Smouks Belju

CILVĒKS OTRĀ KRASTA

Vēl pirms tam, kad Smouks Belju pieteica komisko Tralā ciemu, iztaisīja vēsturisko mahināciju ar olām, kas tikko neizputināja Straujūdens Bilu, un uzvarēja suņu sacīkstēs skriešanā lejup pa Jukonu, nopelnīdams apaļu miljonu dolāru, — viņš šķīrās no Mazā Augšējā Jukonā. Mazā nolūks bija lejup pa Klondaiku atgriezties Dausonā, lai reģistrētu vairākus zemes gabalus, kurus viņi bija pietei­kuši jau agrāk.

Smouks ar suņu pajūgu pagriezās uz dienvidiem. Viņa mērķis bija Pārsteigumu ezers un noslēpumainās Divas Būdas. Viņam vajadzēja šķērsot Indiāņu upes augšteci, izbraukt cauri nepazīstamajam apgabalam aiz kalniem un nokļūt līdz Stjuartas upei. Te kaut kur, kā baumoja, atra­dās robotu kalnu un ledāju iejoztais Pārsteigumu ezers, kura dibens bija nosēts ar zelta tīrradņiem. Stāstīja, ka vecie iedzīvotāji, kuru vārdi bija sen pazuduši šajos bie­zajos mežos, ieniruši Pārsteigumu ezera ledainajā dzelmē un uzpeldējuši ar zelta gabaliem abās rokās. Dažādos lai­kos atsevišķas zelta kārotāju grupas ielauzušās šajā bries- mainajā cietoksnī un meklējušas tā dibenā zeltu. Bet ūdens bijis pārāk auksts. Daži, sarauti krampjos, turpat ūdenī arī nomiruši. Citus piemeklējis dilonis. Un neviens, kas ieniris, vairs nav uznācis augšā. Visi dzīvi palikušie gudrojuši atgriezties un nolaist ezeru, tomēr neviens nav atgriezies. Allaž notikusi kāda nelaime. Viens cilvēks iekri­tis lasmenī lejpus Četrdesmitās Jūdzes, otru saplosījuši un apēduši paša suņi, trešo gāzdamies nospiedis koks. Tādu nostāstu bija bez sava gala. Pārsteigumu ezers bija nelaimes apsēsts, tā atrašanās vieta bija aizmirsta, bet zelts joprojām klāja tā nenosusināto dibenu.

Ne mazāk noslēpumainās Divas Būdas tomēr bija daudz vieglāk pieejamas. «Piecu miegu» attālumā no Stjuartas uz augšu pa Makveščenas upi stāvēja divas vecum vecas būdas. Tik vecas, ka, jādomā, bija celtas vēl pirms tam, kad Jukonas baseinā ieradās pirmais zināmais zelta mek­lētājs. Klejojošie briežu mednieki, ar kuriem Smouks bija ticies un sarunājies, zināja stāstīt, ka senos laikos uzgā­juši šīs būdas, bet velti meklējuši zelta dzīslu, ko agrāk izmantojuši piedzīvojumu meklētāji.

— Es gribu, lai tu nāktu man līdzi, — skumīgi teica Mazais pirms prombraukšanas. — Tāpēc vien, ka tev sa­gribējies pabraukāties, nevajadzētu līst iekšā nepatikša­nās. Bez nepatikšanām mēs cauri netiksim, tāda nu ir tā zeme, uz kuru mēs pošamies. Spriežot pēc visa, ko esam dzirdējuši, nekas labs nav gaidāms.

— Gan jau būs labi, Mazais. Es aplaidīšu apkārt visai zemei un pēc sešām nedēļām būšu atpakaļ Dausonā. Ceļš pa Jukonu ir iebraukts, un pirmajām simts vai aptuveni simts jūdzēm pa Stjuartu arī jābūt iebrauktām. Daži no Hendersonas vecajiem iedzīvotājiem stāstīja man, ka zelta meklētāju grupas aizgājušas pa šo ceļu jau pēc aizsalša- nas. Ja es iešu pa viņu pēdām, varēšu veikt četrdesmit vai piecdesmit jūdzes dienā. Ja man izdosies aiziet šķērsām pāri, iespējams, ka pēc mēneša būšu atpakaļ.

— Jā, ja tev izdosies. Bet tieši tas mani visvairāk uz­trauc. Labi, uz redzi, Smouk! Turi acis vaļā — tas ir gal­venais. Un nekaunies griezties atpakaļ, ja tev neizdodas neko nošaut ēšanai.

Pēc nedēļas Smouks atradās starp izklaidu kalnu grē­dām dienvidos no Indiāņu upes. Ūdensšķirtnē aiz Klondai- kas viņš bija pametis kamanas un apkrāvis ar nastām savus vilku suņus. Seši lielie eskimosi katrs nesa piecdes­mit mārciņas, un tikpat smagu nastu uz muguras nesa Smouks. Viņš ar slēpēm iemina neskartajā sniegā ceļu, bet viņam nopakaļ, izstiepušies ķēdē, tecēja suņi.

Smoukam patika dzīve, bargā polārā ziema, pirmatnī­gais klusums un bezgalīgais sniega klajš, kur kāju nebija spēris neviens cilvēks. Apkārt slējās ledainas smailes, kas vēl nebija dabūjušas nosaukumu un atzīmētas kartē. Ne­kur nebija redzami dūmi, kas sliegtos rāmajā gaisā no mednieku nometnes. Viņš viens klīda pa nebeidzama miera pārņemto sniega tuksnesi, kur cilvēks nebija spēris kāju, bet šī vientulība nenomāca viņu. Smoukam patika viss: dienas darbs, ķildīgie suņi, nometnes ierīkošana garajās krēslas stundās, mirdzošās zvaigznes virs galvas un krāšņi liesmojošā ziemeļblāzma.

Nometne viņam visvairāk patika dienas beigās; kad acīm pavērās aina, kuru Smouks arvien bija ilgojies uz­gleznot un kura — to viņš zināja — nekad neizies no prāta: nomīdīta sniega laukums, kurā dega viņa uguns­kurs, viņa gulta — pāris uz nule nocirstiem egļu zariem noklātu trušādas kažoku, viņa telts — nostiepts audekls, kas uztvēra un aizturēja ugunskura karstumu, zarā pa­kārta nokvēpusi kafijkanna un spainis, uz nūjām žāvēša­nai uzbāzti mokasīni, sniegā iespraustas slēpes; otrpus ugunskura — pēc siltuma noilgojušies suņi, skumīgi un izsalkuši, pinkaini un nosarmojuši suņi, ar pūkainām as­tēm apseguši kājas, lai aukstums netiktu klāt, bet visap­kārt nelielā atstatumā — nepārtraukta tumsas siena …

Sanfrancisko, «Vilnis» un O'Hara tādās reizēs šķita ļoti tāli, dziļā pagātnē iegrimuši, kā nebijušu sapņu tēli. Smoukam grūti bija ticēt, ka viņš kādreiz pazinis citādu dzīvi nekā šī tuvība ar pirmatnību, bet vēl grūtāk bija samierināties ar faktu, ka viņš kādreiz nositis laiku, ļau­damies pilsētas bohēmas straumei. Palicis bez neviena sa­runu biedra, viņš domāja daudz, nopietni un vienkārši. Viņu šausmināja doma par pilsētā zaudētajiem gadiem, par pašreizējās skolu un grāmatu filozofijas mazvērtību, par mākslinieku darbnīcās un redakcijās vērojamo smalko cinismu, par veikajnieku klubos valdošo liekulību. Šie cil­vēki nezināja, kas ir ēdiens, miegs un veselība; viņi nemaz nebija spējīgi saprast, kas ir īsta ēstgriba, patīkami smags nogurums un nevaldāms asiņu skrējiens, kas līdzīgi vī­nam piestrāvo ķermeni pēc paveikta darba.

Un visu laiku šī brīnišķā, gudrā, spartiskā ziemeļu zeme ir bijusi te, un viņš to nav zinājis. Smouku pārsteidza tas, ka, būdams tik cieši saistīts ar šo zemi, viņš līdz šim nekad nebija dzirdējis pat visklusākos aicinājuma čukstus, nekad nebija mēģinājis to meklēt. Bet ar laiku arī tas vi­ņam kļuva skaidrs.

— Redzi, Dzeltenģīmi, tagad man tas ir skaidrs!

Uzrunātais suns strauji pacēla vispirms vienu, pēc tam

otru priekšķepu, pavicināja kuplo asti un ierējās,

— Herbertam Spenseram bija gandrīz jau četrdesmit gadu, kad viņam radās nojausma, kas ir viņa augstākais aicinājums un vēlēšanās. Es tik lēni nerīkojos. Man nebija jāgaida līdz trīsdesmit gadiem, lai apjaustu, kas man va­jadzīgs. Tieši te ir mans aicinājums un vēlēšanās. Zini, Dzeltenģīmi, es gandrīz vai vēlos, kaut būtu piedzimis par vilcēnu un visu mūžu būtu brālis tev un tev līdzīgiem.

Dienām ilgi viņš klaidoja pa aizu un ūdensšķirtņu ha­osu, kas neiekļāvās nekādā noteiktā topogrāfiskā plānā. Dažreiz radās iespaids, ka tās te nosviedis kāds kosmisks jokdaris. Veltīgi viņš meklēja kādu strautu vai pieteku, kas tecētu uz dienvidiem, uz Makveščenas un Stjuartas pusi. Tad uznāca kalnu vētra, atnesdama sniegu, kas aiz­putināja visas augstās un zemās pārejas. Atrazdamies augstāk par mežu joslu, palicis bez uguns, Smouks divas dienas kā akls taustījās, lai nokāptu zemāk. Otrā dienā viņš nokļuva milzīga stāva klintāja malā. Sniegs nāca tik biezs, ka Smouks nevarēja saredzēt sienas pamatni un arī neuzdrošinājās kāpt zemāk. Viņš ietinās ādās, saguldīja suņus sev apkārt kupenās, bet pats sev neļāva iemigt.

Nākamajā rītā, kad vētra bija norimusi, Smouks izlīda laukā, lai paskatītos apkārt. Nebija nekādu šaubu, ka ce- turtdaļjūdzi zemāk atrodas aizsalis, ar sniegu klāts ezers. Tam pāri visās pusēs slējās robotas kalnu virsotnes. Tas atbilda aprakstam. Viņš nejauši bija atradis Pārsteigumu ezeru.

— Trāpīgi nosaukts, — Smouks nomurmināja, pēc kā­das stundas nokāpis pie ezera. Vecu egļu skupsna te bija vienīgie koki. Ceļā uz ezeru Smouks uzdūrās trijām sniegā ieputinātāin kapu kopiņām, kuru pašdarinātajos pieminek­ļos bija iecirsti nesalasāmi uzraksti. Koku pudura malā stāvēja maza, pussagruvusi būdiņa. Smouks atgrūda aiz­šaujamo un iegāja iekšā. Stūrī, kur kādreiz bija atradušās egļu zaru cisas, gulēja galīgi sapuvušās ādās ievīstīts skelets. «Pēdējais Pārsteigumu ezera apmeklētājs,» seci­nāja Smouks, paceldams zelta gabalu, kas bija divu viņa dūru lielumā. Blakus tīrradnim stāvēja pipartrauks, pilns ar tīrradņiem, kas bija valrieksta lielumā un izskatījās ne­mazgāti.

Viss tik lielā mērā atbilda nostāstiem, ka Smouks ne mirkli nešaubījās, ka šie zelta gabali atrasti ezera dibenā. Tā kā vairākas pēdas biezais ledus padarīja ezeru nepie­ejamu, Smoukam neatlika nekas cits kā dienas vidū no augstās kraujas uzmest atvadu skatienu savam atradu­mam.

— Lieliski, mister Ezer, — viņš teica. — Tikai palie­ciet tepat. Es atgriezīšos, lai nosusinātu jūs, ja vien mani nepiemeklēs nelaime. Es nezinu, kā esmu šeit nokļuvis, bet es to uzzināšu, iedams atpakaļ.

Pēc četrām dienām nelielā ielejā aizsaluša strauta mala zem viesmīlīgām eglēm Smouks sakūra uguni. Kaut kur tur, baltajā anarhijā viņam aiz muguras, atradās Pārstei­gumu ezers — kaut kur, bet viņš nezināja, kur īsti, jo, simts stundu lauzdamies uz priekšu cauri sniegam, kas ķepēja ciet acis, bija pazaudējis ceļu un vairs nezināja, kāds virziens ir aizmugurē. Smouks jutās kā no murgaina miega pamodies. Viņš nevarēja skaidri pateikt, vai pagā­jušas četras dienas vai nedēļa. Viņš bija gulējis kopā ar suņiem, lauzis ceļu pāri neskaitāmām pārejām, bridis pa dīvainām spirāliskām ielejām, kas izbeidzās ieplakās, di­vas reizes sakūris uguni un atkausējis brieža gaļu. Un te nu viņš bija kārtīgi paēdis un ierīkojis kārtīgu nometni. Vētra bija norimusi, laiks kļuva skaidrs un auksts. Zeme atkal izskatījās prātīga. Strauts, pie kura Smouks bija ap­meties, izskatījās kā jau strauts un, kā jau tam jābūt, te­cēja uz dienvidrietumiem. Bet Pārsteigumu ezers viņam bija pazudis tāpat, kā bija pazudis visiem līdzšinējiem meklētājiem.

Pusdienu gājis lejup pa straumi, Smouks nonāca ielejā, kurā tecēja kāds lielāks strauts; viņš nosprieda, ka tam jābūt Makveščenas strautam. Te viņš nošāva briedi, un atkal katram sunim vajadzēja nest uz muguras piecdesmit mārciņas gaļas. Iedams lejup pa Makveščenu, Smouks uz­dūrās kamanu ceļam. Pēdējais sniegs bija to aizputinājis, bet apakšā taka bija pamatīgi nomīdīta. Viņš secināja, ka pie Makveščenas ierīkotas divas nometnes un ka šis ceļš savieno tās. Acīmredzot viņš bija atradis Divas Būdas, un tā bija viszemākā nometne, tāpēc Smouks gāja uz leju gar strautu. _

Bija četrdesmit grādu zem nulles, kad Smouks tovakar ierīkoja nometni, un iemigdams viņš domāja par cilvēkiem, kuri bija atklājuši Divas Būdas, un par to, vai nākamajā dienā izdosies aizkļūt līdz tām. Jau mazā gaismiņā viņš bija ceļā un vieglā solī gāja pa pusaizputinātajām pēdām, ar plēvainajām slēpēm pieplacinādams svaigo sniegu, lai suņi negrimtu tajā.

Un tad kādā upes likumā ar viņu notikās kaut kas ne­gaidīts., Smoukam likās, ka viņš vienlaikus izdzird un sa­jūt. Labajā pusē nosprakstēja šautene, un lode, pleca aug­stumā izurbusies cauri viņa biezajai parkai un vilnas jakai, ar sava trieciena spēku lika viņam izdarīt pusapgrie- zienu. Viņš sagrīļojās uz slēpēm, lai noturētu līdzsvaru, un šajā mirklī izdzirdēja otru šāvienu. Šoreiz viņam netrā­pīja nemaz. Smouks vairs negaidīja: viņš pa sniegu me­tās uz simts pēdu attālo koku puduri, kas auga krastā un varēja noderēt par aizsegu. Šautene nosprakstēja vēlreiz un vēlreiz, un Smoukam radās nepatīkama sajūta, ka pa muguru tek kaut kas silts.

Viņš uzrāpās krastā un kopā ar suņiem, kas vīstījās no­pakaļ, paslēpās kokos un krūmos. Noņēmis slēpes, viņš paliecās uz priekšu un uzmanīgi paskatījās apkārt. Nekas nebija redzams. Šāvējs droši vien mierīgi gulēja starp ko­kiem pretējā krastā.

— Ja vēl kādu laiciņu nekas nenotiks, — viņš pēc pus­stundas teica sev, — es līdīšu ārā un sakuršu uguni, ci­tādi nosaldēšu sev kājas. Dzeltenģīmi, ko tu iesāktu, ja gulētu sniegā, juzdams, ka asinsriņķošana kļūst aizvien vārgāka, un kāds mēģinātu nolaist tevi no kātiem?

Viņš parāpās dažus jardus atpakaļ, pamīdīja sniegu, no­dejoja žigu, kas atdeva kājām asiņu siltumu, un tādējādi varēja izturēt vēl pusstundu. Šajā laikā viņš lejāk izdzir­dēja suņu zvārgulīšu šķindoņu., Palūkojies ārā, Smouks ieraudzīja upes līkumā parādāmies kamanas. Tajās sēdēja viens vienīgs cilvēks, kas turēja rokā šķeistu un nūjināja suņus. Pirmais iespaids bija satriecošs, tāpēc ka tā bija pirmā cilvēciskā būtne pēc trijām nedēļām, kopš Smouks bija izšķīries ar Mazo. Bet pēc tam viņam ienāca prātā iespējamais slepkava, kas bija paslēpies pretējā krastā.

Pats nerādīdamies, Smouks brīdinoši uzsvilpa. Cilvēks nedzirdēja un tikai traucās uz priekšu. Smouks uzsvilpa vēlreiz, tagad jau skaļāk. Cilvēks uzsauca suņiem, apstā­dināja tos un ieraudzīja Srnouku tieši tad, kad nosprak­stēja šautene. Pēc brīža Smouks izšāva uz skaņas pusi.

Cilvēkam uz upes bija trāpīts uzreiz. Stiprais trieciens lika viņam sagrīļoties. Viņš smagi atkrita kamanās un, jau krizdams, mēģināja noņemt no pleca šauteni. Pūlēda- m4eš'dāMt to pie pleca, svešais it kā pārlūza viduklī un lēnām noslīga kamanās sēdus. Pēkšņi viņš nemērķēdams izšāva un atmuguriski nogāzās šķērsām pāri kamanu stū­rim, tā ka Smouks varēja saredzēt tikai viņa kājas un vē­deru.

Lejā atkal bija dzirdama zvārgulīšu šķindoņa. Cil­vēks kamanās nekustējās. Līkumā parādījās trīs kamanas vairāku cilvēku pavadībā. Smouks brīdinoši iekliedzās, bet viņi jau bija redzējuši, kādā stāvoklī ir pirmās kamanas, un steidzās tām klāt. No pretējā krasta vairs nešāva, un Smouks, pasaucis suņus, izgāja no savas slēptuves. Nule atbraukušie iekliedzās, un divi no viņiem, novilkuši dū- ratņus no labās rokas, pavērsa pret Smouku savas šaute­nes.

— Nāc šurp, neģēlīgais slepkava! — pavēlēja viens no viņiem, vīrs ar melnu bārdu. — Un tūlīt met sniegā savu šauteni!

Smouks brīdi vilcinājās, tad nosvieda ieroci un gāja pretī svešajiem.

— Pieej pie viņa, Lūis, un paņem viņa ieroci, — meln­bārdis pavēlēja.

Lūiss, tāds pats Kanādas francūzis kā pārējie četri, tā nosprieda Smouks, paklausīja. Pārmeklējot atrada tikai mednieka nazi, ko Smoukam tūlīt atņēma.

— Nu, sveši niek, ko jūs sacīsiet sevis aizstāvēšanai, pirms es jūs nošauju? — jautāja melnbārdis.

— Ka jūs maldāties, uzskatīdami mani par šī cilvēka slepkavu, — Smouks atbildēja.

Viens no ceļiniekiem iekliedzās. Viņš bija pagājies gar takas malu un atradis Smouka pēdas, kas bija atstātas, meklējot glābiņu krastā. Cilvēks izskaidroja sava atra­duma jēgu.

— Kālab jūs nogalinājāt Džo Kineidu? — jautāja mcln- bārdainais.

— -Es jums saku, ka ,,» — Smouks iesāka.

— Kāda jēga runāšanai! Mēs pieķērām .jūs nozieguma vietā. Te palika jūsu pēdas, kad jūs izdzirdējāt viņu brau­cam. Jūs paslēpāties aiz kokiem un izšāvāt uz viņu. Izšā­vāt no neliela attāluma un nevarējāt netrāpīt, Pjēr, aizej un atnes 'šauteni, ko viņš nometa.

— Būtu jūs man labāk pastāstījuši, kas tad īsti ir no­ticis, — ieteicās Smouks.

— Muti cieW — uzkliedza melnbārdis, — Es domāju, ka jūsu šautene pastāstīs mums visu.

Visi pētīja Smouka ieroci, izmēzdami un saskaitīdami patronas un no abiem galiem aplūkodami stobru.

— Viens šāviens, — secināja melnbārdis.

Pjērs, kuram nāsis bija izpletušās un trīsēja kā briedim, paostīja aptveri.

— Šauts pavisam nesen, — viņš teica.

— Lode ieurbusies viņam mugurā, — sacīja Smouks. — Viņš paskatījās uz mani, kad lode trāpīja viņam. Re­dzat, šauts no otra krasta.

Melnbārdis dažas sekundes apdomāja šo pieņēmumu, tad papurināja galvu.

— Nē, tas neies cauri. Jūs nogaidījāt, kad viņš pagrie­zīsies pret otru krastu, un tad ielaidāt viņam lodi mugurā. Ei, zēni, paskrieniet kāds pa taku un paskatieties, vai kādas pēdas neved uz to krastu!

Atbilde skanēja, ka sniegs esot neskarts. Neesot pat slēpju pēdu. Melnbārdis, kas bija noliecies pār mirušo, iz­slējās taisni ar pūkainu zvērādas lēkšķi rokā. Pārgriezis to, viņš vidū atrada lodi, kas bija caururbusi ķermeni. Lodes smailais gals bija saplacināts līdz pusdolāra lielu­mam, bet resnais, ar tēraudu apvilktais gals bija vesels. Viņš salīdzināja to ar patronu, kas bija izņemta no Smouka patronjostas.

— Te, svešiniek, pierādījumi ir tik skaidri, ka pat aklu varētu pārliecināt. Smailais gals lodei ir mīksts, bet stru­pais — ar tērauda apvalku. Jūsējās ir tādas pašas. Tā ir trīsdesmit — trīsdesmit, jūsējā arī trīsdesmit — trīsdes­mit. Tās ražojusi Dž. un T. Ieroču sabiedrība, jūsējo ra­žojusi tā pati Dž. un T. Ieroču sabiedrība. Bet tagad pār­iesim pāri uz otru krastu un palūkosimies, kā jūs to esat nostrādājis.

— Uz mani pašu šāva no krūmiem, — taisnojās Smouks. — Paskatieties uz caurumu manā parkā.

Kamēr melnbārdis aplūkoja caurumu, viens no ceļinie­kiem attaisīja nogalinātā šautenes aptveri. Visiem kļuva skaidrs, ka no šī ieroča ir izšauts tikai vienu reizi. Tukšā čaulīte vēl bija patrontelpā.

— Trakoti žēl, ka nabaga Džo netrāpīja jums tā pa īs­tam, — ar rūgtumu sacīja melnbārdis. — Bet viņš ir iz­taisījis diezgan labu caurumu. Ejiet, jūs!

— Vispirms pameklējiet otrā krastā, — uzstāja Smouks,

— Apklustiet un nāciet šurpu, lai runā fakti.

Viņi atstaja taku tajā pašā vietā, kur to bija darījis Smouks, uzkāpa pa to krastā un iegāja kokos.

— Šajā vietā viņš ir lēkājis, lai sasildītu kājas, — rā­dīja Lūiss. — Šeit viņš ir līdis uz vēdera. Bet te atspiedM uz elkoņa, lai šautu ..«

— Un, dieva vārds, te ir tukšā čaulīte, ko viņš izsvie­dis! — melnbārdis darīja zināmu savu atklājumu. — Puiši, mums atliek tikai viens ..,

— Jums derētu pajautāt man, kā es izšāvu, — Smouks pārtrauca viņu.

— Ja jūs vēlreiz jauksieties starpā, es jums ietriekšu zobus rīklē. Uz jautājumiem varēsiet atbildēt vēlāk. Puiši, mēs esam kārtīgi cilvēki un rīkojamies pēc likuma, un arī šoreiz mums jārīkojas saskaņā ar likumu. Pjēr, cik tālu, pēc tavām domām, mēs esam nokļuvuši?

— Divdesmit jūdzes, manuprāt, būs noteikti.

— Labi. Mēs noglabāsim proviantu un vedīsim viņu un nabaga Džo uz Divām Būdām. Es domāju, ka ar to, ko mēs te redzējām, pietiek, lai apgrieztu šim zellim sprandu.

Trīs stundas pēc mijkrēšļa iestāšanās nogalinātais, Smouks un viņa sagūstītāji sasniedza Divas Būdas. Zvaig­žņu gaismā Smouks varēja sajaust sešas vai vairākas būdas, kas nesen bija uzceltas ap lielāku un vecāku būdu tajā pašā lēzenajā krastā. Iegrūsts šajā vecākajā būdā, viņš ieraudzīja, ka tajā jau apmeties jauns milzīga auguma vīrietis ar savu sievu un akls sirmgalvis. Sie­viete, kuru vīrs sauca par Lūsiju, bija ražena — kā jau pierobežas iedzīvotāja. Sirmgalvis, kā Smouks uzzināja vēlāk, daudzus gadus bijis mednieks pie Stjuartas un pērnziem galīgi zaudējis acu gaismu. Smouks uzzināja arī to, ka nometni pie Divām Būdām pagājušajā ziemā ierīkojuši kādi desmit cilvēki, ieradušies te ar sešām lai­vām, kas bijušas pilnas ar proviantu. Te viņi atraduši aklo mednieku un netālu no sirmgalvja būdas uzcēluši savējās. Tie, kuri ieradušies vēlāk, braukdami pa ledu ar suņiem, trīskāršojuši iedzīvotāju skaitu. Nometnē bijis ļoti daudz gaļas, atklātas ari labas un bagātas zelta smil­tis, kas pašlaik tiek izmantotas. A —

Piecās minūtēs istabā bija sapulcējušies visi Divu Būdu iemītnieki. Smouks, kam rokas un kājas bija sasietas ar briežādas siksnām, neviena neievērots, sēdēja kaktā. Viņš saskaitīja trīsdesmit astoņus cilvēkus, mežonīgus un rup­jus ļaudis, kuri visi bija Savienoto Valstu pierobežas iedzī­votāji vai arī ienācēji no Augšējās Kanādas. Sagūstītāji vēl un vēlreiz pārstāstīja, kā viss noticis, un katrs no vi­ņiem stāvēja satrauktas un saniknotas grupas centrā. Jau atskanēja balsis: «Nolinčosim viņu uz vietas! Kas tur ko gaidīt!» Kādu milzīgu īru vajadzēja turēt ciet ar spēku, lai viņš nemestos virsū neaizsargātajam gūsteknim un nesāktu viņu sist.

Skaitīdams klātesošos, Smouks pamanīja pazīstamu seju. Tas bija Brēks, cilvēks, kura laivu viņš bija izvadījis cauri krācēm. Smouks brīnījās, kāpēc viņš nenāk klāt un nerunā ar viņu, bet pats neizrādīja, ka būtu pazinis Brēku. Vēlāk, kad Brēks, aizsedzis seju, deva viņam zīmi, Smouks saprata.

Melnbārdis, ko Smouks dzirdēja saucam par Eliju Hār- dingu, darīja galu spriedelēšanai, vai gūsteknis ir vai nav jālinčo tūlīt.

— Rimstieties! — viņš uzkliedza. — Turiet ciet žaunas! Šis vīrs pieder man. Es viņu noķēru un atvedu uz šejieni. Jūs domājat, ka es vedu viņu visu šo ceļu, lai te nolin- čotu? Ne par kādu naudu! To es varēju nostrādāt pats, kad dabūju viņu rokā. Es atgādāju viņu uz šejieni, lai go­dīgi un taisnīgi tiesātu, t un zvēru pie dieva, ka viņš tiks tiesāts godīgi un taisnīgi. Viņš ir sasiets ļoti stingri. Lai guļ uz kādas lāvas līdz rītam, bet rīt tepat arī noturēsim tiesu.

Smouks pamodās. Ledaina pūsma kā lāsteka iedūra vi­ņam plecā, tāpēc ka viņš gulēja ar seju pret sienu. Tikko piesiets pie lāvas, viņš nebija jutis šo pūsmu, un tagad piecdesmit grādu aukstais āra gaiss, ielauzdamies kar­stajā telpā, pietiekami skaidri liecināja, ka otrpus sienas kāds izrāvis baļķu starpās sabāztās sūnas, Smouks izlie­cās tik daudz, cik ļāva sasēji, izstiepa kaklu uz priekšu un ar lūpām gandrīz skāra šķirbu.

— Kas tur ir? — viņš čukstēja.

— Brēks, — skanēja atbilde. — Esiet uzmanīgs un ne­taisiet troksni. Gribu iedot jums nazi.

— Nav vērts, — atsaucās Smouks. — Es ar to neko nevarēšu izdarīt. Rokas man ir savalgotas uz muguras, un es esmu stingri piesiets pie lāvas kājas. Bez tam jūs nemaz nevarat iebāzt nazi pa šo caurumu. Bet kaut kas ir jādara. Šie zeļļi tīko pakārt mani, bet jūs taču zināt, ka es neesmu nogalinājis šo cilvēku.

— Jums tas nemaz nebija jāsaka, Smouk. Un, ja ari jūs būtu viņu nogalinājis, tad jums būtu savi iemesli. Bet neba tas šobrīd ir galvenais. Es gribu dabūt jūs laukā no turienes. Šie vīri ir īsti cietgalvji. Jūs jau viņus redzējāt. Viņi dzīvo nošķirti no visas pārējās pasaules, tāpēc ir no­teikuši un realizē paši savus likumus, sasaucot zelta mek­lētāju sapulces. Divus vīrus viņi jau sodījuši — tie abi zaguši pārtiku. Vienu padzinuši no nometnes, neiedodami līdzi ne unci pārtikas, ne vienu pašu sērkociņu. Viņš no­gājis apmēram četrdesmit jūdzes un pāris dienu nomocī­jies, kamēr nosalis. Pirms divām nedēļām viņi padzinuši "otru zagli. Tam ļāvuši izvēlēties: vai nu lai iet bez pārti­kas, vai arī par katru dienas devu saņem desmit pletnes. Viņš izturējis četrdesmit pletnes, bet pēc tam zaudējis samaņu. Tagad viņi dabūjuši savos nagos jūs un visi kā viens ir pārliecināti, ka jūs esat nogalinājis Kineidu.

— Cilvēks, kas nogalināja Kineidu, šāva arī uz mani. Viņa lode ieskrambāja ādu man uz pleca. Panāciet, lai at­liek tiesu, kamēr kāds aiziet uz to krastu un pārmeklē vietu, kur bija slēpies slepkava.

— Nav nekādas jēgas. Viņi visi paļaujas uz Hārdingu un pieciem francūžiem, kas bija kopā ar viņu. Turklāt viņi pagaidām vēl nevienu nav pakāruši un degtin deg nepa­cietībā izdarīt to. Dzīve, redzat, ir diezgan vienmuļa. Ne­kas prātīgs viņiem nav trāpījies, bet dzīties pakaļ Pārstei­gumu ezeram viņiem ir apnicis. Ziemas sākumā viņi drusku pagājās, bet tagad tas ir pāri. Bez tam viņus sāk piemeklēt skorbuts, un vispār viņi ir pamatīgi sadusmo­jušies.

— Un tā vien rādās, ka viņi grib izgāzt dusmas uz mani, — teica Smouks. — Sakiet, Brek, — kā jūs iekūla- ties šajā dieva aizmirstajā kompānijā?

— Kad biju iezīmējis pie Skvokrīkas zemes gabalus un dabūjis dažus cilvēkus, kas tur strādātu, devos pa Stju­artu uz augšu, cerēdams atrast Divas Būdas, Viņi mani nepieņēma, tāpēc es sāku strādāt augstāk pie Stjuartas. Tikai vakar es atgriezos šeit.

— Vai atradāt ari kaut ko?

Neko lielu. Bet es izgudroju kādu hidraulisku ierīci, un tā, pēc mana prāta, dos labus rezultātus, kad zeme modīsies. Tas ir zelta bagars.

— Pagaidiet, — Smouks pārtrauca viņu. — Nerunājiet kādu brīdi. Ļaujiet man padomāt.

Apsverot kādu domu, kas viņam pēkšņi bija ienākusi prātā, Smouks skaidri sadzirdēja gulētāju krākšanu.

— Sakiet, Brek, — vai viņi ir attaisījuši vaļā gaļas maisus, kurus nesa mani suņi?

— Kādus pāris maisus ir attaisījuši. Es noskatījos. Viņi sanesa tos Hārdinga būdā.

— Vai viņi kaut ko atrada?

— Gaļu.

— Labi. Sameklējiet brūnu audekla saini, kas pārsiets ar briežādas siksnām. Tajā jūs atradīsiet dažas mārciņas smagus zelta tīrradņus. Ne jūs, ne kāds cits nav redzējis šajā zemē tādu zeltu. Un, lūk, kas jums jāizdara. Klau4 sieties!

Pēc ceturtdaļstundas, kārtīgi noinstruēts un žēlodamies par nosaldētajiem pirkstiem, Brēks aizgāja. Smouks, spraugas tuvumā apsaldējis degunu un vienu vaigu, pus­stundu berzēja tos gar segām, kamēr siltums un atgriezu­šos asiņu dūrieni pārliecināja viņu, ka viņš var nebažīties par savu miesu.

— Tagad man ir pilnīgi skaidrs. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka viņš nogalinājis Kineidu. Pagājušo nakti mēs dzirdējām visus sīkumus. Kāda jēga atkal klausīties to visu? Es balsoju: vainīgs!

Tā sākās Smouka tiesa., Runātājs, zaļoksnējs, dūšīgs vīrs no Kolorādo, pauda savu sašutumu un neapmierinā­tību, kad Hārdings, noraidījis viņa priekšlikumu, piepra­sīja, lai tiesāšana notiktu pēc visiem likumiem, un iero­sināja vienu no klātesošajiem, Šanku Vilsonu, izvēlēt par tiesnesi un sapulces vadītāju. Žūrijā ietilpa Divu Būdu iedzīvotāji, taču pēc neilgām pārrunām nosprieda, ka vie­nīgajai sievietei Lūsijai nav tiesību balsot, vai Smouks ir vai nav vainīgs.

Kamēr tas viss notika, Smouks, nosēdināts kaktā uz lāvas, ieklausījās paklusajā sarunā starp Brēku un vienu no zelta meklētājiem.

— Vai jums nebūtu piecdesmit mārciņu miltu, ko man pārdot? — jautāja Brēks.

— Jums nepietiks smilšu, lai samaksātu man tik, cik es prasīšu, — skanēja atbilde.

— Es došu jums divsimt.

Otrs pašūpoja galvu.

— Trīssimt. Trīssimt piecdesmit.

Kad cena bija sasniegusi četrus simtus, cilvēks piekrī­toši pamāja ar galvu un teica:

— Nāciet līdzi uz manu būdu un nosveriet smiltis.

Abi izlauzās līdz durvīm un izgāja ārā. Pēc dažām mi­nūtēm Brēks atgriezās viens.

Hārdings kaut ko liecināja, kad Smouks ieraudzīja, ka durvis klusiņām atveras un spraugā seju pabāž cilvēks, kas bija pārdevis miltus. Viņš taisīja grimases un izteik­smīgi māja ar roku kādam, kas sēdēja būdā netālu no krāsns, līdz beidzot tas piecēlās un sāka spiesties uz dur­vju pusi.

— Uz kurieni tu, Sem? — noprasīja Šanks Vilsons.

— Pēc mirkļa būšu atpakaļ, — atbildēja Sems, — Man drusciņ jāiziet.

Smoukam atļāva jautāt lieciniekiem, un viņš atradās tieši Hārdinga jautājumu krustugunīs, kad ārā iesmilk­stējās kamanās iejūgti suņi un nočīkstēja slieces. Kāds no tuvāk pie durvīm sēdošajiem palūkojās laukā.

— Tas ir Sems ar savu biedru. Aiznesās pa ceļu uz Stjuartas upi, — pavēstīja tas, kurš bija visu redzējis.

Pusminūti neviens nebilda ne vārda, bet cilvēki zīmīgi saskatījās, un pārpildīto istabu pārņēma tāds kā vispārējs nemiers. Smouks pašķielēja uz Brēku, Lūsiju un viņas vīru, kuri sačukstējās.

— Turpiniet! — Šanks Vilsons nepacietīgi uzrunāja Smouku. — Ātrāk izbeidziet to iztaujāšanu. Mēs zinām, ko jūs gribat pierādīt: ka otrs krasts netika pārmeklēts. Liecinieki nepastāv uz to. Mēs arī nepastāvam. Tas ne­bija nepieciešams. Nekādas pēdas neveda uz otru krastu. Sniegs nebija nomīdīts.

— Un tomēr otrā krastā bija kāds cilvēks, — Smouks palika pie sava.

— Nepūlieties laist miglu acis, jaunais cilvēk. Makveš- čenā mūsu nav sevišķi daudz, un mēs zinām par katru no mums.

ntrrn Kas tas bija par cilvēku, ko jūs pirms divām nedē­ļām padzināt no nometnes? — jautāja Smouks.

— Alonso Miramars. Viņš bija meksikānis. Bet kāds šim pārtikas zaglim sakars ar to?

— Nekāds, ja neņem vērā to, ka jūs nekā nezināt par viņu, tiesneša kungs.

— Viņš devās pa upi uz leju, nevis uz augšu,

— Kā jūs zināt, uz kurieni viņš devās?

— Es redzēju viņu aizejam.

— Un tas ir viss, ko jūs zināt par viņu, kopš viņš aiz­gājis?

— Nē, jaunais cilvēk, nav viss. Es zinu, mes visi zinām, ka viņam bija līdzi pārtika četrām dienām, bet nebija šau­tenes, ar ko nošaut kādu dzīvnieku. Ja viņš nav nokļuvis līdz kādai apmetnei pie Jukonas, tad sen jau ir nolicis karoti.

— Es domāju, ka jums ir zināmas arī visas šautenes šajā novadā, — dzēlīgi piezīmēja Smouks.

Šanks Vilsons noskaitās.

— Spriežot pēc jautājumiem, kurus jūs gāžat man virsū, jūs acīmredzot domājat, ka apsūdzētais esmu es. Lūdzu nākamo liecinieku. Kurš ir francūzis Lūiss?

Kamēr Lūiss nāca uz priekšu, Lūsija atvēra durvis,

— Uz kurieni jūs? — uzsauca Šanks Vilsons.

— Es domāju, ka man te nav ko palikt, — izaicinoši atbildēja sieviete. — Tiesību vēlēt man nav, turklāt mana būda ir tā piebāzta, ka man trūkst gaisa.

Pēc dažām minūtēm arī Lūsijas vīrs izgāja laukā. Ties­nesis par to uzzināja tikai tad, kad aizvērās durvis.

— Kas tur izgāja? — viņš pārtrauca Pjēra stāstījumu.

— Bills Pībodijs, — kāds atbildēja. — Teica, ka gribot kaut ko pajautāt sievai un tūlīt būšot atpakaļ.

Taču būdā ienāca nevis Bills, bet Lūsija. Viņa novilka kažoku un iekārtojās pie krāsns.

Es uzskatu, ka nav vajadzības uzklausīt pārējos lie­ciniekus, — teica Šanks Vilsons, kad Pjērs bija beidzis. — Mēs zinām, ka viņi var minēt tikai tos pašus faktus, kurus te jau dzirdējām. Paklausieties, Sorensen, ejiet un atvediet Billu Pībodiju atpakaļ. Mēs īsi un aši nobalso­sim par spriedumu. Bet tagad, svešiniek, varat piecelties un izklāstīt pēc sava prāta, kā tas viss notika. Mēs pa to laiku laidīsim apkārt abas šautenes, munīciju un lodes, kuras nogalinājušas Kineidu.

Kad Smouks bija pastāstījis par savu ierašanos šajā zemē un sāka aprakstīt, kā viņam pašam uzbrukts no pa­slēptuves un kā viņš bijis spiests meklēt glābiņu krastā, viņu pārtrauca sašutušais Šanks Vilsons.

— Jaunais cilvēk, kāda jēga jums tā zvērēt par savu nevainību? Jūs tikai tērējat dārgo laiku. Jums, protams, ir tiesības melot, lai glābtu savu kaklu, bet mums nav nekādas patikas klausīties tādas muļķības. Šautene, mu­nīcija un lode, kas nogalinājusi Džo Kineidu, liecina pret jums ,,, Kas tur notiek? Atveriet kāds durvis!

Istabā ielauzās sals, kas telpas siltumā ieguva apveidu un substanci, bet pa atvērtajām durvīm bija dzirdama suņu ķiukstēšana, tiem strauji attālinoties.

— Tas ir Sorensens un Pībodijs! — kāds iekliedzās. — Viņi pātago suņus un joņo lejup pa upi!

— Ko tas nozīmē, velns parāvis? — Šanks Vilsons brīdi klusēja un, žokli atkāris, skatījās uz Lūsiju. — Ceru, ka jūs varat paskaidrot, misis Pībodija.

Sieviete papurināja galvu un saknieba lūpas. Tad Šanks Vilsons pievērsa dusmu un aizdomu pilno skatienu Brē­kām.

— Es domāju, ka jaunatnācējs, ar kuru jūs pļāpājāt, varēs kaut ko paskaidrot, ja vien viņam labpatiks.

Tagad visu skatieni pievērsās'Brekam, kurš jutās gau­žām neērti.

— Sems pirms iziešanas sačukstējās ar viņu, — kāds sacīja.

— Paklausieties, mister Brek, — turpināja Šanks Vil­sons. — Jūs pārtraucāt sēdi, un jums jāpaskaidro, ko tas viss nozīmē. Par ko jūs tur sačukstējāties?

Brēks bikli nokremšļojās, tad atbildēja:

— Es gribēju nopirkt mazliet pārtikas.

— Par ko?

— Par zelta smiltīm, par ko gan citu.

— Kur jūs tās dabūjāt?

Brēks neatbildēja.

— Viņš blandījās gar Stjuartu, — kāds labprāt pa­stāstīja. — Pirms nedēļas es medīdams pagāju garām viņa nometnei. Un man gribas teikt, ka viņš izturējās dikti aizdomīgi.

— Smiltis nav no turienes, — atteica Brēks. — Tur es tikai taisīju kādu ļoti vienkāršu hidraulisku ierīci.

— Nesiet šurp maisu un parādiet mums savas smil­tis,.-— pavēlēja Vilsons.

— Es taču jums saku, ka tās nav no turienes!

— Mēs tik un tā gribam redzēt.

Brēks izlikās, it kā negribētu klausīt, bet no visām pu­sēm pret viņu vērsās draudīgi skatieni. Viņš netīksmīgi iebāza roku jakas kabatā. Kad viņš vilka laukā piparnīcu, tā nograbēja pret kaut ko, acīmredzot pret cietu priekš­metu.

— Rādiet šurp visu! — nodārdināja Šanks Vilsons.

Un tad parādījās milzīgs tīrradnis, tik dzeltens, kādu

neviens no klātesošajiem vēl nekad nebija redzējis. Šan- kam Vilsonam aizrāvās elpa. Kāds pusducis vīru, tikko ieraudzījuši zeltu, metās uz durvīm. Saskrējuši pie tām visi reizē, viņi lamādamies un grūstīdamies visi vienā ņudzeklī izsprāga laukā. Tiesnesis izbēra piparnīcas sa­turu uz galda, un, ieraugot raupjo zelta gabalu, vēl kāds pusducis cilvēku cirtās uz durvju pusi.

— Uz kurieni jūs? — jautāja Elijs Hārdings, redzē­dams, ka Šanks grasās sekot viņiem.

— Pēc suņiem, protams.

— Vai tad jūs negribējāt pakārt viņu?

— Tas prasītu pārāk daudz laika. Viņš pacietīsies, ka­mēr mēs atgriezīsimies, tāpēc es pasludinu tiesu par at­liktu. Tagad nedrīkst zaudēt laiku.

Hārdings šaubījās. Viņš nikni palūkojās uz Smouku, ieraudzīja, ka durvīs stāvošais Pjērs rāda Lūisam kaut kādas zīmes, pēdējo reizi uzmeta skatienu zelta tīrradnim un izšķīrās.

— Ir nemēģiniet aizlaisties! — viņš izmeta pār plecu. — Bez tam es patapināšu jūsu suņus.*"

— Ko tas nozīmē? Atkal kāda skriešana pēc zelta? — dīvainā falsetā īdzīgi apvaicājās vecais aklais mednieks, kad istabas klusumu iztraucēja ļaužu klaigas, suņu rejas un kamanu čīkstoņa.

— Tā tas ir, — atbildēja Lūsija. — Savu mūžu neesmu redzējusi tādu zeltu. Aptausti to, večuk.

Viņa ielika tīrradni sirmgalvim plaukstā. Taču zelts maz interesēja viņu.

— Te bija labi medīt, — viņš zūdījās, — kamēr nebija atskrējuši tie nolādētie zelta meklētāji un apgriezuši visu ar kājām gaisā.

Atvērās durvis, un ienāca Brēks.

— Tā, — viņš sacīja, — nometnē esam palikuši tikāt; mēs četri. Līdz tai vietai pie Stjuartas, kur es biju, ir četr­desmit jūdzes, un pats žiglākais no viņiem tiks līdz turienei un atpakaļ ne ātrāk kā piecās sešās dienās. Bet pa to laiku jums, Smouk, jāpazūd no šejienes.

Brēks pārvilka ar savu mednieka nazi pār gūstekņa siksnām un paraudzījās uz sievieti.

— Ceru, ka jums nav iebildumu? — viņš teica sevišķi laipni»

— Ja var iznākt apšaudīšanās, — ierunājās sirmgalvis, — es gribētu, lai mani vispirms aizved uz citu būdu.

— Dariet, kas jādara, un neliecieties zinis par mani, — atbildēja Lūsija. — Ja es neesmu tik laba, lai pakārtu cilvēku, neesmu tik laba, arī lai viņu sargātu.

Smouks piecēlās un ņēmās berzēt notirpušos locekļus.

— Es jums jau sasaiņoju visu, — teica Brēks. — Pār­tiku desmit dienām, segas, sērkociņus, tabaku, cirvi un šauteni.

— Ejiet vien, — drošināja Lūsija. — Turieties pie kal­niem, svešiniek. Steidzieties, cik ātri vien dievs jums ļauj.

— Gribu pirms došanās ceļā krietni paēst, — sacīja Smouks. — Un, ja es braukšu, tad braukšu pa Makveš- čenu, nevis uz leju. Es gribētu, lai jūs brauktu man līdzi, Brek. Tad mēs otrā krastā pameklētu to neģēli, kas ir bi­jis īstais slepkava.

— Ja jūs gribētu paklausīt man, jūs dotos lejup pa Stjuartu un Jukonu, — iebilda Brēks. — Kad viss šis bars pēc manas hidrauliskās ierīces apskates laidīs atpakaļ, nekāds labais noskaņojums tam vis nebūs.

Smouks iesmējās un papurināja galvu.

— Es nevaru pamest šo zemi, Brek. Esmu ieinteresēts palikt te, palikšu, un tas man atmaksāsies. Ticat vai ne­ticat, bet es atradu Pārsteigumu ezeru. No turienes arī ir tas zelts. Bez tam viņi paņēma manus suņus un man jā­gaida, lai dabūtu tos atpakaļ. Es zinu, kas man darāms. Otrā pusē bija paslēpies kāds cilvēks. Viņš pienāca pavi­sam tuvu, lai iztukšotu uz mani visu aptveri.

Pēc pusstundas, ēzdams no liela šķīvja brieža gaļu un piedzerdams no lielas krūzes kafiju, Smouks pa pusei pie­cēlās no savas vietas. Viņš dzirdēja kaut kādus trokšņus, Lūsija atgrūda va]ā durvis.

— Sveiks, Spaik! Sveiks, Metodij! — viņa uzsauca di- viem; nosarmojušiem vīriešiem, kas bija noliekušies pār kaut kādu nastu viņu kamanās.

— Mēs nupat kā no Augšējās Nometnes, — teica viens no atbraucējiem, kad abi, ārkārtīgi saudzīgi nesdami ādās ietīto priekšmetu, bija ieģemburojuši būdā. — Šo mēs at­radām ceļā. Manuprāt, viņš ir galīgi nosalis.

— Noguldiet viņu te, uz lāvas, — izrīkoja Lūsija.

Viņa noliecās un atmeta nost ādas, atsegdama seju,

kurā galvenais bija lielās, melnās, stingās acis un uz kau­liem uzspīlētā tumšā āda, ko ilgstošs sals bija savilcis krunkās.

— Vai tas nav Alonso? — viņa iekliedzās. — Badā mirstošais nabaga velns!

— Tas ir tas cilvēks no otra krasta, — Smouks pusbalsī teica Brekam.

— Mēs atradām viņu vandāmies pa pārtikas glabātavu, ko laikam ierīkojis Hārdings, — paskaidroja viens no at­braucējiem. — Viņš rija jēlus miltus un sasalušu cūkgaļu un, kad pacēlām viņu, kliedza un spiedza kā vanags. Pa­skatieties uz viņu! Viņš ir galīgi izbadējies un gandrīz vai sasalis ragā. Kuru katru brīdi viņš var izlaist dzīvību.

Pēc pusstundas, kad mierīgi uz lāvas guļošā cilvēka seju atkal pārsedza ar ādām, Smouks pagriezās pret Lū- siju.

— Ja jums nav iebildumu, misis Pībodija, es apēstu vēl vienu gabalu brieža gaļas. Tikai negrieziet biezu un pārāk stipri nesacepiet.