Smouks Belju

GAĻAS GARŠA

Sākumā viņš bija Kristofers Belju. Koledžā viņš pār­vērtās par Krišu Belju. Vēlāk Sanfrancisko bohēma iesauca viņu par Kitu Belju, bet visbeidzot viņu nesauca citādi kā par Smouku Belju. Un viņa vārda evolūcija vienlaikus ir arī viņa paša evolūcija. Bet nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, ja viņam nebūtu mīloša māte un dzel­žaini nelokāms tēvocis un ja viņš nebūtu saņēmis vēstuli no Džilē Bellami.

«Es nupat izšķirstīju «Viļņa» numuru,» Džilē rakstīja no Parīzes. «Nav šaubu, ka O'Hara gūs ar to panākumus. Taču avīzei ir zināmi trūkumi. (Te viņš pamatīgi izklās­tīja, kas būtu darāms tikko dzimušā sabiedriskā nedēļas laikraksta uzlabošanai.) Mēģini viņu satikt. Mēģini viņam iegalvot, ka tie ir tavi priekšlikumi. Neliec viņam manīt, ka ierosinātājs esmu es. Ja viņš dabūs to zināt, viņš liks man rakstīt no Parīzes, bet to es neesmu ar mieru darīt, tāpēc ka saņemu skaidru naudu par rakstiem biezajos žurnālos. Galvenais — neaizmirsti sadot viņam par to ēzeli, kas raksta par mūzikas un mākslas jautājumiem. Un vēl kas: Sanfrancisko vienmēr bijis pašai savs literārs stils. Tagad nav nekā. Pasaki viņam, lai apskatās un at­rod kādu zelli, kas varētu dot aizraujošu romānu turpi­nājumos, tādējādi atgādinot kādreizējo Sanfrancisko slavu un krāsas.»

Un Kits Belju ieradās «Viļņa» redakcijā, lai visu to paziņotu. O'Hara noklausījās. O'Hara strīdējās. O'Hara piekrita. O'Hara atlaida ēzeli, kas gatavoja avīzei kritis­kus rakstus par mākslu. Bet pēc tam O'Hara izdarīja kaut ko — tieši to, no kā baidījās Džilē tālajā Parīzē. Ja O'Hara kaut ko vēlējās, neviens draugs nespēja atteikt viņam. Sis cilvēks bija jauks un neatvairāmi uzstājīgs. Kits Belju nebija paguvis izsprukt no redakcijas, kad jau bija kļuvis par līdzizdevēju, piekritis katru nedēļu piepil­dīt vairākas slejas ar mākslas kritiku, kamēr būs atrasts vajadzīgais autors, un apņēmies katru nedēļu dot desmit- tūkstoš vārdu Sanfrancisko pilsētas hronikai — un to visu pilnīgi par velti. «Vilnis» vēl nevarot maksāt, O'Hara paskaidroja un tūlīt pat piebilda, ka Sanfrancisko esot viens vienīgs cilvēks, kas spējīgs rakstīt turpinājumos, un šis cilvēks esot Kits Belju.

«Ak dievs, esmu gan es ēzelis!» Kits vēlāk pukojās pats uz sevi, kāpdams lejā pa šaurajām kāpnēm.

Tā viņš sāka vergot O'Haram un «Viļņa» nepiepildāma­jām slejām. Nedēļām ilgi viņš sēdēja redakcijā, plēsās ar kreditoriem, stīvējās ar tipogrāfijām un katru nedēļu deva divdesmit piecus tūkstošus vārdu. Bet darbs vieglāks nekļuva. «Vilnis» bija godkārīgs. Tagad tam bija vaja­dzīgas ilustrācijas. Tas viss prasīja naudu. Redakcijai ne­bija līdzekļu, ar ko samaksāt Kitam Belju, un šā paša iemesla dēļ tā nevarēja paplašināt līdzstrādnieku štatu.

—• Lūk, no nozīmē būt lāga zēnam! — kādu dienu no­rūca Kits.,

— Paldies dievam, ka ir tādi lāga zēni! — asarām acīs iesaucās O'Hara, paspiezdams Kitam roku. — Jūs esat tas, kurš mani izglāba, Kit. Bez jums es būtu izputējis. Vēl mazliet pacietieties, draudziņ, un mēs tiksim uz zaļa zara.

— Tas nekad nenotiks, — nogaudās Kits. — Es skaidri redzu, kāds liktenis mani sagaida: man lemts palikt te visu mūžu.

Drīz viņam sāka likties, ka pavīd kāda izeja. Izmantojot izdevību, Kits O'Haras klātbūtnē paklupa pret krēslu. Pēc dažām minūtēm viņš uzskrēja virsū pults stūrim un dre­bošiem pirkstiem apgāza līmes trauku.

— Neesat izgulējies? — apvaicājās O'Hara.

Kits paberzēja acis un, iekams atbildēja, skumji pa­raudzījās uz viņu.

— Nē. Kaut kas ar acīm. Šķiet, ka tās negrib man klausīt, tur tā vaina.

Vairākas dienas viņš klupa un skrēja virsū kantora mēbelēm, bet O'Haru neiežēlināja.

—• Zināt, ko es jums teikšu, — kādu dienu viņš uzru­nāja Kitu, — jums jāaiziet pie acu ārsta. Ir tāds dakteris Hesdepls. Viņam ir iekšā. Un tas jums neko nemaksās. Mēs atlīdzināsim viņam ar sludinājumiem. Es pats aiz­iešu pie viņa.

Un vīrs un vārds — viņš aizsūtīja Kitu pie acu ārsta.

— Acis jums ir kārtībā, — ārsts pasludināja spriedumu, uzmanīgi apskatījis pacientu. — Taisnību sakot, jums ir lieliskas acis: tādas acis ir miljonu vērtas.

— Tikai nesakiet to O'Haram, — Kits lūdzās. — Un iedodiet man melnās brilles.

Rezultāts bija tāds, ka O'Hara izteica līdzjūtību un degsmīgi sāka runāt par laiku, kad «Vilnis» beidzot būs nostājies uz kājām.

Kitam Belju, par laimi, bija pašam savi ienākumi. Ne­kādi lielie tie nebija, un tomēr tie deva Kitam iespēju būt vairāku klubu biedram un uzturēt studiju Latīņu kvar­tālā. īstenībā, kļuvis par līdzizdevēju, viņš apbrīnojamā kārtā pat bija samazinājis savus izdevumus. Viņam ne­bija laika tērēt naudu. Viņš vairs nerādījās studijā un ne­rīkoja vietējās bohēmas pārstāvjiem savas slavenās va­kariņas. Un tomēr Kits vienmēr bija tukšā, tāpēc ka «Vil­nis», mūždien kaudamies ar trūkumu, izsūca tiklab viņa kabatu, kā smadzenes. Gadījās ilustratori, kas laiku pa laikam atteicās ilustrēt, iespiedēji, kas laiku pa laikam atteicās iespiest, un kalpotāji, kas bieži vien atteicās kal­pot. Tādās reizēs O'Hara pievērsa savu skatienu Kitam un Kits paveica visu pārējo.

Kad no Aļaskas ieradās tvaikonis «Excelsior», atvez­dams par Klondaikas zelta atradnēm vēstis, kas satraci­nāja visu zemi, Kits izteica ārkārtīgi vieglprātīgu priekšli­kumu.

— Paklausieties, O'Hara, — viņš sacīja. — Šis zelta drudzis vērsīsies plašuma, un atkārtosies četrdesmit de­vītais gads. Kā būtu, ja es brauktu «Viļņa» labad? Es braukšu pats par savu naudu.

O'Hara papurināja galvu.

— Es jūs nevaru laist, Kit. Neaizmirstiet turpināju­mus. Turklāt pirms nepilnas stundas es redzēju Džeksonu. Viņš rīt izbrauc uz Klondaiku un apņemas katru nedēļu sūtīt korespondences un fotoattēlus. Es negribēju laist viņu vaļā, kamēr viņš nebija apsolījis. Un pats jaukākais, ka tas viss mums neko nemaksā.

Otrreiz Kits dabūja dzirdēt par Klondaiku tās pašas dienas vakarā, kad viņš iegriezās savā klubā un biblio­tēkā satika tēvoci.

— Sveiki, radinieki —T Kits uzrunāja viņu, atkrizdams ādas krēslā un izstiepdams kājas. — Vai negribat pie­biedroties man?

Viņš pasūtīja kokteili, bet tēvocis apmierinājās ar savu parasto vietējo sarkanvīnu. Tēvocis pārmetoši paskatījās vispirms uz kokteili, pēc tam uz brāļadēlu. Kits saprata, ka būs jānoklausās morāle.

— Es nevaru kavēties ilgāk par vienu minūti, — viņš ar skubu teica. — Man jāaizskrien uz Keita izstādi Elle- rijā un jāuzraksta pussleja par to.

— Kas tev lēcies? — jautāja tēvocis. — Tu esi bāls un sakrities.

Kita vienīgā atbilde bija vaids.

— Man laikam būs tā laime tevi apbedīt, to es redzu.

Kits bēdīgi pašūpoja galvu.

— Paldies, es negribu, ka mani apēd tārpi. Labāk lai mani sadedzina.

Džons Belju piederēja pie tās vecās izturīgās un sīk­stās paaudzes, kas piecdesmitajos gados bija ar vēršu pajūgiem krustu šķērsu izbraukājusi visus tēvzemes līdze­numus, un viņā vēl joprojām bija dzīvs sīkstums, kurš bija iemantots jau bērnu dienās, iekarojot jaunu zemi.

— Tu nedzīvo tā, kā pienākas, Kristofer. Man kauns par tevi.

— Vai esmu bijis vieglprātīgs, ko? — Un Kits noķi- ķināja.

Vecais vīrs paraustīja plecus.

— Neēdiet mani nost ar acīm, tēvoci. Es gribētu, kaut tās būtu vieglprātības sekas. Bet par to nav runa. Man nav laika.

— Par ko tad?

— Es pārāk daudz strādāju.

Džons Belju skarbi un neticīgi iesmējās.

— Godīgi strādā?

Un viņš atkal iesmējās.

— Cilvēki ir apkārtējās vides produkti, — Kits pazi­ņoja, rādīdams uz sirmgalvja glāzi. — Jūsu asprātība ir tikpat šķidra un skāba kā jūsu dzēriens.

— Viņš par daudz strādājot! — izsmējīgi atkārtoja tēvocis. — Tu savā mūžā vēl neesi nopelnījis ne centa.

— Saderam, ka esmu nopelnījis, tikai nekad neesmu saņēmis. Tieši tagad es nopelnu piecsimt dolāru nedēļā un strādāju par četriem.

— Gleznas, kuras neviens negrib pirkt? Bet varbūt kaut kāds cits neparasts darbs tādā pašā garā? Vai tu proti peldēt?

— Kādreiz pratu.

— Jāt proti?

— Esmu nodarbojies ar šo sportu.

Džons Belju nicīgi nosprauslājās.

— Priecājos, ka tavs tēvs nenodzīvoja tik ilgi, lai redzētu tevi visā tavā niecībā, — viņš sacīja. — Tavs tēvs bija īsts vīrietis caur un cauri. Vai tu apjēdz, ko tas nozīmē? Vīrietisl Es domāju, ka viņš tev būtu izdzi­nis no galvas visas tās muzikālās un mākslinieciskās āk­stības.

— Ak, šīs deģenerācijas dienas! — Kits nopūtās.

— Es to varētu saprast un pat piedot, — sirmgalvis turpināja, — ja tev tiešām veiktos. Visā savā mūžā tu vēl neesi nopelnījis ne plika graša un neesi strādājis vīrieša cienīgu darbu.

— Asējumi, gleznas, romances… — bezcerīgi novilka Kits.

— Tu esi diletants un neveiksminieks. Kādas gleznas tad tu esi uzgleznojis? Skaistus akvarelīšus un ķēmīgus plakātus. Tu nekad nevienu neesi izstādījis, pat šeit, San­francisko, ne…

— Nekā, jūs esat aizmirsis. Viena no manām gleznām karājas šā paša kluba istabā.

— Rupjš audekls. Bet mūzika? Tava jaukā, bet dumjā māmiņa izdeva simtus par tavu izglītošanu. No tevis nav iznācis nekas vairāk kā diletants un neveiksminieks. Tu neesi nopelnījis pat piecus dolārus par pavadījumu kaut vienā koncertā. Bet tavas dziesmiņas? Sinkopētas blēņas, kas ne reizi nav iespiestas un ko dzied vienīgi tavi bohēmas drauģeļi.

— Man reiz iznāca grāmata … soneti, atcerieties, — Kits lēnprātīgi iebilda.

— Cik tas tev izmaksāja?

—• Tikai kādus pāris simtus.

— Un ar ko vēl tu vari palepoties?

— Es uzvedu lugu vasaras teātrī.

— Un kas tev par to tika?

— Slava.

— Bet kādreiz tu esot pratis peldēt un esot nodarbojies ar jāšanu! — Džons Belju ar nevajadzīgu sparu nolika glāzi uz galda. — Kam tad tu galu galā esi derīgs? Tev bija visas iespējas, un tomēr tu universitātē nespēlēji fut­bolu … Tu neairēji, tu ne …

— Es boksējos un paukojos … mazliet.

— Kad tu pēdējo reizi boksējies?

— Ne pārāk sen. Un visi pievērsa uzmanību manai lie­liskajai laika un distances izjūtai, tikai atzina, ka es . ..

— Nu, nu?

— Nervozējot.

— Esot slinks, tu gribēji teikt.

— Es vienmēr esmu uzskatījis to par eifēmismu.

— Mans tēvs, ser, jūsu vecaistēvs īzaks Belju ar vienu dūres sitienu nogalināja cilvēku, kad viņam bija sešdes­mit deviņi gadi.

— Cilvēkam?

— Nē, tavam vecamtēvam, tu nekaunīgais slaist! Bet tu sešdesmit deviņu gadu vecumā pat moskītu nejaudāsi nosist.

— Tagad ir citi laiki, tēvoci. Mūsu dienās par slepka­vību liek cietumā.

— Tavs tēvs negulējis nojāja simts astoņdesmit piecas jūdzes un nodzina trīs zirgus.

— Ja viņš šodien būtu dzīvs, viņš to pašu ceļu krāk­dams nobrauktu guļamvagonā.

Vecais vīrs bezmaz vai noslāpa aiz dusmām, taču saņē­mās, lai varētu sakarīgi pajautāt:

— Cik tev gadu?

— Man ir iemesls domāt, ka . . .

— Zinu, zinu. Divdesmit septiņi. Divdesmit divu gadu vecumā tu beidzi koledžu. Piecus gadus tu esi smērējies, spēlējis un plātījies. Bet dieva un cilvēku priekšā atbildi man — kāda no tevis jēga? Man tavos gados bija tikai viens pāris apakšveļas. Es dzinu lopus uz Koluzu. Es biju ciets kā klints un varēju gulēt uz klints. Es pārtiku no kaltētas gaļas un lāča gaļas. Fiziski es vēl tagad esmu vīrietis daudz vairāk nekā tu. Tu sver aptuveni simts sešdesmit piecas mārciņas. Es uz vietas varu nolikt tevi gar zemi vai ar dūrēm sadot tev pa ribām.

— Kokteiļus un stipru tēju sūcot, diez kādu fizisko spēku vis neiemantosi, — Kits it kā taisnodamies nomur­mināja. — Vai tad jūs, tēvoci, neredzat, ka laiki ir mai­nījušies? Un kā es tiku audzināts. Mana jaukā, bet dumjā māmiņa …

Džons Belju aizkaitināts sarosījās.

—… kā jūs pats viņu raksturojāt, bija pārāk laba pret mani. Viņa turēja mani vatē un tā tālāk. Redzat, ja es jaunības gados būtu uzņēmies tik vīrišķīgus braucienus kā jūs… Es brīnos, kāpēc jūs ne reizi neuzaicinājāt mani. Jūs ņēmāt līdzi Helu un Robiju, kad devāties pāri Sjerrai un uz Meksiku.

— Es spriedu, ka tu esi pārāk līdzīgs lordam Fauntle- rojam.

— Tā ir jūsu, tēvocīt, un manas jaukās māmiņas vaina. Kā lai es būtu norūdījies? Es taču biju tikai bē-ērns! Kas cits man atlika bez asējumiem, akvareļiem un roman­cēm? Vai es vainīgs, ka man nekad nav iznācis pasvīst?

Sirmgalvis palūkojās uz brāļadēlu ar neslēptu derdzī- gumu. Viņam nebija pacietības noklausīties šīs vieglprā­tīgās runas.

— Nu labi, esmu nolēmis uzņemties vēl vienu, kā tu saki, vīrišķīgu braucienu. Un ja nu es tevi aicinātu braukt līdzi?

— Parak vēlu, man jasaka. Uz kurieni jus dosieties?

— Hels un Roberts pošas ceļā uz Klondaiku, un es gribu pavadīt viņus pāri jūras šaurumam, līdz Ezeriem, bet pēc tam griezties atpakaļ .. .

Viņš nepaguva pabeigt teikumu, tāpēc ka jauneklis metās sirmgalvim klāt un satvēra viņa roku.

— Mans glābējs!

Džons Belju uzreiz kļuva uzmanīgs. Viņš nebija cerējis, ka piedāvājums tiks pieņemts.

— To nu gan tu negribēji teikt, — viņš sacīja.

— Kad mēs izbraucam?

— Tas būs smags ceļojums. Tu būsi tikai par kavēkli.

— Nē, nebūšu. Es strādāšu. Kopš sadarbojos ar «Vilni», esmu iemācījies strādāt.

— Katram jāņem līdzi pārtika un visādi citādi krājumi veselam gadam. Tur būs tāds mudžums, ka indiāņi ne­tiks galā ar bagāžu. ITels un Roberts stieps savas mantas paši. Lūk, kāpēc es nolēmu iet viņiem līdzi — lai palī­dzētu tikt galā ar bagāžu. Ja tu brauksi mums līdzi, tev būs jādara tas pats.

— Es braucu.

— Tu taču neesi nekāds nesējs! — vecais vīrs iebilda.

— Kad mēs izbraucam?

— Rīt.

— Tikai neiedomājieties, ka mani ietekmējusi jusu lek­cija par izturību, — teica Kits, iedams ārā no istabas.

— Man bija jātiek prom, vienalga uz kurieni — ka tikai prom no O'Haras.

— Kas ir šis O'Hara? Japānis?

— Nē, īrs, īsts vergu uzraugs un mans labākais draugs. Viņš ir «Viļņa» izdevējs, īpašnieks un lielinkvizitors. Kā viņš saka, tā ir. Viņš ir spējīgs piespiest miroņus kustē­ties.

Tonakt Kits Belju uzrakstīja O'Haram vēstuli.

«Es paņemu sev atvaļinājumu tikai uz dažām nedēļām,» viņš paskaidroja. «Jums būs jāpameklē kāds, kas va­rētu rakstīt turpinājumus. Man ļoti žēl, draudziņ, bet tas man jādara veselības labā. Kad atgriezīšos, strādāšu par diviem.»

Izlauzies cauri pūlim, Kits Belju izkāpa Daijas krastā, ko ar savām tūkstošiem mārciņu smagajām nastām bija pieblīvējuši tūkstošiem cilvēku. Šo bezmērīgo bagāžas un pārtikas kalnu, ko gar klinšainajiem krastiem uz šejieni bija atveduši tvaikoņi, sāka lēnām pārvietot uz Daijas ieleju, un pāri Cilkutai. Ceļš bija divdesmit astoņas jūdzes garš, un kravu varēja pārnest tikai uz cilvēku mugurām. Lai gan indiāņi bija uzsituši cenu no astoņiem līdz četr­desmit centiem par mārciņu, viņi bija apkrauti ar darbu līdz kaklam, un bija skaidrs, ka, ziemai uznākot, lielākā daļa kravas būs aizgādāta otrā pusē.

Vārgākais no vārgākajiem uz kājām bija Kits. Tāpat kā simtiem citu, viņš nēsāja pie patronjostas milzīgu revol­veri. No šī grēka nebija brīvs arī viņa tēvocis, kurš dzī­voja atmiņās par kādreizējām nelikumības dienām. Bet Kits Belju bija romantiķis. Viņu bija apbūrusi pēc zelta plūstošās ļaužu straumes mutuļošana un dzirkstoņa, un viņš vēroja šo dzīvi un kustību no mākslinieka viedokļa. Viņš neizturējās pret to ar vajadzīgo nopietnību. Kā Kits teica uz tvaikoņa, tās nebija viņa bēres. Viņš tikai bija atbraucis pavadīt atvaļinājumu, nolēmis «pamest aci» uz jūras šaurumu un tad doties atpakaļ.

Atstājis savus biedrus smilšainajā krastā gaidām, ka­mēr iznesīs malā bagāžu, Kits snāja gar upi uz veco fak- toriju. Viņš negāja krūtis izgāzis, lai gan ievēroja, ka tā iet daudzi no tiem, kas apkrāvušies ar revolveriem. Viņam garām pagāja slaids, sešas pēdas garš indiānis, nesdams neparasti lielu saini. Kits sekoja indiānim, apbrīnodams šī cilvēka lieliskos ikrus un grāciju, un vieglumu, ar kādu viņš nesa ķīpu. Indiānis nolaida savu nešļavu uz svariem noliktavas priekšā, bet Kits piebiedrojās sajūsminātajiem zelta meklētājiem, kas apstāja indiāni. Sainis svēra simts divdesmit mārciņu, un visi aiz pārsteiguma bija mēmi. Kits nodomāja, ka tas nav nekāds joks, un sāka prātot, diez vai viņš vispār spētu pacelt tādu smagumu, kur nu vēl paiet ar tādu.

— Vai jūs ejat ar to uz Lindermaņa ezeru, draudziņ? — Kits apjautājās.

Piepūties aiz lepnuma, indiānis atņurdēja kaut ko ap­stiprinošu.

— Cik jūs saņemat par katru saini?

— Piecdesmit dolāru.

Te saruna aprāvās. Kits ieraudzīja jaunu sievieti, kas stāvēja uz sliekšņa. Atšķirībā no citām sievietēm, kas bija nokāpušas no tvaikoņiem, viņa nepārsteidza nedz ar svārku īsumu, nedz ar tērpa raibumu. Viņa bija ģērbusies kā kura katra sieviete, kas dodas ceļā. Kitu vairāk pār­steidza viņas atrašanās te, sajūta, ka šī sieviete ir te ne­pieciešama. Bez tam viņa bija jauna un skaista. Viņa skatienu piesaistīja svešinieces mirdzošais daiļums un ovālās sejas krāsa, un Kits raudzījās ilgi jo ilgi •— kamēr viņa to pamanīja, un tad viņas tumšās, garu skropstu aizēnotās acis vienaldzīgi palūkojās uz Kitu. No viņa sejas šis nepārprotami izsmējīgais skatiens noslīdēja līdz smagajam revolverim, kas karājās pie jostas. Tad viņa ielūkojās Kitam acīs, un viņas skatienā bija lasāms jautrs nicinājums. Tas iedarbojās uz Kitu kā belziens. Sieviete pagriezās pret cilvēku, kas stāvēja viņai aiz mu­guras, un norādīja uz Kitu. Vīrietis paskatījās uz viņu ar tādu pašu jautru nicinājumu.

— Cečako, — noteica meitene.

Vīrietis, kas lētajās biksēs un noplukušajā vilnas jakā izskatījās pēc klaidoņa, dzedri pavīpsnāja, un Kitā uz­virmoja dusmas, lai gan viņš nezināja, kāds tam iemesls. Bet, lai nu kā, viņa ir neparasti skaista meitene, Kits nosprieda, kad pāris devās prom. Viņš pievērsa uzma­nību meitenes gaitai un nodomāja, ka pēc tās pazītu viņu pēc tūkstoš gadiem.

— Vai ievērojāt to cilvēku ar meiteni? — satraukts jautāja Kita kaimiņš. — Vai zināt, kas viņš ir?

Kits papurināja galvu.

— Karibu Čārlijs. Man nesen parādīja viņu. Šim vīram Klondaikā vareni laimējies. Vecs iedzīvotājs. Nostrādājis Jukonā gadus divpadsmit. Nesen atbraucis uz šejieni.

— Ko nozīmē «čečako»? — Kits jautāja.

— Jūs esat čečako, un es arī esmu čečako, — paskaid­roja svešinieks.

— Var jau būt, ka esmu, bet jums jāpaskaidro, ko tas nozīmē.

— Mīkstpēdrņš.

Ejot atpakaļ uz piekrasti, Kits atcerējās šā vārda no­zīmi. Viņam gremzās, ka viņu par mīkstpēdiņu nosaukusi drīzāk maza knīpa nekā sieviete.

Iedams garām saiņu kaudzēm un joprojām nespēdams aizmirst indiāni ar briesmīgi smago nesamo, Kits nolēma pārbaudīt pats savu spēku. Viņš izvēlējās kādu miltu maisu, kas — to viņš droši zināja — svēra tieši simts mārciņas. Kājas izpletis, viņš noliecās pār maisu un , mēģināja dabūt to uz pleciem. Kita pirmais secinājums bija, ka simt mārciņas ir pamatīgs smagums. Nākamais secinājums bija, ka viņa mugura ir tam par vāju. Visu- pēdējais bija lāsts, kad pēc piecām veltīgos pūliņos pa­gājušām minūtēm viņš nespēkā saļima uz tā paša maisa, ar kuru bija mērojies spēkiem. Kits noslaucīja pieri un pāri maisu kalnam ieraudzīja Džonu Belju, kas lūkojās uz viņu ar saltu izsmieklu.

— Ak dievs! — iesaucās šis izturības apustulis. — Cik vārgulīga paaudze ir nākusi no mūsu klēpjiem! Kad man bija sešpadsmit gadu, es spēlēdamies tiku galā ar tādām lietām.

— Jūs, tēvoci, aizmirstat, ka es neesmu barots ar lāča gaļu! — Kits atcirta.

— Un es spēšu to vēl sešdesmit gadu vecumā.

— Būtu labi, ja jūs man to parādītu.

Džons Belju parādīja arī. Viņam bija četrdesmit astoņi gadi, bet viņš noliecās pār nelaimīgo maisu, satvēra to un nostādīja, lai negāžas, tad, strauji izslējies, uzsvieda plecos.

— Iemaņai jābūt, manu zēn, iemaņai un mugurkau­lam.

Kits godbijīgi pacēla platmali.

— Jūs esat brīnums, tēvoci, īsts brīnums. Kā jūs do­mājat, vai es arī apgūšu šo iemaņu?

Džons Belju paraustīja plecus.

— Mēs vēl nebūsim devušies ceļā, kad tu pacelsi cepuri.

— Jums nav ko baidīties, — izdvesa Kits. — Tur, mums aiz muguras, atrodas O'Hara, rēcošais lauva. Ka­mēr esmu dzīvs, atpakaļ neiešu.

Kita pirmā pārbaude bija veiksmīga. Viņi salīga indiā­ņus divarpustūkstoš mārciņu smagās bagāžas aiznešanai līdz Finegana pārejai. Tālāk viņiem vajadzēja nest pa­šiem. Viņi rēķināja, ka noies vienu jūdzi dienā. Tas likās gaužām viegli… uz papīra. Tā kā Džonam Belju vaja­dzēja palikt nometnē un gatavot ēdienu, viņš nevarēja piedalīties pārgājienā ar nesamo vairāk kā vienu reizi, tādējādi katram no trim jaunajiem cilvēkiem iznāca nest astoņsimt mārciņu katru dienu vienu jūdzi. Ja katrs sainis svēra piecdesmit mārciņu, tas nozīmēja, ka viņiem katru dienu sešpadsmit jūdzes bija jānoiet ar nesamo un piec- - padsmit jūdzes tukšā.

«Tāpēc ka pēdējo reizi mums nebūs jānāk atpakaļ,» Kits izskaidroja savu iepriecinošo atklājumu. Ar astoņ­desmit mārciņu saiņiem katru dienu bija jāveic deviņ­padsmit jūdzes, bet ar simts mārciņu saiņiem — tikai piecpadsmit jūdzes.

— Man nepatīk staigāt, — atzinās Kits. — Tāpēc es nesīšu sirnts mārciņas. — Pamanījis neticības ēnu tēvoča sejā, viņš steigšus piebilda:

— Es, protams, pastrādāšu un pavingrināšos. Daži puiši taču iemācās staigāt pa virvi un taisīt visādus tri­kus. Sākšu ar piecdesmit mārciņām.

Kits tā arī izdarīja un līksmā solī devās ceļā. Viņš no­meta maisu nākamajā nometnē un tādā pašā līksmā soli gāja atpakaļ. Tas bija daudz vieglāk, nekā viņš bija do­mājis. Taču jau pirmās divas jūdzes bija izsmēlušas visus viņa spēkus un atklājušas, cik viņš vājš. Otrs sai­nis svēra sešdesmit piecas mārciņas. Tas jau bija grūtāk, un Kita solis vairs nebija tik līksms. Vairākas reizes, rīko­damies pēc nesēju parauga, viņš nosēdās zemē, atspiez­damies ar nesamo pret klinti vai kādu celmu. Trešā nasta viņu jau iedrošināja. Viņš uzsēja uz muguras deviņdesmitpiecas mārciņas smagu maisu ar pupām un devās ceļā. Nogājis simts jardu, Kits juta, ka tūlīt saļims. Viņš ap­sēdās un noslaucīja sviedrus.

— īsi pārgājieni un īsi atpūtas brīži, -— Kits murmi­nāja. — Tur tas suns aprakts.

Dažkārt Kits nenogāja ne simts jardu, un ikreiz, kad viņš pēc īsas atelpas mēģināja pieslieties kājās, nesamais nenoliedzami bija kļuvis smagāks. Viņš smagi els$, .un sviedri viņam plūda straumēm. Nenogājis ne ceturtdaļ- jūdzi, viņš novilka biezo kreklu un pakāra to kokā. Mazliet vēlāk viņš šķīrās arī no cepures. Noklunkurējis pusjūdzi, Kits nosprieda, ka viņam beigas. Savu mūžu viņš nebija tā mocījies un nodomāja, ka nu gan ir gals klāt. Sēdē­dams un smagi elšādams, Kits uzmeta skatienu lielajam revolverim un smagajai patronjostai.

— Desmit mārciņu nevajadzīgu krāmu, — viņš nogu- ģoja, ņemdams nost šīs lietas.

Viņš nepapūlējās pat pakārt tās kokā, bet gluži vien­kārši ielidināja krūmos. Kad garām sāka plūst nesēju straume, Kits ievēroja, ka citi mīkstpēdiņi ar saviem šaujamajiem rīkojas tāpat.

Viņa īsie atpūtas brīži saruka arvien vairāk. Gadījās, ka viņš nejaudāja noiet vairāk par simts soļiem, un tad biedējoši smagā sirds dauzīšanās, kas atbalsojās ausīs, un nepatīkamais vājums ceļos spieda viņu apstāties. Un šie atpūtas brīži kļuva aizvien garāki. Turpretī smadze­nes rosīgi darbojās. Viņam bija jānes smagums divdesmit astoņas jūdzes, tas ir, divdesmit astoņas dienas, bet šī, pēc visa spriežot, bija darba visvieglākā daļa.

— Pagaidiet, kamēr tiksim līdz Cilkutai, — apmetušies atvilkt elpu, viņam teica ceļabiedri. — Tur būs jāķepurojas ar visām četrām.

— Nekādas Čilkutas nebūs, — atbildēja Kits. — Vis­maz man ne. Krietnu laiku pirms tam es jau dusēšu savā mazajā gultiņā zem sūnām.

Kits paslīdēja, un necilvēciskā piepūle, kas bija vaja­dzīga, lai noturētos kājās, nobiedēja viņu. Viņš juta, ka kaut kas viņā pārtrūkst.

— Ja es kaut reizi pakritīšu ar šo nesamo uz muguras, es esmu pazudis cilvēks, — viņš teica vienam no saviem ceļabiedriem.

— Tas nekas, — bēdubrālis atbildēja, — Pagaidiet,

kamēr nonāksim līdz kanjonam. Jums būs jātiek pāri trakojošai straumei pa sešdesmit pēdu garu priedi. Nav ne virves, pie kā pieturēties, nekā, bet ūdens vārās jurns pie pašām kājām. Ja jūs tur iegāzīsieties ar nesamo, ir nedomājiet atbrīvoties no siksnām. Kur kritīsiet, turpat arī noslīksiet.

— Baisi dzirdēt tādas lietas, — Kits atbildēja, juz­damies tik noguris, ka saprata labi ja pusi no teiktā.

— Katru dienu te noiet dibenā kādi trīs četri cilvēki, — zinātājs stāstīja tālāk. — Es reiz palīdzēju izvilkt laukā kādu vācieti. Pie viņa atrada četrtūkstoš banknošu.

— Varen jautri, man jāsaka,, — teica Kits, ar pūlēm pieceldamies un ģenģerēdams tālāk.

Viņš ar savu pupu maisu kļuva par staigājošu traģē­diju. Kits pats sev atgādināja veco jūrasvīru, kas sēdēja mugurā Sindbadam. «Lūk, ko nozīmē «vīrišķīgs brau­ciens»,» viņš nodomāja. Salīdzinājumā ar to vergošana O'Haram bija gatavā izprieca. Atkal un atkal viņu vilināja doma iemest pupu maisu krūmos, aizlavīties gar nometni līdz piekrastei un iekāpt kādā tvaikonī, lai atgrieztos civi­lizētā pasaulē.

Taču Kits to nedarīja. Kaut kur dvēseles dziļumos slē­pās apņēmība, un viņš pie sevis nemitīgi atkārtoja: «Ja jau citi var izturēt, tad arī es izturēšu.» Šī doma kļuva par kaut ko līdzīgu murgainam vadmotīvam, un Kits bul­durēja to visiem, kas gāja garām pa to pašu ceļu. Daž­reiz atpūzdamies, viņš ar skaudību vēroja flegmātiskos, izturīgos indiāņus, kas lēni nesa savas smagās nastas. Šie cilvēki, šķiet, nekad neatpūtās, bet gāja uz priekšu ar tādu nosvērtību un pārliecību, kas biedēja Kitu.

Viņš nosēdās zemē un sāka lādēties — ejot viņam ne­bija spēka lādēties —, un cīnījās ar vilinājumu bēgt at­pakaļ uz Sanfrancisko. Vēl nebija nosoļota jūdze, kad viņš mitējās lādēties un sāka raudāt. Šīs asaras liecināja par nespēku un riebumu pašam pret sevi. Ja kāds cilvēks bija galīgi salauzts, tad tas bija viņš. Kad jūdze gāja uz beigām un jau bija saredzama nometne, viņš izmisīgi sasprindzināja spēkus, aiztapa līdz nometnei un tur no­gāzās uz mutes, pat nenosviedis no pleciem maisu ar pujpām. Tas Kitu gan nenogalināja, taču viņš nogulēja piecpadsmit minūtes, kamēr sakopoja atlikušos spēkus, lai atraisītu siksnas. Pēc tam viņam kļuva šausmīgi slikti,

un tāda stāvoklī viņu atrada Robijs, kuru bija piemeklē­jušas tādas pašas nedienas. Robija vārgums uzmundrināja Kitu.

— Ko var citi, varam arī mēs, — viņš teica Robijam, kaut gan sirds dziļumos stipri šaubījās par to.

«Un man ir tikai divdesmit septiņi gadi, un es esmu vīrietis,» Kits vairākkārt sacīja sev turpmākajās dienās. Tas bija nepieciešams. Lai gan nedēļas beigās viņam bija izdevies pārnest savas astoņsimt mārciņas jūdzes attā­lumā, viņš pats bija nokrities svarā par piecpadsmit mār­ciņām. Viņa seja bija vāja un izdilusi. Viņam vairs neklausīja nedz locekļi, nedz prāts. Kits nevis gāja, bet vil­kās, turklāt atceļā, iedams bez nastas, viņš šļūtēja kā­jas gandrīz tāpat, kā šļūtēja, stiepdams maisus.

Viņš bija kļuvis par darba lopu. Viņš aizmiga ēzdams, un miegs viņam bija smags kā lopam, izņemot tās die­nas, kad Kitam kājas rāva krampji un viņš, sāpju mocīts, nespēja aizmigt. Sāpēja malu maliņas. Kājas bija vienās tulznās, taču tas bija sīkums salīdzinājumā ar drausmī­gajiem nobrāzumiem, kurus viņa pēdas dabūja uz ūdens noapaļotajiem akmeņiem Daijas ielejā, pa kuru vajadzēja noiet divas jūdzes. Šīs divas jūdzes nozīmēja trīsdesmit astoņas jūdzes turp un atpakaļ. Kits mazgāja muti vien­reiz dienā. Garos, aplauztos un kroplīgos nagus viņš ne­tīrīja nemaz. Siksnu noberztie pleci un krūtis lika viņam domāt — pie tam pirmo reizi ar līdzjūtību — par pilsētas ielās redzētajiem zirgiem.

Smags pārbaudījums, kas bezmaz vai noveda Kitu kapā, bija ēdiens. Neparastais darbs prasīja īpašu uzmanību pievērst ēšanai, bet viņa kuņģis nebija pieradis pie lie­lajām cūkgaļas porcijām un pretīgajām, rupjajām brū­najām pupām. Iznākums bija tāds, ka kuņģis atteicās strā­dāt, un dažu dienu laikā iekaisuma radītās sāpes un bado­šanās gandrīz pieveica Kitu. Bet tad pienāca tā laimīgā diena, kad viņš varēja ēst kā rijīgs dzīvnieks un, acīm vilka izsalkumā zvērojot, prasīja vēl.

Kad viņi bija pārnesuši visu kravu pāri kanjonam, viņi mainīja savu plānu. Bija saņemta vēsts, ka pie Linder- maņa ezera nocirsti pēdējie laivu būvei derīgie koki. Abi brālēni, apkrāvušies ar darbarīkiem, zāģiem, segām un pārtiku, devās ceļā, atstādami visu pārējo mantību Kita un viņa tēvoča pārziņā. Tagad Džons Belju gatavoja ēdienu kopā ar Kitu un viņi abi plecu pie pleca nesa kravu.

Laiks traucās vēja spārniem, un kalnu galotnes jau sāka pārklāties ar pirmo sniegu. Ja ziema pārsteigtu viņus šaipus jūras šauruma, tas nozīmētu gandrīz gadu ilgu aizkavēšanos. Tāpēc vecais vīrs salieca savu dzelzs mu­guru zem simts mārciņu smaguma. Sākumā Kits apjuka, bet tad sakoda zobus un uzvēla arī sev uz muguras simts mārciņas. Tas bija grūti, bet Kits jau bija apguvis iema­ņas, un viņa ķermenis, atbrīvojies no mīkstčaulības un liekajiem taukiem, sāka norūdīties, kļūdams tvirtāks un muskuļaināks. Bez tam viņš nepārtraukti nolāgoja un prātoja. Viņš ievēroja, ka indiāņi nēsā īpašas galvas siksnas, un izgatavoja tādas arī sev, lai lietotu tās vien­laikus ar plecu siksnām. Tas stipri atviegloja nešanu, un Kitam radās iespēja uzlikt nastai virsū vēl kādu ne visai smagu, bet neērtu priekšmetu. Tādējādi viņš drīz vien varēja nest uz muguras simts mārciņu smagu nastu, uz kuras, spiezdams Kitam pakausi, tāpat nenostiprināts šūpojās piecpadsmit vai divdesmit mārciņu liels papildu smagums; bez tam viņš vienā rokā nesa cirvi vai airus, bet otrā —• citu citā sabāztus katliņus un spainīšus.

Bet, lai cik viņi pūlējās, darbs tikai nāca vēl klāt. Ceļš kļuva aizvien sliktāks, nesamais likās kļūstam smagāks, un sniega josla slīga ar katru dienu zemāk, turpretī maksa par nešanu sakāpa līdz sešdesmit centiem par mārciņu. No abiem brālēniem nebija nekādu ziņu, tāpēc palicēji no­sprieda, ka tie abi laiž un zāģē plankās kokus, lai būvētu laivas. Džonu Belju sāka mākt nemiers. Reiz notvēris grupiņu indiāņu, kuri nāca atpakaļ no Lindermaņa ezera, sirmgalvis gribēja pierunāt tos, lai palīdz aiznest viņu kravu. Indiāņi prasīja trīsdesmit centus par mārciņu līdz Cilkutas virsotnei, un tas veco pamatīgi sapiktoja. Bet, lai nu kā, apmēram četrsimt mārciņu kravas — drēbes un nometnes piederumi — palika turpat. Aizsūtījis Kitu kopā ar indiāņiem, Džons Belju nolēma pats aiznest atlikušās mantas. Kitam vajadzēja palikt virsotnē, pamazītēm pār­nest savu daļu un gaidīt, kamēr viņu panāks tēvocis ar savām četrsimt mārciņām.

Kits kūņojās pa ceļu kopā ar salīgtajiem nesējiem. Tā kā līdz Cilkutas virsotnei bija pamatīgs gabals, viņš nesa tikai astoņdesmit mārciņu smagu nastu. Apkrāvušies in­diāņi gāja lēni un tomēr ātrāk, nekā Kits bija radis iet. Viņš gan neraizējās par to un pat domāja, ka izturībā neatpaliek no nesējiem.

Bet pēc ceturtdaļjūdzes viņam radās vēlēšanās atpūš* ties. Taču indiāņi gāja tikai uz priekšu, un Kits neatpa­lika no viņiem. Nosoļojis pusjūdzi, viņš skaidri apzinājās, ka nav spējīgs iet tālāk, bet, zobus sakodis, turēja līdzi un, kad bija noieta gandrīz jūdze, brīnījās, ka ir vēl dzīvs. Bet tad viņš dīvainā kārtā atguva otro elpu, un otrā jūdze vairs nelikās tik grūta kā pirmā. Trešā jūdze gandrīz vai nobeidza viņu, un tomēr, būdams pusnemaņā aiz sāpēm un noguruma, viņš pat neiekunkstējās. Un tad, kad Kitam šķita, ka spēki ir galā, nesēji apstājās, lai atpūstos. Balta­jiem ir paradums apsēsties ar visu nešļavu uz muguras, turpretī indiāņi atlaida vaļā plecu un galvas siksnas un ļāvās atpūtai smēķēdami un tērzēdami. Pagāja vesela pusstunda, kamēr viņi atkal devās-ceļā. Kits, sev par lielu pārsteigumu, jutās kā no jauna piedzimis, un «gari pār­gājieni un gari atpūtas brīži» kļuva par viņa jaunāko at­ziņu.

Cilkutas virsotni Kits pazina tikai vārda pēc, un tagad viņam nereti bija jālaiž darbā gan rokas, gan kājas, lai nokļūtu līdz tai. Tomēr viņš sasniedza virsotni stiprā sniega vētrā līdz ar indiāņiem un sirds dziļumos lepojās ar to, ka nebija gaudies un atpalicis. Tagad viņš loloja godkārīgu sapni kļūt tikpat izturīgs kā indiāņi.

Norēķinājies ar indiāņiem un atlaidis viņus, Kits palika viens sniegputenī un tumsā kalnos tūkstoš pēdu virs mežu joslas. Līdz jostas vietai slapjš, izsalcis un pārguris, viņš būtu bijis ar mieru atdot visu savu gada algu par uguns­kuru un tasi kafijas. Taču viņam vajadzēja iztikt ar to, kas bija, — apēst pusduci aukstu pankūku un līst iekšā pusatritinātas telts krokās. Pirms iemigšanas viņš tikai paguva ļaunā priekā iztēloties, kā Džons Belju tuvākajās dienās sekos viņam, vīrišķīgi stīvēdams augšā Čilkutā savas četrsimt mārciņas. Kas attiecās uz Kitu, tad viņa gādībā gan bija divtūkstoš mārciņu, toties viņu gaidīja kāpiens lejup.

Otrā rītā, nostrādājies līks un sasalis ragā, viņš izrau- sās no telts audekla apakšas, notiesāja pāris mārciņu cūk­gaļas, uzsēja sev mugurā simts mārciņas un kāpa lejā pa akmeņaino ceļu. Dažus simtus jardu zemāk ceļš veda pāri nelielam ledājam uz Krātera ezeru. Tur viņš sa­stapa citus tāpat apkrāvušos ļaudis. Visu dienu viņš pār­nesa savus saiņus uz ledāja augšējo malu un, tā kā attā­lums nebija nekāds lielais, ņēma ikreiz simts piecdesmit mārciņas. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, ka tiek galā ar šo darbu. Par diviem dolāriem viņš nopirka no kāda in­diāņa trīs sīkstus jūrnieku sausiņus un, pieēzdams tiem klāt milzīgi daudz sālītas gaļas, ieturēja maltīti vairākas reizes. Nemazgājies, nosalis, sviedriem piemirkušā ap­ģērbā viņš arī otru nakti nogulēja uz telts audekla.

Agri no rīta Kits izklāja uz ledus brezentu, salika uz tā trīs ceturtdaļtonnas un ņēmās vilkt. Tur, kur ledus taka kļuva stāvāka, viņa krava sāka slīdēt ātrāk un pa­nāca viņu; Kits uzmetās virsū un ar visu kravu laidās lejā.

Kads simts cilvēku, salīkuši zem savām nastam, apsta- jās un noskatījās uz viņu. Kits brīdinot kliedza kā neprā­tīgs, un tie, kas stāvēja viņam ceļā, klupdami krizdami spruka sāņus. Lejā pašā ledāja malā bija uzslieta maza telts, kura likās drāžamies viņam pretī, tik ātri tā pieņē­mās apmēros. Viņš nogriezās no iemītās takas tajā vietā, kur tā pasitās pa. kreisi,»un traucās pa svaigu sniegu. Viņš sacēla sniega mākoņus un tādējādi mazināja ātrumu. Telti viņš ieraudzīja tajā brīdī, kad, atsities pret to, norāvis stūru virves un ietriecies priekšējā audeklā, joprojām sēdē­dams uz brezenta starp provīzijas maisiem, apstājās tās iekšienē. Telts sašūpojās kā piedzērusi, un saltajos garai­ņos Kits atradās aci pret aci ar pārsteigtu jaunu sievieti, kas sēdēja uz segām, — ar to pašu sievieti, kas pie Daijas bija nosaukusi viņu par čečako.

— Vai redzat, kā es kūpu? — jautri noprasīja Kits.

Meitene nosodoši paskatījās uz viņu.

— Pastāstiet man kaut ko par lidojošiem paklājiem, — viņš turpināja.

— Vai jūs nedomājat noņemt no manām kājām šo maisu? — viņa dzedri jautāja.

Kits paskatījās un mudīgi piecēlās»

— Tas nebija maiss, tas bija mans elkonis. Lūdzu, pie­dodiet.

No šī paskaidrojuma meitenei nebija ne silts, ne auksts, un viņas dzedrums kļuva izaicinošs.

— Paldies dievam, ka jūs neapgāzāt krāsni, — viņa teica.

Paskatījies uz to pašu pusi, kur viņa, Kits ieraudzīja skārda krāsniņu un kafijkannu uz tās. Viņš ievilka nāsīs kafijas aromātu un atkal paskatījās uz meiteni.

— Es esmu čečako, — viņš sacīja.

Meitenes neapmierinātā sejas izteiksme lika saprast, ka viņa to redz. Kits tomēr neapmulsa.

— Es aizsviedu prom savus šaujamieročus, — viņš turpināja.

Tad meitene pazina Kitu, un viņas acis iemirdzējās.

— Es nekad nebūtu domājusi, ka jūs aizkļūsiet tik tālu, — viņa paziņoja.

Viņš atkal kāri ievilka nāsīs gaisu.

— Kā es te stāvu — kafija! — Viņš pagriezās un bez aplinkiem teica: — Esmu gatavs atdot jums savu mazo pirkstiņu, ņemiet kaut vai tūlīt un grieziet nost, esmu gatavs vergot jums mūžību un trīs dienas vai vienalga cik ilgi, ja vien jūs mani pacienāsiet ar kafiju no šīs kannas.

Dzerot kafiju, Kits pateica, kā viņu sauc, un uzzināja, kā sauc meiteni: Džoja Gastela. Bez tam viņš dabūja zi­nāt, ka viņa jau sen dzīvo šajā zemē. Viņa dzimusi Greit- sleivas faktorijā, bērns būdama, kopā ar tēvu šķērsojusi Klinšu kalnus un nokāpusi līdz Jukonai. Viņa stāstīja, ka ceļojot ar tēvu, kurš darīšanās aizkavējies Sietlā, pēc tam cietis nelaimīgā «Čantera» avārijā un ar glābšanas kuģi aizvests atpakaļ uz Padžetsaundu.

Ņemot vērā, ka meitene vēl aizvien sēdēja, ievīstījusies segās, Kits nevilka sarunu garumā un, varonīgi atteicies no otras kafijas tases, ar visu savu bagāžu atstāja telti. Turklāt viņš paņēma līdzi vairākus secinājumus: meitenei ir apburošs vārds un apburošas acis, viņai ir divdesmit vai divdesmit viens divdesmit divi gadi, ne vairāk, viņas tēvs droši vien ir francūzis, viņa ir cilvēks ar raksturu un dedzīgu temperamentu un audzināta jebkurā vietā, tikai ne šeit, pie robežas.

Pāri ledus noslīpētajām klintīm, virs mežu joslas taka apskrēja apkārt Krātera ezeram un sasniedza šauru kalnu ceļu, kas veda uz Laimīgo nometni un pirmajām kropla­jām priedēm. Ja Kits būtu izvēlējies šo apkārtceļu, tas viņam prasītu vairākas dienas nogurdinoša darba.

Ezerā stāvēja buru laiva, ko izmantoja kravas pārva­dāšanai- Divos braucienos, divās stundās, Kita krava būtu otrā pusē. Viņam nebija ne graša pie dvēseles, bet laivi­nieks prasīja četrdesmit dolāru par tonnu.

— Zināt, mans draugs, šī jaukā laiviņa jums ir īsta zelta bedre, — Kits teica pārcēlājam. — Vai jūs negribat dabūt vēl vienu?

— Parādiet man to, — atbildēja laivas īpašnieks.

— Es jums pārdošu to par manas kravas pārvešanas cenu. Tā ir pagaidām nepatentēta ideja, un jūs labi no­pelnīsiet, kad es jums to atklāšu. Līkaup?

Pārcēlājs piekrita, un Kitam patika viņa sejas izteiksme.

— Ļoti labi. Vai redzat to ledāju? Ņemiet cērti un grauzieties iekšā tajā. Vienā dienā jūs varat izcirst lielisku gropi no augšas līdz apakšai. Vai saprotat manu domu? Akciju sabiedrība «Čilkuta un Krātera ezers» ar ierobežotu atbildību. Jūs varat dabūt piecdesmit centus par katru simtu, simt tonnu dienā — un jums nebūs jādara nekas cits kā tikai jāsavāc naudiņa.

Pēc divām stundām Ķita bagāža jau bija ezera otrā krastā, un viņš bija ietaupījis trīs dienas. Un, kad Džons Belju panāca Kitu, viņš jau bija krietni tuvāk Dziļajam ezeram, otram ar ledāju ūdeni pilnam vulkāniskam padzi­ļinājumam.

VII

Pārgājiena pēdējais posms, no Garā ezera līdz Linder- maņa ezeram, bija trīs jūdzes garš, un taka, ja vien to varēja saukt par taku, vispirms uzrāpās tūkstoš pēdu augsta kalna korē, tad pa slideniem akmeņiem nošļūca lejā un aizstiepās tālāk pa plašu purvu.

Džons Belju iebilda, redzēdams, ka Kits uzceļ mugura simts mārciņas smagu nesamo un vēl uzmet virsū piec­desmit mārciņu smagu miltu maisu, atbalstot to pret kaklu.

— Ejiet nu, ejiet, jus tiepša, — Kits atcirta. — Atce­rieties savu lāča gaļu un vienu pāri apakšveļas!

Bet Džons Belju pašūpoja galvu.

— Es laikam kļūstu vecs, Kristofer.

— Jums ir tikai četrdesmit astoņi gadi. Vai esat aiz­mirsis, ser, ka mans vectēvs, jūsu tēvs, vecais Tzaks, ar dūri nogalināja cilvēku, kad viņam bija sešdesmit deviņi gadi?

Džons Belju pavīpsnāja un norija rūgto malku.

— Tēvoci, es gribu jums pateikt kaut ko svarīgu. Mani audzināja kā lordu Fauntleroju, bet tagad es esmu iz­turīgāks par jums un eju ātrāk par jums, varu nolikt jūs uz lāpstiņām vai nogāzt zemē ar vienu dūres sitienu.

Džons Belju izstiepa roku un svinīgi sacīja:

— Kristofer, manu zēn, es ticu, ka tu vari to izdarīt. Ticu, ka tu vari to izdarīt ar nesamo uz muguras. Tu esi pārvērties uz labo pusi, zēn, kaut gan tam grūti ticēt.

Pēdējā pārgājiena laikā Kits dienā nostaigāja turp un atpakaļ četras reizes, citiem vārdiem sakot, katru dienu veica divdesmit četras jūdzes pa kalniem, turklāt div­padsmit jūdzes rāpdamies ar simts piecdesmit mārciņu smagu nesamo uz muguras. Viņš bija lepns, izturīgs un noguris, bet viņa fiziskais stāvoklis bija lielisks. Viņš ēda un gulēja tā, kā savu mūžu nebija ēdis un gulējis, un, kad darbs gāja uz beigām, jutās gandrīz vai apbēdināts.

Tikai viena problēma nedeva viņam miera. Viņš bija dzirdējis, ka var nokrist ar simts mārciņu nastu uz mu­guras un palikt dzīvs, bet bija pārliecināts, ka ar piec­desmit papildu mārciņām uz kumbra lauztu sev sprandu. Purvā iestaigātās takas ātri vien aizbradāja ciet tūksto­šiem nesēju, kuri bija spiesti patstāvīgi iemīt jaunas takas. Un, tieši meklējot jaunu stidzīti, viņš arī atrisināja savu problēmu par papildu piecdesmit mārciņām.

Mīkstā, šķidrā virsma zem Kita kājām ielīka, viņš pa­klupa un nokrita uz mutes. Piecdesmit mārciņu smagā nešļava iespieda viņa seju dubļos un noslīdēja zemē, ne­skarot viņa pakausi. Ar visām uz muguras palikušajām simts mārciņām viņš piecēlās rāpus, bet tālāk netika. Viena roka nokarājās gar ķermeni, un tādējādi Kita vaigs atradās dubļos. Kad viņš šo roku atbrīvoja, otra tieši tā­pat nošļuka gar ķermeni. Šādā stāvoklī nebija iespējams nolaist siksnas, bet piecelties ar simts mārciņām uz mu­guras viņš nevarēja. Tad Kits četrrāpus, nolaizdams te vienu, te otru roku, mēģināja aiztrausties līdz tai vietai, kur bija nokritis neliels miltu maiss. Taču spēki izsīka, bet viņš nekur netika un tā sadangāja zāļaino muklaini, ka bīstami tuvu viņa mugurai un degunam sāka veidoties neliela palts.

Kits mēģināja atmesties atpakaļ uz savas nastas, bet viņš jutās kā slīcējs. Ar apbrīnojamu pacietību viņš ne­steigdamies izvilka vienu, pēc tam otru roku un nolika tās uz purva virsmas, lai būtu kur atbalstīt zodu. Tad viņš sāka saukt palīgā. Pēc kāda laika viņš izdzirda kaut kur aizmugurē kādu brienam pa purvu.

— Palīdziet man, draugs! — viņš uzsauca. — Pasvie­diet glābšanas virvi vai kaut ko tamlīdzīgu.

Kitam atbildēja sievietes balss, un viņš to uzreiz pa­zina.

— Ja jūs atraisīsiet man siksnas, es pats tikšu augšā.

Simts mārciņu smagais nesamais nožļekstēja dumbrā jā,

un Kits lēnām piecēlās kājās.

— Jauka aina, — teica mis Gastela un iesmējās, redzē­dama viņa dubļaino seju.

— Nav tik traki, — Kits mundri atteica. — Tas ir mans iemīļotais fiziskais vingrinājums. Pamēģiniet kādreiz pati. Ļoti noderīgs krūšu muskuļiem un mugurkaulam.

Kits ar sparīgu vēzienu noslaucīja seju.

— O! — iesaucās meitene, tikai tagad pazīdama Kitu. — Tas esat jūs'… ak . mister Smouk Belju!

— No visas sirds pateicos jums par savlaicīgo palī­dzību un par šo vārdu, — viņš atbildēja. — Esmu otrreiz nokristīts. Turpmāk es pastāvēšu uz to, lai mani sauc par Smouku Belju. Tas ir stiprs vārds un ar zināmu iekšējo saturu.

Viņš uz brīdi apklusa, bet tad negaidīti skaļi un iz­teiksmīgi piebilda:

— Vai jūs zināt, ko esmu nodomājis darīt? Atgriezīšos Savienotajās Valstīs. Apprecēšos. Man būs liels bērnu pulks. Un tad, kad sāks krēslot, es sapulcināšu ap sevi šos bērneļus un stāstīšu viņiem par ciešanām un grūtībām, kuras es pieredzēju uz Cilkutas ceļa. Un, ja viņi neraudās, es atkārtoju — ja viņi neraudās, es viņiem tā žaušu pa ķaklu, ka viņi nezinās, cik veci.

Arktiskā ziema atnāca ātri. Sniega kārta jau bija sešas collas bieza, bet rāmie dīķi pārklājās ar ledu, kaut gan pūta stipri vēji.

Kādu pēcpusdienu, kad brāzmas bija mazliet pierimušas, Kits un Džons Belju palīdzēja brālēniem piekraut laivu un noraudzījās, kā tā nozūd virs ezera biezējošajā snieg? miglā.

— Bet tagad mums kārtīgi jāizguļas un agri no rīta jālaiž prom, — teica Džons Belju. — Ja virsotnē mūs nepārsteigs vētra, rītvakar būsim Daijā, un, ja vēl mums laimēsies noķert tvaikoni, pēc nedēļas mēs jau būsim Sanfrancisko.

— Vai esat apmierināts ar savu atvaļinājumu? — Kits izklaidīgi jautāja.

Viņu pēdējā nakts apmetne pie Lindermaņa ezera izska­tījās bēdīga. Visu kaut cik derīgo, arī telti, bija aizveduši brālēni. Skrandās saplēstais brezents, ko viņi bija iz­vilkuši, lai paglābtos no vēja, tikai daļēji sargāja no krī­tošā sniega. Vakariņas viņi pagatavoja uz atklātas uguns, izmantojot dažus sadauzītus un nekur nederīgus traukus. Viņiem bija palikušas tikai segas un pārtikas krājumi da­žām dienām.

Kopš laivu aizbraukšanas brīža Kits bija kļuvis tāds kā izklaidīgs un nemierīgs. Tēvocis to gan ievēroja, taču iz­skaidroja ar reakciju pēc smaga darba. Vienu pašu reizi Kits vakariņojot sāka runāt.

— Tēvoci, — viņš nevērīgi teica, — es gribu, lai pēc visa notikušā jūs mani sauktu par Smouku. Vai tad šī ceļojuma laikā es neesmu drusku apdūmots[1], kā jums šķiet?

Pēc dažām minūtēm viņš aizgāja uz telšu ciematu, kur mitinājās zelta meklētāji, kas vai nu vēl pārnesa kravas, vai arī taisīja laivas. Viņš bija prom vairākas stundas, un, kad atgriezās un palīda zem savām segām, Džons Belju jau gulēja.

Vētrainā rīta agrumā Kits izlīda no guļvietas, sakūra uguni, sasildīja savus aukstuma pievilgušos zābakus, pēc tam uzvārīja kafiju un uzcepa speķi. Tās bija trūcīgas, nožēlojamas brokastis. Paēduši viņi tūlīt satina segas.

Kad Džons Belju grasījās nogriezties uz Cilkutas ceļa, Kits sniedza viņam roku.

— Ardievu, tēvoci! — viņš teica.

Džons Belju paskatījās uz Kitu un aiz pārsteiguma no­lamājās.

— Neaizmirstiet, ka mani sauc Smouks, — Kits pieme­tināja.

— Bet ko tu esi nodomājis darīt?

Kits nenoteikti pameta ar roku uz ziemeļiem, uz vētras satracinātā ezera pusi.

— Kāda jēga griezties atpakaļ, kad esmu ticis tik tālu? — viņš jautāja. — Bez tam tagad man iegaršojusies lāča gaļa.

— Tu esi noguris, — iebilda Džons Belju. — Tev nav nekādu krājumu.

— Toties esmu atradis darbu. Atcerieties savu brāļadēlu Kristoferu — Smouku Belju! Viņš ir atradis darbu. Viņš ir džentlmeņa kalps par simts piecdesmit dolāriem mēnesī un vēderu. Viņš dodas uz Dausonu kopā ar pāris švītiem un otru kalpu — pavāru, laivinieku un visādu darbu pra­tēju. Bet O'Hara ar savu «Vilni» lai iet ellē! Ardievu!

Džons Belju bija mēms aiz pārsteiguma un spēja tikai nomurmināt:

— Nekā nesaprotu …

— Stāsta, ka pelēkajiem lāčiem Jukonas baseinā esot biezs kažoks, — Kits paskaidroja. — Man ir tikai viens pāris apakšveļas, un es, eju pēc lāča gaļas, tas ir viss*