms.

Jauns apakšzemes grūdiens piespieda gulošos pielēkt kājās: viņu acu priekšā no kraujas malas atlūza vēl daži nelieli bluķi un nogāzās lejā.

— Aizvilksim nartas tālāk projām no šejienes! — Gorjunovs uzsauca. — Kaut tikai neatkārtotos nelaime!

Visi trīs kopā ar Annuiru, kas klusēdama noraudzījās šajā traģēdijā, aizvilka nartas un pēc tam arī guļammaisus tālāk no kraujas malas, iepretim noejai. Kupena ar savas ledus masas smagumu kaut cik balstīja stāvo bazalta sienu, un šķita, ka te būs drošāk. Uz terases, augšējās krants pakājē, arī nebija visai droši — no augšas jau bija nogruvuši vairāki akmeņi.

Tāli dārdi satricināja gaisu, un visi paraudzījās uz ziemeļiem. Tur pāri ieplakas ziemeļu daļai mutuļoja dūmu un tvaiku stabi, ko vietām apspīdēja baismīga sarkana gaisma; bija dzirdami bieži, spēcīgi sprādzieni, kas bezgalīgi atbalsojās klinšu sienās. Pie katra sprādziena terase zem kājām viegli nodrebēja.

— Vulkāns mostas! — Ordins noteica.

— Bet cilvēki, nelaimīgie cilvēki, kas tur paglābušies no plūdiem! Kas notiks ar viņiem? — Gorjunovs iesaucās. — Mūsu biedrs tikko gājis bojā šeit, otrs ies bojā tur, un atkal mēs neko nevaram palīdzēt!

Annuira piekļāvās Ordinam un raudzījās tālumā; asaras ritēja pār meitenes vaigiem, un viņa drebēja aizturētās elsās.

— Vai tiešām pienācis gals šai zemei? — Ņikiforovs izbrīnījies vaicāja. — Tur gan iet vaļā: skatieties, no zemes gāžas dūmi un uguns!

Ziemeļos, sajaukdamies cits ar citu, augšup cēlās nevis viens, bet gan vesela kolona melnu dūmu un baltu tvaiku stabu un mutuļodami uzvijās daudz augstāk par ieplakas malām, tas ir, kādu trīstūkstoš metru augstumā; šur tur dūmu vālos kā raķetes lāktīja ugunīgi loki, ko iezīmēja augstu lidojošie sakaitētie akmeņi. Dažreiz no zemes dzīlēm izlauzās tvaiku mākonis, ko pavadīja artilērijas zalvēm līdzīgu sprādzienu virkne, un kāpa uz augšu, plezdamies plašumā. Dūmu un tvaiku mākoņos iedegās aizvien spožāka blāzma — acīm redzot, šur tur jau izplūda kvēlojoša lava. Skumjais mēness, pamazām slīgdams uz rieta pusi, vēl joprojām apgaismoja ieplaku un sudraboja ezera ūdeņus, kas nemitīgi viļņojās.

— Jā, Saņņikova Zemei, acīm redzot, pienācis gals! — Ordins ierunājās. — Mēs atklājām šo zemi, un mūsu acu priekšā tā iet bojā!

— Kad kļūs gaišāks, paskatīsimies, vai kaut kā nevar nolaist lejā laivu un aizbraukt palīgā bojā ejošajiem, — Gorjunovs ierosināja.

Sēdēdami uz guļammaisiem, viņi abi un Annuira, kas visu laiku spiedās klāt Ordinam, sagaidīja rītu, vērodami izvirduma plosīšanos, pārmīdami pa vārdam un pieminēdami bojā gājušo biedru. Ņikiforovs, kādu laiciņu paskatījies, atkal nolikās gulēt.

Beidzot šausmīgā nakts bija galā, austrumos iedegās rīta blāzma, un kļuva aizvien gaišāks. Annuira sakūra uguni un uzkāra tējkannu. Ordins un Gorjunovs tagad varēja apskatīties, kas naktī noticis ar terasi. Visa tās austrumu puse bija pazudusi, un tai vietā rēgojās stāvs, ar smaili uz leju vērsts ķīlis, nogruvuma atlūzuma līnija. Šī terases daļa, acīm redzot, bija ieplaisājusi jau agrāk, un zemestrīces grūdiens deva tikai impulsu, kas pārvarēja masas inerci; atšķēlusies klints daļēji nobruka uz kupenas, daļēji ūdenī un gāzdamās sadrupa atsevišķos bluķos. Kupenas milzīgajā robā ledu klāja melna smelkne, šķembas un akmeņi; apakšā no ūdens slējās sagāzušies bluķi. Naktī duļķes ūdenī bija nosēdušās, un no augšas varēja saredzēt ezera dibenu; to apskatīja viscaur ar binokli, tomēr, atskaitot melnos akmeņus, nekas nebija manāms. Nogruvums bija apglabājis uz visiem laikiem gan Kostjakovu, gan visus ekspedīcijā savāktos materiālus.

Apskatījuši kupenā izrauto robu, ceļotāji pārliecinājūs, ka tam varēs tikt pāri, ja izcirtis stāvajā ledus krauti pakāpienus uz leju un otrā pusē uz augšu.

— Nekas, līdz pusdienām mēs to izdarīsim, — Gorjunovs sacīja. — Abas laivas puses virvē nolaidīsim lejā un vēlāk atkal uzvilksim augšā. Iekodīsim — un pie darba!

Ieplakas ziemeļos izvirdums joprojām pieņēmās spēkā, un visa pamale tinās tvaika un dūmu mākoņos; par izvirduma spēku liecināja eksplozijas, kas lika drebēt terases klintīm. Tvaiku un dūmu siena aizsedza skatītāju acīm katastrofas vietu. Dienas gaismā varēja vienīgi saskatīt, ka baisā siena aizstiepusies pari visai ieplakai. Kādā vietā šaipus sienas pēkšņi uzliesmoja uguns un ātri izplatījās uz abām pusēm. Binoklī bija redzams, ka tur deg meži.

— Šķiet, onkilonu stāvoklis ir bezcerīgs! — Ordins sacīja. — Tagad ir skaidrs, ka izvirdums sācies nevis ieplakas ziemeļu galā, bet gan vidienē, aptuveni tai vietā, līdz kurienei mēs vakar bijām aizbraukuši, tas ir, tur, kur ļaudis bija paglābušies no ūdens. Varbūt izvirdums aptvēris arī visu ieplakas ziemeļu daļu.

Abi atgriezās pie nartām; tēja bija uzvārījusies. Ņikiforovs nesa terases rietumu stūri piesietajiem suņiem kaltēto gaļu un pēkšņi apstājās.

— Panāciet šurp! — viņš uzkliedza. — Te ož pēc nelaimes!

Gorjunovs, Ordins un Annuira, kas jau bija apsēdušies pie tējkannas, pielēca kājās un skrēja pie kazaka. Viņš stāvēja līdzās plaisai plaukstas platumā. Tā aizlocījās šķērsām pāri terasei no nakts nogruvuma vietas līdz rietumu galam. Nartas un cilvēki atradās starp plaisu un terases ārējo malu, suņi — otrā pusē.

— Vakar šīs plaisas nebija, — Ņikiforovs sacīja.

— Draņķīgi! Iespējams jauns nogruvums, — Gorjunovs konstatēja.

— Pietiek vēl viena krietna apakšzemes grūdiena, lai klints nogāztos, — Ordins piebilda. — To, acīm redzot, balsta kupena, citādi mēs jau naktī būtu nobrukuši lejā.

— Liekas, ka vajadzēs lasīties projām no šejienes, lai cik skumji tas būtu! — Gorjunovs ierunājās. — Citādi nonāksim turpat, kur guļ Kostjakovs.

— Aizvilksim labāk mantas pāri plaisai!

Tā ari izdarīja. Beidzot ceļotāji apsēdās brokastot, tomēr visu laiku ar bažām raudzījās uz plaisu, kas melnēja trīs soļu attālumā no viņiem, gaidīdami, ka kuru katru mirkli tā pavērsies un no jauna gāzīsies lejup akmeņu masa, šoreiz tieši uz kupenas.

Paēduši ķērās pie darba: divi paņēma līdzi virves un pa akmenī izcirstajiem pakāpieniem uzrāpās uz kores, divi palika lejā uz terases; citu pēc citas uzvilka augšā abas nartas, laivu un mantas, pēc tam atraisīja un uzdzina augšā suņus, atskaitot vienu, ko naktī bija nositis krītošs akmens.

Gorjunovs, palicis pēdējais uz kļūmīgās terases, piegāja vēlreiz pie kraujas malas, paskatījās lejā un čukstus pateica atvadu vārdus bojā gājušajam biedram.