Smouks Belju

MAZAIS SAPŅO

— Jokaini, ka tu nekad nepiedalies spēlē, — kādu va« karu Mazais teica Smoukam «Aļņa ragā». — Vai tevi ne* maz nevelk?

— Velk gan, — atbildēja Smouks. — Bet man galvā ir statistika. Man patīk spēlēt, ja ir zināmas izredzes laimēt.

Milzīgajā bārā viņiem visapkārt pie sešiem septiņiem spēļu galdiem trokšņodami, klaigādami un murdēdami savu laimi izmēģināja zvērādās ģērbušies un mokasīnos āvušies cilvēki. Smouks pamāja ar roku, norādīdams uz šiem ļaudīm.

— Paskaties uz viņiem, — Smouks teica. — Visvien- kāršākais matemātiskais aprēķins liecina, ka šonakt viņi vairāk paspēlēs nekā laimēs un ka lielākā daļa no viņiem jau paspēlē.

— Cipari ir tava stiprā puse, — godbijīgi nomurmināja Mazais. — Būtībā tev taisnība. Bet ir tāda lieta kā fakti, un fakts ir tāds, ka reizēm cilvēkiem veicas. Gadās, ka ik­viens spēlmanis vinnē. To es saku pēc pieredzes, jo pats esmu piedalījies tādās spēlēs un piedzīvojis, ka ne viena vien banka vinnē. Vienīgā iespēja vinnēt ir nogaidīt, kamēr sāk veikties, un tad spēlēt uz velna paraušanu.

— Izklausās jau vienkārši, — kritiski sprieda Smouks, — tik vienkārši, ka es nespēju saprast, kā ļaudis vispār paspēlē.

— Nelaime ir tā, — paskaidroja Mazais, — ka vairums spēlētāju netiek gudri, kad viņiem īsti veicas. Tas varētu gadīties ar mani pašu. Galvenais ir pamēģināt un noķert īsto brīdi.

Smouks pašūpoja galvu.

— Arī tā ir statistika, Mazais. Lielākā daļa cilvēku ne­atšķir savu laimi.

— Bet vai tev nekad nav radusies tāda kārdinoša sajūta, ka vajag tikai likt naudiņu galdā un tu būsi vinnējis?

Smouks iesmējās.

— Es pārāk baidos, ka varētu neveikties. Bet zini, ko es tev teikšu, Mazais? Es tūlīt pat likšu dolāru uz visaug­stāko kārti un paskatīšos, vai tas mums ienesīs tik daudz, lai sanāktu iedzeršanai.

Smouks gribēja doties pie faraona galda, bet Mazais saķēra viņu aiz rokas.

_— Pagaidi! Man tāda jušana, ka es laimēšu. Liec to do­lāru ruletē.

Viņi gāja pie ruletes galda, kas atradās pie pašas bufetes.

— Gaidi, kad es tev teikšu, — Mazais deva padomu.

— Uz kādu skaitli? —vaicāja Smouks.

— Uz kādu gribi. Bet pagaidi, kamēr es teikšu, kad likt.

— Vai tu gribi man iegalvot, ka pie šī galda man ir tā­das pašas izredzes? — iebilda Smouks.

— Tādas pašas kā tavam kaimiņam.

— Bet ne tik labas kā bankas turētājam.

— Pagaidi, gan jau redzēs, — teica Mazais. — Nu, liec nu!

Bankas turētājs nupat kā bija palaidis mazo ziloņkaula bumbiņu pa riņķojošo riteni ar daudzajām bedrītēm, un tā griezdamās aizripoja pa gludo malu. Smouks, kas stā­vēja pie galda zemākā gala, pastiepa roku pāri kāda spēl­maņa galvai un uz labu laimi meta savu dolāru. Tas pa­slīdēja pa gludo, zaļo galddrānu un apstājās tieši trīsdes­mit ceturtā numura vidū.

Bumbiņa mitējās riņķot, un bankas turētājs paziņoja:

— Trīsdesmit četri laimē!

Viņš savāca visu naudu, kas bija uz galda, un nolika blakām Smouka dolāram trīsdesmit piecu dolāru kaudzīti. Smouks pievilka naudu sev klāt, un Mazais uzsita viņam uz pleca.

— Re, Smouk, tas bija īsts ķēriens! Kā es to nojautu? Vārdiem tas nav izsakāms. Es zināju tikai to, ka tu vin­nēsi. Ja tas dolārs būtu uzkritis uz kāda cita skaitļa, tu tik un tā būtu vinnējis. Ja jau laime uzsmaidījusi, tad tu vinnēsi, un tur nekā nevar darīt.

— Bet ja nu būtu iznākusi dubultnulle? — jautāja Smouks, iedams ar Mazo pie bufetes.

— Tad tavs dolārs būtu uzkritis uz dubultnulles, — at­bildēja Mazais. — Tur nekas nav grozāms. Laime paliek laime. Šoreiz tā uzsmaidīja mums. Iesim atpakaļ pie

galda. Šodien man veicas, un, pēc tam kad esmu jāvis vinnēt tev, gribu pats uzlikt uz dažiem skaitļiem.

— Vai tu spēlē pēc kaut kādas sistēmas? — Smouks jautāja pēc desmit minūtēm, kad viņa biedrs bija paspē­lējis simts dolāru.

Mazais sašutis papurināja galvu un tajā pašā laikā no­lika naudas gabalus «trīs», «vienpadsmit» un «septiņpa­dsmit» tuvumā, sīku monētu uzsviezdams uz «zaļā».

— Elle mudž no idiotiem, kuri spēlē pēc sistēmas! — Mazais paskaidroja, kad bankas turētājs rauša kopā naudu.

Sākumā Smouks vienaldzīgi vēroja notiekošo, bet tad, spēles valdzināts, ar interesi noraudzījās katrā tās detaļā no bumbiņas palaišanas līdz bankā likšanai un laimestu izmaksai. Viņš pats spēlē nepiedalījās, viņam pietika ar skatīšanos. Tomēr Smouka interese kļuva tik liela, ka Ma­zais, paziņojis, ka viņam šodien pietiek, ar pūlēm aizvilka draugu nost no galda.

Spēles vadītājs atdeva Mazajam maisiņu ar zelta smil­tīm, kas bija paņemts ķīlā, un līdzi iedeva papīra strēme­līti, uz kuras bija uzskribelēts: «Noņemt.. 350 dolārus.»

Mazais aiznesa maisiņu un papīru pāri visai istabai svērājam, kurš sēdēja pie lieliem zelta svariem. Viņš iz* bēra no maisiņa zelta smiltis par trīssimt piecdesmit dolā­riem un iebēra tās mājas naudas lādē.

— Tava laime arī šoreiz apstiprināja, ka statistika ir pa­reiza, — Smouks pajokoja.

— Lai par to pārliecinātos, man tak vajadzēja spēlēt, vai ne? — atteica Mazais. — Es nelikos mierā tāpēc, lai mēģinātu tev pierādīt, ka reizēm tomēr laimējas.

— Blēņas, Mazais, — Smouks iesmējās. — Man tieši tagad ir gadījusies laime …

Mazajam iedegās acis, un viņš satraukts iesaucās:

— Ko tad tu kavējies? Sāc spēlēt labi mudīgi!

— Tu mani pareizi nesaprati, Mazais. Mana laime ir tāda, ka es vienā jaukā dienā dabūšu gatavu sistēmu, kas apgāzīs ar kājām gaisā visu šo galdu.

— Sistēma! — Mazais norūca un ar neviltotu žēlumu paskatījās uz biedru. — Smouk, uzklausi savu bēdubrāli un met pie malas sistēmu. Tie, kas spēlē pēc sistēmas, zaudē kā likts. Sistēmas nekādu laimi nenes.

— Tieši tāpēc man tās patīk, — atbildēja Smouks. — Sistēma ir statistika. Kad tu spēlē pēc pareizas sistēmas,

tu nekad nevari zaudēt, un, lūk, tur jau ir tā atšķirība starp sistēmu un laimi. Spēlējot uz labu laimi, tu nekad nevari paredzēt, kad tā novērsīsies.

— Bet es zinu daudz sistēmu, kas pievīlušas spēlmaņus, un neesmu redzējis tādu sistēmu, kas būtu palīdzējusi vinnēt. — Mazais apklusa un nopūtās. — Paklau, Smouk, ja jau tu esi kā sadedzis uz tām sistēmām, tad te tev nav īstā vieta. Bez tam mums laiks kājot tālāk.

Vairākas turpmākās nedēļas abi draugi darbojās katrs savā virzienā. Smoukam gribējās vadīt laiku, vērojot ru­letes spēli «Aļņa ragā», turpretī Mazajam tikpat ļoti gri­bējās ātrāk doties ceļā. Visbeidzot Smouks nepiekrita, kad Mazais ierosināja divsimt jūdžu pārgājienu lejup pa Ju­konu.

— Paklausies, Mazais, — viņš sacīja, — es neiešu. šī pastaiga man atņems desmit dienas, bet pa šo laiku es ceru dabūt savu sistēmu pilnīgi gatavu. Es jau tagad varu gan­drīz laimēt ar to. Nu, saki, lūdzams, — kāpēc tu mani vazā apkārt pa šo zemi?

— Smouk, es nedrīkstu izlaist tevi no acīm, — atbil­dēja Mazais. — Tev jau sāk griezties. Esmu gatavs vilkt tevi līdz pašai Jerikai vai pat Ziemeļpolam, lai tikai da­būtu nost no šī galda.

— Pareizi, Mazais, tikai neaizmirsti, ka esmu jau pie­audzis cilvēks un ēdu gaļu. Ja vispār tev iznāks vilkt, tad tu varēsi vilkt uz mājām zelta smiltis, kuras es ceru lai­mēt ar savu sistēmu, un tas, ļoti iespējams, būs jādara ar suņu pajūgu.

Mazais atbildēja ar nopūtu.

— Un es negribu spēlēt uz tava rēķina, — Smouks tur­pināja. — Visu, ko laimēsim, mēs dalīsim uz pusēm, bet šobrīd, lai sāktu, man ir vajadzīga visa mūsu nauda. Šī sistēma ir jauna, tāpēc var gadīties, ka šad un tad man saies grīstē, kamēr es to noslīpēšu.

Beidzot pēc daudzām stundām un dienām, kas bija pa­vadītas vērojumos pie ruletes galda, pienāca vakars, kad Smouks paziņoja, ka ir gatavs, un Mazais ērcīgs un

sadrūmis, it kā būtu uzaicināts uz bērēm, gāja savam biedram līdzi uz «Aļņa ragu». Smouks nopirka diezgan daudz kauliņu un nostājās tajā galda galā, kur sēdēja spē­les vadītājs. Bumbiņa atkal un atkal skrēja apkārt, un citi spēlmaņi te laimēja, te zaudēja, bet Smouks neiedrošinā­jās likt savu kauliņu. Mazais sāka kļūt nepacietīgs.

— Liec taču, liec! — viņš urdīja. — Taisi tām bērēm ātrāk galu. Ko tu gaidi? Dūša saskrēja papēžos, vai?

Smouks papurināja galvu un gaidīja vēl. Pagāja kādas desmit spēles, un piepeši viņš uzlika desmit viendolāra kauliņus uz «divdesmit seši». Numurs laimēja, un bankas turētājs izmaksāja Smoukam trīssimt piecdesmit dolārus. Pēc tam pagāja vēl desmit, divdesmit, trīsdesmit spēles, un tikai tad Smouks uzlika desmit dolārus uz «trīsdesmit divi». Viņš atkal saņēma trīssimt piecdesmit dolārus.

— Tā ir laime, — Mazais skaļi čukstēja viņam ausī. — Drāz tālāk, drāz tālāk!

Pusstundu Smouks nepiedalījās spēlē, tad uzlika des­mit dolārus uz «trīsdesmit četri» un laimēja.

— Laime! — nočukstēja Mazais.

— Nekā tamlīdzīga, — atčukstēja Smouks. — Tā ir mana sistēma. Vai nav lieliska?

— Nesaki vis, — iebilda Mazais. — Laime nāk pa dikti jocīgiem ceļiem. Tu jau vari domāt, ka tā ir sistēma, bet tā nav nekāda sistēma. Nekādas sistēmas nav iespējamas. Tās neko nedod. Tu spēlē uz labu laimi.

Tagad Smouks mainīja spēles veidu. Viņš lika biežāk, bet mazākus kauliņus un šoreiz vairāk zaudēja nekā lai­mēja.

— Met mieru! — Mazais deva padomu. — Vāc kopā naudu. Trīs reizes esi nogrābis pamatīgu žūksni, un drīz tev būs rokā tūkstotis! Ilgi tā neies.

Šajā brīdī bumbiņa atkal sāka riņķot, un Smouks uz­lika desmit kauliņus uz «divdesmit seši». Bumbiņa iekrita tieši «divdesmit seši» iedobumā, un bankas turētājs atkal izmaksāja viņam trīssimt piecdesmit dolārus.

— Ja jau tu esi galīgi jucis un nepārtraukti vinnē, liec vislielāko summu, kādu vien vari, — teica Mazais. — Nā­kamreiz liec divdesmit piecus.

Pagāja apmēram stundas ceturksnis, un Smouks lai­mēja un zaudēja nelielas summas. Bet tad viņš ar pēk- šņumu, kas bija raksturīgs viņa prāvajām likmēm, uzlika divdesmit piecus dolārus uz «dubultnulles», un bankas tu­rētājs izmaksāja viņam astoņsimt septiņdesmit piecus do­lārus.

— Pamodini mani, Smouk, es sapņoju, — Mazais lū­dzās.

Smouks pasmaidīja, ielūkojās piezīmju grāmatiņā un iegrima aprēķinos. Viņš nepārtraukti vilka grāmatiņu laukā no kabatas un laiku pa laikam ierakstīja tajā kaut kādus ciparus.

Ap galdu bija salasījies blīvs pūlis, un daži spēlmaņi mēģināja likt uz tiem pašiem numuriem, uz kuriem bija licis Smouks. Tad viņš atkal mainīja spēles veidu. Desmit reizes pēc kārtas viņš lika desmit dolārus uz «astoņpa­dsmit» un zaudēja. To redzot, viņu pameta visdrosmīgākie sekotāji. Tad viņš mainīja numuru un atkal laimēja trīs­simt piecdesmit dolārus. Spēlmaņi nekavējoties sekoja Smoukam un pēc veselas zaudējumu sērijas atkal pameta viņu.

— Taisi beigas, Smouk, taisi beigas! — uzstāja Mazais. — Pat visilgākā laime nav bezgalīga, bet tavai laimei ir beigas. Tādi grābieni tev vairs negadīsies.

— Es domāju apskriet vēl vienu apli un tad mest mieru, — atbildēja Smouks.

Dažas minūtes viņš ar mainīgiem panākumiem lika ma­zus kauliņus uz dažādiem numuriem, bet tad uzsvieda div­desmit piecus dolārus uz «dubultnulli».

— Tagad es paņemšu to, kas man pienākas, — Smouks teica dalītājam, kad bija laimējis.

— E, tev nav nekādas vajadzības rādīt man rēķinu, — sacīja Mazais, kopā ar Smouku iedams pie svērāja. — Es visu laiku skaitīju līdzi. Domāju, ka esi iespēlējis kādus trīstūkstoš sešsimt dolārus. Par cik es esmu nošāvis greizi?

— Trīs tūkstoši seši simti trīsdesmit, — atbildēja Smouks. — Bet tagad tev būs jāstiepj zelta smiltis uz mājām. Tāda bija noruna.

— Nespēlējies ar savu laimi, — Mazais lūdzās Smouku nākamajā vakarā, redzēdams, ka draugs gatavojas iet atpakaļ uz «Aļņa ragu».

— Tev ilgi gāja kā pa sviestu, bet tagad vairs neies. Ja tu iesi atpakaļ, vari būt drošs, ka zaudēsi visu, ko esi vinnējis.

— Bet es tev, Mazais, saku, ka tā nav veiksme. Tā ir statistika. Tā ir sistēma. Spēlējot pēc tās, nevar zaudēt.

— Lai nolādētas visas sistēmas! Tādu sistēmu vispār nav. Reiz es vinnēju septiņpadsmit reižu pēc kārtas. Vai tā bija kāda sistēma? Nē. Tā bija cūkas laime, bet man dūša saskrēja papēžos, un es pārtraucu spēli. Ja pēc trešā gājiena būtu turpinājis, nevis apstājies, ar saviem divu dolāru kauliņiem es būtu vinnējis trīsdesmit tūkstošus.

— Saki, ko gribi, Mazais, spēlē galvenais ir sistēma.

— Tev vajadzēja to man pierādīt.

— Es taču pierādīju. Nāc man līdzi, un es pierādīšu vēlreiz.

Kad abi iegāja «Aļņa ragā», visu skatieni pievērsās Smoukam, un tie, kas stāvēja ap galdu, pašķīra ceļu, lai Smouks varētu ieņemt vakarējo vietu blakus ruletes turē­tājam. Šoreiz Smouks spēlēja pavisam citādi nekā iepriek­šējā vakarā. Pusotras stundas laikā viņš uzlika tikai čet­ras reizes, bet katra likme bija divdesmit pieci dolāri, un viņš katrreiz laimēja. Viņš saņēma trīstūkstoš pieci simti dolāru, un Mazajam bija jānes uz būdu zelta smiltis.

— Nu gan būtu īstā reize mest mieru spēlēšanai, — Mazais deva padomu, sēdēdams uz lāviņas malas un vilk­dams nost mokasīnus. — Tu esi laimējis septiņus tūksto­šus. Jābūt stulbenim, lai turpinātu šo spēli.

— Mazais, ir jģbūt galīgam plānprātiņam, lai pār­trauktu spēli, kad ir tāda brīnišķīga sistēma kā manējā.

— Smouk, tev ir gaiša galva. Tu esi mācījies koledžā. Tu vienā minūtē vari uzzināt vairāk nekā es eetrdesmit- tūkstoš gados. Un tomēr tā ir nāvīgi bīstama kļūda — uzskatīt savu laimi par kaut kādu sistēmu. Es esmu šo to pieredzējis un varu tev kā draugam pārliecināts teikt, ka nav tādas sistēmas, ar ko varētu droši spēlēt ruleti.

— Bet es tev pierādīšu, ka ir. Tā ir droša lieta.

— Nepierādīsi vis, Smouk. Tas ir kaut kāds sapnis. Es guļu. Drīz celšos augšā, iekuršu uguni un gatavošu rīta reizi.

— Bet te taču ir zelta smiltis, mans neticīgais draugs! Pacilā tās.

To teikdams, Smouks uzsvieda savam biedram uz ceļiem piemilzušu maisu ar zelta smiltīm. Tas svēra trīsdesmit piecas mārciņas, un Mazais uz savas miesas izjuta maisa smagumu.

— Tas nav nekāds sapnis, — Smouks svarīgi piemeti­nāja.

— Ja! Esmu savā mūža redzējis visādus sapņus. Sapnī viss kas ir iespējams. Es gan nekad neesmu mācījies kole­džā, bet man ir iemesls domāt, ka visa šī riskantā orģija ir tikai sapnis.

— Hamiltona mērenības princips, — iesmiedamies teica Smouks.

— Es nekad neesmu dzirdējis par šo veco ērmu, bet tas, ko viņš saka, ir pilnīgi pareizi. Es guļu, Smouk, bet tu baksties ap mani un moki mani nost ar savu sistēmu. Ja tu mani mīlētu, ja tu mani patiesi mīlētu, tad tu uz­sauktu: «Mazais! Celies augšā!» Un es būtu augšā un tai­sītu brokastis.

Trešajā spēles vakarā, kad Smouks uzlika savu pirmo kauliņu, bankas turētājs pastūma atpakaļ viņa piecpads­mit dolārus.

— Vairāk par desmit jūs nevarat likt, — viņš paziņoja. — Augstākā likme tagad ir samazināta.

— Ļipa sāk drebēt, — izsmējīgi sacīja Mazais.

— Kas negrib, var nespēlēt pie šī galda, — atcirta bankas turētājs. — Un es jums teikšu atklāti, ka labāk būtu, ja jūsu biedrs nespēlētu pie mūsu galda.

— Iztrūcinājāties no viņa sistēmas, ko? — izaicinoši jautāja Mazais, kad bankas turētājs izmaksāja Smoukam trīssimt piecdesmit dolārus.

— Es taču nesaku, ka ticu sistēmai, tāpēc ka es tai neticu. Līdz širn nav bijusi tāda sistēma, kas palīdzētu uzvarēt ruletē vai kādā citā naudas spēlē. Bet es pats esmu redzējis dažus apbrīnojamas veiksmes gadījumus, un, ja jau man ir iespējams to novērst, tad es neļaušu savai bankai galīgi izputēt.

— Dūša saskrēja papēžos.

— Spēle, mans draugs, ir tāds pats bizness kā jebkurš cits. Mēs neesam filantropi.

Ritēja nakts, bet Smouks tikai laimēja un laimēja. Tur­klāt viņš nepārtraukti mainīja spēles paņēmienu. Lietpra­tēji, kas blīvējās ap galdu, pierakstīja viņa likmes un nu­

murus, veltīgi pūlēdamies atšifrēt Smouka sistēmu. Viņi jutās bezgala sarūgtināti, ka nespēj atrast atslēgu šai sis­tēmai, un apzvērēja, ka tā ir tīrā laime, kaut gan tāda laime, kādu viņi līdz šim nebija redzējuši.

Vīrus mulsināja Smouka dažādie spēles paņēmieni. Rei­zēm, šķirstīdams piezīmju grāmatiņu vai nodarbodamies ar gariem aprēķiniem, viņš veselu stundu neuzlika nevienu kauliņu. Citreiz gadījās, ka viņš piecu vai desmit minūšu laikā pievāca visaugstākās likmes par tūkstoš dolāriem. Vēl kādu citu reizi Smouka taktika bija šāda: viņš devīgi, bet bez jēgas izsvaidīja kauliņus pa visu galdu. Tā viņš spēlēja no desmit līdz trīsdesmit minūtēm, tad piepeši, bumbiņai ripojot jau pēdējos apļus, uzlika visaugstākās likmes uz stabiņa, krāsas un skaitļa un laimēja visas trīs. Reiz, lai galīgi sajauktu galvu tiem, kuri līda vai no ādas laukā, mēģinādami izdibināt viņa noslēpumu, Smouks pa­spēlēja četrdesmit visaugstākās likmes pēc kārtas. Tomēr katru nakti, lai kā Smouks dažādoja savu spēli, Mazais nesa mājās trīstūkstoš piecsimt dolārus,

— Un tomēr tā nav nekāda sistēma, — Mazais vēlreiz apgalvoja vienā no sarunām pirms gulētiešanas. — Es vēroju tevi, vēroju visu laiku, bet no sistēmas nav ne sma­kas. Tu nekad nespēlē divas reizes vienādi. Tu spēlē, kad gribi, un nespēlē, kad negribi, neatkarīgi no kāda cita iemesla.

<— Varbūt tu, Mazais, esi tuvāk patiesībai, nekā domā. Es dažreiz tīšām lieku, lai zaudētu. Arī tas pieder pie manas sistēmas.

— Velns lai parauj tavu sistēmu! Esmu runājis ar vi­siem pilsētas spēlmaņiem, un viņi visi vienā mutē apgalvo, ka tādas sistēmas nemaz nav.

— Bet es jums visu laiku pierādu, ka ir

— Paklau, Smouk! — Mazais noliecās pār sveci, lai to nopūstu. — Es nudien esmu uztraukts. Varbūt tu domā, ka tā ir svece? Nav vis svece. Un es arī neesmu es. Es atrodos kaut kur ceļā, ietinies segās un atvēris muti, guļu uz muguras un redzu to visu sapnī. Un tu nerunā ar mani, tāpat kā šī svece nav nekāda svece.

— Dīvaini gan, ka mēs sapņojam abi reizē, — Smouks nobrīnījās,

— Nē, tā gan nav. Tu piedalies manā sapnī, tas ir viss. Esmu daudzus ļaudis dzirdējis sapņos runājam. Zini, ko

gribu tev teikt, Smouk? Man rādās, ka es sāku jukt prātā. Ja šis sapnis vēl turpināsies, es sākšu kost sev pušu vē- nas un kaukt.

Sestajā spēles naktī «Aļņa ragā» augstāko likmi paze­mināja līdz pieciem dolāriem.

— Pareizi, — Smouks uzrunāja bankas turētāju. — Es šovakar gribu, kā parasts, dabūt trīstūkstoš piecsimt do­lāru, un jūs tikai spiežat mani spēlēt ilgāk. Man būs jā­paņem divreiz vairāk laimestu — un tas ir viss.

— Kāpēc jūs nesēžaties pie kāda cita galda? — nikn- sirdīgi jautāja bankas turētājs.

— Tāpēc, ka man patīk tieši jūsējais. — Smouks paska­tījās uz piecu pēdu attālumā rūcošo krāsni. — Bez tam te nevelk un ir silti un patīkami.

Devītajā naktī, jau pārnesis mājās zelta smiltis, Mazais galīgi sajuka.

— Esmu pagalam, Smouk, pagalam, — viņš sāka. — Es zinu, kad man pietiek. Es nesapņoju. Es esmu no­modā. Vispār tādas sistēmas nevar būt, bet tu tomēr esi atradis sistēmu. Es neko nesaprotu. Kalendārā vairs neko nevar atrast. Pasaulei gals klāt. Nav vairs nekā pareiza un pastāvīga. Reizesrēķins ir satrakojies. Divi ir astoņi, deviņi — vienpadsmit, bet divreiz divi ir astoņi simti četr­desmit seši ar … ar pusi. Kaut kas ir viss, un nekas ir viss, divreiz viss ir ādas krēms, putukrējums, katūna zirgi. Tu esi izgudrojis sistēmu. Aprēķini sit pušu aprē­ķinātāju. Kas nav bijis, tas tagad ir, bet, kas nav, tam jābūt. Saule aust rietumos, mēness ir naudaszīme, zvaig­znes — konservēta gaļa, cinga — dieva svētība, mirsto­šais — atkal spārdās, klintis peld, ūdens ir gāze, es ne­esmu es, tu esi kāds cits, un varbūt mēs abi esam dvīņi, ja vien neesam vara zaļumā sacepti kartupeļi. Pamodini mani! Pamodiniet mani kāds, ak vai!

Otrā rītā būdā ieradās apmeklētājs. Smouks pazina viņu: tas bija Hārvijs Morans, visu Tivoli spēļu namu īpašnieks. Viesa zemajā, aizsmakušajā balsī bija saklau- sārni lūdzoši toņi, kad viņš ierunājās par sava nāciena nolūku.

— Lieta ir tāda, Smouk, — viņš sāka. — Tu liec mums visiem lauzīt galvu. Es pārstāvu deviņus citus spēļu īpaš­niekus un pats sevi. Mums pieder visi pilsētas saloni. Mēs neko nesaprotam. Mēs zinām, ka pret ruleti nevar darbo­ties neviena sistēma. Visi koledžu matemātikas ķeneri teica mums, spēlmaņiem, to pašu. Viņi teica, ka rulete pati par sevi jau ir sistēma, viena un vienīgā sistēma, un tāpēc neviena cita sistēma nevar to pieveikt. Pretējā gadī­jumā aritmētika ir kļuvusi galīgi dulla.

Mazais sparīgi papurināja galvu.

— Ja viena sistēma nevar pieveikt otru sistēmu, tad tādas sistēmas nemaz nav, — spēlmanis turpināja. — Tādā gadījumā viss ir iespējams: viena un tā pati lieta var atrasties vienlaikus divās dažādās vietās vai arī divas lietas var atrasties vienā vietā, kuras pietiek tikai vienai no šīm lietām.

— Nu, labi, jūs redzējāt, kā es spēlēju, — izaicinoši at­bildēja Smouks. — Bet kāpēc tad uztraukties, ja jūs uz­skatāt, ka man tikai veicas?

— Tur jau ir tas suns aprakts. Mēs nevaram neuztrauk­ties. Jūs esat izstrādājis savu sistēmu, bet mēs zinām, ka tādas sistēmas nevar būt. Es jūs vēroju piecus vakarus un aptvēru vienīgi to, ka jums ir noteikti iecienīti numuri un ar tiem jūs laimējat. Tā nu mēs, desmit spēļu īpašnieki, salasījāmies un nolēmām izteikt jums draudzīgu priekš­likumu. Mēs novietosim «ruletes galdu «Aļņa raga» diben­istabā, spēlēsim visi pret jums, un jūs apspēlēsiet mūs. Tas viss notiks mierīgā garā un slepenībā. Tikai jūs, Ma­zais un mēs. Ko jūs teiksiet par to?

— Manuprāt, ir vēl otrs paņēmiens, — atbildēja Smouks. — Jums jāatnāk un jāpavēro mana spēle. Es šo­vakar spēlēšu «Aļņa raga» bārā. Tikpat labi jūs varat vē­rot mani arī tur»

Tajā vakarā, kad Smouks ieņēma savu parasto vietu pie spēles galda, bankas turētājs pārtrauca spēli,

— Spēle ir beigta! — viņš teica. — Saimnieks tā pa­vēlēja.

Sapulcējušies spēļu īpašnieki tomēr nebija ar to mierā. Dažās minūtēs viņi savāca pa tūkstoš dolāriem no cilvēka un atsāka spēli.

— Nāciet nu un apspēlējiet mūs, — izaicināja Hārvijs Morans, kad bankas turētājs palaida bumbiņu pa ripu.

— Atļaujiet man augstāko likmi — divdesmit piecus dolārus, — ierosināja Smouks.

— Piekrītam. Lai notiek!

Smouks tūlīt nolika divdesmit piecus kauliņus uz «du- bultnulli» un laimēja.

Morans norausa no pieres sviedrus.

— Turpiniet, — viņš sacīja. — Mums bankā ir desmit tūkstoši.

Pēc pusotrām stundām šī summa jau piederēja Smou­kam.

— Banka ir tukša, — paziņoja spēles vadītājs,,

— Varbūt pietiks? — vaicāja Smouks.

Spēļu īpašnieki saskatījās. Viņi bija satriekti. Viņi, res­nie laimes likumu protežē, bija sakauti. Viņi bija sadūru­šies ar cilvēku, kas vai nu prata vieglāk piekļūt klāt šiem likumiem, vai arī bija piesaucis līdz šim nepazītus aug­stākus likumus.

— Mēs beidzam, — atbildēja Morans. — Vai nav tiesa, Bērk?

Resnais Bērks, kam piederēja spēles divos salonos, pa­māja ar galvu.

— Ir noticis neiespējamais, —viņš teica.— Šis Smouks ir izgudrojis sistēmu, kas darbojas gods godam. Ja turpi­nāsim spēli ar viņu, mēs visi izputēsim. Vienīgais, ko va­ram darīt, ja gribam, lai mūsu galdi strādātu, kā strā­dājuši, ir pazemināt augstāko likmi līdz dolāram, līdz des­mit centiem vai centam. Ar tādām likmēm viņš vienā naktī daudz nelaimēs.

Visi paskatījās uz Smouku. Viņš paraustīja plecus.

— Tādā gadījumā, džentlmeņi, es nolīgšu cilvēkus, kuri spēlēs pie visiem jūsu galdiem. Maksāšu viņiem desmit dolārus par četrām stundām un pelnīšu tāpat kā līdz šim.

— Tad mēs slēgsim savus galdus, — atbildēja resnEtis Bērks. — Ja vien.., — Viņš saminstinājās un pārlaida acis saviem biedriem, lai redzētu, vai viņi to atbalsta, — Ja vien jums ir vēlēšanās runāt lietišķi. Par cik jūs pārdotu mums savu sistēmu?

— Par trīsdesmit tūkstošiem dolāru, — atbildēja Smouks. — Tas ir trīs tūkstoši no katra galda.

Vīri apspriedās un piekrita. eifTii&ņ Jūs atklāsiet, kāda ir jūsu sistēma?

— Katrā ziņā.

— Un apsolāt nekad vairs Dausonā nespēlēt ruleti?

— Nē, ser, — piekrītoši atteica Smouks, — Es apsolu nekad vairs nelietot šo sistēmu.

Mans dievs! — iesaucās Morans. — Vai tikai jums nav vēl kāda cita sistēma, ko?

— Pagaidiet! — iekliedzās Mazais. — Man jāaprunājas ar biedru. Panāc, Smouk, maliņā!

Smouks ar Mazo aizgāja mierīgākā istabas stūrī, bet simtiem ziņkāru acu sekoja viņiem.

— Paklau, Smouk, — aizsmacis ierunājās Mazais. — Varbūt tas tiešām nav sapnis. Tādā gadījumā tu pār­dod mūsu noslēpumu šausmīgi lēti. Ar to var dabūt savos nagos visu pasauli. Tajā tak slēpjas miljoni! Papurini vi­ņus! Papurini pamatīgi!

— Bet ja nu tas ir sapnis? — klusi jautāja Smouks.

— Tad sapņa dēļ plēs no tiem spēlmaņiem, cik vien vari. Kāds labums ir no sapņošanas, ja sapnī tu nevari gūt nekādu labumu?

— Par laimi, tas nav sapnis, Mazais.

— Tādā gadījumā, ja tu pārdosi mūsu noslēpumu par trīsdesmit tūkstošiem, es tev nekad to nepiedošu.

— Kad es pārdošu par trīsdesmit tūkstošiem, tu kritīsi man ap kaklu un sapratīsi, ka neesi sapņojis. Tas nav sapnis, Mazais! Tieši pēc divām minūtēm tu pārliecināsies, ka visu laiku esi bijis nomodā. Atļauj man pateikt: ja jau es pārdodu, tad tikai tāpēc, ka man ir jāpārdod.

Atgriezies pie galda, Smouks paziņoja spēļu īpašnie­kiem, ka viņa lēmums paliekot spēkā. Viņi piedāvāja Smoukam savus vekseļus, no kuriem katrs bija par trīs­tūkstoš dolāriem.

— Prasi, lai izmaksā zelta smiltīs! — brīdināja Ma­zais.

— Es gribēju darīt jums zināmu, ka labprāt saņemtu zelta smiltis, — teica Smouks.

«Aļņa raga» īpašnieks savāca vekseļus, un Mazais sa­ņēma smiltis.

— Nu, tagad man negribas mosties, — viņš nosmējās, cilādams dažāda lieluma maisus. — Kad saliks kopā,

iznāks kādi septiņdesmit tūkstoši sapņu. Būtu pārāk liela izšķērdība vērt vaļā acis, līst laukā no segām un ķerties pie rīta maltītes.

— Kāda tad ir jūsu sistēma? — vaicāja resnais Bērks.

— Mēs jums samaksājām un gribam to zināt.

Smouks gāja pie galda.

— Tagad, džentlmeņi, lūdzu brīdi paciesties. Tā nav parasta sistēma. To pat nevar īsti saukt par likumīgu, bet šai sistēmai ir priekšrocība, tā palīdz uzvarēt. Man ir ra­dušās šaubas, bet es neko nesaku. Skatieties! Krupjē kungs, sagatavojiet bumbiņu. Es gribu izvēlēties divdesmit sesto numuru. Pieņemsim, ka es lieku uz to. Esiet gatavs, krupjē kungs … Aiziet!

Bumbiņa sāka apļot.

— Pievērsiet uzmanību tam, — Smouks turpināja, —ka «deviņi» bija tieši pretī.

Bumbiņa apstājās uz «divdesmit seši».

Bērks paklusām nolamājās. Visi gaidīja.

— Lai «dubultnulle» laimētu, vienpadsmitajam numu­ram jābūt pretī. Pamēģiniet paši, un jūs redzēsiet.

— Bet jūsu sistēma? — nepacietīgi jautāja Morans.

— Mēs taču zinām, ka jūs protat izvēlēties laimīgus nu­murus, zinām arī, kādi ir šie numuri. Bet kā jūs to dabūjāt zināt?

— Vērojot laimestu secību. Reiz es divas reizes nejauši pamanīju, ka bumbiņa apstājas pret «deviņi». Abas reizes laimēja «divdesmit seši». Pēc tam es ievēroju to pašu. Tad sāku meklēt citas secības un atradu arī. «Dubultnul- lei» pretī laimē «trīsdesmit divi», bet «vienpadsmit» — «dubultnulle». Tas nenotiek vienmēr, bet parasti. Ņemiet vērā, es saku «parasti». Kā jau teicu, man ir daži pieņē­mumi, bet es jums neko neapgalvoju.

Resnais Bērks, pēkšņi kaut ko atģidis, pasniedzās, ap­turēja riteni un uzmanīgi aplūkoja to. Pārējie deviņi spēļu īpašnieki, noliekuši galvas, piebiedrojās viņam. Bērks iz­slējās un pameta skatienu uz tuvējo krāsni.

— Velns parāvis! — viņš teica. — Tā nebija nekāda sistēma. Galds stāvēja tuvu pie krāsns, un tas nolādētais ritenis izpletās. Un tā mūs sasita lupatās. Nav nekāds brīnums, ka viņam patika šis galds. Ne pie viena cita galda viņš nebūtu laimējis ne tik, cik melns aiz naga.

Hārvijs Morans gari un atviegloti nopūtās un noslau­cīja pieri.

— Labi, — viņš sacīja, — mēs esam lēti nopirkuši pār­liecību, ka tā nav sistēma. — Viņam sāka raustīties seja, bet tad viņš palaida smieklu un uzsita Smoukam pa plecu.

,Smouk, jūs uz brīdi esat mūs pieveicis, esat nolicis uz lāpstiņām, atstādams mūsu galdus tukšus. Paklausieties, man ir īsts šampanietis, un es korķēšu to vaļā, ja jūs visi nāksiet man līdzi uz Tivoli.

Vēlāk, kad viņi bija atgriezušies būdā, Mazais cilāja un pārcilāja smagos maisus ar zelta smiltīm. Beidzot viņš izbēra to saturu uz galda, apsēdās uz savas lāviņas malas un sāka vilkt nost mokasīnus.

— Septiņdesmit tūkstošu! — viņš lēsa. — Tas sver trīs­simt piecdesmit mārciņas. Un tas viss no sasiluša riteņa un asas acs. Smouk, tu viņus apēdi jēlus, tu apēdi viņus dzīvus, tu strādā ūdenī… Es esmu mēms aiz pārstei­guma. Tieši tāpēc es zinu, ka tas ir sapnis. Vienīgi sapnī notiek tik labas lietas. Man nav galīgi nekādas vēlēšanās atmosties. Es arī ceru, ka nekad neatmodīšos.

— Līksmojies, — atbildēja Smouks. — Tev nemaz nav jāmostas. Ir tādi filozofijas vīri, kuri uzskata, ka cilvēki ir mēnessērdzīgi. Mēs esam iekļuvuši labā kompānijā.

Mazais piegāja pie galda, izvēlējās vissmagāko maisu un aijāja to kā mazu bērnu.

— Var jau gadīties, ka esmu mēnessērdzīgs, — viņš teica, — bet, kā jau tu minēji, es esmu iekļuvis varen labā kompānijā.