Smouks Belju

DRĀŠANĀS UZ SKVOKRĪKU

Pēc diviem mēnešiem, samedījuši briežus, Smouks Belju un Mazais atgriezās traktierī «Aļņa rags» Dausonā. Me­dības bija beigušās, gaļa nogādāta Dausonā un pārdota par divarpus dolāriem mārciņā, un tagad viņiem bija zelta smiltis par trīs tūkstošiem dolāru un labs suņu pajūgs. Viņiem bija uzsmaidījusi laime. Kaut gan zelta meklētāju straume bija iedzinusi briežus simts un vairāk jūdžu dziļi kalnos, viņiem, nenoejot ne pusi no šī attāluma, bija izde­vies šaurā aizā nomedīt četrus briežus. Nomaldījušos dzīv­nieku noslēpums nebija lielāks par mednieku laimi, tāpēc ka tajā pašā dienā četras izsalkušas indiāņu ģimenes, kas apmetās viņiem blakus, pastāstīja, ka trīs dienas nav re­dzēts neviens briedis. Gaļu pārdeva apmaiņā pret badā mirstošajiem suņiem, un, nedēļu barojuši dzīvniekus, Smouks un Mazais iejūdza tos, lai vestu gaļu uz nepieēdi­nāmo Dausonas tirgu.

Tagad viņiem bija jāizdomā, kā zelta smiltis pārvērst pārtikā. Milti un pupas pašreiz maksāja pusotra dolāra mārciņā, bet grūti bija atrast pārdevēju. Dausonu žņau­dza bads. Simtiem cilvēku, kam netrūka naudas, bet nebija iespējams iegādāties pārtiku, bija spiesti atstāt šo zemi. Daudzi aizbrauca uz leju pa upi, kamēr ūdens vēl bija vaļā, bet vēl lielāks skaits cilvēku, kam bija kaut kādi krā­jumi, pa ledu devās uz sešsimt jūdžu attālo Daiju.

Smouks satika Mazo siltajā bārā. Mazais staroja.

— Dzīve nav dzīve bez viskija un saldumiem, — viņš apsveica Kitu, plēsdams no kūstošajām ūsām ledus kamus un mezdams tos uz grīdas, ka grabēja vien. — Es nupat dabūju astoņpadsmit mārciņas saldumu. Tas vecais spoks prasīja man tikai trīs dolārus par mārciņu. Bet kā veicās tev?

— Es arī neslinkoju, — lepni atbildēja Kits. — Nopirku piecdesmit mārciņas miltu. Bet kāds cilvēks no Adamkrī* kas apsolīja man rīt pagādāt vēl piecdesmit mārciņas.

— Vareni! Tātad mēs iztiksim, kamēr upe nāks vaļā. Zini, Sinouk, suņi gan mums ir labi. Suņu uzpircējs pie­dāvāja man par pieciem mūsu suņiem divsimt dolāru ga­balā. Es pateicu viņam, ka nekas nesanāks. Kāda jēga pārdot par tādu cenu, ja suņiem katru dienu sagrūsts iekšā par divarpus mārciņām. Tagad iedzersim. Gribu ap­slacīt mūsu astoņpadsmit mārciņas saldumu.

Pēc dažām minūtēm, kad Mazais svēra zelta smiltis par dzērieniem, viņam kaut kas iešāvās prātā.

— Es galīgi aizmirsu cilvēku, kuru man vajadzēja sa­tikt Tivoli. Viņš dabūjis bojātu cūkgaļu un pārdos to par pusotra dolāra mārciņā. Mēs varam izbarot to suņiem un dienā ietaupīt pa dolāram uz katru. Uz redzi!

— Uz redzi! — atteica Smouks. — Es iegriezīšos būdā.

Līdzko Mazais bija izgājis, pa dubultdurvīm ienāca

zvērādās ģērbies cilvēks. Ieraudzījis Smouku, viņš at­plauka smaidā, un Kits pazina viņu —tas bija Brēks, tas pats vīrs, kura laivu viņš bija izvadījis cauri Kastei un Baltā Zirga krācēm.

— Dzirdēju, ka jūs esot pilsētā, — Brēks steigšus iesāka, līdzko viņi bija sarokojušies. — Meklēju jūs kādu pusstundu. Iziesim ārā, gribu ar jums aprunāties.

Smouks ar nožēlu paraudzījās uz rūcošo nokaitēto krāsni.

— Vai tepat nevar?

— Nē, tā ir svarīga lieta. Iziesim ārā.

Kad viņi bija izgājuši, Smouks novilka vienu dūraini, uzrāva sērkociņu un paskatījās termometru pie durvīm. Pēc tam viņš atkal ātri uzmauca dūraini, it kā sals būtu apsvilinājis roku. Viņiem virs galvas liesmoja ziemeļ­blāzma, visā Dausonā sērīgi kauca tūkstošiem vilku suņu.

— Cik rāda? — jautāja Brēks.

— Sešdesmit zem nulles. — Kits kā pierādīdams no­spļāvās, un siekalas sasala gaisā. — Un termometrs jo­projām krītas. Pirms stundas bija tikai piecdesmit divi. Ja runa ir par drāšanos, labāk nesakiet neko.

— Jā, tieši par drāšanos, — Brēks piesardzīgi atčuk­stēja, bažīgi skatīdamies apkārt, ka tikai kāds nenoklau­sās. — Vai esat dzirdējuši par Skvokrīku, par ieplakām otrpus Jukonas trīsdesmit jūdzes augstāk?

— Tur nav ko darīt, — skanēja Smouka spriedums. — Tur jau ir rakņājušies pirms daudziem gadiem.

— Bet tāpat bija ar visām pārējām dzīslām. Paklausie­ties! Tā ir bagāta vieta. Tikai kādas astoņas divpadsmit pēdas līdz pamatiezim. Nebūs tāda zemes gabala, kas dotu mazāk par pusmiljonu. Tas ir pilnīgs noslēpums. Divi trīs no maniem vistuvākajiem draugiem uzticēja man to. Es uzreiz pateicu sievai, ka pirms braukšanas uzmeklēšu jūs. Nu, uz redzēšanos! Manas mantas ir sakrautas krastā. Redzat, es apsolīju saviem draugiem, kas man to pastās­tīja, neizbraukt, kamēr Dausona nebūs iemigusi. Jūs sa­protat, kas notiks, ja jūs ieraudzīs sagatavojušos ceļam. Sameklējiet savu biedru un sekojiet mums. Varat norobe­žot ceturto vai piekto gabalu no Diskoverijas. Neaizmir­stiet — Skvokrīka. Tā ir trešā aiz Svedkrīkas.

Iegājis mazajā būdiņā, kas atradās uz viena no Dauso- nas pakalniem, Smouks izdzirda pazīstamo smago elpu.

— E, es likos gulēt, — Mazais nomurmināja, kad Smouks papurināja viņu aiz pleca. — Es šonakt neesmu dežurants, — tāda bija viņa nākamā iebilde, kad roka sāka purināt viņu vēl stiprāk. — Ja jums kas uz sirds, ejiet pie bāra saimnieka.

— Mudīgi ģērbies ciet, — teica Kits. — Mums jāpaslu­dina par savējiem pāris zemes gabalu.

Mazais piecēlās sēdus un grasījās lamāties, bet Smouks aizspieda viņam muti.

— Tss! — brīdināja Smouks. — Tas ir varens atklā­jums. Necel augšā kaimiņus. Visa Dausona guļ.

— Hm … Pastāsti man. Neviens citiem par tādām lie­tām nestāsta, skaidrs, ka nestāsta, bet vai nav brīnums, ka visi satiekas uz viena un tā paša ceļa?

— Skvokrīka, — nočukstēja Smouks. — Droša lieta. To man pateica Brēks. Pamatiezis, nav dziļš. Zelts gandrīz zem pašas zāles. Ejam! Paķersim dažas visvieglākās pe- keles un laidīsim prom.

Mazais atkrita gultā un aizvēra acis, bet jau pēc brīža viņam bija norautas nost segas.

— Ja tev zelta nevajag, tad man vajag, — teica Smouks.

Mazais atsvieda segas un sāka ģērbties.

— Vai suņus ņemsim? — viņš jautāja.

— Nē. Ceļš uz turieni droši vien nav iebraukts, un kā­jām mēs aizkļūsim līdz turienei ātrāk.

— Tad es atstāšu suņiem ko ēst, lai var iztikt līdz tam laikam, kad būsim atpakaļ. Tikai paņem līdzi bērza tāsi vai kādu sveci.

Mazais atvēra durvis, bet, sajuzdams, cik ārā auksts, parāvās atpakaļ, lai nolaistu cepurei ausis un uzvilktu cimdus.

Pēc piecām minūtēm viņš atgriezās, sparīgi berzēdams degunu.

— Smouk, es esmu noteikti pret šo gājienu. Ārā ir auk* stāks nekā tūkstoš gadu pirms pirmās uguns iededzinā­šanas. Bez tam šodien ir piektdiena, trīspadsmitais, un čiks vien mums iznāks.

Ar nelielām nastām uz muguras viņi aizvēra aiz sevis durvis un kāpa lejā no pakalna. Ziemeļblāzma bija bei­gusi savu krāsu rotaļu, tikai zvaigznes spulgoja ledainajā gaisā, un to nedrošā gaisma apgrūtināja iešanu. Maza­jam samisējās, viņš iestiga dziļi sniegā un ņēmās lādēt dienu, nedēļu, mēnesi un gadu, kad bija nācis pasaulē.

— Vai tu vari turēt muti? — Smouks viņu aprāja. — Liec mierā kalendāru. Tu uzmodināsi visu Dausonu, un visi bliezīs mums pakaļ.

— Ko tu saki! Bet vai tu redzi uguni tajā būdā? Un tur tajā? Un vai tu dzirdi, kā klaudz durvis? Kā tad, Dau­sona guļ. Bet tās ugunis? Droši vien kādu glabā. Neviens nepošas ceļā pēc zelta, varu galvot, ka nepošas.

Kad viņi bija nokāpuši līdz pakalna piekājei un piegā­juši Dausonai pavisam tuvu, visās būdās iedegās ugunis, sāka klaudzēt durvis, un malu malās cieti nomīdītajā sniegā gurkstēja mokasīni. Mazais atkal neizturēja,

— Ellīgi daudz gan te to nelaiķu!

Viņi pagāja garām cilvēkam, kas stāvēja uz ceļa un noraizējies paklusi sauca:

— Ei, Cārlij, kusties jel!

— Vai tu redzi, Smouk, maisu, kas viņam uz muguras? Kapi, jādomā, ir tālu no šejienes, ja jau nelaiķi ņem līdzi savas segas.

Nonākuši līdz galvenajai ielai, viņi ieraudzīja kādus simt cilvēkus, bet, maldinošajā zvaigžņu gaismā meklē­dami taku uz krastu, pēc balsīm noprata, ka pūlis kļūst vēl lielāks.

Mazais paslīdēja un no trīsdesmit pēdu augstuma iekrita mīkstajā sniegā. Smouks sekoja biedram, bet uz- drazas Mazajam virsū tieši tajā brīdī, kad viņš jau cēlās kajas.

— Es pirmais atradu to, — viņš norūca, vilkdams nost dūraiņus, lai izkratītu no tiem sniegu.

Pēc brīža viņi ar negantu sparu ķepurojās ārā no vi­ņiem virsū sakritušo sekotāju ņudzekļa. Upei aizsalstot, te bija izveidojies sastrēgums un tagad slējās juku jukām samesti apsniguši ledus gabali. Vairākas reizes smagi no­kritis, Smouks izņēma un aizdedzināja sveci. Tie, kas at­radās aizmugurē, skaļi izteica savu atzinību. Vēja nebija, svece dega ļoti gaiši, un viņš varēja iet uz priekšu daudz ātrāk.

— Skaidrs, ka visi zelta meklētāji ir ceļā, — nosprieda Mazais. — Bet varbūt viņi visi ir mēnessērdzīgi?

— Lai nu kā, bet mēs atrodamies gājiena priekšgalā, — atbildēja Smouks.

— O, to nu es nezinu. Var jau gadīties, ka tur priekšā ir jāņtārpiņš. Bet var gadīties, ka tie visi ir jāņtārpiņi — tas tur un tas. Paskaties vien uz tiem! Tici man, mums priekšā ir ļaužu jūra.

Pāri ledus laukam līdz Jukonas rietumu krastam bija kāda jūdze, un visā šī līkumotā ceļa garumā spīgoja sve­ces. Viņiem aiz muguras, krastā, no kura viņi tikko bija nokāpuši, zvīlēja vēl vairāk sveču.

— Es teiktu, Smouk, ka tas nav nekāds gājiens, tā ir īsta pārceļošana. Mums priekšā jābūt kādam tūkstotim cilvēku un aiz muguras saviem desmit tūkstošiem. Paklau­sies, ko saka vecāks cilvēks. Es neko sliktu neieteikšu. No­jauta mani neviļ. Velti mēs tērējam laiku. Labāk iesim at­pakaļ un liksimies gulēt.

— Labāk būtu klusējis, ja gribi pabeigt to, ko esi iesā­cis! — pikti atcirta Smouks.

— Kājas man ir īsas, tas gan, bet ceļos liecas pašas no sevis, un mani muskuļi nepazīst noguruma. Te, uz le­dus, es varu paiet ātrāk par kuru katru no šiem klaido­ņiem.

Un Smouks zināja, ka Mazajam taisnība, jo viņš sen jau bija pārliecinājies par sava biedra fenomenālo iztu­rību.

— Es tīšām nesteidzos, lai tev būtu izdevība, — izsmē­jīgi sacīja Smouks.

— Tāpēc jau es minu tev uz papēžiem. Ja nevari paiet ātrāk, laid mani pa priekšu, un tad redzēsi.

Smouks pielika soli, un drīz viņi panāca tuvāko zelta meklētāju grupu.

— Ej garām, Smouk! — Mazais skubināja. — Apdzen tos neapraktos miroņus! Te nav nekādas bēres. Atceries, kā mēs kādreiz rāvāmies.

Smouks saskaitīja šajā grupā astoņus vīriešus un divas sievietes, un viņi vēl nebija tikuši pāri ledus laukam, kad jau pagāja garām otrai, divdesmit cilvēku lielai grupai. Dažus soļus no rietumu krasta taka pagriezās uz dien­vidiem un tālāk veda pa gludu ledu. To sedza vairākas pēdas bieza sniega kārta. Pa šo sniegu kā divas pēdas plata lente vijās kamanu ceļš. Līdzko nogāja no šīs takas, tā kājas iegrima dziļāk. Gājēji, kurus viņi panāca, nelab­prāt grieza ceļu, un Smouks ar savu biedru bieži iemuka dziļajā sniegā, no kura viņi kārpījās ārā ar lielām pūlēm.

Mazais bija nevaldāms un samācies. Kad citi negribēja laist viņu garām, viņš tos pamatīgi izsunīja.

— Uz kurieni jūs tā steidzaties? — kāds no viņiem jau­tāja.

— Bet uz kurieni jūs? — atjautāja Mazais. — Vakar pēcpusdienā no Indiāņu upes uzklupa vesels bars un ir jau jums priekšā. Tur vairs nav neviena zemes gabala.

— Ja tā ir, es vēlreiz jautāju, tad uz kurieni jūs tā steidzaties?

— Kas? Es? Nē, es pēc zelta nedzenos. Es strādāju val­dībai. Man ir kroņa uzdevums. Man jānoskaidro, cik Skvokrīkā iedzīvotāju.

Otram, kas uzsauca Mazajam: «Kurp tu, Mazais, tā steigdamies? Vai tiešām domā pieteikt gabalu?» — viņš atbildēja:

— Es? Es tak esmu Skvokrīkas atklājējs! Nupat kā no­ziņoju par visu to varasvīriem un steidzos, lai neviens no tiem sasodītajiem čečako neuzkluptu manam gabalam.

Zelta meklētāji pa līdzenu ceļu nogāja trīsarpus jūdžu stundā, bet Smouks un Mazais — četrarpus, lai gan pa reizei viņi arī paskrēja un nogāja vēl vairāk.

— Es tevi, Mazais, nodzīšu tā, ka tu neturēsies uz kā­jām, — lielījās Smouks.

— E-ē! Es varu stilbot, kamēr taviem mokasīniem papēži nost. Kaut gan tam nav nekādas jēgas. Es pats pie sevis rēķinu tā. Katrs pieteikums Krīkā ir piecsimt pēdu. Pieņemsim, ka uz vienu jūdzi to ir desmit. Mums

priekšā ir kads tūkstotis zelta meklētāju, bet Skvokrīka nav simts jūdžu gara. Kāds paliks bešā, bet mēs abi tikai taisam troksni.

Iekams atbildēja, Smouks negaidot pielika soli un at­stāja Mazo vairākus soļus iepakaļ.

— Ja tu vairāk turētu muti un naskāk ietu, mēs ap- dzītu dažus no šī tūkstoša, — viņš pārmetoši sacīja.

— Kas? Es, vai? Palaid mani priekšā, un es tev parā­dīšu, kā jāiet.

Smouks iesmējās un sāka iet vēl ātrāk. Visa šī dēka tagad rādījās viņam gluži citādā gaismā. No prāta neiz­gāja kāda traka filozofa izteikta frāze — «vērtību pārvēr­tēšana». īstenībā iedzīvoties bagātībā viņš šobrīd vēlējās mazāk nekā pārspēt savu ceļabiedru. Galu galā, viņš sprieda, svarīgs ir nevis spēles iznākums, bet pati spēles gaita. Smadzenes, muskuļi, izturība un dvēsele tika aici­nāti piedalīties sacensībā ar šo Mazo, ar cilvēku, kas ne reizi savā mūžā nebija atvēris grāmatu, nemācēja atšķirt operu no džeza mūzikas un neko nesaprata no episkiem sacerējumiem.

— Mazais, es tevi notriekšu līdz nāvei. Kopš esmu no­kļuvis līdz Daijai, manā ķermenī visas šūniņas ir pārbū­vētas. Mana miesa ir lokana kā pātagas siksna, sīva un sausnēja kā klaburčūskas kodiens. Pirms dažiem mēne­šiem es pats labprāt būtu uzrakstījis par sevi šādus vār­dus, bet es to nedrīkstēju darīt. Vispirms man vajadzēja to piedzīvot, bet tagad, kad tas viss ir piedzīvots, nav va­jadzības rakstīt. Tagad'es esmu īsts, stiprs cilvēks, un plāni klāsies katram kalnietim, kas uzdrošināsies mani aiztikt. Bet nu paej tu kādu pusstundu pa priekšu. Parādi man velnu, bet pēc tam es pusstundu iešu pa priekšu un parādīšu velnu tev.

— Ak tā gan! — Mazais labsirdīgi pasmējās. — Bet šim vēl slapjš aiz ausīm. Palaid garām un ļauj savam papiņam parādīt, kā iet vīri.

Ik pēc pusstundas viņi nomainīja viens otru. Viņi gan­drīz nepārmija ne vārda. Kustības sasildīja viņus, lai gan dvaša sasala viņiem uz lūpām un zoda. Sala tik stipri, ka viņiem gandrīz nepārtraukti vajadzēja ar dūraiņiem ber­zēt degunu un vaigus. Līdzko viņi kaut uz nedaudziem mirkļiem rima berzēt, locekļus pārņēma stingums, un pēc tam vajadzēja triņāt vēl sparīgāk, lai ar tīkamu kņudoņu asinis atkal sāktu ritēt.

Bieži abiem šķita, ka viņi ir apsteiguši visus zelta mek­lētājus, bet ikreiz atklājās, ka viņiem priekšā bijuši vēl citi, kas izgājuši agrāk. Gadījās, ka atsevišķas grupas mēģināja turēties viņiem līdzi, bet pēc vienas vai divām jūdzēm šie ļaudis nenovēršami atpalika un nozuda aiz muguras tumsā,

— Mēs esam cilpojuši cauru ziemu, — komentēja Ma- zais, — bet tiem savādniekiem, kas atgulējuši sānus gul­tās, pietiek nekaunības domāt, ka viņi var turēt mums līdzi. Ja viņiem būtu cits raugs iekšā — jā, tad gan viņi varētu.

Reiz Smouks aizdedzināja sērkociņu un paskatījās pulk­stenī. Pēc tam viņš to vairs nedarīja, tāpēc ka sals iekoda plikajās rokās tik sāpīgi, ka pagāja pusstunda, iekams tās atkal jutās normāli.

— Četri, — viņš teica, uzvilkdams cimdus, — bet mēs jau esam apdzinuši trīssimt cilvēkus.

— Trīssimt trīsdesmit astoņus, — izlaboja Mazais. — Es skaitīju. Bet tagad paej nost no ceļa, svešinieki Ļauj iet cilvēkam, kas zina, kā jāiet.

Pēdējie vārdi bija adresēti cilvēkam, kas, galīgi aizku­sis, ik uz soļa klupa un aizsprostoja ceļu. Viņš un vēl viens bija vienīgie, kurus Smouks un Mazais sastapa, jo viņi jau bija pavisam tuvu pašiem pirmajiem zelta mek­lētājiem. Tikai vēlāk viņi uzzināja par visām šīs nakts šausmām. Pārgurušie cilvēki sēdās zemē, lai atpūstos, un vairs nepiecēlās. Septiņi nosala pavisam, bet daudziem no tiem, kas palika dzīvi, Dausonas slimnīcās vajadzēja amputēt kājas un pirkstus. Nakts, kad notika gājiens uz Skvokrīku, izrādījās gada visaukstākā nakts. No rīta spirta termometri Dausonā rādīja septiņdesmit grādus zem nulles. Visi gājiena dalībnieki, izņemot nedaudzus, bija jaunatnācēji šajā zemē un nezināja, ko nozīmē šejie­nes aukstums.

Otru neveiksminieku viņi atrada pēc dažām minūtēm. So cilvēku apspīdēja kāvu stari, kas līdzīgi prožektoru gaismas strēlēm stiepās no apvāršņa līdz zenītam. Viņš sēdēja ceļa malā uz ledus kluča.

— Slienies kājās, māsa Mērija! — Mazais līksmi svei­cināja viņu. — Kusties! Tā sēdēdams, tu sasalsi ragā.

Cilvēks neatbildēja, un viņi apstājās, lai izdibinātu, kā­pēc viņš klusē.

— Stīvs kā urķis, — Mazais pasludināja spriedumu. — Līdzko viņam piedursies, tā viņš sabirs gabalos.

_— Jāparauga, vai vēl neelpo, — sacīja Smouks, mēģi­nādams ar kailām rokām caur zvērādām un vilnas drē­bēm sataustīt svešā sirdi.

Mazais pacēla vienu uzauseni un noliecās pie stinga­jām lūpām.

— Neelpo, — viņš teica.

— Sirds arī nepukst, — sacīja Smouks.

Viņš uzvilka dūraini un kādu minūti sparīgi dauzīja roku pret roku, pēc tam atkal novilka cimdu, lai uzrautu sērkociņu.

Nelaimīgais bija vecs cilvēks, nenoliedzami miris. Tajā brīdī, kad iedegās sērkociņš, viņi ieraudzīja garu, sirmu, ledū iesalušu bārdu, baltus vaigus un aizvērtas acis ar kopā sasalušām skropstām. Tad sērkociņš nodzisa.

— Ejam, — teica Mazais, berzēdams ausi. — Mēs veca­jam neko vairs nevaram līdzēt. Es arī laikam būšu nosal­dējis sev ausi. Tagad visa āda ies nost un kādu nedēļu traki sāpēs.

Pēc dažām minūtēm, kad no liesmojošas lentes debesīs izplūda pulsējoša gaisma, viņi kādu ceturtdaļjūdzi sev priekšā ieraudzīja uz ledus divus stāvus. Bet jūd^i tālāk nebija nevienas dzīvas dvēseles.

— Tie ir tie, kas gāja paši pirmie, — teica Smouks, kad gaisma nodzisa. — Mums viņi jāpanāk.

Pēc pusstundas-vēl nepanācis abus svešos, kas rēgojās priekšā, Mazais sāka skriet.

— Ja mēs viņus arī panāksim, tad tikt garām gan mums neizdosies, — viņš, smagi elpodams, teica. — Ak kungs, kā viņi soļo! Varu saderēt uz nezin ko, ka tie nav čečako. Tiem nudien ir raugs iekšā, nav ko runāt!

Smouks gāja pa priekšu, kad viņi beidzot panāca sve­šos, un viņam sagādāja prieku apziņa, ka viņš var iet vienā solī ar tiem. Gandrīz tūlīt pat Smoukam radās iespaids, ka cilvēks, kas atrodas viņam vistuvāk, ir sie­viete. Kā tāds iespaids radās, to viņš pats nezināja. Ka­puces un zvērādu apģērba apslēptais tumšais stāvs iz­skatījās tāds pats kā jebkurš cits stāvs, un tomēr šis cil­vēks Smoukam likās pazīstams. Viņš pagaidīja, kamēr atkal uzliesmo ziemeļblāzma, un tās gaismā ieraudzīja mazas mokasīnos ieautas kājas. Bet viņš ieraudzīja arī vēl kaut ko vairāk — gaitu, nekļūdīgi pazina gaitu, ko kādreiz bija stingri apņēmies neaizmirst.

— Tā tik ir gājēja! — aizsmacis teica Mazais. — Varu saderēt, ka viņa ir indiāniete.

— Kā klājas, mis Gastela? — Smouks uzrunāja sie­vieti.

— Bet kā klājas jums? — viņa atjautāja, pagriezdama galvu un ātri paskatīdamās uz Kitu. — Ir pārāk tumšs, lai kaut ko saredzētu. Kas jūs esat?

— Smouks.

Viņa iesmējās, un tie bija visjaukākie smiekli, ko viņš jebkad bija dzirdējis.

— Bet jūs jau esat apprecējies un laidis pasaulē visus šos bērnus, par kuriem man stāstījāt? — Smouks nepa­guva atbildēt, kad viņa jau turpināja: — Cik daudz če­čako nāk mums aiz muguras?

— Es pieņemu, ka vairāki tūkstoši. Mēs apdzinām vai­rāk nekā trīssimt. Bet viņi velti laiku netērēja.

— Vecs stāsts, — viņa sarūgtināta teica. — Jaunatnā­cēji ielien labākajos gabalos, bet vecie iedzīvotāji, kuri riskējuši, cietuši un radījuši šo zemi, paliek tukšā. Vecie bija tie, kas atklāja Skvokrīku — nevar saprast, kā viņi dabūjuši to zināt, — un darīja to zināmu visiem vecajiem Sīlaionas iedzīvotājiem. Bet tas atrodas desmit jūdzes tā­lāk no Dausonas, un, kad viņi sasniegs strautu, visu jau būs aizņēmuši čečako. Tāda veiksmes ačgārnība nav ne taisnīga, ne godīga.

— Jār tas ir pavisam nelāgi, — Smouks izteica savu līdzjūtību. — Bet lai mani pakar, ja es zinu, ko lai pret to iesāk. Jūs jau zināt: kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.

— Es gan labprāt kaut ko darītu, — viņa dedzīgi at­saucās. — Es gribētu., kaut viņi visi ceļā nosaltu vai vi­ņiem atgadītos kaut kas cits briesmīgs. Kaut tikai Sīlaio­nas iedzīvotāji ierastos tur pirmie.

— Jūs laikam gan neturat labu prātu uz mums, — smie­damies teica Smouks.

— Tā gluži nav, — viņa atbildēja. — Es pazīstu Sīlaio­nas iedzīvotājus visus līdz pēdējam. Kas tie par ļaudīm! Savā laikā viņi ir cietuši badu šajā zemē, strādājuši kā milži, lai tā attīstītos. Maza meitene būdama, es kopā ar viņiem pieredzēju šos grūtos laikus Koijokukā. Kopā ar viņiem cietu badu Berčkrīkā un Četrdesmitajā Jūdzē. Viņi ir varoņi, kas pelnījuši kaut kādu apbalvojumu, bet šie pienapuiku tūkstoši, kas nav izpelnījušies tiesības norobe­žot ar mietiem ne mazāko no zemes gabaliem, ir jūdzēm tālu viņiem priekšā. Bet tagad piedodiet manu tirādi un atļaujiet atvilkt elpu, tāpēc ka es nezinu, kad jūs un visi pārējie mēģināsiet apdzīt tēvu un mani.

Apmēram stundu Džoja un Smouks nepārmija ne vārda, lai gan vienubrīd viņš dzirdēja, ka meitene paklusām sa­runājas ar tēvu.

— Tagad es viņu pazīstu, — Mazais teica Smoukam,

— Tas ir Lūiss Gastels, īsts zelta meklētājs. Tai jābūt viņa meitiņai. Viņš ieradies šajā zemē tik sen, ka neviens neatceras, kad tieši, un atvedis sev līdzi meiteni, kad viņa vēl bijusi pavisam maziņa. Viņi ar Bītlsu bija kompanjoni un pirmie palaida pa Koijokuku nelielu tvaikonīti.

— Labāk neiesim viņiem garām, — sacīja Smouks.

— Mēs ejam visiem pa priekšu un esam tikai četri,

Mazais piekrita, un viņi vēl kādu stundu klusēdami gāja

uz priekšu. Pulksten septiņos tumsu izkliedēja pēdējais ziemeļblāzmas uzliesmojums, kura gaismā rietumos starp sniegotajiem kalniem skatienam pavērās eja.

— Skvokrīka! — iesaucās Džoja.

— Beidzot! — līksmi piebalsoja Mazais. — Es rēķinu, ka mēs būsim tur, vēlākais, pēc pusstundas. Kā man gri­bas izstiept kājas!

Tas bija tajā vietā, kur ledus gabaliem nokaisītais Dai­jas ceļš strauji nogriezās pāri Jukonai uz austrumu krastu. Un te viņiem vajadzēja noiet no labi nomīdītā ceļa, kāpaļāt pa ledus gabaliem un tālāk soļot pa tikko sama­nāmu taku, kas veda gar rietumu krastu.

Lūiss Gastels, kas gāja pa priekšu, tumsā paklupa uz nelīdzenā ledus un pakrita, abāin rokām satverdams po­tīti. Viņš uzrausās kājās un gāja tālāk, taču šoreiz lēnāk un manāmi klibodams. Pēc dažām minūtēm viņš negaidot apstājās.

— Nekas neiznāks, — viņš sacīja meitai. — Esmu sa­stiepis cīpslu. Ej tu pa priekšu un apspraud gabalu mums abiem.

— Vai mēs nevaram kaut kā palīdzēt? — jautāja Smouks.

Lūiss Gastels papurināja galvu.

— Viņa var pieteikt tiklab vienu, kā divus gabalus. Es uzrāpšos augšā krastā, sakuršu uguni un pārsiešu potīti.

Viss būs kārtībā. Ej vien, Džoja. Apspraud gabalus aug­stāk par Diskaveriju. Jo augstāk, jo bagātākas atradnes.

— Te būs drusku bērza tāss, — teica Smouks, sadalī­dams savus krājumus divās vienādās daļās. — Mēs parū­pēsimies par jūsu meitu.

Lūiss Gastels skarbi iesmējās.

— Paldies par to, — viņš teica, — bet mana meita prot pati rūpēties par sevi. Ejiet viņai pakaļ un neizlaidiet viņu no acīm.

— Kā būtu, ja es ietu pa priekšu? — viņa jautāja Smou­kam. — Es šo novadu pazīstu labāk nekā jūs.

— Ejiet vien, — Smouks galanti atbildēja, — kaut gan es piekrītu jums, ka ir apkaunojoši mums, čečako, iet pa priekšu Sīlaionas iedzīvotājiem. Vai nav kaut kā iespējams atkratīties no viņiem?

Meitene papurināja galvu.

— Mums neizdosies noslēpt savas pēdas, un viņi sekos mums kā aitas.

Nogājusi ceturtdaļjūdzes, viņa spēji pagriezās uz rie­tumiem. Smouks ievēroja, ka viņi brien pa svaigu sniegu, bet nedz viņš, nedz Mazais nepievērsa uzmanību tam, ka taka, pa kuru viņi bija gājuši līdz šim, ved uz dienvidiem. Ja viņi būtu paši savām acīm redzējuši, ko dara Lūiss Gastels pēc tam, kad viņi bija izšķīrušies, Klondaikas vēs­ture būtu uzrakstīta citādi. Viņi būtu redzējuši, ka vecais vairs neklibo, bet, kā suns ostīdams gaisu, skrien pa viņu pēdām. Bez tam viņi būtu redzējuši, ka palicējs nomīņā un paplašina pagriezienu, ko viņi bija izdarījuši uz rietu­miem, un visbeidzot aiziet pa veco ceļu uz dienvidiem.

Taka veda uz upi, bet bija tik grūti saskatāma, ka ne­pārtraukti pagaisa ceļiniekiem. Pēc ceturtdaļstundas Džoja Gastela izteica vēlēšanos iet nopakaļ un palaida pa priekšu abus vīriešus, lai viņi iemin ceļu sniegā. Sis pa priekšu ejošo zelta meklētāju gausums deva iespēju pārējiem viņus panākt, un, kad atausa rīts, ap pulksten deviņiem, cik tālu vien sniedza skatiens, visur bija re­dzami cilvēki. Džojas tumšās acis iezibsnījās.

— Cik ilgi mēs ejam pa šo ceļu? — viņa jautāja.

— Veselas divas stundas, — Smouks atbildēja.

— Un vēl divas stundas klāt — tas iznāk četras, — viņa sacīja un iesmējās. — Zelta meklētāji no Sīlaionas ir glābti.

Smoukam radās neskaidras aizdomas, viņš apstājās un skatījās uz meiteni.

— Es nesaprotu, — viņš atzinās.

— Nesaprotat! Tādā gadījumā es jums paskaidrošu. Tā ir Norvejkrīka. Skvokrīka būs nākamā uz dienvidiem.

Smouks uz brīdi zaudēja valodu.

— Jūs to darījāt ar nolūku? — viņš vaicāja.

— Es to darīju, lai sagādātu iespēju vecajiem iedzīvo­tājiem.

Viņa nicinoši iesmējās. Vīrieši paskatījās viens uz otru un beigu beigās arī sāka smieties.

— Es jūs uzliktu uz ceļgala un kārtīgi sadotu jums, ja šajā zemē nebūtu tik maz sieviešu, — sacīja Mazais.

— Jūsu tēvs nesastiepa cīpslas, bet nogaidīja, kamēr mēs vairs neesam redzami, un gāja tālāk? — jautāja Smouks.

Viņa pamāja ar galvu.

— Un jūs bijāt mūsu pievilinātāja.

Viņa atkal pamāja ar galvu, un šoreiz smiekli nāca Smoukam no sirds. Smiekliem vaļu ļāva cilvēks, kas at­klāti atzina sevi par uzvarētu.

— Kāpēc jūs nedusmojaties uz mani? — Džoja nosku­musi jautāja. — Vai tikai… vai tikai jūs man nesadosiet?

— Labi, tādā gadījumā mēs varam čāpot atpakaļ, — ieteicās Mazais. — Tā stāvot, man sāk salt kājas.

Smouks papurināja galvu.

— Tas nozīmē, ka esam zaudējuši četras stundas. Mēs droši vien esam nogājuši astoņas jūdzes gar šo strautu, bet, kā redzams, Norvejkrīka met pamatīgu līkumu uz dienvidiem. Iesim gar to, tad pāri kalniem un iznāksim pie Skvokrīkas kaut kur augšpus Diskaverijas. — Viņš palūkojās uz Džoju. — Vai gribat nākt mums līdzi? Es taču jūsu tēvam apsolīju rūpēties par jums.

— Es… — meitene šaubījās. — Es iešu līdzi, ja jums nav iebildumu.

Viņa skatījās Smoukam tieši acīs, un viņas seja vairs nepauda izaicinājumu un izsmieklu.

— Nē, nudien, mister Smouk, es gandrīz vai nožēloju to, ko izdarīju. Bet kādam taču vajadzēja glābt vecos iedzīvotājus.

— Man šķiet, ka šāda pastaiga ir vislabākā sporta no­darbība.

— Bet man šķiet, ka jums abiem tā ir tikai izprieca, — meitene turpināja un tad, viegli nopūzdamās, piebilda: — Zel gan, ka neesat vecie iedzīvotāji!

Divas_ stundas viņi gāja gar aizsalušo Norvejkrīku, tad nogriezās pa šauru un līkumainu sānupi, kas tecēja uz dienvidiem. Dienasvidū sākās kāpiens pārejā. Paskatī­jušies atpakaļ, viņi lejā redzēja garu zelta meklētāju virkni, kas sekoja viņiem gan te, gan tur. Daudzās vietās tievas dūmu strūkliņas rādīja, kur iekārtotas nometnes.

Viņiem ceļš bija sevišķi smags. Viņi bruka iekšā sniegā līdz jostas vietai un bija spiesti bieži jo bieži apstāties, lai atvilktu elpu. Mazais pirmais lūdza apstāties.

— Mēs ejam jau vairāk nekā divpadsmit stundas, — viņš sacīja. — Smouk, es gribu teikt, ka esmu galīgi pie­kusis. Un tu tāpat. Un es esmu tā izsalcis, ka varētu iecirst zobus lāča gaļas šķēlē kā izbadējies indiānis. Bet šī nabaga meitene drīz nejaudās pavilkt kājas, ja nedabūs kaut ko māgā. Te mēs varētu sakurt uguni. Ko tu par to teiksi?

Viņi tik ātri un izveicīgi iekārtoja pagaidu nometni, ka Džoja, ar skaudību vērodama viņus, bija spiesta pati sev atzīties, ka vecie iedzīvotāji nebūtu paveikuši šo darbu labāk. Egļu zariem pāri nostiepa segas, un iznāca vieta, kur atpūsties un pagatavot ēdienu. Taču viņi turējās tālāk no uguns, kamēr vaigi un deguni nebija saberzēti sar­kani.

Smouks izspļāva gaisā, un sasalusī lāse nosprakšķēja tik ātri un spalgi, ka viņš nogrozīja galvu.

— Varu teikt, — viņš ierunājās, — ka līdz šim neesmu piedzīvojis tādu aukstumu.

— Vienu ziemu Koijokukā sals sasniedza astoņdesmit sešus grādus, — atbildēja Džoja. — Patlaban ir ne mazāk kā septiņdesmit vai septiņdesmit pieci grādi, un es jūtu, ka esmu apsaldējusi vaigus. Tie deg kā ugunī.

Uz kalna stāvās nogāzes nemaz nebija ledus, tāpēc, lai uzvārītu kafiju, viņi iebēra zelta skalojamā pannā sniegu, kas bija ciets un kristālisks kā smalkais cukurs. Smouks cepa cūkgaļu un kausēja vaļā cepumus. Mazais raudzījās, lai neizdzistu uguns, bet Džoja klāja galdu, uz kura sa­lika divus šķīvjus, divas tases, divas karotes, bundžu ar sāls un piparu maisījumu un bundžu ar cukuru. Kad bija apsēdusies pie galda, viņa ar Smouku ēda no viena šķīvja un dzēra no vienas tases.

Gandrīz divos pēc pusdienas sākās kāpiens lejup gar Skvokrīkas pieteku. Agrā ziemā kāds briežu mednieks bija ieminis taku pa šauro aizu, proti, bieži staigādams turp un atpakaļ, vienmēr gājis pats pa savām vecajām pēdām. Tā bija radusies ar mīkstu sniegu segtu nevienādu pau- guriņu virtene. Ja kādam gadījās uzkāpt uz tāda paugu- riņa, viņš iestiga nepieplacinātajā sniegā un parasti krita. Taču briežu medniekam laikam bija bijušas ārkārtīgi ga­ras kājas. Džoja, kura no sirds vēlējās, kaut viņas ceļa­biedri pieteiktu zemes gabalu, un baidījās, ka tikai vīrieši, manīdami viņu nogurušu, nepalēnina soli, uzstāja, lai viņu laiž priekšā. Redzēdams, cik ātri un veikli viņa iet, Mazais jūsmīgi sauca:

— Tu paskaties uz viņu! Tīra prece, no sarkanās ga­ļas taisīta. Paskaties, kā slīd viņas mokasīni! Nekādu augsto papēžu. Viņa liek lietā dieva dotās kājas. Viņa būtu īsta sieva katram lāču medniekam.

Džoja atskatījās un apveltīja viņu ar atzinīgu smaidu, kas bija domāts arī Smoukam. Viņā radās biedriskuma sajūta, kaut gan vienlaikus viņš skaidri apzinājās, ka šajā biedriskajā smaidā ir ļoti daudz sievišķības.

Nonākuši pie Skvokrīkas un palūkojušies atpakaļ, viņi ieraudzīja zelta meklētājus garā, saraustītā ķēdē kūņoja­mies lejup pa nogāzi.

Viņi nokāpa līdz strauta gultnei. Līdz pašam dibenam sasalusī straume bija no divdesmit līdz trīsdesmit pēdas plata un bija iespiesta starp sešas astoņas pēdas augstiem sanesu noguluma krastiem. Uz apsnigušā ledus nemanīja nevienas svaigas pēdas, un viņi saprata, ka ir iznākuši augšpus Diskaverijas zemes gabaliem un pēdējiem Sīlai­onas iedzīvotāju iezīmētajiem zemes gabaliem.

— Sargieties no avotiem! — Džoja brīdināja, kad Smouks devās lejup pa strautu. — Septiņdesmit grādu salā jūs paliksiet bez kājām, ja ielūzīsiet ledū.

Šie avoti, kas sastopami lielākajā daļā Klondaikas strautu, neaizsalst pat visbriesmīgākajā spelgoņā. Ūdens izkāpj no krastiem un izveido nelielus ezeriņus, kurus no aukstuma sargā sasalusī virskārta un sniega plēkne. Lūk, kāpēc cilvēks, iedams pa sauso sniegu, var ielauzt pus- collu biezo ledu un iegrimt līdz ceļiem ūdenī. Ja viņš pie­cās minūtēs nepagūst novilkt slapjos apavus, par sodu viņš zaudē kāju.

Kaut gan pulkstenis rādīja tikai trīs, pār zemi jau bija nolaidusies apnicīgā, pelēkā Arktikas krēsla. Viņi ar acīm meklēja kādu iezīmētu koku, kas norādītu, kur atrodams pēdējais pieteikums. Džoja, kas meklēja pieteikumu se­višķi satraukta, pirmā ieraudzīja to. Viņa metās klāt Smoukam un sauca:

— Kāds te ir jau bijis! Paskatieties uz sniegu! Pa­skatieties uz iezīmi! Re, kur tā ir! Paskatieties uz to egli!

Pēkšņi meitene iebruka līdz viduklim sniegā.

— Te nu bija, pati iekūlos, — viņa žēlabaini teica, tad uzkliedza: — Nenāciet man klāt! Es pati izķepurošos no šejienes.

Soli pa solim, drupinādama sausā sniega apslēpto plāno ledus kārtiņu, Džoja lauza ceļu uz cietāku pamatu» Smouks nevilcinājās, viņš metās skriet uz krastu, kur, pavasara palu sanesti, krūmos sausi zari un sprunguļi gaidīt gaidīja sērkociņu. Kad Džoja piegāja viņam klāt, no kārtīgi sakrautā ugunskura jau cēlās pirmās liesmas un dzirksteles.

— Apsēdieties! — viņš pavēlēja.

Meitene paklausīgi apsēdās sniegā. Smouks noņēma no muguras nesamo un paklāja meitenei zem kājām segu.

Augšā sarunājās zelta meklētāji, kas sekoja viņiem.

— Lai Mazais iezīmē zemes gabalu, — urdināja Džoja.

— Ej, Mazais, — teica Smouks, ķerdamies pie viņas mokasīniem, kas jau bija stīvi. — Noej tūkstoš pēdas un iespraud pieteikuma mietus. Stūra mietus varam iedzīt vēlāk.

Smouks ar nazi pārgrieza mokasīna saites un ādu. Tās bija tā sasalušas, ka cērtot un ņurījot brīkšķēdamas lūza. Sivašu īsās zeķes un smagās vilnas zeķes bija pārklātas ar ledus čaulu. Šķita, ka meitenes kājas ir ieliktas rievota skārda futrālī.

— Nu, kā ir ar kājām? — viņš apvaicājās, turpinādams strādāt.

— Galīgi nejūtīgas. Nevaru pakustināt ne kājas, ne pirkstus. Bet gan jau viss būs labi. Uguns deg brīnišķīgi. Pielūkojiet, ka nenosaldējat pats sev rokas. Jūs tā ņema- ties, ka tām jābūt jau nejūtīgām.

Viņš novilka cimdus un kādu minūti kā negudrs blie- tēja ar plikajām rokām sev pa sāniem. Sajutis, ka asinis atkal riņķot, Smouks uzvilka cimdus un no jauna sāka plēst, raut, zāģēt un cirst sasalušos apģērba gabalus. Vis­pirms parādījās vienas, pēc tam otras kājas baltā āda, kuru tagad varēja dzelt septiņdesmit grādu stiprā sve- loņa, kas atbilst simts divdesmit grādiem zem sasalšanas punkta.

Pēc tam nāca berzēšana ar sniegu, un to Smouks darīja ar tik niknu dedzību, ka Džoja sarāvās, pakustināja pirk­stus un iepriecināta sāka žēloties par sāpēm.

Pa pusei ar Sinouka palīdzību, pa pusei pati saviem spēkiem viņa pierāpās pie uguns. Viņš uzlika meitenes kājas uz segas pie pašām glābējām liesmām.

— Kādu brīdi parūpējieties pati par savām kājām, — viņš teica.

Tagad meitene spēja novilkt dūraiņus un pati kustināt savas kājas, uzmanīdamās, lai neizlaistu no prāta veco gudrību, ka uguns sasilda palēnām. Pa to laiku viņš sil­dīja savas rokas. Sniegs nedz kusa, nedz kļuva mīkstāks. Tā mazie kristāliņi atgādināja smilšu graudus. Asinis pa­mazām atsāka riņķot saklipušajā miesā. Tad Smouks sa­bikstīja ugunskuru, noņēma Džojai no muguras vieglo somu un izvilka no tās jaunu apavu pāri.

Mazais atgriezās pa strautu un uzkāpa augšā pie vi­ņiem.

— Domāju, ka būšu nomērījis akurāt tūkstoš pēdas, — viņš paziņoja. — Divdesņiit septītais un divdesmit asto­tais numurs, lai gan tad, kad ieraudzīju pirmo ērmu no tā sekotāju bara, es iezīmēju tikai divdesmit septīto nu­muru. Sis uzreiz teiks, ka man neesot tiesību iezīmēt div­desmit astoto. Tad es viņam pateicu ., *

— Nu, nu, — iesaucās Džoja, — ko tad jūs viņam pa­teicāt?

— Es viņam skaidri un gaiši pateicu: ja viņš nepavil- ksies piecdesmit pēdas atpakaļ, es iebāzīšu viņa nosaldēto degunu saldējumā un šokolādes eklērā. Viņš pavilkās at­pakaļ, un es godīgi iezīmēju divus piecsimt pēdu garus zemes gabalus. Viņš iezīmēja gabalu blakus, un es do­māju, ka pašlaik tai kompānijai jāapmetas pie Skvokrīkas un viņpus tās. Mūsu gabals ir drošs. Tagad ir par tumšu, lai kaut ko saredzētu, bet stūra mietus mēs varam iedzīt arī no rīta.

Pamodušies viņi ievēroja, ka pa nakti ir notikušas pār­maiņas. Bija tik silts, ka Mazais un Smouks, vēl neizlī- duši no segām, noteica: temperatūra ir tikai divdesmit grādu zem nulles. Aukstuma vilnis bija aizgājis pāri. Uz segām gulēja sešas collas bieza sniega kristālu kārta.

— Labrīt! Kā jūsu kājām? — tā Smouks pāri uguns­kura pelniem sveicināja Džoju Gastelu, kas, sēdēdama guļamādās, uzmanīgi purināja nost sniegu.

Mazais iekūra uguni un atnesa no strauta ledu, bet Smouks pa to laiku gatavoja brokastis. Bija jau liela dienā, kad viņi beidza maltīti.

— Smouk, aizej un iedzen stūra mietus, — teica Ma­zais. — Tur, kur cirta ledu kafijai, es redzēju zelta smil­tis, un tagad es izkausēšu ledu un uz labu laimi izskalošu vienu pannu šo smilšu.

Smouks ar cirvi rokā aizgāja iedzīt mietus. Sākdams ar divdesmit septītā pieteikuma zemāko centrālo mietu, viņš gāja taisni pāri šaurajai gravai. Visu to viņš darīja kār­tīgi, gandrīz automātiski, jo viņam vēl nebija izgājušas no prāta aizvadītās nakts .atmiņas. Smouks nojauta, ka ir ieguvis varu pār šīm slaidajām un stiprajām kājām un po­tītēm, kuras bija berzējis ar sniegu, un viņam šķita, ka viņš ir ieguvis varu pār visām sievietēm. Smouku bija pār­ņēmusi neskaidra un kvēlīga sajūta, ka meitene viņam pie­der. Likās, ka atliek tikai pieiet klāt Džojai Gastelai, sa- ņemt viņas roku savējā un pateikt: «Iesim!»

Būdams šādā jūtoņā, Smouks atklāja kaut ko tādu, kas lika viņam aizmirst varu pār sievietes baltajām kājām. Gravas malā viņš neiedzina nevienu stūra mietu. Viņš ne­atgriezās iepriekšējā vietā, bet sasniedza citu strautu. Viņš ar skatienu novilka līniju no aizlauzta vītola līdz augstai, acīs krītošai eglei un atgriezās pie strauta, kur atradās centrālie mieti. Viņš gāja gar strautu, kas meta lielam pa­kavam līdzīgu līkumu, un ieraudzīja, ka abas straumes ir viena un tā pati straume. Pēc tam viņš pa sniegu aizku- rnurojās no gravas vienas malas līdz otrai, pirmoreiz vir­zīdamies no zemākā, divdesmit septītā mieta, otrreiz — no augstākā, divdesmit astotā mieta, un konstatēja, ka divdesmit astotā pieteikuma augstākais miets atrodas ze­māk par divdesmit septītā pieteikuma zemāko mietu. Dzi- lajā krēslā, var teikt, pustumsā, Mazais abus pieteikumus bija atzīmējis pie šī pakava.

Smouks lumzāja atpakaļ uz nelielo nometni. Mazais, kas patlaban beidza skalot pannu ar smiltīm, ieraugot viņu, nespēja valdīties.

— Rokā mums ir! — viņš sauca, rādīdams pannu.

— Paskatieties! Pretīga zelta putra. Divi simti te būs kā likts. Te ir bagātas smiltis. Es ar sito mantu esmu ķēpā- jies diezgan daudz, bet tāds sviests kā šinī pannā man ne­kad nav trāpījies.

Smouks vienaldzīgi palūkojās uz neattīrīto zeltu, ielēja sev tasi kafijas un apsēdās pie ugunskura. Džoja nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, un noraizējusies jautājoši paska­tījās uz viņu. Turpretī Mazais bija neapmierināts, ka biedrs nejūsmo par viņa atklājumu.

— Kāpēc tu nepriecājies tāpat kā es? — viņš noprasīja.

— Mūs te sagaida vesela bagātība, bet tu, redzot pannu ar divsimt dolāriem, cel degunu gaisā.

Smouks iedzēra kafiju un tikai tad atbildēja:

— Mazais, kāpēc abi mūsu pieteikumi ir līdzīgi Pana­mas kanālam?

— Kā tas saprotams?

— Redzi, austrumu ieeja Panamas kanālā atrodas uz rietumiem no rietumu ieejas, tas ir viss.

— Tālāk! — skubināja Mazais. — Es vēl nekā jocīga neredzu.

— īsi sakot, Mazais, abus mūsu pieteikumus tu esi no­spraudis vienā strauta līkumā, kas atgādina lielu pakavu.

Mazais nolika skalojamo pannu sniegā un piecēlās.

— Tālāk! — viņš atkārtoja.

— Divdesmit astotā pieteikuma augstākais miets ir des­mit pēdas zemāk par divdesmit septītā pieteikuma ze­māko mietu.

— Smouk, tu gribi teikt, ka mums nav nekā?

— Vēl ļaunāk: mums ir desmit pēdas mazāk par neko.

Mazais noskrēja lejā pa krastu. Pēc piecām minūtēm

viņš bija atpakaļ. Atbildot Džojas jautājošajam skatie­nam, viņš pašūpoja galvu. Ne vārda nerunādams, viņš piegāja pie izgāzta koka, apsēdās uz tā un stīvi skatījās sniegā turpat pie saviem mokasīniem.

— Varam jaukt nost nometni un laist atpakaļ uz Dau- somi, — teica Smouks, sākdams locīt kopā segas.

'— Žēl gan, Smouk, — ierunājās Džoja. — Pie visa vai­nīga esmu es.

— Viss kārtībā! — attrauca Smouks. — Jūs taču zi­nāt — visam savs laiks.

— Bet tā ir mana vaina, tikai mana, — meitene atkār­toja. — Es zinu, ka tētis ir iezīmējis man zemes gabalu pie Diskaverijas. Es atdošu jums savējo.

Smouks papurināja galvu.

— Mazais! — viņa lūdzās.

Mazais arī papurināja galvu un sāka smieties. Tie bija vareni smiekli. Apslāpētā gruģināšana spēji pārgāja ne­valdāmā smējienā.

— Tā nav histērija, — viņš paskaidroja. — Man rei­zēm uznāk trakas jautrības lēkmes, un šī ir viena no tā­dām.

Nejauši Mazais paskatījās uz zelta skalojamo pannu. Viņš piegāja pie pannas un tik stipri iespēra pa to, ka viss zelts izkaisījās apkārt.

— Tas nav mūsu zelts, — viņš sacīja. — Tas pieder tam ķēmam, kuru es vakar vakarā padzinu piecsimt pēdas tālāk no sevis. No maniem pieteikuma stabiem līdz tai ba­gātībai … līdz viņa bagātībai bija četrsimt deviņdesmit pēdu. Ejam, Smouk! Kāpsim atpakaļ uz Dausonu. Bet, ja tev gribas mani nosist, es ne pirksta nepakustināšu, lai aizstāvētos.